Par Akcizēto preču pārvaldes pievienošanu

Andrejs Sončiks, VID ģenerāldirektors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Šādu funkciju komplekss, ko pilda Akcizēto preču pārvalde (APP), jāvērtē kā ļoti nozīmīgs mūsu valstij. Patlaban tā ir Finansu ministrijas (FM) pārraudzības struktūrvienība, tieši tāpat kā Valsts ieņēmumu dienests (VID). APP galvenie uzdevumi ir visu veidu atļauju izsniegšana visām akcizējamām precēm un arī kontrole. Jāatzīmē, ka kontrole ietilpst arī VID funkcijās, un nereti gadās, ka šīs funkcijas dublējas. Mēs savu darbību savstarpēji koordinējam, bet jāatzīst, ka VID ir 27 teritoriālās iestādes un ne vienmēr izdodas darbību ar APP koordinēt pilnībā, jo tās birojs atrodas tikai Rīgā. Mēs uzskatām, ka līdzekļu ekonomijas nolūkā šo abu institūciju apvienošana ir pozitīvs risinājums un mēs APP funkcijas veiktu, koordinējot savas struktūrvienības. Līdz ar to atkristu arī dublēšanās.

Informatīvā sistēma, kas ir APP, patiesībā ir uzbūvēta uz atļauju sistēmas pamatiem. Tādēļ loģiski būtu pārņemt visas funkcijas, nevis tikai kontrolējošās. Ja mēs pārņemsim tikai kontrolējošās funkcijas, tad informatīvā sistēma nebūs izmantojama, bet nav racionāli būvēt no jauna to, ko jau APP ir uzbūvējusi.

Uzskatu, ka šāda apvienošana un funkciju pārņemšana nav uzņēmējdarbības regulēšana un ietekmēšana, kā oponenti uzskata. Pašlaik ar to nodarbojas arī VID, konkrēti ar muitas noliktavu un akcīzes preču noliktavu darbības atļauju izsniegšanu un kontroli. Šeit nevienam nav ienācis prātā, ka tā būtu uzņēmējdarbības regulēšana vai sašaurināšana. Tā ir kontrole, jā. Mums ir jāatbild par uzņēmējdarbību un jāpilda savas saistības saskaņā ar muitas likumu, kas patiesībā ir nozīmīga uzņēmējdarbības daļa.

Ivars Roķis, Akcizēto preču pārvaldes direktors,  — "Latvijas Vēstnesim"

— Var uz šo lietu raudzīties no vairākiem viedokļiem. Lielāko darbu, kas bija jāveic pēc 1993. gada, proti, alkohola lietās 1994. un 1995. gadā, tabakas, dārgmetālu un degvielas lietās 1995. gadā, kad vajadzēja panākt krasu pagriezienu akcizēto preču uzraudzības un legālo uzņēmēju atbalsta lietās, mēs izdarījām.

Varētu traktēt, ka APP pašreizējā veidolā vairs nav optimāla. Tās potenciāls ir izmantojams daudz efektīvāk. Pēc Spirta monopola pārvaldes likvidēšanas uz tā bāzes radot Akcizēto preču pārvaldi un uzņemoties vēl citu preču — tabakas, dārgmetālu un degvielas pārraudzību, tomēr netika izdarīts pēdējais solis, uzdodot pārvaldei pilnīgi visu akcizējamo preču aprites pārraudzību. Šāds punkts būtu bijis jāpieliek līdz reorganizācijai. Efektam būtu bijis jābūt līdzīgam 1994. un 1995. gada efektam alkohola lietās.

Piemēram, ir izveidojusies īpatnēja situācija ar alu, kas Latvijā nepamatoti netiek uzskatīts par alkoholu. Mēs esam vienīgā valsts man zināmā Eiropā, kur ir šāds viedoklis par alu normatīvo aktu un cilvēku attieksmes ziņā. Nekāda stipruma un blīvuma alus par alkoholu mūsu valstī uzskatīts netiek, kaut gan divas pudeles alus nenobriedušam organismam var dot tikpat daudz ļaunuma kā simt gramu viskija. Tajā pašā laikā Latvijā nav nekādas ticamas statistikas par alus ražošanas, tirdzniecības un importēšanas apjomiem. Šāda uzskaite notiek tikai uzņēmumu iekšienē.

Alum ar spirta mērītāju nav iespējams noteikt alkohola saturu, kā to var izdarīt degvīnam. Ja no alus stipruma ir atkarīgs nodokļa lielums, tad uzņēmējam ir izdevīgi "samazināt" stiprumu dokumentos un nodokļus maksāt atkarībā no deklarētā, nevis reālā daudzuma un stipruma. Pašlaik darbojas pakāpienveida akcīzes nodokļa likmju sistēma, pēc kuras ar akcīzes nodokli apliek divas alus grupas —no 5,5 līdz 7% un virs 7% alkohola. Tātad ar nodokli neapliek alu, kura stiprums ir 5,4 %. Vai kādam ražotājam ir izdevīgi uzrādīt, ka viņa ražotā alus stiprums ir 5,5%? Šis jautājums liek aizdomāties.

Paredzams, ka no nākamā gada akcīzes nodoklis pēc pakāpienveida sistēmas būs jāmaksā pilnīgi visam alum. Ceru, ka reorganizācijas rezultātā izdosies piemērot alum vienoto pārraudzību. VID ir tiešais nodokļu administrētājs, un bez uzskaites sakārtošanas visas iecerētās lietas lemtas neveiksmei. Ir vērts nodokli administrēt tikai tad, ja tam nepieciešamie izdevumi ir ļoti mazi salīdzinājumā ar administrējamā nodokļa ieņēmumiem. Tādēļ nav vērts izdomāt un ieviest jaunu atšķirīgu alus akcīzes administrēšanas modeli, bet izmantot aprobēto alkohola akcīzes administrēšanas modeli, bet tam vajadzīga sakārtota aprites uzskaite.

— Kāds būs ekonomiskais efekts no APP pievienošanas VID?

— Reorganizācijai jāatrod tāds veids, lai ne tikai nebūtu papildu izdevumu nedz valstij, nedz uzņēmējiem, bet lai reorganizācija dotu gan valsts administratīvo izdevumu ekonomiju, gan atvieglotu legālo uzņēmēju darbību. Šo četru APP akcizējamo preču aprites un licencēšanas sistēmā ir izdots konkrēts skaits licenču, kas pašlaik ir spēkā. Būtu neprātīga šo spēkā esošo licenču tūlītēja ārkārtas pārreģistrēšana, un no tās vajadzētu iespējami izvairīties. Jau nesenā vēsturē ir bijušas divas pārreģistrēšanas —1994. gadā, kad alkohola importa licencēšana no Ekonomikas ministrijas pārnāca Spirta monopola pārvaldes pārziņā, un 1997. gadā, kad tabakas licencēšana no Finansu ministrijas centrālā aparāta nonāca tagadējās APP pārziņā. Reģistrēšana jau izdarāma gāzveida degvielas licencēm, kuras izdevusi Energoresursu regulēšanas padome. Un šeit varētu iznākt pat dubulta pārreģistrēšana —tagad uz APP un vēlāk uz VID. Vai tas būtu vajadzīgs? Pārreģistrēšana jāveic maksimāli pārdomāti ar minimāliem izdevumiem valstij un uzņēmumiem. Diez vai kāds ņemsies nosaukt precīzu ekonomisko efektu.

Ķīmiskā viela MTBE, kuru piejaucot dažādas kvalitātes benzīnam, iegūst benzīnu ar augstāku oktānskaitli, līdz šim netika aplikta ar akcīzes nodokli. Tāpat kā losjonus, pulverus u.c., arī MTBE varēja ievest ikviens uzņēmums, kas nodarbojas ar ķīmisko vielu importēšanu. Kādu ceļu pēc ievešanas valstī iet MTBE, tas mums nebija zināms. Bet, nenoliedzami, daļa tiek piejaukta benzīnam. Bet —kāda daļa, to mēs varam tikai minēt. Analizējot oficiālās aprites skaitļus par to, cik legālās degvielas valstī ir ievests un cik pārdots legālajā iekšējā tirgū, starpība ir tuvu 10 procentiem. Tas it kā nav daudz, bet naudas izteiksmē —ļoti ievērojamas summas. Jo, gribam vai ne, pašlaik akcīzes nodoklis degvielai jau ir vairākkārt lielāks nekā izcelsmes vērtība.

— Pēc APP iekļaušanas VID sastāvā joprojām saglabāsies situācija, ka VID izsniegs licences un pati VID arī kontrolēs akcīzes nodokļa ieņēmumus. Vai šeit nerodas laba augsne interešu konfliktam?

— Tas arī ir diskutējams jautājums. Vai situācija, ka visa uzņēmējdarbība tūlīt pēc uzņēmuma dzimšanas līdz tā darbības beigām ir vienas institūcijas kontrolē, pati par sevi rada interešu konfliktu? Un —licenču izdošana akcīzes produktiem un kontrole vienas institūcijas pārziņā —vai tas ir slikti? Tas, manuprāt, pat ir labi. Valstī pašlaik ir vēl daudz paradoksālāku piemēru nekā vienotas atļauju sistēmas akcizētām precēm atrašanās vienas struktūras rokās. Tāpēc galarezultāts ir galvenokārt atkarīgs no reorganizācijas procesā iesaistīto cilvēku godprātības.

Tiesa, var būt daži tehniski sarežģījumi, jo VID, kurā jāiekļaujas APP, pati par sevi ir ļoti liela un sarežģīta struktūra. Ikdienas darbs tajā nebūt nav vienkāršs. Zinot, ar kādām lietām VID darbinieki tikuši galā, un arī mūsu darbinieku augsto profesionalitāti savā jomā, domāju, īpašu sarežģījumu nebūs. Ja tiks izvēlēts pareizais sistēmu apvienošanas ceļš, tad valsts kopumā būs tikai ieguvēja.

— Vai APP reorganizācija ir pārdomāts lēmums?

— Nenoliedzami, tas ir sāpīgs tiem mūsu darbiniekiem, kas, nerēķinoties ar personīgo dzīvi, visu savu laiku veltījuši darbam un kļuvuši par augsta līmeņa speciālistiem. Viņi APP reorganizāciju uztver ļoti personiski, un morāla veida ieguvumu gaidīt būtu lieki.

No funkciju dublēšanās novēršanas, kā arī no lietu pārskatāmības un sakārtošanas viedokļa reorganizācija būtu vēlama jebkurā no tās iespējamiem veidiem, piemēram, visu akcīzes preču aprites uzraudzības nodošana APP tās līdzšinējā statusā. Bet iespējams, ka vislielākie panākumi būtu gadījumā, ja APP nonāktu tiešā Ministru kabineta pakļautībā. Tad daudzi jautājumi, īpaši ar akcīzes precēm saistīto normatīvo aktu pilnveidošana, risinātos daudz operatīvāk. Tā tas ir Lietuvā, bet Igaunijā šādas vienotas institūcijas vispār nav.

Nenoliegšu, ka jau pašlaik morālo apsvērumu dēļ darba temps atsevišķiem APP darbiniekiem ir krities. Tādēļ, ja jau valdības deklarācijā paredzēta APP pievienošana VID, šo darbu vajadzētu veikt iespējami raiti. Tas būtu labi visām iesaistītajām struktūrām un cilvēkiem. Ceru, ka līdz šāgada beigām APP reorganizācijas process būs beidzies.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Zinātnieki secinājuši, ka olās, protams, ir holesterīns, taču tas nav pārāk bīstams cilvēka veselībai. "Balticovo" neizmanto nekādus hormonālos preparātus vai ģenētiski pārveidotu barību. No Zviedrijas tiek iepirkti pārbaudīti barības koncentrāti, tie ražoti uz sojas un kukurūzas bāzes. Ir atzīts, ka uzņēmumā ražotā olu produkcija ir kvalitatīvāka.

Jebkurš olu un putnu gaļas ražotājs lielā mērā ir atkarīgs no tā zemnieka, no kura iepērk graudus lopbarībai. Pēdējos divos gados lopbarības graudu cenas ir samazinājušās. Piemēram, "Balticovo" šoruden jau ir iepirkts un pieņemts glabāšanā vairāk graudu nekā pērn, taču uzņēmuma speciālisti nobažījušies par to, vai varēs iepirkt visai sezonai nepieciešamo daudzumu — 32 tūkstošus tonnu. Joprojām tiek slēgti līgumi ar graudu piegādātājiem, ņemti graudi glabāšanā.

V.Grimze piebilda, ka "Balticovo" pašlaik neeksportē savu produkciju, tas pašlaik nav nepieciešams. Pirms tam olas tika vestas uz Lietuvu un Igauniju.

Kopumā valstī olu pārdošanas cena 1998.gadā, salīdzinot ar 1997.gadu, bija kritusies apmēram par 28 procentiem. 1997.gadā vidējā vairumtirdzniecības cena 10 olām bija Ls 0,40, bet 1998.gadā — tikai Ls 0,31. Arī 1999.gadā olu realizācijas cenas salīdzinājumā ar 1998.gadu ir samazinājušās

Konferencē vairākkārt tika uzsvērts, ka lielakajā daļā uzņēmumu palielinājusies olu ražošanas pašizmaksa. Daudzviet ieņēmumi par realizētajām olām nesedz ražošanas izmaksas, tāpēc nav iespējams veikt tehnoloģiskus uzlabojumus. Bet tie ir nepieciešami. Paredzams, ka, sadārdzinoties energoresursiem, barības izmaksām, olu cenas rudenī un ziemas periodā celsies,

Vēl pirms neilga laika olu ražotāji bija satraukti par nevienlīdzīgo situāciju starp Latvijas un Lietuvas olu ražotājiem, bet tagad ir pamatotas bažas par nekorekto olu importu no Polijas. Protams, poļi izmanto to, ka Polijā ir olu pārprodukcija, cenas zemas, tādējādi tiek negatīvi ietekmēts Latvijas tirgus. Nenoliedzami, pēdējā laikā Polijā strauji attīstījusies putnkopība — augsti produktivitātes rādītāji, iegādātas jaunas, modernas tehnoloģijas, uzceltas jaunas fermas. Starp citu, Polijā nepastāv noteikums marķēt olas, kā tas ir Latvijā. Ir neoficiāla informācija, ka vairākas Latvijas firmas ieved no Polijas nemarķētas olas, savās ražotnēs uzspiež firmas "zīmodziņu". Šādas it kā marķētas olas nonāk tirdzniecībā. Tas ir pretlikumīgi.

Latvijā 96% no saražotās putnu gaļas tiek pārdots patērētājiem. Kopējā gaļas ražošanas struktūrā putnu gaļa veido 11%. Latvijā uz vienu iedzīvotāju saražoti 3,2 kilogrami putnu gaļas. Visvairāk šo produkciju realizācijai ražo akciju sabiedrība putnu fabrika "Ķekava". Piemēram, pērn tika realizētas 4884 tonnas broileru gaļas un gaļas izstrādājumu. Šajā uzņēmumā nepārtraukti tiek uzlaboti ekonomiskie rādītāji, ražošanas izmaksas un produktivitātes sasniegumi atbilst Eiropas valstu standartiem. Broileri diennaktī pieņemas svarā par 42 gramiem, patērējot gaļas kilograma ražošanai tikai 2,1 barības vienību. Uzņēmumam ir savi veikali daudzos Latvijas rajonos. Ik gadu fabrikā tiek daudzveidota produkcija. Jau tagad var nogaršot 116 veidu dažādus putnu gaļas izstrādājumus. Ķekaviešu ražotā broileru gaļa ir kvalitatīva, patērētājiem nav jābaidās, piemēram, no dioksīna klātbūtnes tajā. Tomēr, neraugoties uz sasniegto, gaļas pārdošanas cena ar katru gadu samazinās, bet ražošanas izmaksas aug. No 1997.gada pieaugušas sociālās izmaksas par 10,5%, elektroenerģija sadārdzinājusies — par 38%, degviela — par 75%.

