Latvijas Republikas Saeimas Ārlietu komisijas

priekšsēdētājs Guntars Krasts:

Ekonomiskās reformas un ekonomiskā drošība integrētā Eiropā

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē "Baltijas un Melnās jūras reģiona valstu sadarbība: uz integrētu Eiropu bez līniju dalījuma" Jaltā 1999. gada 10. septembrī

Ekonomisko un politisko reformu process, kas šajā gadu desmitā notiek Eiropas austrumu daļā, droši vien ieies pasaules vēsturē kā viens no svarīgākajiem XX gadsimta notikumiem mūsu kontinentā. Tā mērķis ir atgriezt Eiropas austrumu daļas valstis brīvās iniciatīvas sabiedrības un Eiropas kopējā apritē.

Reformas, integrācija Eiropas Savienībā, ekonomiskās neatkarības un drošības nostiprināšana — šo procesu saistība labi redzama arī mūsu valsts — Latvijas — attīstībā pēdējā gadu desmitā.

Runājot par ekonomiskajām reformām, uzskatām, ka desmitgade ir pilnīgi pietiekams laiks, lai pabeigtu tirgus saimniecības izveides pamatuzdevumus. Jo reformas nedrīkst būt bezgalīgas, tās nedrīkst aizkavēties uz nenoteiktu laiku. Latvijas un arī citu reformu valstu pieredze rāda, ka reformām jābūt pietiekami ātrām un konsekventām. Jo reformas prasa lielu sabiedrības uzticību, ko nav iespējams noturēt bezgalīgi ilgi. Sabiedrībai jāapzinās, ka noteiktām reformām ir sākums un ir arī beigu punkts, savs konkrēts mērķis — attīstītas tirgus saimniecības izveide.

Izvērtējot pašreizējo situāciju Latvijā, varam secināt, ka mūsu valstī reformu gaitā pēdējos gados jau ir izveidoti tirgus saimniecības pamati. Pabeigta privatizācija ražošanas sektorā. Privātais sektors dod ap 94 procentu no rūpniecības pievienotās vērtības, tirdzniecībā, būvniecībā šis īpatsvars ir ap 98 procenti. Izveidota tirgus infrastruktūra — finansu sektors un tā uzraudzības institūcijas, izveidots privātīpašuma juridiskais pamats. Tiek nodrošināta ilgstoša monetārā stabilitāte, ko nespēj satricināt ārējās krīzes. 12 mēnešu iflācija stabili turas zem 2 procentiem, Latvijas valūtas maiņas kurss pret SDR ir nemainīgs jau ilgāk nekā piecarpus gadus.

Protams, mēs apzināmies, ka reformu laikā sasniegtais ir tikai pamats, uz kura veidot attīstītu tirgus ekonomiku. Jo brīvā tirgus saimniecība pastāv arī valstīs, kur iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir tikai daži simti dolāru. Un jau desmitiem gadu ilgi. Tādēļ ir nepieciešams maksimāli konkrēts tirgus saimniecības modelis, ko pārejas ekonomikas valstīm var piedāvāt Eiropas Savienība.

Kopš 90. gadu vidus Latvijas reformu procesu arvien vairāk ietekmē integrācijas process Eiropas Savienībā. Integrācijas motivāciju mums nosaka vairāki faktori — vēsturiskās un ģeopolitiskās identitātes nostiprināšana, drošības aspekts, plašāka tirgus iegūšana.

Taču Eiropas integrācijas procesam ir arī tieša saistība ar reformām, jo tas piešķir reformām kvalitāti un nodrošina to norisei labvēlīgus ārējos apstākļus. Pats galvenais — tas dod skaidru mērķi, parāda sabiedrībai to modeli, ko mēs veidojam, — Eiropas Savienības valsts modeli.

Integrācijas mehānisms nodrošina arī pastāvīgu Eiropas institūciju kontroli pār attīstības procesiem mūsu valstī, dod iespēju saņemt nepieciešamo tehnisko palīdzību. Integrācija neliedz mums izmantot arī citu valstu pieredzi, piemēram, ASV pieredzi postindustriālās sabiedrības elastīgas biznesa vides izveidē vai arī Jaunzēlandes pieredzi valsts pārvaldes reformā.

Ir vajadzīga skaidrība un konkrētība par to sabiedrības modeli, ko veidojam. Pretējā gadījumā mēs varam nonākt strupceļā, jo, kā pašlaik sāk apzināties daudzi ekonomisko un politisko procesu vērtētāji (starp tiem arī Dž.Soross), administratīvās ekonomikas demontāža vēl nenozīmē attīstītas tirgus saimniecības izveidi.

Lēni, nekonsekventi un bez noteikta mērķa velkot reformas, var izrādīties, ka gribot negribot mūsu valstīs ir izveidojusies kaut kāda ekonomiskā un politiskā sistēma, kas nav vairs administratīvā ekonomika, bet nav arī normāla tirgus saimniecība. Sistēma, ko raksturo vāja valsts vara un spēcīga ekonomisko grupējumu ietekme. Demokrātisko institūciju esamība, bet bez patiesas demokrātijas ar ierobežotām sabiedrības iespējām līdzdalībai valsts attīstības procesos. Sistēma, kurā pastāv masu informācijas līdzekļu formāla neatkarība, taču faktiska pakļautība ekonomisko un politisko grupējumu interesēm. Valsts ar neskaidru ģeopolitisko orientāciju.

Diemžēl jāatzīmē, ka šis modelis arvien skaidrāk iezīmējas ne vienā vien pārejas valstī, un arī mēs savā valstī jūtam atsevišķus tā elementus. Tādēļ pašlaik reformu gaitā mums ne tikai jālikvidē vecās sistēmas paliekas, bet arī jānovērš šīs pseidotirgus saimniecības, pseidodemokrātijas izveide.

Uzskatu, ka šī problēma ir aktuāla visam mūsu reģionam. Ja mūsu reģionā sāks dominēt šāda tipa ekonomiski politiskās sistēmas, mūsu valstu ekonomiskā drošība un līdz ar to arī politiskā suverenitāte tiks apdraudēta.

Integrācija Eiropas Savienībā ir galvenais līdzeklis pret šīm nelabvēlīgajām tendencēm. Kamēr mēs neesam pievienojušies Eiropas Savienībai, pārņēmuši tās demokrātiskās tradīcijas, biznesa kultūru un iesaistījušies Eiropas Savienības tirgus apritē, pieslēgušies tās transporta, sakaru un enerģētikas infrastruktūrai, ekonomiskās suverenitātes apdraudējums pastāv.

Latvijai šis ekonomiskās drošības jautājums ir bijis aktuāls visu reformu laiku. Jau tad, kad 1992. gadā atdalījāmies no rubļa zonas, ieviešot savu valūtu, izskanēja bažas, vai spēsim pastāvēt paši par sevi, vai mūsu mazā valūta nenoslīks tajā nestabilitātes jūrā, kas valdīja mūsu reģionā. Arī tad, kad strauji pārstrukturējām rūpniecību no Austrumu tirgus, bija šaubas, vai spēsim iegūt savas nišas Rietumu tirgū. Tomēr šis ekonomisko reformu sākumposms parādīja, ka, jo konsekventāk veicam šīs reformas, atdalāmies no bijušās sistēmas, jo ātrāk iegūstam stabilitāti uz saviem pamatiem.

Tālāk es gribētu minēt dažus secinājumus par ekonomiskās drošības pamatiem, kas izriet no Latvijas un arī no citu pārejas ekonomikas valstu pieredzes reformu gados.

Pirmkārt, jo liberālāki darbības nosacījumi ir kādā no iekšējā tirgus sektoriem, jo tas ir stabilāks, arī pret ārējā tirgus ietekmi. Kā piemērus šeit varētu minēt valūtas un benzīna tirgus Latvijā. Mūsu valsts bija viena no pirmajām Austrumeiropā, kas pilnībā liberalizēja savu valūtas tirgu. Rezultātā izveidojās nevis haoss, valūtas aizplūšana, devalvācija, bet gan stabilitāte uz tirgus līdzsvara pamata. Uz Latvijas nacionālās valūtas stabilitāti nekādu ietekmi nav atstājušas ne banku krīze 1995. gadā, ne arī nesenie pasaules finansu satricinājumi. Konsekventa monetārās politikas īstenošana, ko veic neatkarīga Latvijas centrālā banka, no vienas puses, un uz brīvu tirgu balstīts valūtas kurss, no otras puses, ir bijusi Latvijas panākumu ķīla šajā jomā.

Līdzīga situācija izveidojās arī naftas produktu piegādes sektorā, kas reformu sākumā vēl bija valsts kontrolē. Atceros, tas bija viens no jautājumiem, par ko pirmā Latvijas neatkarīgā valdība visvairāk lauzīja galvu, tika izstrādāti dažādi plāni, kā rīkoties ekstremālās degvielas deficīta situācijās. Taču jau drīzumā, strauji veicot sektora liberalizāciju, ļaujot pašmāju un pēc tam arī ārvalstu privātajam sektoram ienākt šajā jomā, situācija stabilizējās jau pāris mēnešu laikā. Līdz ar to zuda arī bažas, ka šo sektoru kāds varētu izmantot politiskajam spiedienam pret mūsu valsti.

Abi minētie piemēri jāskata kopumā — brīvs degvielas tirgus nevarētu pilnvērtīgi darboties bez brīva valūtas tirgus — un otrādi. Tādēļ bartera darījumi, direktīvi noteiktie valūtas kursi, administartīvie ierobežojumi — tas ir nestabilitātes pamats, no kā mums jāatbrīvojas, ieviešot liberāla tirgus attiecības visās jomās.

Otrkārt, tikai liberalizēti tirgus sektori ir konkurētspējīgi arī ārējā apritē. Iluzora un kļūdaina ir doma, ka pašreizējā globalizācijas laikmetā mēs savu ekonomiku vai atsevišķus tās sektorus varam nosargāt, norobežojoties ar augstām tarifu barjerām, administratīviem normatīviem, ārvalstu kapitāla ierobežojumiem. Pat tās valstis, kas visvairāk cieta nesenajos pasaules finansu satricinājumos, kā Brazīlija, Indonēzija, Krievija, pēc iespējas ātrāk vēlas šajā starptautiskajā apritē atkal atgriezties, nevis norobežoties. Nelielām ekonomikām, kādas ir vairākums šī reģiona valstu, kaut vai to iekšējā tirgus apmēra dēļ, vispār nav iedomājama šāda norobežošanās.

Treškārt, tirgus sektoru liberalizācija nevar pastāvēt bez attiecīgas politikas īstenošanas. Piemēram, plaši atverot savu tirgu ārvalstu finansu un tiešajām investīcijām, mēs nevaram īstenot izšķērdīgu budžeta politiku, nekontrolēt savas bankas, vērtspapīru tirgu, solīt nereālus procentus par valsts vērtspapīriem. Jābūt šai ekonomisko institūciju politikas stabilitātei, kas ir arī garantija pret ārējo finansu infekciju.

Ceturtkārt, ekonomiskās drošības pamats ir diversificēti tirgi, sākot no patēriņa preču tirgiem un beidzot ar enerģijas, izejvielu un sakaru pakalpojumiem. Par to mēs Latvijā kārtējo reizi pārliecinājāmies 1998.gada pavasarī, kad Krievija uzsāka īstenot ekonomiskā spiediena politiku, dažādām metodēm ierobežojot ekonomisko sadarbību ar Latviju. Šīs kampaņas oficiālie un neoficiālie cēloņi lai paliek uz tās sirdsapziņas, bet, par rezultātiem runājot, — šīs sankcijas ļāva mūsu eksportētājiem savlaicīgāk nekā citu valstu uzņēmējiem sagatavoties Krievijas krīzei, kas sekoja pēc pāris mēnešiem. Rezultātā 1997.gadā Latvijas eksporta struktūrā Krievijas īpatsvars bija 21%, bet 1999.gada pirmajā pusgadā — vairs tikai nepilni 7 procenti. Importā Krievijas īpatsvars samazinājās no 16 procentiem 1997.gadā līdz 9 procentiem šī gada pirmajā pusgadā.

Attiecībā uz Latvijas ārējās tirdzniecības pārstrukturizāciju, kas notikusi pēdējos gados un būtiski palielinājusi stabilu tirgu īpatsvaru, salīdzinot 1999.gada otro pusgadu ar 1997.gada atbilstošo periodu, kopējais Latvijas eksports šajā laikā ir pieaudzis par 10 procentiem, uz ES valstīm — pat par 40 procentiem, paralēli šim procesam notiek ārējo tirgu diversifikācijas process.

Kā vēl vienu būtisku ekonomiskās drošības faktoru var minēt politiskās sistēmas stabilitāti, kas nodrošina patiesi demokrātisku lēmumu pieņemšanu. Ja valsts varas institūcijas, masu informācijas līdzekļi atrodas ekonomisko grupējumu ietekmē, šādos apstākļos nav nodrošināta valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšana arī ekonomikā, netiek nodrošināta godīga konkurence, kas tiešā veidā atsaucas uz ekonomisko situāciju.

Noslēdzot šo ekonomiskās drošības pamatfaktoru uzskaiti, vēlreiz gribu atgādināt, ka tieši integrācija Eiropas Savienībā patlaban ir šī reģiona valstu ekonomiskās drošības garantija ilglaicīgā periodā.

Integrācija Eiropas Savienībā nemazina, bet gan palielina Baltijas un Melnās jūras reģiona valstu sadarbības nozīmi. Kas ir Baltijas un Melnās jūras reģiona valstu sadarbības pamatā?

1. Starp mūsu valstīm nepastāv principiālas ģeopolitiskās pretrunas. Pašlaik abu reģionu valstu interesēs ir Eiropas Savienības paplašināšanās procesa strauja virzība un tā turpināšanās arī pēc pašreizējo kandidātvalstu uzņemšanas.

2. Šajā reģionā ir lielas sadarbības potences, vismaz no Latvijas viedokļa raugoties. Apskatot Latvijas ārējās tirdzniecības struktūru ar šī reģiona valstīm, pat ar Ukrainu mums pašlaik ir samērā neliels tirdzniecības apgrozījums — 1,8 procenti no eksporta un 1,1 procents no importa 1999.gada pirmajā pusgadā. Jāatzīst, ka Melnās jūras dimensija Latvijas ārējo ekonomisko sakaru ģeogrāfiskajā izvietojumā vēl nav attīstīta.

3. Baltijas un Melnās jūras sadarbība īpaši produktīva varētu izvērsties tādās jomās kā enerģētikas, transporta un sakaru infrastruktūras attīstība. Esošā dzelzceļa un autoceļu infrastruktūra, vismaz šī reģiona austrumu daļā, ļauj aktivizēt tranzīta plūsmas starp Baltijas un Melno jūru, radot iespēju izvērst tranzīta koridoru no Tuvējiem Austrumiem līdz pat Eiropas Ziemeļvalstīm. Dzelzceļa un jūras transporta kombinācija šajā multimodālajā transporta koridorā "jūra–dzelzceļš–jūra" būtu efektīvāka, nekā izmantojot atsevišķi jūras vai dzelzceļa transportu, lai nogādātu preces, piemēram, no Turcijas uz Zviedriju.

4. Arī pēc kandidātvalstu iestāšanās Eiropas Savienībā, ievērojot tās pieaugušos apjomus, saglabāsies šis reģionalizācijas princips. Baltijas un Melnās jūras ass ļautu ievilkt jaunu dimensiju Eiropas tradicionālajā ziemeļu–dienvidu–austrumu–rietumu dalījumā.

Ekonomiskajām reformām skarot arī enerģētikas, transporta un sakaru tirgus, neizbēgams ir diversifikācijas process, infrastruktūras pieslēgšanās citu reģionu tīkliem, vai tas būtu Baltijas jūras elektrotīklu loks, vai alternatīvu gāzes piegādes līniju izveide no Ziemeļjūras uz Viduseiropu un Austrumeiropu.

Šos procesus virza valstu interese pēc lētākas enerģijas un drošākas, diversificētas piegādes. Tā pamatā ir ekonomiskās intereses.

Baltijas un Melnās jūras dimensijas nostiprināšana, par ko es kā Ministru prezidents runāju jau 1998.gada februārī savas vizītes laikā Kijevā, dotu multiplicējošu efektu šī reģiona attīstībai. Eiropai paplašinoties, reģionālo sakaru nozīme pieaugs, tādēļ mūsu valstu sadarbības potenciāls būtu jāizmanto Eiropas jaunās arhitektūras izveidē.