Samilzušais cukura mezgls tiek pārcirsts

Par preses konferenci Zemkopības ministrijā

Turpinājums no 1.lpp.

Kopumā es gribētu teikt, ka šīs samaksas tuvosies divdesmit latiem par tonnu. Protams, tajās liela daļa izmaksu būs saistītas ar ieziemošanu, arī transportēšanu. Galarezultātā tās tuvinātos tiem septiņpadsmit latiem, kas bija paredzēti, veicot valsts intervenci. Mēs šodien tikāmies ar Bauskas rajona lielākajiem biešu audzētājiem. Viņi izprotot esošo situāciju, uzņēma šo informāciju salīdzinoši pozitīvi. Protams, daudz darba jāveic gan ražotājiem, gan mūsu pārvaldes institūcijām, gan konsultējot zemniekus ziemošanā, gan arī palīdzot tiem zemniekiem, kam bietes jāpārdod lopbarībai, sagādāt klientus. Šo atbildību mēs no sevis nenoņemam. Kopīgi ar zemniekiem mēģināsim šo problēmu maksimāli labi atrisināt, lai decembrī un janvārī abām cukurfabrikām būtu bietes, ko pārstrādāt. Esmu gatavs atbildēt uz jūsu jautājumiem. Varat jautāt arī klātesošajiem preses konferences dalībniekiem.

— Vai jūs aicināt zemniekus nenodot bietes Jēkabpils cukurfabrikā?

A.Kalvītis:

— Jēkabpils cukurfabrika ir publicējusi paziņojumu, ka bietes vispār nepieņems. Mēs, izstrādājot šos variantus, piedāvājam alternatīvas iespējas zemniekiem risināt savas problēmas šādā veidā. Mēs nekādi nevaram atbildēt par tiem, kas vieglprātīgi iedomāsies, ka var ko darīt savādāk. Mēs neaicinām nenodot bietes Jēkabpilī, mēs dodam alternatīvu. Katram ir jāizvērtē savas iespējas un varēšana.

— Cik reāla ir iespēja biešu pārstrādi uzsākt jau decembrī Jelgavas un Liepājas cukurfabrikā?

Valija Zabe

, akciju sabiedrības "Liepājas cukurfabrika" ģenerāldirektore: — Mēs esam apsvēruši savas reālās iespējas. Varam pateikt tikai to — kurā brīdī pārstrādāsim tās bietes, kas būs mūsu fabrikai vestas, par to pārrunāsim individuāli. Mēs nesakām šodien, ka nav tādas iespējas, ka jau decembrī tās varētu būt pārstrādātas. Šobrīd ir secinājums — cukurbiešu ražība šogad nav tik liela, kā esam plānojuši, tāpēc pastāv reāla iespēja bietes pārstrādāt arī decembrī.

— Kā jūtaties šādā situācijā?

V.Zabe:

— Mēs esam ļoti sarūgtināti par izveidojušos situāciju, tāpat mēs uzņemamies papildu slodzi, apzinoties, ka tā var nest reālus zaudējumus cukurfabrikām. Šo situāciju mēs nevaram nenovērtēt.

Harijs Veģeris

, akciju sabiedrības "Jelgavas cukurfabrika" ģenerāldirektors: — Šajā situācijā mūs iepriecina Zemkopības ministrijas nostāja, jo tā īstenos vēl ko — šo cukuru, ko mēs saražosim no Jēkabpils kontaktētajām bietēm, eksportēsim. Ir noslēgtas vienošanās, bet šodien vēl grūti prognozēt, cik īsti būs biešu. Lai cik lieli apjomi arī būtu, mēs fabrikas vārtus neaizcirtīsim ciet zemniekam deguna priekšā. Cukurs tiks eksportēts. Valsts arī uzņēmusies savu izdevumu daļu. Neapšaubāmi, šis gads mums ir smags, taču ir cerība, ka nākamgad cukura tirgus tiks sakārtots, sakārtota tiks likumdošana, izstrādāta cukura nozares politika. Tā atbilstu Eiropas modelim, līdz ar to nekāda palīdzība nebūtu vajadzīga.

