Daidžests. Citu rakstītais

""Jaukā lēdija" no ārpilsētas nenožēlo savus 40 nodevības gadus"

"Sunday Times"

— 99.09.12.

Līdz vakardienai viņa bija vienkārši "jauka vecāka lēdija", kas dzīvoja nelielā ārpilsētas mājā un kurai patika vārīt dažādus ievārījumus.

Kaimiņi joprojām ir šokēti, uzzinot, ka Melita Norvuda bija padomju spiedze, kuras "varoņdarbi" ir salīdzināmi ar Bērdžesa un Maklīna nodarījumiem. Kad vakar šī trauslā, ja arī nemaz ne tik nekaitīgā 87 gadus vecā sieviete nonāca pasaules mediju uzmanības centrā, viņa vēlējās, lai viena lieta būtu pavisam skaidra. Viņai neesot nekādas nožēlas par to, ka 40 gadus viņa ir nodevusi savu valsti.

Runādama ārpus savas mājas Bekslihītā, Londonas dienvidaustrumos, viņa teica: "To, ko es esmu izdarījusi, es nedarīju naudas dēļ, bet gan tādēļ, lai novērstu tās jaunās sistēmas sagrāvi, kura, neraugoties uz visām grūtībām, vienkāršajiem cilvēkiem ir devusi pārtiku un pietiekamu algu, labu izglītību un veselības aprūpi."

Norvudas, kas tagad ir atraitne, balsī vakar bija dzirdams sarūgtinājums un viņas rokas drebēja, nolasot iepriekš sagatavotu paziņojumu, taču ir jāatceras, ka viņas nodevības apmēri ir satriecoši. Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos viņa nodeva tādus kodolnoslēpumus, kas Padomju Savienībai lielā mērā palīdzēja izstrādāt savu kodolieroču programmu.

"Es uzskatīju, ka padomju komunisms bija liels eksperiments - tas, ko viņi tur darīja, bija labs eksperiments, un man tas šķita pieņemams," Norvuda stāsta žurnālistam Deividam Rouzam raidījumā "Spiegu spēles", kas ir dokumentāls stāsts par Norvudas darbību un kas tiks parādīts BBC 2 kanālā nākamajā svētdienā. "Tas, ko es izdarīju, bija tādēļ, ka es domāju, ka pēc kara beigām viņiem atkal uzbruks. Čemberlens 1939.gadā gribēja panākt, lai viņiem uzbrūk; viņš cerēja, ka Hitlers dosies uz austrumiem.

Es uzskatīju, ka viņiem vajadzētu izveidot pietiekamu aizsardzību, jo visi bija nostājušies pret viņiem, pret šo eksperimentu, turklāt viņi bija tik smagi cietuši no vāciešiem. Kara laikā krievi bija mūsu pusē un attiecībā pret viņiem nebija godīgi neļaut viņiem izstrādāt pašiem savu bruņojumu."

Norvuda, kuras tēvs bija grāmatsējējs no Latvijas, bet māte - angliete, ir dzimusi 1912.gadā netālu no Sauthemptonas. Viņas meitas vārds bija Melita Zirnis.

Viņas tēvs, kurš nomira, kad Melitai bija tikai seši gadi, publicēja nedēļas laikrakstu, kas atbalstīja Ļeva Tolstoja utopisko vienlīdzības kustību. Tajā laikā ģimene bija pārcēlusies uz dzīvi Bornmutā.

Norvudas māte aktīvi darbojās Kooperatīvajā partijā un Strādnieku izglītības biedrībā, bet viņas krustmāte bija viena no pirmajām sievietēm, kas aktīvi darbojās arodbiedrībās. Norvuda atceras, ka pēc Pirmā pasaules kara māte esot viņai mācījusi neienīst vāciešus, jo tie kara laikā paši esot smagi cietuši. Kādu vasaru māte ar Melitu un viņas māsu esot apmeklējušas Vāciju. Šodien Norvuda atzīst, ka viņas pretkara pārliecība esot izveidojusies vecāku ietekmē. Pēc skolas beigšanas māte esot mudinājusi Melitu mācīties tālāk universitātē. Vienu gadu Sauthemptonas universitātē Norvuda studēja loģiku un latīņu valodu.

1930. gadu ekonomiskās grūtības radikalizēja Norvudas uzskatus, jo viņai nācās vērot, kā cilvēki no daudzajiem bezdarbnieku miljoniem klauvē pie durvīm, izlūgdamies maizes gabalu.

Darba meklējumos viņas ģimene nonāca Londonā, un tieši galvaspilsētā radās auglīga augsne viņas teoriju pielietošanai darbībā. Viņa iestājās Neatkarīgajā leiboristu partijā, taču pēc tās sašķelšanās 1936.gadā no tās aizgāja. Norvuda iestājās Komunistiskajā partijā tai laikā, kad Staļins ar savām šausminošajām tīrīšanas akcijām nostiprināja savu varu pār padomju tautu.

"Varēja nepiekrist visam, kas tika darīts Krievijā un, protams, par visu tur notiekošo varēja pat nezināt," viņa stāsta dokumentālajā raidījumā. "Bet, kopumā ņemot, šķita, ka pati ideja ir laba."

Viņā pilnībā piekrita [komunistu propagandētajai] filozofijai, bet baidījās, ka tā ir apdraudēta, jo citas valstis varētu sakaut Padomju Savienību. 1937.gadā viņa strādāja par sekretāri Britu Krāsaino metālu asociācijā Jūstonā, darba devējiem nezinot par viņas piederību Komunistiskajai partijai, jo partijas biedriem tika pieteikts līdzdalību partija turēt slepenībā. Krievi zināja, ka Asociācijā tiek izstrādāta britu kodolatvairīšanas programma. Ar draugu starpniecību Norvuda iepazinās ar vairākiem Lielbritānijā dzīvojošiem krieviem, kuri viņu arī savervēja.

Norvuda fotografēja sevišķi slepenos dokumentus. "Es naudu nevēlējos," viņa paskaidro. "Es tikai gribēju, lai Krievija ar Rietumiem būtu uz līdzīgiem nosacījumiem".

Norvuda pat palīdzēja vervēt citus spiegus. Viņas lielākais panākums pēc kara bija detalizētas informācijas par britu kodolpētījumiem nodošana krieviem. Runā, ka viņas darbība esot bijusi tik pamatīga, ka Staļins esot zinājis vairāk par tā laika britu premjerministru Etliju. Viņas darbs tika novērtēts tik augstu, ka 1930. gados, kad krieviem nepietika savu aģentu, lai uzturētu kontaktus ar visiem spiegiem, VDK par kontaktpersonu izvēlējās viņu un nevis Kimu Filbiju. Norvudai 1958.gadā slepeni tika piešķirts padomju Sarkanā Karoga ordenis un vēl pēc diviem gadiem VDK viņai piešķīra nelielu pensiju.

Viņas vīrs Hilarijs, matemātikas skolotājs, ar kuru viņā bija apprecējusies pirms 50 gadiem, nomira 1986.gadā. Norvuda stāsta, ka vīrs esot zinājis, ka viņa ir spiedze un viņas aktivitātes neesot atbalstījis. Norvudu vienīgā meita, 56 gadus vecā bioloģe Anita Fērgjusone vakar stāstīja par savu pārdzīvojumu, uzzinot, ka viņas māte esot nodevusi savu zemi. Pirmo reizi par mātes dubulto dzīvi meita ir uzzinājusi no televīzijas ziņām un laikrakstiem.

Stafordšīrā dzīvojošā Fērgjusone teica: "Man nebija ne mazākās nojausmas par to, bet es mēģinu tam tik pāri. Es nespēju tam noticēt. Es joprojām mēģinu visu salikt pa plauktiņiem, bet ir tik daudz tāda, par ko es neko nezinu."

Džons Anguds-Tomass

un Klaivs Frīmens

"Ministrs izvērtē spiega lietu"

"Financial Times"

— 99.09.13.

Vakar valdība piedzīvoja nepatīkamus brīžus, jo izrādījās, ka drošības dienests MI-5 nav brīdinājis iekšlietu ministru Džeku Stro par VDK visilgāk darbojušos britu aģentu.

Stro šodien tiksies ar MI-5 ģenerāldirektoru Stīvenu Landeru, lai izvērtētu 87 gadus vecās Melitas Norvudas lietu. Šovasar toreizējais ģenerālprokurors Džons Moriss esot nospriedis, ka esot par vēlu spiedzi tiesāt.

Leiboristu parlamenta deputāti vakar pauda bažas par to, ka drošības dienests nav informējis savu tiešo priekšnieku - iekšlietu ministru.

"MI-5 nekontrolējamība un nepietiekamā atskaitīšanās vēlētajai valdībai izraisa bažas," izteicās kāds deputāts.

Iekšlietu ministrija izteicās, ka jebkāds lēmums par Norvudas tiesāšanu esot jāpieņem ģenerālprokuroram. "Toreiz tika uzskatīts, ka ir par vēlu uzsākt procesu."

Bijušais MI-5 darbinieks Deivids Šailers, kuru valdība vēlas tiesāt par likuma par oficiālajiem noslēpumiem pārkāpšanu, ministriem pārmet dubultstandartu pielietošanu. "ja jau valdība nav gatava tiesāt nodevējus, tad tai vajadzētu arī pielaidīgāk izturēties pret tādiem skandālistiem kā es".

"Vai Krievijas ministrs

kļūs par Latvijas pilsoni?"

"Komsomoļskaja pravda"

— 99.09.11.

Kurināmā un enerģētikas ministram Kaļužnajam Baltijā gatavi piešķirt Latvijas pilsonību

.

Nozare, kas dod gandrīz vai pusi no valsts budžeta ienākumiem, nevar neiekļūt preses interešu zonā. Tāpat, kā cilvēks, kurš šo nozari vada. Tas ir saprotams, katra kurināmā un enerģētikas ministra Viktora Kaļužnaja monogramma zem dokumenta paredz vairākus miljonus - vai nu nopietnu papildinājumu valsts kasei, vai zaudējumu...

Krievijas presē Kaļužnaja vārds pirmām kārtām asociējas ar kritiskām publikācijām: šeit gan "ziemeļu ieveduma" izjaukšana, gan kurināmā krīzes padziļināšanās, gan gandrīz vai demonstratīva valdības un paša prezidenta norādījumu nepildīšana...

Interesanti, ka citu valstu masu mediji Krievijas lielākās nozares vadītāja darbību skata citā gaismā. Piemēram, Baltijas informācijas aģentūras un izdevumi "Bizness&Baltija", Baltijas ziņu dienests - BNS, "Panorama Latvii" ne reizi vien ar apmierinātību atzīmējuši Kaļužnaja konsekvento līniju attiecībā uz naftas pārsūknēšanu caur Baltijas valstīm, kā arī viņa ieņemto "nosvērti vēso" pozīciju attiecībā uz Baltijas cauruļvada sistēmas celtniecību. Parasti bezkaislīgie Baltijas MIL saistībā ar BCS neslēpj savu sajūsmu par Krievijas ministru: "Kādai drosmei ir jābūt," tie raksta, "lai ietu pret prezidenta pieprasījumu, lieliski zinot, kā Boriss Nikolajevičs izrīkojas ar tiem, kas neizpilda viņa solījumus?"

Nesen Latvijas avīze "Panorama Latvii" publicējusi interesantu rakstu ar nosaukumu "Krievijas Mintopenergo vadītājs meklē iespēju kļūt par Latvijas pilsoni".

Šī valsts jau kuro gadu auklē un lobē nacionālajai ekonomikai diezgan perspektīvo projektu - ar Krieviju kopīgu cauruļvada celtniecību no Veļikije Luki (Pleskavas apgabals) uz Ventspili. Tam jau uzbūvēti speciāli rezervuāri. Atlicis sīkums - cauruļvada celtniecība. Paredzami neslikti ienākumi - par katru pārsūknēto naftas tonnu Latvijas budžets saņems 7,5 $. Tāds ir tagadējais tarifs. Un pēc aplēsēm, ja projekts tiks īstenots, naftas vada apjoms var palielināties vēl par 20 miljoniem tonnu naftas gadā. Ir par ko šķēpus lauzt.

Bet viss nav tik vienkārši. Prezidenta galvenā kontroles pārvalde atklājusi, ka Mintopenergo neizpilda prezidenta rīkojumu par naftas un naftas produktu tranzīta samazināšanu caur Baltijas valstīm. Ne velti "Bizness&Baltija", novērtējot Krievijas Kurināmā un enerģētikas ministrijas darbu, nopublicējuši materiālu "Mīļotā pilsēta var gulēt mierīgi. Ventspili nebiedē naftas eksporta samazināšanās".

Naftas tranzīta apjomi caur Baltijas valstīm patiesi palielinājušies, un ievērojami - naftas par 7,1%, bet naftas produktu par 9,8%. Turklāt jaunā atzara celtniecību uz Ventspili GKP novērtējis kā valsts interesēm neatbilstošu.

Ar šo sižetu saistīta interesanta detaļa - pazīstamais uzņēmējs Konstantīns Borovojs, atbildot uz jautājumu par perspektīvām ostas celtniecībai Primorskā, atbildējis, ka tā bez šaubām tikšot uzcelta. Piekasīgie žurnālisti uzdevuši āķīgu jautājumu: "Vai BCS celtniecībai nepatraucēšot Latvijas lobisti, kuri uzpirks Krievijas ierēdņus?" Uz ko Borovojs: "Visā Latvijā neatradīsies tik daudz līdzekļu, lai apstādinātu doto projektu."

Komentējot šo atbildi, "Panorama Latvii" uzdod ironisku, bet taisnīgu jautājumu: "Laikam kopš tā laika Latvija ir kļuvusi krietni bagātāka. Vai arī Krievijas ierēdņi ir kļuvuši krietni lētāki. Vai tas ir tā vai citādi, bet jebkurā gadījumā Viktoram Ivanovičam Kaļužnijam ir visas izredzes kļūt par Latvijas pilsoni." Laikraksts rezumē: "Par īpašiem nopelniem Latvijas Republikas labā."

Te nav ko piebilst. Atliek tikai noplātīt rokas.

Viktors Česnokovs

"Latvijas ministrijas sadarbojas,

lai apkarotu kontrabandu"

"Politik i Norden"

— Nr. 5

Latvijas Finansu un Iekšlietu ministrija tagad sadarbojas, lai apkarotu kontrabandu un kontrabandas preces.

Kā izteicās finansu ministrs Edmunds Krastiņš, pēdējā gada laikā kontrabandas apjoms ir palielinājies. Apmēram 25% no tirgū esošajiem tabakas izstrādājumiem ir kontrabanda, bet par alkoholu precīzu skaitļu nav. Abas ministrijas ir parakstījušas nodomu protokolu, kurā ir izklāstīta koordinācijas centra izveidošanas koncepcija, kura uzdevums būs informācijas un pieredzes apmaiņa starp dažādām valsts iestādēm. Kamēr robežu un muitas kontrole ir laba ziņa alkohola un tabakas ražotājiem, korupcija vēl aizvien ir ar kontrabandu saistītās problēmas cēlonis. Valdība ir vairākkārt atkārtojusi savu apņemšanos izdarīt tīrīšanu savās rindās, un šogad deviņi cilvēki ir atlaisti no darba Iekšlietu ministrijā sakarā ar aizdomām par korupciju.

"Mēs neesam viena no

postsovjetiskajām valstīm"

"Stutgarter Nachrichten"

— 99.09.07.

Igaunijas prezidents Lennarts Meri Štutgartē cenšas savai valstij iegūt vācu investīcijas.

Viņš ir viens no neierastākajiem valsts vadītājiem Eiropā. Igaunijas Republikas prezidents Lennarts Meri agrāk ir rakstījis grāmatas un uzņēmis filmas. Tagad viņš Štutgartē aicina vāciešus investēt savā valstī.

Lennarts Meri ir nobažījies pa īstam. Igaunijas prezidents ir norūpējies par to, ka Vācijā Igauniju joprojām uzskata par postsovjetisku valsti, ar risku, kāds slēpjas šādā valstī. Klausītājus Amerikāņu tirdzniecības palātā Štutgartē viņš aicina savu valsti neierindot pie pārējām postsovjetiskajām valstīm: "Igaunija ir demokrātija, Igaunija ir tiesiska valsts. Mums vienlaicīgi patīk abi: moderna tehnoloģija un konservatīvs dzīves stils."

Meri pa īstam pārsteidz klausītājus ar norādi, ka Igaunijas valdība plāno katru ģimeni nodrošināt ar pieslēgumu Internetam. Kas šajā mazajā Baltijas valstī attiecoties uz pieslēgumu skaitu Internetam, tad to jau sen esot pārstājuši salīdzināt ar Vāciju. Pieslēgumu skaits Igaunijā esot daudz lielāks. Prezidentam ir arī izskaidrojums šādai igauņu mīlestībai uz moderno tehniku. Viņš saka, ka igauņi 50 padomju virskundzības gados esot zaudējuši laiku. Tagad tiekot mēģināts pārlēkt atsevišķiem attīstības posmiem un pievienoties pasaules standartiem un noturēties pārējās jomās.

Prezidents atstāj vienkāršu iespaidu. Viņu var salīdzināt ar Vaclavu Havelu, vienu no lielākajām pēdējā laika personībām, kuras pirms desmit gadiem notikušais lūzums pacēla līdz valsts vadītāja amatam. Viņa biogrāfijā atspoguļojas gandrīz gadsimts.

Dzimis Tallinā pirms septiņdesmit gadiem, viņš 1941. gadā, kad padomju militārās vienības okupēja valsti, kopā ar ģimeni tika deportēts uz kādu no nometnēm Sibīrijā. Tur viņš strādāja par koku gāzēju, par kartupeļu mizotāju, par plostnieku. Kad ģimene atkal atgriezās dzimtenē, viņš Tartu studēja vēsturi. Meri kā vēsturniekam tika noteikts amata aizliegums. Viņš sāka rakstīt grāmatas un uzņemt filmas. Viņš ceļoja pa Padomju Savienību un bija viens no pirmajiem, kuri kritizēja katastrofālo ekoloģiskajai situācijai nodarīto ļaunumu, ko centrālā ekonomikas vadība bija izraisījusi ar nesaudzīgu izturēšanos pret cilvēkiem un dabu. Arī Igaunijā apkārtējās vides sargātāji bija tie, kuri veidoja pilsoņu tiesību un neatkarības kustības iesākumu. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Lennarts Meri vispirms bija ārlietu ministrs, tad prezidents. 1996. gadā viņš prezidenta amatā tika ievēlēts atkārtoti.

Tagad viņš vācu uzņēmumus aicina Baltiju, Igauniju, neatstāt tikai zviedriem un somiem. Baltijas jūras reģions esot ceļā uz to, lai kļūt par pirmo lielāko Eiropas Savienības iekšējo tirgu, par dinamisku telpu. Igaunijā valdot stabilas attiecības. Augsto ekonomiskās attīstības koeficientu papildinot arvien lielāks tūristu skaits. Tiekot paplašināta galvaspilsētas Tallinas lidosta, kuru Meri joprojām sauc pēc senā vācu apzīmējuma par Rēveli. Viņš lepni norāda uz to, ka šodien, ar 5 miljoniem tūristu, Igaunijā ierodas četras reizes vairāk cilvēku, nekā pirms četriem gadiem. Liela daļa no Krievijas naftas eksporta iet caur Igauniju. Vispār valsts esot svarīga tranzīta stacija starp Krieviju un Eiropu.

Tāpat viņš ir lepns arī par ļoti zemajiem nodokļiem valstī. Ārzemniekiem nav nekādu ierobežojumu. Parlamentam ir ar likumu noteikts pienākums pieņemt izlīdzinātu budžetu. "Krona" jau tagad esot stabila, jo tās kurss jau gadiem ir piesaistīts vācu markai. Tiek īstenota tirgus ekonomika. Darba ētika esot protestantiska! Nesen valsts iestājās Pasaules tirdzniecības organizācijā.

"Mūsu nodokļu sistēma ir pārskatāma, infrastruktūra efektīva." Viņš vācu uzņēmējus aicina pārcelt uz Igauniju darbietilpīgās produkcijas ražošanu, kā to jau ir izdarījuši somi. Un vēl viens norādījums uz valsts modernumu: "Visu informāciju par Igauniju jūs atradīsies Internetā." Viņš nav reālajai pasaulei tāls sapņotājs, nav sarūgtināts vecs vīrs, bet lietišķs un ticams politiķis, kurš savu valsti Eiropā grib pasargāt no nonākšanas aizmirstībā.

Adrians Cilke

"Igaunija atgūstas pēc krīzes"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.13.

Igaunijas ekonomika tagad ir sākusi izkļūt no dziļākās recesijas vienu gadu pēc Krievijas ekonomikas sabrukuma. Vienlaikus notiek skriešanās ar laiku, lai izpildītu prasības, ko Eiropas Savienība ir izvirzījusi kandidātvalstīm.

Tallina.

Pagājušā gada augustā notikušais Krievijas ekonomikas sabrukums bija liels trieciens Baltijas valstīm, jo piepeši pārtrūka tirdzniecība uz šo valstu svarīgāko eksporta tirgu. Igaunijā pirmām kārtām pārtikas rūpniecību skāra eksporta apsīkums uz Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu.

Runājot par Igauniju, ne viss bija saistīts ar krīzi Krievijā. Igaunijas ekonomikas pieaugums sāka samazināties jau pirms Krievijas ekonomikas sabrukuma. 1997. gadā Igaunijas iekšzemes kopprodukts palielinājās par veseliem 11,4%, bet pagājušajā gadā pieaugums noslīdēja līdz 4%.

Gaidāms, ka Igaunijas IKP pieaugums šogad būs nulle. Visdziļākais kritums bija vasaras mēnešos, un iespējamā augšupeja, kas ir sākusies pēc tam, statistikā vēl nav redzama.

Igaunijas Finansu ministrija rēķinās ar 0,4% ekonomikas pieaugumu šogad un 1,4% 2000. gadā. Ministrija gaida, ka pieaugums šī gada otrajā pusē kļūs straujāks.

Zemās konjunktūras sekas igauņi cita starpā ir izjutuši bezdarba pieauguma veidā. Oficiālajos skaitļos redzams, ka bezdarbs valstī ir apmēram 5% iepretī pāri par 3% pērn. Patiesais bezdarba procents tomēr ir daudz lielāks - izmantojot starptautiskas mērīšanas metodes, tas ir gandrīz 10%.

Algu līmenis turpretī ir saglabājies stabils, un ir konstatēts pat zināms pieaugums. Tas cita starpā ir saistīts ar algu palielināšanos valsts sektorā.

Viena no Igaunijas ekonomikas galvenajām problēmām ir lielais tirdzniecības iztrūkums. Recesija tomēr zināmā mērā šajā situācijā ir palīdzējusi, jo mazākās pirktspējas dēļ ir samazinājies arī imports.

Igaunijai labāk kā pārējām Baltijas valstīm ir izdevies pelnīt naudu no tūrisma, galvenokārt pateicoties lielajam somu tūristu skaitam. Turklāt Igaunija ir vissekmīgāk spējusi piesaistīt ārvalstu ieguldītājus.

Igaunija kā vienīgā Baltijas valsts ir ieņēmusi vietu pirmajā kandidātvalstu grupā, kas ved sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Igaunijā šī bija pozitīva ziņa, kamēr Latvija un Lietuva ir uzsvērusi, ka pievienoties vajadzētu arī tām.

Igaunijas Eiropas integrācijas biroja vadītājs Henriks Hololejs saka, ka lēmums Igauniju uzņemt pirmajā kandidātvalstu grupā pirmo reizi tika pieņemts tad, kad Igauniju atzina par atsevišķu valsti un ne tikai kā Baltijas valstu daļu.

Vide ir viena no tām jomām, kur Igaunijai ir nepieciešams veikt īpašus pasākumus, lai to varētu atzīt par ES dalībvalsti. Igaunijai ir vajadzīgs gan kapitāls, gan laiks, lai sakoptu visu, kas palicis pāri no padomju laika. Hololejs norādīja, ka Igaunijai ir nepieciešami apmēram 6 miljardi somu marku un 14 gadi, lai savestu kārtībā vides jautājumus. Kā piemēru viņš minēja dzeramā ūdens un notekūdeņu jautājumu.

"Lai izpildītu visas ES normas, mums nāktos nomainīt gandrīz visas Igaunijas ūdens caurules", Hololejs teica.

Igaunijas lauksaimniecības sektors, kas gādā par 6% no valsts IKP, nav baudījis nekādu īpašu statusu valsts subsīdiju veidā. Lauksaimniecības produkcija nav arī saņēmusi aizsardzību pret ārvalstu konkurenci, jo Igaunija nav ieviesusi muitas tarifus importētajai pārtikai. "Tā rezultātā lauksaimniecība un pārtikas rūpniecība ir kļuvusi efektīvāka", Hololejs atzīmēja.

Eiropas Savienība Igaunijai izvirza prasības arī attiecībā uz robežkontroli un muitas jautājumiem. Priekšnoteikums iestājai ES ir tāds, ka Igaunijai ir jābūt spējīgai efektīvi administrēt muitas un iekasēt muitas nodevas.

Muitas jautājums ir svarīgs, jo Igaunija kļūs par ES robežvalsti ar austrumiem. Produkti, kas ienāks caur Igauniju, varēs brīvi cirkulēt ES tirgū. Igaunija sadarbojas ar Somiju ar mērķi izveidot muitas sistēmu un robežkontroli.

Igaunija rēķinās ar to, ka Eiropas Savienībā iestāsies 2003. gadā. Pielāgošanās Eiropas Savienības prasībām Igaunijai nozīmē skriešanās sacīkstes ar laiku, kur uz spēles ir likts ļoti daudz.

"Ja mums neizdosies izpildīt visus ES priekšnosacījumus, tad zaudētāji būsim mēs paši", Henriks Hololejs norādīja.

Patriks Lindforšs

"Lietuvietis procesam par slimu"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.09.13.

Tā bija īsa Aleksandra Lileiķa uzstāšanās Viļņas tiesas zālē. Tikai desmit minūtes, tad viņš atkal tika izvests.

Viņš esot slims, ar to tad pagājušā rudenī process pret lietuvieti tika pārtraukts, pirmais process Baltijas valstīs pret iespējamo kara noziedznieku. "Man vairs nav spēka, bet, neraugoties uz to, es ceru, ka mana nevainība tiks atzīta," tā toreiz teica Lileiķis. Līdz tam vairs nekad nenonāks, un par vainīgu viņu arī vairs nekad neatzīs. Piektdien tiesa procesu, atsaucoties uz apsūdzētā slikto veselības stāvokli, atkārtoti atcēla, šoreiz uz nenoteiktu laiku, tas praktiski nozīmē, ka 92 gadus vecais Lileiķi vairs tiesas zālē neatgriezīsies.

Lileiķis vācu okupācijas laikā no 1941.līdz 1944.gadam bija Lietuvas drošības policijas Viļņā, tā sauktās Saugumas , priekšnieks. Viņš tika apsūdzēts simtu, varbūt tūkstošu Lietuvas ebreju nodošanai vācu iestādēm deportācijai uz Aušvicu. Pēc kara viņš, neviena nepazīts, 50 gadus dzīvoja ASV, līdz viņam atņēma ASV pilsonību un nosūtīja uz Baltiju.

Pierādījumu slogs ir ļoti liels, tomēr Lietuvas iestādes nesteidzās, acīmredzot tās šajā lietā nebija pārāk ieinteresētas. Izmeklēšana ilga divus gadus, līdz pirms vairāk nekā gada tika izvirzīta apsūdzība. Tomēr viņa atzīšana par vainīgu izpalika. Izraēla un ASV Baltijas valstij pārmet izvairīšanos no pagātnes atcerēšanās, kolaboracionisma ar nacistiem. Tieslietu ministrija Vašingtonā pat īpaši piedāvāja ļaut neatkarīgiem ASV un Izraēlas ārstiem izmeklēt Lileiķi, lai tomēr varētu nonākt līdz tiesas spriedumam, tomēr to Viļņas tiesneši noraidīja. " Tikai nedaudzi lietuvieši vēlas redzēt, kā par ebreju slepkavībām tiek notiesāts kāds cits lietuvietis," tā "Sūddeutsche Zeitung" teica Efraims Zurofs, Simona Vīzentāla centra vadītājs Jeruzalemē. Pēc piektdienas lēmuma viņiem arī par to vairāk nav jāuztraucas.

Franks Nīnhūzens

"Atrašanās vieta Baltija"

"Deutschland"

— 99. 08./09.

Patiesībā Oberhauzenas maiznīcas īpašnieks Alfrēds Šledorns vēlējās pārdot savu nelielo Vācijā esošo maiznīcu ķēdi, "ar 50 darbu beigt un beidzot izbaudīt dzīves skaistās puses".

Tomēr tad 1995.gadā viņam rokās iekrita privatizācijas konkursā izsludinātās pilnvaras pārvaldīt Igaunijas mazpilsētas Hāpsalas maizes ceptuvi, kas atrodas stundas braucienā uz dienvidiem no Tallinas: "Man gan vispirms vajadzēja ieskatīties kartē", šodien atceras 51 gadīgais, "bet piedāvājums izklausījās vilinošs un ļāva man pāraugt dimensijā, kura nav atrodama Vācijas piesātinātajā tirgū." Šledorns ķērās klāt un līdz šim to nav nožēlojis: ar saviem maizes kombinātā izdarītajiem ieguldījumiem viņš apgrozījumu pagājušajos četros gados varēja divkāršot. Savā Igaunijas kombinātā viņš gandrīz neko nav atstājis nemainītu: uzņēmējs aizvietojis visas tehniskās ierīces, kas ļauj optimizēt un paplašināt sortimentu, saglabājies vienīgi padomju laika digitālais pulkstenis ar spilgti zaļu gaismu.

Lēnām, tomēr nemitīgi Igaunijā, Latvijā un Lietuvā pieaug vācu firmu klātbūtne. "Mēs ar investīciju un tirdzniecības apjomu visur atrodamies trešajā vai ceturtajā vietā", saka Ralfs-Georgs Tišers, vācu ekonomikas pārstāvis ( DIHT) trijās Baltijas valstīs. Neskatoties uz dažiem lieliem investoriem tādiem kā - Dynamit Nobel , kas ieguldījis akcijas igauņu degslānekļa izstrādājumu ražošanā, Ruhrgas un Preussen Elektra investējusi Latvijas Gāzē Rīgā un Siemens Klaipēdā uzstāda jaunus kabeļus - galvenokārt vidēja apjoma uzņēmumi riskējuši spert soli Baltijas virzienā.

"Daži nāk tāpēc, ka viņus vilina vietējais tirgus", tā Tišers, "savukārt citi vēlas gūt peļņu uz zemo algu rēķina un attīsta vai nu algu sistēmu ražošanā, vai produkciju eksportam. "Visiem kopējas ir grūtības savas apmešanās vietas izraudzīšanai: visas trīs valstis ir ļoti atšķirīgas, gan savā ekonomiskajā attīstībā, gan politiskajā stabilitātē. Igaunija ar tikai 1,5 miljoniem tiek uzskatīta par politiski stabilāko un arī ekonomiski visattīstītāko reģiona valsti. Atšķirībā no latviešiem un lietuviešiem, igauņiem kaimiņos esošā Somija vienmēr bijis logs uz Rietumiem.

Igaunija atbalsta kapitālismu bez visiem "ja" un "bet": Subsīdiju piešķiršana tiek nosodīta, uzņēmēji tiek cienīti kā īsti varoņi. Gunnaram Kobinam, lielākās izdevniecību grupas Ekspress Grup valdes priekšsēdētājam, pagājušā gada decembrī vajadzēja pārtraukt sava auto žurnāla izdošanu, "jo igauņiem, aktīvi nodarbojoties ar biznesu, neatlika laika auto žurnālu lasīšanai." Mazākajās lauku skoliņās uzstādīti modernākie kompjūteri, piekļūšanu internetam Enela Megī, valsts mācību programmas "Tīģera lēciens" vadītāja, uzskata par vienu no "cilvēktiesībām". Sarunājas galvenokārt pa mobilajiem telefoniem: zvana un pīkst visur atjaunotajās Tallinas vecpilsētas ieliņās.

Ar 4500 dolāriem lielu gada ienākumu uz vienu cilvēku ( Lietuva 2900, Latvija 2600) Igaunija kā vienīgā no trim Baltijas valstīm varētu kvalificēties ES paplašināšanai uz austrumiem, 2003.gadā valsts būs gatava iestāšanās procesam.

"Igaunija ir lieliska zeme, kur investēt," saka Hans-Jirgens Šēfers, Oberhauzenas uzņēmēju grupas Koehne ārzemju biroja vadītājs. Koehne kopš 1996.gada privatizētā Igaunijas dzelzceļa uzturēšanā investējusi 22 miljonus marku. Bez tam sagaidāmi jauni, ienesīgi uzdevumi dzelzceļa infrastruktūras modernizēšanā: "Patreiz mēs esam salabojuši 70 no paredzētajiem 1200 kilometriem," tā Šēfers. Tas viss nav jāfinansē pašai Igaunijai: ES Transporta maģistrāļu programmas ietvaros galvenie ceļi Viduseiropā tiek izbūvēti mērķtiecīgi.

Gan Šēfers, gan arī maiznieks Šledorns slavē igauņu birokrātiju: "Sabiedrības dibināšana, zemes gabala iznomāšana, gāzes, elektrības un ūdens pieteikšana prasīja tikai pāris dienas laika," tā Šēfers. Šledornam pašam ir sava miltu noliktava, atļauju tās iegādei Igaunijā viņš ieguva divās nedēļās, turpretim, lai Vācijā iegūtu šādu atļauju, jārēķinās ar veselu gadu.

Savā ekonomiskajā attīstībā Latvija un Lietuva drīzāk jāuzskata par atpalikušām: kamēr Latvijā mainīgās valdības rūpējas par biežu politiskā un ekonomiskā kursa maiņu, tikmēr Lietuva tikai kopš 1996.gada izšķīrusies par konsekventu tirgus ekonomikas kursu. Abas valstis kā savu reklāmas trumpi izspēlē izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli: Latvija kā transporta valsts ar Venspils ostu, Lietuva ar savu tuvo atrašanos Polijai un ES.

Jau 1994.gadā tas pamudināja Siemens kļūt par lielāko investoru Lietuvā: "Ar Klaipēdu mēs atradām savu atrašanās vietu, kurai ik dienas ir prāmja satiksme ar Vāciju," saka Makss Fuksšvancs, 1994.gadā Siemens dibinātā meitas uzņēmuma Baltijos Automobiliu Technika ( BAT) direktors. Vairāk nekā 1200 līdzstrādnieki Klaipēdas ostas tuvumā ražo kabeļus Renault Megane automašīnām; visa produkcija tiek eksportēta.

Fuksšvancs savu strādnieku darba produktivitāti un kvalitāti novērtē kā "pirmšķirīgus rezultātus". BAT direktors Lietuvā rūpējas par investīcijām labu klimatu. Lai stiprinātu uzticību vietējai valūtai, Lietuva to piesaistījusi ārvalstu vadošajai valūtai. Tā izvēlējās ASV dolāru - eksportētājiem uz ES valstīm tas ir neizdevīgi, jo pastāvīgi jāsalīdzina lita vērtība ar savu valūtu. " Importētājiem šī tendence ir izdevīga, mēs, eksportētāji, no tā ciešam," tā Fuksšvancs. Šeit būtu jāpiemin arī " par maz neelastīgais darba likums, kas minimāli uzmanību pievērš ražošanas sezonalitātes raksturam."

Megane kabeļu līgums noslēgts līdz 2002.gadam, līdz šim laikam BAT strādnieki ir nodrošināti ar darba vietām. Jau šajā vasarā, kad tiks izsludināts starptautisks konkurss par jauno Megane modeļu ražošanu, tiks izšķirts, vai tas tā paliks arī turpmāk: " Automobīļu ražotāji ir pakļauti lielo izmaksu spiedienam, tur svarīgs katrs feniņš," saka Fuksšvancs.

Siemens /BAT

piemērs rāda, lai Viduseiropa piesaistītu investīcijas, jau sen ar zemām algām vien nepietiek. Tikai tad, ja valsts savu ekonomiku - līdzīgi kā Igaunija - modernizē un konsekventi atceļ regulējošus noteikumus, tai konkursā ir izredzes iegūt investīciju dolārus, eiro un jēnas.

Jau trešo reizi decembrī Vācijas - Latvijas Tirdzniecības kamera Rīgā pasniedz Vācijas Tautsaimniecības prēmiju. Ieinteresētās firmas savu kandidatūru var pieteikt Tehniskās sadarbības sabiedrības integrētajā konsultatīvajā dienestā (IBD) (IBD, Pērses iela 2/515, LV - 1011 Rīga, tālr.: 7285530). Prēmiju, kuras sponsori ir IBD, kā arī dažas Latvijā strādājošas vācu firmas, tiek pasniegtas Latvijas uzņēmumiem, kuriem ar savu produkciju izdevies gūt panākumus Vācijas tirgū. Uzvarētājam tiek sniegts atbalsts savas produkcijas prezentācijai Vācijas tirgū: prēmijai pieskaitāms darījuma brauciens un attiecīgās nozares gadatirgus apmeklējums, tāpat palīdzība jaunu kontaktu izveidei ar vācu darījumu partneriem. Pagājušā gada uzvarētājs ir kompjūterprogrammu firma Dati AS, par kuras klientiem uzskatāmi Siemens Nixdorf un LTU ceļojumu firma.

Margareta Hekela

"VDK dezertieris stāsta par

padomju noklausīšanās operāciju ASV"

"The Washington Post"

— 99.09.14.

Kā stāsta bijušais VDK dezertieris, 70. gados un 80. gadu sākumā padomju VDK organizēja plašu noklausīšanās operāciju Savienotajās Valstīs, kas piegādāja Kremlim izlūkošanas informāciju par it visu, sākot no Henrija Kisindžera telefona sarunām un beidzot ar īpaši slepenajiem ieročiem.

Izlūkdienestu eksperti jau ilgstoši ir atzinuši, ka Padomju Savienība cilvēku spiegošanā jeb Humint ir bijusi izcila, ko pierāda tās spēja savervēt Savienotajās Valstīs simtiem informatoru vai nu ideoloģisku vai arī savtīgu motīvu dēļ. Tagad ir izrādījies, ka VDK ir guvusi nozīmīgus panākumus signālu spiegošanā jeb Sigint - jomā, kurā Savienotās Valstis ir ilgstoši uzskatītas par pārākajām.

Jaunajā grāmatā, kas ir balstīta uz piezīmēm, kuras ir apkopojis kāds bijušais VDK arhivārs, ir apliecināts, ka padomju misijas Vašingtonā un Ņujorkā atradās noklausīšanās operāciju centrā. Kādā VDK dokumentā, ko piemin dezertieris Vasilijs Mitrohins, ir apgalvots, ka vairāk nekā puse no padomju aizsardzības rūpniecības projektiem 1979.gadā tika balstīta uz Rietumos iegūto spiegošanas informāciju.

Mitrohins, kurš 1992.gadā dezertēja uz Lielbritāniju, kad CIP viņu noraidīja, rakstīja detalizētas piezīmes par dažām slepenākajām VDK lietām. Viņš iznesa informāciju kurpēs un kabatās, un paslēpa šīs piezīmes zem savas vasarnīcas grīdas.

Bijušais CIP pretizlūkošanas vadītājs Pols Redmonds teica: "Kā padomju spiegošanas operāciju izpētes avots šī informācija ir vienkārši nenovērtējama." Redmonds sacīja, ka viņu esot pārsteidzis VDK tehnisko operāciju apjoms Savienotajās Valstīs.

Bijušais Tieslietu ministrijas iekšējās drošības nodaļas vadītājs Džons L.Martins atzina: "Izmantojot Mitrohina sniegto informāciju apvienojumā ar vairākiem citiem avotiem, ir iespējams iegūt spēcīgu, cinisku, amorālu un ļaunu priekšstatu par VDK aktivitātēm Rietumos."

Saskaņā ar Mitrohina sniegto informāciju, tika pārtverta nozīmīga informācija par Trident, MX, Pershing raķešu sistēmām; F-15, F-16 un B-1 lidaparātiem, kā arī AWACS radaru sistēmu.

VDK īpaši lepojās ar noklausīšanās operāciju pret System Planning Corp. , aizsardzības kompāniju Aleksandrijā, kas deva "īpaši nozīmīgu" informāciju par ASV kodolieročiem Eiropā, ķīmiskajiem ieročiem, lāzeru sistēmām un ASV flotes izredzēm kodolkonflikta gadījumā.

Operācijas Flamingo ietvaros padomju diplomāts Viktors Lozenko ievietoja noklausīšanās ierīci kompānijas konferenču zālē. Vēlāk šo pašu konferenču zāli izmantoja Pentagona amatpersonas savām sanāksmēm. Padomju aģenti spēja noklausīties sarunas no automašīnas.

System Planning

viceprezidents attīstītai tehnoloģijai Takers Betls pauda pārsteigumu par šīm apsūdzībām spiegošanā, apgalvojot, ka konferenču zāle pirms katras nozīmīgas sanāksmes esot tikusi rūpīgi pārmeklēta, lai atrastu iespējamās noklausīšanās iekārtas. Tomēr viņš atzina, ka šī zāle esot tikusi izmantota arī citām sanāksmēm, kurās būtu varējušas piedalīties arī padomju diplomāti.

Darbojoties ārpus padomju vēstniecības, VDK aģentiem izdevās pārtvert arī Endrjūsa gaisa spēku bāzes un valdības lidaparātu savstarpējos ziņojumus, kurus izmantoja prezidents, valsts sekretārs un citas augstākās amatpersonas. Kā apgalvo bijušais VDK aģents Vašingtonā Oļegs Kalugins, VDK šefam Jurijam Andropovam esot "paticis" noklausīties sarunas starp Kisindžeru un viņa toreizējo līgavu.

VDK dezinformācijas kampaņas nebija tik efektīvas. Viena no šādām kampaņām bija saistīta ar mēģinājumiem diskreditēt Bržežinski, attēlojot viņu kā ebreju un izsakot mājienus par sakaru ar aktrisi Kendisu Bergenu. Bržežinskis, kurš neatceras, ka būtu ar Bergenu jelkad ticies, saka: "Tas liek apbrīnot VDK muļķību. Es domāju, ka būtu spējis sevi daudz labāk sakompromitēt."

Maikls Dobss

"Zaudētās ilūzijas par Krieviju"

"Washington Post"

— 99.09.12.

Turpinājums. Sākumu skat. iepriekšējā pārskata numurā

Korupcijas mākoņi

1996. gada beigās - apmēram tajā pat laikā, kad vēstnieks Pikerings uzstājās ar saviem optimistiskajiem pareģojumiem par Krievijas ekonomiskajām izredzēm - ASV izlūkdienesti uzsāka detalizētu korupcijas pētīšanu Krievijā. Astoņas lappuses garās analīzes nosaukums bija "Korupcija aizēno Krievijas nākotni", un tā tika izplatīta visā valdībā sekretāru palīgu līmenī. Pētījumā bija izdarīts secinājums, ka korupcija Krievijā ir praktiski endēmiska, sasniedzot augstākos prezidenta Jeļcina administrācijas līmeņus.

Pētījums atzīmēja, ka Krievijas ekonomisko reformu vilcināšanās ne tuvu nenodrošina vienlīdzīgus spēles noteikumus, bet tā vietā ir radījusi valdības darbiniekiem iespējas saraust mantu. Analītiķi brīdināja, ka nacionālistiskie un antireformatoriskie politiķi var izmantot korupciju savās nākotnes vēlēšanu kampaņās. Tie arī apšaubīja amerikāņu Krievijas reformu atbalstītāju pieņēmumu, ka līdz ar ekonomisko modernizāciju korupcija izzudīs.

Baltais nams, ko ir aizskārušas apsūdzības, ka tas nav ņēmis vērā šādus brīdinājumus, ir savācis veselu rindu Klintona un citu augsta līmeņa ASV valdības pārstāvju paziņojumu kopš 1995. gada, kuros pievērsta uzmanība korupcijas jautājumam. Tomēr lielākajā daļā gadījumu pret korupciju šajos paziņojumos tie ir izturējušies kā pret nelielu neveiksmi citādi ļoti veiksmīgā attīstībā, nevis kā pret fenomenu, kas dziļi iesakņojies Krievijas postkomunistiskajā pārejas procesā.

Klintona administrācijai un SVF Krievija bija "pārāk liela un pārāk kodolbruņota, lai ciestu neveiksmi", kā savulaik izteicās Čubaisam un citiem krievu reformatoriem tuvais Vašingtonas ekonomists Anderss Aslunds. SVF aizdevumi bija saistīti ar nosacījumiem, kuri bija tēmēti uz vēršanos pret potenciālu ļaunprātīgu izmantošanu. SVF pārstāvji norāda uz izmaiņām, kādas Krievijas valdība izdarījusi pēc to prasībām, piemēram, izveidojot centrālu budžetu, kurš piespieda ietekmīgās ministrijas ziņot par saviem izdevumiem. SVF izpilddirektors Mišels Kamdesī nesen paziņoja, ka viņš pavēstījis Jeļcinam, ka nekādas īpašas izturēšanās pret Krieviju nebūs. Pret to izturēsies "tieši tāpat, kā pret Burkinu Faso". Taču, kā atzīst SVF ekonomisti, finansu tirgi šādus paziņojumus neuztvēra nopietni. Plaši izplatītā pārliecība, ka Rietumi jebkurā gadījumā glābs Krieviju, iedrošināja ārvalstu investorus iepludināt miljardiem dolāru valsts riskantajā īstermiņa valdības parādzīmju tirgū 1997. un 1998. gadā - tādējādi sagatavojot skatuvi katastrofālai virziena maiņai.

ASV valdības pārstāvji nejūtas vainīgi par prioritāti, kādu tie piešķīruši Krievijas stabilitātei. Telbots atzīmēja, ka daži kritiķi, salīdzinot Brazīlijas un Krievijas relatīvo nozīmi Savienotajām Valstīm, uzstāj, ka "vienīgā būtiskā atšķirība ir kodolieroči. Nu ko, tā ir visai būtiska atšķirība."

 

ASV atbalsta glābšanu

Viens no skaidrāk saskatāmajiem SVF lēmumus ietekmējoša ārēja spiediena apliecinājumiem bija novērojams pagājušā gada pavasara beigās, kad Krievijas akciju un parādzīmju tirgus sāka grūt un investori steidza mainīt rubļus pret dolāriem. Tirgi pēkšņi pievērsa uzmanību Maskavas augošajam budžeta deficītam, daļēji pateicoties tam, ka satricinājuma viļņi izplatījās no krīzes pārņemtās Āzijas.

Kāds Krievijā strādājušais SVF pārstāvis atminas telefona zvanu plūdus, ko viņš saņēmis no investīciju baņķieriem un portfeļu menedžeriem, kuri mēģinājuši panākt jaunu SVF glābšanas paketi. Daudzi ārvalstu investori no Krievijas valdības parādzīmēm guva ārkārtīgi augstus peļņas procentus - pat vairāk kā 50%. Tagad tie vēlējās, lai fonds izmantotu resursus, kuros zināmu daļu veido arī nodokļu maksātāju nauda, lai nodrošinātu, ka Krievija varētu nomaksāt procentus un arī parādus.

"Viņi teica: "Tai ir jābūt lielai paketei, vai arī viss sabruks," atcerējās SVF darbinieks. "Viens no viņiem gāja pat tik tālu, ka zvanīja man trīs četras reizes dienā."

SVF darbiniekiem nebija pārliecības, ka glābšanas pakete dos ko vairāk, kā tikai īstermiņa situācijas uzlabošanos. Taču ASV pārstāvji, lai arī atzina risku, tomēr uzskatīja, ka jaunajam premjerministram Sergejam Kirijenko ir jādod iespēja izpildīt viņa dotos solījumus īstenot radikālas reformas. Turklāt, kā tie sprieda, dažas no Krievijas problēmām neatradās tās kontrolē, un tamdēļ liels SVF aizdevums varētu palīdzēt atjaunot mieru, nodrošinot tirgus, ka valdība spēs nomaksāt savus parādus un izvairīties no rubļa devalvācijas.

Maija pēdējā nedēļas nogalē Čubaiss devās uz Vašingtonu, tikās ar Telbotu un Lorensu Sammersu, kurš toreiz bija finansu sekretāra vietnieks. Viņš brīdināja amerikāņus, ka devalvācija dos iznīcinošu triecienu reformām. Tā sekas bija neierasts Klintona paziņojums, kurā bija teikts, ka Savienotās Valstis "atbalsta papildus finansu palīdzībai" no SVF un Pasaules Bankas.

"Līdzko šis paziņojums bija nācis klajā, debates beidzās," atminējās SVF pārstāvis. "Tas ietekmēja finansu tirgu prognozes," kur investori un analītiķi secināja, ka tam sekos gandrīz nešaubīgi gigantiska glābšanas pakete.

14. jūlijā SVF vienojās ar Krieviju par aizdevumu paketi kopsummā par 22,6 miljardiem dolāru. Sammerss aizstāv šo soli kā risku, ko bija vērts uzņemties - taču tas cieta neveiksmi dažu dienu laikā, jo Krievijas parlaments nobloķēja solītās reformas. Bēgšana no rubļa uz dolāru turpinājās, un Krievijas valūtas rezerves izsīka. 17. augustā Krievijas valdība pasludināja, ka tā devalvē rubli un aptur īstermiņa parādzīmju atmaksu. Šoreiz glābšanas pakete no Rietumiem nesekoja.

 

Politikas glābšana

Gadu pēc rubļa sabrukuma ASV valdības darbinieki un to kolēģi SVF mēģina glābt no savas Krievijas politikas, kas vien ir to spēkos. SVF ir skaidri licis saprast, ka paredzamā nākotnē tas nepiešķirs nekādus jaunus aizdevumus Maskavai, lai arī pagarinās esošā parāda nomaksas termiņus. Gan reformu retorika, gan arī cerības uz Rietumu paveida demokrātijas izveidošanos Krievijā ir krasi samazinājušās. Beigu beigās, kā atzīst SVF izpilddirektora vietnieks Stenlijs Fišers, ārēju spēku iespējas ietekmēt notikumus Krievijas iekšienē droši vien ir ļoti ierobežotas. "Jūs varat virzīt lietas vienā vai otrā virzienā, un to mēs arī centāmies darīt mūsu iespēju robežās," teica Fišers. "Kopumā ņemot, manuprāt, mēs pavirzījām lietas labākā virzienā, nekā tās būtu gājušas citādi."

"Neviens Krieviju nav pazaudējis"

"The Washington Post"

— 99.09.14.

Savu diskusiju par Krieviju vai par to, kurš ir zaudējis Krieviju, autors vēlas sākt ar nelielu atkāpi par kādu misteru Smitu, kurš kādu dienu ienira okeāna un nekad vairs netika redzēts.

Glābēji nira viņu meklēt, sieva pēc viņa sēroja un pludmalē bija sapulcējies cilvēku pūlis. Ziņkārīgo vidū, kā izrādījās, bija pats Smits. Viņš brīnījās par to, kurš ir pazudis.

To pašu var teikt arī par Krieviju. Mēs lūkojamies visapkārt meklējot, kurš to ir pazaudējis, tomēr tā nav pazaudēta. Tā vienīgi neatrodas tur, kur tai vajadzētu būt, tomēr daudz būtiskāk ir tas, ka tā ir šķietami brīva sabiedrība. Protams, tā ir korumpēta, noziedzības nomākta, neefektīva un šausminoši nabadzīga, tomēr tā nekādā ziņā netraucē mūsu miegu.

Autors atzīstas, ka nezina, vai Krievijas bagātības ir tikušas atmazgātas caur Ņujorkas Banku un vai laupītāji tās ir investējuši BMW, satriecošās blondīnēs un milzīgās mājās ar lielām garāžām. Tomēr viņš zina, ka visbriesmīgākās bažas attiecībā uz Krieviju nav piepildījušās: tā nav ne fašistiska, ne komunistiska lielvara.

Tas nav mazais sasniegums. Krievija, pretēji Polijai vai Čehijas Republikai, nekad nav bijusi demokrātija - pat ne uz piecām minūtēm starp diviem pasaules kariem. To vienmēr ir pārvaldījusi tāda vai citāda autoritāra sistēma - vispirms monarhija un pēc tam komunisms. Lielāko šī gadsimta daļu tai nav bijis brīvā tirgus sistēmas. Tas prasīja aptuveni 75 gadus, tomēr komunisti mērķtiecīgi grāva Krieviju.

Pats fakts, ka mums vispār ir iespējams runāt par "Krieviju", ir nozīmīgs. Tā nav centusies no jauna sagrābt kādreizējos padomju satelītus, ne arī Baltijas valstis, kur vēl arvien dzīvo tik daudz etnisko krievu, ne Kaukāza un Centrālāzijas republikas, kas piederēja krieviem vēl pirms padomju laikiem, tomēr kuras vienmēr ir bijušas citādas. Savā ziņā Krievija pat sadarbojās Kosovā un iepriekš arī Bosnijā. Pēc jebkuriem aprēķiniem, tas neliecina par pilnīgu zaudējumu.

Ja runā par zaudējumiem attiecībā uz Krieviju, tad to var attiecināt uz nereālām cerībām. Pirmā un nozīmīgākā attiecās uz Borisu Jeļcinu. Viņu diezin vai var nosaukt pat prezidenta Klintona dīvainās retorikas linkolnisko figūru, tomēr, kā šķiet, viņš kaut kādā veidā noturēsies līdz savas prezidentūras beigām.

Cita nereāla cerība saistījās ar to, ka Krievija kaut kādā veidā varētu kļūt par Rietumu lielvaru. Pirms desmit gadiem daudz tika runāts par Krievijas milzīgo potenciālu. Tomēr šādas cerības tika zaudētas. Krievija nav un nekad nav bijusi Rietumu valsts - pat ne "Austrumu", ja to attiecina uz Japānu, Singapūru vai Dienvidkoreju. Tā ir dīvaini krieviska.

Mēs dzīvojam kļūmīgu nelaimju laikmetā. Skolu vardarbība mazinās, tomēr mēs skolas pārvēršam cietumos. Ārlaulības bērnu skaits samazinās, tomēr tādi politiķi kā Dens Kveils šausminās par vientuļajām māmiņām un par to, kā mēs visi degsim elles ugunīs. Turpat iederas arī Krievijas zaudēšana.

Iespējams, ir pareizi apgalvot, ka amerikāņu politiķi pārāk tuvu sadraudzējās ar Jeļcinu. Varbūt taisnība ir arī tā, ka ir ticis izšķiests pārāk daudz naudas, kas tika domāta labiem mērķiem. Nav šaubu, ka korupcija tagad krieviem padodas daudz labāk par baletu. Tomēr Krievija vienmēr ir bijusi korumpēta, un tāpat arī lielā mērā pārējās pasaules.

Taisnība šķiet arī tā, ka naudas ieguldījumi palīdzēja noturēties Jeļcina režīmam.

Vajadzētu izrevidēt savu atmiņu. Atcerieties stāstus par iespējamiem apvērsumiem - par nacionālistu un ķertā Vladimira Žirinovska draudiem? Atminieties draudus par iespējamiem grautiņiem un brīdinājumus par to, ka Krievijas ebreji ir briesmās? Atcerieties, kā visi aizturēja elpu, kad komunisti atgriezās valdībā? Ja jūs to visu paturat prātā, tad ir grūti apgalvot, ka Krievija kaut kādā veidā būtu zaudēta. Tā atrodas tieši tur, kur tā jau ir atradusies kādu laiku - haosā. Šķiet, tas, kas patiesi ir zaudēts, ir atmiņas.

Ričards Koens

"Nemiernieka modelis"

"Der Standard"

— 99.09.11.

Šamils Basajevs komandē nemierniekus, kuri Dagestānā ir iebrukuši no Čečenijas. Kas viņam to liek darīt?

Groznijā 1997. gadā notika prezidenta vēlēšanas. Par Čečenijas vadītāju ievēlēja Aslanu Mashadovu, kurš bija čečenu pretestības militārais vadītājs un vienlaicīgi veda sarunas ar Maskavu. Basajevs atpalika tālu aiz viņa. Par viņu balsoja tikai jaunie, par kuru esamības mērķi bija kļuvis karš, un kuriem vairs nebija izredžu sameklēt darbu civilajā dzīvē.

Mashadovs nesekmīgi ar augstiem valsts amatiem mēģināja kara varoni Basajevu iesaistīt civilajā dzīvē. 1998. gada vasarā Basajevs tomēr atstāja Ministru kabinetu. Viņš aiz Mashadova muguras organizēja islamiskos kaujiniekus, kuru mērķis ir padzīt no Ziemeļkaukāza krievus un ieviest islama likumus.

Basajevs piedzima 1965. gadā Vedeno, kas atrodas netālu no Groznijas. Viņš Maskavā studēja lauksaimniecību un 1991. gadā tur uz barikādēm Baltā nama priekšā no pučistiem aizstāvēja Jeļcinu. Toreiz arī Jeļcins pats bija dumpinieks un aicināja padomju tautas uz cīņu pret Gorbačova centrālo valdību. "Ņemiet tik daudz brīvības, cik spējat." Basajevs apsveica šo aicinājumu un sāka Čečenijā cīnīties par neatkarību.

Lai protestētu pret Maskavas Čečenijas politiku, 1991. gadā Basajevs aizdzina uz Turciju lidmašīnu. Viņš piedalījās armēņu vienību kaujās par Kalnu Karabahu. Sacelšanās Abhāzijā laikā viņš krievu militāristu pusē, kuri atbalstīja Abhāzijas atdalīšanos no Gruzijas, cīnījās pret prezidenta Eduarda Ševardnadzes vadīto Gruzijas valdību.

Pa to laiku dumpinieks un demokrāts Jeļcins bija pārvērties autokrātā. 1994. gada beigās viņš mēģināja Čečenijas faktisko neatkarību izbeigt ar "īsu policijas akciju", kas vēlāk izvērtās par 21 mēnesi ilgu karu ar ļoti daudz upuriem.

Pasaulē pazīstams Basajevs kļuva 1995. gada vasarā, kad saņēma ķīlniekus Budjonovskā. Akcijas laikā bojā gāja vairāk nekā 100 cilvēku. Ķīlnieku sagūstītāju skatījumā tas bija izmisuma akts pret pretinieku, kurš negribēja ielaisties uz atklātu cīņu, kamēr viņiem bezspēcīgi vajadzēja noraudzīties kā Čečenijā tiek bombardēti veseli ciemi un tiek nogalinātas neskaitāmas ģimenes. Arī Basajeva ģimenes māja tika sagrauta un seši viņa tuvākie ģimenes locekļi zaudēja dzīvību. Šis notikums Basajevam, kurš maz interesējās par reliģiju, lika kļūt par fundamentālistu.

Basajevs grib iet čečenu vadītāja Šamila pēdās, kurš 19. gadsimta pirmajā pusē no Vedeno organizēja pretestību cara vienībām, bet beigās tomēr cieta neveiksmi. Tagad Basajevs par svaru uzdevumu uzskata novest Šamila iesākto līdz galam. Izveidot Kaukāzā islama valsti, kas savieno Kaspijas un Melno jūru.

Romans Bergers

"Premjeram tiks veidots jauns imidžs"

"Izvestija"

— 99.09.11.

 

Korupcijas skandāls pēc inerces turpinās, bet iepriekšējās enerģijas vairs nav.

Vajadzīgs laiks, lai tas uzsāktos ar jaunu spēku. Pagaidām tas ir pārgājis "pazemes ugunsgrēka" statusā. Tas pats notiek gan ar varu, gan opozīciju. Visi paņēmuši atelpas brīdi, pēc kura atkal gatavi mesties cīņā. Ar jauniem spēkiem. Izdevies noskaidrot, kādi būs šie spēki.

Baltais nams saņēmis Kremļa norādījumu veidot Putina publisko imidžu. Kremļa augstākie ierēdņi atzīst, ka to izdarīt nav viegli. Viens no administrācijas vadītājiem teicis: "Ar Putinu būs grūti - viņš izvairās no ārējiem efektiem." Un tomēr Baltais nams saņēmis komandu, valdības ierēdņi to uztvēruši burtiski: "Tagad jebkura darbība tiek uzlūkota no premjera imidža viedokļa."

Pagājušā otrdienā Baltā nama ierēdņi tradicionālajā plānošanas sēdē tika iepazīstināti ar jauno aparāta vadītāja vietnieku. Par to kļuvis Andrejs Vinogradovs.

Tā kā visi atceras, ka Putins - oficiālais pēctecis, pagaidām nolemts, ka nepieciešams premjeram izveidot profesionāla taktiķa imidžu. Šodien taktikā "iekļautas" divas tēmas: atrisināt Dagestānas problēmu (kaut gan pēdējie notikumi liek domāt, ka pagaidām mēs esam tuvāk ārkārtas situācijas scenārijam ar visiem vēlēšanu moratorijiem, nekā uzvarai pār bandītiem) un rūpes par sociāli neaizsargātajiem. Apstājušies pie pensionāriem. 9.septembrī Putins novadījis būtībā politisku sapulci, kurā piedalījās gubernatori un lielākie pensijas nodevu nemaksātāji. Putins runāja par "disciplīnas galēji zemo līmeni" un "pensionāru nožēlojamo eksistenci". Bet ekonomisti saprot: parādu problēma nav atrisināma "darba kolektīva kopējā sapulcē", bet gan individuāli strādājot ar katru parādnieku.

Interesantākais, ka šodien stāvoklis Pensijas fondā nav nemaz tik slikts. Pirmo reizi pēc vairākiem gadiem ir nauda, lai varētu izmaksāt pensijas. PF vadītājs Mihails Zurabovs autoritatīvi paziņojis, ka līdz septembra beigām visi parādi "tiks pilnīgi dzēsti". Turklāt, kā rāda aprēķini, ka ir izpildāma arī novembrī ieplānotā 15% indeksācija. Ja tā - tad tas arī būs tas pozitīvais (un galvenais, 38 miljoniem vēlētāju taustāmais) darījums, kuru var ierakstīt Putina priekšvēlēšanu aktīvā.

Vēlēšanām gatavojas ne tikai Putina "štābā". Kā paziņots "Izvestijai", A.Čubaiss devis piekrišanu no 20.septembra vadīt prezidenta administrāciju. Ar diviem noteikumiem: valdību pamet pirmais vicepremjers Nikolajs Aksoņenko un kurināmā ministrs Viktors Kaļužnijs. Iespējams, ka vicepremjers agrārajos jautājumos Vladimirs Ščerbaks aizies pats - viņu apstājuši "ne viņa" cilvēki. Tomēr, kā izteicies viens no bijušajiem Baltā nama darbiniekiem, "tam visam ir nozīme, ja piedurknē ir kārtis". Par šādu kārti pilnīgi var kļūt prezidenta labprātīga atkāpšanās, Putina imidža veidošanas pastiprināta kompānija un decembrī viņu ievestu prezidentūrā. Īpaši, ja ap viņu izdosies izveidot lojālu gubernatoru bloku, kā tas steidzami tiek darīts.

Tiek runāts, ka valdības aparātā atgriezīsies Sergejs Vasiļjevs, profesionāls ekonomists, Čubaisa komandas cilvēks, kurš Baltajā namā strādājis Viktora Černomirdina laikā. Pats "Izvestijai" paziņojis, ka pagaidām nekādus piedāvājumus neesot saņēmis, bet atzinies, ka jautājumu, vai viņš atgriežas, viņam esot uzdevuši. Kas attiecas uz KAS "VES", tad par tā vadītāju Čubaiss vēlas redzēt tagadējo vietnieku finansu jautājumos Alekseju Kudrinu.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS