Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

Deviņpadsmitais un pēdējais pirmās Republikas Ministru kabinets (Ministru prezidents Kārlis Ulmanis – pirmajā rindā otrais no kreisās) 1934.gada 24.maijā pieņemšanā pie trešā Valsts prezidenta Alberta Kvieša (pirmajā rindā vidū); 1937.gada Triju Zvaigžņu ordeņa diploms ar Valsts un Ministru prezidenta, TZO Domes priekšsēdētāja Kārļa Ulmaņa parakstu “LV” arhīva foto; diploma fragments no picasaweb.google.com

Latvija: 1929–1938

Tā tas bija, tā notika

Nobeigums. Sākums – “LV” Nr.98, 27.06.2008.

Tomēr Latvijā nobrieda īsta parlamentārā krīze. Pirmais Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kura enerģijai pateicoties savā laikā vispār radās pati Latvijas demokrātiskā valsts, kura vadītā Zemnieku savienība bija gandrīz vienmēr veidojusi Latvijas valdību mugurkaulu un bijusi politiskās stabilitātes garants, tagad nolēma atteikties no demokrātijas un izdarīt valsts apvērsumu. K.Ulmanis laikam bija noticējis savam nemaldīgumam un spējai vislabāk par visiem zināt, kas vajadzīgs Latvijas tautai un valstij. Piedevām atteikšanās no demokrātijas un diktatūru izveidošana kļuva par Austrumu un Centrāleiropas gandrīz vispārēju politisko procesu. Maskēšanās nolūkā Saeimā tika iesniegts plašs, Zemnieku savienības piedāvāts Satversmes grozījumu projekts, kurš paredzēja pāreju uz prezidentālu republiku, deputātu skaita samazināšanu uz pusi, vēlētāju vecuma cenza paaugstināšanu no 21 uz 25 gadiem. Saeima pēc garām debatēm 2.lasījumā pieņēma tikai pāreju uz tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju, nedodot Valsts prezidentam pilnvaru vienkārši atlaist Saeimu, Ministru kabinetu vai atsevišķus ministrus. Ārkārtīgi draudīgs signāls bija Strādnieku un zemnieku frakcijas deputātu izdošana tiesāšanai, kā drošības līdzekli piemērojot apcietināšanu.

1934.gada 4.maijā Latvijas parlamentā savu pēdējo runu teica Latvijas izcilais demokrāts ebreju deputāts Mordehajs Nuroks: “(..) Vispirms mums jābūt skaidrībā un jāatceras, ka par visu to, kas mums tagad ir – mūsu patstāvību, mūsu valsti, mūsu neatkarību – mums jāpateicas tikai demokrātiskiem lozungiem, demokrātiskiem principiem, brīvības kustībai priekš kara un mūsu kopīgās tēvijas visu tautību asinīm. (..) Satversme ir tautas vissvētākais, sevišķi vēl jaunā valstī. Kad pamati sāk šķobīties, var sagrūt visa valsts ēka.” Šie vārdi izrādījās pravietiski.

Kad 1934.gada 15.maijā pulksten 19.52 beidzās Latvijas Republikas 4. Saeimas 9.sesijas 9.sēde un deputāti atstāja Saeimas namu, šīs durvis aizvērās uz vairāk nekā pusgadsimtu, izauga un mūžu nodzīvoja vesela paaudze, kurai nebija lemts zināt, kas ir demokrātija.

K.Ulmaņa izdarītais valsts apvērsums nesastapa nekādu pretestību, sevi lika manīt vispārējais pagurums no nemitīgajiem partiju ķīviņiem un ilgas pēc “stingras rokas” un “zemes saimnieka”, kurš spētu izvest tautu no krīzes, politiskās un sociālās sašķeltības.

Demokrātijas vietā stājās autoritāra diktatūra. Ar īsu valdības deklarāciju tika paziņots, ka “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets” (šo reformu K.Ulmaņa valdība tā arī neizdarīja). Politisko partiju darbību pārtrauca un tās likvidēja ar iekšlietu ministra rīkojumiem. K.Ulmanis lika slēgt visas partijas, savu Zemnieku savienību ieskaitot. Apvienošanās politiskās partijās Latvijas pilsoņiem turpmāk tika aizliegta ar likumu. 15.maiju oficiāli pasludināja par valsts svētkiem – Nacionālās vienības un valsts autoritārās pārvaldīšanas kārtības nodibināšanas dienu jeb saīsināti par Tautas vienības svētkiem. Paziņošana par Latvijas valsts ordeņu un goda zīmju piešķiršanu vairs nenotika pirms 1.maija (Latvijas Satversmes sapulces sanākšanas gadadienas), bet pirms 15.maija. Ar paša K.Ulmaņa aktīvu līdzdalību uzplauka neaprobežots viņa personības un vadonības kults. Pēc likumīgi ievēlētā Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru laika beigām K.Ulmanis sevi pasludināja par Valsts un Ministru prezidentu vienā personā.

Valdība uzsāka “saimniecības latviskošanas kursu”. Ar 1935.gadā dibinātās Kredītbankas starpniecību tika uzpirktas uzņēmumu akcijas un veidotas valsts kontrolētas akciju sabiedrības. K.Ulmaņa ideāls bija valsts plānsaimniecība ekonomikā un valstiskota sabiedriskā un kultūras dzīve. Visu šo nozaru pārzināšanai un vadīšanai tika izveidota t.s. kameru sistēma, kurā ietilpa Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Profesiju un Rakstu un mākslas kameras. Saimniecība pakāpeniski izgāja no 30.gadu sākuma lielās krīzes. Latvijas sviests un bekons bija slavena un pieprasīta prece Eiropā.

K.Ulmaņa valdība izrādīja patiesas rūpes par tautas izglītības līmeņa celšanu, daudzi pagasti saņēma jaunas un skaistas skolu ēkas. Milzīgu atzinību un popularitāti iemantoja K.Ulmaņa 1935.gada 28.janvārī izteiktais “Draudzīgais aicinājums”, mudinot Latvijas iedzīvotājus neaizmirst savas skolas un dāvināt tām grāmatas, mākslas darbus un mūzikas instrumentus. 1936.gada 14.janvārī tika nodibināts un līdz pat šai dienai sekmīgi darbojas Latvijas Vēstures institūts, jau toreiz bija iecerēta Latvijas Zinātņu akadēmijas izveidošana.

Mūsdienu demokrātiskās Latvijas augstākās valsts amatpersonas varētu daudz pamācīties no K.Ulmaņa spējas un drosmes uzturēt kontaktus ar tautu. Viņš bez īpašas apsardzes varēja savu braucienu laikā pa Latviju vienkārši ieiet kādā lauku sētā un aprunāties ar zemnieku par darāmajiem darbiem un problēmām. Nav noliedzams, ka tāpēc daudzi K.Ulmani mīlēja. Tāpat nav noliedzams, ka viņš gribēja darīt tikai labu. Protams, viņam patika vara, bet viņu nekad nevadīja savtīga vēlme izmantot savu stāvokli, lai piepildītu sev kabatas.

Atšķirībā no Staļina un Hitlera Latvijas diktators nekad nebalstīja savu varu uz asiņainām represijām. Latvijā netika izpildīts neviens nāves sods politisku iemeslu dēļ. Savus politiskos pretiniekus – sociāldemokrātus un dažu pilsonisko partiju pārstāvjus – K.Ulmanis pēc apvērsuma gan lika ievietot Liepājas nometnē, taču tā nebija koncentrācijas nometne padomiskā vai nacistiskā izpratnē. Drīz šādi internētās personas tika atbrīvotas un vairāki bijušie Saeimas deputāti saņēma pensijas. Pat komunisti saņēma tikai cietumsodus – 6 gadi ieslodzījumā skaitījās ļoti bargs spriedums. Latvijas komunisti palikuši dziļu pateicību parādā K.Ulmanim, kurš viņus, iesēdinot Latvijas cietumos, paglāba no neizbēgamas nāves Staļina lielajā tīrīšanā 1936.–1937. un vēlākajos gados.

Tomēr medaļai ir arī otra puse. Diktatūra atņēma iespēju un tiesības tautai pašai atbildīgi lemt par savu dzīvi. Latvija K.Ulmanim bija kā viņa iemīļotā rakstnieka Edvarta Virzas “Straumēnos” apjūsmotā lauku sēta, kur saimnieks bija viņš pats, bet tauta tikai kalpi un ministri – priekšstrādnieki. Lielu ļaunumu nodarīja diktatūras uzspiestais aizliegums presei atklāti un patiesīgi informēt sabiedrību par staļiniskajā Padomju Savienībā un hitleriskajā Vācijā notiekošajām zvērībām aiz bailēm no Staļina un Hitlera dusmām, atņemot tiesības tautai zināt, ar ko viņai jādzīvo tuvākos un nedaudz tālākos kaimiņos.

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents

Izmantotie avoti un literatūra:

Latvijas Republikas 3. un 4. Saeimas stenogrammas. – Rīga, 1929–1934.

20.gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīgā valsts. 1918–1940. – Rīga. 2003.

Latvijas vēsture. 20.gadsimts. – Rīga, 2005.

Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā 1926–1940. – Rīga, 2002.