— Kādā veidā saražotais cukurs tiks realizēts — tīrā veidā vai kā saražota gatava produkcija?

H.Veģeris:

— Par to ir pāragri spriest. Es domāju, ka produkta veidā.

A.Kalvītis:

— Nākamajā gadā stāsies spēkā grozījumi likumā par cukuru, kurā tiks paredzēta kvotēta sistēma cukurbiešu ražošanai. Mēs nevaram radīt lielas izmaiņas cukura tirgū. Esam vienojušies par to, ka valsts iekšējais patēriņš ir apmēram 70 tūkstoši tonnu cukura. Līdz 10 tūkstošiem tonnu, kas tiks saražots virs 70 tūkstošiem, varētu arī normāli nākamajā gadā sadalīt kvotas zemniekiem, mēs ar kompensējošām subsīdijām varētu izmantot vai nu pārstrādes produktu ražošanā, kas tiks eksportēti, vai tīrā veidā eksportēt, jo cukura atlikumi tirgū neveicinās normālas kvotēšanas sistēmas ieviešanu, līdz ar to zemniekiem būs zemākas kvotas. Cukura tirgus būs "zem spiediena", būs lieli atlikumi noliktavās. Šogad tiek prognozēts, ka, uzsākot jauno sezonu, būs apmēram 16 tūkstoši tonnu lieka cukura, ieviešot kvotas no janvāra, mēs problēmu ar kvotām vispār neatrisināsim, tādēļ būs nepieciešama arī vienreizēja iejaukšanās cukura tirgū, to mēs veiksim nākamajā gadā.

— Kā zemnieki vērtē Zemkopības ministrijas piedāvātos divus variantus? Vai piedāvātā samaksa apmierina?

Aivars Upenieks

, SIA "Līdums" valdes priekšsēdētājs: — Ko mēs izvēlēsimies, to vēl nevar konkrēti atbildēt. Vēl ir jātiekas gan ar Jelgavas cukurfabrikas, gan ar Liepājas cukurfabrikas vadību, lai pārrunātu šos procesus. Pirms mirkļa pārrēķināju Zemkopības ministrijas piedāvājumu, kā tas iespaidos manu uzņēmumu. Iznāk interesanti — plānotie realizācijas ieņēmumi uzņēmumam bija domāti aptuveni Ls 900 no hektāra, pieņemot par bāzes cenu Ls 20, tas ir standarts. Šajā brīdī — rēķini, kā gribi, — iznāk, ka ministrijas piedāvājums sadarbībā ar abām cukurfabrikām ir Ls 785, no plānotā mēs neiegūsim Ls 115 no viena cukurbiešu hektāra. Manā uzņēmumā ir 260 hektāri, tātad būs 29,9 tūkstošu latu zaudējumi attiecībā pret to, kas bija plānots. Varbūt tie nav pat zaudējumi, bet gan neiegūtā nauda. Īpatnēji — gods un slava šai kombinācijai, bet tā ir daudz loģiskāks piedāvājums, nekā pagājušajā gadā piedāvāja Jēkabpils cukurfabrika. Tad bija divi varianti — atvest bietes un saņemt naudu "cukurā" vai arī gaidīt naudu, ko tā arī neesam sagaidījuši vēl šodien. Fabrika ir bankrota priekšā, iespējams, ka šo naudu vispār nesaņemsim. Mūsu uzņēmumam aizvadītajā gadā ar tādu pašu ražošanas līmeni bija 37 tūkstošu latu zaudējumi, saņemot cukuru un realizējot to pašu spēkiem. Nu mums tiek piedāvāts labāks variants, kura rezultātā zaudējumi būs par 10 tūkstošiem mazāk nekā pērn. Iepriekšējais zemkopības ministrs izvairījās no konkrētas atbildes. Tāds mazs komentārs — toreiz Tautas partija bija opozīcijā, bet arī opozīcijā esošā partija absolūti nekādas aktivitātes neizrādīja, ejot kopā ar zemniekiem, atbalstot mūsu priekšlikumu pavasarī izpirkt Jēkabpils cukurfabrikas kontrolpaketi vēlreiz, lai pārņemtu, vienalga, kādām metodēm, vadību. Pavasarī šo jautājumu vēl varēja atrisināt.

— Vai Zemkopības ministrijas piedāvātā kompensācija sedz pašizmaksu vai arī paredzami zaudējumi?

A.Upenieks:

— Par pašizmaksu runājot — līdz vākšanai 1 hektāra izmaksa ir Ls 426, novākšanas izdevumi — Ls 120 — Ls 150. Es runāju tikai par savu saimniecību. Ja normāli strādāsim un ja paveiksies ar laika apstākļiem, tad lielajiem biešu audzētājiem iespējama pat peļņa.

— Varbūt bietes tomēr nodosit Jēkabpilī?

A.Upenieks:

— Tā kā akcionāri katrā fabrikā vairāk vai mazāk sadalījušies pēc padomju laika ražošanas zonām, tātad viss Bauskas rajons pārsvarā ir Jēkabpils akcionāri, mums it kā būtu jādara viss iespējamais, lai strādātu tas uzņēmums, kurā mums ir akcijas. Ir tikai nianse — kā jau ministrs teica, vakar Bauskas avīzē bija sludinājums, ka Jēkabpils cukurfabrika bietes nepieņems.

— Jūs arī esat Jēkabpils cukurfabrikas akcionārs?

A.Upenieks:

— Protams.

— Ja nav pietiekami lielas cukurbiešu ražas, vai izdevīgāk nebūtu bietes ieart zemē?

Jānis Rāzna

, SIA "Lielmežotne" valdes priekšsēdētājs: —

— Mēs audzējam 300 ha cukurbietes, no tām 230 ha atrodas Mežotnes pagastā, 70 ha — Jēkabpils rajonā, Aknīstes pilsētas tuvumā. Man jāsaka, ka Zemkopības ministrija daudz darījusi, lai izstrādātu šos divus variantus. Domāju, daudzi zemnieki atbalstīs šos priekšlikumus. Patīkami, ka man kā zemniekam tagad ir izvēles iespējas. Es negribu teikt, ka man ir nepieņemami, ka, lūk, šīs bietes ir jāapar, bet to, ka mēs šīs bietes par niecīgu cenu, varbūt pat par velti atļausim tuvumā dzīvojošiem iedzīvotājiem novākt un izbarot lopiem — tā tas varētu būt. Transportēt bietes no Aknīstes uz Jelgavu vai Liepāju mums nav izdevīgi. Vienkāršāk ir izmantot ministrijas piedāvājumu un saņemt Ls 350 par hektāru, bietes atdot tiem cilvēkiem, kas ražo lopkopības produkciju.

Otrs variants. Mežotnes laukos mums ir labi izaugušas cukurbietes, saņemot kompensāciju Ls 200 par katru hektāru, mēs bietes novāksim, ieziemosim un decembrī vai janvārī nodosim cukurfabrikai. Šie lauki nesīs pietiekamu peļņu. Tomēr, aprēķinot visu kopā, šajā situācijā mēs zaudējam pat vairāk nekā SIA "Līdums". Katru gadu no biešu realizācijas mēs ieņēmām apmēram 300 tūkstošus latu. Šobrīd aprēķinājām, ka vairāk par 200 tūkstošiem nesaņemsim. Tomēr esošajā situācijā šie divi varianti ir veiksmīgi. Ceru, ka nākamgad būs kvotas un visi jautājumi par cukurbiešu audzēšanu, pārstrādi un tirgu tiks sakārtoti. Zemniekiem vairs galva nesāpēs, viņiem bietes būs tikai jāaudzē un jānodod. Būtu labi, ja februārī jau zinātu, cik daudz biešu jāaudzē, kur tās nodosim un cik par tām saņemsim.

