Daidžests. Citu rakstītais

"Latvija meklē pierādījumus pret Kalēju"

"Aftonbladet"

— 2000.01.09.

Rīga. Latvijas ģenerālprokurors ir lūdzis Lielbritānijas valdības un Vīzentāla centra palīdzību pierādījumu vākšanā pret Konrādu Kalēju, kas Latvijā tiek uzskatīts par kara noziedznieku.

Šobrīd uz 86 gadus veco Kalēju vairāki cilvēki ir norādījuši kā uz Arāja komandas locekli, kas Otrajā pasaules karā nogalināja 30 000 ebreju, čigānu un komunistu.

Latvijā dzimušais Kalējs 50. gados kļuva par Austrālijas pavalstnieku. Piektdien viņš no Lielbritānijas ieradās Melburnā. Tur viņu sagaidīja demonstranti, un drošības policija viņu eskortēja no lidostas.

Lielbritānija, ASV un Kanāda jau ir izraidījusi Kalēju, un Meksika ir paziņojusi, ka viņš arī tur netiek gaidīts.

Pats Konrāds Kalējs apgalvo, ka ir nevainīgs un ka demonstrantu spiediens viņu nesatrauc.

Austrālija svētdien sāka iepazīties ar jauniem pierādījumiem pret Kalēju, kurus ir iesniegusi Lielbritānija.

Kā sacīja Tieslietu ministrijas preses sekretāre Amanda Venstona, vēl ir pāragri teikt, kad varētu sākties Kalēja iespējamo kara noziegumu jauna izmeklēšana, raksta aģentūra Reuters.

"Mēs vēl droši nezinām, jo pagaidām neesam pārliecināti, ka pierādījumi ir jauni. To pašlaik noskaidro Austrālijas federālā policija."

"Ar Putinu Rietumi atklāj jauna tipa Krieviju"

"International

Herald Tribune"

— 2000.01.06.

Vladimirs Putins, uzrunājot savu valsti Jaunajā gadā kā jaunais prezidenta vietas izpildītājs, izklausījās tikpat pārsteigts kā jebkurš cits.

Vēlēšanas, kas bija paredzētas jūnijā, ir pārceltas uz 26.martu, un kā valdības vadītājam, kurš tās organizēs, viņam nāksies stāties pretī konkurējošiem kandidātiem.

Turklāt viņa kā barga līdera reputācija karā pret nesamierināmajiem čečeniem, ko viņš sauc par "teroristiem", kā arī panākumi parlamenta vēlēšanās padara Putinu par visiespējamāko Krievijas Federācijas otru vēlēto prezidentu. Boriss Jeļcins, kas likvidēja Padomju Savienību, nenostrādāja divus pilnus termiņus un negaidīti atkāpās, paziņodams, ka esot pienācis īstais laiks dot vietu jaunajai paaudzei.

Putins acīm redzot apzinājās, ka ir iespējamais Jeļcina pēctecis. 29.decembrī viņš publicēja 11 lappušu paziņojumu, kurā izklāstīja savu politiku un uzskatus. Krievijas televīzija ir centusies rādīt ne vien bālo, ar neizteiksmīgu seju apveltīto premjerministru, bet arī džudo čempionu, frontes apmeklētāju.

Maskava pagaidām nav sniegusi paskaidrojumus, kādēļ tika paātrināta Jeļcina atkāpšanās un jaunu vēlēšanu sarīkošana. Iespējams, Jeļcina veselības stāvoklis bija pārāk slikts, lai viņš riskētu turpināt vadīt valsti. Tomēr Rietumu eksperti vairāk uzskata, ka galvenais iemesls ir noslēgtā vienošanās par Jeļcina un viņa klana tiesiskās aizsardzības garantēšanu. Jaunais Domes vairākums varētu respektēt Putina vienošanos. "Oligarhs" Boriss Berezovskis, kas atrodas vistuvāk Jeļcinam, jau ir ieguvis sev imunitāti, iegūstot vietu parlamentā, tomēr bijušais prezidents, viņa piederīgie un tā saucamās "ģimenes" locekļi varētu tikt iesaistīti izmeklēšanā par valsts vērtību izsaimniekošanu. Putins ir paziņojis, ka viņiem tiks garantēta "drošība un imunitāte."

Kad Jeļcins viņu izvēlējās premjerministra amatam, Putins bija tikpat kā nezināms. Viņam ir tikai 47 gadi, un lielāko darba dzīves laiku viņš ir strādājis par VDK aģentu, ilgstoši atrodoties Austrumvācijā. Turklāt 90. gadu sākumā viņš parādījās uzmanības centrā kā aktīvs Anatolija Sobčaka atbalstītājs.

Krievijas novērotājiem būtu svarīgi uzzināt, ka Putina aktīvāko atbalstītāju vidū pašlaik ir tādi reformatori kā Jegors Gaidars, Anatolijs Čubaiss un Boriss Ņemcovs. Viņa jaunais paziņojums skaidri liecina par Putina apņēmību īstenot tirgus reformas, saglabāt demokrātiju un atjaunot Krieviju bez turpmākiem "eksperimentiem" un "radikālisma."

Tas ir būtisks dokuments, kas ir domāts galvenokārt vietējai auditorijai, tomēr vienlaikus cenšoties panākt līdzsvaru ar aicinājumiem ārvalstu kapitālam, kuru investīcijas, kā viņš apgalvo, esot būtiskas, lai izrautu Krieviju no augošā ekonomiskā posta. Putins runāja par "neciešamo cenu, kas mūsu valstij un tautai bija jāmaksā" par boļševismu un nosauca to par "ceļu uz nekurieni."

Krievijas ilgstošajā un sāpīgajā lejupslīdē kopš komunisma beigām viņš vainoja "mūsu kļūdas un pārrēķināšanos, un nevis kāda cita iejaukšanos vai palīdzības trūkumu. Valstij ir nepieciešama tālejoša "tirgus un demokrātisko reformu stratēģija, kas tiktu īstenota tikai ar evolucionārām, pakāpeniskām un saprātīgām metodēm." Putins sacīja: "Viss ir atkarīgs vienīgi no mums pašiem, no mūsu spējas apzināties draudu lielumu, apvienot spēkus un pievērsties smagam un ilgstošam darbam."

Nekāda populisma, vienīgi mazliet Vinstona Čērčila "asiņu, sviedru un asaru" un nevis Ņikitas Hruščova lielīgā attieksme pret Rietumiem: "Mēs jūs apraksim." Putins izklāstīja plašu statistiku, lai parādītu, ka Krievija ir ne tikai ekonomiski atpalikusi, bet tajā notiek vēl tālāka lejupslīde.

Netiek pieminēta Čečenija, armijas loma vai ārpolitika, izņemot nepieciešamību kļūt konkurētspējīgiem pasaules tirgus sistēmā. Tomēr zināms uzsvars tiek likts uz patriotismu, īpašās Krievijas nepieciešamību pēc "spēcīgas valsts", kā arī "universālo" un "tradicionālo" Krievijas vērtību apvienošanas nozīmību.

Patiesībā tā jau ir kampaņas platforma, taču ļoti saprātīga, bez ārkārtējiem solījumiem, taču vienlaikus tas ir arī piesardzīgs mēģinājums pārliecināt ārvalstu līderus. Tuvākajā nākotnē šie mērķi tiks pārbaudīti praksē, kad finansu ministram Mihailam Kasjanovam būs jāiesniedz Maskavas plāns par milzīgā ārējā parāda samaksu. Labām attiecībām, kā arī naudai būs nepieciešams gan kompromisa piedāvājums, gan likuma un stabilitātes apzināšanās. Kāds Rietumu eksperts izteicās, ka galvenā problēma būs "veiksmīgi lūgt, pašu valstī neizskatoties pēc lūdzēja."

Dokumentā ir izklāstīts, kā Putins analizē Krievijas krīzi, kā arī tas, ko viņš vēlētos darīt. Tas, ko viņš spēs sasniegt un kā viņš reaģēs uz vilšanos, kas tuvākajā laikā parādīsies attieksmē pret Čečeniju, ir pavisam cita lieta. Viņš neapšaubāmi ir vēss aprēķinātājs, un viņam patīk, ja viņš tiek uzskatīts par bargu, un tomēr Jaunajā gadā viņš liriski izteica vēlējumu, "lai noteikti piepildītos viss tas labais un jaukais, par ko ir sapņots."

