Latvijas Zinātņu akadēmija: Par dzīves aktuālajiem pētnieciskajiem uzstādījumiem Krievijas un Latvijas zinātnieku domās, iecerēs un darbos

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) sēžu zālē, tiekoties tēmu uzstādījumam un viedokļu izklāstam (attēlā no labās): Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs, LZA prezidents Juris Ekmanis, Krievijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Aleksandrs Ņekipelovs, LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, LZA viceprezidents Tālavs Jundzis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Pēc krietni veiktā domu darba Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta zālē (pie LZA karoga un mūsu izcilo zinātnieku, akadēmiķu Jāņa Endzelīna un Lidijas Liepiņas, portretu sienas) (attēlā no labās): Tālavs Jundzis, Jānis Stradiņš, Juris Ekmanis, Aleksandrs Ņekipelovs, KZA Ekonomikas institūta direktors Ruslans Grīnbergs, KZA Ārējo sakaru pārvaldes direktors Sergejs Markianovs Foto: Alma Edžiņa, LZA

Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) vakar, 19.jūnijā, notika starptautiska konference “Latvijas un Krievijas zinātnieki par aktuāliem sociāli ekonomiskiem jautājumiem: problēmas un risinājumi”.

LZA prezidents Juris Ekmanis, Krievijas Zinātņu akadēmijas (KZA) viceprezidents Aleksandrs Ņekipelovs un LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš, ievadot konferenci, atzīmēja tās pirmreizību un vēsturiskumu. Abu zinātņu akadēmiju vadītāji iepazīstināja ar transformāciju, kura notikusi kopš 90.gadiem.

Kopsarunas ievadtēzes

Pirmoreiz ar oficiālu nosaukumu – “Krievijas Zinātņu akadēmija” konferencē piedalās delegācija, sacīja Juris Ekmanis. No 1994.gada mums ir līgums ar KZA ar augošu apmaiņas kvotu un uzdevumu skaitu. LZA, kuras vēsturi var skaitīt no 1815.gada, šodien ir personālā akadēmija, kuras institūti ir augstskolu pārziņā vai darbojas kā patstāvīgas zinātniskās struktūras. ZA ir ekspertīzes augstākais posms, tā piedalās stratēģisku dokumentu izstrādē, zinātnes, tautsaimniecības attīstības prognozēšanā. Zinātniskās darbības likumā ir noteikts finansējuma palielinājums zinātnei – 0,15% no IKP.

Savukārt KZA viceprezidents Aleksandrs Ņekipelovs nodēvēja šo tikšanos par pagrieziena punktu zinātnieku sadarbībai skatā uz globāliem izaicinājumiem. KZA šodien ir 420 zinātniskie institūti, kas sadalīti pa visu zemi, un trīs lielas filiāles – Urālu, Sibīrijas, Tālo Austrumu. Ir 500 akadēmiķu un 750 korespondētājlocekļu. Amati KZA ir vēlēti, zinātnieku sabiedrības izraudzītu prezidentu apstiprina Valsts prezidents. 90.gadi zinātnei bija smagi, gandrīz izzuda lietišķā zinātne, kadru mainība, pārceļoties gan uz ārzemēm, gan sākot uzņēmējdarbību, bija ievērojama. Tas ietekmēja zinātnieku vidējo vecumu, jaunatnes vidū šī nodarbošanās nebija populāra. Algas zemas, zinātnieki meklēja papildu darbus. Tagad algu jautājums ir nostabilizējies, arī valsts ir gājusi uz priekšu savā attīstībā un attieksmē pret zinātni. Finansējums palielinājies trīs reizes, un 2010.gadā būs klāt vēl papildus 1,5 miljardi rubļu. Jaunatne ienāk zinātnē, institūtos meklē vakances, ļaužu noskaņojums ir mainījies. Ar šo konferenci atveram jaunu lappusi mūsu sadarbībā, jo zinātnieku darbs ir vajadzīgs sabiedrībai Latvijā, Krievijā. Šodienas ekonomiskās krīzes situācijā zinātnieki var daudz darīt.

Jānis Stradiņš uzsvēra, ka atjaunojas dialogs par globāliem izaicinājumiem. Krievijas un Latvijas zinātnieku sadarbībai saknes meklējamas jau jaunlatviešu laikā, Jāņa Čakstes Maskavā dibinātā studentu biedrība “Austrums” svin 125 gadu jubileju, Krievijā atzina ekonomistu Kārli Balodi. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas akcenti bija vērsti uz rietumiem un ziemeļiem. Taču sadarbība nav iznīkusi – iznāk žurnāls “Heterociklisko savienojumu ķīmija”, Vladimirs Toporovs un Roberts Evarestovs ir LZA Lielās medaļas laureāti, Rīgā bija sēde par Pēterburgas 350 gadiem. Baltija ir kā divsejainais Jānuss – taču mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis nosaka, ka abām sejas pusēm jābūt vienādi apgaismotām. Dzīvojam postmodernisma pasaulē, vienotā pasaulē. Un iepazīšanās paplašina horizontu, atbrīvo no provinciālisma.

Bet Krievijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs izteica dziļu apmierinājumu un apsolīja arī turpmāku līdzdalību šādu pasākumu nodrošināšanā.

Ekonomikas politika un ekonomiskā izglītība bija Dr.oec. Ruslana Grīnberga, KZA Ekonomikas institūta direktora, ziņojuma tēma. Referents uzsvēra, ka institūts, pētot Austrumeiropu, ir informēts par notikumiem Baltijas valstu ekonomikā. Krievijā ir dažādi uzskati par Eiropas Savienību – vieni saka, ka 27 valstu apvienība ir lieliska, citi apgalvo, ka ES ir krīze. Rodas mūžīgais jautājums – kas ir Krievija? Eiropas vektors – bez atlikuma. Krievija kā asociētais ES loceklis, kā palīgs cīņā pret terorismu. Pasaules varenība aiziet Āzijas virzienā. Krievija ir stiprs partneris ar savu dabas un intelektuālo potenciālu. Pirmais tiek izmantots par 100%, otrais – nemaz. Padomju valstij izdevās izveidot izglītības sistēmu, zinātni, kultūru, veselības aizsardzību. Kā izmantot intelektuālo potenciālu? Ar konverģenci, ar Rietumu un Krievijas zināšanām, lai kopēju pūliņu rezultātā pastiprinātu ES potenciālu konkurences cīņā. Te daudz var darīt Baltijas valstis, kuras zina ES un Krieviju. Krievijā situācija ir nostiprinājusies, samazinājusies inflācija. Ir trīs problēmas – nevienlīdzība, lēna ekonomikas diversifikācija, sociālā sektora neapmierinošā situācija. Krievijai ir jābūt aktīvai Eiropas celtniecības valstij.

Globalizācija un enerģētiskā drošība – savus apsvērumu par šo tēmu izteica Dr.oec. Ojārs Kehris. “Ekonomistu apvienības 2010” prezidents, kādreizējais Pļehanova vārdā nosauktā Tautsaimniecības institūta aspirants un doktorants, ar pateicību atcerējās savus zinātniskos vadītājus, dalījās apsvērumos par šo globāli svarīgo jautājumu. Draudošais elektroenerģijas deficīts liek domāt, kā to risināt – ar gāzi, kurināmo, atomenerģiju. Latvijai vajag savu AES, tas ir tālākā plāna jautājums. Krievija piedāvā Kaļiņingradu, taču šeit ir daudz pētāmu aspektu – cena, savienošanas iespējas u.c.

Kolēģu diskusija

Sekoja apaļā galda diskusija par aktuāliem sociāli ekonomiskiem jautājumiem. No Latvijas puses piedalījās: akadēmiķe Raita Karnīte (LZA), LU profesori Juris Krūmiņš, Juris Rozenvalds, Tālis Tisenkopfs, Tālavs Jundzis. No Krievijas puses: profesori Ruslans Grīnbergs (KZA Ekonomikas institūts), Valērijs Mansurovs (KZA Socioloģijas institūts), Renalds Simonjans (KZA Krievijas–Baltijas centrs), Aleksejs Gromiko (KZA Eiropas institūts) un KZA žurnāla “Социологичеcкие исследования” galvenais redaktors Žans Toščenko.

Raita Karnīte iepazīstināja ar SIA “LZA Ekonomikas institūts” statusu un galvenajiem darbības virzieniem. Divdesmit viens institūta līdzstrādnieks prognozē ekonomiku gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Šogad ir 15 projekti, kuros piesaistīti arī citu specialitāšu un struktūru pārstāvji.

Juris Rozenvalds dalījās pārdomās par galveno jautājumu – demokrātija kā universāla vērtība un kā viens no strīda objektiem mūsdienu sabiedrībā. Kas notiek Austrumos, kas Rietumos? Kā skaidrot negatīvo balsojumu par Lisabonas līgumu Īrijā? Demokrātijai ir trīs izaicinājumi – konkrēta valstiskuma izpausme kā šis balsojums, varbūt tas saistīts ar domu, kā parastais vēlētājs var ietekmēt ES darbu, un saistība starp etnokulturālajām grupām. Par perspektīvu variantu profesors atzina multikulturālu demokrātiju, jo tā ietver sevī dažādu etnisko grupu savstarpējo ietekmēšanos, sadarbību. Un secinājums – etnisko problēmu risinājums ir morāles problēma.

Žans Toščenko runāja par tēmu “Politisko režīmu īpatnības pēcpadomju telpā”. Lai arī cilvēces vēsturē demokrātija kā politiskās varas forma ir ieguvusi nedalītu atzīšanu, referents uzsvēra, ka katra no jaunajām, neatkarīgajām valstīm bijušajā pēcpadomju telpā ir pasludinājusi sevi par demokrātiju, kura realizē to, uz ko tiecas politiskie spēki un labākie prāti, uz ko aicina mūsdienu civilizācijas attīstības loģika. Taču neviena no jaunajām valstīm nevar saukties par īstu demokrātiju, tās ir kvazidemokrātijas jeb pseidodemokrātijas. Kāpēc? Valda etnokrātiskas tendences. Ir valstis, kurās tās izteiktas skaidri, un ir valstis, kurās – aizplīvuroti. Tāpēc referents jaunizveidojušos politiskos režīmus raksturo ļoti dažādi – no autoritāriem līdz tādiem, kur sabiedrību (pūli) var vadīt dažādi grupējumi, kas cīnās par varu. Ir teokrātiskas tendences, un ir reāla iespēja pie varas nākt oligarhu un plutokrātu grupām. Izeja – nevis demokrātijas vispārējo principu pasludināšana, bet visu tiesību un brīvību nodrošināšana bez izņēmuma visiem valsts pilsoņiem.

Juris Krūmiņš akcentēja humanitāro un sociālo zinātnieku, dažādu struktūru sadarbības nozīmi sociālo problēmu risināšanā. LZA ir Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, Latvijas Zinātnes padomē ir īpaša ekspertu komisija, atbildes uz sociālo problēmu risinājumiem visplašākā aspektā meklē zinātnieki Daugavpils Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē. Pētnieki publicējas vairākos starptautiskos izdevumos “Baltic Journal of Economics”, “Baltic Journal of Psychology”, “Journal of Baltic Studies” un “Humanities and Social Sciences: Latvia”. Profesors aicināja pievienot šim sadarbības pulkam arī dabas un tehnisko zinātņu pārstāvjus un, protams, ārzemju kolēģus. Ar kolēģiem no Krievijas saikne nav pārtrūkusi, tā ir sadarbība individuālā līmenī, uzsvēra runātājs, un tā turpināsies. Jo problēmas mums ir kopīgas – izglītība, veselības aizsardzība, iedzīvotāju dzīves ilgums un kvalitāte. Piemēram, šodien Latvijā studentu ir 5% no iedzīvotāju skaita, bet mēs nevaram apmaksāt augstāko izglītību no valsts budžeta.

Valērijs Mansurovs sacīja: socioloģiskās aptaujas Krievijā liecina, ka sabiedrība iziet no krīzes. Tas ir sociologu uzdevums – izplatīt zināšanas, publicēt datus, skaidrot sabiedrības attīstību tiem, kas vada sabiedrību. Līdz iedzīvotājiem gan šīs zināšanas vēl nenonāk. Taču pēdējā laikā parādās ieinteresētība, kas var palīdzēt sabiedrības vadībā. Piemēram, reliģija. Tā nostiprinās, ļaudis tic baznīcai, taču pret partiju sistēmu uzticības nav nekādas. Cilvēki grib patstāvību un sevi identificē ar savu tuvāko apkārtni – ar ģimeni, ar darba kolektīvu – ar vietām, kurās viņi kaut ko var mainīt. Sociālās struktūras izmaiņas ir stihiskas, parādās jaunas sociālās grupas, izzūd strādnieku šķira. Arī inteliģence mainās. Izglītības, vispārējās izglītības, arī augstākās izglītības jomā ģimenēs ir problēmas. Aug nepilno un šķirto ģimeņu skaits. Var rasties nopietnas konfliktsituācijas. Sociologi analizē, kā darbojas sociālie institūti. Cik maksā demokrātija?

Juris Rozenvalds: Demokrātija maksā dārgi. Jāizšķir tuvākā un stratēģiskā demokrātija. Nedrīkst noliegt nacionālo faktoru, tas ir svarīgs. Saprotams, to vajag vadīt. Latvijā šodien mainās nelatviešu identifikācijas struktūra – krievi apzinās sevi kā nacionālo minoritāti. Vajadzīgs kompromiss morālā plānā.

Tālis Tisenkopfs: Pilsoniskā demokrātija atšķiras no valsts demokrātijas. Pilsoniskās demokrātijas cena ir personiskās rīcības kontribūcija. Lemjot par ilgtspējīgu attīstību, nevar iztikt bez pieejas indivīdam. Tā ir sociālo zinātņu atbildība – skatīties uz sabiedrības attīstību, sākot ar indivīdu. Starpdisciplināros projektos, divu zinātņu akadēmiju kopprojektos varētu risināt arī enerģētikas apgādes jautājumus.

Tālavs Jundzis runāja par drošību, dažāda līmeņa drošības problēmām. Zinātniekiem ir skaidrs, ka militāra konflikta iespēja Eiropas valstīs ir tuvu nullei, bet tas nav skaidrs mūsu tautām. Kas ir galvenais Latvijas bieds – Krievija, kas Krievijai – NATO. Ir jāskaidro, ka zinātniekiem jāparāda reālā īstenība. Drošības jautājumi ir būtiski sadarbībai, sākot no militārās drošības, beidzot ar informācijas, elektronisko sakaru drošību. Pēdējie, līdzās cīņai pret terorismu, organizēto noziedzību, ir ļoti svarīgi.

Aleksejs Gromiko, daloties informācijā par KZA Eiropas institūta pētniecības aktualitātēm, uzdeva jautājumu – kuru sociāli ekonomiskās attīstības ceļu izvēlēsies Krievija? Kādai civilizācijai tā pieder? Pēdējos divos trijos gados Krievija domā par ilgtspējīgu attīstību līdz 2030.gadam. Ir daudz iestrāžu, daudz arī nepētīta.

Krievija ir daļa no Eiropas civilizācijas. Un multikulturālisma faktors ir svarīgs, jo cilvēks, kurš pārvalda valodas un komfortabli jūtas ne vien savā, bet arī citās zemēs, atbilst 21.gadsimta prasībām.

Renalds Simonjans: Krievijā privatizācija sagrāva ticību demokrātijai. Šodien tai ir liela cena. Ir divas tendences – globalizācija un reģionalizācija. Baltijas reģions ir interesanta vieta Eiropas Savienības un Krievijas sarunām.

Raita Karnīte, rezumējot diskusiju, uzsvēra, ka mums ir par ko runāt. Ļaudis koncentrējas uz pagātni. Bet ir jāskatās uz nākotni, jo pagātnē mēs neatgriezīsimies. Un mums ir kopējas globālas problēmas. Latvijas attīstības modelis, Krievijas modelis dod ierosmi jaunām tikšanās reizēm.

Liecība par nākotnes sadarbības iespējām ir arī abu akadēmiju – Latvijas Zinātņu akadēmijas un Krievijas Zinātņu akadēmijas – vakar, 19.jūnijā, parakstītais Zinātniskās sadarbības protokols.

Ilga Tālberga, LZA Zinātniskais sekretariāts