Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija: Mēs neesam neaudzināti bērni"

"Berlingske Tidende"

— 99.09.09.

Latvijas jaunais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš sola izveidot stipru austrumu robežu, kad Baltijas valstis tiks uzņemtas ES.

ES un NATO politiķiem jāpārtrauc izturēties pret Baltijas valstīm kā pret neaudzinātiem bērniem, kas neprot uzvesties un uzņemties atbildību. Turklāt šīs bijušās padomju republikas vajadzētu uzņemt "labajā sabiedrībā", cik drīz vien iespējams, jo tas kalpo visu interesēm.

Latvijas jaunais ārlietu ministrs Indulis Bērziņš netur savas valsts sveci zem pūra. Pēc nepilniem diviem mēnešiem valsts ceturtā ārlietu ministra kopš Latvijas neatkarības atgūšanas amatā viņš pārliecinoši paziņo, cik svarīgi ir izskaidrot Maskavas politiķiem Kremlī, ka tas ir pašas Krievijas interesēs - lai drošības politikas pelēkā zona tiktu likvidēta un lielā zeme robežotos ar pilntiesīgām NATO dalībvalstīm. Un Bērziņš ir gatavs būt tā persona, kas labprāt palīdzētu krieviem to saprast.

"Šobrīd pats svarīgākais mums ir pievienoties tai valstu grupai, kas uzsākušas iestāšanās sarunas ar ES. Mēs esam paveikuši savus mājas darbus un izpildījuši dažādus politiskos un ekonomiskos nosacījumus, un galotņu tikšanās Helsinkos būtu īstais laiks un vieta, lai mēs tiktu uzaicināti pievienoties pirmajai valstu grupai. Es esmu piesardzīgs optimists," saka Indulis Bērziņš "Berlingske Tidende" - tā ir viena no viņa pirmajām intervijām ārvalstu presei kopš stāšanās ārlietu ministra amatā.

 

Pirmajās rindās

Daudz kas liecina par to, ka Bērziņa optimisms ir pamatots, jo jau tagad presē izskanējis, ka ES Komisija oktobrī ieteiks uzņemt Latviju pirmajās rindās līdzās Igaunijai.

Ja, neraugoties uz cerībām, tas nenotiks, Indulis Bērziņš šo situāciju vērtē kā Latvijai "katastrofālu". "Mums dalība ES un NATO nav nekāds sapnis. Mēs to uztveram kā daļu no mūsu drošības un labklājības. Šīs lietas ir cieši saistītas," viņš saka.

"Labums no tā būtu visiem - gan baltiešiem, gan krieviem, gan eiropiešiem - ja Baltijas valstis tiktu uzņemtas Eiropas Savienībā. Ilgākā laika posmā tas padarītu Eiropu konkurētspējīgāku, un mēs atbrīvotos no pelēkās zonas šajā reģionā. Mēs apzināmies, ka kļūsim par Eiropas austrumu robežu. Mēs būsim par to atbildīgi, tādēļ jau tagad stiprinām mūsu robežapsardzi."

Arī runājot par Latvijas dalību NATO, Bērziņš ir optimistiski noskaņots. Viņš paredz, ka Latvija saņems uzaicinājumu uz iestāšanās sarunām 2002. gadā, un līdz tam laikam tiks darīts viss, lai izpildītu politiskos kritērijus, to skaitā ievērojami palielinātu aizsardzības budžetu.

 

Var palīdzēt Krievijai

Viena no politiskajām realitātēm, ar ko jāsaskaras NATO "atvērto durvju" politikai, ir Krievijas spēcīgā pretestība pret bijušo pakļautības valstu pilntiesīgu dalību organizācijā, kas aukstā kara laikos bija ienaidnieks Nr. 1. Taču Bērziņš uzskata, ka tas ir jautājums par spēju izskaidrot krieviem tās priekšrocības, kas rodas, dzīvojot drošā un stabilā reģionā.

"NATO taču nekad neuzbruks Krievijai, un tāpat arī Krievija nevēlas karu ar NATO. Viņiem ir savas patiesi lielas problēmas dienvidos - Dagestānā un Čečenijā. Baltijas valstīm esot NATO dalībniecēm, mēs pat varētu Krievijai palīdzēt, ja tas kļūtu nepieciešams."

Kaut arī NATO valstis šogad pārorientējušas drošības politikas fokusu uz Dienvidaustrumeiropu un Balkāniem, Indulis Bērziņš nebaidās par to, ka baltieši šajā ģeopolitiskajā spēlē tiks aizmirsti. Viņu neuztrauc arī galotņu tikšanās Sarajevā, kur Rietumvalstis apņēmās politiski sadarboties ar ES un NATO, lai nodrošinātu stabilitāti šajā Eiropas nemierīgajā stūrī.

"Ir saprotams, ka Eiropa ir ļoti nodarbināta ar šo reģionu, taču tas nevarētu būt šķērslis mūsu uzņemšanai. Pamatnosacījums ir izpildīt noteiktos kritērijus," norāda Bērziņš.

Lene Frēsleva

"Latvijai ir jārīko izpārdošana"

"Financial Times"

— 99.09.03.

v Mazākuma akcionāru pievilināšana.

Latvijas ekonomikas ministrs mēģina īstenot jaunus pasākumus, lai padarītu valsts īpašumu izpārdošanu pievilcīgāku mazākuma akciju īpašniekiem.

Vladimirs Makarovs ir lūdzis vērtspapīru biržu un Privatizācijas aģentūru sagatavot labojumus pašlaik spēkā esošajos likumos, kas dotu mazākuma akciju turētājiem lielāku teikšanu privatizēto uzņēmumu pārvaldē un pasargātu viņus no darbībām, kas būtu vērstas uz viņu ietekmes samazināšanu.

"Kad mēs apspriežam lielo uzņēmumu privatizācijas jautājumus, mums nāktos ieinteresēt investīciju fondus ārzemju kompānijas piedalīties privatizācijas procesā arī tādā gadījumā, ja tie neiegūtu akciju kontrolpaketi," ministrijas izplatītajā paziņojumā ir citēts Makarova izteikums.

Ministrija atzīmēja , ka zemā akciju cena daļēji valsts īpašumā esošajam naftas terminālam Ventspils Nafta , kas vakar sasniedza savu viszemāko līmeni, esot pierādījums investoru uzticības trūkumam. Analītiķi uzskata, ka Ventspilij faktiski vajadzētu būt pievilcīgam objektam, taču iepriekšējie privatizācijas posmi ir padarījuši neskaidru tās īpašumattiecību struktūru.

"Latvijas serviss iemīlējis patērētāju"

"Sanktpeterburgskije

vedomosti"

— 99.09.01.

Anekdotes par "neuzbāzīgo" padomju servisu jau aizmirsušās. Tagad galvenā problēma ir nevis iztērēt naudu, bet to nopelnīt. Kaut vai tā saucamajam patērētāju grozam. Kā vislabāk iztērēt nopelnīto latu atlikumus, jums pateiks. Neuzbāzīgi.

 

Kolektīvās lietošanas

autoatbildētājs

Latvijas telefonkompānija piedāvājusi jaunu pakalpojumu - "balss pastu". Droši vien, ka nosaukums iedots pēc analoģijas ar e-mail. "Balss pastu" var nosaukt arī par kolektīvo autoatbildētāju. Jaunais pakalpojums ļaus nepalaist garām nevienu zvanu, pat ja telefons aizņemts, vai ja saimnieka nav mājās. Lai kļūtu par "balss pasta" lietotāju, nevajag nekādas papildus iekārtas. Pietiek piezvanīt uz Lattelekom un saņemt savu "pastkastīti". Kompānija garantē pieprasījuma izpildi pusdiennakts laikā. Turpmāk jebkurā momentā un no jebkura ciparu telefona vai taksofona abonementa, ierakstot paroli, varēs noklausīties saņemtos paziņojumus. Pieslēgšanās "balss pastam", tā abonēšana un atstāto "vēstuļu" noklausīšanās pa savu telefonlīniju ir bezmaksas.

