Inženieris tehnologs, tehnisko zinātņu doktors, profesors Arvīds Lepiks (18.09.1889.–27.03.1965.) bija vispusīga personība ar īpašu talantu eksaktajās un inženierzinātnēs

Foto no S.Timšāna kolekcijas

Arvīds Lepiks bija izcils pedagogs. Prasīgs zinātnieks — teorētiķis un praktiķis. Precīzs un godīgs zinātnes vēsturnieks. Rūpīgs valodnieks (jo sevišķi speciālajā terminoloģijā). Labs ražošanas un zinātnes organizators. Mācību un zinātniskā darba tradīciju veidotājs Latvijā. Bibliotēkas vadītājs un bibliotēku darba zinātājs. Sabiedriskais darbinieks. Jāpiebilst, ka viņa vērtību kritēriji daudzos jautājumos ne vienmēr sakrita ar pēckara gados oficiāli pieņemtajiem.

Zinātnieka talants atklājās jau pirmajā darbavietā, organizējot lauksaimniecības mašīnu izmēģinājumus Priekuļos. 1915. un 1916. gadā Pēterburgas izdevumā "Bpdtcnbz </hj gj ctkmcrj[jpzqcndtyyjq vt[fybrt" parādās inženiera A.Lepika teorētiski praktiska rakstura publikācijas par lauksaimniecības mehanizāciju. Ar to aizsākas viņa turpmākā mūža pētījumu galvenais virziens — lauksaimniecības mehanizācija. Doktora disertācija "Salīdzināmās studijas par atsperecēšu un atsperkultivatora zariem un viņa darbu" ir daļējs iepriekšējo gadu teorētisko un praktisko pētījumu apkopojums. Profesors pēta, iztirzā un apraksta gandrīz visu lauksaimniecības mašīnu daudzveidīgo spektru. Par to liecina kaut vai mašīnu un problēmu nosaukumi daudzo publikāciju virsrakstos: celmu laužamās mašīnas, zviedru tipa vērstuves arkli, arklu un ecēšu pretestības pētījumi, zemes frēzes, drenu arkls, sējmašīnas, traktori un motorarkli, traktoru saimniecība Latvijā, sasniegumi labības novākšanā, salmu krāvējs, spārnu rotors, elektrība lauku dzīvē, ko jaunu lauksaimniecības mašīnu attīstībā devuši Pirmā pasaules kara gadi, kā strādā tehniskie instruktori lauksaimniecībā (..).

Vairāku gadu desmitu laikā veiktie petījumi atspoguļojas pirmajā metodiski pamatīgākajā latviešu valodā izdotajā mācību grāmatā "Lauksaimniecības mašīnas" (1926). Tā jaunā kvalitātē iznāk 1947. gadā ar nosaukumu "Lauksaimniecības mašīnas un rīki". Sešdesmitajos gados publicētas A.Lepika mācību grāmatas par materiālu pretetstību (1961) un mašīnu elementiem (1960). Tās profesors sarakstījis kopā ar kolēģiem Latvijas Valsts universitātē un Rīgas Politehniskajā institūtā.

Paralēli pasniedzēja darbam Latvijas Universitātē kādu laiku A.Lepiks vada arī Priekuļu Lauksaimniecības mašīnu izmēģinājumu staciju (1921–1923), līdz 1939. gadam ir konsultants tajā. Arī pēc tam profesors šo vietu apciemo katru gadu līdz mūža beigām.

Arvīds Lepiks ir pirmais latviešu zinātnieks, kurš ar saviem pētījumiem lauksaimniecības mehanizācijā lasa referātus starptautiskajos kongresos. Mašīnu koplietošanas organizāciju kongresā (1925). Pirmajā starptautiskajā lauksaimniecības tehnikas kongresā Lježā (1930). Otrajā starptautiskajā lauksaimniecības tehnikas kongresā Madridē (1935). Kopš 1930. gada viņš ir Starptautiskās Lauksaimniecības tehnikas komisijas ( Commision Internationale du Genie Rural ) loceklis. Laika ritums dara savu. Nav izdevies atrast vairākus Vācijā, Romā, Madridē, Parīzē (..) publicētos A.Lepika darbus.

Arodstudijas, izstāžu apmeklējumi, augstskolu un zinātnisko iestāžu darbības izpēte. To profesors veic sistemātiski. Viņš apmeklē Vāciju, Zviedriju, Dāniju, Beļģiju, Spāniju un Čehoslovākiju, ar iespaidiem par redzēto un uzzināto dalās priekšlasījumos un publikācijās.

A.Lepiku daudzi uzskata par izcilu profesionālu valodnieku. 1924. gadā Latvijas inženieru un tehniķu kongresa biroja žurnāls raksta, ka kongresā A.Lepiks nolasījis referātu "Jaunā tehniskā terminoloģija". Terminoloģijas izstrāde turpinās, rakstot grāmatas un rakstus par lauksaimniecības mašīnām. A.Lepiks radījis vairāk nekā tūkstoti šodien plaši pazīstamu terminu. Profesors radoši sadarbojās ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju. Viņš piedzīvo to brīdi, kad tiek publicēti viņa radītie termini.

A.Lepiks ir viens no retajiem Latvijas zinātnes vēsturē, kuram bijis gods būt līdzdalībniekam četru augstskolu pirmsākumos. 1919. gadā A.Lepiks ir enerģisks jaunās Latvijas nacionālās augstskolas līdzveidotājs. Viņš ir Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes dekāns (1924–1926), šīs fakultātes sekretārs (1919 un 1926–1928) un pirmais lauksaimniecības mašīnu katedras vadītājs.

Trīsdesmito gadu beigās profesors A.Lepiks ir aktīvs Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas līdzveidotājs, jaunās Lauksaimniecības mašīnu katedras izveidotājs un pirmais bibliotēkas vadītājs.

Pēc Otrā pasaules kara viņš ir Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Materiālu stiprības un mašīnu elementu katedras vadītājs un tās jaunās bāzes veidotājs Jelagvā.

Arvīda Lepika interešu lokā vienmēr bijusi zinātnes un izglītības vēsture. Šiem jautājumiem viņš radis vietu daudzos savos darbos un mācību grāmatās. Viņš uzrakstījis vispilnīgāko augstākās lauksaimniecības izglītības vēsturi Latvijā. "Lauksaimniecības Mēnešraksta" — zinātnei un lauksaimniecības veicināšanas darbam veltīta izdevuma — 1930. gada 2. numurā docents A.Lepiks publicē plašu rakstu "LU Lauksaimniecības fakultāte 10 gados (1919–1929)". Latvijas izglītības vēsturei profesors atstājis divus paraugdarbus par LU Lauksaimniecības fakultāti izdevumos: "Latvijas Universitāte desmit gados, 1919–1929" un "Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919–1939". Tie ir godīgi, precīzi un rūpīgi izstrādādi darbi.

Profesors Arvīds Lepiks savu mūžu veltījis Latvijas plauksmei un tās garīgo vērtību saglabāšanai. Lielā principialitāte šajā nostājā nereti bijusi par iemeslu tam, ka viņu "neredzēja" abu okupāciju gados. To var raksturot ar piemēru no ieraksta profesora darba kolēģa arī vēlākā profesora Jāņa Āboliņa dienasgrāmatā 1989. gada 30. augustā:

"Ko vācu okupācijas laikā man kā darba biedram teica prof. A.Lepiks par vācu valdības ministra Rozenberga JLA apmeklējumu: "Rozenbergs jāpavada jums un jāsniedz paskaidrojumi. Es to nedarīšu, jo uzskatu, ka Vācijas un PSRS valdības iznīcināja Latvijas Republiku, un negribu tādēļ ar valdības pārstāvi — ministru Rozenbergu — ne tikties, ne runāt."

Iepriekš minētajā 1930. gada "Lauksaimniecības Mēnešrakstā" docents A.Lepiks, rakstot par Latvijas Augstskolas (LA), kuru vēlāk pārdēvēja par Latvijas Universitāti, — Lauksaimniecības fakultātes desmit gadu vēsturi, sniedz ieskatu, kā veidojusies jaunā Latvijas Augstskola, tās Lauksaimniecības fakultāte: (..) "nevar neatzīmēt, ka pirmo reizi šo nosaukumu nes padomju varas laikos nodibinātā mācību iestāde, kura darbojās no 1919. gada februāra mēneša līdz 21. maijam. Īsā pastāvēšanas laikā tā nepagūst vēl izveidot kaut cik stabilu pārvaldi (noteikumi par LA Satversmi palika projektā), vēl mazāk nospraust mācību programmu un attīstīt zinātnisko pētīšanas darbību. Neskatoties uz to, ka šo iestādi dibināja vara, kura naidīga nacionāliem centieniem, šīs iestādes gars tomēr bija nacionāls, ko tur ienesa jaunpieaicinātie latviešu tautības mācībspēki (pēc toreizējās terminoloģijas skolotāji); politiskie varas orgāni vēl nepagūst pakļaut LA savam iespaidam. (..) Laika gars izpaudās dekrētā "Noteikumi par LA", ka LA iestāties var bez atestātiem par iepriekšējo izglītību un bez pārbaudījumiem. Mācību iekārtas ziņā tā laika LA bija uzcelta uz evakuētā Rīgas Politehniskā institūta pamatiem. Arī Lauksaimniecības nodaļas mācību plāns pēc sava iedalījuma bija līdzīgs RPI Lauksaimniecības nodaļas programmai. Lauksaimniecības nodaļas padomē piedalījās arī studentu pārstāvis. Par mācību fermu bija izraudzīta Siguldas muiža. Ar lielinieku varas krišanu izbeidzās šīs iestādes pastāvēšana, un īslaicīgā valsts varas maiņas laikā atvēra durvis vāciskā Rīgas Tehniskā augstskola ar Lauksaimniecības nodaļu (..). Augstākās lauksaimniecības mācību iestādes iekārtu nacionālā Latvijā noteica LA dibināšanas pamatā liktais vienotās augstskolas princips. Dibināmai LA vajadzēja būt grandiozai celtnei, kura ietvertu visas cilvēka gara darbības nozares, kā abstraktās — humanitārās, tā arī tehniskās. 1923. gadā Latvijas Universitātes (LU) Satversmes pieņemšanas laikā jau bija nodibinātas 11 fakultātes. LA bija savdabīgs veidojums, kas izaudzis uz toreiz spēcīgās nacionālās kopības apziņas. Tas bija pievilcīgs ar idejisko dziļumu un skaidrību — vienota augstskola apvienotā Latvijā. Par labu šādai iekārtai runāja sasniedzamā oikonomija kā pārvaldes tehniskā aparātā, tā arī mācību līdzekļos un telpās. Studentiem vienotā augstskola varēja atvērt tuvāko iespēju paplašināt zināšanas arī citos, izvēlētai studiju nozarei tālāk stāvošos, bet interesējošos priekšmetos. (..)

LU Satversmei vajadzēja sakausēt vienā veidojumā humanitāro (pieskaitot arī medicīnu) un tehnisko (ieskaitot šeit lauksaimniecību) disciplīnu grupas, kas līdz tam bija koptas un attīstītas savrup, stipri atšķirīgos apstākļos un iekārtā, kuru šo disciplīnu pārstāvji, kas nākuši no dažādām universitātēm un tehniskām augstskolām, nevarēja tradīciju veidā neienest LU dzīvē. Visumā mūsu LU — "Universitas litterarum Latviensis" — pret sabiedrību un ārpasauli vērstā svinīgā sejā ir saskatāmas dominējošas līnijas, kas īpatnējas citām klasicismā ieaugušām LU vecākām māsām. (..) Vienotās Universitātes rāmjos Latvijas augstākā lauksaimniecības mācību iestāde guva savu iekārtu kā fakultāte. (..)"

Fakultātes organizēšanas darbs iesākts 1919. gada vasarā internās apspriedēs (..). Latviešu Izglītības biedrības 14. jūlijā izglītības ministram iesniegtā fundamentālā memorandā atzīmēts, ka īpaša vērība piegriežama lauksaimniecības un paidagoģijas fakultātēm. Organizēšanas darbs ieguva oficiālu raksturu, kad uz izglītības ministra ierosinājumu zemkopības ministra biedrs A.Kalniņš sasauca plašas lauksaimniecības darbinieku sapulces, kurās apsprieda Latvijas īpatnējiem apstākļiem piemērotu fakultātes plānu. Sapulces notika augusta mēneša sākumā, darba noslēgums dots pēdējās sēdes protokolā, kas satur arī vispārējās līnijas Latvijas Augstksolas (Universitātes) uzbūvei (..).

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Pirmā Arvīda Lepika vārdiskā balva inženierzinātnes, lauksaimniecības mehanizācijā 1999. gadā piešķirta inženierzinātņu habilitētajam doktoram Arvīdam Vildem — profesora bijušajam aspirantam. Balva piešķirta par pētījumu kopumu "Augsnes apstrādes energoietilpības fizikāli mehāniskie pamati un tehniskie risinājumi tās samazināšanai".