Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Medicīnā nav atklājuma, no kā būtu tikai labums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.09.1999., Nr. 305/307 (1765/1767) https://vestnesis.lv/ta/id/17741

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

17.09.1999., Nr. 305/307 (1765/1767)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Medicīnā nav atklājuma, no kā būtu tikai labums

Z1.JPG (141415 BYTES) Kaut laika ritums ir neapturams, tuvojoties gadsimta un tūkstošgades robežai, arvien biežāk rodas vēlme pārlūkot paveikto un darāmos darbus. It kā pavilkt svītru un izraudzīt nākamos mērķus. Tāda nu laikam ir cilvēka daba.

Izņēmums nav arī izcilākie Latvijas zinātnieki un tautsaimnieki. Autoru grupa, par konsultantu pieaicinot Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu, ir sagatavojusi interviju grāmatu "Millennium... Latviešu skatījumā", ko šā gada nogalē paredzējis izdot apgāds "Valters un Rapa".

Šoreiz un arī turpmāk iepazīstinām ar dažiem izvilkumiem no topošās grāmatas, ar dažām sarunām ar šiem intelekta cilvēkiem.

Biogrāfija:

Ilmārs Lazovskis. Dzimis 1931.gada 19.novembrī Rīgā.

1956 — ar uzslavu beidzis Rīgas Medicīnas institūtu.

1956 – 1959 — iekšķīgo slimību ārsts Gulbenes slimnīcā.

1964 — aizstāvējis Dr.med.disertāciju reimatoloģijā.

1971–1972 — Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas stipendiāts

iekšķīgās slimībās Lielbritānijā.

1978 — aizstāvējis Dr.habil.med.disertāciju nefroloģijā.

1980 — viesprofesors Lincā.

1994 — viesprofesors Losandželosā.

1996 — viesprofesors Minhenē.

1995 — Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

1995 — P.Stradiņa klīniskās slimnīcas I Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs.

1999 — P.Stradiņa klīniskās slimnīcas I Iekšķīgo slimību klīnikas profesors.

Ņujorkas Zinātņu akadēmijas loceklis.

8 grāmatu autors, no kurām 5 ir mācību grāmatas.

Darbības jomas: iekšķīgās slimības, nefroloģija, arteriālā hipertensija, reimatoloģija, saistaudu slimības; medicīnas terminoloģija, medicīnas izglītība, medicīnas ētika; iekšķīgo slimību vēsture; medicīnas un zinātnes filozofija, nelineārā dinamika un fenomenoloģiska pieeja iekšķīgajās slimībās.

Autoritātes:

Profesors Kristaps Rudzītis.

Skolotāji Augusts Ģiezēns, Herta Lindberga.

Valodniece Rasma Grīsle.

Atziņas:

Nespēja paredzēt visas tuvākās nākotnes norises balstās pasaules uzbūves un darbības principu savpatībā, bet nevis mūsu zināšanu nepilnībā.

Pasaules zinātniskā skaidrojuma meklējumi nav nekādā pretrunā ar ticību Augstākajam saprātam — Dievam: tie viens otru papildina, bagātinot cilvēka domāšanu un dvēseli.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ilmārs Lazovskis "Latvijas Vēstneša" redakcijā 1999.gada 12.martā

Ilmārs Lazovskis:

Ārsts. Medicīnas un zinātnes filozofs

— Kādas problēmas pašlaik uztrauc pasaules mediķus?

— Pasaules mediķu uzskatos par to, kas būtu svarīgākais, nav vienotības. Tādas arī nekad nav bijis un nevar būt, jo pilnīga vienprātība neatbilst cilvēka dabai. Katrā zemeslodes daļā mediķiem ir savas problēmas — Āfrikas ārstus mazāk satrauc klonēšana un Dollija, bet daudz vairāk tas, ka miljoniem cilvēku mirst no bada, epidēmijām un bezgalīgiem cilšu un tautu kariem. Savukārt mūs, piemēram, īpaši neinteresē malārijas oda izplatība, bet satrauc lielā mirstība no infarkta, vēža, augošais satiksmes upuru skaits, alkoholisms, narkomānija, noziedzības kāpums, bailes no ģenētiski pārveidota uztura, no vides piesārņošanas, arī jaunu infekciju briesmas.

Medicīnai piemīt īpatnība, ka gandrīz katrs atklājums jeb liels sasniegums nes līdzi briesmas. Nav neviena atklājuma medicīnā, no kā būtu tikai labums. Patiesībā cilvēka veselībai praktiski nozīmīgo atklājumu laiks medicīnā sākās tikai pagājušā gadsimta beigās. Ja mēs ar medicīnu saprotam slimību pazīšanu, ārstēšanu un novēršanu, tad līdz tam medicīnas faktiski nebija. Bija teorētiski nozīmīgi atklājumi, bet ārsts, labākajā gadījumā, slimniekam varēja tikai atvieglot ciešanas. Šī gadsimta sākumā strauji attīstījās paņēmieni, kas precizē diagnozi un ārstē. Milzīgs sasniegums gadsimta sākumā bija vakcinācija pret dažādām slimībām (vakcinācija pret bakām tika ieteikta jau pirms simt gadiem), tad nāca antibakteriālie līdzekļi, apstarošana; tika izpētīta cilvēka spēja aizsargāt sevi pret infekcijām jeb imunitāte.

Bet katra no šīm metodēm slēpj sevī arī briesmas. Antibakteriālie līdzekļi un to lietošana ir radījusi bīstamus jaunus mikrobus, pret kuriem mums nav līdzekļu. Iespējams, ka imunitātes pārmaiņas, varbūt arī antibakteriālie līdzekļi vai kāds cits, mums vēl nezināms iemesls veicināja AIDS vīrusa rašanos.

Izrādās, ka izsargāšanās no slimībām arī var kļūt bīstama. Aizvien vairāk parādās biedinoši pētījumi, kas liecina, ka enerģiska un bieža bērnu vakcinācija jeb potēšana pret infekcijām vēlāk draud ar lielāku risku saslimt ar alerģiskām slimībām, piemēram, bronhiālo astmu, kā arī ar dažām vēža formām. Tas varētu izvērsties par problēmu nākamajā gadsimtā.

Ģenētikas pētījumi, kuru mērķis ir palīdzēt daudziem, ar iedzimtām kaitēm sirgstošajiem cilvēkiem, ir humāni un morāli attaisnojami. Lai šiem pacientiem palīdzētu vai lai novērstu slimības tālāku pārmantošanas iespēju, zinātnē operē ar pašiem gēniem. Rodas interese vēl dziļāk pētīt dažādus gēnus līdz pat tādiem, kas ietekmē cilvēka izturēšanos, izskatu u.c. parasti "dabas dotas" īpašības. Līdz šim par to varēja lasīt zinātniskās fantastikas romānos — sapni radīt pilnīgi pakļāvīgu cilvēku kategoriju. Mūsdienās teorētiska iespēja šādus cilvēkus radīt jau ir. Tāpat teorētiski iespējams radīt psihiski slimus indivīdus, cilvēkus ar vienu konkrētu iedzimtu defektu. Bet pat gadījumos, kad pētnieka nolūks ir labs un zinātnieks ir pārliecināts par eksperimenta pareizību, rodas sarežģījumi. Tā, piemēram, jaunākie ziņojumi par slaveno klonēto aitu Dolliju vēstī, ka tā noveco ātrāk nekā vidusmēra aita. Klonētāji to negaidīja, ticēdami, ka Dollijas kopija būs pilnībā tāda pati kā oriģināls, arī mūža garuma ziņā. Lūk, vēl viens piemērs, kad panākums pēc laika parāda ēnas puses.

Ja mēs to novērtējam no filozofiskā viedokļa, rodas iespaids, ka daba pati sevi regulē. Daba jau ir pastāvējusi miljoniem gadu pirms mums, mēs aiziesim bojā vai arī visa zemeslode pazudīs, bet Visums tāpat pastāvēs. Dabā ir mehānismi, kas darbojas pretī pārāk lielam spiedienam dabu pārveidot. Radiācijas atklājumi, kas ļoti palīdzēja daudzu vēža formu gadījumos, sekmēja arī atombumbas un neitronu bumbas radīšanu. Tagad paziņots, ka neitronu bumba ir arī Ķīnai. Šī šausmu ieroča spēks slēpjas apstāklī, ka tā nogalina visu dzīvo, nebojājot materiālās vērtības. Radiācija ne tikai palīdz slimajiem, bet padara slimus arī veselos: no tās sekām nomira gan rādija pētniece Marija Sklodovska-Kirī, gan simtiem tūkstošu cilvēku Hirosimā un Nagasaki, desmitiem tūkstošu cieta un cieš no Černobiļas katastrofas sekām. Pēc britu informācijas avotu ziņām, Krievijā joprojām intensīvi darbojas rūpnīcas, kas gatavo nāvējošus mikrobus bakterioloģiskiem ieročiem. Ne velti ASV armijā pašreiz izstrādā programmu armijas vakcinācijai pret liesas sērgu jeb Sibīrijas mēri ( Anthrax ), kas ir viena no visbīstamākajām slimībām.

Var rasties jautājums: varbūt atgriezties alu laikmetā, kur nekā nebija, viss ritēja mierīgi? Bija slimības, kas nogalināja cilvēkus, bija plēsoņas, bet dzīve ritēja saskaņā ar dabu. Taču tas ir pretrunā ar intelektu. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar intelektu. Bet intelekts, iemiesojies tādā sociālā bara dzīvniekā kā cilvēks, paver arī ceļu pašas dabas un gandrīz vai visa dzīvā iznīcināšanai.

Tā ir mana atbilde uz jautājumu, kas satrauc mediķus. Es nevaru runāt pasaules mediķu vārdā, bet mani nodarbina doma, kā atrast līdzsvaru vai arī kā nepārkāpt robežu, kad sākas Dabas pretdarbība? Kā šo robežu laikus pazīt, kā noteikt, vai mēs drīkstam atļaut tālāk manipulēt, piemēram, ar antibiotikām, gēniem, mikrobiem. Tas varētu ievirzīt pētījumus saprātīgākā gultnē.

Es domāju, ka klonēšana eksperimentālā laboratorijā ir atbalstāma. Es, varbūt atšķirībā no citiem, neesmu pret šiem eksperimentiem. Saprotu ASV prezidentu Bilu Klintonu, kas grib tos aizliegt, jo netic cilvēka morālām vai ētiskām īpašībām. Viņam varbūt ir taisnība, bet no zinātniskā viedokļa šie pētījumi var dot daudz ko jaunu. Tā vairs nav medicīnas problēma, tā ir filozofiska vai politiska problēma.

— Kura zinātņu nozare būs vadošā nākamajā gadsimtā?

— Grūti kaut ko pareģot, bet ģenētiskie pētījumi neapšaubāmi būs ļoti nozīmīgi. Jau parādījušies pirmie ziņojumi par iespēju no ģenētiska materiāla radīt aizsargvakcīnas pret AIDS, malāriju, pat pret dažām vēža formām. Strauji attīstās cilmes šūniņu transplantācija, t.i., embrija dažādo audu pirmšūniņu ievadīšana pieauguša cilvēka organismā. Praksē tas nozīmē ataudzēt zaudētu locekli, atjaunot zudušas nervu šūnas u.c. Droši var teikt tikai to, ka tāpat kā vienmēr svarīgākie un vislabāk finansētie pētījumi darbosies cilvēka un viņa vēlmju apmierināšanas labā — mūža pagarināšanai, slimību novēršanai, labsajūtas kāpināšanai, Visuma pētīšanai un arī varas nostiprināšanai un valdītkāres apmierināšanai, savu grupu interešu aizstāvēšanai un tā aizvien tālāk. Diemžēl pie tā pieder arī aizvien spēcīgāku iznīcināšanas ieroču radīšana.

Bet, neraugoties uz pētniecības iespējamiem virzieniem, cilvēces vispārējo attīstību joprojām ietekmē neparedzēti notikumi dabā. Mēs pašlaik nezinām, kādas globālas katastrofas būs nākamā gadsimtā. Par El Nino fenomenu, kas, ļoti iespējams, jau sācis skart arī mūsu klimatiski ģeogrāfisko apvidu, sāka runāt tikai pēdējos gados. Dažādas katastrofas var lielā mērā ietekmēt medicīnas virzību, arī tad, ja tām ir lokāls raksturs. Nelaiķis akadēmiķis hidrologs Censonis Šķiņkis pārliecinoši brīdināja par iespējamo postu, kas var skart visu Latviju, ja joprojām nekas netiks darīts Pļaviņu ūdenskrātuves un Rīgas HES pārveidē. C.Šķiņkis arī aizrādīja, ka Vanšu tilta balsti pamazām kļūst nestabili, kas var radīt jau mazāka mēroga katastrofu tepat Rīgā. Šīs nelaimes pieskaitāmas pie aptuveni paredzamajām.

Bet šādām nelaimēm seko nabadzība, mirstības un saslimstības pieaugums. Lai šāda veida briesmas mazinātu, kontinenta vai valsts, vai vismaz lielas pilsētas mērogā nepieciešams, lai politiku noteiktu intelekts (tas nav tas pats kas inteliģence!) Bet intelekta apjoma piepildīšanai un izmantošanai vajadzīga plaša un laba izglītība. Laba izglītība manā izpratnē nenozīmē tikai pamatīgas zināšanas savā nozarē, kaut arī tas ir pamatnoteikums. Laba izglītība nozīmē vēl vismaz trīs lietas — pirmkārt, pietiekami labas zināšanas par citām zinātņu nozarēm, it īpaši — par pamatnozarei tuvām jomām; otrkārt, spēju droši piedalīties dzīves cīņā par savu mērķu sasniegšanu; to mēdz saukt par sacensību jeb konkurenci; treškārt, pietiekami augstus iekšējās morāles kritērijus.

— Vai Latvijā var runāt par labu izglītību?

— Izglītošanās sākas ar bērna piedzimšanu, to nosaka ģimene, vēlāk — draugi (pagalms, iela) un skola. Valsts ietekmēt audzināšanu ģimenē nespēj — tur valda savi likumi un tikumi, kas katrai ģimenei ir savi. Tātad ietekmējamais izglītības posms ir skola. Domāju, ka pašreiz šajā posmā Latvijā ir dziļa krīze, kas daļēji sakņojas izkropļotajā izglītības revolucionāro pārveidojumu sauklī, kurš 1968.gadā bija populārs Francijā, bet tagad, pēc 30 gadiem, kļuvis par nemitīgi atkārtotu "gudrību" daudzu runātāju mutēs Latvijā: "Skolniekam nevis jādod zivis, bet viņš jāmāca makšķerēt!". Tas nozīmē, ka nav jāmāca fakti, bet tikai prasme saskatīt to kopsakaru. Skolas uzdevums ir sagatavot jaunieti dzīvei, un, patiesību sakot, tas arī ir vienīgais skolas uzdevums plašā nozīmē. Bet pašreizējā dzīve ar darba piedāvājumiem visai nežēlīgas konkurences apstākļos prasa zināt gan faktus, gan saskatīt to kopsakaru. (Pat, lai uzvarētu populārajā radio konkursā "Lieliskais piecinieks", jāzina tikai fakti!)

Attīstītajās valstīs (piemēram, ASV), kas ātrāk pamanījušas agrākos gados pieļautās aplamības, veidojas mūsdienu izglītības sistēma, kas dod visu svarīgāko pamatfaktu zināšanas, prasmi tos interpretēt, bet, pats galvenais, cenšas ieaudzināt sapratni, ka mācīšanās jāturpina visu mūžu. Diemžēl mūsu izglītības sistēmas veidotāju apziņā kā modernas figurē sešdesmito gadu dogmas, kas ieņem padomiskās izglītības modeļa vietu.

Valdībai beidzot jāapzinās, ka tautas izglītība tāpat kā veselība pieder pie visaugstākajām vērtībām, par kurām arī dārgi jāmaksā. Nožēlojamas skolotāju algas un trūcīgs izglītības finansējums ir kauns valstij un valdībai.

Pašreiz valsts skolu programmas vairumā gadījumu ir pārslogotas ar nevajadzīgām lietām, bet gandrīz pilnīgi izzudis prasīgums. Skolu var pabeigt arī ar gluži vājām pamatzināšanām. Tikai pēc tam izglītības problēmu risināšanā pēc nozīmīguma seko niecīgais finansējums, zemās skolotāju algas un citi apstākļi, kas paši par sevi arī ir svarīgi faktori. Latvijā vērojama vidusmēra skolēna zināšanu lejupslīde visās disciplīnās, visstraujāk — dzimtajā valodā; aug skolēnu cietsirdība (piekaušana, aplaupīšana, meiteņu varmākošana, arī izvarošana vienlaikus ar pašu meiteņu nežēlību); ieviešas nihilistisks nicīgums pret ģimeni kā sabiedrības pamatstruktūru; savas mājas, novada, dzimtenes un valsts ignorēšana vai pat nicināšana. Piemēram, man atmiņā ir citāts no žurnāla "Rīgas Laiks". Tas skanēja apmēram tā — Mans vectēvs uzskata, ka būtu svēta lieta gadījumā, ja Latviju iekarotu, šauties un mirt. Es uzskatu, ka pilnīgi normāli būtu, ka es aizbraucu uz Ameriku un neliekos ne zinis, — man tie sūdi nav vajadzīgi. Es daudz augstāk vērtēju kaut kādas vispārcilvēciskas vērtības nekā vienas nācijas pašnoteikšanos. Tā teica Rīgas Ekonomikas augstskolas (dibinājusi Zviedrija) students.

Šī pamatizglītības krīze lēnām aptver arī augstāko izglītību, kur mācības bieži vien notiek pēc vecām, sastingušām metodēm. Vecā sistēma raksturīga ar to, ka mācību centrālā persona bija skolotājs (augstskolas docētājs), kuru uzklausot, mācījās skolēns (students); mūsdienīgā izglītībā centrā atrodas mācāmais, kas mācās pats, bet skolotājs (docētājs) ir padomdevis, balstītājs, vedējs. Nepietiekama izglītība rada nespēju novērtēt zinātnes nozīmi. Latvijas zinātnes pastāvēšana ir ļoti apdraudēta: zinātnieki noveco, bet jaunu, topošu zinātnieku gandrīz nav. Tāds pārrāvums draud ar zinātnes pilnīgu sabrukumu. Vai to novērsīs Rietumos strādājošo jauno zinātnieku kopums, kas atgriezīsies Latvijā? Vai atgriezīsies? Un kas viņus te sagaida?

Būtu jāatceras arī tas, ka tikai pietiekami izglītots cilvēks ar stabiliem morāles principiem spēj labāk par saviem līderiem (deputāti, valdība, dažādi vadītāji) izvēlēties piemērotākos cilvēkus un vieglāk atšķirt "vilkus no avīm".

— Bet nacistu ārsti taču bija izglītoti.

— Protams, bet es līdz šim teikto saistīju ar demokrātisku, civilizētu sabiedrību. Tomēr te jāatceras divas parādības. Vispirms, totalitāras diktatūras politiskā ideoloģija visiem līdzekļiem, arī ar iznīcināšanas draudiem masām un katram indivīdam uzspiež noteiktas rīcības veidu. Pretošanās tam parasti nozīmē, vieglākos gadījumos, izolēšanu, bet bieži vien — ieslodzīšanu un nāvi. Tad sākas bailes, kas paver ceļu cilvēka kā sociāla bara dzīvnieka iedzimtām īpašībām: tieksmei pēc identitātes jeb pašapliecināšanās, tieksmei pēc pastāvīga izaicinājuma (angl. challenge ) jeb stimulācijas un tieksmei pēc drošības. Normālas demokrātiskas valsts apstākļos ar sakārtotu izglītību un pietiekami labiem ekonomiskiem nosacījumiem šo īpašību apmierināšana ievirzās sabiedrībai un indivīdam noderīgā gultnē: pašapliecināšanās rodama tieksmē pēc izglītības un izdevīga darba, izaicinājums ievirzās aicinājumā piedalīties sacensībā par savu karjeru, sacensībā savu spēju parādīšanā (sports, māksla, mūzika, politika u.c.), bet drošība sasniedzama, materiāli nodrošinot sevi un savu ģimeni. Totalitārā režīmā pašapliecināšanās kopumā iespējama tikai ar bezierunu vai vismaz klusu kalpošanu režīmam, izaicinājums jeb stimulācija nozīmē gan intensīvu darbošanos savā nozarē, gan arī ļaunā attīstību cilvēkā, ko līdz tam ietvaros noturēja sabiedrības demokrātiskā sistēma; šī izaicinājuma maksimums ir vēlēšanās pašam kļūt par lielāku vai mazāku diktatoru, kas necieš iebildumus; drošību šādos apstākļos var panākt tikai ar kalpošanu ideoloģijai atklātā demonstratīvā veidā vai arī padevīgi klusējot. Tas notika arī ar ārstiem un zinātni komunisma un nacisma apstākļos. Komunisti bijušajā PSRS un nacisti Hitlera Vācijā aizejošā gadsimta vēsturē paliks kā cilvēku un veselu tautu iznīcināšanas un prātam neaptveramu mocību iedvesmotāji un organizētāji. Bet nacistiskās Vācijas zinātnieki pirmie sāka cīņu par tīru apkārtējo vidi, uzsāka un konsekventi turpināja visstingrāko līdz šim zināmo pretsmēķēšanas cīņu, ieveda agresīvu, valsts regulētu vēža profilaksi, brīdināja sabiedrību no pārmērīgas medikamentu lietošanas, pirmie izstrādāja visstingrākos darba drošības noteikumus, ieviesa aizsardzību pret rentgena stariem. ASV un Eiropa par šāda veida pasākumiem sāka runāt tikai pēc Otrā pasaules kara, bet kaut ko reāli darīt sāka tikai pēdējos 20 gados. Taču paradoksālā veidā tieši ASV zinātnes vēsturnieki atzina šos nacistu mediķu sasniegumus.

— Vai cilvēka daba ir varbūt kaut kas tāds, ar ko viņam vienkārši jāsamierinās?

— Daba mums ir tāda pati, kāda bijusi cilvēces rītausmā. 46 hromosomas, kas mums ir, faktiski nav mainījušās. Starp citu, šimpanzes DNS no cilvēka DNS atšķiras tikai par vienu procentu, bet šis viens procents padara mūs par cilvēkiem.

— Vai pastāv noteikti likumi, pēc kuriem attīstās cilvēce, vai arī viss, kas notiek, ir liktenis?

— Neviena teorija, arī evolūcijas teorija jeb Darvina sugu izcelšanās teorija, absolūti visu neizskaidro, bet tā apstiprina to, ka ir arī neizzināmas lietas.

Pasaules uztvere un izpratne sākās ar pirmajiem cilvēces eksistences brīžiem. Pašos pirmsākumos pasaules uztveri izšķīra eksistences cīņa — dzīvības saglabāšana, aizsargāšana, turpināšana. Cilvēks uztvēra pasauli kā varenu, prātam neaptveramu spēku vadītu sistēmu. Pirmais cilvēka radītais rīks bija vārds, kas deva viņam iespēju apzināt priekšmetus un parādības un dalīties iespaidos par šīm lietām ar citiem cilvēkiem bez pašu priekšmetu un parādību klātbūtnes. Balstoties uz novērojumiem, radās zināšanas par pasauli, un cilvēks izveidoja primitīvas ierīces un instrumentus, ar kuriem pasauli jau varēja mērīt. Kļuva iespējams izmērīt un precīzāk novērtēt daudzas lietas. Sāka šķist, ka viss ir izmērāms, un tikai laiks noteiks, kad beidzot visa pasaule būs uzmērīta un aplēsta. Racionālais šķita uzvarējis iracionālo.

Bet šī gadsimta sākums ienesa zināmu apjukumu: Einšteina relativitātes teorija pārsteidzoši parādīja, ka enerģija, masa un ātrums ir savstarpēji samaināmi lielumi. Radās pat iespēja teorētiski aplēst stāvokli, kad laiks apstājas. Tādu pašu triecienu racionālajai zinātnei deva kvantu fizika. Zinātnes šķietamo harmonisko attīstību satricināja matemātiķis Kurts Gēdels, kas 1931.gadā formulēja teorēmu, kuras galīgais secinājums, izteikts vienkāršos vārdos, bija šāds: "Neko nevar uzskatīt par pilnīgi droši pierādītu."

20.gadsimta otrā pusē pamatīgi tika izmērīts arī cilvēks: ķermeņa makrostruktūra, mikrouzbūve, šūniņas un to sastāvdaļas, fermenti, daudzas elektriskas parādības cilvēkā.

Arī šiem mērījumiem piemīt relativitāte, jo mērītājs ir cilvēks, kura maņu orgāni, kas mērījumus veic, un tiem sekojošas prāta aplēses nav pilnīgas. Tas, ka mēs nespējam paši sevi absolūti precīzi izmērīt, loģiski liek secināt, ka mēs nekad negūstam pilnīgu priekšstatu par objektīvo pasauli, arvien paliek pāri kaut kas nepilnīgi izmērīts vai nepamanīts. Mūsu integritāte vai veselums var pastāvēt tikai vienā mirklī — mērīšanas brīdī — nākamajā mirklī tas jau pazūd, un rezultāts, kā allaž, izrādās atkal relatīvs. Līdz ar to citādu nozīmi iegūst ne tikai jēdzieni: viela, šūna, cilvēks, bet arī cilvēkam tik izšķiroši un svarīgi jēdzieni kā dzīvība un nāve, piedzimšanas un nomiršanas process. Tie pārvēršas par informācijas plūsmu un kļūst par parādībām, kas harmoniski pāriet no viena stāvokļa otrā — kāda lieluma pieaugšana un samazināšanās, aktivitāte un apsīkums, dzīvība un nāve. Mūsu spriedumi nav galīgā un nemainīgā absolūtā patiesība. Bet mums jātiecas uz šo patiesību jeb, kā uzsvēris franču filozofs Andrē Žids: "Ticiet katram, kas sakās meklējam patiesību, bet neticiet nevienam, kas apgalvo, ka viņš esot atradis patiesību." Patiesības meklējumi nozīmē arī tiekšanos pēc zināšanām un noteiktiem morāles principiem.

Iepriekš teiktais liek domāt, ka ārpus cilvēka kā dabas sastāvdaļas eksistē vēl kaut kas cits, transcendentāls, ārpus apziņas esošs.

Filozofijā cilvēku kā dabas būtni ar transcendentālo, ārpus apziņas eksistējošo pētī fenomenoloģija kā mācība par parādību veidu un to atrašanos apziņā. Zinātnē solis tajā pašā virzienā ir haosa teorija, kas sākusi veidoties pirms kādiem 20–25 gadiem.

Divu kopsakarību mērīšanu mēdz apzīmēt par vienkāršu zinātni. Medicīnā tā var būt, piemēram, sakarība starp temperatūru un sirds darbības ātrumu. Ja mēs vienlaikus mērījam trīs, četras vai vēl vairākas kopsakarības, piemēram, uzturu, tā atsevišķās sastāvdaļas, garīgo attīstību, augšanu, tad to jau sauc par sarežģītu zinātni. Lai veiktu šādus pētījumus, talkā jāaicina matemātiķi. Ja vienlaikus pētījamo procesu ir vēl vairāk, it sevišķi tad, ja procesu norisi vai virzienu nevaram iepriekš paredzēt, tad to apzīmē par haosu. Uz haosa sliekšņa klasiskā zinātne apmulst un apstājas, neraugoties uz vismodernākajām pētīšanas metodēm. Tagad mēs spējam visai precīzi izmērīt olbaltumu ķīmisko sastāvu, noteikt to pārvērtības, varam aptuveni paredzēt cilvēka auguma garumu, mums ir simtiem testu, kā novērtēt garīgo attīstību un intelektu. Tomēr precīzi prognozēt, cik ilgi nodzīvos konkrēts cilvēks, kā viņš jutīsies pēc noteikta laika, nevaram. Ar to pašu sastopas zinātnieki, kas pētī jūras viļņošanos vai mākoņu kustību, dzīvnieku populāciju svārstības.

Lieli cēloņi var izrādīties maznozīmīgi, bet mazi cēloņi var radīt lielas sekas. Pat šķietami lineāru sakarību gadījumos ar laiku rodas starpība, bet ja sakarības ir nelineāras, tad agrāk vai vēlāk tās kļūst haotiskas.

Nelinearitāte ir fundamentāla haosa īpašība, kas šķietami paradoksālā veidā nosaka haosa relatīvo stabilitāti.

Vairums, apmēram — 80–85% — ikdienas slimību beidzas ar izārstēšanos. Tādas ir iesnas, mazas brūcītes, galvas sāpes u.c. Iesnu gadījumā vīrusa ietekmē haotiska sistēma zaudē līdzsvaru, bet līdzsvars ātri atjaunojas pats vai arī to palīdz atjaunot ārstēšana. Zāles palīdz atgūt relatīvu līdzsvaru un darbojas kā impulss, kas ievirza organisma norises atpakaļ normālajā haotiskajā gultnē. Grūtu, ļaundabīgu slimību gadījumos haotiskās sistēmas vietā stājas noteikta, "kārtības" sistēma, kas organismu noved līdz nāvei. Tad nepieciešama ārstēšana, bet slimības norisi paredzēt nav iespējams. Paredzēšanas nespēja šajā gadījumā nav atkarīga no zināšanām par konkrēto pacientu. Tā ir haotiskas sistēmas, t.i., cilvēka organisma, savpatība (angl. intrinsic ) jeb iekšējai būtībai piemītoša īpašība.

Haosa teorijas praktiskais pielietojums saskatāms arī fenomenoloģiskā pieejā slimnieka izpratnē. Parādību rašanās un to veids apziņā kopumā arī ir haotisks fenomens, kas saistīts ar daudzām nelineārām sakarībām. Tīras transcendentālas apziņas aplūkošana ir drošāks ceļš, kas palīdz ātrāk saprast to, ka ārsta un pacienta mērķi nav vienādi. Ārsts vēlas noteikt precīzi diagnozi un, balstoties uz to, izvēlēties vismodernāko un piemērotāko ārstēšanu. Tajā pašā laikā pacientu mazāk uztrauc diagnozes nosaukums, bet tas, kā slimība apdraud viņa nākotni, kad viņš beidzot būs vesels.

Pacientu arī mazāk interesē konkrētā ārstēšanas metode, bet vairāk — tas, kā ārstēšana noritēs, vai pēc tās slimnieks atkal kļūs možs un darbspējīgs. Līdz ar to bez subjektīvās jeb pacienta pieredzes mēs nekādi nevaram spriest par slimības realitāti. Ārstam ikdienas darbā tas bieži pat neienāk prātā.

Haosa un harmonijas antagonisms šādā aspektā interesants arī tādēļ, ka tas saista matemātiķu izveidotu teoriju ar filozofisku pieeju pacienta iekšējās pasaules norišu izpratnē.

— Kādu uzskatu piekritējs jūs esat — konservatīvo vai liberālo?

— Domāju, taisnība ir Bernardam Šovam, kas apgalvojis — kāds, kas jaunībā nav sociālists, ir bez sirds, bet tas, kas vecumā nav konservatīvs, ir bez smadzenēm. Esmu vienmēr bijis pret netaisnību, bet, gadiem ejot, sliecos aizvien vairāk domāt, ka valstij par labu nāk konservatīva politika. Ideālas valsts iekārtas nav nekur. Bet pēc tās, tāpat kā pēc patiesības, jātiecas. Par valsts briedumu spriež ne tikai pēc aizsardzības budžeta vai kāda ražojuma, bet gan pēc tautas izglītības, zinātnes un tautas veselības aprūpes stāvokļa. Mums visās trīs jomās jādarbojas ar atrotītām piedurknēm, lai Latvija ieņemtu cienīgu vietu, kas tai neapšaubāmi pienākas citu Eiropas valstu vidū.

— Kā jūs kopumā vērtējat Latvijas attīstību?

— Šodien varu teikt — ar piesardzīgu optimismu. Valsts visneatliekamākie darbi, manuprāt, ir korupcijas un birokratizācijas mazināšana, nodokļu iemaksu un likumības nodrošināšana. Tikai tad gaidāma saimnieciska augšupeja, kas ļautu pilnveidot izglītību, zinātni, veselības aprūpi. Tie ir paši svarīgākie uzdevumi, domājot par Latvijas nākotni.

— Kuras iespējas Latvija ir izmantojusi un kuras nav?

— Es domāju, ka pats lielākais ieguvums ir Latvijas neatkarība, kas, jāatzīst, lielā mērā mums iekrita klēpī labvēlīgos vēsturiskos apstākļos: austrumos sabrucis totalitārisms, rietumos — labvēlīgi noskaņotas demokrātijas.

Pozitīvais ir tas, ka demokrātija tomēr attīstās. Ir daudzas partijas, jūs varat izdot avīzi, varat braukt, kurp vēlaties. Jauniešiem ir milzīgas iespējas izglītoties. Es piederu pie tiem optimistiem, kas uzskata, ka mums ir visas iespējas attīstīties.

Kas ir negatīvs? Pirmais ir tas, ar ko jāsamierinās, — tas, ka tā paaudze, kas visu nosaka, kas ir pie varas, 90 procentos gadījumu ir cilvēki ar veco padomju domāšanu. Proti, "caur organizāciju, caur partiju es izvirzīšos, caur biznesa sakariem es nodibināšu sev biedru vai draugu grupu, un tad mēs virzīsim savu problēmu, neinteresējoties par valsti". Latvijā neesam sasnieguši tādu stāvokli, kā tas ir, piemēram, Amerikā, — tur vidusmēra cilvēki identificē sevi ar valsti. Viņi grib, protams, dzīvot labi un pelnīt kā jebkurš cilvēks, bet viņi arī uzskata: "No manas rīcības ir atkarīga šīs valsts labklājība." Pagaidām Latvijā tas nav manāms.

Otrs mīnuss ir mūsu haotiskā un sliktā izglītība. Trešais — tas, ka, regulējot likumus vai likumdošanu, pirmajā vietā ir lobiji, nevis lietderīgums. Veselības aprūpē, arī izglītībā, visur ir saskatāmas pārsvarā partiju, ne valsts intereses.

— Mūsu demogrāfi paredz latviešu izzušanu.

— Kad cariskā Krievija sabruka, bija 180 nācijas, kad Padomju savienība sabruka, bija 70 vai 75 nācijas. Pārējās pamazām izzuda. Rūdolfs Virhovs, vācu mediķis, pagājušajā gadsimtā apceļoja Latviju, aprakstīja latviešus un lībiešus. Viņš pareģoja, ka latvieši lībiešus asimilēs. Bet tad, pēc viņa domām, savukārt austrumu kaimiņš asimilēs latviešus. Ceru, ka šis paredzējums nepiepildīsies.

— Kā jūs kā mediķis vērtējat veselības stāvokli Latvijā?

— Tas ir slikts. Bērnu veselību lielā mērā nosaka ģimene: gēni un audzināšana, sociālie apstākļi. Ģimenē par bērnu veselību rūpējas relatīvi neliela pietiekami izglītotu vecāku daļa.

Turīgu vecāku nelaime bieži ir tā, ka viņi uzskata, ka pietiek ar visu nepieciešamo bērnu dāsni apgādāt. Bērns pats viņus faktiski neinteresē. Audzinātgribošajiem savukārt pārāk bieži nav iespēju audzināt. Lielu postu nodara tautas nodzeršanās.

Skolā ir iznīcis jēdziens skolu medicīna. Kārtīgā skolā jābūt ārstam, māsai, kas rūpējas un mudina skolotājus rūpēties par bērnu veselību. Tagad skolēni sēž šķībi, bojā savu kaulu sistēmu, bojā redzi. Bezmaksas zobārstniecība un zobu higiēna skolās vispār neeksistē. Mums drīz nebūs veselu jaunu cilvēku.

— Kas ir jūsu skolotāji medicīnā?

— Pirmām kārtām tas ir profesors Kristaps Rudzītis, kas man deva ne tikai zināšanas un interesi par zinātnisko darbu, bet arī mācīja šaubīties, kritiski vērtēt valdošās dogmas, interesēties par pasauli kopumā, uzsverot, ka "labs ārsts aizvien ir arī filozofs". Caur profesoru Rudzīti par medicīnas filozofijas autoritāti man kļuvis arī viņa skolotājs profesors Mārtiņš Zīle, kas miris 1945.gadā Vācijā.

Mana autoritāte praksē, pie slimnieka gultas, ir profesore Elza Preimate. Profesores Preimates vadīts, būdams vēl tikai 5.kursa students, īsti izpratu, ko slimniekam un topošam ārstam nozīmē iespēja baudīt patiesi īsta ārsta un augstu morāles principu cilvēka tuvumu. Par to esmu viņai pateicīgs visu mūžu un priecājos, ka profesore Preimate joprojām strādā un tāpat kā vienmēr rūpējas arī par latviešu valodas kopšanu.

Ārstam ir jāmācās visu mūžu. Jāmācās ir nevis līdz vecumam, bet līdz nāvei, un, ejot pie slimnieka, ārstam vispirms ir jābalstās uz modernām zināšanām. Es nevaru ārstēt slimnieku tā, kā ārstēju tad, kad beidzu institūtu. Turklāt ārstēšanā aizvien jābūt klāt sirdsapziņai.

— Kas pašlaik visvairāk izraisa iekšķīgās slimības?

— Pirmais ir dzīvesveids. Veselības saglabāšanas ieteikumi ir vienkārši: nesmēķēt, kustēties, ēst pareizu uzturu. Slimības rada mūsu gēni, izraisa infekcijas; mūsu apstākļos daudzos gadījumos nāves iemesli ir satiksmes nelaimes gadījumi un alkoholisms, pašnāvības; daļēji arī vides piesārņojums. Jāteic, ka Latvija pagaidām vēl ir relatīvi tīra, vēl mums ir daudz mežu, vēl var atrast tīrus avotus. Bet, vērojot pasaules vispārējo virzību, domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, cik ātri jeb cik paaudžu laikā zeme būs sagandēta. Cilvēka tiekšanās pēc apmierinājuma pilnības ir daudzkārt stiprāka par saprāta diktēto sevis, savu tuvāko vai arī dabas saudzēšanu.

— Vai jums pašam ir izdevies ievērot pareizu dzīvesveidu?

— Diemžēl ne vienmēr. Drudžainais dzīves ritms piespiež ignorēt daudz ko derīgu. Savu mazumiņu brīvā laika rīta stundās gan cenšos izmantot kustoties: darbu sāku agri, tā ap pusastoņiem, un savus 5–6 kilometrus uz Stradiņa slimnīcu bieži eju kājām.

— Katru rītu ejat?

— Protams, ir izņēmumi. Brīvajās dienās ziemā cenšos slēpot. Man nepatīk slaloms — tas ir garlaicīgs, jo ilgs laiks jāpavada vienā un tajā pašā vietā; modernos laikos pat zūd kalnā kāpšanas prieks. Man tīk slēpot Ērgļos, arī Gaiziņa apkaimē — pauguri, meži, aizsaluši ezeriņi. Tagad, kad bērni izauguši, bet mazbērni aizņemti savās gaitās, bieži mežā esmu viens. Vientulības brīžus es vērtēju kā dārgumu. Agrākos gados marta beigās mēs Ērgļu mežos satikāmies ar tagad jau nelaiķi Edgaru Siliņu; šad tad uz kādas takas, kur mūsu ceļi krustojās, apstājāmies un parunājāmies par lietām, kas aplūkotas viņa grāmatā "Lielo patiesību meklējumi". Tad aizslēpojām katrs uz savu pusi, katrs ar savām domām.

Reti kāda cilvēka nāvi esmu tā pārdzīvojis kā Edgara Siliņa pēkšņo aiziešanu.

— Kad un kāpēc jūs pievērsāties latviešu valodas kopšanai?

— Grūti atbildēt, varbūt skolas un skolotāju ietekmē. Pamatskolā mans mīļākais priekšmets bija latviešu valodas gramatika, kas tolaik bija stingri jāzina. Mācījāmies pēc Valerijas Bērziņas "Latviešu valodas gramatikas". Gramatikas izklāsta ziņā šī grāmata, manuprāt, joprojām nav pārspēta. Gramatika ir kā valodas matemātika — bez precīzām aplēsēm dzīvē tālu netiksi. Ne velti lielais angļu valodas kopējs un veidotājs Semjuels Džonsons teicis: "Valoda ir domu drānas". Un domām, tāpat kā drānām, jābūt koptām un tīrām.

— Ciktāl var runāt par latviešu valodas attīstību un ciktāl par noplicināšanu?

— Vispirms mums jāvienojas par to, ka valoda ir katras nācijas pirmais un galvenais pastāvēšanas noteikums — conditio sine qua non jeb, citiem vārdiem runājot, bez valodas nav tautas. Gribu vēlreiz atkārtot dažus jautājumus, ko pirms kāda laika publicēju laikrakstā sakarā ar apgalvojumiem, ka "nekad kopš trīsdesmitajiem gadiem latviešu valodas situācija nav bijusi tik laba kā pašlaik".

Valodas attīstība ir pats par sevi saprotams process — tāpat kā mēs vairs nebraucam ar zirgu tramvajiem un nerakstām ar zosu spalvām, tāpat mēs vairs nelietojam čupu burtus un gotu rakstību. Vai šī attīstība ir pašregulējoša un tādēļ nav vajadzības to ietekmēt, tirgus ekonomikas apstākļos paļaujoties vienīgi uz valodas konkurētspēju?

Ja atbilde ir "jā, valoda pati attīstās, tā nav jāietekmē", tad seko nākamais jautājums. Kāda nozīme būtu piešķirama tādiem latviešu valodniekiem un rakstniekiem kā Dr.Juris Bārs, Kronvaldu Atis, Juris Alunāns, Rainis, Kārlis Mīlenbahs, prof. Jānis Endzelīns līdz pat mūsdienām. Šie un vēl citi ieteica gan garumzīmi h burta vietā (nevis ahda , bet āda ), ierosināja atteikties no čupu burtiem (piemēram, schwaki vietā teikt švaki , bet vēlāk pat uzdrošinājās švaki vietā ieviest vāji, vārgi, trūcīgi, nespēcīgi vai vēl kā) un tā uz priekšu līdz mūsdienu latviešu valodai. Tas, īpaši trīsdesmitajos gados, visumā notika ar ieviešamu un ieviestu noteikumu palīdzību, kas bija jāpilda gan skolotājiem, gan mācību grāmatu iespiedējiem, gan jāievēro radio diktoriem. Tiesa, arī toreiz notika visai karstas diskusijas par normām un noteikumiem, mīkstināto ® ieskaitot.

Vai lielāks ļaunums ir krievu, angļu, vācu vai citvalodu aizguvumu ieplūšana (un nereti arī aizplūšana) mūsu valodā vai mūsu valodas noplicināšana, no daudziem iespējamiem latviešu vārdiem visiem gadījumiem izvēloties tikai vienu? Piemēram, gandrīz izzudis vārds pārdot (tiesa, vēl lieto pārdoties ), preces parasti realizē . Stipri retāk lieto arī vārdu pirkt , visu tikai tirgo . Tāpat, sākot no laika ziņām līdz politisku, noziedzīgu, romantisku, medicīnisku un citu parādību aprakstīšanai, lieto gandrīz vienīgi vārdu ievērojams: ievērojams cilvēks, ievērojams sniega daudzums, ievērojams vējš, ievērojama temperatūra, ievērojams urīna daudzums, ievērojams naudas daudzums utt. Ievērojams, protams, ir latviešu vārds, kas gan, šķiet, ieviesies kā "pyfxbntkmysq" tiešs un ērti lietojams tulkojums. Vai apzīmējumus izcils cilvēks, stipra snigšana, spēcīgs vējš, augsta temperatūra, daudz urīna, daudz naudas vai liela bagātība lietos tikai daži rakstnieki?

Vai tikpat liels ļaunums nav mūsu valodai raksturīgā skanējuma zudums, pārņemot citvalodu konstrukcijas? Piemēram. Nu, ko, priecīgus jums Ziemassvētkus! Kā labi strādājas? Kas te darās? Atsauksme uz Ministru prezidenta runu. Blīva miesasbūve. Cenas kāpj uz visiem produktiem. Noziedzniekiem izņemti ieroči. Jāņem aizdzīto mašīnu un jāatgriež īpašniekam. Profilakses dēļ nedarbosies visi īsviļņu raidītāji.

Vai aplama svešvārdu rakstība lielajos laikrakstos, arī "Dienā", — pataloģija, torokālā ķirurģija, palleatīvā aprūpe, moslemi, repartriācija, ekskalācija arī atstājama attīstībai līdz "labākiem laikiem"? Protams tikai tad, ja šie laiki jau nav pienākuši.

Kaut gan ASV valodnieks A.Čomskis ( Avram Noam Chomsky , dz.1928.g.) uzskata — katras tautas valoda daļēji ir arī iedzimtu īpašību nosacīta, tomēr vislielākā nozīme bērna valodas izveidē ir atdarināšanai, tam, kā runā ģimenē, uz ielas, skolā, kino, teātrī, kā rakstīts laikrakstos un žurnālos. Vai šī atdarinātā un atdarināmā valodas daļa arī būtu atstājama brīvai attīstībai, bez valodnieku padomiem un bez labojumiem skolā, laikrakstos, televīzijā, radio? Protams, jāapzinās, ka ne ģimenē, ne arī pagalmā tas nenotiks.

Ja atbilde arī uz šo jautājumu būtu "jā", tad nākamais jautājums — ko darīt ar vidusskolu absolventiem, kas vēlas kļūt par Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes studentiem, bet rakstiskajā iestājpārbaudījuma darbā viņiem ir vairāki desmiti, bet dažiem pat pāri simtam latviešu valodas kļūdu, starp citu, arī tiem, kas 1999. gada rudenī vēlējās studēt filoloģiju? Minētais pirms dažiem mēnešiem bija aprakstīts kādā avīzes publikācijā. Vai te patiešām vainīgi vienīgi skolotāji un skolēni?

Valodā pats galvenais ir saprotamība. Lai mēs nesajauktu vārdus ar jēdzieniem un saprastu, kādi vārdi aiz kāda jēdziena slēpjas. Tas ir mūžīgais strīds par mīkstināto ®, kas tagad atkal ir atjaunojies. Padomju laikos, četrdesmito gadu beigās, izbeidza mīkstinātā ® un ch lietošanu. Motivācija bija vienkārša — tie ir buržuāziskās valodniecības aizspriedumi. Protams, šo rakstību tagad atjaunot ir grūti. Mani tomēr pārliecina dažu valodnieku, piemēram, Rasmas Grīsles argumenti, kuriem neesmu atradis nevienu (!) loģiski pamatotu iebildi. Atkārtošu dažus piemērus. Stāsts sākas ar teikumu: "Veras logs". Vai tas nozīmē Veras logu? Vai arī kāds logs veras vaļā? Tautasdziesma "Kalnā kāpu skatīties, kas ar manu tēvu zemi?". Vai es uzkāpu kalnā palūkoties, kas ar manu tēvu zemi notiek, vai arī — kas manu zemi apar? Tā ir liela starpība. Rainim ir dzejolis "Gara gaita", kas krieviski nozīmē "Genm le[f", bet krieviski tas tika pārtulkots kā "Lkbyysq genm" — "Garais ceļš". Bez mīkstinātā ® sajūk un kļūst pārprotamas dažādas vārdu formas, jūk vīriešu un sieviešu dzimte, vārdu jēga, nereti — pat viss teksts. Valoda ar mīkstināto ® kļūst skaidrāka, tātad nedrīkst to mest laukā.

— Eiropā ir vienots eiro, vai nepienāks brīdis, kad būs vienota valoda?

— Izrādās, ka šajos gados lietas notiek gluži otrādi. Beļģijas piemērs ir klasisks — flāmu kultūra Eiropas Savienības ietvaros attīstījusies tik strauji, kā vēl nekad, un tieši tagad tā atkal atjauno savas prasības uz atsevišķu pastāvēšanu, atdalītu no Beļģijas franciski runājošiem valoņiem. Valodas pastāvēšanas problēmas risinājumu atstāt pilnīgai pašplūsmei jeb brīvai attīstībai var atļauties tikai lielas nācijas, piemēram, angliski vai spāniski runājošas tautas, kuru vidū savu dzīves vietu atradušas daudz mazākas nācijas, kas spiestas piesavināties lielo pamatvalodu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Mazās valstīs, kur apmetušās lielas, pamatnācijai skaitliski tuvas ieceļotājtautas ar atšķirīgu valodu, kultūru un mentalitāti, pamatnācijas valodas saglabāšanai ir vajadzīga noteikta rīcība ar valsts institūciju un izglītības iestāžu piedalīšanos. Lielbritānijā aizvien vairāk velsiešu atgūst savu daļēji zaudēto valodu, bet Izraēla ar stingru un neatlaidīgu valsts varas darbību atdzīvinājusi praktiski mirušu valodu — ivritu — un padarījusi to par valsts valodu.

Cīņa par neatkarību, balstoties uz etniskajām, gandrīz vienmēr — valodas un/vai reliģijas atšķirībām, notiek daudzās pasaules malās. Minēšu dažus piemērus Eiropā — Čehija un Slovākija (jau sadalījušās), Dienvidslāvija (Bosnija, Horvātija, Kosova), Lielbritānija (Skotija, kas tikko ieguva savu parlamentu, Velsa, Ziemeļīrija), Francija (Korsika), Spānija (basku zeme), Francija (Bretaņa), Beļģija (flāmi un valoņi), Moldova (Piedņestra), Azerbaidžāna (Kalnu Karabaha), Gruzija (Abhāzija); Āzijā, Āfrikā, Amerikā — Irāna, Irāka, Turcija (visās — Kurdistāna), Indijā (Pendžaba), Šrilanka (tamili), Kanāda (Kvebeka) u.c. Tautu un nāciju apvienošanās iespējama tikai uz brīvas vienošanās pamata, bez vardarbības. Tas nodrošina saimniecisku uzplaukumu un vienlaikus arī nācijas pastāvēšanu. Tādēļ es uzskatu, ka Eiropas Savienība Latvijai ir šādas attīstības garants, un mums jādara viss, lai mēs kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti.

— Esat kristietis?

— Jā, esmu kristīts luterānis.

— Kristietis kultūrpiederības nozīmē vai arī ticat augstākai varai?

— Abējādi. Ticības apliecinājums luterāņiem sākas ar vārdiem "es ticu". Zinātniski, supermateriālistiski noskaņoti cilvēki vaicās, vai ārsts patiešām domā, ka var būt ieņemšana no Svētā Gara, vai Jēzus var celties augšā no miroņiem, staigāt pa ūdens virsu u.tml. Es novelku robežu starp vārdiem "es ticu" un "es zinu". Tās ir divas dažādas lietas. Ja man kāds saka: "Es tevi mīlu", tad es teikšu: "Es to nezinu, bet es ticu".

Kāpēc es ticu? Tāpēc, ka zinu, ka manas zināšanas par pasauli ir relatīvas. Es nevaru pateikt, kurš Dievs vislabākais. Es nekad nediskutētu ar musulmani. Es dzīvoju Latvijā, kāpēc man kļūt par musulmani? Man interesants šķiet, piemēram, budisms. Katrā reliģijā, kas ir jau ārpus cilvēka saprāta robežām, ir kaut kas ļoti dziļš, kas saskan ar to cilvēka personības daļu, kas saistīta ar garīgumu un dvēseli, norobežojoties no zināšanām. Piemēram, es ar vieglu smaidu raugos uz centieniem pierādīt, ka Turīnas līķauts ir īsts, vai arī, ka tas ir viltojums; es labi zinu, ka pasaulē ir tūkstošiem Jēzus krusta gabaliņu, no kuriem iznāktu simtiem krustu. Bet man ir mana kristieša ticība, kas nav atņemama un kas dod īpašu spēku, ko nedod kailas zināšanas.

Helēna Grīnberga

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!