Turpinājums no 1.lpp.

Taču pašlaik galvenokārt strādājam pie otrā sējuma, kas aptvers laikposmu no 1918.gada novembra līdz 1940.gada vasarai. Tikai pēc tam skatīsimies, kā sakārtot pēdējo sējumu. Varbūt tas iznāks divās daļās, jo tajā aplūkojamais laika periods ir itin ilgs. Tas noslēgsies ar faktiskās neatkarības atgūšanu, kad suverēnu Latvijas Republiku sāka atzīt daudzas ārvalstis.

— Pavisam drīz — novembrī vai decembrī — nāks klajā enciklopēdija "Latvijas Brīvības cīņas 1918—1920". Cik liels ir Vēstures institūta darbinieku ieguldījums tās veidošanā?

— Enciklopēdijas šķirkļu sagatavošanā lielā mērā esmu piedalījies es pats, tāpat vēstures doktors Ēriks Jēkabsons un citi mani kolēģi. Cik liels ir bijis katra ieguldījums, par to šodien neņemos spriest. Ļoti iespējams, ka jaunās paaudzes zinātnieki pat ir pārspējuši vecākos vēsturniekus. Piemēram, Ēriks Jēkabsons ir ļoti ražīgs vēsturnieks, kam ir ļoti daudz publikāciju. Arī Polijā, kur viņš ir šīs valsts vēsturnieku asociācijas loceklis, turklāt viņš pilnīgi pārvalda poļu valodu, kas viņam dod lielas priekšrocības vēsturnieka darbā.

— Jau top "20.gadsimta Latvijas vēsture". Bet ko vēl varētu izcelt no Vēstures institūta līdzšinējā un turpmākā devuma?

— Gribētu īpaši atzīmēt rakstu krājumu "Latvijas zemju robežas 1000 gados". Tas ir sevišķi nozīmīgs tādēļ, ka mūsu robežas joprojām nav tā īsti iezīmētas un nospraustas. Kā mums ir ar austrumu robežu, to mēs labi zinām, avīzēs par to raksta. Ir vēl grāmatas, kas saistītas ar Rīgas vēsturi, piemēram, "Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē". Sagatavošanā ir vēl vairākas grāmatas. Jau minēts Andrieva Ezergaiļa pētījums par holokaustu Latvijā Otrā pasaules kara gados. Arī rakstu krājums par mūra pilīm Latvijā. Mēs, vēsturnieki, gan darām visu, kas ir mūsu spēkos. Taču ar grāmatu izdošanu iet ļoti grūti. Ja neizdodas atrast finansiālus palīgus ārpus Vēstures institūta sienām, tad bieži vien lasītājiem un interesentiem nākas ilgu laiku pagaidīt.

— Vēsturnieku sarakstīto grāmatu klāsts, šķiet, nav nemaz tik pieticīgs. Taču bieži vien diezgan augsto cenu dēļ cilvēki nav spējīgi tās iegādāties.

— Tā nu tas ir, jo grāmatu pašizmaksa ir visai augsta. Mēs gan cenšamies panākt, lai to cena būtu pēc iespējas mazāka. Faktiski par pašizmaksu mēs pārdodam "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu", kas ir gan akadēmiskām prasībām atbilstošs, gan pietiekami interesants.

— Bieži vien vēsturnieki saņem pārmetumus par to, ka viņi nepietiekami esot izgaismojuši mūsu pagātnes "baltos plankumus". Vai jūs piekrītat šādam vērtējumam?

— No 1994. gada līdz 1998. gadam rakstot "20. gadsimta Latvijas vēstures" pirmo sējumu, protams, mums daudzējādā ziņā nācās balstīties uz pašreizējiem pētniecības rezultātiem, īpaši ekonomikā. Jo ekonomikas pētījumi taču nav veicami neilgā laikā. Tie prasa daudzus gadus rūpīga darba arhīvos. Tie paši "20. gadsimta Latvijas vēstures" pirmā sējuma autori jau gadiem ilgi bija sēdējuši arhīvos, lai izpētītu visas saimnieciskās problēmas šī gadsimta sākumā. Protams, arī tur vēl daudz kas būtu darāms. Taču mēs gribam, lai lasītāji jo drīzāk saņemtu mūsu sagatavoto grāmatu, tādēļ dažkārt nākas balstīties uz veco bagāžu. Lai gan, domāju, pirmajā sējumā būs diezgan daudz jaunu faktu konstatējumu un atziņu. Tas nekādā ziņā nebūs kādreizējo izdevumu atkārtojums.

— Vai, jūsuprāt, tagad nav vērojama jau līdzsvarotāka un izsvērtāka attieksme pret nesenās un tālākās pagātnes notikumiem, proti, cenšoties neiebraukt no viena grāvja otrā?

— Protams, mēs, vēsturnieki, tagad īpaši cenšamies būt objektīvi. Līdz ar to tiem, kas gaida "20. gadsimta Latvijas vēstures" pirmajā sējumā īpašus politisko batāliju atainojumus, vienā otrā gadījumā nāksies vilties. Tikai tādēļ, ka šoreiz aizvien esam centušies neiebraukt ne vienā, ne otrā grāvī. Esam mazāk vērības pievērsuši partiju ķīviņiem, ņemot vērā to, ka iepriekšējās desmitgadēs visvairāk uzmanības tika veltīts tikai vienas partijas paveiktajam. Šodien izrādās, ka ir ļoti grūti konstatēt, kā ir rīkojušās citas partijas, jo daudzi dokumenti ir gājuši bojā un varbūt, pēc manām domām, ir pat apzināti iznīcināti.

— Vai patiešām ir tā sauktie "baltie plankumi" mūsu valsts un tautas šā gadsimta vēsturē?

— Domāju, ka tā jau nu gluži nav, ka būtu baltie plankumi. Cita lieta, kā notikumi atspoguļoti tajā vai citā grāmatā vai rakstā. Daudz kas atkarīgs no tā, cik lielā mērā autors savos secinājumos un apsvērumos ir balstījies uz saviem pētījumiem vai uz iepriekšējos gados publicēto. Tas, protams, tūdaļ kļūst skaidrs, tiklīdz lasītājs ņem rokās grāmatu. Dabiski, arī katrs lasītājs analizē grāmatu pēc sava prāta. Ne velti mēdz sacīt, ka vēstures zinātnē un pedagoģijā katrs ir gudrs.

— Pēdējā laikā parādās arī sensacionāla rakstura atklājumi attiecībā uz jaunāko laiku vēsturi. Piemēram, igauņu vēsturnieka Ilmijerva atzinums, ka Kārlis Ulmanis it kā esot saņēmis finansējumus no Padomju Krievijas varas iestādēm. Kā jūs, būdams XX gadsimta vēstures pētnieks, raugāties uz šāda rakstura publikācijām?

— Šobrīd grūti dot izsmeļošu atbildi. Taču es ar ļoti lielām aizdomām, lai neteiktu vairāk, raugos uz šī jaunā un nepieredzējušā zinātnieka atklājumiem. Pirmkārt, kā es saprotu no mūsu avīzēs sniegtajām ziņām, Ilmijerve vēl pat nav aizstāvējis doktora disertāciju. Tātad viņam nav vajadzīgās pieredzes darbā ar dokumentiem. Liekas arī, ka šie dokumenti, ko viņš cēlis gaismā, nav bijuši pakļauti jelkādai ekspertīzei. Otrkārt, Kārlis Ulmanis nepavisam nav tas cilvēks, kas būtu pirmoreiz saistāms ar Latvijas vēsturniekiem nepieejamiem dokumentiem. Bijušais Vēstures institūta direktors Indulis Ronis savulaik deviņdesmito gadu sākumā, Augstākās padomes komandēts, devās uz Maskavu un toreiz piekļuva pie tā sauktajiem "čekas" materiāliem, arī pie Kārļa Ulmaņa personīgās lietas, tostarp viņa nopratināšanas protokoliem. Ja jau patiešām Ulmanis, kā tagad paziņo igauņu vēsturnieks, ir bijis saistīts ar Krieviju un saņēmis naudu par saviem paskaidrojumiem un Krievijai labvēlīgo politisko nostāju, tad kaut kas no tā neapšaubāmi parādītos arī nopratināšanas protokolos. Bet tur it nekā tāda nav. Tas viss liek ļoti apšaubīt igauņu kolēģa apgalvojumus. Ļoti žēl, ka mūsu jaunās žurnālistes ir uzķērušās uz tiem un ar visai kliedzošiem virsrakstiem sensacionāli pavēstījušas kaut ko tādu, ko vispirms vajadzētu pamatīgi izpētīt, gūstot ekspertu novērtējumus par šiem dokumentiem, lai izdarītu tālejošus secinājumus. Domāju, ka tā rīkoties vēsturnieks nedrīkst. Viņam ir jāattiecas ar lielāku atbildību pret visu to, kas saistīts ar valsti un tās augstākajām amatpersonām. Es personīgi nepieļauju domu, ka tā varētu būt patiesība. Tur ir daudz tādu momentu, kas liek šaubīties. Kaut vai tas, ka Ulmanis nekad nav pārzinājis vai aprūpējis tranzītu cauri Latvijai. Ja tiek apgalvots, ka par to viņš ir saņēmis naudu, tas liek ļoti šaubīties par dokumentu patiesīgumu. Turklāt ir zināms, ka sociāldemokrāti bija tie, kas 1927. gadā panāca tirdzniecības līguma ar PSRS noslēgšanu, bet Zemnieku savienība bija pret šo likumu. Kādēļ tad tika maksāta nauda Zemnieku savienībai, ja tā Saeimā nostājās pret šo līgumu? Tas arī liekas kas neloģisks. Domāju, ka igauņu vēsturnieka apgalvojumi ir pārlieku stipri izteikti un publikāciju autoram vajadzēja būt atturīgākam savos spriedumos vismaz līdz lietas galīgai noskaidrošanai.

— Kādi būtu tie periodi vai notikumi, pie kuriem vēsturniekiem būtu vairāk jāpiestrādā, pētot XX gadsimta vēsturi?

— Manuprāt, tagad ļoti daudz jāstrādā pie visa tā, kas saistīts ar "20. gadsimta Latvijas vēstures" otro sējumu, proti, pie laikposma no 1918. līdz 1940. gadam. Agrāk, ja neskaita LKP darbību un revolucionāro kustību, tas vēsturniekiem bija gluži vai aizliegtais lauciņš. Tādēļ tur daudz ko vēl vajadzētu pētīt un noskaidrot. Piemēram, pamatīgi būtu jāpārcilā tā laika ekonomikas jautājumi. Daudz kas būtu pētāms Latvijas Saeimu darbībā un politisko partiju savstarpējās attiecībās.

Taču laiks negaida. Mēs arī nedomājam, ka varēsim sniegt galīgās pētījumos gūtās atziņas. Neapšaubāmi arī pēc otrā sējuma iznākšanas turpināsies darbs pie daudzām līdz šim neskartām vai gauži maz skartām tēmām. Bet mēs vēlamies, lai vismaz galvenie jautājumi būtu aplūkoti, sniedzot arī uz tiem daudzmaz pilnīgas atbildes. Cik precīzas tās būs, to, protams, rādīs laiks. Jo arī vēsture ir zinātne, kas attīstās un nestāv uz vietas. Tāpēc pētniekiem, nonākot viņu rīcībā jauniem materiāliem, dažkārt ir jāizdara gluži citi secinājumi.

Daudz nāksies pētīt Otrā pasaules kara gados notikušo. Ja neskaita rakstus par fašistu zvērībām, joprojām nav izpētīts vācu okupācijas laiks — vietējās pašpārvaldes un nacistu okupācijas aparāta darbība Latvijas teritorijā. Nav novērtēts latviešu karavīru liktenis abās frontes pusēs.

Vēl paliek periods no 1944.–1945. gada līdz 1991. gadam. Tur it kā viss ir skaidrs, it kā pašu pārdzīvots, bet tomēr daudz kas ir palicis aiz kadra. Pie šī perioda tagad strādā gan Vēstures institūta, gan arhīvu darbinieki. Tiek izdoti dokumentu krājumi, uz kuriem lielā mērā varēsim balstīties, gatavojot pēdējo "20. gadsimta Latvijas vēstures" sējumu. Kad pēdējie sējumi parādīsies, par to vēl ir pāragri spriest. Taču darbs tiek veikts.

— Vai otrais sējums varētu parādīties jau nākamgad?

— Diemžēl ne. Ievelkoties pirmā sējuma sagatavošanai tā izdošanai, viss darba process pabīdījās uz priekšu. Jo vienlaikus nevar strādāt pie diviem sējumiem — rediģēšanas un izdošanas ziņā. Tādēļ ir ļoti žēl, ka mums nebija savlaicīga valdības finansiāla atbalsta, lai varētu laist klajā pirmo sējumu jau 1998. gadā, kad tas faktiski jau bija gatavs.

— Bet, ja tagad būtu valdības finansiālais atbalsts?

— Protams, finansiāls atbalsts vienmēr ir vēlams un pat nepieciešams mūsu apstākļos. Atliek cerēt, ka valdība kaut ko darīs. Vēsturnieki jau neprasa daudz, tikai to, kas nepieciešams kvalificētiem pētījumiem un viņu publikāciju izdošanai. Bet ieguldītā nauda atmaksātos daudzkārt — gan vairojot mūsu valsts prestižu pasaulē, gan radot pagātnes un arī tagadnes notikumu objektīvu izpratni mūsu tautā.

Mintauts Ducmanis,

"LV" informācijas redaktors