— Cik lieli līdzekļi jāatvēl šiem piedāvātajiem variantiem?

A.Kalvītis:

— Ļoti grūti atdalīt pirmo no otrā varianta, bet mēs esam rēķinājušies, ka tas varētu izmaksāt apmēram pusotru miljonu latu.

— Tā kā nākamajā gadā diez vai strādās Jēkabpils cukurfabrika, līdz ar to tiks palielinātas jaudas Jelgavas un Liepājas cukurfabrikā. Vai cietīs citu rajonu zemnieki tādējādi, ka, piemēram, Tukuma rajona zemnieki nevar sacensties ar Bauskas, Dobeles vai Jelgavas biešu audzētājiem. Vai šīs kvotas neatsauksies tieši uz Kurzemes reģionu?

V.Zabe:

— Tas, par ko šodien mēs runājam, tā vai citādi atrisina cukurbiešu audzēšanas jautājumu Latvijā. Mēs šajā situācijā saglabāsim cukurbiešu ražošanu valstī. Kā tā reģionāli mainīsies, kā tā transformēsies no viena reģiona uz otru — tas jau ir ekonomisks jautājums. Proti, cik izdevīgi to darīt attiecīgajā reģionā. Tā vai citādi ir atrisināts jautājums tiem zemniekiem, kuriem ir kredīts bankās, kuri ir nopirkuši tehniku, kas maksā bargu naudu. Tas ir pamatjautājums — neiznīcināt to cukurbiešu audzētāju pamatslāni, kas tradicionāli ar to nodarbojas, kuram ir finansiālas saistības. Kurš būs diskriminēts vienā vai otrā situācijā — tas atkarīgs no tā, kā mēs ar Veģera kungu spēsim akumulēt līdzekļus, lai palielinātu fabriku jaudas un tās sakārtotu. Šobrīd nesakārtotajā cukura tirgū jautājums par jaudu palielināšanu un sakārtošanu ir ļoti problemātisks. Visu laiku esam spiesti rēķināties ar to, ka lielu daļu cukura var arī nepārdot, tātad arī neiegūt līdzekļus iepriekšminētajiem nolūkiem. Viss notiek savā laikā un savā vietā. Mēs varam būt pateicīgi liktenim par to, ka vēl strādā divas cukurfabrikas. Darīsim visu iespējamo, lai cukurbiešu audzēšana saglabātos.

A.Kalvītis:

— Gribētu piebilst vēl par nākamā gada kvotu sistēmu. Mēs izmantosim to pieredzi, kā strādā citas valstis. Ieviešot kvotu sistēmu, tiks ņemti vērā pēdējo trīs gadu ražošanas rādītāji zemniekiem, kas audzē bietes, neatkarīgi no tā, kurā reģionā. Arī kvotu sistēmā tiks ieviests privāttirgus princips — kvotas varēs pirkt un pārdot. Šis jautājums tiks noregulēts. Arī tie zemnieki, kas tieši nepiegādā produkciju Jelgavas un Liepājas cukurfabrikai, saņems ražošanas kvotu. Rūpnīcām, protams, būs interesanti noslogot savas jaudas, lai šīs bietes nopirktu.

— Vai turpmāk Latvijā darbosies tikai divas cukurfabrikas?

A.Kalvītis:

— Tas nav jājautā zemkopības ministram, bet gan Jēkabpils cukurfabrikas valdei un padomei, acīmredzot tuvākā nākotnē rūpnīcas administratoram, kā arī tiem cilvēkiem, kam varētu būt interese par šīs rūpnīcas atkārtotu nopirkšanu. Man ir grūti atbildēt, vai būs divas vai trīs cukurfabrikas. Ja atradīsies cilvēki, kas spēj vadīt rūpnīcu un tās iekārtas, kādas šobrīd ir, spēj efektīvi strādāt, tad, protams, strādās trīs rūpnīcas.

— Bet kādu jūs redzat nākotni?

