no 1.lpp.

Roberts Jurdžs, labklājības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Ārsta rīcībā par katru pacientu, kuru viņš reģistrējis, tiktu nodota nauda, un viņš tādējādi, regulējot ārstēšanu, varētu samazināt izmaksas un tai pašā laikā nodrošināt arī profilaksi, lai cilvēks nesaslimtu. Runājot par bezmaksas vai daļēji kompensējamiem medikamentiem, ir pierādījies, ka ar šādu rīcību daudzas valstis varējušas samazināt izmaksas par veselības aprūpi. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā bezmaksas medikamentiem paredzētā summa ir viena no zemākajām Austrumeiropā. Bijām paredzējuši pakāpeniski palielināt šo diferencēto medikamentu apmaksu. Pašlaik šī gada budžetā ir 6,7 miljoni latu. Un nākamajā gadā bezmaksas medikamentiem cerējām saņemt aptuveni 10 miljonus. Palielinot summas daļēji kompensējamiem medikamentiem, kā arī izdevumus ambulatorai praksei, mēs ar laiku varam panākt izdevumu samazinājumu stacionārajai aprūpei. Šogad Latvijā vienam iedzīvotājam zāļu kompensācijai ir iedalīti 2,5 lati (salīdzinājumam Igaunijā 8 lati, Lietuvā 12 lati, Polijā 27, bet Somijā pat 210 lati).

Demokrātiskā valstī katra cilvēka rīcībai ir liela nozīme, jo ikviens var kaut ko palīdzēt vai, gluži pretēji, kavēt sociālo reformu norisi. Gan veicot pensiju reformu, gan arī veselības reformu, mēs saskārāmies ar to, ko līdz šim mūsu valstī nebija pierasts darīt: pirms iecerētās reformas vai naudas līdzekļu novirzes kādam konkrētam mērķim informēt par to sabiedrību. Ir jāveic ilgstošs darbs ar sabiedrību, laikus informējot par sociālo reformu norisi. Tikai pēc tam drīkst uzsākt reformu. Tagad saprotam, ka šim nolūkam mums ir pietrūcis gan laika, gan līdzekļu un ideju. Par pensiju likumu varējām taču laikus veikt skaidrošanas darbu. Jo likums, kas stājās spēkā ar 1996.gada janvāri, tika pieņemts 1995.gadā bez sabiedrības sagatavošanas. Arī mediķi nav informēti, nemaz jau nerunājot par pārējo sabiedrību, kurai ļoti maz ir zināms par reformas norises gaitu. Kā liecina pētījumi, aptuveni astoņdesmit procenti no strādājošiem ārstniecības iestādēs nav informēti par veselības aprūpes reformu. Šie cilvēki nevar atbildēt uz jautājumu, kā viņi vērtē reformu, jo viņi par paredzētajām pārmaiņām nav pietiekami zinoši.

Taču darbs ir iesākts, un cita ceļa nav. Pasaules banka ir piešķīrusi līdzekļus arī sabiedrības informēšanai un sabiedrības viedokļa izpētei. Tātad — mums būs jāveic reforma un paralēli arī sabiedrības informēšana. No 1.oktobra Latgales apvienotajā slimokasē un Ziemeļaustrumu (Vidzemes) slimokasē sāks darboties pilotprojekts, kura gaitai sekosim un kontrolēsim arī naudas plūsmu. Uz šo primārās ārstu prakses principu visā valstī varēsim pāriet ne agrāk kā pēc pusgada. Iecerēts bija jau no nākamā gada janvāra, taču, redzot, kāda ir situācija, jutu, ka tik drīz tas nebūs iespējams. Turklāt jāskatās, vai netiks samazināts budžets, jo visām nozarēm to samazina. Vissāpīgāk samazinājums skar tos budžetus, kuru ietvaros notiek reformas, jo tām parasti nepieciešami papildu līdzekļi.

— Atšķirībā no sava priekšgājēja jūsu profesija tieši atbilst ieņemamajam amatam. Vai par kolēģiem lielāka rūpe, vairāk sāp sirds? Ko jūs viņu labā varētu darīt?

— Šajā amatā esmu pirmais ārsts. Jo agrākos gados bija Veselības aizsardzības ministrija, un tad gan par ministriem strādāja ārsti. Bet — runājot par profesiju… Tā jau nevar ietekmēt ministra darbu. Protams, zināmā mērā ietekmē, taču ministrs ir politiķis, kas izmanto birokrātisko aparātu, speciālistu un ekspertu darbu. Taču man, dabiski, sāp sirds par veselības aprūpi, par saviem kolēģiem. Veselības reforma man ir vistuvākā, un šis darbs man arī būtu vistuvāk sirdij — strādāt tieši veselības aprūpē. Bet darba ir daudz, paralēli jāveic vēl citi, kas tikpat nepieciešami un tāpat ietekmē katru cilvēku. Labi, ka mūsu mērķi ir skaidri redzami un varam salīdzināt, kā bijis agrāk un kā varētu būt. Veselības aprūpē, mediķu darbā varētu būt arī daži nepopulāri risinājumi. Un šajā ziņā varbūt citas profesijas cilvēkam to būtu vieglāk veikt nekā man. Ja man būs iespēja pietiekami ilgi šajā amatā strādāt, varbūt varēsim ar Latvijas mediķiem atrast kopīgu valodu. Pašlaik reizēm trūkst pozitīva impulsa gan no mediķiem, gan no pārējās sabiedrības un tādēļ bieži ciešam zaudējumus gan budžeta plānošanā, gan arī reformas gaitā.

— Lai neattālinātos no ārsta praktiskā darba, nezaudētu iemaņas, varbūt brīvdienās vai naktīs dežūrējat slimnīcā? Lai gan tas varētu radīt arī interešu konfliktu.

— Pašlaik kā ārsts nestrādāju. Mana pēdējā dežūra bija pagājušā gada oktobrī Rēzeknes slimnīcas anestezioloģijas un reanimācijas nodaļā. Ministra darbs nav savienojams ar darbu slimnīcā. Kā deputāts es to varēju atļauties.

— Vai jums nav žēl, ka uz laiku no ārsta darba nācās atteikties?

— Noteikti ir žēl. Sertifikāts ir derīgs līdz 2001. gadam. Ceru, ka vēl jau kā ārsts strādāšu.

— Vai ārstniecības iestādēs esat biežs viesis?

— Tā kā daudzās ārstniecības iestādēs esmu strādājis, tad zinu, kādi tur ir apstākļi. Arī šajos divos mēnešos, kopš esmu ministrs, paguvu dažās vietās pabūt un iepazīties ar problēmām šajās ārstniecības iestādēs.

— Nesen jūs piedalījāties Baltijas valstu sociālās drošības ministru apspriedē. Lietuvā un Igaunijā acīmredzot problēmas ir tādas pašas kā Latvijā. Bet kas atšķirīgs?

— Abās kaimiņvalstīs problēmas tiešām ir līdzīgas mūsējām. Arī Lietuva un Igaunija saņem atbalstu no Pasaules bankas, strādā ar Pasaules bankas ekspertiem. Arī šajās valstīs tiek veidota gan jauna pensiju izmaksas sistēma, gan arī veselības reforma. Veselības reformā igauņi ir aizsteigušies mums priekšā par gadiem četriem pieciem. Viņi reformu uzsākuši straujāk un ir jau guvuši zināmas iestrādes. Lietuvieši nedaudz kavējas, un pašlaik mēs ar viņiem esam aptuveni vienādā līmenī — gan slimnīcu un ārstu skaita, gan arī algu ziņā. Arī Lietuvā pašlaik risina jautājumu par pensiju izmaksu strādājošajiem pensionāriem. Taču tur jau agrāk tika noteikti zināmi griesti, kurus pārsniedzot, pensiju strādājošajiem nemaksā. Turpmāk Lietuvā grib ieviest sistēmu, ka strādājošie pensiju nesaņem. Kaimiņvalsts ministre savā amatā strādā jau diezgan ilgi, un reitinga tabulā Lietuvas ministrija ieņem pirmo vietu. Darbs ar sabiedrību šajā valstī ir ļoti labā līmenī, un arī ministrijai ne velti ir cits nosaukums — sociālās drošības ministrija. Jo vispirms ir jābūt palīdzībai, drošībai.

— Nemainīsit ministrijas nosaukumu?

— Mainīsim. Pašreizējais nosaukums radās, atjaunojot Latvijas pirmās brīvvalsts laika Satversmi par Ministru kabinetu.

— Pašreiz aktuāls valstī šķiet arī pabalstu jautājums.

— Un, galvenais, mums pagaidām nav pārliecības, vai pabalsti nonāk pie cilvēkiem, kuriem tie patiešām vajadzīgi. Bērnu pabalsti— ģimenes valsts pabalsts — nonāk arī tiem bērniem, kas ir labi nodrošināti. Kā nodrošināt, lai naudu saņemtu tikai tie, kam palīdzība patiešām nepieciešama? Šis jautājums ir jārisina, un, pieaugot informātikas un uzskaites sistēmai, mēs to atrisināsim. Ja atteiksimies no pieraksta, varēsim kontrolēt katra cilvēka kustību, viņa ienākumus. Pamazām mums kļūs zināms, kuram cilvēkam ir nepieciešama materiālā palīdzība. Ja esam panākuši sociālo iemaksu un individuālo pensiju un valsts pabalstu uzskaiti sociālajā apdrošināšanā, ir jāpanāk arī tā dēvētie iezīmētie maksājumi par obligāto veselības apdrošināšanu. Tagad speciālais veselības aprūpes budžets saņem 28 procentus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa. Taču ir cilvēki, kas izvairās no jebkuru nodokļu maksāšanas. Nākamgad mēs šiem cilvēkiem varēsim sacīt, ka nosacījumi, piemēram, par veselības apdrošināšanu uz viņiem tādā gadījumā neattiecas, jo šī, lūk, ir obligātā veselības apdrošināšana. Šo procesu ir uzsākušas daudzas ministrijas.

Veselība ir svarīga mums visiem, pensijas — svarīgas daudziem. Ļoti svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji izprastu reformu nepieciešamību.

Armīda Priedīte,

"LV" nozares redaktore

Kompensācijas sistēmas funkcionēšanai nepieciešamie veselības aprūpes izdevumi un to sadalījuma dinamika

Medikamentu iegādes kompensācija

Izdevumi medikamentu iegādei atsevišķām iedzīvotāju kategorijām un diagnozēm