Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidents kā tautas daļa. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.09.1999., Nr. 302/303 (1762/1763) https://vestnesis.lv/ta/id/17655

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Akreditējas jauni vēstnieki Latvijas Republikā

Vēl šajā numurā

15.09.1999., Nr. 302/303 (1762/1763)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

LU Austrumeiropas institūta direktore,

Dr. hist. Ilga Kreituse:

Valsts prezidents kā tautas daļa

Katrai valstij ir savi varas atribūti, kas to raksturo. Latvijai, kā demokrātiskai republikai tie ir Saeima, prezidents un Ministru kabinets. Lai gan Ministru kabineta (MK) kā izpildvaras un Saeimas kā likumdevēja attiecībās nekādas īpašas domstarpības par savstarpējo saistību nav bijušas, taču to nevar teikt par Valsts prezidenta institūciju.

1918.gada 18.novembrī, pasludinot Latvijas valsti, prezidenta amats nebija apspriežamo problēmu lokā. To noteica gan tas, ka Latvijas teritorijā bija svešu valstu armijas, gan valsts pamatlikuma — Satversmes — neesamība. Arī 1920.gadā Satversmes sapulce nerisināja šo problēmu līdz brīdim, kad sākās Latvijas Satversmes apspriešana. 1922. gadā Eiropā bija nostiprinājušās valstis, kas izveidojās, sabrūkot Krievijas un Austroungārijas impērijām. Prezidenta statuss un darbība tajās tika risināta dažādi. Tomēr neviena nepārņēma prezidentālas republikas praksi.

Latvijā diskusija ieguva diezgan galējas formas — no prezidenta institūcijas nevajadzības līdz tiesību dalīšanai ar Saeimu. Kā jau to var paredzēt, pret prezidenta nepieciešamību uzstājās sociāldemokrāti. Argumenti bija daudzpusīgi. A.Rudēvics saistīja to ar Krievijas cara tēlu, kuru gribot atjaunot caur prezidentu. "Mums nav ko atsaukties uz monarhijām, jo mūsu valsts ir radusies bez tās monarhijas... ja mēs trīs gadus esam iztikuši bez prezidenta, bez šī otrās palātas surogāta, ja mēs viņu taisāmies ievēlēt, nepievezdami nevienu pārliecinošu motīvu, ka tiešām mums ir bijis kāds sastrēgums tamdēļ, ka nav bijis prezidenta... Tāpēc es domāju, ka mūsu vēsture diezgan skaidri rāda, ka tāds prezidents mums nav vajadzīgs... mums nav tradīcijas, kuras ir Anglijā un Francijā."

Fēlikss Cielēns centās norādīt arī uz to, ka valsts sarežģītā ekonomiskā situācija neļauj ieviest prezidenta institūciju.

Pretim sociāldemokrātiem stājās pilsonisko partiju pārstāvji. Jānis Goldmanis: "... vēlot atsevišķu prezidentu, arī būs novilktas zināmas robežas starp prezidenta un izpildu varas tiesībām..." Tālāk, aizskarot taupības nepieciešamību, zemsavietis izmantoja tautas gudrību, ka "... ne viss, ko lēti pērk, ir labs".

Aktīvi diskusijā iesaistījās arī O.Nonācs (ārpus partijām), jau aizskarot nākamo problēmu, — kas vēlēs prezidentu — visa tauta vai Saeima.

"Ja mūsu tauta visā savā visumā būtu politiski tā nostiprinājusies, ka viņa nav pieietama nekādai tumšai aģitācijai, nekādai tumšai demagoģijai, tad tiešās prezidenta vēlēšanas no visas tautas būtu aizstāvamas... demagoģija ļoti stiprā mērā ir jau tagad manāma — ir redzams, ka mēs visādos aģitācijas paņēmienos progresējam tīri amerikāniskā kārtā... Vai mēs varam droši būt, ka šādos apstākļos pie tiešas prezdenta vēlēšanas izteiksies īstā tautas griba? Turpretim, ja prezidentu vēlēs Saeima, tur demagoģijai un tumšai aģitācijai pie prezidenta vēlēšanām nevarēs būt vieta."

Asā stilā par taupību un vēlēšanu kārtību izteicās A.Bergs: "... Ja valsts prezidents ir niecīga un nevajadzīga persona, kā Petrēvica kungs lūkoja aprādīt, tad taču jātaupa nevis tikai viņu vēlot, bet jau ir žēl arī tās pusdienas, kuras viņš ēdīs. ... demagoģija pie vēlēšanām ir liela. Tā ir taisnība, viņa ir liela un tā ir viena no vēlēšanu nepatīkamām īpašībām, bet tad jāiet vēl tālāk; tad ar tādiem pat argumentiem var runāt vispār pret vēlēšanām. Tad jārunā arī pret parlamenta vēlēšanām..." Un tā var turpināt citēt 20.gadu sākuma deputātus un justies kā šodienas Latvijas parlamentā, ja tur tiktu apspriesta problēma — mainīt prezidenta vēlēšanu kārtību. Čakste precīzi vadīja visas šīs Satversmes sapulces sēdes un pats diskusijā nepiedalījās. Taču tieši nosvērtība un prasme salikt pareizos uzsvarus ļāva izveidot prezidenta institūciju. Manuprāt, palīdzēja arī Čakstes kā iespējamā nākamā prezidenta personība. Mēs nevaram atdalīt jēdzienu "prezidents" no konkrētās personas, kura šīs funkcijas pilda. Prasme būt augstākai amatpersonai un it kā stāvēt pāri strīdīgiem jautājumiem starptautiskā arēnā vienlaikus ļauj ārlietu ministram virzīt problēmas tālāk. Spilgts piemērs tam bija Parīzes miera konference un tandēms — Čakste un Meierovics. Diemžēl šādas prezidenta un ārlietu ministra veiksmīgas sadarbības Latvijas valstī vairs nav bijis.

JJ1.JPG (22356 BYTES)

Šī piemiņas plāksne kā mūžīgs atgādinājums Latvijas Universitātes Mazajā aulā

Nākamais — prasme atrast veidu, kā palīdzēt risināt iekšpolitiskās problēmas — no korupcijas apkarošanas līdz sievietes — mātes lomas uzsvēršanai. Te jāpiekrīt manam kolēģim profesoram A.Strangam — tikai cilvēks ar sabalansētu personīgo dzīvi var pildīt šādu misiju. Man gribētos teikt, ka Latvijā (it īpaši pārejas apstākļos) prezidentam patiešām ir jāveic savdabīga misija. Tikai diemžēl ne visi prezidenti to ir sapratuši un vairāk pieturējušies pie Satversmē noteikto funkciju burtiskas pildīšanas. Šeit mēs varētu izdalīt divas pieejas. Pirmā, kuras piemērs bija J.Čakste: es esmu tautas daļa, un manas pūles ir tikai un vienīgi tās labā. Otra: es esmu tautas izredzēts, tāpēc man pienākas...

Prezidents var arī dažādi sevi realizēt: es daru, cik ir manos spēkos, un saņemu tik, cik man var dot. Bet redzama prezidentu darbībā ir arī otra pieeja: man pienākas, jo tāds postenis pasaulē to pieprasa. Tautai tas jāsaprot. Tieši konkrētā persona veido priekšstatu par prezidenta vietu un lomu demokrātiskā sabiedrībā. Vēl viena prezidenta funkcija, par kuru diskutēja gan 1922.gadā un sāk spriest arī 1999.gadā, — prezidents un bruņotie spēki. Veiksmīgā saistībā tas nodrošina valsts drošību, mudina armiju pildīt ne tikai militārās funkcijas, bet iesaistīties sabiedrības vispārējā dzīvē. Un te, šķiet, vajadzētu kritiski mums pašiem paskatīties uz sevi — mēs ejam uz NATO, un tas ir saprotams, bet — kā tas saistās ar realitāti, ka skolas beidzēji cenšas sākt studijas vienalga kur, lai tikai nebūtu jāiet zaldātos. Un tā mēs varētu turpināt skatīt jautājumu par prezidentu, valsti un demokrātiju. Un, šķiet, šodien mums ir jāsecina, ka J. Čakstes līmeni prezidenta postenī sasniegt nav vēl izdevies nevienam viņa pēctecim. Tāpēc varbūt tomēr ir vērts pārspriest, kā Latvijā vēlēt prezidentu un vai tauta vēl arvien jāvērtē tā, kā to darīja 1922.gadā.

Referāts, nolasīts zinātniskajā konferencē "Jānis Čakste — Latvijas Republikas pirmais prezidents" Rīgā, LLU Mazajā aulā, 1999. gada 14. septembrī

C3.JPG (40451 BYTES) C8.JPG (45159 BYTES) C9.JPG (49497 BYTES) C7.JPG (48793 BYTES)
CA1.JPG (18415 BYTES) CA8.JPG (17576 BYTES) CCC.JPG (19352 BYTES)
Jānis Čakste uzrunā VI Latviešu vispārējo dziesmu svētku dalībniekus Satversmes Sapulces prezidents Jānis Čakste sveic ģenerāli Kārli Goperu — Lāčplēša ordeņa kavalieri Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes ģimene 1927.gadā.   Attēlā no kreisās pirmajā rindā: meitas Janīna, Maiga, Daila un Aldona; vidū: Jānis Čakste; aiz viņa: prezidenta kundze Justīne; otrajā rindā no kreisās: dēli Gedimins, Mintauts, Ringolds un Konstantins. Vecākais dēls Visvalds kritis Pirmajā pasaules karā 1914.gadā. Dzīvesbiedrei un visiem dēliem Meža kapos pie Jāņa Čakstes pieminekļa ir uzstādītas piemiņas plāksnes ar dzimšanas un miršanas gadiem (fragmentāri redzamas augšējā attēlā)

Attēlos pa kreisi — Jelgavas ģimnāzijas ēka, agrāk dēvēta Academia Petrina, kurā mācījušies trīs Valsts prezidenti: Jānis Čakste, Alberts Kviesis un Antans Smetona (Lietuva)

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Fotoreprodukcija no 1920.gada "Ilustretā Žurnāla" Nr.7–8

Foto: Klio, Rīga. Ivara Reiņa kolekcija.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!