A.Kalvītis:

— Te jārunā par rūpnīcu noslogotību. Līdz šim visas rūpnīcas strādājušas gandrīz ar pilnu jaudu. Situācijā, kad cukura tirgus ir tik smags, ir daudz nerealizēta cukura, tirgus ir zem spiediena, tad vienmēr vājākais posms ķēdē pārtrūkst. Jautājums ir — vai ekonomiski šāda rūpnīca spēj pastāvēt? Tāpēc es nevaru atbildēt, vai Latvijā vajadzīgas divas vai trīs cukurfabrikas. Ne jau matemātiskais skaits nosaka ekonomiskos rādītājus. Tos pierāda rūpnīcas spēja darboties un sasniegt labus rezultātus.

— Pērngad bija laba cukurbiešu raža, tā nodrošināja cukura ražošanas līmeni tādā apjomā, kas apmierināja iekšējo patēriņu. Šogad, kā zināms, cukurbiešu raža būs zemāka. Vai tādā gadījumā vajadzētu cukuru eksportēt?

A.Kalvītis:

— No pāgājušā gada ražas nav realizēts vismaz 16 tūkstošu tonnu cukura. Tas ir daudzkārt vairāk nekā Jēkabpils spēj pārstrādāt sezonas laikā. Tā kā cukurbietes ir izaudzētas iepriekšējā gada apjomā, tad, pārstrādājot bietes Liepājā un Jelgavā, cukura daudzums Latvijā nesamazināsies. Es droši varu teikt, ka mēs nepieļausim jēlcukura importu, kamēr Latvijas zemnieki spēs izaudzēt bietes. Jēlcukura imports šobrīd nenotiek. Mēs esam ierobežojuši cukura licenču izsniegšanu. Ir neiespējami ierobežot cukura ievešanu pārstrādei un tālākam eksportam, to atļauj visas muitas procedūras un starptautiskie nolīgumi. Mums nopietni jāraugās, kur šinī procesā cukurs noplūst un nonāk iekšējā tirgū. Pašlaik ar finansu ministru tiek pārrunātas šādas iespējas — Valsts ieņēmumu dienests varētu noteikt normatīvu, cik daudz cukura viena fiziska persona var ievest, tāpat kā tas ir noteikts alkoholam un cigaretēm. Vidzemē, piemēram, lieli cukura apjomi ieplūst no Igaunijas, kur cukuru neražo. Tas ir lētais importa cukurs. Iespējams, ka šāds normatīvs tuvākajā laikā tiks izstrādāts. Mēs varētu uzlikt normatīvu, piemēram, ka drīkst ievest mūsu valstī vienu kilogramu privātām vajadzībām. Par to šobrīd tiek diskutēts.

— Kā pavasarī vajadzēja rīkoties iepriekšējam zemkopības ministram Pēterim Salkazanovam, risinot cukura jautājumu?

A.Kalvītis:

— Vajadzēja uzņemties drosmi un izsludināt Jēkabpils rūpnīcas maksātnespēju. Tad šodien mums par šo uzņēmumu nebūtu jādiskutē — jā vai nē, iespējams, tā tagad pat darbotos. Cik man zināms, pavasarī biešu audzētāji no Bauskas puses bija ieinteresēti nopirkt par atbilstošu cenu šo rūpnīcu. Bija jāizlemj. Bez maksātnespējas procesa to nevarēja veikt tikai tādēļ, ka bilance nebija kārtībā, bija lieli kreditoru parādi, tādējādi Bauskas zemnieki paliktu muļķu lomā. Viņi samaksātu iepriekšējiem akcionāriem lielu naudu un saņemtu vecās saistības. Rūpnīcās vai uzņēmumos šādā situācijā īpašniekus var normāli mainīt, tikai pasludinot maksātnespēju un atbrīvojot visus vecos parādus. Tāds lēmums bija jāpieņem. Tur nebija citas izejas. Pēc tam Jēkabpilī situācija pasliktinājās arvien vairāk — pirmo pusgadu fabrika beidza ar 900 tūkstošu latu lieliem zaudējumiem. Process gāja tikai uz leju. Visbeidzot — 24. augustā kreditoru parādi bija 2,5 miljoni latu. Bija zudis pamatkapitāls 70 procentu apjomā.

Rūpnīcā nekas vairs nav palicis. Tas lēmums bija jāpieņem, protams, tas bija nepopulārs, bet, ja Bauskas zemnieki tobrīd bija gatavi pirkt rūpnīcu, tad vajadzēja viņus atbalstīt. Šobrīd Jēkabpils cukurfabrikas akcijas vērtība biržā ir daži santīmi — tā ir reālā cena. To zemnieki varēja maksāt, nevis nominālvērtību, kādu modeli pavasarī mēģināja realizēt.

—Vai ir izskatīts jautājums par iespēju cukurbietes pārstrādāt ārpus Latvijas robežām?

A.Kalvītis:

— Mēs neesam izskatījuši šādu iespēju. Zemniekam ir pašam tiesības izvēlēties, kur pārstrādāt savu ražu. Panevēžas rūpnīcā jaudas ir brīvas, sākot ar 15.novembri. No valsts viedokļa mēs nevaram tik īsā laikā veikt starptautisku konkursu, jo nevaram tērēt budžeta līdzekļus šo biešu pārstrādei bez konkursa. Turklāt konkursa organizēšana aizņemtu ilgu laiku. Par biešu pārstrādi interesējušās arī Somijas cukurbiešu rūpnīcas.

— No kurienes tiks ņemti kompensācijām nepieciešamie līdzekļi, t.i., 1,5 miljoni latu?

A.Kalvītis:

— No subsīdijām, galvenokārt no 2.programmas. Nākamgad darbosies ES finansētā SAPARD programma, tur būs labāki nosacījumi. Ņemot vērā zemās produkcijas cenas lauksaimniecības tirgū šobrīd, šī nauda netiek pilnībā izmantota, ir iespējas to ietaupīt. Būtu neprāts, ja zemnieki šobrīd pirktu traktorus ar 30 procentu valsts kompensāciju, ja jau nākamgad varēs saņemt 50 procentu kompensāciju no SAPARD programmas. Mēs nevarēsim nosegt visu summu — 1,5 miljonu latu — no šī gada budžeta, kāda daļa līdzekļu tiks ņemti no nākamā gada subsīdijām. Vismaz pusi spēsim ieekonomēt no šī gada budžeta.

— Cik šogad patērēsim cukuru?

A.Kalvītis:

— Apmēram 70 tūkstošu tonnu. Tas būtu apjoms, ko vēlētos saražot, ļaujot zemniekiem audzēt bietes, lai nerastos spiediens iekšējā tirgū. Faktiski šīs 70 tūkstošu tonnas varētu saražot arī šīs divas rūpnīcas. Daudzi zemnieki iesnieguši iesniegumus lauksaimniecības departamentos par prasību pret Jēkabpils cukurfabriku. Iespējams, ja šis process turpināsies, Zemkopības ministrijai vajadzēs izmantot lauksaimniecības likuma normu un griezties tiesā kā prasītājiem pret Jēkabpils cukurfabriku. Pašlaik jēkabpilieši nav norēķinājušies ar zemniekiem par 149 tūkstošiem latu apmērā par iepriekšējās sezonas ražu. Visvairāk iesniegumu saņemts Bauskas rajona lauksaimniecības departamentā.

— Vai Jelgavas un Liepājas cukurfabrika izmantos Iecavas cukurbiešu pieņemšanas punktu šajā sezonā?

V.Zabe:

— Domas par šīs novietnes izmantošanu neatmetam. To lai lemj Bauskas cukurbiešu audzētāji. Mums uzņemties šī punkta administrēšanu nebūtu prātīgi. Ja baušķenieki izlems, ka izmantos Iecavas punktu, tad viņi arī attiecīgi rīkosies.

Dagnija Muceniece

— "Latvijas Vēstnesim"

Pēc diktofona ieraksta