Ja ņem vērā, ka Lattelekomam nav labdarības organizācijas, drīzāk gan pretēji - lietpratīga "asinskāra" monopolista reputācija, tad šis bezmaksas pakalpojums mulsina. Turklāt situācijā, kad vietējās telefonsarunas Latvijā jau sen ir par maksu! Acīmredzot kompānijas komercdienests cer, ka "balss pasta" lietotāju liels skaits "ielūkosies" savās kastītēs, neatrodoties mājās vai pat no citām pilsētām un valstīm.

 

Katrai bezizejai ir izeja

Zināms, cik postoši Latvijas iedzīvotājiem ir komunālie maksājumi. Visnekaunīgāk maciņus tukšo centrālās apkures un siltā ūdens piegādātāji. Daudzi rīdzinieki gatavi noņemt batarejas, bet bez viņām, pirmkārt, nosalsi, bet otrkārt, - neatļauj. Cita lieta, ja spēsi pierādīt, ka tev ir alternatīva siltuma nodrošināšanai. Protams, lielākajai daļai nāk prātā ideja, ka jāiegādājas spēcīgi kaloliferi, jo elektroenerģijas cenas pagaidām Latvijā ir dievīgas. Tomēr šāda slodze ir pārāk liela mājas iekšējam elektrotīklam. Tas nav piemērots arī mūsdienu uzlabotajai sadzīves tehnikai, ar kuru cenšas nodrošināties turīgākie iedzīvotāji. Par traucēkli bieži kalpo vienfāžu piecampēru skaitītāji, kuru pieļaujamā maksimālā noslogotība ir 1,1 kV.

Palīgā cīņā ar vienu monopolistu - siltumapgādes pārvaldi, atnācis cits. 60.-90.gadu vienistabas dzīvokļu māju iemītniekiem Latvenergo nolēmis piedāvāt bez maksas uzstādīt divdesmitampēru automātiskos izslēdzējus, atbilstoši ar skaitītājiem, kuru noslogotība varētu būt 4,5kV. Pakalpojums tiks piedāvāts pēc iedzīvotāju lūguma un tam jābūt saskaņotam ar mājas saimnieku. Kas attiecas uz mājām, kuras celtas līdz 1960.gadam, viņu iekšējie tīkli paredzēti 1,2 kV noslogotībai vienā dzīvoklī. Šajā gadījumā iedzīvotājiem vispirms par saviem līdzekļiem vajadzēs modernizēt elektrotīklu un pēc tam griezties pēc "dāvanas" elektrokompānijā. Būtībā, arī Latvenergo nevar turēt aizdomās par altruismu: kompānija ir ieinteresēta, lai palielinātos tās produkcijas lietošana.

 

Preces pēc kataloga

un ar līzingu

Latvijas iedzīvotāji cenšas apgūt Eiropā populāro tirdzniecības formu. Viena no kompānijām izlaidusi katalogu, ar kura starpniecību var iegādāties sadzīves elektrotehniku, neizejot no mājas. Vienlaicīgi pircējiem tiek piedāvāts noformēt līzingu uz izvēlēto tehniku. Pirmo mēnesi pēc kataloga izdošanas līzingam tiek piedāvātas atlaides. Vēlāk tās varēs izmantot pastāvīgie klienti. Līdzās tam, ka izvēlētā tehnika tiek nogādāta mājās, kompānija piedāvā tās uzstādīšanu un noregulēšanu, kā arī savu speciālistu konsultāciju. Ja iegādātā aparatūra neapmierina, no tās var atteikties, apmaksājot piegādes izdevumus - 2 latus (aptuveni 80 rbļ.).

Katalogs atrodas vairāk nekā 50 tirdzniecības centros, kuru specializācija ir sadzīves un elektrotehnika. Drīzumā izdevums būs atrodams arī autouzpildes stacijās visā Latvijā.

Latvijas jaunās tirdzniecības formas pirmgājēji pārliecināti par veiksmīgu iznākumu. Kā ķīla tam - Latvijas iedzīvotāju eiropeiskā mentalitāte. Jau tiek veidots otrais, paplašinātais katalogs, kurš paredzēts, lai varētu iepirkties pirms Ziemassvētkiem. Tiek lēsts, ka tajā tiks iekļautas arī mēbeles, iekārtas mājai un daudz citu patēriņpreču, kuras visbiežāk tiek iegādātas uz līzinga.

 

Katrai ģimenei internetu

Ar šo pakalpojumu jūsu padevīgais kalps ļausies sakārdināties. Ja sadabūs naudu. Kļūt par interneta fanu traucē vietējo telefonsarunu dārdzība. No virtuālās realitātes atgriezīsies patiesajā - un pastkastītē ieraudzīsi Lattelekoma "spriedumu"! Bet tagad citas kompānijas piedāvā pievienoties internetam ar kabeļa palīdzību, apejot telefonsakarus. Neuzskaitot citas ērtības, jaunā tehnoloģija ļauj nodrošināt datu pārsūtīšanu ar ātrumu 10 MB sekundē.

Kompjūtera noregulēšana izmaksā 40 Ls. Tad var izvēlēties trīs programmas - par 20, 35 vai 70 latiem mēnesī. Pirmā ļauj bez maksas ložņāt pa Latvijas internetu un izmantot e-mail. Otrā pieļauj nakts laikā klejot pa interneta plašumiem un neierobežoti izmantot e-mail. Trešā - samaksā 70 Ls un vari visu mēnesi dzīvot internetā.

Jurijs Čerņavskis

"Baltijas valstīm

vēl joprojām daudz šķēršļu"

"De Telegraaf"

— 99.09.08.

"Baltijas valstis Latvija un Igaunija ap 2005. gadu cer tikt uzņemtas Eiropas Savienībā.

Lai arī kā, tām priekšā vēl ir daudz pārvaramu šķēršļu." Saka Alfrēds Kellermans (Alfred Kellermann), Tobiasa Asera institūta ģenerālsekretārs. A. Kellermans darbojas kā padomdevējs starp Eiropas Savienību un šīm divām Baltijas valstīm.

Baltijas valstu parlamentāriešu vizīte Nīderlandē ilga piecas dienas. Latvijas pagaidu pilnvarotais lietvedis Kārlis Eihenbaums savos 38 gados nedaudz izcēlās visumā daudz vecāko vēstnieku pulkā .

"Kopš 1989. gada mēs esam neatkarīgi no Krievijas," teica K. Eihenbaums, "toreiz mums vienā momentā vajadzēja visu sākt kārtot pašiem. Tika iecelti valdības ierēdņi un mums, protams, vēl nebija pagaidu pilnvaroto lietvežu."

"Jaunība ir tikai un vienīgi pozitīvs faktors. Jauni cilvēki ir aizrautības pilni un viņiem pietiek enerģijas aktīvai darbībai politikā. Mēs izcīnījām neatkarību, un jaunajai paaudzei tagad rati jāvelk tālāk," izsakās Latvijas parlamenta deputāte Inese Birzniece.

Gatavojot iestāšanos Eiropas Savienībā, atklājas dažādas problēmas. "Jāmaina konstitūcija. Eiropas likumiem jāiegūst prioritāte pār pašu valsts likumiem, un jāiekļauj iespēja nodot suverenitāti starptautiskai organizācijai (ES)," tā Kellermans.

Šeit mēs atduramies pret psiholoģisku problēmu. Līdz 1989. gadam viss tika izrīkots no Maskavas. Vai Baltijas iedzīvotājiem nerodas iespaids, ka Brisele ir sava veida Eiropas Maskava? Birzniece piekrītoši māj ar galvu. "Būs jāveic arī pamatīga izskaidrošana iedzīvotājiem. Viņiem jāiemācās saprast, ka nekritīs par upuri jaunai diktatūrai," saka deputāte.

"Mēs gribam būt pret ikvienu atvērtas valstis. Tādēļ patiešām žēl, ka Igaunijā un Latvijā atrodas tik maz rietumu korespondentu. Šobrīd preses aģentūras vairumu starptautiskās informācijas par mums iegūst no Maskavas. Krievu žurnālisti darbojas savējo interesēs. Šausmīgi! Līdz ar to informācija par Baltijas valstīm, ko daudzi saņem, ir vienpusīga," apgalvo Birzniece.

Parlamenta deputātu programmā paredzēti vēl daži pasākumi. Tiks apmeklēta Valsts padome. "Ar mums runās viceprezidents Hermans Tjenks Vilinks ( Herman Tjeenk Willink ). Tieši tāpēc viņš pārcēlis tikšanos ar kroņprinci Vilhelmu Aleksandru", saka Kellermans.

Stans Haigenss

"Paplašināšana būs dārgāka"

"Reuters News Service"

— 99.09.11.

Eiropas Savienības paplašināšana būs dārgāka nekā līdz šim tas tika uzskatīts.

Intervijā žurnālam "Der Spiegel" amata pienākumus pildošais ES komisārs Ferhoigens izteicās, ka ES nākamajiem 20 gadiem ierosinātie 120 miljardi eiro apkārtējās videi Austrumvalstīs esot aprēķināti par zemu. "Es to uzskatu par nenovērtētu". ES vides standartus neviena no kandidātvalstīm nesasniegs uzņemšanas termiņā paredzētajā laikā. Jaunās dalībvalstis sākumā vēl ražotu ar zemiem vides standartiem un tādējādi tām būtu zināmas konkurences priekšrocības. Ferhoigens neizteicās par iespējamo izmaksu lielumu, kāds tas varētu būt attiecībā uz pašreizējo ES finansu plānu pēc 2006. gada. To šodien neviens nevarot aprēķināt, viņš sacīja. Šobrīd Polija, Čehija, Ungārija, Slovēnija, Igaunija un Kipra veic sarunas par iestāšanos ES. Sociāldemokrāts Ferhoigens jaunajā ES Komisijā būs atbildīgs par paplašināšanos. Ferhoigens izteicās, ka, ja ES galotņu tikšanās laikā tiks pieņemts lēmums par sarunu uzsākšanu ar otro valstu grupu, tad ir jāsaka, ka, piemēram, Rumānija un Bulgārija nevarot iestāties tikpat ātri kā, piemēram, Latvija vai Malta. Priekšnosacījums sarunu uzsākšanai esot, lai līdz galotņu konferencei būtu saistošs plāns, kad tiks izslēgtas astoņas atomspēkstacijas Lietuvā, Bulgārijā un Slovākijā. Šajā jautājumā viņš "absolūti nepieņemot nekādus kompromisus". ES šīm valstīm palīdzēs finansēt vidēja termiņa enerģijas koncepciju.

"Vai Baltijas valstu varoņi

bija padomju aģenti?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.09.

Saskaņā ar arhīvu materiāliem, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pirmskara līderi pildījuši Maskavas uzdevumus

.

Pēc igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjarva apgalvojuma, ko viņš izteicis intervijā Igaunijas laikrakstam, pirmskara laikā neatkarīgo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas līderi regulāri esot saņēmuši naudu no PSRS un informējuši tās vēstniecības par stāvokli savās valstīs. M.Ilmjarvs sešus gadus strādājis Maskavas arhīvos. Viņš atradis virkni dokumentu, padomju vēstnieku pierakstu un ziņojumu, kas ļāvuši izdarīt šos sensacionālos atklājumus.

Kā apgalvo vēsturnieks, Igaunijas valsts vadītājs - valsts vecākais Konstantīns Petss 1924.-1934.gados esot bijis ciešos sakaros ar Padomju Savienības struktūrām un gadā saņēmis 4000 USD. Konstantīns Petss, kurš bija jau paguvis pabūt gan valsts vadītāja, gan aizsardzības ministra amatā, sakaros ar padomju vēstniecību stājies, kad kļuvis par uzņēmēju un nokļuvis opozīcijā. Pēc zinātnieka ziņām, no 1925. līdz 1931.gadam K.Petss cieši sadarbojies ar vēstniecības pārstāvjiem un ziņojis Igaunijas politikas slepenākās detaļas. Viņš esot palīdzējis PSRS neļaut izveidot lielo Baltijas savienību no Igaunijas līdz Polijai. Uz to tolaik esot tiecies ārlietu ministrs Kārels Roberts Pusts, bet K.Petss veicinājis viņa atlaišanu no amata.

4000 USD viņš esot sācis saņemt 1928.gadā. Tad PSRS esot domājusi izveidot jauktu igauņu-padomju akcionāru savienību, kura nodarbotos ar naftas produktu tirdzniecību, un cerējusi piesaistīt ievērojamākos Igaunijas uzņēmējus, to skaitā Petsu, kurš tajā laikā bija Igaunijas biržas komitejas priekšsēdētājs. Viņš kļuva par šī uzņēmuma juristu-konsultantu, tad arī tika piešķirta "alga". Lai arī pēc diviem gadiem Maskava atteicās no igauņu pakalpojumiem, "algu" K.Petsam diez kāpēc turpināja izmaksāt. M.Ilmjarvs intervijā apgalvo, ka valsts vecākais saņēmis naudu no PSRS līdz 1934.gadam ieskaitot. Vēsturnieks uzskata, ka K.Petsa attiecības ar PSRS nospēlējušas savu lomu 1934.gada 12.marta apvērsuma īstenošanā viņa vadībā. Padomju vēsturē tas tiek dēvēts par fašistisku. Pēc zinātnieka uzskata, apvērsums, pēc kura Igaunijā tika aizliegtas politiskās partijas, tika saskaņots ar padomju vēstniecību.

No 1938. līdz 1940.gadam, kad Baltijas valstis, to starpā arī Igaunija, iestājās PSRS vai, kā tagad tiek traktēts, bija okupētas vai anektētas, K.Petss bija republikas prezidents. Pēc tam viņu arestēja un kopā ar ģimeni izveda uz Krieviju, kur viņš 1956.gadā mira padomju psihoneiroloģiskā slimnīcā.

Kompromitējoši materiāli vēsturniekam ir arī par Latvijas un Lietuvas līderiem. Tā Latvijas Zemnieku partiju, kuras līderis bija prezidents Kārlis Ulmanis, padomju struktūras, pēc arhīvu datiem, esot finansiāli atbalstījušas ar kādas Rīgas firmas starpniecību. Uzņēmumi, kuriem bijuši kādi sakari ar K.Ulmani, saņēmuši izdevīgus pasūtījumus. 1934.gadā arī K.Ulmanis īstenoja apvērsumu, kurš padomju izdevumos tāpat tiek dēvēts kā fašistisks. Un arī bija prezidents līdz 1940.gadam. Un arī bija represēts.

Satricinot vēstures nostādnes, M.Ilmjarvs apgalvo, ka 1924.-1926.gadā Padomju Savienība finansējusi arī Lietuvas nacionālistisko kustību, kuru vadīja nākošais prezidents Antans Smetona, 80.gadu beigu radikālās kustības "Sajūdis" elks. Un atkal vēsturnieks paziņo, ka Lietuvas 1926.gada apvērsums bijis saskaņots ar padomju vēstniecību. Turklāt arī tas ticis dēvēts par fašistisku. Pēc vēsturnieka ziņām, toreizējais Padomju Savienības vēstnieks pat esot piedāvājis šantažēt Antanu Smetonu, jo PSRS rīcībā esot bijuši dokumenti, kuri liecinājuši par to, ka Smetona saņēmis naudu. Vienīgā Lietuvas līdera atšķirība no saviem Baltijas kolēģiem - viņš laikus saprata, ar ko viņam sakari un paspēja aizbēgt uz Vāciju, no kurienes pārcēlās uz ASV.

Baltijas nacionālistu secinājumi pēc šīs laikraksta atklātības, liekas būs visai nepatīkami. Jo rodas iespēja savādāk traktēt PSRS karaspēka ievešanu Baltijas republiku teritorijā. Padomju Savienības spiediena rezultātā? Droši vien. Bet vai ne pēc Baltijas valstu vadītāju labprātīgas vēlēšanās?

Viktors Doļinskis

"Kremļa naudas vadīti"

"Jyllands-Posten"

— 99.09.10.

Atklājums, ka trīs nacionālie varoņi saņēma lielas naudas summas no Maskavas, ir raidījis šoka vilni cauri Baltijai.

Maskava. Trīs no Baltijas valstu lielākajiem 20. gadsimta nacionālajiem varoņiem, kas kalpoja arī kā paraugs Baltijas republiku cīņā par neatkarību 1980-to gadu beigās, vislielākajā slepenībā saņēma naudu no staļinistiskās Padomju Savienības.

Par šo ekonomisko atbalstu Maskava pieprasīja politisku paklausību, un vairāki izšķiroši notikumi Baltijas valstu vēsturē tika koordinēti ar tā laika padomju valdību.

Šos faktus dokumentāri pierādījis igauņu vēsturnieks, kam pēdējo sešu gadu laikā bija pieejami, līdz šim slepenībā turēti, arhīvi Maskavā.

Sensacionālie atklājumi cauri Baltijas valstīm ir raidījuši šoka vilni.

 

Trīs prezidenti

Runa ir par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas prezidentiem šo Baltijas valstu pirmās neatkarības perioda laikā - Konstantīnu Petsu, Kārli Ulmani un Antanu Smetonu.

Šo trīs līderu portreti bija izlikti pie sienas nacionālo kustību darba telpās 1980. gadu beigās, kad baltieši cīnījās par savas neatkarības atgūšanu.

"Dokumenti liecina, ka Baltijas līderi bija atkarīgi no Maskavas lielākā mērā, nekā mēs līdz šim zinājām," saka vēsturnieks Magnuss Ilmarvs "Jyllands-Posten".

"Maskavas rokās bija kārts, ko tā varēja likt lietā, izdarot spiedienu uz Baltijas līderiem," viņš piebilst.

Ilmjarvs, kurš strādā Tallinas un Helsinku universitātēs, šobrīd strādā pie doktora disertācijas par Baltijas valstu ārpolitiku 1920. un 1930. gados.

Atsaucoties uz dokumentiem, Petss, būdams Igaunijas Biržas komitejas priekšsēdētājs, saņēma no Padomju Savienības 4000 ASV dolārus gadā; vienlaikus viņš ieņēma politiskus amatus.

Ilmjarvs uzskata, ka Petss pēc Maskavas iniciatīvas, apturēja plašas alianses dibināšanu starp Baltijas valstīm un Poliju.

Viņš piemetina, ka Petss saistībā ar autoritārā režīma nodibināšanu 1934. gadā katru soli koordinēja ar Maskavu.

 

Ne viss bija pozitīvs

Igaunijas premjerministrs Marts Lārs, pats būdams vēsturnieks, raksturo Ilmjarvu kā ārkārtīgi kompetentu kolēģi. Intervijā pa telefonu premjerministrs komentē šokējošo valsts vēstures pārvērtējumu:

"Ir svarīgi, lai mēs mācītos no tām kļūdām, ko izdarījuši mūsu priekšteči. Ne viss, ko neatkarīgās Igaunijas līderi darīja, bija pozitīvs. Bija arī negatīvas lietas."

Lārs piebilst, ka jaunais atklājums vēsturnieku vidū tiek apspriests jau labu laiku un nav nekāds pārsteigums.

"Skaidrs, ka atradumi padomju arhīvā dod mums vēl vairāk dokumentārus pierādījumus, un dabiski, ka plašākai sabiedrībai tas ir pārsteigums."

Padomju Savienībai arī izdevās gūt ietekmi pārējās divās Baltijas valstīs.

Prezidenta Ulmaņa Zemnieku partija saņēma līdzekļus no Maskavas caur starpniekfirmu Rīgā - tas ir klasisks konspirācijas modelis, ko Maskava pielietoja, piemēram, arī Dānijā un citās Rietumvalstīs.

Maskava1920. gadu vidū finansēja arī Lietuvas nacionālo kustību, ko vadīja vēlākais prezidents Antans Smetona.

Pēc Ilmjarva teiktā, Smetona 1926. gadā pārņēma varu ar militāra puča palīdzību, kas tika realizēts ar PSRS vadības ziņu.

Vēsturnieki uzskata, ka jaunais atklājums ir ļoti aktuāls saistībā ar Baltijas valstu pašreizējo situāciju.

"Petsam bija ekonomiskas intereses Krievijā, un Maskava to izmantoja. Daudziem mūsu politiķiem arī tagad ir ekonomiski sakari ar Krieviju," saka Kaido Jānsons, Tartu universitātes starptautisko attiecību profesors.

"Pēcpadomju Krievijā

likumu realizēšanai ir brīvdienas"

"International

Herald Tribune"

— 99.09.10.

Viena no pēcpadomju Krievijas satraucošākajām iezīmēm ir nespēja veidot valsti, kas būtu balstīta uz likuma varu.

Krievijai vēl arvien ir jānomaina novecojušā padomju policijas valsts ar jaunu sistēmu. Rezultāts ir nenormāla un bīstama visatļautība. Šis vakuums skar gandrīz katru Krievijas sabiedrības aspektu, sākot no vidusmēra pilsoņu ikdienas darījumiem un beidzot ar valsts miljonāru finansēm. Šo haosu vēl vairāk uzsvēra nesenās izmeklēšanas Ņujorkā un Šveicē attiecībā uz nelikumīgo Krievijas kapitāla masveida aizplūšanu uz ārzemēm, kā arī apsūdzības par naudas atmazgāšanu un kukuļiem visaugstākajos Kremļa līmeņos, ieskaitot prezidenta Borisa Jeļcina ģimeni.

Rodas jautājums, par kādu postkomunisma sabiedrību veidojas Krievija. Daudzu biznesmeņu, politiķu un analītiķu ieskatā divus galvenos Krievijas pēcpadomju pārveides mērķus - veidot demokrātiju un tirgus kapitālismu - apdraud likuma varas trūkums. Viņi brīdina, ka bez likuma varas Krievijas virziens var izrādīties pavisam cits - viens no daudziem korumpētajiem, klanu autoritārisma režīmiem.

Visas vēstures laikā, sākot no cariem līdz pat komunistiskajai partijai, Krievijai nav piemitusi likuma varas tradīcija. Dziļi ir iesakņojies iepriekšējo paaudžu mantojums, un tas ietver nesaskaņotību starp valsti un sabiedrību, kā arī aizbildniecisku un neaizsniedzamu varas iestāžu mantojumu. Vara tika īstenota nežēlīgi, nedodot upuriem nekādu glābiņu. Šodienas Krievijā, neraugoties uz pēdējo gadu izmaiņām, vēl arvien ir redzamas dziļas vēstures pēdas.

Tieslietu profesors Jurijs Dmitrijevs saka: "Mēs atrodamies tikai 10 gadu attālumā no iepriekšējā perioda. Tie nav britu konstitūcijas pastāvēšanas 800 gadi. Tie nav pat Vācijas un Francijas demokrātijas 200 un 300 gadi. Tādēļ mums ir jārada citāds likums ar pilnīgi citiem principiem un pieejām. Taču, kad es runāju ar mūsu parlamenta locekļiem, prezidenta administrāciju, viss liekas ļoti sarežģīti. Varas pārstāvju prātos ir dziļi iesakņojusies pagātne."

Krievijas un Eirāzijas organizētās noziedzības pētniecības institūta direktors Marks Galeoti teica: "Mēs tuvojamies krustceļu perioda beigām. Jaunas Krievijas izveides iespēja ir gandrīz palaista garām. Krievija drīz vien būs zaudējusi savu iespēju.

Kad 1991.gada beigās izveidojās jaunā Krievijas valsts, reformatori ticēja, ka atņemot īpašumus valstij, jaunie īpašnieki būtu ieinteresēti uzstāt uz valsti, kas ievēro likumus.

Šāds pieņēmums ir izrādījies kļūdains. Lai gan aptuveni 70% no īpašuma nonāca privātās rokās, jaunais īpašnieku slānis izrādījās neieinteresēts ievērot likuma varu. Daudzi iedzīvojās bagātībā, izmantojot kukuļus, lai sagrābtu Krievijas ogļraktuves, naftas pārstrādes uzņēmumus un rūpnīcas.

Tiesnesis Sergejs Pašins izteicās, ka intensīvā cīņa par varu patiesībā izkropļoja likuma varu: "Kad tā saucamajā mežonīgajā kapitālismā viss beidzot būs sadalīts, varbūt tad viņi sāks interesēties par likuma varu. Taču pagaidām tas nav noticis. Pagaidām norit atkalsadalīšanas process un likuma īstenošanas institūcijas galvenokārt tiek izmantotas kā klubi privāto cīņu atrisināšanai."

Georgijs Satarovs, fonda vadītājs demokrātijas progresa novērošanai, izteicās, ka jaunie kapitālisti cenšoties panākt maksimālu peļņu, neraugoties ne uz kādiem likumiem. Ja vien rodas vismazākā iespēja iegūt pieeju valsts resursiem, tas izrādās lielāks stimuls nekā cīņa par klientiem. Viņš sacīja: "Šāda prakse ir šī pārejas perioda radīta. Vecā ir sagrauta; jaunā nav radīta, tā tikai gatavojas piedzimt."

Jaunie likumi tika rakstīti jaunajai Krievijai. Valstij ir pēcpadomju konstitūcija, civilkodekss, ģimenes kodekss un kriminālkodekss. Tomēr daudz kas ir nepabeigts, ieskaitot nodokļu sistēmas labojumus, kas netiek ievēroti. Kriminālprocedūras likumi attiecas uz 1964.gadu.

Pārejas Ekonomikas Institūta analītiķe Jūlija Latiņina teica: "Krievija dzīvo nevis pēc likumiem, bet gan pēc savas izpratnes. Kad es runāju par likumu, es nedomāju oficiālos likumus un noteikumus, kas ir ierakstīti mūsu konstitūcijā un civilkodeksā, bet gan dažus neformālus noteikumus, kas ir kaut kas vidējs starp bandītu kodeksu un feodāļu kodeksu."

Arī Krievijas tieslietu institūcijas ir vājas. Par likumu īstenošanas vājumu uzkrītoši liecina pasūtījuma slepkavību izplatība. Policijai nav izdevies atklāt nevienu no pēdējā laika skaļākajām slepkavībām. Upuru vidū jāmin izcils televīzijas žurnālists, vadoša parlamenta reformatore un kāds amerikāņu biznesmenis.

Pēc Gaļinas Starovoitovas noslepkavošanas pagājušā gada novembrī prezidents Jeļcins solīja "darīt visu iespējamo", lai slepkavas atrastu. Tomēr lieta vēl arvien nav atrisināta.

Pat pašos augstākajos līmeņos likuma vara ir ļoti vāja. Tieslietu profesors Dmitrijevs izteicās, ka daudz juristu uzskatot Konstitucionālās tiesas izveidi par milzīgu sasniegumu, kaut arī tikai uz papīra. Viņš sacīja: "Viņi neparedzēja kādu sīkumu. Trūkst mehānisma, kas ļautu Konstitucionālajai tiesai pildīt savus lēmumus. Nav tāda mehānisma, kas piespiestu valsti ievērot Konstitucionālās tiesas lēmumu."

Deivids Hofmans

"Ziņas no "Kleptokrātijas""

" Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.09.09.

Daudzie korupcijas skandāli, kuros iejaukti Krievijas politiķi, pašreiz nodarbina krievu un Rietumu izmeklētāju prātus un medijus Krievijā un Rietumos.

Lielu uzmanību izpelnījies iespējams visu laiku lielākais naudas atmazgāšanas skandāls . Pēc amerikāņu preses ziņojumiem, kas balstās uz amerikāņu, britu un krievu izmeklētāju izteikumiem, miljardiem dolāru no Krievijas vajadzētu būt atmazgātiem caur četrām Ņujorkas bankām un Republic National Bank kontu, kā ziņoja laikraksts "USA Today": "vismaz desmit miljardi dolāru" nāk no Staptautiskā Valūtas fonda (SVF) piešķirtajiem kredītiem.

Šajā lietā esot iepīti bijušie vai vēl joprojām amatos sēdošie valdības ierēdņi, arī bijušais ministru prezidenta vietnieks un privatizācijas vadītājs, Anatolijs Čubaiss, kā arī Jeļcina meita, Tatjana Djačenko. Pieminēti tika arī bijušais valdības vadītāja vietnieks Oļegs Soskovecs, kā arī par G-7 attiecībām atbildīgais Aleksandrs Livšics un bijušais ministru prezidenta vietnieks un finansu korporācijas Rosprom vadītājs , Vladimirs Potaņins. Līdz šim šiem apgalvojumiem nav nekādu pierādījumu. Skandāla nozīmība, ja ziņas izrādīsies patiesas, neslēpjas faktā, ka runa varētu būt par milzīgām summām, bet gan par SVF naudu. Pēdējo Krievijas valdība krasi noliedz; līdz šim arī tur trūkst jebkādi pierādījumi. Katrā ziņā SVF šo nedēļu Maskavā sāka ar pārbaudi Krievijas Centrālajā bankā un Finansu ministrijā. Kopš 1992.gada Krievija kopumā no SVF saņēmusi palīdzību 20 miljardu apjomā.

Krievu presē Rietumu laikrakstu publikācijas bieži tiek uztvertas ar ironiju un izsmieklu. To, ka Krievija ir pasaulē lielākā kleptokrāte, paši gan drīkstot rakstīt, taču no ārzemēm dzirdēt to negrib. Krievijas politiķi apgalvo, ka SVF līdzekļi neesot izmantoti savādāk kā Krievijas parādu vai budžeta segšanai. Tomēr acīmredzams ir tas, ka Bank of New York , kura pēc savām kapitāla rezervēm pieder pie Savienoto Valstu divdesmit lielākajām bankām, ir iesaistīta Krievijas netīrās naudas atmazgāšanā. No šāda viedokļa krievu skandāls vienlaicīgi ir arī amerikāņu skandāls. Bank of New York ziņojumus apstiprinājusi tiktāl, ka tā pēc pārmetumu paziņošanas atklātībai kopumā no darba atbrīvojusi trīs darbinieces, no kurām divas bija direktora vietnieces. Darbs tika uzteikts Bank of New York Londonas filiāles vadītāja vietas izpildītājai Lusijai Edwardsai. Viņa ir krievu biznesmeņa Petera Berlina sieva. Viņa kompānija Benex savukārt ir saistīta ar 53 gadus veco mafiozi Semjonu Mogiļēviču. Mogiļēviča īpašumā esot 100 miljoni dolāru: viņu jau piecus gadus uzrauga amerikāņu slependienests CIA un arī FBI viņš ir ļoti labi pazīstams.

Pagājušajā gadā tika ziņots, Mogiļēvičs strādājot kopā ar BND. Lai netraucēti varētu nodarboties ar savu biznesu Vācijā, viņš vācu ziņu dienestam esot piedāvājis informāciju par krievu mafiju. Atbilstošs ZDF paziņojums no BND puses netika oficiāli atsaukts. Bez tam Mogiļēvičam esot sakari ar augsta ranga krievu politiķiem. Liela daļa informācijas, ko savākusi CIA, nāk no noklausītajām Mogiļēviča un vadošo Krievijas politiķu un biznesmeņu telefonsarunām, kā arī no pārtvertajām Magiļēviča elektroniskā pasta un faksu ziņām.

Tāpat no darba tika atlaista kāda cita Bank of New York vicedirektore, Nataša Kagalovska- Garfinkele, kas vadīja Bank of New York Austrumeiropas nodaļu . Viņas vīrs Konstantīns Kagalovskis deviņdesmito gadu sākumā bija Krievijas pārstāvis SVF Vašingtonā, tātad tieši nodarbojās ar SVF kredītu piešķiršanu Krievijai. Patlaban viņš ir naftas kompānijas Jukos viceprezidents. Viņa priekšnieks ir Mihails Hodorovskis, multimiljonārs, kurš kādreizējo valstij piederošo naftas kompāniju Jukos ieguva pirmajā tās privatizācijas kārtā un pats atzinās, ka ir krievu privatizācijas "zagļu barons". Hodorovskis bija pa šo laiku izjukušās bankas Menatep prezidents, par kuru tāpat tika ziņots saistībā ar naudas atmazgāšanu. Pēc amerikāņu datiem nauda aizplūdusi caur tā sauktajām ofšora institūcijām, kuras Konstantīns Kagalovskis nodibinājis Kiprā, Gibraltārā un Cīrihē. Visbeidzot Bank of New York no amata atstādināja trešo līdzstrādnieci, Svetlanu Kudrjavcevu, kura Ņujorkā strādāja Austrumeiropas nodaļā, kuru vadīja Kagalovska kundze. Kudrjavcevas kundzei tika pārmests, ka tā boikotējot bankas ēkas pārbaudi.

Krievijā preses raksti par korupcijas skandālu tiek uzskatīti par Rietumu apvainojumiem Kremlim. Rietumi esot sapratuši, ka Jeļcins ir kļuvis nepieciešams tur, kur esot jāsamazina komunistu ietekme. Tā kā pie varas tiecoties daudz piemērotāki spēki, esot atrasts iemesls distancēties no Jeļcina un viņa klana. Cita Krievijā populāra versija ir tāda, ka ziņojumi par skandālu ASV republikāņiem kalpojot, lai uzsāktu kampaņu pret viceprezidentu un prezidenta amata kandidātu Alu Goru. Gors vadīja komisiju, kas Krievijai piešķīra amerikāņu kredītus - versija, kas Maskavā daudziem ir izdevīga, lai skandālu uzskatītu par Rietumu lietu.

Iespējams, ka informācija nāk no pašas CIA vai citiem Rietumu slependienestiem. Ja skandālā iesaistīti krievu politiķi, kuriem ilgu laiku uzticējās Klintona administrācija, tad Amerikas valdībai tas labākajā gadījumā būtu nepatīkami. CIA vadība, kas strādāja administrācijas labā, varētu būt ieinteresēta, lai kādi izmeklēšanas rezultāti sabiedrībā nenonāktu. Pēc tam, kad Rietumu laikrakstos tomēr parādījās pirmās publikācijas, žurnālisti drīz atrada lielu skaitu publikāciju, kas viņu rīcībā nodeva detaļas no viņu izmeklēšanas rezultātiem.

Prezidentu gan vairāk par naudas atmazgāšanas skandālu nomāc savos finansiālajos apmēros mazākā, tā sauktā Mabetex afēra. Šajā afērā tika izteikti pārmetumi korupcijā Jeļcinam un viņa meitai, kā arī Kremļa finansu šefam Pāvelam Borodinam. Itāļu laikraksts "Corriere della Sera" pārmeta Jeļcina meitām Tatjanai Djačenko un Jeļenai Okulovai to, ka viņas no Tesinas kantona celtniecības firmas Mabetex ņēmušas naudu, lai uzņēmums saņemtu atļauju 234 Kremļa telpu restaurēšanai. Mabetex vadītājs Behjets Pacolli, dzimis Kosovas albānis, uz kādu Budapeštas kontu priekš Jeļcina un viņa meitām esot pārskaitījis miljonu dolāru trim kredītkartēm. Šveices tiesas 24 Jeļcinam tuvu stāvošiem līdzstrādniekiem pārmet to, ka tie saņēmuši kukuļus no Mabetex firmas.

Atlaistais krievu valsts ģenerālprokurors Skuratovs un Šveices Federācijas advokāte Karla del Ponte šo gadījumu atzinuši. Jeļcins Skuratovu atlaida, lai gan tam nepiekrita Federācijas padome. Pa to laiku Skuratovs, balstoties uz Šveices izmeklētāju ziņām, apgalvoja, ka Mabetex krievu ierēdņiem kopumā kukuļos samaksājusi 15 miljonus Šveices franku (18,3 miljonus vācu marku). Sarakstā esot vairāk nekā "čertri vārdi"(Jeļcina, viņa abu meitu un Borodina). Krievu korupcijas skandāli liekas pāraugam nebeidzamā lietā.

Markuss Vēners

"Zaudētās ilūzijas par Krieviju"

"Washington Post"

— 99.09.12.

Tas bija 1996. gada rudens, kad Boriss Jeļcins prezidenta vēlēšanās tikko bija uzvarējis komunistus, un ASV vēstnieks Krievijā bija priecīgi satrauktā noskaņojumā.

Pēc trīsarpus trauksmainiem gadiem, kas bija pavadīti šajā postenī, Tomass Pikerings gatavojās atgriezties mājās. Taču, pirms viņš atstāja Krieviju, viņš vēlējās dalīties savā Krievijas nākotnes redzējumā ar amerikāņu uzņēmējiem, kuri stāvēja rindās, lai investētu miljardiem dolāru vietā, kas tika dēvēta par "mežonīgajiem, mežonīgajiem Austrumiem".

"Triju gadu laikā," paredzēja vēstnieks, amerikāņi varēs braukt uz Sočiem un Samāru tikpat viegli un vienkārši, "kā tagad tie brauc uz Klīvlendu vai Čikāgu". Tie varēs apmesties "vairāk kā trīszvaigžņu viesnīcās" un nomāt amerikāņu automašīnas. "Brīnišķīgie Krievijas Tālie Austrumi" ekonomiskā ziņā būs tikpat enerģiski, kā viss pārējais Klusā okeāna reģions, tajā skaitā Singapūra, Japāna un Kalifornijas Silikona ieleja. Krievijas nodokļu likumdošana un grāmatvedības standarti "tuvosies Rietumu normām". Kopumā ņemot, uzņēmējdarbība Krievijā būs kļuvusi "strukturētāka, paredzamāka un mazāk riskanta".

Augstu cienītais diplomāts, kurš šodien turpina veidot ASV Krievijas politiku kā valsts sekretāres vietnieks politiskajos jautājumos (Valsts departamenta trešā pozīcija), noslēdza savus pareģojumus, paredzot, ka līdz 1999. gada rudenim Krievija būs kļuvusi par "vienu no Amerikas lielākajiem tirdzniecības partneriem". Taču tagad, trīs gadus pēc vēstnieka atvadu uzstāšanās Amerikas Tirdzniecības palātā Maskavā, Krievija Savienoto Valstu tirdzniecības partneru sarakstā ieņem 30. vietu, atrodoties starp Kolumbiju un Dominikas Republiku. Firmām Hertz un Avis vēl tikai ir jāiespiežas (praktiski neeksistējošajā) autonomajā tirgū Krievijas provincēs. Pēdējās desmitgades laikā Krievijas nacionālais kopprodukts ir krities gandrīz par 50%. Vairāk nekā 60 miljonu krievu - gandrīz puse no visa iedzīvotāju kopskaita - dzīvo zem ļoti zemā oficiālā nabadzības līmeņa. Krievijas ekonomikas sabrukumu ir pavadījis daudzu amerikāņu ilūziju par Krieviju sabrukums, kā arī arvien asākas debates par ASV politiku attiecībā pret bijušo komunistisko superlielvalsti. Klintona administrācijas pārstāvji, kuri norādīja uz Krievijas ekonomiskajām reformām kā ārpolitisku panākumu, šodien cītīgi aizstāv sevi pret apsūdzībām naivumā un pārmērīga atbalsta sniegšanā Krievijai. Ziņas par masveidīgu krievu naudas atmazgāšanu caur New York Bank ir likušas uzdot jaunus jautājumus par to, vai ir loģiski pludināt starptautiskos aizdevumus valstī, no kuras gadā notiek kapitāla aizplūšana no 10 līdz 15 miljardu dolāru apmērā.

Vainīgā meklēšana par to, "kurš pazaudēja Krieviju?" draud pārsviesties uz nākošā gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu. Vadošā republikāņu prezidenta amata kandidāta Džordža Buša ārpolitikas padomnieki mēģina saistīt viceprezidentu Goru ar ekonomiskās reformas neveiksmi Krievijā dēļ viņa plaši izreklamētās draudzības ar bijušo premjerministru Viktoru Černomirdinu. Savukārt demokrāti apsūdz republikāņus par to, ka tie nav izmantojuši labāko izdevību ietekmēt nākotnes attīstību Krievijā 1991.-92. gada periodā, uzreiz pēc komunisma sabrukuma.

Pēdējo mēnešu laikā tas, kas bija pazīstams kā "Vašingtonas konsenss" par attiecību veidošanu ar Krieviju, ir kļuvis visai aktuāls. Kā viens no galvenajiem neapmierinātības ar Krievijas politiku avotiem ir izvērsusies Pasaules Banka. Tās galvenie ekonomisti izsaka domu, ka sākotnēji galveno uzsvaru vajadzēja likt uz institūciju veidošanu - piemēram, funkcionējošas tiesu sistēmas izveidi - nevis uz tradicionālajām Starptautiskā Valūtas fonda monetārajām vadlīnijām.

Visvairāk šajās debatēs acīs krīt dramatiskais kritums tajā, ko amerikāņi sagaida no Krievijas, kā arī izpratnes nostiprināšanās par to, ka brīvā tirgus demokrātijas iedibināšanai var būt vajadzīgi desmitiem gadu. ASV valdības pārstāvji vairs nerunā pārāk daudz par to, kādu labumu vienkāršie krievi ir guvuši no virzīšanās uz Rietumu stila kapitālismu. Tā vietā tie liek uzsvaru uz Savienoto Valstu ģeopolitiskajiem ieguvumiem, ko tās saņēmušas, pateicoties Krievijas iesaistīšanai. "Mūsu darba attiecības ar Krievijas līderiem, sākot ar prezidentu Jeļcinu un tālāk, ir atmaksājušās Savienoto Valstu drošības ziņā," uzstāj Klintona administrācijas Krievijas politikas arhitekts, valsts sekretāres vietnieks Stroubs Telbots. Viņš uzskaita garu panākumu sarakstu "kodolstratēģiskajā plānā", iekļaujot tur komunistiskās valsts likvidāciju, Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm, sadarbību Bosnijā un Kosovā, kā arī Ukrainas kodolieroču likvidēšanu apmaiņā pret Krievijas drošības garantijām un darbu kodolneizplatīšanas jomā.

 

Joks Maskavas ielās

Skatoties no krievu redzepunkta, bilance ir krietni vien sliktāka. Daudzi eksperti baidās no sabiedrības viedokļa pretreakcijas, kura varētu graut Krievijas integrāciju Rietumos.

"Mēs turpinājām dot tiem naudu, lai arī pastāvēja bažas par korupciju," sacīja bijušais ASV diplomāts Maskavā Dons Jensens. "Tā rezultātā daudzu krievu prātā Savienotās Valstis saistās ar neveiksmīgajām reformām, diskreditēto līderi un noziedzību. ASV nesaistās ar likuma varu un demokrātijas celtniecību."

Kā pastāstīja Pasaules Bankas darbinieks Džons Nelliss, šajās dienās Maskavas ielās var dzirdēt šādu joku: "Viss, ko komunisti mums stāstīja par komunismu, bija pilnīgi un absolūti meli. Diemžēl viss, ko tie stāstīja par kapitālismu, izrādījās patiesība."

Paršreizējais drūmais noskaņojums Vašingtonā par Krievijas ekonomiskajām izredzēm dramatiski kontrastē ar noskaņojumu 1993. gada janvārī, kad prezidents Klintons stājās amatā. Administrācijai bija skaidras idejas, kas ir darāms Krievijā. Telbots bija guvis žurnālistisku reputāciju kā Krievijas speciālists. Citi administrācijas pārstāvji darbojās kā neformāli padomdevēji Krievijas tirgus reformatoriem ar Jegoru Gaidaru un Anatoliju Čubaisu vadībā.

Administrācijas pieeja Krievijai balstījās uz diviem pamatpieņēmumiem. "Prezidents Jeļcins ir reformu personifikācija," teica Telbots. "Nav iespējams atbalstīt reformas, nepiešķirot reformām vārdu pašreizējā kontekstā, un šis vārds ir prezidenta Jeļcina vārds." Jelcins tika uzskatīts par cilvēku, kurš 1991. gada augusta apvērsumā ir uzvarējis komunistu drakonu, kā arī par cilvēku, kurš vislabāk piemērots demokrātisku, uz tirgu virzītu reformu īstenošanai.

Otrs pieņēmums, kurš gandrīz Krievijas reformatoriem un to atbalstītājiem Rietumos pacēlās gandrīz vai ticības līmenī, bija tas, ka Krievijas glābiņš meklējams stingrā monetārajā disciplīnā, ātrā ekonomiskajā liberalizācijā un masveidīgā privatizācijas programmā. Lai arī reformatori apzinājās "šoka terapijas" risku - bezdarbu, sociālo neapmierinātību, iespējas korupcijas zelšanai - tika uzskatīts, ka šīs problēmas atrisināsies pašas no sevis, ja vien ekonomiskās zāles tiks pielietotas pietiekoši spēcīgi.

Dažu nākošo gadu laikā abiem šie pieņēmumiem nācās saskarties ar arvien spēcīgākiem uzbrukumiem, pie kam ne tikai no ārēju kritiķu puses, bet arī pašā ASV valdībā un tādās institūcijās, kā SVF un Pasaules Banka.

Pirmās neapmierinātības pazīmes izrādīja padomju eksperti Valsts departamentā un ASV vēstniecībā Maskavā, kuri skeptiski izturējās pret Jeļcina reformu nodomiem un Krievijas spējām izturēt šoka terapiju. Kā stāsta vairāki bijušie Valsts departamenta darbinieki, pirmās nelāgās nojautas par Telbota daudzināto "Krievija vispirms" politiku esot parādījušās departamenta politikas plānošanas daļas Krievijas ekspertu vidū. 1993. gada rudenī politikas plānošanas grupa sagatavojusi veselu rindu memorandu, aicinot ieturēt mazāk uz Jeļcinu centrētu politiku.

"Tas, ka vēstnieks cieš no "klientīta", ir viena lieta, bet Baltā nama un Valsts departamenta pienākums ir iekļaut to kontekstā," sacīja Čārlzs Gati, bijušais plānošanas grupas darbinieks. "Tie pieļāva, ka klientīts izplatījās no mūsu vēstniecības Maskavā un kļuva par oficiālo politiku."

ASV vēstniecībā Maskavā, kā pastāstīja kads bijušais diplomāts, norisinājās "atklāts karš" starp ekonomikas nodaļu, kura bija atbildīga par ASV palīdzības politikas īstenošanu Krievijā, un politisko nodaļu, kura lepojās ar savu lietišķo Krievijas realitātes analīzi. Savos ziņojumos uz Vašingtonu politiskā nodaļa sniedza krietni vien mazāk rožainu Krievijas notikumu attēlojumu, kāds skanēja no Klintona administrācijas pārstāvju puses.

Veins Merijs, kurš vadīja politisko nodaļu laikā no 1991. līdz 1994. gadam, atceras garu, neapmierinātības pilnu telegrammu, ko viņš nosūtīja 1994. gada sākumā un kurā viņš kritizēja Amerikas "evanģēlistisko mēģinājumu" pārveidot Krievijas sabiedrību pēc savas līdzības. Viņš uzstāja, ka šādi centieni gandrīz nešaubīgi cietīs neveiksmi, jo Krievijai - pretēji tādām Austrumeiropas valstīm, kā Polija vai Čehija - nav bijis brīvā tirgus vai likuma varas tradīciju. Savienotās Valstis, kā uzskatīja Merijs, beigs ar to, ka tās vainos šoka terapijas neveiksmē.

Dažiem SVF un Pasaules Bankas darbiniekiem arī bija bažas par politiku, ko tiem bija jāīsteno. SVF pirmais pārstāvis Maskavā Žans Foglizo izteicās, ka fonda stingro kredītu pieeja bija neveiksmīga tādēļ, ka tā neņēma vērā faktu, ka Krievija ir valsts, kurā "nepastāv normālu attiecību starp aizņēmējiem un bankām".

"Krievijā notika sekojošais: tiklīdz jūs sākāt mēģināt īstenot stingru monetāro politiku, cilvēki pārtrauca atdot savus parādus," un ekonomika atgriezās pie primitīva bartera, teica Foglizo.

Krievijas reformatoru pūliņos un arī pašreizējās debatēs ļoti būtiska loma bija lēmumam uzsākt valsts īpašumā esošo uzņēmumu privatizāciju. Pastāvēja gan politiski, gan ekonomiski iemesli veikt to pēc iespējas ātrāk. Liela īpašnieku slāņa rašanās tika uzskatīta par labāko garantiju pret komunisma atdzimšanu.

 

Pārdošana oligarhiem

Detaļas par to, kurš ir guvis kontroli pār bijušajiem valsts īpašumiem un par kādu cenu, šķita mazāk svarīgas, kā ātrums, kādā vajadzēja nojaukt sociālistisko superstruktūru. Čubaiss, kurš vadīja privatizācijas procesu, esot teicis: "Es mēģinu darboties tā, it kā man šajā postenī būtu atlikušas tikai divas nedēļas laika, un es mēģinu domāt par to, ko šajās 14 dienās es varu izdarīt, lai nodrošinātu, ka komunisti nekad neatgrieztos."

Drīz vien kļuva skaidrs, ka tādi vārdi, kā privatizācija un ekonomiskās reformas - pat demokrātija - Krievijas kontekstā nozīmē pavisam ko citu, nekā Amerikas kontekstā. Krievijas privatizācija nozīmēja pilnīgu vērtīgāko valsts īpašumu nonākšanu nelielas tā dēvēto oligarhu grupas rokās, kuri vairāk ir ieinteresēti izvest no valsts it visu, kam ir jelkāda vērtība, nekā ieguldīt savus ienākumus vietējās ražošanas attīstībā. Turklāt neefektīvās fabrikas tika nodotas to padomju laiku vadītājiem, kuri sīvi pretojās nepieciešamajai samazināšanai un pārstrukturēšanai. "Mēs pārāk viegli pieņemam Krievijas ekonomistu viedokli, ka tam, kā rokās sākotnēji nonāk īpašumi, nav nekādas nozīmes," sacīja Čārlzs Blitzers, kurš laikā no 1992. līdz 1995. gada bija Pasaules Bankas Maskavas biroja galvenais ekonomists. Viņš arī piebilda, ka Rietumi "nopirka ideju" , ka jaunie īpašnieki centīsies izveidot uz likumību balstītu sabiedrību, "jo neviens nevēlas, lai to dēli izaugtu par tādiem pašiem noziedzniekiem, kādi ir viņi paši".

Klintona administrācijas pārstāvji sākotnējos privatizācijas programmas posmus aizstāv kā nozīmīgu ieguldījumu totalitārās valsts likvidēšanā. Taču tie distancējas no programmas strīdīgākā otrā posma, kurš aizsākās 1995. gada beigās. Saskaņā ar sistēmu "aizdevums pret akcijām" oligarhiem atļāva gūt kontroli pār Krievijas ekonomikas labākajām daļām (tajā skaitā pār naftas kompānijām) apmaiņā pret smieklīgi zemiem maksājumiem valdībai. Lai arī ASV valdības pārstāvji apgalvo, ka tie esot iebilduši pret minēto sistēmu, tomēr tie nedarīja praktiski neko, lai apturētu to. SVF 1996. gada sākumā - pašā skandāla karstumā - piešķīra triju gadu aizdevumu Krievijai 10 miljardu dolāru apmērā. Neviens pat nemēģināja saistīt aizdevumu ar godīgu privatizācijas programmu. SVF darbinieki, atzīmējot, ka mikroekonomisko jautājumu pārraudzīšana ir Pasaules Bankas uzdevums, uzstāj, ka aizdevums bijis pamatots, jo Krievija esot izpildījusi fonda nosacījumus tādu rādītāju ziņā, kā inflācija un budžeta deficīts.

Raksta turpinājums

nākamajā pārskata numurā

"Turpinās vardarbība"

"Le Monde"

— 99.09.11.

Vairāk ne kā 150 cilvēku 9. un 10.septembrī tika ievainoti Kosovska Mitrovicas pilsētā vardarbīgu sadursmju laikā starp KFOR spēkiem un albāņu demonstrantiem, kas gribēja iekļūt pilsētas serbu pusē.

Visā Kosovas provincē drošības situācija saglabājas nestabila. Bernārs Kušners pieprasa ANO desmitkārtīgi palielināt policijas spēku klātbūtni.

Kosovā atkal kāpj spriedze, kur pēdējo dienu laikā novērojama bīstama starpetnisko sadursmju eskalācija. Provinces ziemeļos franču kontrolētajā teritorijā esošajā Kosovska Mitrovicas pilsētā ievainoti vismaz 150 cilvēki, KFOR miera uzturēšanas spēkiem nonākot konfrontācijā ar vairākiem simtiem serbu un albāņu. Pirmo reizi kopš ierašanās Kosovā jūnija vidū, starptautisko spēku karavīri izmantojuši asaru gāzi, lai izklīdinātu albāņu demonstrantus, pārsvarā jauniešus, kas apmētāja ar akmeņiem, pudelēm un citiem priekšmetiem franču karavīrus un apmēram 500 serbus, kas bija sapulcējušies otrā tilta pusē.

Tāpat kā iepriekšējo reizi augusta vidū, albāņi protestē, lai atgūtu savus mājokļus, ko pilsētas ziemeļu pusē ieņēmuši serbi. Viņu niknumu pastiprināja vairāku ģimeņu sagrauto māju priekšā uzslieto telšu nodedzināšana serbu kvartālā. Pēc militāro avotu ziņām, serbi, kas ir "ļoti labi organizēti", ir pret albāņu ģimeņu atgriešanos pilsētas ziemeļu daļā. Mazajā Orahovas pilsētiņā, kas ir vēl viens Kosovas karstais punkts un kas atrodas vācu kontroles zonā, situācija joprojām atrodas strupceļā. Jau kopš divdesmit dienām albāņu iedzīvotāji neļauj pārvietoties krievu karaspēkam, nobloķēdami ceļus ar barikādēm no traktoriem un kravas mašīnām.

Savas vizītes laikā Kosovā 6.septembrī ANO ģenerālsekretārs H. Solana mēģināja pārliecināt albāņus pārtraukt ceļu bloķēšanu, skaidrojot, ka krievu karaspēks pieder KFOR spēkiem un pret tiem ir jāizturas tāpat kā pret pārējiem starptautisko miera uzturēšanas spēku pārstāvjiem.

"Kosovieši saprot mūsu argumentus, taču viņi tajos neieklausās", paskaidro kāds vācu virsnieks, kas jau vairākas dienas ved pārrunas ar vietējo pilsoņu komiteju. Albāņi neuzticas krieviem, daži pat apgalvo, ka krievu algotņi dienvidslāvu armijas formās esot piedalījušies slepkavībās kara laikā. Zonas vācu komandatūra atzīst, ka "jo vairāk laika paiet, jo sarežģītāka kļūst situācija".

Drošības apstākļi ir neapmierinoši visā provincē, kur kopumā nedēļas laikā nogalināti ap desmit cilvēku. Piektdien ANO pārstāvis Kosovā Bernārs Kušners pieprasīja palielināt policijas spēku klātbūtni Kosovā desmit reizes lielākos apmēros, nekā ANO to bija paredzējusi (3000 policistu). Pirms došanās uz Ņujorku, B.Kušners atzina, ka "terorisma vilnis nebūtu nekas pārsteidzošs".

Visādu virzienu ekstrēmistu mērķis šajā gadījumā ir aizkavēt vienošanos par pilnīgu Kosovas Atbrīvošanas armijas demilitarizāciju un reorganizāciju. "Ir jāiznīdē šis atriebības gars, kas valda cilvēku vidū", uzskata B.Kušners, piebilstot, ka šis uzdevums nav izpildāms "dažu nedēļu vai mēnešu laikā", tam nepieciešami gadi.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS