Roberts Jurdžs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Jūs esat ministrs, kam jārūpējas par labklājību.

— Runājot par labklājību... Jā, šai ministrijai vēsturiski liktenīgi ir iedots vārds "labklājības". Lai gan šis vārds neatspoguļo ministrijas īsto funkciju. Jo šai ministrijai ir jārūpējas par tiem iedzīvotājiem, kas paši daudzu apstākļu dēļ nespēj nodrošināt sev normālu dzīvi. Ministrijai ir sociālās palīdzības, sociālās amortizācijas uzdevums. Juristi tagad precizē juridiskās normas, kas jālabo, lai varētu mainīt ministrijas nosaukumu. Mūsu ministrijas pašreizējais nosaukums mudina sabiedrību gaidīt no mums, ka nodrošināsim labklājību. Turklāt labklājības mērs katram ir atšķirīgs. Ja runājam par pensionāriem, tad Labklājības ministrija īsteno politiku, lai cilvēks, kad viņš nevar strādāt, darba algas vietā saņemtu kompensāciju, kas pašlaik Latvijā ir aptuveni četrdesmit procenti no bijušās darba algas. Un tad, ja cilvēks ir invalīds, arī darbojas līdzīgs princips — tiek izsniegta kompensācija par negūto darba ienākumu. Arī runājot par bērniem, ģimenēm, pabalstiem bērna piedzimšanas gadījumā. Ar Labklājības ministrijas starpniecību visiem šiem cilvēkiem ir jānodrošina kaut cik normāli dzīves apstākļi. Visur pasaulē ministrijas, uz kuru pleciem ir tādas rūpes, dēvē par sociālo lietu, sociālās drošības un veselības ministrijām. Nosaukums liecina par iestādes darbības jomu.

Par iedzīvotāju labklājību... Protams, visi mūsu centieni un visa darbība ir vērsta uz to, lai mēs līdzinātos tā dēvētajām labklājības valstīm. Mūsdienās, kad ir plašas iespējas ceļot un redzēt zemes, kurās ir labi sakārtota iedzīvotāju sociālā nodrošinātība, protams, arī Latvija visas iedzīvotāju aizsardzības un sociālās nodrošinātības programmas un sistēmas veido pēc pasaules progresīvāko valstu pieredzes. Daudzos jautājumos mēs pat piedāvājam progresīvākus modeļus, kuros ir apkopota dažādu valstu labākā pieredze sociālajā likumdošanā. Mums bija iespēja izvairīties no viņu kļūdām. Mūsu pensiju likums, starp citu, skaitās moderns, jo Latvijā pensiju reformai ir trīs pakāpieni — paaudžu solidārais apdrošināšanas princips, obligātais fondētais princips, tāpat privātais fondētais princips. Ar likumu mēs esam pieņēmuši labāko pieredzi. Esam izstrādājuši principus, lai no iestādītā koka būtu arī raža. Taču līdz tam ir jāpaiet noteiktam laikam. Tādēļ es arī iestājos par to, lai šī pensiju sistēma tiktu saglabāta un reforma turpinātos. Ir jāveic labojumi pašā likumā, kurš iepriekšējās Saeimas darbības laikā tika nedaudz izkropļots.

— Visi jums acīmredzot vaicā galvenokārt par pensijām, par pensionāru likteni. Varbūt parunāsim par ko citu. Piemēram, par Latvijas cilvēku veselību. Nav taču noslēpums, ka cilvēki izvairās iet pie ārsta, jo par ārstēšanos viņi nespēj samaksāt. Līdz ar to slimnīcās nonāk pacienti ar ielaistām kaitēm. Kādu risinājumu jūs redzat? Ar slimokasēm, šķiet, arī viss nav gluži tā, kā savulaik bija iecerēts.

— Veselības reforma turpinās. Vēl pirms gada, piemēram, šķita, ka pensiju pirmais līmenis ir izveidots, un mēs cerējām, ka tas varēs nodrošināt ieņēmumus un arī izdevumus un mums par šo jautājumu nekādu rūpju nebūtu, ministrijas speciālisti līdz ar to varētu vairāk laika veltīt nākamajai lielajai reformai veselības jomā, taču pašlaik ir apdraudēta gan pensiju reformas daļa, gan arī, kā redzams, pieņemot budžetu, apdraudēts ir arī veselības reformas budžets. Sadarbībā ar Pasaules banku ir izstrādāts veselības aprūpes modelis Latvijā, ir definēti darba mērķi. Un, lai mēs to veiktu, Pasaules banka ir piešķīrusi kredīta līdzekļus, kurus mēs turpināsim izmantot veselības aprūpes reformas īstenošanai. Protams, liels darbs jāveic arī pilsētu un rajonu pašvaldībām un mediķu kolektīviem. Jo, kā redzams, situācija par cilvēkiem, kuri nonāk slimnīcā ar ielaistām kaitēm un kuru ārstēšana valstij izmaksā diezgan dārgi, ir līdzīga kā 1992.—1993.gadā. Jūs sacījāt, ka cilvēki par ārstēšanos nespēj samaksāt, taču sistēmā, kuru mēs veidojam, ir ielikts veselības aprūpes minimuma princips, ka tā dēvētais pacientu līdzmaksājums nav tik liels. Noteikumos ir paredzēti 15 lati par vienu ārstēšanās laiku un 80 latu par gadu. Tas ir aizsardzības mehānisms. Un, ja tas ietilpst šajā ārstēšanas bāzes programmā, tad nekādai piemaksai nav jābūt. Cita lieta: kā ikdienā konkrētais pacients nonāk pie konkrētā ārsta un konkrētā slimnīcā. Cilvēki, neievērojot šos noteikumus, paši reizēm maksā. Tādējādi, maksājot vairāk, cilvēkiem rodas negatīva attieksme pret medicīnu un arī pret visu valsti kopumā. Jaunais solis, kuru gribam uzsākt, skar primārās aprūpes, ģimenes ārstu praksi, un ārstam būtu jākļūst it kā par advokātu savam pacientam. Pēc jaunās koncepcijas ārsts būtu savam pacientam ne vien sava veida advokāts, bet arī kā "vārtu atvērējs", kurš nosūta pacientu pie speciālista, uz laboratoriju, stacionāru.