Latvija: 1929–1938

Tā tas bija, tā notika

1929.gadā Latvija sēroja par sava diženā dzejnieka Raiņa nāvi. Mūžībā bija aizgājis pēdējais no “lielās trijotnes” – Latvijas kā starptautiski atzītas, demokrātiski tiesiskas un taisnīguma – valsts balstiem. Ar Zigfrīda Annas Meierovica – pirmā mūsu ārlietu ministra – traģisko bojāeju 1925.gadā zaudējām savu skaidro ārpolitisko līniju un stāju, kuras mērķis bija miermīlīga, bet reizē sevi aizsargātspējīga Baltijas valstu politiskā savienība. Vai mēs varētu iedomāties Meierovicu, padevīgi pakļaujamies Staļina un Molotova spiedienam? Pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem augstāki par visu bija demokrātiskie likumības principi. Vai mēs spētu iedomāties J.Čaksti, bez ierunām akceptējot nelikumīgu varas sagrābšanu? Ar Raiņa aiziešanu mūžībā zaudēts bija Latvijas tautas un valsts garīgais simbols. Vai arī Raini, ja viņš būtu piedzīvojis 1934.gada 16.maija rītu, aizsargi un policisti uzdrīkstētos arestēt un vest uz Liepājas nometni? Toreiz vēl nevienu šādi jautājumi nemocīja, jo demokrātiskā iekārta šķita stabila, attiecības ar kaimiņvalstīm labas un draudzīgas, nākotne gaiša un saulaina.

Opozīcija (sociāldemokrāti) un pozīcija (pilsoniskās partijas) strīdējās gan parlamentā, gan savu laikrakstu slejās, gan pilsētu ielās. Turklāt demokrātijas robežas bija paplašinājušās, palielinoties Saeimā pārstāvēto politisko partiju spektram. Tā 3. Saeimā iekļuva komunistiskā Strādnieku un zemnieku frakcija. Pati kompartija kā bija, tā arī palika nelegāla organizācija. Latvijā formāls šīs partijas aizliegums nepastāvēja, taču saskaņā ar Sodu likumu piederība kompartijai tika atzīta par krimināli sodāmu, jo šī organizācija draudēja vardarbīgā ceļā grozīt valsts iekārtu. Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti aktīvi izmantoja Saeimas tribīni komunistisko ideju sludināšanai, Padomju Savienības slavināšanai un Latvijas valsts un parlamenta zākāšanai. Nodrošinājušies ar deputāta imunitāti, viņi izplatīja komunistisko literatūru. Atsevišķi šīs partijas deputāti rīkoja tračus un kautiņus, jaucot sociāldemokrātu sapulces un mītiņus. Tā 1929.gada 15.oktobrī Latvijas Slimokasu savienības sapulcē Rīgā trīs Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāti sarīkoja kautiņu ar vairāk nekā desmit cietušajiem. Viens no šī kautiņa “varoņiem” deputāts Jānis Balodis pat ieguva “īlenu Baloža” iesauku, jo bija draudējis “buržujus” un sociāldemokrātus durstīt īleniem.

1931.gada rudenī notika 4. Saeimas vēlēšanas. Kaut gan sociāldemokrāti un Zemnieku savienība saglabāja savas vadošās pozīcijas Saeimā, to iegūto deputātu vietu skaits bija sarucis, bet komunistiskā Strādnieku un zemnieku frakcija savu stāvokli bija nostiprinājusi. Pirmo reizi kopš Satversmes sapulces (1920–1922) darbības laika un pirmo reizi Latvijas Saeimas vēsturē parlamentā pārstāvību atguva Latvijas sievietes. No Demokrātiskā centra saraksta par deputāti ievēlēja Bertu Pīpiņu. Viņa aktīvi aizstāvēja Latvijas sieviešu tiesības neatkarīgi no viņu tautības un sociālā stāvokļa, beidzot panākot nopietnas diskusijas Saeimā par šiem jautājumiem. Rūpīgi bija izstrādāts B.Pīpiņas iesniegtais likumprojekts par alimentu pieprasījumu piedziņas apmierināšanu un ģimenes piemaksu izsniegšanas kārtību.

Tikmēr arī līdz Latvijai atvēlās pasaules saimnieciskās krīzes viļņi. Jau 1930.gada rudenī uz leju sāka slīdēt kokapstrādes ražojumu cenas. 1932.gadā produkcijas ražošana metālapstrādē un mašīnbūvē, apģērbu un apavu rūpniecībā, keramikas rūpniecībā un kokrūpniecībā samazinājās uz pusi. Kritās iedzīvotāju dzīves līmenis, uzņēmumi pārtrauca ražošanu un cilvēki palika bez darba. Bezdarbnieku skaits trīskāršojās no 11,5 tūkstošiem 1928.gadā līdz vairāk nekā 35 tūkstošiem 1932.gada janvārī. Saeima un valdība izmisīgi meklēja ceļus krīzes radītā posta pārvarēšanai. Saeima pieņēma likumu “Par līdzekļu piešķiršanu bezdarba apkarošanai” un likumu par krīzes apkarošanas nodokli, nosakot to 50% apmērā no nekustamās mantas nodokļa pilsētās un no ienākumu nodokļa, izraisot sociāldemokrātu un dažu ebreju deputātu neapmierinātību, jo viņi prasīja, lai šis nodoklis tiktu attiecināts arī uz lauksaimniekiem.

Saimnieciskās krīzes duļķainajos ūdeņos 1931.gada 5.novembrī dzima latviskais nacisms Latviešu tautas apvienības “Ugunskrusts” veidolā. Plašāk šī organizācija pazīstama ar mainīto nosaukumu “Pērkonkrusts”. Visās Latviju piemeklējušās likstās un nelaimēs “Pērkonkrusts” vainoja cittautiešus, īpaši ebrejus. Antisemītisms līdz apsēstībai kļuva par organizācijas pamatprincipu un vadmotīvu. Galēji kreiso (kompartijas) un galēji labējo (pērkoņkrustiešu) naids pret Latvijas parlamentāro demokrātiju bija vienāds, sakrita pat tā izteiksmes līdzekļi. Komunisti Saeimu sauca par “spekulāciju centru un melno biržu”, bet pērkonkrustieši runāja par “žīdiskā “pērk un pārdod” tvanā skanošiem Jūdasa grašiem”.

Uz slikto pusi sāka mainīties arī starptautiskā situācija. Padomju Savienībā 1929.gadā nedalītu diktatorisku varu ieguva Staļins, bet 1933.gada 30.janvārī pašā Eiropas centrā – Vācijā – triumfēja nacisms, Hitleram kļūstot par kancleru. Abi šie režīmi uz Latviju raudzījās kā uz nākotnē iekārojamu laupījumu – gardu kumosu ar neaizsalstošām ostām un labi attīstītu lauksaimniecību. Staļins pagaidām vēl turpināja spēlēt miermīlības komēdiju un noslēdza ar Latviju neuzbrukšanas līgumu, kurā vēlreiz bija svinīgi solīts, ka “negrozāmi un uz visiem laikiem par nesatricināmu pamatu” paliks 1920.gada 11.augusta abu valstu miera līgums ar Padomju Krievijas atteikšanos no jebkādām pretenzijām pēc Latvijas zemes. Hitlers un nacisti savus “dzīves telpas” paplašināšanas plānus gan īpaši neslēpa. Nacistiskā Vācija atklāti sāka izplatīt savas idejas Latvijas vācu tautības pilsoņu vidū. Šajā brīdī pasaules apbrīnas vērtu, cilvēciskas solidaritātes un demokrātisko ideālu izpratnes soli spēra Latvijas sociāldemokrāti, kopā ar Latvijas ebreju politiskajiem līderiem pievienojoties starptautiskajai protesta kustībai pret ebreju vajāšanām Vācijā. Latvijā tika izveidota Vācijas preču un pakalpojumu boikota komiteja un 1933.gada 4.jūnijā izsludināts boikots. Tas drīzāk bija simbolisks solis, jo reālam Vācijas boikotam nepiekrita pat liela daļa Latvijas ebreju uzņēmēju, nemaz nerunājot par kādu valsts oficiālu atbalstu. Taču Vācija atbildēja ārkārtēji asi un sāpīgi, 12.jūnijā pārtraucot pirkt Latvijas sviestu. Nacistiskās Vācijas pieteiktais “sviesta karš” ilga tikai četras dienas, jo Vācijai vēl nācās rēķināties ar iespējamo Tautu Savienības reakciju. Diemžēl Rietumu demokrātijas šajā laikā nesaprata, ka ar nacistiem jārunā tikai boikotu un embargo valodā. Mazās Latvijas valdība bija pārbijusies, taču boikota komitejas darbību neaizliedza, jo demokrātiskās valsts likumi un tiesības tomēr tika respektētas. Sociāldemokrāti panāca Saeimas ārkārtējās sesijas sasaukšanu, aicinot deputātus apspriest fašisma apkarošanas jautājumus, pēc sociāldemokrātu priekšlikuma Saeima jau iepriekš bija uzdevusi valdībai izraidīt no valsts visus demokrātiskai republikai naidīgos ārzemniekus un slēgt organizāciju “Ugunskrusts” (“Pērkonkrusts”). Lai arī sesijā neko panākt neizdevās, vēstures priekšā Latvijas parlaments, pateicoties sociāldemokrātu deputātiem, bija nostājies antinacistisko spēku un politiskās sirdsapziņas pusē.

Nobeigums sekos

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents