Par darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu Latvijā*

Ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards:

 

Ievads

Izpildot Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta Neatliekamo darbu plāna (no 2007.gada 20.decembra līdz 2008.gada 14.aprīlim) uzdevumu Nr.4.3., Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Informatīvo ziņojumu par prognozēm darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstībai vidējā termiņā (turpmāk – ziņojums).

Ziņojumā ir atspoguļota pašreizējā situācija darba tirgū un Ekonomikas ministrijas izstrādātās vidēja termiņa darba tirgus prognozes līdz 2013.gadam. Prognozes izstrādātas, izmantojot Labklājības ministrijas pētījuma “Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze” ietvaros izstrādāto darba tirgus prognozēšanas instrumentāriju. Ekonomikas ministrija veikusi instrumentārija uzlabošanu, daļēji novēršot konstatētos trūkumus.

Izstrādātās darba tirgus vidēja termiņa prognozes var tikt izmantotas par būtisku informācijas avotu valsts pārvaldes iestādēm un citiem lietotājiem, risinot darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma noteikšanas un to savstarpējās atbilstības nodrošināšanas uzdevumus, lai radītu līdzsvaru darba tirgū. Tās var palīdzēt apzināt iespējamās problēmas darba tirgū vidējā termiņā, kādas rastos, saglabājoties esošajai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, un savlaicīgi meklēt risinājumus, veicot nepieciešamās korekcijas izglītības un sociālā politikā.

Ziņojums sastāv no tautsaimniecības un darba tirgus tendenču raksturojuma, tautsaimniecības attīstības scenāriju apraksta, darba tirgus vidēja termiņa prognozēm, priekšlikumiem situācijas uzlabošanai un pielikuma ar papildu informāciju.

 

Saturs

Saīsinājumi

1. Tautsaimniecības un darba tirgus attīstības tendences

1.1. Izaugsme un makroekonomiskā situācija

1.2. Nodarbinātības un bezdarba vispārīgs raksturojums

1.3. Darbaspēka izmaksas un produktivitāte

2. Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums

2.1. Darbaspēka pieprasījums nozaru un profesiju griezumā

2.2. Darbaspēka piedāvājums

Demogrāfija un darbaspēka resursi

Migrācija

2.3. Darbaspēka pietiekamības vērtējums

3. Tautsaimniecības attīstības scenāriji

4. Darba tirgus vidēja termiņa scenāriji un prognozes

4.1. Prognožu izstrādes instrumentārijs un loģika

4.2. Demogrāfiskās attīstības prognozes

4.3. Nozaru produktivitāte un darbaspēka pieprasījums

4.4. Darbaspēka pietiekamība

5. Priekšlikumi turpmākai rīcībai

 

Saīsinājumi

AS – akciju sabiedrība

CSP – Centrālā statistikas pārvalde

EK – Eiropas Komisija

EM – Ekonomikas ministrija

ES – Eiropas Savienība

ES–15 – Eiropas Savienība pirms 2004.gada 1.maija paplašināšanās

ES–25 – Eiropas Savienība pēc 2004.gada 1.maija paplašināšanās

DOM – Dinamiskās optimizācijas modelis

IKP – iekšzemes kopprodukts

IKT – informācijas un komunikāciju tehnoloģijas

LIAA – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra

LM – Labklājības ministrija

NACE – Vispārējās ekonomiskās darbības klasifikācija

NVA – Nodarbinātības valsts aģentūra

ULC – produkcijas vienības darbaspēka izmaksas

 

1. Tautsaimniecības un darba tirgus attīstības tendences

1.1. Izaugsme un makroekonomiskā situācija

Latvijā jau vairākus gadus ir vērojama strauja izaugsme, kas neapšaubāmi mazina mūsu valsts atpalicību no vecajām Eiropas Savienības valstīm.

Tomēr līdz ar straujo izaugsmi, ko galvenokārt nodrošina iekšējais pieprasījums, izveidojās un padziļinājās ekonomiskās disproporcijas – būtisks inflācijas pieaugums un liels maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Inflācija un ražošanas izmaksu pieaugums nav labvēlīgs Latvijas ārējai konkurētspējai un ir riska faktors ilgtspējīgai izaugsmei.

Pēdējos četros gados (2004–2007) IKP ik gadu pieauga vidēji par 10,4%. Straujo izaugsmi stimulēja galvenokārt stabilā iekšējā pieprasījuma dinamika.

Šajā periodā Latvijā bija straujākā izaugsme starp ES dalībvalstīm, un tā ir krietni straujākos tempos nekā vecajās ES dalībvalstīs.

Īpaši strauja izaugsme bija 2006.gadā – par 12,2%. 2007.gadā ekonomikas izaugsme arī bija augstā līmenī, bet ar nelielu samazinājuma tendenci, kas izteiktāka bija gada 4.ceturksnī. 2007.gada 4.ceturkšņa pieauguma temps bija 8,1%, pretstatus 11,3%, 11,0% un 10,9% attiecīgi gada pirmajā, otrajā un trešajā ceturksnī, samazinoties tirdzniecības un būvniecības nozaru izaugsmes tempiem.

Kopumā 2007.gada izaugsme bija 10,3% līmenī.

Straujās izaugsmes galvenais dzinulis pēdējos gados ir stabilais iekšzemes pieprasījuma palielinājums. Būtiski ir pieaudzis kā privātais patēriņš, tā investīcijas.

Mazāka loma izaugsmē ir eksporta iespēju palielinājumam. Neto eksporta ieguldījums izaugsmē pēdējos gados ir negatīvs.

Privātā patēriņa straujo pieaugumu noteica strādājošo būtiskais algu pieaugums, nodarbinātības palielināšanās, kreditēšanas labvēlīgie nosacījumi, īpaši hipotekārās, un līzinga izmantošanas iespējas.

Straujo investīciju dinamiku lielā mērā ietekmēja finanšu resursu pieejamības paplašināšanās, ko noteica divi galvenie apstākļi: pastiprinātā ārvalstu kapitāla ieplūde pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un uzņēmumu finansiālā stāvokļa uzlabošanās, pateicoties relatīvi zemam nodokļu slogam un augstam iekšzemes pieprasījumam. Gandrīz visās nozarēs peļņas norma (apgrozījuma rentabilitāte) 2006. un 2007.gadā palielinājās. Savukārt peļņas pieaugums vairākās nozarēs nodrošināja augsta procentu maksājumu seguma saglabāšanos. Lai gan parāda apjoms strauji pieauga, procentu maksājumu apjoms palielinājās mēreni, liecinot par labvēlīgu finansēšanas nosacījumu saglabāšanos.

Pēc 2000.gada Latvijas tautsaimniecības struktūra nozaru griezumā ir mainījusies par labu pakalpojumu nozarēm. To īpatsvars pievienotajā vērtībā ir palielinājies līdz 75% 2007.gadā pretstatā 71,8% 2000.gadā.

Pēdējo gadu straujā iekšējā pieprasījuma palielināšanās tiešā veidā ietekmēja vairāku pakalpojumu nozaru strauju izaugsmi. Pēc iestāšanās ES gandrīz divas trešdaļas no pieauguma nodrošināja tirdzniecības nozares un citu komercpakalpojumu izaugsme. Apstrādes rūpniecības ieguldījums ir krietni mazāks un atpaliek arī no būvniecības un transporta un sakaru nozares devuma izaugsmē.

Līdz ar straujo izaugsmi izveidojās un padziļinājās ekonomiskās disproporcijas – būtisks inflācijas pieaugums un liels maksājumu bilances tekošā konta deficīts.

Augsts inflācijas līmenis Latvijā ir vērojams kopš 2004.gada. Pēdējo trīs gadu laikā inflācija caurmērā bija 7% līmenī (12 mēnešu inflācija). Arī 2007.gadā turpinās cenu kāpums – gada laikā cenas ir palielinājušās par 14,1 procentu.

Latvijas inflācijas līmeni nosaka daudzi, dažkārt savstarpēji nesaistīti faktori, t.sk. gan strukturālās izmaiņas saistībā ar dalību ES, gan pasaules cenu kāpums energoresursiem, gan administratīvi regulējamo cenu izmaiņas u.c. Būtiskākais faktors tomēr bija strauji augošais iekšējais pieprasījums, ko stimulēja gan strādājošo algu pieaugums, gan pieaugošais kreditēšanās apjoms.

Kopš 2004.gada tekošā konta deficīts ir palielinājies par 10 procentpunktiem, 2006.gadā sasniedzot 22,5% no IKP. 2007.gadā tekošā konta bilance turpināja pasliktināties, un deficīts bija 22,9% no IKP.

Tekošā konta nesabalansētība ir saistīta ar diviem galvenajiem iemesliem – pirmkārt, ar iekšējā pieprasījuma straujo pieaugumu, ko nodrošina kredītu ekspansija, t.i., apjomīgu ārvalstu finanšu plūsmu (galvenokārt caur komercbankām) ienākšana ekonomikā, un, otrkārt, ar ražošanas sektora zemo konkurētspēju šo plūsmu piesaistē.

1.2. Nodarbinātības un bezdarba vispārīgs raksturojums

Straujā ekonomikas izaugsme pēdējo gadu laikā atspoguļojas arī darba tirgus rādītāju dinamikā. Latvijas darba tirgū vērojama stabila nodarbinātības līmeņa pieauguma un bezdarba līmeņa samazināšanās tendence. Tomēr ekonomiskas aktivitātes (līdzdalības līmenis) un nodarbinātības līmenis vēl joprojām atpaliek no Skandināvijas valstu līmeņa. Savukārt darbaspēka rezerves samazināšanās tendences un darbaspēka emigrācija uz ES vecajām dalībvalstīm mazina atsevišķu tautsaimniecības nozaru elastīgas attīstības iespējas, kad bezdarbnieki nevar vai nav motivēti dažādu iemeslu dēļ aizpildīt vakances.

Straujā ekonomikas izaugsme pēdējo gadu laikā atspoguļojas arī darba tirgus rādītāju dinamikā. Straujāk nekā iepriekšējos periodos pieauga strādājošo skaits tautsaimniecībā. Tomēr nodarbināto skaita pieauguma temps atpalika no IKP izaugsmes tempa, jo bija straujš produktivitātes kāpums. Produktivitātes ikgadējais pieauguma temps pēdējos četros gados pārsniedza 7 procentus un noteica gandrīz 80% no IKP pieauguma.

* produktivitāte – IKP salīdzināmās cenās uz vienu nodarbināto

1.1.tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji (%)

	2000	2005	2006	2007
Nodarbinātības līmenis (nodarbināto skaits pret kopējo iedzīvotāju skaitu 15–64 gadu vecuma grupā)	57,3	63,4	66,3	68,4
Līdzdalības līmenis (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pret kopējo iedzīvotāju skaitu 15–64 gadu vecuma grupā)	67,2	69,5	71,3	72,9
Bezdarba līmenis (bezdarbnieku (darba meklētāju) īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā 15–74 gadu vecuma grupā)	14,4	8,7	6,8	6,0
Reģistrētā bezdarba līmenis (perioda beigās)* (reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvo­tāju skaitā)	7,8	7,4	6,5	4,9

 

*– reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvajos iedzīvo­tājos, sākot ar 2002.gadu, tiek aprēķināts pēc jaunas metodoloģijas

Latvijas straujā ekonomikas attīstība pozitīvi ietekmē situāciju darba tirgū – pieaug nodarbinātība, samazinās bezdarba līmenis un palielinās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits.

Vidēji kopš 2001.gada nodarbināto skaits ik gadu ir palielinājies par 2,5%. Pie tam no 2001.–2003.gadam pieaugums vidēji bija 2,4%, bet pēdējos četros gados (2004–2007) nodarbināto skaits ik gadu palielinās caurmērā par 2,7 procentiem. Bezdarba līmenis ir samazinājies no 14,4% 2000.gadā līdz 6,0% 2007.gadā.

Laika posmā (2004–2007) nodarbinātības līmenis Latvijā ir palielinājies par 5,7 procentpunktiem. 2003.gadā nodarbinātības līmenis Latvijā salīdzinājumā ar ES vidējo (27 valstis) bija par 0,8 procentpunktiem zemāks, bet 2006.gadā tas pārsniedza to par 1,8 procentpunktiem.

Nodarbinātības līmeņa ziņā Latvija 2006.gadā bija 13.vietā ES dalībvalstu starpā, bet bezdarba līmeņa ziņā Latvijas pozīcija ir jūtami uzlabojusies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem – 12.vieta ES valstu starpā.

Lisabonas stratēģijā ir noteikts mērķis – līdz 2010.gadam ES dalībvalstīs sasniegt nodarbinātības līmeni 70% apmērā (15–64 gadu iedzīvotājiem). To ir izdevies sasniegt Dānijai, Zviedrijai, Nīderlandei, Austrijai un Lielbritānijai. Latvijas izvirzītais nodarbinātības mērķis Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā 2010.gadam ir par 3 procentpunktiem zemākā līmenī, tas ir, 67%. Šis mērķis tika sasniegts jau 2007.gadā, pie tam nodarbinātības līmenis 2007.gadā to pat pārsniedza par 1,4 procentu punktiem.

Pēdējo gadu laikā strauji ir audzis iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis, un 2007.gadā tas jau bija 72,9% no visiem iedzīvotājiem vecuma grupā no 15–64 gadiem (salīdzinājumā – 2000.gadā tas bija 67,2%). Augstākais iedzīvotāju aktivitātes līmenis ES ir Dānijā, kas veido 80,6%. Jāatzīmē, ka, piemēram, Īslandē no visiem iedzīvotājiem vecuma grupā no 15–64 gadiem ekonomiski aktīvi ir 87,1% iedzīvotāju. Augstāks iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes līmenis nekā Latvijā ir 11 ES valstīs, t.sk. arī Igaunijā.

Bezdarbnieku skaits samazinās ne tikai uz nodarbinātības līmeņa pieauguma rēķina. Kopš Latvijas pievienošanās ES 2004.gadā vērojama darbaspēka aizplūšana uz daļu no vecajām ES dalībvalstīm, kur darbaspēka tirgi ir atvērti jauno ES dalībvalstu pilsoņiem. Līdz ar to Latvijas darba tirgū ir izveidojies darbaspēka trūkums atsevišķās nozarēs.

 

1.3. Darbaspēka izmaksas un produktivitāte

Pēdējo gadu būtiskais algu pieaugums mazina Latvijas tautsaimniecības starptautisko konkurētspēju, jo produktivitātes pieaugums atpaliek no izmaksu kāpuma. Mainās arī atsevišķo tautsaimniecības nozaru savstarpējā spēja piesaistīt strādājošos, jo, piemēram, tirgojamās nozarēs (pārsvarā rūpniecībā) algu kāpumu nav iespējams kompensēt ar cenu pieaugumu, kā tas ir lielākā daļā pakalpojumu nozaru.

Pēdējos gados Latvijā strauji pieaug algas. Pēc Latvijas iestāšanās ES četru gadu laikā strādājošo mēneša bruto darba samaksa ir dubultojusies. 2007.gadā tās pieauga vidēji tautsaimniecībā par 31,5%, kas ir krietni straujāk nekā 2006.gadā (par 23%).

Algu pieaugumu kopš 2004.gada ietekmēja šādi galvenie apstākļi:

• strauji augošais darbaspēka pieprasījums;

• darbaspēka tirgus atvēršana tādās augsti attīstītās valstīs kā Īrija un Lielbritānija, kas palielināja konkurenci Latvijas darba tirgū. Augošās darbaspēka izbraukšanas nodarbinātības nolūkos dēļ samazinājās darbaspēka piedāvājums;

• augstais inflācijas līmenis.

Kopumā tas radīja lielu spiedienu uz darba algām un paātrināja algu konverģences procesu, t.i., algu izlīdzināšanos ES kopējā tirgus ietvaros. Gada vidējie algas pieauguma tempi Latvijā ir gandrīz 7 reizes straujāki nekā ES valstīs.

Algu konverģences process Latvijā ir viens no straujākajiem jauno ES dalībvalstu vidū, ko daļēji var izskaidrot ar algu ļoti zemo līmeni salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem. 2003.gadā Latvijas viena darbinieka vidējais nominālā atalgojuma līmenis bija 16,2% no ES līmeņa.

Straujās algu dinamikas rezultātā algu līmenis Latvijā 2006.gadā palielinājās līdz 26% un pēc provizoriskiem datiem 2007.gadā tas sasniedza 34% no ES vidējā līmeņa.

Līdz ar darba algas pieaugumu palielinājās darbaspēka izmaksas, radot nopietnu spiedienu uz Latvijas uzņēmēju konkurētspēju.

Neraugoties uz to, ka produktivitātes pieauguma tempi Latvijā pēdējos gados ir vieni no straujākajiem ES valstu starpā, tie tomēr atpaliek no darbaspēka izmaksu palielinājuma. Četru gadu laikā produktivitāte Latvijā kopumā tautsaimniecībā ik gadu pieauga vidēji par 7%, bet ES valstīs – par 1,5%.

Cenu konkurētspējas ziņā Latvijas pozīcijas ES valstīs pasliktinās, par ko liecina rādītāja produkcijas vienības darbaspēka izmaksu (ULC) būtiskais pieaugums.

Laikā no 2004. līdz 2006.gadam reālais ULC Latvijā pieauga par 6,8%, savukārt ES valstīs vidēji tas samazinājās par 2,7%.

Raksturīgi, ka kopš 2004.gada produkcijas vienības darbaspēka izmaksas pieaug kā rūpniecībā, tā arī pakalpojumu nozarēs. Pie tam rūpniecībā tās palielinās straujāk nekā pakalpojumiem, jo rūpniecības nozarēs darbaspēka izmaksu pieaugums īpaši straujš bija 2006. un 2007.gadā. Darbaspēka izmaksu straujo pieaugumu rūpniecībā lielā mērā noteica tās zemais līmenis salīdzinājumā ar citu nozaru algu līmeni.

 

2. Darbaspēka pieprasījums un piedāvājums

2.1. Darbaspēka pieprasījums nozaru un profesiju griezumā

Pēdējos gados strādājošo skaits ir pieaudzis visās tautsaimniecības pamatnozarēs, izņemot lauksaimniecību, kurā tas samazinās jau kopš neatkarības atgūšanas un ir saistīts ar nozares pārstrukturizāciju. Straujāk pieaug darbaspēka pieprasījums tajās nozarēs, kuras ir saistītas ar iekšējā pieprasījuma apmierināšanu. Profesiju griezumā straujāk pieaug mazkvalificētās profesijās strādājošo skaits, ko lielā mērā nosaka nodarbināto skaita pieaugums būvniecībā. Būtiski ir samazinājies strādājošo skaits tādās profesijas kā mehāniķi un atslēdznieki, ka arī vidējais medicīniskais personāls. Darbiniekiem ar augstāko izglītību pieprasījums strauji ir audzis pēc ekonomistiem un grāmatvežiem, bet strādājošo skaits ir samazinājies tādās profesijās, kā pedagogi, humanitārās un sociālās zinātnes speciālisti un ārsti. Jāatzīmē, ka strādājošo skaita samazinājums ne vienmēr nozīmē, ka sarucis pieprasījums pēc attiecīgās profesijas darbiniekiem, bet tas varētu būt saistīts ar nepietiekamu atalgojuma līmeni un tāpēc atsevišķās profesijās ir vērojams liels ilgstoši neaizpildīto vakanču skaits.

Nodarbināto iedzīvotāju struktūra pa tautsaimniecības nozarēm 2007.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu, ir nedaudz mainījusies. Straujāk palielinājies nodarbināto skaits būvniecībā un pakalpojumu nozarēs, it īpaši tirdzniecībā, transportā un sakaros.

Savukārt apstrādes rūpniecībā un lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir samazinājies.

Latvijā pastāv arī nereģistrētā nodarbinātība. Datus par nereģistrētās nodarbinātības izplatību un tās izpausmes formām iespējams iegūt tikai netiešā veidā vai veicot specializētus pētījumus. Par šo tēmu 2006.gadā tikai veikts viens no LM pētījumiem “Nereģistrētās nodarbinātības novērtējums”. Pētījumā novērtējot nereģistrētās nodarbinātības līmeni pēc tās galvenajām formām, saskaņā ar darbaspēka apsekojuma un ekspertu aptaujas rezultātiem, ir secināts, ka no Latvijas nodarbinātajiem iedzīvotājiem darbspējīgā vecumā (15–74 gadi) pilnībā bez darba līguma strādā 11,3% nodarbināto.

Nozaru griezumā nereģistrētā nodarbinātība izplatītāka ir būvniecībā, mēbeļu ražošanā, lauksaimniecībā, kā arī sabiedrisko, sociālo un individuālo pakalpojumu nozarē. LM pētījumā atzīmēts, ka no iedzīvotāju viedokļa galvenie faktori, kas stimulētu nereģistrētās nodarbinātības transformāciju reģistrētajā, ir atalgojuma līmenis (vairāk nekā puse no nereģistrēti nodarbinātājiem respondentiem pieminēja), iespējas atrast jebkādu legālu darbu (15,2% atbilžu), kā arī iespēja atrast legālu darbu savā profesijā (10% atbilžu).

Laika posmā no 2001. līdz 2007.gadam Latvijā ir būtiski pieaudzis kopējais nodarbināto skaits un šajā laikā ir notikušas izmaiņas Latvijas strādājošo sadalījumā pa profesiju grupām, kas apvienotas atbilstoši darba tirgus prognozēšanas modelī izmantotajam profesiju grupējumam (Salīdzinājums ar 2001.gadu nav absolūti korekts, jo mainījusies strādājošo apsekojuma metodoloģija. Ziņojuma izstrādes laikā nav pieejama informācija par 2007.gadu.) (skat. 4.1.nodaļu).

Jāatzīmē vispārēja tendence, kad samazinās augstākās izglītības profesijās strādājošo skaits un straujāk pieaug mazkvalificēto strādājošo skaits.

Mazkvalificētajās profesijās strādājošo skaits 6 gadu laikā palielinājies par trešdaļu, ko lielā mērā noteica nodarbināto skaita pieaugums būvniecībā.

Otrais straujākais pieaugums novērots augstākās vadības un valsts pārvaldes grupā, kur strādājošo skaits palielinājies par piektdaļu.

Šajā grupā ietverti augstākās vadība, ierēdņi un citi valsts pārvaldes darbinieki, kā arī policisti, ugunsdzēsēji u.c. drošības un aizsardzības speciālisti.

No augstākās izglītības profesijām vislielākais strādājošo skaita pieaugums bija ekonomistiem un grāmatvežiem, kur pieprasījums dotajā periodā ir pieaudzis par 12,9%. Nedaudz ir pieaudzis pieprasījums pēc inženieriem un datorzinātņu speciālistiem, bet pārējās profesiju grupās strādājošo skaits ir samazinājies. Būtiski samazinājies pedagogu skaits, kā arī ārstu skaits.

Vidējās izglītības līmeņa profesiju grupā būvniecības profesijās nodarbināto skaits šajā laika posmā pieauga par 35,3%, bez tam pieaudzis nodarbināto vidējās izglītības līmeņa darbinieku skaits lauksaimniecībā. Samazinājums novērots mehāniķu/atslēdznieku kategorijā, kā arī medicīnas personāla kategorijās. Šīs tendences zināmā mērā atspoguļo strukturālās pārmaiņas Latvijas tautsaimniecībā straujās ekonomiskās izaugsmes laikā, kā arī problēmas, kas saistītas ar salīdzinoši zemo vidējā medicīniskā personāla atalgojumu.

 

2.2. Darbaspēka piedāvājums

Kopējais darbaspēka piedāvājums Latvijā sarūk gan nelabvēlīgo demogrāfisko tendenču dēļ, gan saistībā ar emigrāciju, kas strauji pieauga pēc Latvijas iestāšanās ES.

Tomēr nodarbināto skaits pēdējos gados Latvijā ir pieaudzis pateicoties tam, ka darba tirgū ir iesaistīti daļa no bezdarbniekiem un ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem. Latvijā vēl ir ievērojamas rezerves jauniešu, sieviešu un gados vecāku iedzīvotāju iekļaušanai darba tirgū.

Demogrāfija un darbaspēka resursi

Kopējais iedzīvotāju skaits Latvijā 2007.gada sākumā bija 2,28 miljoni. Kopš 2000.gada sākuma tas ir samazinājies par 100 tūkstošiem cilvēku jeb par 4,2%. Vecuma grupā no 15–74 gadiem iedzīvotāju skaits no 2000. līdz 2007.gadam ir samazinājies par 24 tūkstošiem jeb par 1,3 procentiem.

Relatīvi mazais iedzīvotāju skaita samazinājums šajā vecuma grupā saistīts ar augsto dzimstību 80.gados un šo jauniešu iekļaušanos darba tirgū.

Pēdējos septiņos gados būtiski ir sarucis iedzīvotāju skaits līdz 14 gadu vecumam – par 109,6 tūkstošiem jeb 25,6%, bet iedzīvotāju skaits, kas ir vecāki par 74 gadiem, ir palielinājies par 33 tūkstoti jeb 26,2 procentiem.

Kopumā valstī vecuma grupā no 15–74 gadiem 2007.gadā bija 1803,6 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir potenciālais darbaspēka piedāvājums.

2007.gadā no visiem iedzīvotājiem vecumā no 15–74 gadiem ekonomiski aktīvi bija 1191,1 tūkstoši jeb 66% no iedzīvotāju skaita šajā vecuma grupā. Kopš 2000.gada ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars ir pieaudzis par 5,9 procentpunktiem.

Visaugstākais nodarbinātības līmenis gan vīriešiem, gan sievietēm ir vecuma grupās no 25–54 gadiem. Vecuma grupā no 15–24 gadiem ir 360 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem 40% ir ekonomiski aktīvi. Zemā aktivitāte ir izskaidrojama ar to, ka šajā vecuma grupā galvenokārt ir skolēni un studenti, kas ir ekonomiski neaktīvi. Vecuma grupā no 64–74 gadiem zemā ekonomiskā aktivitāte ir saistīta ar lielu nestrādājošo pensionāru skaitu. Visās vecuma grupās iezīmējas tendence, ka vīriešu nodarbinātības un ekonomiskās aktivitātes līmenis ir augstāks nekā sievietēm.

Tuvākajos gados darba tirgū aktīvi iesaistīsies 15–19 gadus vecie jaunieši, kas veido lielāko vecuma grupu (kopā 175,5 tūkst. cilvēku jeb gandrīz 10% no visa iedzīvotāju skaita 15–74 gadu vecumā). Darbaspēka rezerves ir arī pirmspensijas vecuma grupā (60–64 gadi). Šajā iedzīvotāju vecumgrupā ekonomiski neaktīvi ir 24,4 tūkst. vīriešu un 46,8 tūkst. sieviešu, kas kopā veido 4% no darbaspējas vecuma iedzīvotāju kopējā skaita.

2007.gadā ekonomiski neaktīvi bija 612,6 tūkst. cilvēku jeb 34% no visiem iedzīvotājiem vecumā no 15–74 gadiem.

Salīdzinot ar 2002.gadu, ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 11,8%. Nedaudz vairāk kā 40% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita veido nestrādājošie pensionāri. Otra lielākā grupa ir skolēni un studenti (30%).

Pēc ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju statusa tos var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā ietver skolēnus un studentus, nestrādājošos pensionārus, invalīdus un ilgstoši darbnespējīgas personas, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumā esošas personas, jo to iesaistīšanās darba tirgū ir mazāk iespējama nekā otrajai grupai.

Otra grupa, kurai būtu jāpievērš īpaša uzmanība, ir personas, kas ir potenciālie darba meklētāji, – mājsaimnieki un citi ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji, kuri ir vai nu zaudējuši cerības atrast darbu, vai nav pietiekoši motivēti meklēt darbu, vai arī iesaistīties darba tirgū tos kavē vēl kādi citi iemesli, piemēram, rūpes par ģimeni. Kopš 2002.gada, neraugoties uz plašajām darba iespējām, mājsaimnieku skaits ir palielinājies par gandrīz 2,5 tūkst. cilvēku.

Pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm, no šīm grupām darba tirgū iesaistot 60% cilvēku, potenciālais darbaspēka piedāvājums palielināsies par 66 tūkstošiem.

Nodarbināto iedzīvotāju kopskaitā lielākais īpatsvars ir iedzīvotājiem ar arodizglītību vai profesionālo vidējo izglītību un vispārējo izglītību. Bezdarbnieku vidū relatīvi līdzīgs īpatsvars ir iedzīvotājiem ar vidējo, vispārējo un pamatizglītību, bet no ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem gandrīz 50% ir ar pamatizglītību vai vēl zemāku izglītības līmeni. Bezdarbnieku skaits kopš 2000.gada ir samazinājies uz pusi jeb par 86,2 tūkst. cilvēku, bet reģistrēto bezdarbnieku skaits saruka daudz lēnākos tempos, pie tam samazināšanās tendences ir vērojamas tikai kopš 2005.gada.

NVA dati par laika posmu no 2004. līdz 2007.gadam liecina, ka kopumā reģistrēto bezdarbnieku skaits ir samazinājies par 42%.

Latvijas darbaspēka tirgū šajā laika posmā pieauga darbaspēka pieprasījums ekonomisko aktivitāšu palielinājuma dēļ, bet vienlaikus samazinājās arī pieejamība saistībā ar emigrācijas palielinājumu uz vecajām ES dalībvalstīm, kuras bija atvērušas savus darba tirgus jauno dalībvalstu iedzīvotājiem.

Apkopojot informāciju par reģistrēto bezdarbnieku skaitu profesiju grupu griezumā (tās apkopotas atbilstoši darba tirgus prognozēšanas modeļa izmantotām 18 agregētām profesiju grupām – skatīt 4.1.nodaļu), varam secināt, ka lielākajā daļā grupu 2004.–2006.gadam novērojama būtiska bezdarbnieku skaita samazināšanās. Taču no kvalitatīvā aspekta reģistrēto bezdarbnieku struktūra 2004.–2006.gadā nav būtiski mainījusies. 2006.gada beigās visvairāk reģistrēto bezdarbnieku strādājuši profesijās, kurās nepieciešama pamatizglītība vai vidējā un vidējā speciālā izglītība – 54,3 tūkst. jeb 78,7% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem.

2.1.tabula

NVA reģistrēto bezdarbnieku skaits un īpatsvars sadalījumā pa 18 agregētajām profesiju grupām un izglītības līmeņiem (gada beigās)

Izglītības līmenis	Agregētās profesiju grupas	2004	%	2006	%
Augstākā izglītība	Augstākā vadība un valsts pārvaldes darbinieki kopā	10122	11,1	9332	13,5
	Ierēdņi un augstākā vadība	1945	2,1	1792	2,6
	Specializētais valsts civildienests	8177	9,0	7540	10,9
	Augstākās izglītības profesijas kopā	6461	7,0	5327	7,8
	Pedagogi	1205	1,3	1018	1,5
	Ekonomisti un grāmatveži	1836	2,0	1587	2,3
	Humanitārās un sociālās zinātnes	512	0,6	449	0,7
	Inženieri, arhitekti	1481	1,6	1190	1,7
	Ārsti	122	0,1	93	0,1
	Dabaszinātņu speciālisti	524	0,6	269	0,4
	Datorzinību speciālisti	109	0,1	113	0,2
	Pārējie	672	0,7	608	0,9
Vidējā un vidējā speciālā izglītība	Vidējās kvalifikācijas profesijas kopā	35282	39,0	25419	36,9
	Komerciālo un individuālo pakalpojumu sniedzēji	4724	5,2	4166	6,0
	Mehāniķi, atslēdznieki	18112	20,0	12825	18,6
	Būvniecības profesijas	3691	4,1	2655	3,9
	Lauksaimniecības darbinieki	2087	2,3	1233	1,8
	Vidējais medicīniskais personāls	446	0,5	369	0,5
	Transporta līdzekļu vadītāji	2362	2,6	1768	2,6
	Pārējie	3860	4,3	2403	3,5
Pamat- izglītība	Mazkvalificētās profesijas kopā	38935	42,9	28866	41,8
KOPĀ		90800	100,0	68944	100,0

 Vislielākais reģistrēto bezdarbnieku skaits 2006.gada beigās vērojams profesijās pamatizglītības līmenī – mazkvalificēto profesiju grupā – 28,9 tūkst. jeb 41,8% no reģistrētajiem bezdarbniekiem, kas ir par 1,1 procentpunktu mazāk nekā 2004.gada beigās.

No 2006.gada beigās NVA uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem profesijās vidējās un vidējās speciālās izglītības līmenī bija strādājuši aptuveni 25,4 tūkst. bezdarbnieku (36,9% no reģistrētajiem bezdarbniekiem), kas ir par 9,8 tūkst. bezdarbnieku mazāk nekā 2004.gada beigās. Savukārt profesijās, kur nepieciešama augstākā, izglītība strādājuši aptuveni 21,3% no 2006.gada nogalē NVA uzskaitē esošajiem bezdarbniekiem (salīdzinoši 2004.gada beigās – 18,1%).

Migrācija

Starpvalstu darbaspēka plūsmas ir viens no darbaspēka piedāvājumu ietekmējošiem faktoriem. Darbaspēka emigrācija samazina darbaspēka rezerves, bet darbaspēka imigrācija palielina darbaspēka piedāvājumu.

Latvijai līdzīgi citām jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm aktuāls ir darbaspēka emigrācijas vilnis uz vecajām ES dalībvalstīm. Kaut arī CSP apkopo datus par iedzīvotāju starpvalstu migrāciju, tie diemžēl neatspoguļo faktiskās darbaspēka migrācijas tendences pēc Latvijas iestāšanās ES un darbaspēka tirgus atvēršanas vairākās ES dalībvalstīs. CSP dati parāda tikai iedzīvotāju ilgtermiņa migrāciju, pārceļoties uz dzīvi citā valstī.

Migrācijas tendenču noteikšana Eiropas Savienības ietvaros ir ES kopējā problēma. Ar grūtībām noteikt darbaspēka migrācijas apmērus saskaras visas ES dalībvalstis, īpaši attiecībā uz īstermiņa darbaspēka plūsmām.

CSP dati par reģistrēto ilgtermiņa emigrāciju uz citām valstīm rāda, ka laika posmā no 2004. līdz 2007.gadam tās apmērs ir bijis apmēram 15,6 tūkstoši cilvēku, no tiem 5,1 tūkstoši emigrēja 2007.gadā (skatīt 2.16.attēlu).

Pēdējo gadu pētījumi Latvijā šajā jomā parāda, ka iedzīvotāju izbraukšana nodarbinātības nolūkos uz citām valstīm netiek aptverta ar oficiālās uzskaites iespējām. Tā, piemēram, 2006.gadā veiktais LM pētījums “Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” novērtē izbraukušo skaitu nodarbinātības nolūkos 2004.–2005.gadā aptuveni 40 tūkstošu iedzīvotāju apmērā.

2006.gada dati par nodarbināto skaitu, kas iegūti no darbaspēka apsekojumiem (Darba devēju aptaujas ir ekonomiski aktīvo komersantu, iestāžu, nodibinājumu, biedrību un fondu izlases apsekojums par darbu ceturksnī, ko veic CSP.) un darba devēju aptaujas, parāda nesakritību par aptuveni 130 tūkstošiem cilvēku. Šo skaitli faktiski varētu interpretēt kā rādītāju, kurš aptver iedzīvotājus, kuri strādā Latvijā bez darba līgumiem vai kuri faktiski strādā ārpus Latvijas. Ievērojot ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju struktūru un ekonomiskās aktivitātes (līdzdalības līmeņa) potenciālu, izbraukušo iedzīvotāju skaitu nodarbinātības nolūkos 2006.gadā var novērtēt aptuveni par 60–90 tūkstošiem. Esošie dati liecina, ka izbraukušo skaits 2007.gadā nav būtiski mainījies.

Pētījumā “Darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte” apkopoti dati par aptaujām, kas veiktas, lai noskaidrotu iedzīvotāju noskaņojumu attiecībā uz izbraukšanu nodarbinātības nolūkos. Piemēram, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktās socioloģiskās aptaujas parāda, ka 2006.gadā par iespēju izbraukt no Latvijas tuvākajos gados respondenti pozitīvi atbildējuši šādā apmērā: liela iespēja – 9,65% un tiek apsvērta iespēja – 22,2% no respondentiem. Pētījuma ietvaros pasūtītajā ģeogrāfiskās mobilitātes izpētē 2006.gadā par iespēju izbraukt tuvākā gada laikā pozitīvi atbildējuši 20,3% respondentu (no tiem: jā – 12,0% un drīzāk jā – 8,3% respondentu). Lai gan aptauju rezultāti liek pievērst pastiprinātu uzmanību šai problēmai, pētījuma autori norāda, ka ārpus Latvijas nodarbināto skaita noteikšanā jāievēro piesardzība. Izbraukušo skaits nevajadzētu pārsniegt ¼ no tādu nodomu izteikušiem.

Galvenie motīvi darbaspēka mobilitātei ir saistīti ar ekonomiskiem apsvērumiem. Latvijas iedzīvotāji kā svarīgākos iemeslus, kas veicina vēlēšanos doties strādāt uz ārvalstīm, min augstāku atalgojumu, labākus darba apstākļus un sociālās garantijas. Tādējādi var teikt ka, pieaugot darba samaksai tautsaimniecībā, darbaspēka emigrācijas plūsmas var apsīkt, kā arī veicināt izbraukušo atgriešanos Latvijā.

Ekonomikas ministrija ir veikusi novērtējumu, kādai jābūt darba samaksai, lai samazinātos motivācija doties strādāt uz ārvalstīm. (Aprēķinu pamatā ir algu salīdzinājums Latvijā un Īrijā. Izmantoti arī dati par cenu līmeni Īrijā un Latvijā attiecībā pret ES vidējo un prognozētas turpmāko gadu izmaiņas algu un cenu līmeņos abās valstīs.) Aprēķini rāda, ka, lai zustu Latvijas iedzīvotāju motivācija doties strādāt uz ārvalstīm, vidējai izpeļņai gan mazkvalificētam, gan vidējas kvalifikācijas, gan augstas kvalifikācijas strādājošiem jābūt aptuveni 2–3 reizes lielākai nekā pašlaik.

Tomēr jāņem vērā, ka darbaspēka plūsma uz Īriju un citām augstas attīstības Eiropas Savienības dalībvalstīm sāks pakāpeniski samazināties jau pirms aprēķinos noteiktā algu līmeņa sasniegšanas. Aprēķināts, ka algu līmeņu atšķirība Latvijā ar šīm dalībvalstīm samazināsies par ceturtdaļu tuvākajos 5–10 gados.

Darbaspēka rezervju samazināšanās un izbraukšana strādāt ārpus Latvijas pastiprina pieprasījumu pēc ārvalstu darbaspēka. Par to liecina izsniegto darba atļauju skaits ārzemniekiem, kas pēdējos gados pastāvīgi pieaug. 2007.gadā tas tuvojās 5 tūkst., vairāk nekā divas reizes pārsniedzot iepriekšējā gada rādītāju (skatīt 2.17.attēlu).

Viesstrādnieki tiek iesaistīti ne tikai specifiskos darbos, kas prasa iemaņas, kuras Latvijā netiek apmācītas. Darba devēji piesaista viesstrādniekus arī tādiem darbiem, kurus vietējais darbaspēks nav motivēts veikt. Pieprasījums pēc ārvalstu darbiniekiem profesijās, kuras Latvijā neapmāca, saglabāsies arī nākotnē.

 

2.3. Darbaspēka pietiekamības vērtējums

Pēdējos gados ir pieaudzis brīvo darbvietu skaits, un šobrīd tas sastāda 1,6% no darbvietu kopskaita. Lielākais pieprasījums un strādājošo skaita pieaugums ir bijis būvniecībā un tirdzniecībā, savukārt visvairāk neaizpildītās vakances ir valsts pārvaldē, apstrādes rūpniecībā un transporta un sakaru nozarē. Profesiju griezumā straujāk pieaug brīvo darbvietu skaits, kurās nepieciešama pamatizglītība vai vidējā un vidējā speciālā izglītība.

Darbaspēka pietiekamības izvērtējumam Latvijā ir pieejami divi datu avoti: CSP apsekojumu dati par brīvajām darbvietām (informāciju par brīvajām darbvietām iegūst no pārskatiem par komercsabiedrību, individuālo komersantu, iestāžu, nodibinājumu, biedrību un fondu (respondentu) darbību ik ceturksni) un NVA dati par reģistrētajām brīvajām darbvietām.

CSP apkopo informāciju par brīvajām darbvietām visās nozarēs. Dati pa nozarēm tiek apkopoti pēc galvenā darbības veida, kurā tiek iekļauti arī visi pārējie respondenta darbības veidi (izņemot pašvaldību centralizētās grāmatvedības, kuras datus iesniedz atsevišķi pa šādām nozarēm: valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana; veselība un sociālā aprūpe; atpūta, kultūra un sports). Atbilstoši CSP apsekojuma metodoloģijai par brīvu darbvietu tiek uzskatīta darbvieta, kurai pretendents nav izvēlēts un līgums nav noslēgts, un darba devējs veic aktīvus pasākumus, lai atrastu tai piemērotu pretendentu ārpus savu darbinieku vidus, un gatavojas to aizpildīt nekavējoties vai tuvāko 3 mēnešu laikā. CSP dati par brīvo darbvietu skaitu ir pieejami no 2005.gada sākuma.

NVA uzskaita brīvās darbvietas, kuras darba devēji reģistrējuši, ierodoties NVA filiālē, telefoniski vai elektroniski. Lai aktualizētu informāciju par NVA reģistrētajām brīvajām darbvietām, NVA darbinieki reizi divās nedēļās sazinās ar darba devējiem, kuri apstiprina vai noliedz brīvās darbvietas aktualitāti. NVA apkopo datus par darba devēju pieteiktajām darbvietām profesiju griezumā. Jāatzīst, ka NVA dati neaptver pilnu informāciju par brīvajām darbvietām, jo darba devēji (īpaši valsts pārvaldes iestādes) bieži vien nav motivēti brīvo darbvietu pieteikt NVA. Jāatzīmē arī, ka nav pieejami NVA dati par reģistrētajām brīvajām darbvietām 2007.gadā, līdz ar to analīze ir nepilnīga. Tomēr NVA dati ir izmantojami, lai novērotu kopējās tendences darba tirgū.

Pēc CSP datiem brīvo darbvietu skaits laika posmā no 2005.–2007.gadam ir pieaudzis 1,3 reizes. Brīvo darbvietu īpatsvars kopējā darbvietu skaitā šajā laika periodā ir pieaudzis par aptuveni 0,2 procenta punktiem un 2007.gada beigās bija 1,6 procenti.

CSP dati liecina, ka 2007.gada beigās valstī bija 16,8 tūkst. brīvas darbvietas, kas ir par apmērām 4 tūkst. brīvo darbvietu vairāk nekā 2005.gada beigās. Taču salīdzinot ar 2007.gada pirmā ceturkšņa datiem, brīvo darbvietu skaits samazinājies par apmēram 5 tūkst. darbvietu jeb par aptuveni 23 procentiem.

Brīvo darbvietu skaits 2007.gada beigās, salīdzinot ar 2005.gada beigām, visvairāk pieaudzis operācijās ar nekustamo īpašumu un citos komercpakalpojumos, būvniecībā, apstrādes rūpniecībā, transportā un sakaros, kā arī sabiedriskajos pakalpojumos, īpaši izglītībā un valsts pārvaldē.

Vislielākais brīvo darbvietu īpatsvars kopējā darbvietu skaitā 2007.gada beigās bija transporta un sakaru nozarē – 3,0% (2,7 tūkst. brīvo darbvietu), sabiedriskajos pakalpojumos – 2,5% (6 tūkst. brīvo darbvietu) un apstrādes rūpniecībā – 1,7% (2,6 tūkst. brīvo darbvietu).

Savukārt mazākais brīvo darbvietu īpatsvars kopējā darbvietu skaitā – 0,7% bija tirdzniecībā.

2.2.tabula

Brīvo darbvietu skaits un īpatsvars darbvietu kopskaitā sadalījumā pa tautsaimniecības nozarēm, (gada beigās)

	2005	%	2007	%
Primārās nozares	238	0,5	262	1,0
Apstrādes rūpniecība	2201	1,4	2622	1,7
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	77	0,5	246	1,7
Būvniecība	302	0,5	818	0,9
Tirdzniecība	1502	0,7	1757	0,7
Transports un sakari	2252	2,8	2747	3,0
Komercpakalpojumi	1476	1,1	2314	1,2
Sabiedriskie pakalpojumi	5125	2,3	6059	2,5
KOPĀ	13173	1,4	16825	1,6

 

 

Avots: CSP

Pēc NVA datiem par reģistrēto brīvo darbvietu skaitu 2004.–2006.gadā, redzams, ka NVA reģistrēto brīvo darbvietu skaits šajā laika posmā ir pieaudzis gandrīz četras reizes. Īpaši strauji pieauga NVA reģistrēto vakanču skaits 2006.gadā, kas norāda, ka darba devēji šajā laikā sāka aktīvāk izmantot NVA pakalpojumus, lai aizpildītu brīvās darbvietas. 2006.gada beigās darba devēji NVA bija pieteikuši 16 tūkst. brīvo darbvietu.

2.3.tabula

NVA reģistrēto brīvo darbvietu skaits un īpatsvars sadalījumā pa 18 agregētajām profesiju grupām un izglītības līmeņiem, (gada beigās)

Izglītības līmenis	Agregētās profesiju grupas	2004	%	2006	%
Augstākā izglītība	Augstākā vadība un valsts pārvaldes darbinieki kopā	45	1,0	96	0,6
	Ierēdņi un augstākā vadība	38	0,9	31	0,2
	Specializētais valsts civildienests	7	0,2	65	0,4
	Augstākās izglītības profesijas kopā	307	7,0	646	3,9
	Pedagogi	74	1,7	150	0,9
	Ekonomisti un grāmatveži	52	1,2	136	0,9
	Humanitārās un sociālās zinātnes	14	0,3	15	0,1
	Inženieri, arhitekti	96	2,2	210	1,3
	Ārsti	32	0,7	71	0,4
	Dabaszinātņu speciālisti	12	0,3	4	0,02
	Datorzinību speciālisti	14	0,3	23	0,1
	Pārējie	13	0,3	37	0,2
Vidējā un vidējā speciālā izglītība	Vidējās kvalifikācijas profesijas kopā	2445	55,6	9830	61,4
	Komerciālo un individuālo pakalpojumu sniedzēji	119	2,7	490	3,1
	Mehāniķi, atslēdznieki	1345	30,6	3570	22,3
	Būvniecības profesijas	579	13,2	4181	26,1
	Lauksaimniecības darbinieki	7	0,2	32	0,2
	Vidējais medicīniskais personāls	29	0,7	103	0,6
	Transporta līdzekļu vadītāji	157	3,6	851	5,3
	Pārējie	209	4,8	603	3,8
Pamat- izglītība	Mazkvalificētās profesijas kopā	1598	36,4	5467	34,1
KOPĀ		4395	100,0	16039	100,0

 NVA reģistrētās brīvās darbvietas pa profesijām saistībā ar atbilstošās izglītības prasībām ir apkopotas atbilstoši darba tirgus prognozēšanas modelī izmantotajām agregētajām profesiju grupām (skatīt 4.1.nodaļu).

Jāatzīmē, ka no 2004.–2006.gadam ir pieaudzis brīvo darbvietu skaits profesijās visos izglītības līmeņos, taču vislielākais brīvo darbvietu skaita pieaugums ir bijis profesijās ar pamatizglītību (mazkvalificētās profesijas), kurās brīvo darbvietu skaits pieaudzis par 3,9 tūkst. jeb 3,4 reizēm, kā arī profesijās ar vidējo un vidējo speciālo izglītību, kurās brīvo darbvietu skaits pieaudzis par 7,4 tūkst. jeb 4 reizēm. Reģistrētās brīvās darbvietas profesijās ar augstāko izglītību ir pieaugušas aptuveni 2,1 reizes, taču to īpatsvars kopējā reģistrēto vakanču skaitā samazinājies par aptuveni 3 procentiem (2004.gada beigās – 8%, bet 2006.gada beigās – 4,6%).

Vairāk nekā trešā daļa NVA reģistrēto brīvo darbvietu ir reģistrētas profesijās, kurās nepieciešama tikai pamatizglītība (mazkvalificētās profesijas) – 2006.gada beigās 5,5 tūkst. brīvās darbvietas. Visvairāk brīvo darbvietu reģistrētas profesijās, kurās nepieciešama vidējā vai vidējā speciālā izglītība – 2006.gada beigās tādas bija 9,8 tūkstoši.

Laika posmā no 2004.–2006.gada beigām aptuveni 7 reizes ir pieaudzis reģistrēto brīvo darbvietu skaits būvniecības profesiju grupā (2004.gada beigās – 579, bet 2006.gada beigās – 4181 brīvā darbvieta). Šajā laika periodā būtiski pieauga brīvo darbvietu skaits arī šādās profesiju grupās: mehāniķi, atslēdznieki (par 2,2 tūkst.), kā arī transporta līdzekļu vadītāji (par 0,7 tūkst.).

Par situācijas izmaiņām darba tirgū šajā laika posmā liecina reģistrēto bezdarbnieku un pieteikto vakanču skaita attiecība.

Kopumā valstī šī attiecība ir samazinājusies no 20,7 (2004.gadā) līdz 4,3 (2006.gadā), kas norāda uz brīvo darbaspēka resursu apjoma strauju samazināšanos. Šāda tendence parasti ir novērojama valstīs ar strauju ekonomisko izaugsmi, bet ierobežotiem darbaspēka resursiem.

Līdzīgas tendences ir novērojamas visās apskatītajās grupās, neatkarīgi no izglītības līmeņa.

Jāatzīmē, ka samērā liels ir bezdarbnieku skaits uz vienu reģistrēto vakanci augstākās izglītības profesijās, kas daļēji izskaidrojams ar to, ka darba devēji bieži vien dažādu iemeslu dēļ nav motivēti brīvo darbvietu, kur nepieciešams speciālists ar augstāko izglītību, pieteikt NVA.

Kritiska situācija 2006.gadā bija vidējās izglītības līmeņa būvniecības profesiju grupā, kur šajā gadā vakanču skaits pārsniedza bezdarbnieku skaitu, tādējādi norādot uz ļoti asu nepieciešamību pēc papildu darbiniekiem. Savukārt reģistrēto bezdarbnieku skaits ievērojami lielāks nekā reģistrēto brīvo darbvietu skaits bija augstākās vadības un valsts pārvaldes darbinieku vidū – 97,2 reģistrēti bezdarbnieki uz vienu NVA reģistrēto brīvo darbvietu.

Liels bezdarbnieku skaits uz vienu reģistrēto vakanci ir bijis arī šādās augstākās izglītības profesiju grupās: dabas zinātņu speciālisti (67,3 reģistrēti bezdarbnieki uz vienu NVA reģistrēto brīvo darbvietu), humanitārās un sociālās zinātnes (29,9 reģistrēti bezdarbnieki uz vienu NVA reģistrēto brīvo darbvietu) un ekonomisti un grāmatveži (11,7 reģistrēti bezdarbnieki uz vienu NVA reģistrēto brīvo darbvietu).

2.4.tabula

NVA reģistrēto bezdarbnieku skaita attiecība pret reģistrētajām brīvajām darbvietām sadalījumā pa 18 agregētajām profesiju grupām un izglītības līmeņiem

Izglītības līmenis	Agregētās profesiju grupas	2006.gada beigas
Augstākā izglītība	Augstākā vadība un valsts pārvaldes darbinieki kopā	97,2
	Ierēdņi un augstākā vadība	57,8
	Specializētais valsts civildienests	116,0
	Augstākās izglītības profesijas kopā	8,2
	Pedagogi	6,8
	Ekonomisti un grāmatveži	11,7
	Humanitārās un sociālās zinātnes	29,9
	Inženieri, arhitekti	5,7
	Ārsti	1,3
	Dabaszinātņu speciālisti	67,3
	Datorzinību speciālisti	4,9
	Pārējie	16,4
Vidējā un vidējā speciālā izglītība	Vidējās kvalifikācijas profesijas kopā	2,6
	Komerciālo un individuālo pakalpojumu sniedzēji	8,5
	Mehāniķi, atslēdznieki	3,6
	Būvniecības profesijas	0,6
	Lauksaimniecības darbinieki	38,5
	Vidējais medicīniskais personāls	3,6
	Transporta līdzekļu vadītāji	2,1
	Pārējie	4,0
Pamatizglītība	Mazkvalificētās profesijas kopā	5,3

 Vidējās un vidējās speciālās izglītības līmenī ievērojami lielāks reģistrēto bezdarbnieku skaits uz vienu reģistrēto brīvo darbvietu ir bijis lauksaimniecības darbinieku profesijas grupā, kur bija 38,5 reģistrēti bezdarbnieki uz vienu Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto brīvo darbvietu.

 

3. Tautsaimniecības attīstības scenāriji

Vidēja termiņa periodā (līdz 2013.gadam) Latvijā turpināsies ekonomiskā izaugsme. Tomēr tās temps ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi izdosies pārvarēt ekonomiskās disproporcijas un nostiprināt valsts konkurētspēju, kā arī no ārējās konjunktūras apstākļiem situācijas galvenajos Latvijas eksporta tirgos.

Ārējie riski, kas var samazināt izaugsmes tempus, ir saistāmi ar energoresursu cenām un pasaules finanšu tirgus nestabilitāti. 2008.gadā sagaidāmā izaugsme ir mērenāka nekā iepriekšējos gadus. To noteiks lēnāki privātā patēriņa pieauguma tempi. Vidēja termiņa periodā var sagaidīt ikgadēju IKP pieaugumu 5–8% apmērā. Tomēr, lai arī ar mazāku varbūtību, var īstenoties arī vājas izaugsmes attīstības scenārijs, kad IKP pieaugums gadā sasniegs tikai 2–3 procentus.

Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi vidēja termiņa periodam – līdz 2013.gadam – trīs tautsaimniecības attīstības prognožu variantus: dinamiskas un mērenas attīstības, kā arī vājas izaugsmes variantu.

Tautsaimniecības attīstības scenāriji veidoti saistībā ar turpmākās ekonomiskās izaugsmes alternatīvām. Šī brīža ekonomiskās izaugsmes nenoteiktība ir saistīta ar trīs galvenajiem apstākļiem, kas nosaka attīstību:

• cik veiksmīgi ekonomika pārvarēs tās disproporcijas, kuras veidojās iepriekšējo 3 gadu straujās izaugsmes laikā (inflācija, maksājumu bilances tekošā konta deficīts, uz iekšējo pieprasījumu vērsto pakalpojumu nozaru daudz straujāka attīstība nekā eksportspējīgo nozaru izaugsme, mājokļu cenu ārkārtīgi straujais pieaugums u.tml.);

• procesi starptautiskos finanšu tirgos, kā tie ietekmēs kapitāla cenu, kā arī Latvijas ārējo pieprasījumu;

• globalizācijas procesu ietekme uz Latvijas rūpniecības konkurētspēju.

Valdības uz inflācijas mazināšanu vērstā politika (galvenokārt iekšējā pieprasījuma mazināšana), kā arī komercbanku piesardzīgā politika attiecībā uz hipotekāro kreditēšanu un procesi starptautiskos finanšu tirgos, 2008. un 2009.gadā samazinās izaugsmes tempu. Jautājums ir par to – kādā mērā samazināsies iekšējais pieprasījums un cik lielā mērā procesu būs iespējams koriģēt.

Uz šo brīdi starptautiskajos finanšu tirgos ir skaidri iezīmējušās divas tendences, kas pārskatāmā nākotnē savu nozīmi saglabās – tās ir nekustamā īpašuma tirgus “atdzišana” un kredītresursu pieejamības samazināšanās. Ņemot vērā šos apstākļus, vairums ekonomikas un finanšu analītiķu ir samazinājuši globālās ekonomiskās izaugsmes prognozes. Tāpēc joprojām tiek prognozēti pietiekami augsti izaugsmes tempi, galvenokārt pateicoties attīstības valstu straujajai izaugsmei, kuru lielā mērā nosaka Ķīna un Indija. Prognozēs tiek pieņemts, ka neskaidrība attiecībā uz augsta riska kredītu radīto zaudējumu apmēru tiks lielā mērā kliedēta tuvāko mēnešu laikā, taču uzticības trūkums starptautiskajos kredītu tirgos mazināsies ļoti lēni. Turklāt pozitīvu prognožu īstenošanos apdraud virkne riska faktoru – tādi kā negaidīts izejvielu cenu kāpums vai ASV dolāra vērtības turpmākā samazināšanās, kas nopietni iedragātu ne tikai Eiropas eksportētāju konkurētspēju, bet samazinātu globālo tirdzniecību kopumā.

Tādējādi Latvijai ir jārēķinās ar to, ka lēta un viegli pieejama ārvalstu kapitāla periods, ko noteica ieilgušais zemo globālo procentu likmju cikls, likviditātes pārpilnība, augstā investoru riska tolerance un ienesīguma meklējumi, ir beidzies, un nākotnē mums pieejamā kapitāla cena būs augstāka nekā iepriekš. Tāpat jārēķinās ar globālās izaugsmes riskiem, kuriem piepildoties Latvijai var nākties saskarties ar daudz vājāku ārējo pieprasījumu un cenu konkurences saasināšanos globālajos produktu tirgos.

Šīs norises rada nozīmīgus izaicinājumus Latvijas turpmākajai attīstībai. No vienas puses, lai nodrošinātu veselīgu ekonomikas izaugsmi, vājinoties iekšzemes pieprasījumam, izaugsmes dzinējspēka loma būs jāuzņemas eksporta nozarēm. No otras puses, līdzšinējā rūpniecības konkurētspēja balstījās uz relatīvi lētu darbaspēku un zemām vispārējām izmaksām, tomēr, turpinoties darbaspēka izmaksu pieaugumam iekšzemē un saasinoties globālajai cenu konkurencei, izšķiroša nozīme būs atbilstošam produktivitātes kāpumam un eksporta produktu komplicētības pieaugumam, kas ļautu mums daudz veiksmīgāk konkurēt starptautiskajos tirgos.

Kā dinamiskās, tā mērenās izaugsmes scenārijos tiek prognozēts pakāpenisks iekšējā pieprasījuma samazinājums. Galvenā atšķirība šajos scenārijos saistās ar apstrādes rūpniecības izaugsmes iespējām. Dinamiskais izaugsmes scenārijs īstenosies, ja Latvijas apstrādes rūpniecība atgūs tos izaugsmes tempus, kādi bija 2004.–2006.gadā, t.i., uz lētu darbaspēku un dabas resursu orientēto nozaru (vieglā rūpniecība, kokapstrāde, pārtikas rūpniecība), izlaides tempu samazinājums sāks kompensēties ar citu nozaru straujākas izaugsmes tempiem, un kopumā apstrādes rūpniecības izlaide palielināsies.

Ar mazāku varbūtību var realizēties vājās izaugsmes scenārijs, kas raksturojas ar strauju iekšējā pieprasījuma samazinājumu, ko noteiks Latvijas nespēja pārvarēt esošas disproporcijas un negatīvie procesi pasaules finanšu tirgos.

IKP pieauguma tempi 2008.gadā var būt 5–6% līmenī. Pieauguma tempu kritums saistīts galvenokārt ar iekšējā pieprasījuma pieauguma tempu samazinājumu (privātā patēriņa un investīciju), mazinoties būvniecības ražošanas apjomiem, kā arī tirdzniecības un komercpakalpojumu nozaru lēnāku izaugsmi salīdzinājumā ar straujiem izaugsmes tempiem iepriekšējos trīs gados. Tiek prognozēts, ka atsāksies apstrādes rūpniecības izaugsme. Kā dinamiskās, tā mērenās izaugsmes scenārijā 2008.gada prognozes ir vienādas.

Savukārt vājas izaugsmes scenārija realizācijas rezultātā izaugsme 2008.gadā var samazināties straujāk un būt apmēram 3%, straujāk samazinoties būvniecības, apstrādes rūpniecības ražošanas apjomiem un atbilstoši krītoties tirdzniecības apgrozījumam.

3.1.tabula

Latvijas iekšzemes kopprodukta prognoze nozaru griezumā (reālais pieaugums procentos pret iepriekšējo gadu)

	Dinamiskas izaugsmes scenārijs		Mērenas izaugsmes scenārijs		Vājas izaugsmes scenārijs
	2008	2009–2013	2008	2009–2013	2008	2009–2013
Iekšzemes kopprodukts	5,5	7,0	5,5	4,8	3,2	3,0
Primārās nozares	7,5	5,2	7,5	5,0	5,5	3,1
Apstrādes rūpniecība	1,1	7,3	1,1	4,7	0,3	1,0
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	5,9	5,0	5,9	4,4	4,9	3,0
Būvniecība	2,1	7,4	2,1	5,6	–6,7	2,0
Tirdzniecība, viesnīcas un restorāni	2,6	7,9	2,6	4,9	2,5	3,1
Transports un sakari	10,4	9,8	10,4	6,9	7,0	6,5
Citi komercpakalpojumi	8,9	6,1	8,9	4,8	5,4	2,4
Sabiedriskie pakalpojumi	3,6	3,4	3,6	2,7	3,6	1,8

Kaut arī investīciju un būvniecības izaugsmes tempi samazināsies, tomēr ceļu būvniecības un remonta apjomu palielinājums uzturēs tos relatīvi augstā līmenī, izņemot vājas izaugsmes scenārija gadījumā.

Tiek prognozēts, ka privātais patēriņš un investīcijas palielināsies gandrīz tādos pašos tempos kā IKP, kā rezultātā nav gaidāms tik straujš importa pieaugums, kā tas bija iepriekšējos gados.

Galvenie izaugsmes riski saistīti ar starptautiskos preču un finanšu tirgos notiekošo, Latvijas ekonomikas spēju adaptēties būtiskām izmaiņām tajos.

Dinamiskā un mērenā attīstības scenārijā izaugsmes tempi 2009.gadā var vēl nedaudz samazināties, ņemot vērā ārējā pieprasījuma samazinājuma tendences. Sākot ar 2010.gadu, tie var pieaugt, ja Latvijas makroekonomiskās stabilizācijas politika un tautsaimniecības, it īpaši tirgojamo preču sektora kapacitātes paaugstināšanas un tā strukturālo pilnveidojumu veicināšanas politika būs pietiekami efektīva.

Vājas attīstības scenārijā faktiskie IKP pieauguma tempi būs tikai 2–3 procenti.

 

4. Darba tirgus vidēja termiņa scenāriji un prognozes

4.1. Prognožu izstrādes instrumentārijs un loģika

Balstoties uz Ekonomikas ministrijas izstrādātajiem tautsaimniecības attīstības scenārijiem (skatīt 3.nodaļu) un Eurostat demogrāfiskās attīstības prognozēm (skatīt 4.2.nodaļu), ar DOM modeļa palīdzību tika modelēti 3 iespējamie scenāriji darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņām vidēja termiņa periodā (skatīt 4.3.un 4.4.nodaļu). Modelēšanas rezultātā tika iegūtas vidēja termiņa prognozes par 37 agregētām profesiju grupām un 15 tautsaimniecības nozarēm. Iegūtie prognožu rezultāti ir aprakstīti 4.3.un 4.4.nodaļā.

Vidēja termiņa (līdz 2013.gadam) darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma prognozes izstrādātas, izmantojot Labklājības ministrijas pētījuma “Darba tirgus pieprasījuma ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izpēte un pilnveidošanas iespēju analīze” ietvaros izstrādāto darba tirgus prognozēšanas instrumentāriju.

Ekonomikas ministrija veikusi instrumentārija uzlabošanu, daļēji novēršot konstatētos trūkumus. Tomēr modelī vēl ir virkne nepilnību (piemēram, modelī nav iekļautas ražošanas funkciju parametru aprēķināšanas iespējas; netiek ņemtas vērā iespējamās ārējo apstākļu izmaiņas; pilnveidojama migrācijas ietekmes atspoguļošana u.c.), kuras jānovērš turpmākajā darbā. Jāatzīmē, ka modelī netiek ņemta vērā profesijās strādājošo vecuma struktūra. Analizējot situāciju atsevišķās profesiju grupās, kā zinātnes darbinieki, skolotāji, dabaszinātņu speciālisti u.c., jāņem vērā, ka šis faktors var ietekmēt minēto profesiju grupu prognozes.

Dinamiskās optimizācijas modelis (DOM) darbojas Powersim Studio vidē.

DOM sastāv no 3 moduļiem: sabiedrības, darbaspēka un tautsaimniecības moduļa. Ieejas un izejas dati par darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu tiek dalīti trīs dažādos grupējumos: 7 vecuma grupās, 37 agregētās profesiju grupās un 15 tautsaimniecības nozarēs (pēc NACE klasifikatora). 37 profesiju grupas ir izveidotas, balstoties uz profesiju klasifikatoru speciāli vidēja termiņa modeļa vajadzībām.

DOM modelis pamatojas uz dinamiskās optimizācijas uzdevuma risināšanu darbaspēka tirgus kontekstā. Pamatojoties uz sākotnējiem datiem par demogrāfisko un darbaspēka tirgus situāciju, kā arī sagaidāmajām ekonomikas attīstības tendencēm, modeļa ietvaros tiek formulēts un risināts optimizācijas uzdevums.

Balstoties uz Ekonomikas ministrijas izstrādātajām tautsaimniecības attīstības prognozēm (skatīt 3.nodaļu) un Eurostat demogrāfiskās attīstības prognozēm (skatīt 4.2.nodaļu), ar DOM modeļa palīdzību tika modelēti 3 iespējamie scenāriji darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņām vidēja termiņa periodā.

Darbaspēka pieprasījumu modeļa ietvaros nosaka tautsaimniecības nozaru attīstības tempi un produktivitātes izmaiņu dinamika. Produktivitātes izmaiņas katrai nozarei nosaka, pamatojoties uz tendencēm, kuras tiek modelētas ar nozaru ražošanas funkcijām. Izmaiņas strādājošo struktūrā katrai nozarei sadalījumā pa profesiju grupām pamatojas uz vēsturiskajiem datiem un prognozējamām izmaiņām, balstoties uz ekspertu vērtējumu.

Savukārt kopējo darbaspēka piedāvājumu modeļa ietvaros nosaka demogrāfiskās prognozes sadalījumā pa vecuma grupām, kā arī iespējamās izmaiņas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvarā (ekspertu vērtējums).

Darbaspēka piedāvājums sadalījumā pa profesiju grupām saistīts ar pašreizējo izglītības sistēmas struktūru. Pieņemts, ka mācītiesgribētāji krasi nemainīs savas izglītības preferences, bet to izvēli tomēr ietekmēs profesiju relatīvās darba algas izmaiņas saistībā ar izmaiņām pieprasījuma un piedāvājuma attiecībās.

Modelēšanas rezultātā iegūtās vidēja termiņa prognozes darbaspēka pieprasījumam un piedāvājumam tādējādi ataino situāciju, kāda var veidoties darba tirgū prognozējamā periodā, ja izglītības sistēmā nebūs notikušas izmaiņas salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju.

 

4.2. Demogrāfiskās attīstības prognozes

Vidēja termiņa periodā (līdz 2013.gadam) Latvijā turpināsies iedzīvotāju skaita un, tai skaitā, iedzīvotāju skaita darbaspējas vecumā samazināšanās. Salīdzinot ar laika periodu no 2000.–2007.gadam, kad iedzīvotāju skaits darbaspējas vecumā samazinājās par 22 tūkstošiem, laika periodā no 2007.–2013.gadam tas samazināsies straujāk – par apmēram 69 tūkstošiem. Lai kompensētu sagaidāmo darba resursu straujo samazinājumu, viens no galvenajiem valsts politikas uzdevumiem ir veicināt darba ražīguma pieaugumu un celt iedzīvotāju līdzdalības līmeni.

Latvijas demogrāfiskās situācijas izmaiņas jau tuvākajos gados var būtiski ietekmēt situāciju darbaspēka tirgū. Pamatojoties uz Eurostat veiktajām prognozēm, ir sagaidāms, ka iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā Latvijā būtiski samazināsies. Vecuma grupā no 15 līdz 64 gadiem iedzīvotāju skaits laika posmā līdz 2013.gadam samazināsies par apmēram 69 tūkstošiem cilvēku jeb par 4,4%, bet vecuma grupā no 15 līdz 74 gadiem – par apmēram 93 tūkstošiem cilvēku jeb par 5,2%. Šāda tendence norāda uz to, ka, nemainoties iedzīvotāju līdzdalības līmenim, ir sagaidāms visai būtisks darbaspēka resursu samazinājums (skatīt 4.2.attēlu).

Prognožu aprēķinu pamatā izmantotas Eurostat sagatavotās bāzes varianta demogrāfiskās prognozes. Novērtējot Eurostat publicētos demogrāfiskos scenārijus, jāsecina, ka vidēja termiņa prognožu izstrādāšanā (līdz 2013.gadam) lietderīgi izmantot tikai vienu demogrāfisko scenāriju, jo scenārijos novērotas atšķirības nevar būtiski ietekmēt prognozēšanas rezultātus.

Attiecībā uz migrāciju Eurostat bāzes varianta prognozēs jau ir iekļauti pieņēmumi, kuri vērtējami kā samērā konservatīvi. Ikgadējais vidējais migrācijas saldo laika posmā no 2007. līdz 2013.gadam ir 3,8 tūkst. cilvēku.

Bez tam bāzes scenārijs paredz arī citu rādītāju izmaiņas, tai skaitā pakāpenisku dzimstības intensitātes pieaugumu, kā arī mūža ilguma palielināšanos gan sievietēm, gan vīriešiem. Galveno pieņēmumu apkopojums attiecībā uz demogrāfisko situāciju ir šāds:

• summārais dzimstības koeficients pakāpeniski pieaugs (no 1,38 līdz 1,46);

• palielināsies paredzamais mūža ilgums gan vīriešiem (no 65,4 līdz 66,3 gadiem), gan sievietēm (no 76,7 līdz 77,4 gadiem);

• paredzams pieaugošs negatīvs migrācijas saldo. Tā lielums 2013.gadā sasniegs aptuveni 4,7 tūkst. cilvēku gadā.

 

4.3. Nozaru produktivitāte un darbaspēka pieprasījums

Vidēja termiņa periodā (līdz 2013.gadam) Latvijā sakarā ar produktivitātes pieaugumu kopējā pieprasījuma pieaugums pēc darbaspēka būs salīdzinoši neliels. Pieprasījums būs apgriezti proporcionāls produktivitātes pieauguma tempiem.

Darbaspēka pieprasījuma izmaiņas ir atkarīgas no nozaru izaugsmes tempiem un produktivitātes pieauguma.

Prognozēšanas periodā (2006–2013) (Prognožu rezultāti pa scenārijiem tiek salīdzināti attiecībā pret 2006.gadu, jo izstrādājot prognozes, 2008.gada februārī vairums modelim nepieciešamo datu par 2007.gadu vēl nebija pieejami un tika izmantots novērtējums.

Tāpēc 2013.rezultāts tiek salīdzināts ar 2006.gada faktiskās situācijas datiem, kurus sniedza CSP.) kopējie ražošanas apjomi tautsaimniecībā dinamiskas attīstības scenārija gadījumā palielināsies 1,7 reizes, mērenajā nedaudz lēnāk – 1,5 reizes, bet vājā attīstības scenārija gadījumā par vienu trešdaļu (skatīt 4.3.attēlu).

Sagaidāmais produktivitātes pieauguma temps prognozēšanas periodā ir diezgan būtisks, piemēram, dinamiskā scenārija gadījumā ikgadējie produktivitātes pieauguma tempi caurmērā būs 7,5% līmenī, bet vājās izaugsmes gadījumā tie var sasniegt 4,7%. To nosaka iepriekšējo gadu tendences, kad tautsaimniecībā bija strauji ikgadējie pieauguma tempi un augsts investīciju līmenis, kas pārsniedza 30% no IKP, kam galarezultātā jāatspoguļojas turpmāko gadu produktivitātes pieaugumā. Tāpēc produktivitātes pieaugums būs galvenais izaugsmes nodrošinātājs, mazākā mērā ietekmējot strādājošo skaita izmaiņas.

Produktivitātes un strādājošo skaita palielinājuma attiecība izaugsmes nodrošinājuma prognozēs noteiktas, ņemot vērā atsevišķo tautsaimniecības attīstības scenāriju izaugsmes stimulus.

Skaidrs, ka turpmāko tautsaimniecības izaugsmi vairs nenodrošinās straujais iekšējā pieprasījuma pieaugums, kā tas bija 2005.–2007.gadā. Lai saglabātu pietiekami augstus izaugsmes tempus, kādi paredzēti straujās izaugsmes scenārijā, kā galvenajam izaugsmes stimulam ir jābūt eksporta iespēju palielinājumam. Tas nozīmē, ka būtiski jāpalielinās Latvijas ražotāju konkurētspējai starptautiskos tirgos. Ja strauji nepieaugs produktivitāte, kompensējot iepriekšējo gadu būtisko algu pieaugumu, kas mazināja Latvijas preču ražotāju konkurētspēju, Latvija nebūs spējīga konkurēt ārējos tirgos un tās izaugsme var palikt 2–3% līmenī labākajā gadījumā. Tāpēc pieņemts, ka visos scenārijos ir būtisks produktivitātes pieaugums, un tas ir galvenais izaugsmes nodrošinājums.

Kaut arī visstraujākais produktivitātes pieaugums ir noteikts dinamiskā attīstības scenārijā, tas nesamazina kopējo pieprasījumu, jo produktivitātes palielinājums, piemēram, apstrādes rūpniecībā, rada papildu pieprasījumu pakalpojumu nozarēs. Tomēr šis efekts nav tik izteikts, ja izaugsme ir tuvu potenciālajam līmenim vai zem tā. Iepriekšējo gadu straujās izaugsmes rezultātā tautsaimniecībā izveidojušās disproporcijas neļauj ekonomikai attīstīties tuvākā nākotnē virs potenciālā līmeņa, notiek ekonomikas atdzišana. Tāpēc pat dinamiskā attīstības scenārija gadījumā darbaspēka pieprasījuma pieaugums ir relatīvi neliels, mērenajā pieprasījums paliek nemainīgs, bet vājas attīstības gadījumā tas samazinās.

Vājais pieprasījums mērenas un vājas izaugsmes scenārija gadījumā palielina konkurenci tautsaimniecībā, kā rezultātā ne tikai preču ražotāji, bet arī pakalpojumu sniedzēji būs spiesti pievērst papildu uzmanību ražošanas izmaksu samazinājumam, t.sk., izmaksām nodarbinātībai. Tā kā iepriekšējos gados algas ir ievērojami kāpušas, un, pastāvot Latvijas iedzīvotājiem iespējām atrast darbu ārpus Latvijas, ražošanas paplašināšana tiks balstīta vairāk uz produktivitātes pieaugumu, nevis strādājošo skaita palielinājumu.

Tāpēc vērā ņemams pieprasījuma pieaugums pēc strādājošiem var būt tikai dinamiskās izaugsmes scenārija gadījumā, kad kopumā periodā pieprasījums var palielināties par 7,4% jeb par 1% ik gadu. Mērenā scenārija gadījumā pieprasījums pēc strādājošiem palielināsies minimāli, bet vājās izaugsmes scenārijā pieprasījums pēc strādājošiem var samazināties vidēji par 0,5% gadā.

Situācija visās tautsaimniecības nozarēs nav viendabīga. Ir nozares, kurās pieprasījums pēc strādājošiem pieaugs straujāk, vienlaikus samazinoties pieprasījumam citās nozarēs.

4.1.tabula

Darbaspēka pieprasījuma izmaiņas tautsaimniecības nozarēs

(izmaiņas %, 2013.gadā salīdzinājumā ar 2006.gadu)

	Dinamiskas attīstības scenārijs	Mērenas attīstības scenārijs	Vājas attīstības scenārijs
KOPĀ	7,4	0,5	–3,3
Primārās nozares	0,0	–2,1	–0,8
Apstrādes rūpniecība	8,3	–3,0	–10,0
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	–2,3	–3,9	–0,8
Būvniecība	15,9	4,8	–10,8
Tirdzniecība	9,7	0,5	–3,0
Transports un sakari	7,5	–5,5	–5,1
Komercpakalpojumi	19,4	14,4	2,8
Sabiedriskie pakalpojumi	–1,5	–3,0	0,1

 

4.4. Darbaspēka pietiekamība

Neraugoties uz iedzīvotāju skaita samazinājumu darbspējas vecumā, produktivitātes pieaugums, kā arī pakāpenisks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvara palielinājums nodrošinās kopējo pieprasījumu pēc darbaspēka mērenas un vājas attīstības scenārija gadījumā, bet dinamiskās izaugsmes scenārija gadījumā var būt sarežģījumi atsevišķās profesiju grupās, ja nebūs atbilstoši pielāgota izglītības sistēma un stimuli tālākam produktivitātes kāpumam.

Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars atkarībā no izaugsmes scenārija ir atšķirīgs un līdz ar to darbaspēka piedāvājums scenārijos arī ir atšķirīgs. Tomēr ziņojumā rezultātu analīzes nolūkos darbaspēka pietiekamības vērtējumam tiek izmantota pieeja ar vienādu darbaspēka piedāvājumu, lai salīdzinājums tiktu veikts pie relatīvi vienādiem nosacījumiem.

Dinamiskā attīstības scenārija gadījumā tiek pieņemts, ka pakāpeniski palielinās ekonomiskās līdzdalības līmenis (15–74 gadu vecuma grupā), kas 2013.gadā var sasniegt 68,1% (atbilstoši 15–64 gadu vecuma grupā – 74,3%) pie 65,3% nodarbinātības līmeņa (atbilstoši 72%) un 4,2% bezdarba līmeņa (atbilstoši 3,1%).

Dinamiskās attīstības scenārija gadījumā darbaspēka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu par 4,6%. Vislielākais iztrūkums veidosies būvniecības nozarē, ko lielā mērā ietekmēs ceļu būvniecības pieaugums, kā arī saglabāsies relatīvi augsts pieprasījums mājokļu un citu ēku būvniecībā. Pieprasījums netiks apmierināts vairumā pakalpojumu nozaru un neliels iztrūkums būs arī apstrādes rūpniecībā.

4.2.tabula

Piedāvājuma un pieprasījuma attiecība* prognozēšanas scenārijos

2013.gadā pa nozarēm (%)

	Dinamiskas attīstības scenārijs	Mērenas attīstības scenārijs	Vājas attīstības scenārijs
KOPĀ	97,1	101,3	105,9
Primārās nozares	102,5	104,9	101,0
Apstrādes rūpniecība	98,3	104,8	114,1
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	102,6	105,1	103,1
Būvniecība	85,8	97,1	115,9
Tirdzniecība	95,1	101,5	106,5
Transports un sakari	98,3	104,2	105,4
Komercpakalpojumi	93,1	94,5	103,1
Sabiedriskie pakalpojumi	102,6	101,9	100,8

 *– Ja rādītājs ir mazāks par 100, tad ir darbaspēka trūkums, savukārt, ja rādītājs pārsniedz 100, tad veidojas darbaspēka pārpalikums

Mērenā scenārija gadījumā lielāks darbaspēka iztrūkums ir komercpakalpojumiem, bet preču ražošanas nozarēs nebūs darbaspēka deficīta, izņemot būvniecību, kur tomēr saglabāsies neliels darba roku trūkums.

Visos scenārijos veselības aizsardzībā netiks apmierināts pieprasījums.

Savukārt atsevišķu nozaru darbinieki pat dinamiskās attīstības scenārijā nepārkvalificējoties var papildināt bezdarbnieku rindas. Tas attiecas uz lauksaimniecībā strādājošiem un komunālajos pakalpojumos nodarbinātajiem.

Mērenā scenārija gadījumā par bezdarbniekiem var kļūt arī ieguves rūpniecībā un apstrādes rūpniecībā strādājošie, kā arī transportā nodarbinātie.

4.3.tabula

Piedāvājuma un pieprasījuma attiecība* prognozēšanas scenārijos 2013.gadā pa profesiju grupām (%)

	Dinamiskas attīstības scenārijs	Mērenas attīstības scenārijs	Vājas attīstības scenārijs
KOPĀ	97,1	101,3	105,9
Augstākā vadība un valsts pārvaldes darbinieki	98,0	102,0	106,3
Ierēdņi un augstākā vadība	98,1	102,1	106,3
Specializētais valsts civildienests	98,0	101,4	106,0
Augstākās izglītības profesijas	98,9	102,8	107,2
Pedagogi	101,0	104,6	109,4
Ekonomisti un grāmatveži	98,3	102,3	106,6
Humanitārās un sociālās zinātnes	98,6	102,5	107,1
Inženieri, arhitekti	98,3	102,5	106,5
Ārsti	97,8	101,3	105,9
Dabaszinātņu speciālisti	98,4	102,4	106,7
Datorzinību speciālisti	98,3	102,3	106,5
Pārējie	97,6	101,3	105,8
Vidējās kvalifikācijas profesijas	95,2	99,9	104,7
Komerciālo un individuālo pakalpojumu sniedzēji	98,1	102,1	106,4
Mehāniķi, atslēdznieki	96,3	101,1	105,5
Būvniecības profesijas	93,4	99,1	104,4
Lauksaimniecības darbinieki	97,3	101,2	105,5
Vidējais medicīniskais personāls	93,3	96,8	101,5
Transporta līdzekļu vadītāji	89,3	94,8	101,1
Pārējie	95,3	99,5	105,0
Mazkvalificētās profesijas	97,5	101,6	106,0

 *Ja rādītājs ir mazāks par 100, tad ir darbaspēka trūkums, savukārt, ja rādītājs pārsniedz 100, tad veidojas darbaspēka pārpalikums

Dinamiskās attīstības scenārijā visbūtiskākais darbaspēka trūkums būs vērojams vidējās kvalifikācijas profesiju grupā, īpaši pietrūks transporta līdzekļu vadītāju, vidējā medicīnas personāla un būvniecības profesiju pārstāvju. Kaut arī kopumā valstī nodrošinājums ar augstākās izglītības profesiju pārstāvjiem būs tuvs 100%, pārpalikums būs novērojams tikai pedagogu grupā, kas izskaidrojums ar skolēnu un studentu skaita samazināšanos demogrāfisko tendenču dēļ. Tomēr jāatzīmē, ka modelī netiek ņemta vērā profesijās strādājošo vecuma struktūra, tādēļ, vērtējot situāciju, it īpaši pedagogu un transporta līdzekļu vadītāju grupās, jāņem vērā, ka daudzi šajās profesijās strādājošie ir tuvu pensijas vecumam.

Mērenās attīstības scenārijā sagaidāms neliels pārpalikums augstākās izglītības profesiju grupās, kā arī mazkvalificētajās profesijās, savukārt vidējās kvalifikācijas profesiju grupā situācija būs tuva līdzsvaram. Tomēr arī šajā scenārijā sagaidāms transporta līdzekļu vadītāju un vidējā medicīnas personāla trūkums.

Savukārt vājas attīstības scenārijā visās profesiju grupās veidojas piedāvājuma pārpalikums. Īpaši izteikts tas ir ekonomistu un grāmatvežu, kā arī humanitāro un sociālo zinātņu grupās. Liels pārpalikums sagaidāms arī mazkvalificētajās profesijās, jo šajā scenārijā tiek prognozēti zemi izaugsmes tempi būvniecībā, kā arī citās nozarēs, kurās liels īpatsvars ir zemas kvalifikācijas profesijām.

Kopējie nodarbinātības rādītāji 2013.gadā tuvosies veco ES dalībvalstu līmenim. Dinamiskās attīstības scenārijā būtiski pieaugs nodarbinātības līmenis un krietni samazināsies bezdarba līmenis. Savukārt vājas izaugsmes gadījumā bezdarba līmenis var sasniegt gandrīz 7 procentus.

4.4.tabula

Nodarbinātības un bezdarba galvenie rādītāji 2013.gadā (%)

	Dinamiskas attīstības scenārijs	Mērenas attīstības scenārijs	Vājas attīstības scenārijs
Nodarbinātības līmenis (nodarbināto skaits pret kopējo iedzīvotāju skaitu 15–64 gadu vecuma grupā)	72,0	70,3	67,7
Līdzdalības līmenis (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pret kopējo iedzīvotāju skaitu 15–64 gadu vecuma grupā)	74,3	73,5	72,2
Bezdarba līmenis (bezdarbnieku (darba meklētāju) īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā 15–74 gadu vecuma grupā)	3,6	4,7	6,9

 

5. Priekšlikumi turpmākai rīcībai

Informatīvā ziņojumā atspoguļotās darba tirgus prognozes parāda iespējamo darba tirgus attīstību līdz 2013.gadam, ja saglabāsies esošā darbaspēka sagatavošanas struktūra. Lai novērstu iespējamās darba tirgus problēmas, savlaicīgi ir jāapzina turpmākā rīcība. Latvijas ekonomiskās attīstības modelis vērsts uz līdzsvarotu un dinamisku attīstību, un lēmumu pieņemšanā būtu jāvadās no secinājumiem, kas izriet, īstenojoties dinamiskajam attīstības scenārijam.

1. Izdarot korekcijas izglītības piedāvājumā un bezdarbnieku un darba meklētāju apmācībā, var ietekmēt darbaspēka piedāvājuma struktūru, iespēju robežās nodrošinot darbaspēka piedāvājuma atbilstību darbaspēka pieprasījumam. Tādēļ Izglītības un zinātnes ministrijai ikgadējā pārskata ziņojumā par Izglītības attīstības pamatnostādņu 2007.–2013.gadam (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2006.gada 27.septembra rīkojumu Nr.742) izpildes gaitu jāiekļauj informācija par pasākumiem izglītības piedāvājuma izmaiņām, ņemot vērā informatīvajā ziņojumā sagatavotās darba tirgus vidēja termiņa prognozes.

2. Balstoties uz operatīviem darba tirgus datiem un darba tirgus īstermiņa prognozēm, nepieciešams veikt regulāru, operatīvu darba tirgus situācijas novērtēšanu, nepieciešamības gadījumā īstenojot neatliekamus pasākumus. Šajā sakarā Nodarbinātības valsts aģentūrai jāpastiprina darbs, laikus nodrošinot informāciju par brīvajām darba vietām u.c. aktuāliem darba tirgu raksturojošiem datiem nepieciešamā detalizācijā. Tādēļ Labklājības ministrijai, balstoties uz operatīvo informāciju par situāciju darba tirgū, jāveic regulārs (reizi gadā) darba tirgus monitorings un jāsniedz Ministru kabinetam informācija par situāciju darba tirgū un darba tirgus īstermiņa prognozēm. Monitoringa rezultātā sagatavotajam ziņojumam jāsatur šāda informācija:

• esošās situācijas darba tirgū apraksts un analīze;

• darba tirgus īstermiņa prognozes;

• darba tirgū aktuālo un pieprasīto profesiju saraksts;

• aktuālas darba tirgus problēmas, darbaspēka nesabalansētības cēloņu izvērtējums;

• priekšlikumi situācijas uzlabošanai un problēmu novēršanai.

3. Nepieciešams turpināt darba tirgus vidēja termiņa prognožu pilnveidošanu. Jāpilnveido instrumentārijs, jāveic padziļināta darba tirgus un ietekmējošo faktoru izpēte, kā arī regulāri jāatjauno prognozes. Tādēļ Ekonomikas ministrijai katru gadu jāaktualizē informatīvais ziņojums un līdz 15.maijam jāiesniedz Ministru kabinetā aktualizētais informatīvais ziņojums.

* Ministra informatīvais ziņojums “Par prognozēm darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma atbilstībai vidējā termiņā” Ministru kabineta 2008.gada 3.jūnija sēdē