Iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ikdienā tiek uzskatīta par nepieciešamu pārmaiņu, bieži neapzinoties tās sekas. Īpaši tas sakāms par jurisprudenci, jo līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā radikāli mainīsies Latvijas tiesību sistēma, iekļaujot tajā visus ES līgumus un tās institūciju izdotos normatīvos aktus.

Ar šo dokumentu integrāciju Latvijas tiesību sistēmā ir saistīti vairāki juridiski sarežģījumi, kuru starpā jāmin gan lielais skaits normu, kas kļūst juridiski saistošas līdz ar iestāšanās brīdi, gan šo normu iespējamā nesaskaņotība ar līdzšinējo tiesu praksi, gan praktiskās piemērošanas grūtības Latvijai specifiskos jautājumos.1 Šādu sarežģījumu novēršanai jau iepriekš vajadzētu apzināt ES normatīvo aktu vietu Latvijas tiesību normu hierarhijā.

Pašreizējā situācija Latvijā

Pašlaik Latvijā normatīvais akts ar vislielāko juridisko spēku ir Satversme. Starptautisko līgumu statuss attiecībā uz nacionālajiem normatīvajiem aktiem Latvijā formāli nav deklarēts. Satversmes 68.pants tikai netieši nosaka to: "visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana"2. Tiek pieņemts, ka tādējādi starptautiskie līgumi, kurus ir ratificējis Latvijas parlaments, ir ar augstāku juridisko spēku nekā nacionālie likumi, bet ar zemāku nekā Satversme.

Vai tāds pats statuss kā Saeimas ratificētiem starptautiskajiem līgumiem būs arī Eiropas Savienības tiesībām Latvijā pēc iestāšanās ES? Šobrīd nevar skaidri atbildēt jau tāpēc vien, ka Satversmē nekas nav teikts par ES tiesībām.

Esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā nākotnē notiks aktīvas diskusijas par ES tiesību statusu un ka tas tiks minēts Latvijas pamatlikumā. Tad visas ES tiesības iegūtu konstitucionālo statusu Latvijā un būtu līdzvērtīgas Satversmei. Tomēr, pat liekot vienlīdzības zīmi starp Satversmi un ES tiesībām, rodas neskaidrība, kas tad īsti konflikta gadījumā būtu jāpiemēro — Satversmes teksts (tulkojot tajā ietvertās normas iespējami plaši) vai ES tiesības?

Eiropas Justīcijas tiesas viedoklis

Līdzīga rakstura problēmas Eiropas Savienībā tiek risinātas jau kopš sešdesmitajiem gadiem. Ir izveidojusies tiesu prakse, kas regulē attiecības starp ES tiesībām un nacionālajām tiesībām. Vispirms jāmin lieta Costa v.ENEL , kuras ietvaros Eiropas Justīcijas (Taisnīgā) tiesa konstatēja Savienības tiesību pārākumu pār nacionālajām tiesībām nozarēs, kurās valstis ir ierobežojušas savu suverenitāti par labu ES, arī tajos gadījumos, ja nacionālā līmeņa tiesību akts ir vēlāk pieņemts3 (noliedzot principu lex posteriori derogat lex priori ES tiesībās attiecībā pret nacionālajām tiesībām).

Eiropas Justīcijas tiesas praksē (lietas Internationale Handelsgesellschaft v. Einfuhr– und Vorratsstelle fūr Getreide und Futtermittel ietvaros) tika atrisināts arī jautājums par dalībvalstu konstitūciju statusu attiecībā pret ES tiesībām. Tiesa uzsvēra nepieciešamību radīt vienveidīgu ES tiesību iedarbību uz dalībvalstīm, kas nebūtu iespējams, ja tās varētu lietot savas konstitūcijas kā attaisnojumu, lai izvairītos no ES uzlikto pienākumu pildīšanas. Tādējādi tika pasludināts ES tiesību pārākums pār nacionālajām konstitucionālajām tiesībām.4

Minētajam Eiropas Justīcijas tiesas spriedumam tomēr nav izdevies pilnībā kļūt par tiesisko realitāti. Jau lietas izskatīšanas gaitā tika izteikti protesti, atzīmējot, ka ne visu dalībvalstu konstitūcijas paredz ES tiesību prioritāti.5 Grūtības radās arī praksē, jo vairāku dalībvalstu konstitucionālās tiesas atteicās pilnībā piemērot šādu principu attiecībā uz savas valsts konstitūciju.

Dalībvalstu iebildumi

Viens no spilgtākajiem protestiem pret šādu ES tiesību absolūto pārākumu ir Itālija, kuras konstitucionālā tiesa atzina, ka "Itālijas konstitūcijas 11.pantā6 paredzētie suverenitātes ierobežojumi ir atzīstami tikai konstitūcijā nosauktajiem mērķiem... ES līgumi nedod ES institūcijām tiesības pārkāpt Itālijas konstitūcijas pamatprincipus"7. Itālijas tiesu praksē gan nav bijis gadījuma, kad kāds ES institūciju izdots akts tiktu atzīts par pretēju Itālijas konstitūcijai. Tomēr vairāku spriedumu ietvaros Itālijas konstitucionālā tiesa atkārtoti izteica gatavību atzīt ES tiesības par nepiemērojamām, ja tas aizskartu konstitūcijā garantētās tiesības.8

Savukārt Vācijā konstitucionālā tiesa sākotnēji vispār atteicās atzīt ES tiesību pārākumu.9 Vēlāk šī nostādne tika mainīta (nosakot gan tiesības piemērot Vācijas konstitūciju, ja ES institūcijas pārkāps tajā garantētās tiesības), un astoņdesmitajos gados vairākās lietās Vācijas konstitucionālā tiesa pilnībā pieņēma ES tiesību pārākuma principu. Tomēr lietas Brunner v.The European Union Treaty (1994.g.) ietvaros tika uzsvērts, ka pašai Vācijas konstitucionālajai tiesai pieder tiesības izšķirt, vai Eiropas institūcijas ir rīkojušās pilnvaru ietvaros, kas noteiktas Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības līgumos.10

Iepriekšminētie piemēri par Itālijas un Vācijas konstitucionālo tiesu nostāju vairāk raksturo tās teorētiskās iespējas, ko sev rezervē dalībvalstis attiecībās starp ES tiesībām un nacionālajām konstitūcijām, jo šo valstu praksē spilgtas konfliktsituācijas nav radušās. Tomēr runa nav par tikai teorētiskām konstrukcijām, ko vislabāk apliecina piemērs no Grieķijas tiesu prakses.

Lieta tika izskatīta Grieķijas valsts padomē 1997.gada jūlijā. Padomei bija jāizvērtē Grieķijas konstitūcijas normas statuss attiecībā uz vairākām ES līgumu normām.11 Padome nolēma par prioritāru uzskatīt Grieķijas konstitūcijas normu, lēmumu pamatojot ar Grieķijas konstitūcijas 28.pantu, kas paredz starptautisku līgumu augstāku spēku pār nacionālo tiesību sistēmu. Pantā noteikto starptautisko līgumu pārākumu padome tulkoja kā attiecināmu vienīgi uz parastajiem nacionālajiem likumiem, nevis uz konstitūciju.12

Arī vairāku citu dalībvalstu kosntitūcijas "vispārīgi neatzīst ES tiesību virs konstitūcijas esošo spēku"13. Pagaidām gan gandrīz nevienas dalībvalsts konstitucionālās uzraudzības iestādes vēl nav sastapušās ar gadījumiem praksē, kur būtu jāizvērtē, kas ir piemērojams konflikta gadījumā starp ES tiesībām un valsts konstitūciju. Tam par galveno iemeslu būtu jāmin "politisko un tiesisko kultūru arvien lielāka tuvināšanās ES dalībvalstu starpā, kas izpaužas kā konstitucionālo vērtību līdzība"14. Faktiski, nedomājot par dalībvalstu tuvināšanos, nebūtu nemaz iespējama pašas ES pastāvēšana.

Šāda tuvināšanās tomēr vēl nedod teorētisko pamatojumu atrisinājumam situācijai, ja nu tomēr pretrunas rodas. Un minētais Grieķijas piemērs apstiprina tikai to, ka konfliktu iespējamība praksē nebūt nav izslēgta.

Pārdomātu Satversmes grozījumu nepieciešamība

Līdz ar Latvijas iestāšanos ES var rasties milzums dažādu sarežģījumu konstitucionālo tiesību jomā, kuru iespējamos risinājumus vajadzētu sākt meklēt jau tagad. Pamats šo sarežģījumu risināšanai būtu radīts, ja Satversme tiktu papildināta ar jaunu nodaļu, kurā pārdomāti būtu noteiktas ES institūciju pilnvaras un pašas ES statuss attiecībā uz Latviju.

Šādas nodaļas tapšanas procesā vajadzētu pārdomāt iespējamās sekas vairākos tiesiskos aspektos. Tomēr jāuzsver, ka, radot šo nodaļu, vajag paredzēt arī pašas Satversmes statusu pēc iestāšanās ES. Skaidrs, ka Latvija nebūs izņēmums un mums vajadzēs akceptēt ES tiesību pārākumu pār nacionālo likumdošanu parasto likumu līmenī. Tomēr tas nenozīmē, ka ES tiesības būs pārākas par Satversmi.

Minētais Grieķijas piemērs liecina, ka var rasties situācija, ka valsts konstitūcija tiek izmantota, lai izvairītos no ES saistošo normu piemērošanas. Ticamāk gan, ka tāda situācija neradīsies un Latvijā ES tiesību iespējami pakārtotais statuss attiecībā pret Satversmi paliks tikai teorētisku konstrukciju līmenī,15 tāpat kā tas ir lielākajā daļā ES. Tomēr grozījumi Satversmē ir jāizdara, turklāt to izstrādes laikā ir jāpatur prātā arī iespējamā praktiskā nozīme.

1 Ievērojot zemes reformas norisi, Latvijas specifika ES ietvaros īpaši varētu izpausties zemes fonda tiesiskā statusa regulācijā.

2 Latvijas Republikas Satversme// Latvijas Vēstnesis. — 1993.g. 1.jūl.(ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 1998.g.15.okt.).

3 Beaumont P., S.Weatherill. EC Law. — London: Pinguin Books, 1993.—p.315.

4 Turpat, p.316.

5 Steiner J., Lorna W.Textbook on EC Law. — 5th edition. — London: Blackstone press Ltd., 1996.—p.71—72.

6 Itālijas Konstitūcijas 11.pantā ir noteikts "..tā [Itālija] piekrīt abpusējības apstākļos ar citām valstīm ierobežot savu suverenitāti, kas nepieciešams kārtībai, nodrošinošai tautām mieru un taisnīgumu; palīdz un sadarbojas ar starptautiskām organizācijām, kas cenšas sasniegt šos mērķus" — tulkojums no: Rjycnbnewbb pfhe,t;ys[ ujcelfhcnd. — V% <TR> 1996.

7 Steiner J., Lorna W.Textbook on EC Law. — 5th edition. — London: Blackstone press Ltd., 1996. — p.78.

8 Turpat.

9 Šāda tiesas nostāja parādījās vairākās sešdesmito un septiņdesmito gadu lietās.

10 Steiner J., Lorna W. Textbook on ES Law. — 5th edition. — London: Blackstone press Ltd., 1996.—p.79. Jāatzīmē, ka šīs lietas ietvaros tika skatīta Vācijas federālā parlamenta rīcības likumība, ratificējot Māstrihtas līgumu. Tiesa atzina, ka iestāšanās ES neaizskar "cilvēktiesības un demokrātijas principus, kas noteikti Vācijas konstitūcijā".

11 Grieķijas konstitūcijas 16.panta 5.daļa nosaka, ka universitātes izglītība Grieķijā tiek nodrošināta tikai tajās iestādēs, kas ir nodibinātas, regulētas un finansētas no Grieķijas valsts puses. Ārzemēs iegūtajiem diplomiem jātiek apstiprinātiem speciālā valsts institūcijā (DI.K.A.T.S.A.), pirms tie tiek atzīti. Vairākas privātās augstskolas tika izveidojušas sadarbības projektus ar citu ES valstu augstskolām. Šo projektu ietvaros studentiem ir iespēja daļu no laika studēt Grieķijas privātajā augstskolā, bet daļu — citā ES augstskolā. DI.K.A.T.S.A. atteicās atzīt šāda veida augstāko izglītību, nonākot pretrunā ar vairākiem pantiem Romas līgumā (piem., par sadarbību izglītības jomā).

12 Maganaris E. The Principle of Supremacy of Community Law — The Greek Chalange.// Euroepan Law Review, April, 1998. Rakstā gan tika atzīmēts, ka augstākajā tiesu instancē lieta vēl nav izskatīta. Šīs publikācijas brīdī lieta droši vien jau ir izskatīta arī pēdējā instancē, bet diemžēl raksta autora rīcībā nav informācijas par to.

13 Moniz C.B. The Portuguese Constitution and the Participation of the Republic of Portugal in the European Union// European Public Law — Dec 1998.— p.477. rakstā šāda tēze izvirzīta attiecībā uz Portugāles konstitūciju, bet to tikpat veiksmīgi var piemērot arī attiecībā uz vairāku citu dalībvalstu konstitūcijām.

14 Turpat.

15 Būtisks arguments, kas liecina par labu šādam pieņēmumam, ir atšķirības Latvijas un Grieķijas konstitūciju uzbūvē un stilā — Latvijas konstitūcija izceļas ar lakonismu un mazo apjomu, savukārt Grieķijas konstitūcijā normas ir veidotas ļoti detalizētas un atrunātas daudzas tādas lietas, kas Latvijas apstākļos netiek paceltas līdz konstitūcijas līmenim.

"LV" iekšlietu redaktore LIENA PILSĒTNIECE