Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par pašvaldību finansēšanu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 17.09.1999., Nr. 305/307 (1765/1767) https://vestnesis.lv/ta/id/17745

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par piešķīrumiem pašvaldībām

Vēl šajā numurā

17.09.1999., Nr. 305/307 (1765/1767)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par pašvaldību finansēšanu

Kā "LV" slejās vairākkārt rakstīts, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) struktūrās, kopumā ņemot, izpilddirektoru asociācija (LPIA), kuras priekšsēdētājs — daugavpilietis Vitālijs Aizbalts, LPS padomnieks Bruno Otersons, vēl nesen — Rīgas rajona padomes ekonomiskais rosinātājs — darbojas pat apskaužami aktīvi. Jo pašreizējā situācijā tā sauktie izpilddirektori veic tādas funkcijas, kādas vēl pirms nieka desmit gadiem bija atvēlētas rajonu izpildkomiteju priekšsēdētāju vietniekiem: visa praktiskā aprūpe, sākot ar pagasta valdēm un beidzot ar savas skolas jumtu. Patlaban LPIA ir cita struktūra, tamlīdz arī cita attieksme pret risinājumu kopumu. Vai gan vēl pirms pieciem gadiem kāds varēja iedomāties, ka savs izpilddirektors būs ne tikai rajona centram, bet arī apkārtējām mazpilsētām un pat prāvākajiem pagastiem? Jo laika gaitā ir pierādīts — tā sauktais līderis ir vienspēcīgs, ja tam līdzās nav labās vai kreisās rokas. Droši vien arī mūsu slejās ne reizi vien vajadzēs rakstīt par vispārsaprotamo situāciju: dara viens, atbild visi. Un kas pēc tam? Pamazām ir jāpierod pie izpilddirektoru statusa.

Šajā sakarā vairāk nekā zīmīga bija LPIA kārtējā sanāce Rīgā, Daugavpils ielā, Latgales priekšpilsētas padomes konferenču zālē ar vairāk nekā simt izpilddirektoru klātieni. Jo visus klātesošos nešaubīgi interesēja šobrīd īpaši aktuālā problēma: pašreizējā valdība ir deklarējusi, ka nepieciešama totāla taupība ik uz soļa, sākot ar Latvijas jaunpilsoņa parādīšanos pasaulē līdz pat sirmgalvju guldīšanai zemes klēpī. Jo viss šajā pasaulē ir vienotā ritmā, tamlīdz arī ritumā, kas nav atkarīgs no gadalaiku plūsmas. Ko mēs varam un arī — ko nevaram?

Ar īpašu interesi tika uzklausīts gandrīz stundu ilgais priekšlasījums par tematu "Latvijas Bankas monetārā politika kā tautsaimniecības stabilizācijas un ilgtermiņa attīstības pamats".

Par to daudz un plaši runāja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns.

Šajā pārskatā — tikai dažas viņa tēzes. Bankas mūsdienu pasaulē ir viens no tā sauktā ekonomiskā pieprasījuma instrumentiem, un arī Latvija kaut vai ceļā uz Eiropas Savienību nav un nevarētu būt kāds atsevišķs izņēmums.

Jā, viņš bilda, patlaban daudzus un varbūt pat pārāk daudzus interesē, cik liela un zināmā mērā visaptveroša būs Latvijas Banka un tamlīdz arī lata stabilitāte. Raugoties filozofiski, uz to pat nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, jo šodien vējš pūš no vienas, bet rīt — jau no pretējās puses. Tamlīdz arī banku stabilitāte ir atkarīga no tā, kas finansu apritē notiek Eiropā, tāpat visā pasaulē. Līdz šim mēs esam orientējušies galvenokārt uz ASV dolāru, Lielbritānijas mārciņu, reizumis uz Vācijas marku, Francijas franku vai Itālijas liru, tomēr mūsdienu pasaulē viss ir tik cieši saistīts un pat sasaistīts, ka jābūt jutīgiem arī pret Japānas jenu un pret citām mūsu un visas pasaules izpratnē stabilām valūtas vienībām. Ir jāpierod pie koptirgus jēdziena.

Mēs ik rītu savās apspriedēs rūpīgi raugāmies, kāda vispārpieņemtā vērtība ir Lietuvas litam vai Igaunijas kronai un, teiksim, Polijas zlotam, tomēr tikpat vērīgi skatāmies, kā svārstās Krievijas rubļa vai Ukrainas grivnas kursi. Jo te nu ir tā gudrība: būt tepat un tomēr kopā ar visiem, kas apkārt. Paldies Dievam, mēs nevaram un pat negribam tēlot grimstošu laiviņu pasaules okeānā. Jo reālā situācija par to neliecina.

Par tematu "Komercbanku aizdevumu politika uzņēmējdarbības un pašvaldību attīstībai" Latvijas pašvaldību izpilddirektoriem stāstīja koncerna "Unibanka" prezidents Andris Bērziņš un viceprezidents, kura pienākumos ir arī pašvaldību lietas, Juris Aizezers.

Mūsu pārskatā — atkal tikai dažas viņu tēzes. Ar precizējumu iespēju. Ir viela pārdomām, ja, teiksim, Latvijā šāda tipa banku kredīti iedzīvotājiem ir 1,26 miljardi, Igaunijā — 1,55 miljardi, bet Lietuvā — 1,36 miljardi (pieņemsim — dolāros). Bankai tūlīt vaicā: un cik tad reāli iznāk uz vienu personu? Atbilde — parēķiniet paši, turklāt ievērojiet arī to, cik banku ir tajā vai citā Baltijas valstī. Varētu minēt vēl arī citus skaitļus. "Unibankai", protams, gribētos, lai Latvijas daudzo banku (daži saka — esot vairāk nekā divdesmit, citi — pāri trīsdesmit), vidū viņi būtu priekšgalā, tomēr viss ir atkarīgs no pašreizējās ekonomiskās situācijas. Bankas rīcībā ir skaitļi, kurus nav iespējams (un varbūt pat nevajag) absolutizēt. Nu kaut vai tāds, ka "Unibanka" patlaban kreditē aptuveni trīsdesmit procentus šībrīža ekonomisko rosību. Ja kādai pašvaldībai par to ir īpaša interese, banka ir "atvērta".

Protams, bankas rīcībā ir dati par to, kas notiek Igaunijā vai Lietuvā. Dažkārt runā par to, ka igauņus "injicējot" somi, bet lietuviešus — aizrobežu tautasbrāļi (un to tur ir vairāk nekā miljons) un zināmā mērā arī Polija. Lai šādi mīti paliek runātāju ziņā. "Unibankas" vadības izpratnē tas ir mīts, ko līdz zināmam laikam uzturējuši arī paši. Lielos vilcienos šādas rosmes nevar noraidīt, tomēr būtiski ir tas, kas tagad notiek tepat, savā zemē, savā valstī. Kapitālisms vairs nav intelektuāls, bet praktisks jēdziens.

Kopš dažām ne visai glaimojošām atsevišķu banku neveiksmēm, kopumā neuzticības krīze bankām joprojām turpinās. Bankas devums ir pierādīt pretējo. Soli pa solim. Un te jau var runāt, cik vien tīk, tas neko nevērsīs par labu. "Unibanka" strādā un strādās, un tās durvis ir atvērtas. Gan naudas ieguves, gan informācijas ziņā. Banku darbība ir vērienīgs bizness, un "Unibanka" vēlētos, lai tās nodaļas būtu visos Latvijas pašreizējos administratīvajos rajonos.Tas ir reizē arī uzticības bizness, tāpēc "Unibankas" ļaudis ir gandarīti, ka nupat, šajās dienās, tās bankomātu tīklam ir pieslēgusies Gulbene. Ir arī citi pretendenti un ne tikai rajonu centros. Taču viss vēl ir priekšā. Arī tādā ziņā, ciktāl bankas var ietekmēt ekonomisko darbību. Kaut vai vissvaigākais akcents: ja Jēkabpils (līdzšinējā izpratnē — Krustpils) cukurfabrikas vadība būtu attapusies, ka ir tāda "Latvijas Unibanka", šoruden nebūtu jālauza galva par rītdienu.

Šādas tematiskas apspriedes Latvijas Pašvaldību savienības izpilddirektoru asociācija (LPIA) turpmāk rīkos vismaz reizi mēnesī. Jo arī nule notikusī apspriede liecināja, ka samilzušo problēmu kopums faktiski ir neaptverams. Vismaz trīs pārrunu stundas šķita kā pāris mirkļu ritums. Bet LPIA praktisko risinājumu skalā ir desmiti un atkal desmiti problēmu. Asociācijai ir savi risinājumu modeļi. Arī finansiālā nodrošinājuma ziņā.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

pašvaldību lietās

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!