Aizvadītajā gadā putnu fabrika "Ķekava" dažādām zemnieku saimniecībām pārdeva 4000 gaļas šķirņu vistu cāļus, putnu gaļas ražošanas saimniecībai "Lielzeltiņi" — 1 miljonu cāļu, Lietuvai — 110 000, Igaunijai — 70 600 cāļu.

Pīles un zosis audzē Preiļu rajonā, paju sabiedrībā "Ainava", kur galvenokārt veic māšu ganāmpulka uzturēšanu, olu inkubāciju un jaunputnu realizāciju iedzīvotājiem. 1998. gadā "Ainava" pārdeva 11,3 tūkstošus zoslēnu. Šogad uzņēmums apmierinājis iedzīvotāju pieprasījumu pēc pīlēniem un zoslēniem, bet nākamgad piedāvājumu papildinās arī tītarēni.

Jānis Nudiens, Pasaules putnkopības zinātniskās asociācijas Latvijas nodaļas prezidents, referātā par cēloņiem un likumsakarībām putnkopības dinamikā atzīmēja, ka putnkopības nozares lejupslīde Latvijā sākusies 90.gadu sākumā. Viskritiskākā situācijā nozare atradusies 1992.gadā, kad toreizējā valdība importēja lielus graudu apjomus no ārzemēm par augstu cenu. Dārgā barība, ko iepirka putnu gaļas un olu ražotāji, tāpat lēti ievestā putnu gaļas produkcija toreiz divu gadu laikā izpostīja esošo putnkopības produkcijas ražošanas sistēmu. Bankās tika ņemti aizdevumi lopbarības iepirkšanai par vairāk nekā 7 miljoniem latu. Daudziem kredīta ņēmējiem neizdevās norēķināties ar kreditoriem, tādēļ izputēja gan putnu fermas, gan putnu fabrikas. Piemēram, no 120 olu ražotājsaimniecībām izdzīvoja apmēram 30. Nozares attīstības procesi pēdējos gados virzījušies lēni, taču speciālisti atzīst, ka putnkopības saimniecībām ir visas iespējas pašām apgādāt Latvijas tirgu ar putnu gaļu un olām. J.Nudiens uzsvēra, ka turpmāk galvenie putnkopības attīstības virzieni būs augstražīgu un ekonomiski izdevīgu tehnoloģiju izmantošana, putnu ēdināšanas pilnveidošana, lai samazinātu barības patēriņu produkcijas ražošanā. Daudzviet Eiropā tiek taupīta barība — jo mazāk to patērē, jo ekonomiskāka ir ražošana, palielinās rentabilitāte. Putnkopībā vēl ir daudz neizmantotu iespēju, piemēram, pasaulē ir pazīstamas vairāk nekā 8 000 putnu šķirņu, taču no tām Latvijā izmanto tikai 10—15. Senie romieši savulaik izmantojuši arī strazdus kā gaļas putnus. Starp citu, Latvijā pirmskara gados bija augsti attīstīta putnkopība. Tolaik eksportēts daudz olu, bet caur Liepājas ostu uz Rietumeiropu vestas dzīvas zosis. Pašlaik valstī ir strauji samazinājies gan zosu, gan pīļu un tītaru skaits. Mūsu zemnieki spēj izaudzēt gan pīles, gan zosis, bet — kur tās pārstrādāt? Ja šo putnu ražotāji kooperētos un veidotu lielākus putnu gaļas pārstrādes uzņēmumus, tad, iespējams, varētu domāt par šīs nodarbošanās perspektīvu, bet šobrīd tā nav aktuāla mūsu lauksaimniekiem. Daži zemnieki nodarbojas ar strausu audzēšanu, taču arī tā nav perspektīva nodarbe. Turklāt tai nav pieprasījuma tirgū, strausu gaļa un olas ir pietiekami dārgas, bet iedzīvotāju pirktspēja — zema.

V.Feodorova sacīja, ka no valsts budžeta daļēji tiek subsidēta putnu vaislas materiāla iepirkšana, kā arī jaunu tehnoloģiju iegāde.

Skaitļi liecina, ka Latvijā gadā patērē apmēram 470 miljonu olu un 19 tūkstošus tonnu putnu gaļas. Šādu produkcijas daudzumu varētu saražot vietējie ražotāji, taču liela daļa putnu gaļas tiek ievesta no citām valstīm. Turklāt šim ievedumam ir tendence palielināties. Skaidrs, ka šādā situācijā saimniecībām nav iespējams uzturēt maksimālo putnu skaitu, uzlabot tehnoloģijas. Uzņēmumu jaudas nereti ir noslogotas vidēji tikai par 63%, tādējādi vietējai produkcijai ir grūti konkurēt cenas ziņā ar citu valstu ievesto.

— Olu un putnu gaļas ražotāji bez valsts atbalsta nav spējīgi pārvarēt ievērojamās atšķirības, kas pastāv objektīvos pašizmaksas posteņos, piemēram, elektroenerģijā, kas Latvijā ir divas reizes dārgāka nekā Igaunijā un Lietuvā, — teica V. Feodorova.

— Šajā situācijā būtu svarīgi, lai brīvās tirdzniecības līgumā starp Baltijas valstīm pastāvētu līdzīgi noteikumi valsts atbalsta ziņā un visas trīs Baltijas valstis spētu vienoties nosacījumos pret trešajām valstīm. Tāpat ir jāparedz subsīdijas tehnoloģiju (tai skaitā olu marķēšanas un pakošanas iekārtu) un vaislas materiāla iegādei, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu SAPARD programmas ietvaros. Ir jāizstrādā Eiropas Savienības prasībām atbilstoši noteikumi putnu kautķermeņu sadalei, kā arī jānodrošina kontrole pār olu marķēšanu un putnu gaļā pieļaujamo ūdens absorbcijas procentu. Protams, būtiski ir paaugstināt putnkopībā strādājošo profesionālo kvalifikāciju.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā putnu gaļas ražošana samazinājās laikā no 1992.līdz 1996.gadam. Pārejas perioda saimniekošanas grūtības un iekšējā tirgus neaizsargātība bija sekas tam, ka Igaunijā tika likvidētas vairākas putnu fermas, kas nodarbojās ar pīļu, zosu un tītaru audzēšanu. Pēdējos gados Igaunijas iedzīvotāji patērē ievērojami vairāk putnu gaļas nekā iepriekš. 1992.gadā tika patērēti vidēji 5 kilogrami putnu gaļas uz vienu iedzīvotāju, 1998.gadā šis patēriņš ir trīskāršojies līdz 16 kilogramiem. Pēc dažu uzturzinātnieku secinājumiem, vidēji katram iedzīvotājam gadā ir jāpatērē vismaz 14 kilogrami putnu gaļas. Pērn Igaunijā putnu gaļas imports, salīdzinot ar citiem gaļas veidiem, bija lielākais — 17,2 tūkstoši tonnu, tas ir, 56% no visas ievestās gaļas. Visvairāk putnu gaļa tiek importēta no ASV. Arī olu ražošana kaimiņvalstī būtiski samazinājusies. 1993.gadā igauņi eksportēja 42 miljonus olu, bet 1998.gadā — vairs tikai 15 miljonus. Vienlaikus samazinājies arī olu imports, tomēr aizvadītajā gadā 1,7 reizes vairāk olu importēja nekā eksportēja. Pateicoties augstražīgu hibrīdputnu ievešanai no firmas ISA EURIBRID, kā arī uzlabotai putnu barībai, Igaunijā būtiski palielinājies vienas vistas izdēto olu skaits, vidēji līdz 300 olām gadā. Lai gan, sākot ar 1993.gadu, pakāpeniski pieauga olu cena, tomēr šis iemesls nesamazināja pieprasījumu pēc tām, tieši otrādi — olu patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 114%. Olu vairumtirdzniecības cena salīdzinājumā ar laiku pirms pieciem gadiem pieaugusi par 291,1%, savukārt putnu gaļas cena — par 239,4%. Viens no šāda piedāvājuma un pieprasījuma tirgu veidojošiem faktoriem bija inflācija. Jāatzīmē, ka tā nav gājusi secen arī mūsu pārtikas ražotājiem un patērētājiem.

Dagnija Muceniece

— "Latvijas Vēstnesim"