Tas ir pavisam citāds krievs, nekā Rietumi līdz šim ir pazinuši. Tā ir pavisam cita paaudze un tomēr vēl arvien neizprotama. Gaidīsim un redzēsim.

Flora Luisa

"Krievija uz antiliberālā īpašā ceļa"

"Berliner Zeitung"

— 2000.01.04.

Vladimirs Putins atkal grib atjaunot valsts varu.

Berlīne, 3. janvāris

. Valsts domes deputāts Kovaļovs nav apmierināts ne ar Krievijas parlamenta vēlēšanām, ne arī ar to uzvarētāju Vladimiru Putinu. Viņa tautiešu votums cilvēktiesību aizstāvim aptumšoja prieku par atkārtoto iekļūšanu Domē. Kā Kovaļovs teica intervijā laikrakstam "Die Welt", krievi ir noraidījuši liberālismu. Pēc Kovaļova domām, līdz ar Jeļcina aiziešanu un Putina iecelšanu prezidenta amatā antiliberālisma uzvaras gājiens vairs nav apturams. Ne Putins, ne arī steigā izveidotā trupa, ar kuru viņam tagad ir jādodas vēlēšanu cīņā par prezidenta amatu, līdz šim nav ļāvuši nojaust mērķi, kurā bez pretenzijām uz varu būtu arī vēl citi programmas punkti. Partija "Vienotība", par kuru balsot aicināja Putins un kura sastāv no reģionālajiem politiķiem, milicijas virsniekiem, godalgotiem bokseriem un ierēdņiem, tika izveidota ar mērķi radīt demokrātisku leģitimitāti Jeļcina favorītam. Bijušā VDK virsnieka reputāciju Kovaļovs salīdzina ar Padomju Savienības vadītāja Jurija Andropova reputāciju, kurš ar policejiskiem līdzekļiem astoņdesmitajos gados mēģināja apturēt draudošo pasaules varas PSRS norietu.

Restaurētais nacionālais lepnums

Salīdzinājums ir trāpīgs, jo daudzu krievu apziņā vēl šodien Andropovam ir veiksmīga, tāpēc ka efektīva reformatora slava. Vladimirs Putins kā premjers gan nav pierādījis efektivitāti ekonomiskās politikas laukā. Turpretī kā karakungs Kaukāzā viņš ir izrādījies pat ļoti efektīvs. Var jau būt, ka militārie panākumi Čečenijā ir apšaubāmi, bet kara mašinērijas izmantošana pret nepakļāvīgajiem čečeniem restaurē iedragāto krievu nacionālo lepnumu. Tas, ka Putinu nespēj ietekmēt Rietumu kritika par Čečenijas karā izmantoto līdzekļu neatbilstību, sakrīt ar krievu sabiedrības antirietumnieciskajām tendencēm.

Līdzīgi stingru rīcību krievi no sava jaunā prezidenta gaida arī citās jomās, un Putinam ir jāizpilda šīs cerības. "Krievijas sabiedrība prasa restaurēt valsts vadošo un regulējošo lomu," saka Putins. Viņš uzskata, ka "Krievija jau tikai vēsturiskās attīstības dēļ vien nevar kļūt par Rietumu parauga demokrātiju". Līdzīgi apsvērumi nosaka arī Putina ekonomiskās politikas priekšstatus. Ciktāl vispār Putins ir iepazīstinājis ar "ekonomikas programmu", tur runa ir par "kontrolētu tirgus ekonomiku", kurai ir jāpalīdz izvairīties gan no Rietumu ekonomiskā liberālisma stingrības, gan arī no atgriešanās pie padomju laika plānveida ekonomikas. Nav skaidrs, vai Putins ar šiem priekšstatiem domā mērenu protekcionismu vai arī "sociālistisku pārdalīšanas politiku kapitālistiskā ražošanas veidā", kā nojauš Kovaļovs.

Taču Vladimirs Putins jebkuros apstākļos aizkavēs Krievijas Federācijas sabrukumu. Jau kā Kremļa pilnvarotais Krievijas reģionu lietās Putins izrādījies absolūti nepiekāpīgs pret reģionālajiem firstiem, kuri tiecas atdalīties no Maskavas.

Katja Tihomirova

"Operācija "Putins", otrā daļa"

"Die Welt"

— 2000.01.05.

Jeļcins nedomā atvadīties no politikas. Bijušajam prezidentam Kremlī būs savs birojs.

Maskava

. Boriss Jeļcins nedomā par atvadīšanos no politikas. Trešdien, kad Krievijas Federācijas Padome pieņems lēmumu par viņa pēcteča vēlēšanu tremiņu, viņš atradīsies Tuvajos Austrumos. Jeļcins, kam ir piešķirts tituls "Krievijas pirmais prezidents", Svētajā valstī piedalīsies ortodoksālās baznīcas 2000. gadu svinībās. Diplomātiskie avoti Maskavā neatstāja nekādas šaubas, ka tas ir kaut kas vairāk par privātu apmeklējumu. Bijušais Krievijas prezidents grib demonstrēt atbalstu miera procesam reģionā, kā, atsaucoties uz kāda krievu diplomāta vārdiem, informējusi aģentūra Interfax .

Vienlaikus brauciens liecina, ka Krievija nopietni izturas pret arābu un Izraēlas konflikta noregulēšanas līdzsponsora lomu. Trīs dienu vizītes programmā ir paredzēta arī tikšanās ar palestīniešu vadītāju Jasiru Arafatu.

Acīmredzot Jeļcins mēģina iedzīvoties krievu politikas "cienījama valstsvīra" lomā, ko līdz šim pildīja vienīgi Mihails Gorbačovs. Taču, kamēr Gorbačovs, ir fiziski un garīgi spēcīgs, par Jeļcinu jau zināmu laiku pastāv nopietnas šaubas. Viņa ilgstošā uzturēšanās slimnīcā un samērā nepatīkamā prāta aptumšošanās sabiedrībā pieder pie iemesliem, kas beigās noved līdz atkāpšanās no amata pirms termiņa.

Viņa pompozo aiziešanu pa galvenajām Kremļa durvīm Vecgada dienā tagad pavada mazāk sensacionālā atgriešanās pa sāndurvīm. Boriss Jeļcins, kā paziņojusi administrācija, saņems dienesta telpas iekšpus Kremļa mūriem, kur viņš varēs tikties ar žurnālistiem un politiķiem.

Kā, atsaucoties uz iekšējiem avotiem, informējusi Interfax , tiks radīti nosacījumi, kas 68 gadus vecajam Jeļcinam ar iedragāto veselību dos iespēju "aktīvai politiskajai un sabiedriskajai darbībai". Te pieder arī pilnīgi jauna, Krievijā līdz šim vēl nepazīta organizācijas struktūra, domāta tieši aizejošajam prezidentam. Tā ietver arī protokola dienestu, kanceleju, kā arī preses un drošības dienestu.

Ar šo "Krievijas demokrātiskās valsts principiāli jauno struktūru" nodarbojas Kremļa administrācijas darbinieki, kurus atlaida pagaidu prezidents Vladimirs Putins. Starp viņiem arī Jeļcina līdzšinējais preses sekretārs Dmitrijs Jakuškins, kas savu šefu pavada arī Tuvajos Austrumos.

Nav izslēgts, ka arī Jeļcina meita Tatjana Djačenko, ko atlaida Putins, atradīs šeit kādu uzdevumu. Tatjanas oficiālā padomnieces imidža jautājumos loma Kremlī bija saistīta ar tēvu Borisu Nikolajeviču. Tikai viņa spēja stūrgalvīgajam prezidentam pateikt arī dzīves nepatīkamās patiesības. Līdz ar viņa aiziešanu no amata šādas vajadzības vairs nav un tas būtu bijis tikai laika jautājums, kad viņai būs viņam jāseko.

It īpaši tāpēc, ka negatīvā imidža dēļ Tatjana Djačenko jaunajam prezidentam drīzāk būtu kļuvusi par apgrūtinājumu. Pārāk bieži viņas slava ir cietusi no baumām par iespējamajiem nelegālajiem kontiem un villām ārzemēs, kā arī dēļ viņas tiešās iejaukšanās Kremļa personāla politikā.

Taču Djačenko pagaidām pie galma nav noteikti vajadzīgs oficiāls postenis, lai arī turpmāk varētu to ietekmēt. Ja notiks tā, kā domā Mihails Gorbačovs - un daudz kas runā par labu viņa Jeļcina atkāpšanās versijai -, tad Tatjana Djačenko pieder pie triumvirāta, kas veco stūrgalvīgo un varaskāro vīru pamudināja atkāpties no amata. Gorbačovs domā, ka viņa, uzņēmējs Boriss Berezovksis un prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins ir izdomājuši "operāciju Putins". Līdz ar to pašreizējais prezidents viņiem ir prādā lielu pateicību.

Kamēr Berezovskis decembrī iekļuva parlamentā kā deputāts, Jeļcina pēctecis Putins Vološinu apstiprināja Kremļa administrācijas vadītāja amatā. Djačenko kontakti ar vissvētāko no varām arī turpmāk būs pirmklasīgi, lai gan viņai tur vairs nebūs sava biroja. Viņa ir zaudējusi vienīgi netraucētu piekļūšanu jebkurā laikā pie augstākā vīra valstī.

Manfrēds Kvirings

"Gaidāmās briesmas"

"Newsweek"

— 2000.01.10.

Intervija ar Anatoliju Čubaisu.

Tāpat kā daudziem Borisa Jeļcina "savējo loka" cilvēkiem arī Anatolijam Čubaisam ir bijuši gan pacēluma, gan arī krišanas brīži — Jeļcins divas reizes atlaida viņu no amatiem valdībā. Būdams apņēmīgs reformators, 1990. gadu sākumā Čubaiss vadīja valdības pretrunīgo privatizācijas programmu un bija galvenais arhitekts Jeļcina viltīgajai atkalievēlēšanai 1996.gadā. Viņš joprojām ir viens no visietekmīgākajiem Krievijas sabiedriskajiem darbiniekiem. Tagad viņš vada Krievijas valsts elektroenerģijas kompāniju RAO EES. Čubaiss sarunājās ar Newsweek ārštata korespondenti Jevgēņiju Albatsu tikai dažas stundas pēc Jeļcina atkāpšanās. Tālāk intervijas fragmenti:

JA:

Vai jūs paredzējāt Jeļcina pirmstermiņa atkāpšanos?

AČ:

Ideja kā tāda bija zināma un tika apspriesta. Tomēr, kad es izvērtēju visus "par" un "pret", man šķita, ka ir vairāk iemeslu uzskatīt, ka viņš tik ātri neatkāpsies.

JA:

Kāpēc?

AČ:

Es nebiju pārliecināts, ka Jeļcins pats būs gatavs pieņemt šādu lēmumu.

JA:

Vienmēr ir eksistējusi teorija, ka Jeļcins nekad neatteiksies no varas. Kas tad tagad notika? Vai viņš kļuva pārāk nevesels?

AČ:

Nē. Lai gan ir skaidrs, ka viņa veselība pēdējā laikā nav bijusi izcila, tomēr lēmuma pieņemšanas iemesli ir pavisam citi. Ir svarīgi ņemt vērā, ka kārtējo reizi daudzi ir par zemu novērtējuši viņa personības spēku. Kā jau esmu teicis agrāk, viņš ir unikāls cilvēks, viens no retajiem, kuri ir spējīgi mainīt vēstures gaitu. Jeļcins ir vienmēr pievērsis uzmanību simboliskām lietām … jaunajai ērai ir nepieciešami jauni cilvēki, cita paaudze.

JA:

Vai jūs piedalīsieties jaunajā valdībā? Vai jaunajā valdībā tiks atvēlēta kāda loma reformatoriem?

AČ:

Runājot par sevi, es domāju, ka nē. Tomēr ir skaidrs, ka liberālie politiķi, kas atrodas pa labi Krievijas politiskajā spektrā, tur noteikti būs un viņiem ir jāpārņem vadība.

JA:

Vai jūs esat pārliecināts, ka [prezidenta amata izpildītājs] Putins martā uzvarēs?

AČ:

Šobrīd? Jā. Ja vēlēšanas notiktu, ka bija plānots, jūnijā, tad situācija varētu izvērsties pavisam savādāka. Man šķiet, ir skaidrs, ka [Komunistiskās partijas līderis] Zjuganovs un komunisti pieder pagātnei. Tomēr no kreisās puses rodas vēl citi draudi — tos pārstāv [bijušais premjerministrs] Primakovs un [Maskavas mērs] Lužkovs. Viņi pārstāv nomenklatūras vai birokrātiskā kapitālisma idejas. Aiz viņiem stāvošajiem spēkiem ir reālas un ārkārtīgi plašas intereses, kuras ir nepieciešams aizstāvēt, un tie tik viegli nepadosies. Patiesībā galvenā robežšķirtne, kas Krievijā pastāvēs nākamos četrus, ja ne pat visus astoņus gadus, vairs nav robežšķirtne starp kapitālismu un komunismu, bet gan starp diviem kapitālisma paveidiem. Viens ir liberālais kapitālisms, kas balstās uz likuma varu un spēcīgu valsti, kas nodrošina un nostiprina likumību. Otrs ir birokrātiskais, draugu būšanas kapitālisms, tāds, kas pastāv pašlaik.

JA:

Draugu būšanas kapitālisms uzplauka Jeļcina prezidentūras laikā. Vai Putins uzstāsies pret Krievijas oligarhu milzīgo varu?

AČ:

Man šķiet, ka jūs pārspīlējat oligarhu lielo varu. 1997.gadā pastāvēja briesmas par to pārāk lielo ietekmi uz valdību, taču 1998.gada finansu krīze lielā mērā sagrāva viņu varu. Galvenās briesmas šobrīd slēpjas citur. Pirmkārt, tie ir noziedzīgie elementi un to sasaiste ar vēlētajām vai ieceltajām amatpersonām. Otrkārt, tā ir totālā korupcija valsts institūcijās no apakšas līdz pat pašai augšai, kā arī korupcija visos citos varas atzaros — tiesu varā un likumdošanas varā. Jaunajam prezidentam nāksies cīnīties kā pret šīm briesmām, tā arī pret daudzām citām; Putinam nav citas izvēles — viņam ir jābūt reformatoram, vai nu kādam šis vārds patīk, vai arī nē. Viņam ir unikāla iespēja. Viņam ir vairākuma atbalsts Domē. Ja viņš tiktu ievēlēts par prezidentu, un par to es nemaz nešaubos, tad viņam būs plašs sabiedrības atbalsts un viņam būs valdība un prezidenta administrācija, kas ir atbildīgas viņa priekšā. Man arī nav nekādu šaubu, ka oligarhi būs viņam lojāli. Visā visumā viņam būs ļoti labvēlīga vide, lai īstenotu savas idejas un plānus.

JA:

Kādas tad ir viņa idejas? Kāda ir viņa politiskā bāze? Uz ko viņš gatavojas balstīties?

AČ:

Viņš balstīsies uz tiem, kuri ir spējīgi efektīvi strādāt. Šo cilvēku ideoloģijai nebūs liela nozīme. Viņa valdībā nebūs vienīgi liberāļi. Tomēr es esmu pārliecināts, ka tad, kad pienāks laiks izvēlēties ne tikai izpildītājus, bet arī tos, kas pieņem politiskus lēmumus, Putins izvēlēsies demokrātus un liberāļus, nevis cilvēkus no kreisā spārna. Otrkārt, man nav šaubu, ka Putins veiks pasākumus, lai panāktu, ka valsts vara ir daudz spēcīgāka, nekā tā ir patlaban. Ar stipru valsti es domāju varas konsolidāciju, stingrus un neatlaidīgus centienus īstenot valdības pieņemtos lēmumus. Tomēr es saskatu arī briesmas … ņemot vērā mūsu valsts vēsturi, pastāv briesmas, ka izpildvara varētu pāršaut pār strīpu un mēģināt pierādīt savu varu arī pilsoniskajā sabiedrībā.

JA:

Ko jūs teiktu par garantijām personiskajām brīvībām?

AČ:

Neeksistē nekādas garantijas, atskaitot to, ka pēdējos desmit gados Krievija ir dzīvojusi demokrātijas apstākļos. Putinam un man ir līdzīgi uzskati par valsts lomu, ieskaitot tās lomu ekonomikā; par to, ka Krievijai ir jākļūst par atvērtu sabiedrību un nevis par izolētu; par Krievijas vietu Eiropā un pasaulē kopumā. Mēs esam daudz runājuši par šiem jautājumiem.

"Boriss Jeļcins nebija tāds,

par kādu viņu uzskatīja"

"The Globe and Mail"

— 2000.01.04.

Atmiņas par Borisu Jeļcinu visvairāk saistīsies ar atsevišķiem spilgtiem momentiem: uz tanka parlamenta priekšā vai arī dejojot pūļa priekšā savas atkalievēlēšanas kampaņas laikā 1996.gadā.

Boriss Jeļcins pats uzskata, ka visspilgtākā aina ar viņu saistoties ar 1991.gada decembri, kad tika sagrauta Padomju Savienība. Veikalu plaukti bija gandrīz tukši, tomēr cilvēki stundām stāvēja rindās. Pie Kremļa nacionālistisko partiju koalīcija rīkoja mītiņu, lai izteiktu nosodījumu reformām un pārmaiņām. Nostalģijas pārņemtie komunisti staigāja apkārt ar Staļina portretiem rokās. Labā spārna virsnieki protestēja pret sociālistiskās tēvzemes nodošanu. Savukārt perifērijā kādas sievietes rokās bija redzams plakāts ar Borisa Jeļcina attēlu. Viņu nekavējoši aplenca pretinieki. Plakāts tika saplēsts driskās. Šis incidents simbolizēja Jeļcina lomu tajā laikā. Viņš simbolizēja cerību, tomēr tas liecināja arī par Jeļcina pozīcijas nenoteiktību. Jo iepriekšējos piecos gados, kuru laikā Jeļcins no apnicīga cilvēka Mihaila Gorbačova valdībā kļuva par Krievijas Federācijas prezidentu, viņš ir bijis opozīcijas galvenais triecienspēks, atspoguļojot krievu neapmierinātību ar status quo . Tomēr autors uzskata, ka sieviete, kura bija paņēmusi Jeļcina plakātu, nedomāja par kādu īpašu politiku, kas Jeļcina valdībai būtu jāīsteno. Viņš uzstājās pret komunistiem, un tas bija pietiekams iemesls, lai šī sieviete riskētu tikt piekauta vai pat vēl ļaunāk.

Gan ārvalstu, gan pašas Krievijas novērotājiem Boriss Jeļcins — opozicionārs, provinces "aparatčiks", kuru liktenis apveltījis ar slavu — iemiesoja visdažādākos sapņus un cerības. Viņam bija jābūt demokrātam, brīvā tirgus, taču vienlaikus arī apspiesto un ekonomisko ideālu aizstāvim, kurus komunisti bija nodevuši. Tomēr Boriss Jeļcins kā prezidents vairs nespēja iemiesot it visu. Rezultātā radās vilšanās un nemiers.

Būdams opozīcijā, viņš varēja kritizēt Gorbačovu par preču trūkumu, tautību apspiešanu un ierindas cilvēku postu. Kā prezidentam viņam bija jāizvēlas starp padomniekiem un politiku, un kopš šī brīža viņa popularitāte sāka kristies. Cenas auga, algas netika izmaksātas, un zēla korupcija. Jeļcins ieklausījās pastāvīgi mainīgā jauno reformatoru, monopolistisko magnātu un bijušo komunistisko birokrātu loka ieteikumos, pārsviežoties no vieniem pie citiem un atrodot grēkāžus ikvienai politiskajai neveiksmei.

1996.gada janvārī viņš padzina savu aprindu "liberālos" pārstāvjus, lai pēc dažiem mēnešiem viņus uzaicinātu par savas atkalievēlēšanas kampaņas vadītājiem. Vēlāk viņš kampaņā izvēlējās vienu no saviem galvenajiem pretiniekiem — bijušo ģenerāli Aleksandru Ļebedu, apsolot viņam piešķirt svarīgāko lomu savā jaunajā administrācijā; trīs mēnešus vēlāk pēc sarunām par Krievijas neveiksmīgā Čečenijas kara pabeigšanu Ļebeds tika padzīts no valdības.

Ja kādā ziņā Jeļcina loma bijusi konsekventa, tad tas attiecas uz varas saglabāšanu. Viņa atstātais nopietnākais mantojums ir uzlabota prezidentūras sistēma. Viņš ir vadījis padomju bruņotās varas likvidāciju (nepilnīgu), kā arī impērisko un šovinistisko pretenziju atdzimšanu. Jeļcina atvadu žests — drīzu vēlēšanu paātrināšana — gandrīz noteikti garantē to, ka prezidentūra arī turpmāk atradīsies viņa izvēlētā pēcteča Vladimira Putina rokās.

Jeļcins nekad nav bijis tas demokrāts vai liberālis, par kādu viņu uzskatīja ārvalstu apbrīnotāji, ne arī tāds ekonomiskais populists, par kādu viņu uzlūkoja daudz krievu. Kā gan viņš varētu? Viņš bija sava laika cilvēks un savas apkārtnes produkts, tieši tāpat kā jebkuras valsts līderis. Dažas pārizmaiņas, kas norisinājās viņa kontrolē, tagad liekas neizbēgamas, tomēr 1991.gada decembrī tā nelikās. Turklāt pārmaiņas — vai nu uz sliktu, vai uz labu — ir notikušas ar minimālu vardarbību vai represijām.

Jeļcins aiz sevis atstāj demokrātiskas sistēmas aizmetņus, kādu pirms 10 gadiem nebija. Nesen notikušās parlamenta vēlēšanas bija brīvas no draudiem, lai gan tajās netrūka netīru spēļu un jauno masu informācijas līdzekļu manipulēšanas.

Diemžēl, Jeļcina ēras "draugu būšana" un korupcija liek pilsoņiem ar aizdomām uzlūkot savas jaunās institūcijas.

Krievu vārdu spēlē demokrātija ir pārvērtusies par kleptokrātiju ("demokhvatija"). Fakts, ka prezidents Putins ir garantējis savam priekštecim imunitāti pret kriminālvajāšanu, šo ainu neizgaisina.

Mums var piedot cerības, ka nākamais līderis piedāvās kaut ko labāku. Tomēr mēs nevaram izlikties, ka tas jau ir noticis. Daudz komentētāju, pārskatot decembra vēlēšanu rezultātus, ir secinājuši, ka "centrs" esot triumfējis, un ir pielīdzinājuši "centru" "mērenajiem" un "reformatoriem." Šķiet, viņi nav pamanījuši, ka šī uzvara panākta, kooptējot ekstrēmistu partiju lozungus un programmas, piešķirot centram daudz autoritārāku un nacionālistiskāku pieskaņu. Kādus gan reformatorus var gaidīt no šādas valdības?

Vara Putinam, tāpat kā agrāk Jeļcinam, nākusi negaidīti. Nav zināms, vai viņš to spēs veiksmīgāk izmantot nekā Jeļcins, vai arī labāk izmantos savu prezidenta varu.

Roberts I.Džonsons

"Svensons vēlas, lai tiek izveidota

vēsturnieku komisija"

"Dagens Nyheter"

— 00.01.04.

Stokholma.

Zviedrijai nepieciešams līdz galam noskaidrot savas attiecības ar nacistisko Vāciju un holokaustu. Tā uzskata Kristīgo demokrātu partijas vadītājs Alfs Svensons, kas tagad pieprasa nekavējošu premjerministra Jērana Persona rīcību.

"Pēc trim nedēļām Stokholmā notiks starptautiska konference par holokaustu. To nedrīkst sabojāt jautājumi, ko Zviedrija līdz šim ir darījusi, lai noskaidrotu savas attiecības ar holokaustu. Jēranam Personam līdz šai konferencei ir skaidri jādeklarē, ka Zviedrija šo jautājumu atrisinās", teica Alfs Svensons, kas vēlas, lai tāda vai citāda vēsturnieku komisija nodarbotos ar šiem jautājumiem.

Svensona reakcija ir saistīta ar žurnālista Boses Šēna grāmatu un filmu par zviedriem, kuri karoja Hitlera pusē. Pēc 18 gadu darba Bose Šēns ir izgaismojis to Zviedrijas vēstures posmu, par ko neviens nekad nav skaļi runājis, — par zviedriem, kuri brīvprātīgi karoja Hitlera armijas daļās un piedalījās ebreju iznīcināšanā.

"Gaisā karājas vairāki jautājumi: cik daudz viņu bija, ko viņi zināja, cik liels skaits nacistu ieguva patvērumu Zviedrijā un kādēļ Zviedrija tik labprāt viņus uzņēma", vaicā Alfs Svensons.

Viņš ir ļoti nobažījies, ka starptautisko konferenci Stokholmā par holokaustu pilnībā aizēnos ārvalstu žurnālistu jautājumi par Zviedrijas lomu karā un kādēļ Zviedrija, atšķirībā no gandrīz visām pārējām valstīm, nav grozījusi savus likumus, lai vecos kara noziedzniekus varētu saukt pie tiesas.

"Starptautiskā mērogā visi ir ļoti pārsteigti, ka Zviedrija nav notīrījusi — pareizāk sakot, izgaismojusi — savu durvju priekšu. Mēs taču vēlamies, lai to izdara citas valstis", Svensons teica. Viņš sevišķi uzsvēra Boses Šēna norādīto saistību starp vecajiem nacistiem un mūsdienu jaunnacistiem, kuri piedalās vēl aizvien rīkotajās veterānu sanāksmēs.

Ir pamats domāt, ka fakts, ka Zviedrija nav noslēgusi rēķinus ar šo periodu, ir atvieglojis neonacistu darbību šodien.

"Mēs pievēršam lielu uzmanību jaunnacistiem un norobežojamies no viņiem, taču mums jālikvidē tie muklāji, kuros rūgst šīs idejas", Svensons teica un uzvēra, ka galvenais ir nevis noziedznieku medīšana, bet gan patiesības noskaidrošana un korekts vēstures atainojums. Viņš norādīja, ka juristiem tomēr vajadzētu caurskatīt pašreiz spēkā esošos noilguma likumus.

Ar šī Zviedrijas vēstures perioda izpēti nedrīkst kavēties, jo tie cilvēki, kas piedalījās šajos notikumos un vēl ir dzīvi, jau ir ļoti veci.

"Mēs zinām, ka Stokholmā dzīvo ļaudis, kuri var pastāstīt, un ir arī tādi, kuri to vēlas darīt", Alfs Svensons norādīja.

Uve Nilsons

"Karēlija — kutelīgs vēlēšanu jautājums"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.01.03.

Tagad, kad Somijai būs jāizvēlas jauns prezidents, ir aktualizējies jautājums par Karēlijas nākotni. Tas modina atmiņas daudzos cilvēkos, kuri kara laikā bija spiesti no turienes doties prom.

Ko jūs domājat par šādu apgalvojumu: "Somijai izdevīgā brīdī vajadzētu sākt diskusiju par Karēlijas atkalpievienošanu"?

Šis jutīgais jautājums, kas nav bijis aktuāls kopš Otrā pasaules kara, atkal ir iekļauts vēlēšanu kompasā, ko Somijas radio un televīzija ir izveidojusi pirms šā gada sākumā paredzētajām prezidenta vēlēšanām.

Iemesls ir nelielās debates, kas rudenī norisinājās starp kandidātiem. Neviens nopietni netic, ka Somija vēlas vai spēj dabūt atpakaļ savas bijušās austrumu zemes, tomēr kā vēlēšanu jautājums tas ir ieņēmis savu vietu, jo vēl aizvien ir svarīgs atsevišķām vēlētāju grupām. To, kuri atceras bēgšanu no Karēlijas, kļūst aizvien mazāk, taču viņi rūpīgi kopj atmiņas par savu bērnības zemi.

Koalīcijas partijas kandidāte Rīta Uosukainena ir dzimusi Jēski (Jääski), kas atrodas atdotajā Karēlijas daļā. Viņas mājas lapā Internetā varam izlasīt senu, taču tagad izņemtu izteikumu, kurā viņa norāda, ka labprāt vēlētos dabūt atpakaļ Karēliju - bet bez iedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, bez pusmiljona tur šobrīd dzīvojošo nabadzīgo krievu.

Pēc konfrontācijas ar šo izteikumu viņa atbild, ka Karēlijas atkalpievienošana nav reālpolitika: "Tas ir sapnis".

Tomēr šis jautājums, kurš sava ilgstošā aizlieguma dēļ ir ieguvis īpašu nozīmi, parādās prezidenta amata pretendentu izvaicāšanās. Neviens no viņiem nav gatavs pēc savas iniciatīvas sākt apspriest Karēlijas jautājumu ar Krieviju, taču diskutēt par to vairs nav aizliegts.

"Tas kaut ko izsaka par Somijā valdošo vispārējo klimatu un notikušo attīstību", teica valsts zinību profesors Jērans Jūpsunds no Obū akadēmijas.

Tā Karēlija, ko Somija bija spiesta atdot, tagad ir nopilicināta zeme ar smagām problēmām. Pēdējās aukstajās ziemās no turienes ir saņemti palīdzības saucieni sakarā ar īstu badu attālākajās daļās. Bezdarbs ir liels. Mēģinājumus izdarīt ārvalstu ieguldījumus bremzē kultūras sadursmes un ekonomika ar īstām mafijas iezīmēm.

Pētniece no Obū universitātes Erka Matinena ir publicējusi skaitļus par pasaulē visplatāko labklājības plaisu, kas pastāv starp Somiju un Karēlijas kaimiņiem. Somu rūpniecības strādnieks pelna 33 reižu vairāk nekā krievs robežas otrā pusē, medmāsa 55 reizes un skolotājs 73 reižu vairāk. Toties ārvalstu patēriņa preces Krievijā ir tikpat dārgas kā Somijā.

Aktuāls joks krievu Karēlijā ir šāds: mēs pieteiksim karu Somijai un tūlīt padosimies.

Debates par Karēliju skaidri pierāda, cik ļoti daudz kas ir noticis pēc mūra krišanas, taču tās sevišķi neietekmēs prezidenta vēlēšanu iznākumu, kur "četri lielie" cīnīsies pirmajā kārtā 16. decembrī. Divi iekļūs finālā 6. februārī.

Rīta Uosukainena un Zviedru tautas partijas kandidāte Elizabete Rēna, kuras cīnās par līdzīgām vēlētāju grupām, varētu viena otru izstumt 16. janvārī. Līdz ar to izšķirošā kauja notiktu starp Centra partijas kandidātu Esko Aho un sociāldemokrāti Tarju Halonenu. Daudzi vēlētāji tomēr vēl nav izdarījuši izvēli.

"Aho šķiet diezgan labas izredzes", tāds ir Jērana Jūpsunda komentārs par pašreizējo stāvokli. Centra partijas priekšsēdis cīņā ar kandidātēm sievietēm turklāt varētu gūt pastiprinātu vīriešu atbalstu konservatīvajās somu aprindās.

"Tarju Halonenu, kas kļūst aizvien populārāka, ļoti atbalsta kreisais spārns. Viņas kampaņas grupas tagad nodarbojas ar arodbiedrībās esošo vīriešu sociāldemokrātu pārliecināšanu. Viņa un Aho gūst panākumus debatēs savu zināšanu un politiskās pieredzes dēļ."

"Elizabete Rēna un Rīta Uosukainena sabiedrības domas mērījumos ir savienotie trauki. Tagad liekas, ka Rēna sāk atpalikt. Uosukainenai labāk veicas savās uzstāšanās reizēs nekā debatēs, un lielās raklāmās pa visu lappusi viņa mēģina norobežoties no politiķa lomas."

Jaunā konstitūcija, kas stāsies spēkā 1. martā, kad arī Merti Ahtisāri būs ticis pie sava pēcteča, vājinās prezidenta varu. Prezidents vai prezidente vairs viens pats nevadīs ārpolitiku, bet gan sadarbībā ar valdību, un vairs neiecels valdības veidotāju. Kandidāti tādēļ vairāk uzsver sevi kā paraugus morālā un vispārējās politikas jomā.

Elizabete Krona

"Tad tas jādara kādam citam"

"Der Spiegel"

— 2000.01.03. — Nr. 1

Austrijas kanclers Viktors Klima par jaunas valdības izveides maratona sarunām, valsts nocietināšanos un Jorga Haidera izvirzīšanos.

Sociāldemokrāts Klima, 52, 1992.gadā tika iecelts par saimniecības un transporta ministru. Kopš 1996.gada viņš lielā koalīcijā valda kopā ar Austrijas tautas partiju (ÖVP).

Spiegel:

Kanclera kungs, pirms trim mēnešiem Austrijā notika vēlēšanas. Vēl joprojām jūs runājat ar konservatīvo ÖVP par jaunu koalīciju. Vai tas viss nevar noritēt mazliet ātrāk?

Klima:

Es jums ļoti atklāti teikšu: man arī labāk patiktu, ja ātrāk tiktu izveidota jauna valdība. Valdība, kura būtu spējīga realizēt nepieciešamās reformas. Mani un manas partijas nodomi vienmēr bijuši atklāti.

Sp.:

Jūsu partija jau 13 gadu valda kopā ar ÖVP. Jūs netiekaties pirmo reizi...

K.:

Kas attiecas uz mērķiem, pastāv liela izpratne: Austrijas budžeta samazināšana, vienota pensiju likuma izveide visiem arī ierēdņiem, algu papildizdevumu samazināšana, paaugstināta sociālsistēmas izturības izveide.

Sp.:

ÖVP vadītājs Volfgangs Šisels pirms vēlēšanām cerēja uz opozīciju, starp citu, uz to gadījumu, ka viņš paliks aiz Haidera FPÖ partijas. Jūs runājāt ar vārda lauzējiem?

Klima:

FPÖ un ÖVP sasniegušas vienādu skaitu mandātu. Protams, eksistē telpa interpretācijām. Pašreizējā situācijā runa nav par personīgajām interesēm, ne arī par partiju interesēm, bet gan par to, ka mūsu valstij grūtā situācijā nepieciešama rīcībspējīga valdība. Ne mīlestības, bet saprāta vadīti vēlamies iespējami ātrāk sastādīt reformu programmu.

Sp.:

Valsts prezidents Tomass Klestils ļoti nepārprotami lika saprast, ka Heidera FPÖ iestāšanās valdībā Austrijas tēlam nebūtu vēlama. Vai Klestils ar šādiem izteikumiem pārkāpj savu kompetenci?

Klima:

Austrijas prezidents, kas ir pieredzējis diplomāts, spēs novērtēt, kāda reakcija pastāvēšot iekšzemē un ārvalstīs. Viņš šai zemei vēlas valdību ar stabilu vairākumu, kuru ciena pašu mājās un ārzemēs. Es domāju, ka tas piederas Austrijas tautas ievēlētajam prezidentam.

Sp.: Jūs nepieļāvāt koalīciju ar Haideru, bet ÖVP vadītājs Šisels pretojas atkārtoti ar jums veidot koalīciju un apsver, ka viņu FPÖ varētu ievēlēt par kancleru.

Klima:

Protams, manā partijā ir daudzi, kuri saka: "Lūdzu, cik ilgi tu vēl pieļausi šādu rīcību? " Mums politikā nepieciešams aprēķinās. FPÖ un Jorgs Haiders pagātnē ievērību izpelnījās ar to, ka viņi desmit minūtēs pasaka gan A, gan arī B, tātad pretējus viedokļus. To var atļauties tikai opozīcijas partija, nevis valdība.

Sp.:

Cik reprezentatīvs ir Haiders savos uzskatos par Austriju?

K.:

Manuprāt, kas attiecas uz Austrijas labējo ekstrēmistu uzskatiem, mēs neatšķiramies no citām Eiropas valstīm. Tikai: mums ir partija, kas to izmanto, lai gūtu panākumus vēlēšanās un izvirzītos uzmanības centrā. Aptauja liecina, ka 60% vēlētāju, kuri no mums pārgājuši uz FPÖ, par iemeslu minējuši problēmas, kuras saistītas ar ārvalstniekiem.

Sp.:

Vai jūs esat līdzatbildīgs?

K.:

Protams. Formāli tā gan vairāk ir federālo zemju kompetence — bērnudārzu politika, skola un tā tālāk. Tomēr mēs neesam pietiekami atrisinājuši integrācijas politikas pasākumus — to dzīvojamo kvartālu sanācija, no kuriem tika izveidoti ieceļotāju rajoni; attiecības ar bērniem, kuri vēl labi nerunā vāciski; vai ārvalstu pilsoņu integrācija darba tirgū. Tur notikušas kļūdas.

Sp.:

Vai kompensāciju izmaksa spaidu darbos strādājošiem, kā tas nesen nolemts Vācijā, pieder pie Austrijas valdības uzdevumiem?

K:

Pats par sevi saprotams. Mēs 1965.gadā izstrādājām pēdējo restitūcijas likumu un toreiz sarunās ar Pasaules ebreju organizāciju sasniedzām sava veida galējo paziņojumu. Mēs domājām, ka vairs nepastāv 1938. — 1945.gada Austrijas Republika. Mēs bijām impērijas austrumu robežvalsts, okupēts apgabals. Līdz deviņdesmito gadu sākumam mēs savu pagātni neizvērtējām. Es ar lielu atdevi turpināju to, ko sāka mans priekšgājējs Francs Vraņeckis, — atklātu, godīgu šīs mūsu vēstures tumšās nodaļas izvērtēšanu.

Sp. :

Ko tas nozīmē konkrēti?

K.:

Es darbā iesaistīju starptautisku vēsturnieku komisiju. Tā atklāti pievērsīsies īpašumu nacionalizācijas un restitūcijas jautājumiem Austrijas Republikas teritorijā. Runa ir arī par spaidu darbiem, par vergu darbu. Pēc dažiem mēnešiem mēs varam sagaidīt starpziņojumu.

Sp.:

Vācija spaidu darbos strādājušiem vēlas izmaksāt kompensāciju 10 miljardu marku apjomā. Kā to uztver Austrija?

K.:

Ko paveikusi Vācija, tas nenoliedzami uzskatāms par paraugu. Mēs tam, iespējams, sekosim.

Sp.:

Ja vēsturnieku komisija secinātu, ka austrieši galvenokārt bijuši darītāji, nevis upuri, kādu reakciju tas radītu?

K.:

Es domāju, ka pa šo laiku ļoti skaidri pateikts, ka ir ļoti daudz austriešu, kuri bija vadošajos posteņos, nonāvējot lielu skaitu cilvēku. To var atrast arī mūsu vēstures grāmatās.

Sp.:

Pat Haiders šajā laikā atvainojies par "pārpratumus radošiem" komentāriem attiecībā uz nacistu laiku. Vai FPÖ kādreiz varēs kļūt par partneri?

K.:

Es esmu pirmais, kurš saka: ja FPÖ vairāku gadu laikā pierādītu, ka spēj mācīties un izbeigtu naidu pret ārvalstniekiem, tad tā ir cita runa. Ja tā vairs neizolē grupas un vēlāk tām neuzbrūk. Haiders, kas parasti runā saprātīgi, "pārslēdzas", ja viņa priekšā ir 100 cilvēku vai televīzijas kamera. Viņš vispār vairs nerēķinās. Manus bērnus, iespējams, viņš pielīdzinājis suņiem. Viņš Grācā norādījis uz kādu dzērāju un lai uzjautrinātu pūli, teicis: "Tas ir Klima piedzērušais brālis."

Sp.:

Ja par FPÖ ģenerālsekretāru apgalvo, ka viņš Austrijā esot "dedzinātājs", "kreiso medību sabiedrība Muzikanta vadībā" — Izraēlas kultūras kopas priekšsēdētājs —, vai jums ar Austrijas kanclera autoritāti nevajadzētu prasīt vārdu?

K.:

Es jau par to esmu izteicies. Man pārmest, ka es skaidri nenorobežojoties no FPÖ kūdīšanas politikas, gan būtu nepareizi. Es savu dzīvi varētu būtiski atvieglot, izveidojot valdību ar šo partiju. Tā ir gatava ar izteiktu elastību un pēc vēlēšanu solījumiem ieiet valdībā. Bet es to nedaru, es sev laupu vienu iespēju. Politika tomēr ir saistīta arī ar atbildību un morāli.

Sp.:

Vai citu valstu valdību vadītāji jums jautā par Haideru?

K.:

Protams, viņus tas interesē. Vai tas bija Tamperē, vai tagad Helsinkos, arī neskaitāmajās telefonsarunās viņi vēlas zināt, kā notikumi risināsies tālāk.

Sp.:

Cik liela ir varbūtība, ka jūs nemaz nebūsiet vajadzīgs un ÖVP izveidos mazākumvaldību, paciešot Haideru?

K.:

Es neprotu labi novērtēt. Citādi es būtu precīzāk paredzējis vēlēšanu rezultātu. Bet tas mums jāuztver nopietni.

Sp.:

Sarunās ar ÖVP jūsu neitralitāte ir būtisks kavēklis.

K.:

Eiropas drošības politikā pastāv kāda atšķirība.

Sp.:

ÖVP valdības vadītājs Šisels vēlas, lai Austrija ieiet NATO?

K.:

Tas ir svarīgākais punkts. Taču mēs sakām: tas ierobežo Austrijas drošības politiku un arī ES. Austrija savu neitralitātes politiku tālāk attīstījusi dinamiski. Klasiskajā neitralitātes izpratnē mēs nevarētu kļūt pat par ANO dalībniekiem. Bet Austrija savu ieguldījumu ir devusi ANO, EDSO un ES. Mēs tātad varētu piedalīties bruņotās akcijās, kuras atbilst ANO un EDSO lēmumiem.

Sp.:

Ārvalstīs tas izraisa atsvešinātību, kā jau reiz notika, kad jūs franču karaspēkam ļāvāt pārvietoties caur Austriju, lai tas varētu doties uz kaujas apmācībām Slovākijā.

K.:

Mēs esam gatavi pārstrādāt likumu, kas nosaka pieļaujamo ieroču skaitu valstī, lai šādas muļķības vairāk neatkārtotos.

Sp.:

Jūsu frakcijas vadītājs kā devīzi nākotnē ieplānotajām militārajām operācijām minēja to, ka Austrijas dalība esot atkarīga no tā, "vai mums tālab ir nepieciešamie instrumenti". Jūs saskaņā ar Austrijas armijas ekspertīzēm parasti drīkstējāt palikt mājās.

K.:

Ja ņem vērā teritorijas lielumu, tad, salīdzinot ar Somiju, Austrija, pārrēķinot karaspēka vajadzībām, izdod tikpat daudz līdzekļu. Kritiķi saka, ka mums karaspēkā ir vairāk virsaišu nekā indiāņu. Arī šeit nepieciešama steidzama reforma.

Sp.:

Kālab?

K.:

Pamatīga reforma man nozīmē, — stingrās proporciju sistēmas novēršanu, to mūsu valstī uzklausa nelabprāt. Agrāk tas bija saprātīgi, kad daļēji vēl 1945.gadā koncentrācijas nometnēs vadošie sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti pateica, mēs šo valsti gribam uzcelt kopīgi.

Sp. :

... un kontrolēt.

K.:

Tas agrāk bija iemesls, kāpēc tika sadalītas funkcijas, uzdevumi, posteņi un šī valsts būtībā tika sadalīta divos varas sektoros — sarkanajā un melnajā. Kad es biju sarkanais, tad partija man palīdzēja no "šūpuļa līdz kapam". Kā melnajam man klājās tāpat. Cilvēki domā, ka pastāv noteikts slānis, tā vēl joprojām top sekciju vadītāji, ģenerāldirektori, kuri tiek iecelti pēc proporciju un posteņu spekulāciju parauga.

Sp.:

Jūs slavējat uzlabojumus un tad, dažas dienas pēc vēlēšanām, izdalāt jaunus vadošos amatus — brālīgi sadalītus starp sarkanajiem un melnajiem.

K.:

Es jums piekrītu, esam vainīgi. Tas ir kaut kas, ko mums vajadzētu radikāli mainīt. Cilvēki vairs to šajā valstī nevēlas. Aiz dusmām viņi ievēlēja trešo, FPÖ. Ja mēs šodien runājam par vairāk nekā 27% FPÖ vēlētāju, tad tajā ietverts ļoti mazs procentu skaits, kas patiesi ietilpst labējo ekstrēmistu "stūrī". Pārējās ir opozīcijas balsis. Tikai tad, ja mēs realizēsim jaunu valdīšanas formu — tai pieskaitāmas arī atvadas no mūžīgajiem ķīviņiem koalīcijā —, tad mums pēc četriem gadiem ir izredzes. Ja ne, tad mēs paši tur esam vainīgi.

Sp.:

Jauna valdīšanas forma, bet ar vecām galvām? Vai jūs pēc neveiksmes vēlēšanās nedomājāt atkāpties?

K.:

To es būtu darījis tūlīt, ja mana partija mani uzstājīgi nebūtu lūgusi, lai es to nedaru. Tā rezumēja, ka bez populārā Viktora Klima valdībā būtu klājies vēl sliktāk.

Sp.:

Vai tad partijai nav neviena labāka?

K.:

Jā, es domāju, ja es piedalītos tiešajās kanclera vēlēšanās, nebūtu nekādu problēmu, ka mani ievēlētu tauta. Mana partija uzskata, ka tas nav atkarīgs no manis. Tas nebija vienkārši: man pēc vēlēšanām savas valsts interesēs vajadzēja uzstāties ārvalstīs un teikt, cik slikti mēs strādājām, un pamatot, kāpēc tik daudzi nobalsojuši par Haideru. Ja mūsu partijas lejupslīde turpināsies vēl 13 gadu, tad mazākais 8 gados būsim nonākuši tik tālu, ka FPÖ atradīsies priekšgalā. Vai varbūt jau pēc četriem gadiem.

Sp.:

Jums pārmet, ka jūs esot bijis PR stratēģu marionete. Ja jūs atkal kļūsiet par kancleru, ko jūs gribat mainīt?

K.:

Cilvēki, kas vēro mūsu valsti, pamana, ka ar Viktoru Klima 3.oktobrī kaut kas ir noticis — es apņēmos, savu veco tikumu vadīts, ieteikt tikai to, par ko es esmu pārliecināts, teikt un darīt tikai to, par ko es esmu pārliecināts. Citādi tas jādara kādam citam. Tā ir mana personīgā mācība, ko es guvu 3.oktobrī.

Sp.:

Kanclera kungs, mēs jums pateicamies par sarunu.

"Antonio Gutjerress:

"Eiropai ir nepieciešama stratēģija

pret sociālo izolētību""

"Le Monde"

— 2000.01.01.

ES prezidents intervijā "Le Monde" izklāsta savas prioritātes 2000.gada pirmajam semestrim.

Mazāk nekā sešos gados portugāļu premjerministrs sociālists Antonio Gutjerress, 50 gadu vecais katoliskas izcelsmes inženieris, kas novembrī tika ievēlēts par Sociālistiskās Internacionāles vadītāju, ir viens no visvairāk uzklausītajiem Eiropas vadītājiem.

Tā kā Portugāle 2000.gada pirmajā semestrī pārņem ES prezidentūru, viņš savus plānus ir izklāstījis īpašajiem vēstniekiem Lisabonā. Par Gutjerresa prioritātēm ir uzskatāms jauns pamudinājums ekonomiskam pieaugumam un nodarbinātībai, cīņa pret sociālo izolētību, bet vienlaikus arī modernizācijas integrācija ekonomiskajā un sociālajā procesā, demokrātiskāka sabiedrības pieeja informācijai, kā arī vienotas Eiropas aģentūras izveide pārtikas drošībai.

Jautājums:

Lisabonā tiek organizēta sarežģīta sanāksme nodarbinātības un ekonomiskās politikas koordinācijas jautājumā. Ko jūs no tās gaidāt?

Atbilde:

Šajā sanāksmē uzmanība būtu jāpievērš uzskatu saskaņošanai par nepieciešamajiem apstākļiem, lai pārraudzītu Eiropas nodarbinātības paktu, par kuru lēmums tika pieņemts jūnijā Ķelnē. Lai veicinātu dinamismu un konkurētspēju ES ietvaros, panākot sociālu saliedētību, ir jāņem vērā informācijas sabiedrības attīstība, sociālās norobežošanās jautājums un ekonomisko reformu padziļināšanās. Jāveic kopēja analīze par sociālās aizsardzības attīstību, kā arī jāpieņem jauna metodika dažādiem reģioniem. Šādos nolūkos ir iespējams izstrādāt "sākumpunkta" procesu, ietverot kvantitatīvos rādītājus, kas ļautu saskaņot eiropiešu rīcības plānus ar individuālu valstu rīcības plāniem, apstiprinot kopīgos mērķus. Lai tas kļūtu iespējams, vismaz ir jāveicina caurskatāmība un informācijas apmaiņa, lai panāktu vienādu visu 15 ES valstu stratēģiju. Un visbeidzot — sanāksmē ir jāpieņem darbības plāns, kas konkretizētu nākamās sanāksmes uzdevumus Francijas prezidentūras laikā.

J.:

Kādas ir šīs prioritātes?

A.:

Tās ir divas. Pirmā — jauninājumu integrācija visā ekonomiskajā un sociālajā procesā. Amerikāņi daudz veiksmīgāk par eiropiešiem ievieš savus jauninājumus, zinātnes un tehnoloģijas atklājumus produktos un procesos, kas drīz vien ir pieejami tirgū. Kas attiecas uz eiropiešiem, ir nepieciešamas reformas iekšējā tirgus ietvaros, it īpaši attiecībā uz finansu tirgiem. Vienlaikus ir jādemokratizē sabiedrības pieeja informācijai pilsoņiem, uzņēmumiem, institūcijām.

Otra prioritāte — cīņa pret sociālo norobežošanu jeb izolētību. Arī tai ir nepieciešama Eiropas stratēģija, kas atbalstītu atsevišķu valstu rīcības plānus un kas ļautu īstenot plašu esošās politikas apjomu izglītības, nodarbinātības un struktūras sfērā.

J.:

Vai pastāv pietiekami daudz vienojošu uzskatu starp Blēru, Žospēnu, Šrēderu un Gutjerresu, lai to panāktu?

A.:

Es domāju, ka jā, lai gan pastāv arī uzskatu atšķirības. Lielbritānijas un Spānijas valdībām īpaši nozīmīgas ir ekonomisko reformu problēmas; citas valdības ir sevišķi nobažījušās par nodarbinātības, sociālās politikas jautājumiem. Tomēr pastāv vienota attieksme harmonizācijas aspektos. Tā kā visumā ir iespējama jauna sociālisma sintēze, ietverot tradicionālos sociāldemokrātijas elementus un modernizāciju, izmantojot Savienoto Valstu kreiso liberāļu domāšanu, balstot to uz jaunas taisnīguma un pilsoniskā piepildījuma koncepcijas.

J.:

Kā jūs vērtētu ekonomisko politiku koordināciju? Piemēram, Francija runā par "ekonomisku valdību", un daudz mazāk par eiro zonu...

A.:

Izmantotie izteikumi ir bīstami, bet tie tiek dažādi interpretēti...Es ekonomiskās valdības izpratnē runāju par vienotu Eiropas stratēģiju ekonomiskajā un sociālajā sfērā. Taču, ja nav vienotības par kopienas stratēģiju un tās piemērošanu, tad nav nekādas vajadzības šādu terminu lietot, ne arī radīt jaunus mehānismus.

Gatavojoties plaša mēroga ES ekonomiskajai politikai, ir jānodrošina atvērtība, kā arī jāņem vērā sociālie apsvērumi un jāieklausās ministru un sociālo partneru dažādajos viedokļos, lai iegūtu daudzpusēju stratēģisko instrumentu.

J.:

Vai var palīdzēt kvalificētā vairākuma balsojuma sistēmas attīstība?

A.:

Ja mēs vēlamies gūt progresu Eiropā, mums ir jāveicina tās funkcionēšanas veida efektivitāte, pārvarot nesaskaņas. Reizē ar gaidāmo paplašināšanos un padziļināšanos ES apsver arī koordinācijas procesa veicināšanu.

J.:

Ko jūsu prezidentūra ir paredzējusi institūciju reformu jomā?

A.:

Ir jāsāk starpvaldību konference. Helsinku sanāksme pieņēma lēmumu risināt trīs jautājumus Amsterdamas līguma ietvaros: balsu līdzsvarošana, Komisijas sastāvs, kvalificētā vairākuma balsojuma paplašināšana. Tomēr portugāļu prezidentūra var ieteikt šo darba kārtību paplašināt. Es personīgi vēlētos ietvert jautājumu par sadarbības veicināšanu, ietverot arī progresa stimulēšanu Eiropas aizsardzības jomā. Vēl viens jautājums ir eiropiešu pamattiesību harta. Tas gan ir jautājums ārpus starpvaldību konferences, tomēr ir ar to saistīts.

J.:

Florences "progresistu" sanāksmē palielinājās domstarpības sakarā ar starptautisko institūciju reorganizāciju saistībā ar globalizāciju. Anglosakši ir ļoti piesardzīgi, un jūs aizstāvat šādas reorganizācijas nepieciešamību: vai konsenss ir iespējams?

A.:

Nopietnas reformas prasa laiku. Sociāldemokrātiem ļoti nozīmīgs mērķis ir nodrošināt globalizācijas kontrolējamību.

Darba kārtības centrālais elements ir vienotu valstu reformas; es atbalstu ekonomiskās drošības padomes izveidi, kādu ir ieteikusi Francija. Ir acīm redzami, ka G—7 vai G—8 nav izmantojušas globālās ekonomikas koordinācijas elementus. Nepieciešams veikt arī Bretonvudas institūciju reformas, lai pilnībā noskaidrotu Pasaules bankas, SVF lomu un mainītu izmantojamās metodes. Ir jāievieš ekonomiskie un sociālie kritēriji, kā arī jāierobežo finansiālās ortodoksijas kritēriji, kas noteiktās situācijās draud izraisīt sociālo spriedzi.

Jāveicina finansu tirgu transparentitāte un uzvedības kodeksa pieņemšana. Pasaules valdība neapšaubāmi ir utopija, tomēr "regulācijas" reformas ir nepieciešamas. Tas jādara paralēli visā pasaulē, kopīgi ar ietekmīgām starptautiskām institūcijām un reģionālām organizācijām, kas sadarbojas.

Sarunas, kurās ir iesaistījusies Eiropa un Mercosur , ir uzskatāms paraugs šādai jaunai starptautiskās ekonomikas arhitektūrai. Mercosur pastāv zināmas problēmas ar Franciju lauksaimniecības jomā, tomēr tās ir uzskatāmas par otršķirīgām. Saišu veicināšana ar Mercosur ir stratēģiska iezīme, kas tādai valstij kā Francija dod iespēju izdarīt savus secinājumus.

J.:

Liellopu smadzeņu slimības dēļ Francija ir norūpējusies par pārtikas drošību. Vai jūsu prezidentūra arī pievērsīs tam uzmanību?

A.:

Tā ir arī viena no mūsu valsts prioritātēm, un arī mēs esam izveidojuši portugāļu pārtikas drošības aģentūru. Jūnijā, kad notiks kārtējā ES vadītāju sanāksme, mēs gatavojamies iesniegt savu ziņojumu šajā jautājumā, turklāt es atbalstu arī Eiropas aģentūras izveidi, kas izstrādātu kopēju pieeju šādu konfliktu novēršanai.

Marī—Klods Dekamps

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors