Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/179 – 4729

Rīgā 2008.gada 9.jūnijā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem

2008.gada 24.janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā “Ž. pret Latviju”, kas stājās spēkā 2008.gada 24.aprīlī.

Savukārt 2008.gada 22.janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā “E.B. pret Franciju”.

Saskaņā ar MK 2008.gada 15.aprīļa sēdes protokola Nr.24 67.§ 2.punktu, kā arī masu mediju un sabiedrības interesi par spriedumu “E.B. pret Franciju” nosūtām publicēšanai šos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešā departamenta spriedums

Lietā “Ž. pret Latviju”¹

(Iesniegums Nr.14755/03) Strasbūrā 2008.gada 24.janvārī

 

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

 

Boštjan M. Zupančič, priekšsēdētājs, Corneliu Bîrsan, Elisabet Fura-Sand­ström, Egbert Myjer, David Thór Björgvinsson, Ineta Ziemele, Isabelle Berro-Lefèvre, tiesneši, un Stanley Naismith, departamenta sekretāra vietnieks,

Pēc apspriešanās palātā 2008.gada 4.janvārī, šajā datumā pieņem šādu spriedumu: 

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.14755/03), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru Latvijas pilsonis Ž. (turpmāk tekstā – “iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2003.gada 24.aprīlī saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 34.pantu. Palātas priekšsēdētājs apmierināja iesniedzēja lūgumu neizpaust viņa vārdu (Tiesas Reglamenta 47.§ 3.punkts).

2. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “valdība”) tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

3. Iesniedzējs apgalvoja, ka viņa pirms­tiesas apcietinājuma ilgums bija pārmērīgs, ka pret viņu vērstā kriminālprocesa ilgums bija pārmērīgs un ka viņam neesot tikušas nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo nacionālās tiesas noraidīja viņa prasību nopratināt lieciniekus, kas liecināja pret viņu, kā arī prasību nodrošināt citu liecinieku klātbūtni un nopratināšanu tiesas procesa laikā.

4. 2006.gada 26.janvārī Tiesa daļēji noraidīja iesniedzēja iesniegumu un nolēma nosūtīt iesniegumu daļā par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu un pret viņu vērsto kriminālprocesu valdībai. Saskaņā ar Konvencijas 29.§ 3.panta nosacījumiem, tā nolēma vienlaicīgi izskatīt iesnieguma pieņemamību un izvērtēt to pēc būtības.

5. 2007.gada 4.janvārī iesniedzējam tika piešķirta juridiskā palīdzība, taču viņš nenozīmēja juristu savu interešu pārstāvībai Tiesā. 2007.gada 6.jūlijā, kad izbeidzās termiņš, kurā iesniedzējs varēja iesniegt savus komentārus par iesnieguma pieņemamību un būtību, iesniedzējs apstiprināja, ka uztur savu iesniegumu, nesniedzot nekādus papildu komentārus. 

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

6. Iesniedzējs dzimis 1959.gadā un pašlaik izcieš piespriesto cietumsodu Jēkabpils cietumā.

1. Iesniedzēja aizturēšana un pirmstiesas apcietinājums

7. 2000.gada 18.novembrī iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par 14 gadus vecas nepilngadīgās izvarošanu, un narkotisko vielu neatļautu iegādāšanos, glabāšanu un transportēšanu.

8. 2000.gada 21.novembrī pēc iesniedzēja lietu izmeklējošā policijas virsnieka lūguma Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese, uzklausījusi mutiski policijas virs­nieka un iesniedzēja advokāta apsvērumus, nolēma piemērot iesniedzējam pirms­tiesas apcietinājumu. Tiesnese aizpildīja standarta veidlapu, ierakstot tajā datumu, savu vārdu, iesniedzēja vārdu un citas lietas detaļas. Pamatojot savu lēmumu, tiesnesei bija jāizvēlas un jāpasvītro iepriekš sastādītais standarta veidlapas teksts, kuru viņa šajā lietā uzskatīja par svarīgu. Viņa ņēma nozieguma smagumu, kura izdarīšanā iesniedzējs tika turēts aizdomās, viņa personību, risku, ka viņš varētu izvairīties no tiesas un iespēju, ka viņš varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Lēmumā netika norādīts datums, līdz kuram iesniedzējam bija jāpaliek apcietinājumā. Saskaņā ar lēmuma kopiju iesniedzējs sēdē nepiedalījās. Viņš šo lēmumu nepārsūdzēja.

9. 2000.gada 15.decembrī iesniedzēja lieta tika nosūtīta uz Rīgas tiesu apgabala prokuratūru.

10. 2001.gada 10.janvārī pēc Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurora lūguma Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese, uzklausot mutiski prokurora apsvērumus, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 15.martam. Ne iesniedzējs, ne viņa advokāts sēdē nepiedalījās. Pamatojot savu lēmumu, tiesnese ņēma nozieguma smagumu, kura izdarīšanā iesniedzējs tika apsūdzēts, viņa četras iepriekšējās sodāmības, risku, ka viņš varētu izvairīties no tiesas un izdarīt jaunus noziegumus un iespēju, ka viņš varētu traucēt izmeklēšanas gaitu. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

11. 2001.gada 5.martā pēc Rīgas tiesu apgabala prokuratūras prokurora lūguma Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesnese, ņemot vērā prokurora mutiski iesniegtos apsvērumus, nozieguma smagumu, kura izdarīšanā iesniedzējs tika apsūdzēts, viņa iepriekšējās sodāmības, risku, ka viņš varētu izvairīties no tiesas un izdarīt jaunus noziegumus, pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 15.maijam. Ne iesniedzējs, ne viņa advokāts sēdē nepiedalījās. Iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu, apgalvojot, ka krimināllietā nav savākti pietiekoši viņa vainas pierādījumi.

12. 2001.gada 24.aprīlī saskaņā ar krimināllietas materiāliem Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību, konstatējot, ka viņam piemērotais apcietinājums bija likumīgs, cita starpā, saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.pantu. Tiesa uzskatīja, ka nozieguma, kura izdarīšanā bija apsūdzēts iesniedzējs, smagums un apstāklis, ka viņam bija četras iepriekšējas sodāmības, apstiprināja riska esamību, ka iesniedzējs varētu izvairīties no tiesas, izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus un kavēt tiesas procesu. Iesniedzējs tiesas sēdē piedalījās. Šis tiesas lēmums nebija pārsūdzams.

13. 2001.gada 31.maijā iesniedzējam tika uzrādīts galīgais apsūdzības raksts. Iesniedzējs tika apsūdzēts četrpadsmit gadus vecas nepilngadīgās izvarošanā un narkotisko vielu nelikumīgā iegādē, glabāšanā un transportēšanā lielos apmēros. Tajā pašā dienā krimināllieta tika nosūtīta iztiesāšanai Rīgas apgabaltiesai.

14. 2001.gada 4.jūnijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nodeva iesniedzēja krimināllietu tiesai un, uzskatot, ka piemērotais drošības līdzeklis ir bijis izvēlēts pienācīgi, nolēma, ka “pirmstiesas apcietinājums netiek grozīts”. Šis lēmums nebija pārsūdzams.

15. 2002.gada 1.novembrī spēkā stājās Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77.panta septītā daļa, un Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nosūtīja iesniedzēja krimināllietas materiālus Augstākās tiesas Senātam, lūdzot uz sešiem mēnešiem pagarināt iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma termiņu.

16. 2002.gada 1.novembrī Augstākās tiesas Senāts nolēma pagarināt iesniedzējam piemērotā apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 1.maijam. Pamatojot savu lēmumu, tiesa ņēma vērā nozieguma, kurā iesniedzējs tika apsūdzēts, smagumu, kā arī risku, ka iesniedzējs varētu izvairīties no tiesas un izdarīt citu noziegumu. Lēmums nebija pārsūdzams. Ne iesniedzējs, ne viņa advokāts sēdē nepiedalījās.

2. Iesniedzēja krimināllietas pirmstiesas izmeklēšana

17. 2000.gada 18.novembrī pēc iesniedzēja aizturēšanas cietusī divu policijas virsnieku klātbūtnē viņu atpazina kā izvarotāju. Aizturēšanas laikā iesniedzējs tika pārmeklēts un viņam tika izņemti pieci polietilēna maisiņi ar baltu pulverveida vielu, kas tika nosūtīti tiesu ekspertīzei. Tajā pašā dienā cietusī tika nopratināta un viņas liecība, kurā tā apsūdz iesniedzēju viņas izvarošanā, pierakstīta. Viņas apakšveļa tika izņemta un nosūtīta tiesu ekspertīzei. Iesniedzējs tika nopratināts kā aizdomās turamais, tomēr viņš atteicās sniegt liecību bez advokāta klātbūtnes.

18. 2000.gada 1.novembrī cietušajai tika veikta ginekoloģiskā tiesu ekspertīze, kas noskaidroja, ka iepriekšējā dienā, pastāvot tādiem apstākļiem, par kādiem viņa ziņoja, viņai varēja būt noticis dzimumakts. Eksperts atzīmēja, ka viņai bija zilums uz kreisā gurna un maksts nobrāzumi.

19. 2000.gada 19.novembrī iesniedzējam tika veikta tiesu medicīnas ekspertīze un fiziska pārbaude. Tika noskaidrots, ka viņam ir vairāki zilumi, kas varēja būt radušies cietušās pretestības rezultātā un ka tie varēja rasties apstākļos, kādus aprakstīja cietusī (32.rindkopa, tālāk). Tika arī noskaidrots, ka iesniedzējam 2000.gada 18.novembrī varēja būt dzimumakts.

20. 2000.gada 21.novembrī iesniedzējs tika nopratināts advokāta klātbūtnē. Viņš atteicās sniegt jebkādas liecības līdz pirms­tiesas izmeklēšanas beigām.

21. Laikā no 2000.gada 21.novembra līdz 28.novembrim cietusī, kurai tika diagnosticēts posttraumatisks reakcijas stāvoklis, ārstējās Bērnu Klīniskajā universitātes slimnīcā.

22. 2000.gada 27.novembrī Valsts Tiesu medicīnas ekspertīžu centrs, cita starpā, iesniedza cietušās apakšveļas pārbaudes slēdzienu. Uz tās tika konstatēta sperma, kuras sastāvā bija tā saucamais A antigēns, kas bija raksturīgs iesniedzējam. Pārbaudes rezultāti neizslēdza iespēju, ka uz cietušās apakšveļas konstatētā sperma varētu būt no iesniedzēja.

23. 2000.gada 30.novembrī cietusī tika vēlreiz nopratināta. Viņa pilnībā uzturēja savas iepriekšējās liecības, sniedzot papildu detaļas.

24. 2000.gada 15.decembrī Iekšlietu ministrijas Tiesu ekspertīzes centrs iesniedza iesniedzējam izņemtās pulverveida vielas ekspertīzes rezultātus. Tā tika identificēta kā heroīns.

25. 2000.gada 20.decembrī iesniedzējs tika nopratināts, taču viņš atteicās liecināt.

26. 2000.gada 28.decembrī iesniedzējs tika atkārtoti nopratināts, taču viņš atteicās liecināt bez advokāta klātbūtnes.

27. 2001.gada 23.februārī pēc atbildīgā prokurora lūguma eksperts psihiatrs no Valsts psihiatrijas centra pārbaudīja cietušo. Tika konstatēts, ka viņa, cita starpā, ir spējīga pareizi uztvert un saprast lietas būtību, ka viņai nav tendences izdomāt vai safabricēt notikumus, ka pati izvarošana ir ietekmējusi viņas psihi, radot miega traucējumus, biedējošas atmiņas un nervu spriedzi. Eksperts apstiprināja, ka cietušās piedalīšanās tiesā varētu būt kaitīga viņas veselībai, jo viņa ir cietusi no psiholoģiskas traumas un viņas veselības stāvoklis varētu atkal pasliktināties, ja viņa tiktu konfrontēta ar iesniedzēju.

28. 2001.gada 16.martā iesniedzējs tika iepazīstināts ar lietā veikto ekspertīžu rezultātiem. Viņš atteicās parakstīt attiecīgos protokolus, taču neiesniedza nekādus lūgumus vai sūdzības sakarā ar ekspertu slēdzieniem.

29. 2001.gada 27.aprīlī iesniedzējam tika izvirzīta apsūdzība nepilngadības personas izvarošanā un narkotisko vielu neatļautā glabāšanā. Viņš savu vainu izvarošanā neatzina un paziņoja, ka viņš nav ticis pienācīgi iepazīstināts ar krimināllietas materiāliem. Viņš arī apgalvoja, ka esot tikai pieskāries cietušajai, lai atrastu viņam it kā nozagto maku.

30. 2001.gada 9.maijā cietusī tika nopratināta sakarā ar iesniedzēja apgalvojumiem par viņam it kā nozagto maku. Cietusī apgalvoja, ka iesniedzējs nevienam no automašīnā esošajiem neko par maku nebija vaicājis.

31. Laikā no 2001.gada 10.maija līdz 30.maijam iesniedzējam tika dota iespēja iepazīties ar krimināllietas materiāliem. Viņam palīdzēja viņa advokāts. 2001.gada 25., 29. un 30.maijā iesniedzējs, neminot nekādu konkrētu iemeslu, atteicās iepazīties ar krimināllietas materiāliem.

32. 2001.gada 31.maijā iesniedzējam tika uzrādīts galīgais apsūdzības raksts. Tajā bija ietvertas cietušās liecības, saskaņā ar kurām viņas divas draudzenes A.K. un H.K., divi vīrieši R.P. un S.G., iesniedzējs un viņa pati 2000.gada 18.novembrī lietoja alkoholu stāvvietā novietotā automašīnā. Vienā brīdī iesniedzējs lika visiem pārējiem, izņemot cietušo, atstāt automašīnu. Pēc tam, kad viņi aizgāja, iesniedzējs vismaz trīs reizes iesita cietušajai pa seju un viņu izvarojis. Cenšoties sevi aizstāvēt, viņa iesitusi iesniedzējam pa galvu vairākas reizes ar tukšu pudeli un pa muguru ar koka nūju. Pēc izvarošanas cietusī pameta automašīnu un no telefona automāta izsauca policiju. Pa ceļam viņa sastapa R.P. Kad ieradās policijas virsnieki, viņi kopā ar cietušo devās uz dzīvokli, kurā viņa atpazina iesniedzēju kā personu, kas viņu izvaroja. Apsūdzības rakstā bija iekļautas šādas liecinieku liecības un ekspertīžu rezultāti:

(a) Saskaņā ar liecinieka R.P. liecību viņš apstiprināja alkohola lietošanu 2000.gada 18.novembrī, attiecīgo personu klātbūtni un to, ka cietusī viņam teikusi, ka iesniedzējs viņu izvarojis un ka viņš cietušajai ieteicis izsaukt policiju;

(b) H.K. apstiprināja alkohola lietošanu automašīnā, attiecīgo personu klātbūtni un liecināja, ka iesniedzējs cietušajai uzmācies vēl pirms tam, kad licis pārējiem pamest automašīnu, pēc kā viņš tur palicis viens kopā ar cietušo;

(c) A.K. apstiprināja 2000.gada 18.novembra notikumus tā, kā tie atspoguļoti cietušās liecībā, kā arī liecināja, ka cietusī viņai teikusi, ka iesniedzējs viņai vairākas reizes iesitis un ka vēlāk viņa viņai izstāstījusi, ka iesniedzējs viņu izvarojis;

(d) V.L. liecināja, ka 2000.gada 18.novembrī viņš satika cietušo pie telefona automāta un viņa viņam izstāstīja, ka tikusi izvarota;

(e) viens no policistiem liecināja, ka cietusī viņa un viņa kolēģa klātbūtnē atpazina iesniedzēju pēc viņa aizturēšanas kā personu, kas viņu izvarojis;

(f) cietušās tēvs liecināja, ka viņa meita viņam izstāstījusi, ka iesniedzējs viņu izvarojis un ka viņai uz sejas bijuši zilumi un viņa cietusi no posttraumatiskā stresa;

(g) bija vēl vispārēja rakstura liecības no pieciem citiem lieciniekiem (ieskaitot V.B. – mājas, pie kuras risinājās 2000.gada 18.novembra notikumi, īpašnieci, kura liecināja, ka pazīst gan iesniedzēju, gan cietušo un ka abus redzējusi 2000.gada 18.novembrī, un ka viņa bijusi klāt iesniedzēja aizturēšanas brīdī) cita starpā. Iesniedzēja aizturēšanas apstākļiem, faktu, ka viņš lietojis narkotiskās vielas, viņa raksturojumu un narkotisko vielu eksperta slēdzienu ar heroīna aprakstu;

(h) attiecīgo ekspertīžu rezultāti (18., 19., 22., 24. un 27.rindkopas, iepriekš) arī tika pievienoti.

33. Saskaņā ar apsūdzības rakstu, ņemot vērā eksperta slēdzienu (27.rindkopa iepriekš), tika nolemts uz tiesas sēdi neaicināt cietušo. Uz tiesas sēdi aicināmo personu saraksts ietvēra visas personas, kuru liecības tika ietvertas apsūdzības rakstā, t.i. cietušās tēvu, R.P., H.K., A.K., V.L., pārējos piecus lieciniekus, policistu un narkotisko vielu ekspertu, kas sniedza eksperta slēdzienu. Citi eksperti sarakstā nebija iekļauti. Personu sarakstā nebija iekļauts S.G., jo saskaņā ar policijas virsnieka ziņojumu, kurš izpildīja prokurora uzdevumu, viņš vairākas reizes nesekmīgi bija mēģinājis atrast S.G.

34. 2001.gada 31.maijā krimināllietas materiāli tika nosūtīti uz Rīgas apgabaltiesu iztiesāšanai.

3. Tiesvedība pret iesniedzēju

35. 2001.gada 4.jūnijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nodeva iesniedzēja krimināllietu tiesai, nenosakot lietas iztiesāšanas datumu.

36. Tiesas sēde tika nozīmēta uz 2002.gada 2.jūliju.

37. 2002.gada 1.jūlijā viena no lieciniecēm – narkotisko vielu eksperte H.K. informēja, ka viņa nevarēs piedalīties tiesas sēdē.

38. 2002.gada 2.jūlijā Rīgas apgabaltiesa uzsāka iesniedzēja krimināllietas izskatīšanu. Tā izskatīja iesniedzēja apgalvojumus, ka viņš neesot ticis pienācīgi iepazīstināts ar krimināllietas materiāliem un noraidīja tos kā acīmredzami nepamatotus, jo iesniedzējs ar krimināllietu iepazinās laikā no 2000.gada 10.maija līdz 30.maijam. Ņemot vērā to, ka tikai viens no uzaicinātajiem lieciniekiem – V.L. bija ieradies uz tiesas sēdi, lietas izskatīšana tika atlikta. Tiesa pēc iesniedzēja un viņa advokāta lūguma arī nolēma uzaicināt kā lieciniekus ginekologu un ekspertu psihiatru, kuri izmeklēja cietušo un sniedza ekspertu atzinumus, un arī papildus liecinieci S., kura pirmstiesas izmeklēšanas laikā nebija sniegusi liecības un kuras atrašanās vieta un uzvārds iesniedzējam nebija zināmi. Iesniedzējs nenorādīja, kādus faktus varētu pierādīt viņas liecība vai kādā veidā tā varētu papildināt aizstāvības pozīciju.

39. 2002.gada 7.jūlijā iesniedzējs vērsās Rīgas apgabaltiesā, atkārtojot savu lūgumu uzaicināt liecinieci S. un vienu no lieciniecēm, kas bija nopratināta pirmstiesas izmeklēšanas laikā – V.B., kā arī ekspertu psihiatru, kurš bija izmeklējis cietušo, nenorādot, kādus faktus varētu apstiprināt viņu liecības vai kādā veidā tās varētu papildināt aizstāvības pozīciju.

40. 2002.gada 9.septembrī Rīgas apgabaltiesa informēja iesniedzēju, ka viņa pieprasītie liecinieki un eksperts tiks izsaukti uz nākamo tiesas sēdi.

41. 2003.gada 17.martā Rīgas apgabaltiesa izsūtīja tiesas pavēstes lieciniekiem, kas liecināja iesniedzēja krimināllietā.

42. 2003.gada 24.martā Rīgas apgabaltiesa atsāka iesniedzēja krimināllietas izskatīšanu. Puses tika uzaicinātas sniegt savu viedokli, vai tiesas sēdi var atklāt, jo vairākums uzaicināto liecinieku nebija ieradušies. Puses atstāja lēmuma pieņemšanu tiesas ieskatā. Pirms lietas izskatīšana tika atlikta, tiesa uzklausīja divu liecinieku liecības. Lai nodrošinātu liecinieku ierašanos, Rīgas apgabaltiesa uzdeva policijai nodrošināt liecinieku atvešanu piespiedu kārtā 2003.gada 25.martā. Tiesas sēde turpinājās nākamajā dienā. Saskaņā ar krimināllietas materiāliem, policija noskaidroja, ka H.K., cietušās tēvs un viens no lieciniekiem, kas liecināja pirmstiesas izmeklēšanā apsūdzības daļā par narkotiskajām vielām, ir mainījuši dzīvesvietu un viņa atrašanās vieta nav zināma. Nav skaidrs, vai policija mēģināja atrast pārējos lieciniekus un noskaidrot viņu atrašanās vietas.

43. 2003.gada 26.martā R.P. informēja tiesu, ka ir pametis Rīgu un atrodas citā pilsētā, un tāpēc viņš nevarēs piedalīties tiesas sēdē.

44. 2003.gada 27.martā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu nepilngadīgas personas izvarošanā un neatļautā narkotisko vielu iegādē, glabāšanā un transportēšanā lielos apmēros. Viņam tika piespriests 8 gadu cietumsods. Saskaņā ar spriedumu iesniedzējs (kā tiesa konstatēja, persona, kas jau iepriekš bija izvarojis), cietusī, divas viņas draudzenes un divi vīrieši 2000.gada 18.novembrī stāvvietā novietotā automašīnā lietoja alkoholu. Kādā brīdī iesniedzējs lika pārējiem, izņemot cietušo, izkāpt no automašīnas. Kad viņi bija prom, iesniedzējs vismaz trīs reizes iesita cietušajai pa seju un viņu izvaroja. Cietusī centusies aizstāvēties, vairākas reizes iesitot iesniedzējam pa galvu un pa muguru. Tiesa arī noskaidroja, ka iesniedzējs bija nelikumīgi iegādājies, uzglabājis un transportējis 1,5623 gramus heroīna. Tiesas procesa laikā iesniedzēju pārstāvēja advokāts.

45. Atzīstot iesniedzēju par vainīgu viņam izvirzītajā apsūdzībā izvarošanā, Rīgas apgabaltiesa pamatojās uz cietušās un viņas tēva apsūdzošajām liecībām, un liecinieku R.P., V.L. un A.K. liecībām, kas bija pierakstītas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tiesa uzklausīja policista liecību, kurš bija dežūrējis laikā, kad notika noziegums. Viņš liecināja, ka cietusī bija ziņojusi policijai, ka iesniedzējs viņu bija izvarojis un ka viņa viņu aizturēšanas laikā atpazina. Noskaidrojot faktus, tiesa arī ņēma vērā ekspertu atzinumus par pirms­tiesas izmeklēšanas laikā veiktajām ekspertīzēm, notikuma vietas apskates protokolu (piemēram, saskaņā ar policijas ziņojumu automašīnā tika atrastas cietušās brilles, viena viņas zeķe un koka nūja) un dokumentētos pierādījumus.

46. Atzīstot iesniedzēju par vainīgu viņam izvirzītajā apsūdzībā neatļautā narkotisko vielu iegādē, glabāšanā un transportēšanā, tiesa pamatojās uz vienas liecinieces – iesniedzēja meitas – liecību, kas tika sniegta tiesas sēdes laikā, kurā viņa liecināja, ka viņai bijis zināms, ka iesniedzējs lieto narkotiskās vielas, kā arī uz narkotisko vielu eksperta rakstisko slēdzienu, kurš apstiprināja, ka iesniedzējam aizturēšanas laikā izņemtais pulveris ir heroīns. Tāpat arī tiesa atsaucās uz viena liecinieka pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegto liecību. Saskaņā ar šo liecību pulverveida viela iesniedzēja aizturēšanas brīdī atradusies pie viņa.

47. Saskaņā ar tiesas sēdes protokolu tiesa nolēma, ka nav nepieciešams uzaicināt ginekologu un ekspertu psihiatru, kuri bija snieguši ekspertu atzinumus. Tā uzskatīja, ka viņu atzinumi ir pietiekami detalizēti un iesniedzējs nebija norādījis, kādus papildu jautājumus viņš ekspertiem gribētu uzdot. Tiesa arī uzskatīja, ka nav nepieciešams uzaicināt lieciniekus, kurus iesniedzējs bija lūdzis uzaicināt 2002.gada 7.jūlijā, jo tie nevarētu sniegt nekādus jaunus nezināmus faktus. Tāpat arī tiesa noraidīja iesniedzēja advokāta priekšlikumu izsaukt cietušo nopratināšanai, jo viņai bija rekomendēts tiesas sēdē nepiedalīties.

48. 2003.gada 10.aprīlī iesniedzējs iesniedza sūdzību par pirmās instances tiesas atteikumu izsaukt viņa pieprasītos lieciniekus, nepieprasot, lai papildus nopratināšanai tiktu izsaukti vēl kādi liecinieki.

49. 2003.gada 12.maijā iesniedzējs vērsās Augstākās tiesas Senātā, pieprasot izsaukt liecinieci V.B., kura bija liecinājusi pirmstiesas izmeklēšanas laikā.

50. 2003.gada 13.maijā iesniedzējs vērsās Augstākās tiesas Senātā, pieprasot, lai cietušajai tiktu veikta jauna psiholoģiskā un psihiatriskā ekspertīze. Saskaņā ar viņa teikto ir jāizvērtē cietušās garīgās veselības stāvoklis pirms 2000.gada 18.novembra, tomēr viņš nenorādīja, kādā veidā tas varētu apstiprināt aizstāvības pozīciju.

51. 2003.gada 13.maijā Augstākās tiesas Senāts izskatīja lietu kasācijas kārtībā tik lielā mērā, cik tā attiecās uz iesniedzēja apgalvotajiem kriminālprocesa normu pārkāpumiem, un noraidīja šo sūdzību. Pēc tam Senāts nosūtīja krimināllietu Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai iztiesāšanai apelācijas kārtībā.

52. 2003.gada 2.jūnijā iesniedzējs vērsās Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā, pieprasot, lai tiktu izsaukti un nopratināti nekonkretizēti liecinieki, kuri varētu sniegt “konkrētas” liecības viņa krimināllietā.

53. 2003.gada 11.decembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta tiesas sēdē uzklausīja liecinieku un atkārtoti izvērtēja pirmstiesas izmeklēšanas laikā iegūtos pierādījumus. Apelācijas tiesa atstāja spēkā pirmās instances tiesas spriedumu, atzīstot to par likumīgu, pamatotu un pietiekami argumentētu. Tiesa konstatēja, ka pirmās instances tiesa ir pienācīgi analizējusi pieejamos pierādījumus un savā spriedumā skaidri norādījusi, kurus faktus tā uzskata par konstatētiem, kā arī pamatojusi savus secinājumus, kuri nav jāpārskata. Procesa laikā iesniedzēju aizstāvēja advokāts.

54. 2004.gada 3.martā iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. Viņš apgalvoja, ka lietā ir tikušas pārkāptas vairākas materiālās un procesuālās normas. Cita starpā, viņš sūdzējās par to, ka tikuši noraidīti viņa lūgumi pieaicināt lieciniekus un ekspertus.

55. 2004.gada 22.martā Augstākās tiesas Senāts tiesas rīcības sēdē noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību kā acīmredzami nepamatotu. Tas nolēma, ka iesniedzējs nav pierādījis, ka pastāv pietiekams pamats, lai lieta tiktu izskatīta kasācijas kārtībā. Senāts uzskatīja, ka iesniedzēja vaina ir pietiekami pierādīta, pamatojoties uz plašajām liecībām, ko pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniedza cietusī un kuras apstiprināja arī citi pierādījumi, kas apstiprināja viņa vainu. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par pirmās un otrās instances tiesu atteikumu izsaukt lieciniekus, tiesa norādīja, ka viņš nav konkretizējis, kādi fakti tiktu noskaidroti, uzklausot šos lieciniekus. Tiesa uzskatīja, ka pierādījumi pret iesniedzēju lielā mērā pamatojās uz cietušās apsūdzošajām liecībām un viņas nepiedalīšanās tiesas sēdē bija pareiza, ņemot vērā psihologa rekomendācijas. Tomēr tiesas šīs liecības bija izskatījušas un objektīvi novērtējušas. Turklāt bija arī pietiekami daudz iesniedzēja vainas pierādījumu. Senāts uzskatīja, ka iesniedzējs bija lūdzis konstatēt šajā lietā mazsvarīgus apstākļus. Senāts nekonstatēja nekādus procesuālo vai materiālo normu pārkāpumus, kas būtu varējuši kavēt lietas pienācīgu, pilnīgu un objektīvu izmeklēšanu.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMIE IEKŠĒJIE TIESĪBU AKTI

56. Attiecīgās Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (spēkā līdz 2005.gada 1.oktobrim) normas, kas bija piemērojamas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī, ir atrodamas spriedumā Estrikh pret Latviju (Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāris, 54., 55., 59. un 62.–64.rindkopa). Saskaņā ar citām uz lietu attiecināmajām Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normām, cietušā un liecinieku pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības tiesa var nolasīt, ja viņi tiesas sēdē nepiedalās tāda iemesla dēļ, kas izslēdz viņa vai viņas piedalīšanos; ja cietušais vai liecinieks izvairās ierasties tiesas sēdē vai atsakās liecināt, un ja psihologa vai tiesu psihiatrijas pārbaudes rezultātā ir konstatēts, ka nepilngadīgajam lieciniekam nevajadzētu piedalīties tiesas sēdē (285.pants) un, ja kāda no pusēm pieprasa, lai tiktu izsaukts jauns liecinieks vai tiesai tiktu iesniegti jebkādi jauni pierādījumi, tad tai tiesai ir jāpaskaidro šādas prasības iemesli, it īpaši, ko puse plāno pierādīt ar šiem jaunajiem pierādījumiem. Šādas prasības noraidījums neliedz pusei to atkārtoti iesniegt lietas iztiesāšanas laikā (275.panta 1. un 2.daļa).

57. Latvijas Satversmes 92.pants un attiecīgie izvilkumi no Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 ir atrodami lietā Kornakovs pret Latviju, Nr.61005/00, 53. un 54.rindkopa, 2006.gada 15.jūnijs.

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR KONVENCIJAS 5.§ 3.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

58. Iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kas bijis pretrunā ar Konvencijas 5.§ 3.panta prasībām, kurš nosaka sekojošo:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c apakšpunktu, ir ... pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesas procesam atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

A. Pieņemamība izskatīšanai

1. Pušu iesniegtie argumenti

a) Valdība

59. Valdība uzskatīja, ka iesniedzējs nav izsmēlis visus pieejamos iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, iesniedzējs nepārsūdzēja, kā to nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 2221.pants, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas lēmumu. Tāpat arī viņš nepārsūdzēja 2000.gada 21.novembra lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, nedz arī turpmākos 2001.gada 10.janvāra un 5.marta lēmumus par pirmstiesas apcietinājuma pagarināšanu. Otrkārt, valdība uzskatīja, ka iesniedzējs nebija izvirzījis jautājumu par viņa apcietinājumu tiesas sēdes laikā 2001.gada 4.jūnijā, kā to nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 226.pants. Treškārt, valdība apgalvoja, ka iesniedzējs nebija pārsūdzējis 2001.gada 4.jūnija lēmumu augstākas instances tiesai, kā to paredz Kriminālprocesa kodeksa 237.pants. Attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus paredz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 2221.pants un 237.pants, valdība uzskatīja, “ka iesniedzējam bija tikpat pamatotas izredzes uzvarēt kā tiesnesim, kura lēmumi tiek pārsūdzēti apelācijas tiesā”.

60. Visbeidzot valdība atsaucās uz Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumu lietā Nr.2001-07-0103, kurā tiesa secināja, ka Satversmes 92.pants paredz tiesības pieprasīt kompensāciju par nelikumīgu un pārmērīgi ilgu apcietinājumu, apgalvojot, ka iesniedzējs nebija vērsies nacionālajās tiesās.

61. Valdība uzskatīja, ka šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi bija efektīvi, pieejami un nodrošināja saprātīgas izredzes uzvarēt.

b) Iesniedzējs

62. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus sakarā ar sūdzības par Konvencijas 5.§ 3.pantu pieņemamību izskatīšanai.

2. Tiesas vērtējums

63. Tiesa vispirms atsaucas uz tās judikatūrā iedibinātajiem vispārējiem principiem attiecībā uz iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu. (skat. Estrikh pret Latviju, Nr.73819/01, 2007.gada 18.janvāris, 92.–94. rindkopa). Otrkārt, tiesa noraida valdības argumentus attiecībā uz iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu, nepārsūdzot, kā to nosaka Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 2221.pants, 2000.gada 21.novembra un 2001.gada 10.janvāra lēmumus (skat. Vogins pret Latviju, Nr.3992/02, 2007.gada 1.februāris, 30.rindkopa, Čistiakov pret Latviju, Nr.67275/01, 2007.gada 8.februāris, 49.rindkopa, un Estrikh, iepriekš minēts, 95.–98.rindkopa). Tiesa tālāk atzīmē, ka pretēji valdības apgalvotajam iesniedzējs pārsūdzēja 2001.gada 5.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesai, kura 2001.gada 24.aprīlī pārbaudīja piemēroto drošības līdzekli (11. un 12.rindkopa, iepriekš). Tāpat arī Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar krimināllietas materiāliem iesniedzējs nepiedalījās 2001.gada 4.jūnija tiesas sēdē un tādējādi nevarēja iebilst pret viņa pirms­tiesas apcietinājuma pagarināšanu. 2001.gada 4.jūnija lēmums nebija pārsūdzams ne atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 226., ne 237.pantam (skat. Estrikh, iepriekš minēts, 100.rindkopa).

64. Nobeigumā Tiesa jau ir noraidījusi valdības argumentus attiecībā uz Satversmes tiesas 2001.gada 5.decembra spriedumu kā efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli lietā, kuras apstākļi bija līdzīgi šīs konkrētās lietas apstākļiem (skat. Kornakovs iepriekš minēts, 84.rindkopa).

65. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzēja sūdzība par viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgumu nav noraidāma, tāpēc, ka viņš nebūtu izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē. Tālāk Tiesa atzīmē, ka tā nav nepieņemama izskatīšanai neviena cita iemesla dēļ, un tāpēc tā ir jāatzīst par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

66. Valdība noraidīja apgalvojumu, ka ir noticis iesniedzēja tiesību, kas paredzētas Konvencijas 5.§ 3.pantā pārkāpums, atzīmējot, ka primārais iemesls, kas attaisnoja iesniedzēja atstāšanu pirmstiesas apcietinājumā, bija viņa personība, noziedzīgo nodarījumu, kuru izdarīšanā viņš tika turēts aizdomās un vēlāk apsūdzēts, smagums un būtiskais risks, ka viņš, būdams brīvībā, varētu izvairīties no tiesas un kavēt izmeklēšanu. Valdība norādīja, ka iesniedzējam jau ir iepriekšēja sodāmība. Viņš bija nosacīti atbrīvots 1998.gada 23.oktobrī pēc tam, kad bija daļēji izcietis Rīgas rajona tiesas 1995.gada 21.martā viņam piespriesto 5 gadu cietumsodu par nepilngadīgas personas izvarošanu.

67. Valdība norādīja uz atšķirību, kas pastāv starp šo lietu un lietu Lavents pret Latviju (Nr.58442/00, 2002.gada 28.novembra spriedums). Tajā Tiesa konstatēja, ka nacionālās tiesas nebija sniegušas pietiekamu pamatojumu, kāpēc iesniedzēja personība varētu traucēt kriminālprocesu un ka laika gaitā drošības līdzekļa piemērošanas iemesli bija kļuvuši mazāk nozīmīgi. Valdība uzskatīja, ka šajā konkrētajā lietā iemeslu svarīgums, kuru dēļ iesniedzējam sākotnēji tika piemērots un pagarināts pirmstiesas apcietinājums, nesamazinājās laikā, kuru viņš pavadīja pirmstiesas apcietinājumā. Tāpat arī valdība atsaucās uz lietu Svipsta pret Latviju (Nr. 66820/01, 2006.gada 9.marta spriedums); kurā, tāpat kā arī šajā lietā, bija nepieciešams iesniedzēju izolēt.

68. Valdība nenoliedza, ka pagāja vairāk nekā viens gads un viens mēnesis, pirms pirmās instances tiesa uzsāka iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanu. Šajā sakarā valdība lūdza Tiesu ņemt vērā, ka iesniedzēja lietas iztiesāšana tika ieplānota lietu reģistrācijas kārtībā. Tāpat arī 2002.gada 2.jūlija un 2003.gada 17.marta tiesas sēdes tika atliktas, jo vairāki liecinieki uz tiesas sēdi neieradās, par ko, pēc valdības domām, Rīgas apgabaltiesu nevar vainot.

b) Iesniedzējs

69. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus sakarā ar sūdzības par Konvencijas 5.§ 3.pantu būtību.

2. Tiesas vērtējums

70. Tiesa atsaucās uz tās judikatūrā iedibinātajiem vispārējiem principiem attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma ilgumu (skat. Estrikh, iepriekš minēts, 113., 114. un 118.–120.rindkopa, Smirnova pret Krieviju, Nr.46133/99 un 48183/99, 58.–64.rindkopa, ECHR 2003 IX (izvilkumi) un Lavents pret Latviju, Nr.58442/00, 2002.gada 28.novembris, 70. un 71.rindkopa).

71. Tiesa piezīmē, ka laika posms, kas ņemams vērā šīs sūdzības izskatīšanā, sākās 2000.gada 18.novembrī, kad iesniedzējs tika aizturēts, un ilga līdz 2003.gada 27.martam, kad Rīgas apgabaltiesa pasludināja spriedumu, un tas bija divi gadi, četri mēneši un deviņas dienas.

72. Attiecībā uz 2000.gada 21.novembra, 2001.gada 10.janvāra, 5.marta un 24.aprīļa un 2002.gada 1.novembra lēmumiem Tiesa atzīmē, ka apcietinājuma piemērošanai norādītie iemesli visos šajos lēmumos atkārtojas. Tiesa principā var piekrist, kā valdība savos argumentos to ir norādījusi, ka iemeslu, pamatojoties uz kuriem iesniedzējs tika sākotnēji apcietināts un kuru dēļ apcietinājums tika pagarināts, svarīgums laikā, kuru iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā, nemazinājās un ka, ņemot vērā viņa personību, viņu vajadzēja paturēt apcietinājumā, it īpaši tāpēc, ka viņš jau bija iepriekš sodīts, un it sevišķi tāpēc, ka viņš jau iepriekš bija izvarojis nepilngadīgo. Tomēr nacionālajām tiesām šajā sakarā ir jāsniedz pamatojums, un lēmumos, kas šajā lietā tiek apskatīti, tas izdarīts netika (skat., mutatis mutandis, Estrikh, iepriekš minēts, 122.rindkopa, un Smirnova, iepriekš minēts, 70.rindkopa). Šajos lēmumos sniegtie iemesli bija vispārīgi un abstrakti, un nepietiekami, lai atbilstu 5.panta 3.punkta prasībām, jo, lai gan nacionālās tiesas apstrīdētajos lēmumos vispārīgi ir atsaukušās uz iesniedzēja iepriekšējo sodāmību un risku, ka viņš varētu izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu, tās izvērsti nepaskaidroja, kādā veidā tas varētu radīt briesmas sabiedrībai, kas attaisnotu iesniedzēja apcietinājuma pagarināšanu, vai kāpēc, neraugoties uz nevainīguma prezumpciju, patiesa sabiedrības interese šajā lietā būtu bijusi svarīgāka par tiesībām uz brīvību (skat. Ječius pret Lietuvu, Nr.34578/97, 93.rindkopa, ECHR 2000 IX). Tāpat Tiesa arī atzīmē, ka ne 2001.gada 10.janvārī, ne 5.maijā uz sēdi netika pieaicināti ne iesniedzējs, ne viņa advokāts, un tādējādi viņi nevarēja tiesnesim sniegt nekādus apsvērumus atšķirībā no prokurora, kurš savus apsvērumus tiesnesim izklāstīja.

73. Vēl jo vairāk, pagāja viens gads, deviņi mēneši un 23 dienas, līdz pirmās instances tiesa uzsāka krimināllietas iztiesāšanu. Tas ievērojami ietekmēja kopējo pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un bija pretrunā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 241.panta nosacījumiem (skat. Estrikh, iepriekš minēts, 126.rindkopa, un, mutatis mutandis, Vogins, iepriekš minēts, 42.rindkopa).

74. Arī pārējie valdības iesniegtie apsvērumi nedod pamatu, lai attaisnotu iesniedzēja ilgstošo apcietinājumu.

75. Iepriekš minētie apsvērumi ir pietiekami, lai Tiesa varētu secināt, ka konkrētajā lietā ir noticis Konvencijas 5.§ 3.panta pārkāpums, ņemot vērā kopējo pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, nepietiekamo pamatojumu un procesa neatbilstību sakarā ar lēmumiem par apcietinājuma pagarināšanu.

II. PAR KONVENCIJAS 6.§ 1.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

76. Iesniedzējs sūdzējās, ka kriminālprocess bija pārmērīgi ilgs pārkāpjot Konvencijas 6.§ 1.pantu, kas, ciktāl tas attiecināms uz šo lietu, nosaka sekojošo:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot ... jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos ... tiesā.”

A. Pieņemamība

77. Tiesa atzīmē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota. Konvencijas 35.§ 3.panta izpratnē tā tālāk atzīmē, ka tā nav nepieņemama izskatīšanai arī neviena cita iemesla dēļ. Tāpēc tā ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Sūdzības būtība 

1. Pušu argumenti

a) Valdība

78. Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja tiesības uz iztiesāšanu saprātīgā laikā, kuras garantē Konvencijas 6.§ 1.pants, nav tikušas pārkāptas. Šajā sakarā valdība atsaucās uz saviem iesniegtajiem argumentiem attiecībā uz jautājumu par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgumu.

79. Valdība uzskatīja, ka attiecīgais laika posms nav bijis pārmērīgs, ņemot vērā trīs notikušos tiesas procesus.

80. Valdība it īpaši norādīja, ka apelācijas un kasācijas tiesas iesniedzēja krimināllietu iztiesāja nekavējoties.

b) Iesniedzējs

81. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus par sūdzības sakarā ar Konvencijas 6.§ 1.panta būtību.

2. Tiesas vērtējums

82. Tiesa atgādina, ka laika posms, kas apskatāms šajā lietā, sākās 2000.gada 18.novembrī, kad iesniedzējs tika aizturēts (skat. Estrikh, iepriekš minēts, 136.rindkopa). Kas attiecas uz apskatāmā laika posma beigām, 2004.gada 22.martā Augstākās tiesas Senāts pasludināja galīgo spriedumu. Attiecīgi apskatāmais laika posms ilga trīs gadus, četrus mēnešus un četras dienas.

83. Tiesa vēlreiz atkārto tās judikatūrā iedibinātos vispārējos principus attiecībā uz saprātīgu tiesvedības ilgumus (skat. Estrikh, iepriekš minēts, 137. un 138.rindkopa).

84. Tiesa atzīmē, ka šajā lietā bija ilgs bezdarbības posms pirmās instances tiesā. Krimināllieta tika saņemta tiesā laikā starp 2001.gada 31.maiju un 4.jūniju, bet lietas izskatīšana sākās tikai 2002.gada 2.jūlijā, t.i., vairāk nekā vienu gadu vēlāk. Ņemot vērā, ka iesniedzējs laikā starp 2001.gada 31.maiju un 2003.gada 27.martu atradās pirmstiesas apcietinājumā, bija svarīgi, lai atbildīgās iestādes izrādītu nepieciešamo rūpību, nodrošinot, ka viņa stāšanos tiesas priekšā saprātīgā laikā (skat., mutatis mutandis, Assenov, iepriekš minēts, 154. un 157.rindkopa, un Vasilev pret Bulgāriju, Nr.59913/00, 2006.gada 2.maija spriedums, 73.–75.rindkopa). Turklāt tiesa atlika lietas iztiesāšanu 2002.gada 2.jūlijā, bet atsāka tikai 2003.gada 24.martā.

85. Tiesa arī atzīmē, ka Rīgas apgabaltiesa divas reizes atlika lietas iztiesāšanu liecinieku neierašanās dēļ. Tomēr, ņemot vērā, cik svarīgi tas bija iesniedzējam (skat. Tibbling pret Zviedriju, Nr. 59129/00, 32.rindkopa, 2005.gada 1.oktobris), Tiesa piekrīt, ka tiesvedība tika atlikta, lai nodrošinātu iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu. Vēl jo vairāk, Tiesa atzīst, ka tiesvedība apelācijas un kasācijas tiesās noritēja nekavējoties un bez kavēšanās.

86. Izskatījusi visus tai iesniegtos materiālus un ņēmusi vērā savu šajā jautājumā iedibināto judikatūru, Tiesa uzskata, ka šajā lietā kopējais tiesvedības ilgums bija savienojams ar “saprātīga laika” prasību. Tādējādi nav noticis Konvencijas 6.§ 1.panta pārkāpums.

III. PAR KONVENCIJAS 6.§ 3.(d). PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

87. Iesniedzējs sūdzējās par nacionālo tiesu atteikumu izsaukt lieciniekus uz nopratināšanu, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības, kas paredzētas Konvencijas 6.§ 3 (d).pantā, kas nosaka sekojošo:

“...3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz:

(d) nopratināt vai panākt nopratināt apsūdzības lieciniekus un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekus; ... .”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

88. Valdība apgalvoja, ka šī sūdzības daļa ir acīmredzami nepamatota.

89. Valdība atkārtoja, ka “pierādījumu pieņemamību pamatā nosaka nacionālo tiesību normas, un ka parasti tieši nacionālajām tiesām ir jāizvērtē tām iesniegtie pierādījumi; Tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai tiesvedība kopumā, ieskaitot veidu, kādā tikuši iegūti pierādījumi, ir bijusi taisnīga” (skat. Asch pret Austriju, 1991.gada 26.aprīļa spriedums, A.sērija Nr.203, 26.rindkopa).

90. Valdība uzskatīja, ka pretēji iesniedzēja teiktajam pirmās instances tiesa nebija atteikusies izsaukt lieciniekus. Tā lieciniekus izsauca divas reizes, pat pieprasot, lai tos atved policija. Tikai pēc tam, kad bija pierādījies, ka viņus nav iespējams atrast, viņu liecības tika nolasītas tiesā saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 285.pantu.

91. Valdība vērsa Tiesas uzmanību uz lietu Jan C.R.R. Scheper pret Nīderlandi (Nr.39209/02, 2005.gada 5.aprīļa lēmums), kuras faktiskie apstākļi bija līdzīgi šīs lietas apstākļiem un kurā Tiesa nolēma, ka tā kā “pierādījās, ka ir neiespējami nodrošināt liecinieku piedalīšanos, tiesas ziņā bija izlemt, vai citi lietā esošie pierādījumi apstiprināja viņu liecības” un noraidīja sūdzību kā acīmredzami nepamatotu. Valdība šajā sakarā atsaucās arī uz lietu X. pret Vāciju (Nr.4078/69, 1970.gada jūlija Komisijas lēmums) un atkārtoja, ka 6.pants nepiešķir iesniedzējam neierobežotas tiesības nodrošināt liecinieku piedalīšanos tiesas sēdē; parasti tas ir nacionālo tiesu ziņā izlemt, vai liecinieka nopratināšana ir vēlama (skat. S.N. pret Zviedriju, Nr.34209/96, 44.rindkopa, ECHR 2002 V).

92. Attiecībā uz to, ka cietusī nepiedalījās tiesas sēdē, valdība norādīja, ka iesniedzējs netika notiesāts, pamatojoties tikai uz viņas liecībām, un ka ekspertspsihiatrs bija rekomendējis, lai cietusī netiktu konfrontēta ar iesniedzēju.

b) Iesniedzējs

93. Iesniedzējs nesniedza nekādus komentārus par sūdzības sakarā ar Konvencijas 6.§ 3(d).panta būtību.

2. Tiesas vērtējums

94. Tiesa atkārto, ka Konvencijas 6.panta 3.punktā ietvertās garantijas atspoguļo taisnīgas tiesas jēdziena, kas ietverts 6.§ 1.pantā, aspektus (Doorson pret Nīderlandi, 1996.gada 26.marts, Ziņojumi par Spriedumiem un Lēmumiem 1996 II, 66.rindkopa). Tāpat arī Tiesa atgādina, ka pierādījumu pieņemamību pamatā nosaka nacionālo tiesību normas un ka parasti nacionālo tiesu kompetencē ir izvērtēt tām iesniegtos pierādījumus. Tāpat arī ir pierasts nacionālajām tiesām izlemt, vai ir nepieciešama vai vēlama kāda liecinieka uzklausīšana, jo 6.pants nepiešķirt apsūdzētajam neierobežotas tiesības nodrošināt liecinieku piedalīšanos tiesā (skat. S.N., iepriekš minēts, 44.rindkopa). Tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai tiesvedība kopumā, tai skaitā arī pierādījumu iegūšana, ir bijusi taisnīga (skat. Doorson, iepriekš minēts, 67.rindkopa, un Gossa pret Poliju, Nr. 47986/99, 52.rindkopa, 2007.gada 9.janvāris). Visi pierādījumi parasti ir jāiesniedz apsūdzētā klātbūtnē atklātā tiesas sēdē, tādējādi nodrošinot pušu sacīkstes principu. Tomēr policijas izziņas un tiesas izmeklēšanas gaitā iegūto liecību izmantošana par pierādījumiem kā tāda nav pretrunā ar 6.panta 1. un 3(d).punktu pie nosacījuma, ka tiek ievērotas aizstāvības intereses. Parasti šīs tiesības pieprasa, lai apsūdzētajam būtu dotas adekvātas un atbilstošas iespējas apšaubīt un nopratināt apsūdzības liecinieku savu liecību sniegšanas laikā vai arī vēlākā tiesvedības posmā (skat. Asch pret Austriju, 1991.gada 26.aprīļa spriedums, A.sērija Nr.203, 27.rindkopa, un nesenāk, Klimentyev pret Krieviju, Nr.46503/99, 124.rindkopa, 2006.gada 16.novembris). Gadījumā, kad notiesāšana tikai vai lielā mērā ir balstīta uz liecībām, kuras sniegusi persona, kuru apsūdzētajam nav bijusi iespēja nopratināt vai lūgt nopratināt pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas laikā, tad tiesības uz aizstāvību ir tikušas ierobežotas tādā apmērā, kas nav savienojamas ar 6.pantā ietvertajām garantijām (skat. Saïdi pret Franciju, 1993.gada 20.septembra spriedums, A.sērija Nr.261 C, 56.-57.lpp, 43.–44.rindkopa; Lucà pret Itāliju, Nr.33354/96, 40.rindkopa, ECHR 2001 II, un Solakov pret bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Nr. 47023/99, 57.rindkopa, ECHR 2001 X). Attiecībā uz liecinieku liecībām, kuri nebija pieejami nopratināšanai apsūdzētā vai viņa aizstāvja klātbūtnē, Tiesa atgādina, ka 6.panta 1.punkts, skatot kopā ar 3.punktu, pieprasa, lai Konvencijas dalībvalstis spertu pozitīvus soļus, lai nodrošinātu apsūdzētajam iespēju nopratināt vai lūgt nopratināt pret viņu liecinošos lieciniekus (skat. Sadak un Citi pret Turciju, Nr.29900/96, 29901/96, 29902/96 un 29903/96, 67.rindkopa, ECHR 2001-VIII) un – gadījumā, ka nopratināt lieciniekus vai lūgt tos nopratināt ir neiespējami tāpēc, ka viņus nav iespējams atrast, tad atbildīgajām iestādēm ir jāpieliek saprātīgas pūles, lai nodrošinātu to klātbūtni (skat. Rachdad pret Franciju, Nr.71846/01, 25.rindkopa, 2003.gada 13.novembris, un Bonev pret Bulgāriju, Nr.60018/00, 43.rindkopa, 2006.gada 8.jūnijs). Tomēr impossibilium nulla obligatio est, pastāvot nosacījumam, ka atbildīgās iestādes nevar tikt vainotas nepietiekamas rūpības izrādīšanā, cenšoties nodrošināt apsūdzētajam iespēju nopratināt attiecīgos lieciniekus, liecinieku nepieejamība kā tāda nerada nepieciešamību pārtraukt tiesvedību (skat., it īpaši, Artner pret Austriju, 1992.gada 28.augusta spriedums, A.sērija Nr. 242-A, 10.lpp., 21.rindkopa; Scheper pret Nīderlandi (lēmums), Nr.39209/02, 2005.gada 5.aprīlis; Mayali pret Franciju, Nr.69116/01, 32.rindkopa, 2005.gada 14.jūnijs, un Haas pret Vāciju (lēmums), Nr.73047/01, 2005.gada 17.novembris).

95. Attiecībā uz liecinieka jēdziena izpratni Tiesa uzskata, ka, lai gan cietusī un citi liecinieki, izņemot divus lieciniekus, tiesas sēdē neliecināja, tomēr viņi Konvencijas 6.§ 3(d).panta izpratnē ir uzskatāmi par lieciniekiem – šim jēdzienam ir sniedzama autonoma interpretācija – jo viņu liecības, kas bija dokumentētas pirmstiesas izmeklēšanas laikā, Rīgas apgabaltiesa izmantoja kā pierādījumus (skat. Asch, iepriekš minēts, 25.rindkopa).

96. Ņemot vērā tās rīcībā esošos materiālus, Tiesa šajā lietā uzskata, ka cietušās sniegtajām liecībām bija izšķiroša nozīme tiesvedībā pret iesniedzēju. Tomēr tās apstiprināja arī citi lietā esošie pierādījumi (45.rindkopa, iepriekš). Cietusī netika izsaukta uz pirmās instances tiesas sēdi, jo eksperta psihiatra slēdziens ieteica cietušajai atturēties no piedalīšanās tiesas sēdē un jebkādas citas konfrontācijas ar iesniedzēju, tāpēc ka tas varētu pasliktināt viņas veselības stāvokli (27. un 47.rindkopa, iepriekš). Tiesa piezīmē, ka nedz iesniedzējs, nedz viņa advokāts šajā sakarā neprasīja apelācijas tiesai izsaukt uz sēdi cietušo, tāpat viņi ne pirmās, ne otrās instances tiesai neprasīja, lai tiesa vai iesniedzēja advokāts nopratinātu cietušo, iesniedzējam klāt neesot. Atgādinot, ka saskaņā ar Konvencijas 35.§ 1.panta noteikumiem Tiesa var izskatīt jautājumu tikai pēc tam, kad ir tikuši izsmelti visi iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi, tā noraida iesniedzēja sūdzību par to, ka viņš nevarēja realizēt savas 6.§ 3(d).pantā paredzētās tiesības nopratināt cietušo, jo šajā lietā netika izsmelti iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

97. Attiecībā uz pārējo liecinieku, kuri bija liecinājuši pirmstiesas izmeklēšanas laikā, ierašanos tiesā Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar krimināllietas materiāliem iesniedzējs vispirms pieprasīja pirmās instances tiesai izsaukt tikai ekspertu ginekologu un ekspertu psihiatru, un liecinieci V.B. (38. un 39.rindkopa, iepriekš). Kas attiecas uz pārējiem lieciniekiem, kas liecināja pirmstiesas izmeklēšanas laikā, iesniedzējs, kuram palīdzēja advokāts, neiebilda pret iztiesāšanas uzsākšanu, klātesot tikai diviem lieciniekiem. Tikai nākamajā dienā, pēc tam, kad tiesa bija centusies nodrošināt liecinieku klātbūtni, iesniedzējs pieprasīja arī citu liecinieku klātbūtni. Viņš šo jautājumu neizvirzīja arī pārsūdzībās, tādējādi neizsmeļot iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tāpat arī Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs apelācijas tiesai nepieprasīja, lai tā izsauktu ekspertus, tādējādi neizsmeļot attiecīgos iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus (48. un 49.rindkopa, iepriekš).

98. Iesniedzējs arī pieprasīja, lai tiktu izsaukta jauna lieciniece S., kura nebija nopratināta pirmstiesas izmeklēšanas laikā (38.rindkopa, iepriekš). Tomēr savā apelācijas sūdzībā viņš šo jautājumu neizvirzīja un tāpēc šajā sakarā nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus.

99. Lai gan iesniedzējs savā 2004.gada 22.marta kasācijas sūdzībā norādīja, ka viņa prasības izsaukt lieciniekus un ekspertus ir tikušas noraidītas (54.rindkopa), nevar uzskatīt, ka tādējādi būtu apmierināta iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanas prasība. Kasācijas instance izskatīja sūdzības un atbildēja uz tām, secinot, ka krimināllietas materiāli neparāda, kādus pierādījumus, kas varētu apstiprināt aizstāvības pozīciju, varētu sniegt dažu liecinieku piedalīšanās tiesas sēdē (55.rindkopa, iepriekš).

100. Attiecībā uz apelācijas tiesas atteikumu izsaukt uz tiesas sēdi liecinieci V.B. Tiesa nesaskata – un to nav argumentējis arī pats iesniedzējs, kādus faktus viņas liecības varētu pierādīt un kādā veidā viņa varētu apstiprināt aizstāvības pozīciju – kādā veidā viņas liecības būtu varējušas mainīt lietas iznākumu, it īpaši ņemot vērā to, ka ne pirmās, ne otrās instances tiesas, notiesājot iesniedzēju, nebija izmantojušas viņas liecību. Tāpat arī Tiesa atzīmē, ka V.B. liecībai nebija izšķiroša rakstura.

101. Attiecībā uz iesniedzēja prasību veikt cietušajai jaunu psiholoģisko un psihiatrisko ekspertīzi divus gadus pēc tam, kad tika veiktas pirmās pārbaudes (50.rindkopa, iepriekš), Tiesa atkārto, ka 6.pants, kas garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, neparedz nekādus noteikumus attiecībā uz pierādījumu pieņemamību un novērtēšanu, tāpēc šos jautājumus pamatā regulē nacionālās tiesību normas un tiesas (García Ruiz pret Spāniju [Lielā Palāta], Nr.30544/96, 28.rindkopa, ECHR 1999 I). Šajā lietā apelācijas tiesa neizrādīja nekādas patvaļības pazīmes, it īpaši ņemot vērā laika faktoru un faktu, ka iesniedzējs nepamatoja to, kādā veidā šīs pārbaudes varētu apstiprināt viņa aizstāvības pozīciju. Šo iepriekš minēto iemeslu dēļ Tiesa uzskata šo iesniedzēja sūdzības daļu par acīmredzami nepamatotu.

102. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secina, ka sūdzība sakarā ar Konvencijas 6.§ 1.pantu un 6.§ 3.pantu par liecinieces V.B. nopratināšanu un jaunas psiholoģiskās un psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu ir acīmredzami nepamatota un ka sūdzības daļā attiecībā uz jautājumu par citu liecinieku nopratināšanu nav tikuši izsmelti visi iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

IV. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

103. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Kaitējums

104. Iesniedzējs pieprasīja taisnīgu atlīdzību par viņam nodarīto morālo kaitējumu, nenorādot konkrētu naudas summu.

105. Tiesa uzskata, ka Konvencijas 5.§ 3.panta pārkāpuma konstatēšana pati par sevi šajā konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par pienācīgu taisnīgu atlīdzību un nolemj piešķirt iesniedzējam 500 EUR sakarā ar morālo kaitējumu.

B. Tiesāšanās izdevumi

106. Iesniedzējs neiesniedza prasību par tiesāšanās izdevumiem, kas viņam radušies tiesvedībā nacionālajās tiesās un Tiesā. Attiecīgi Tiesa uzskata, ka šajā sakarā nav nepieciešams piešķirt nekādu summu.

C. Nokavējuma procenti

107. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina sūdzības par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un pret viņu vērstā kriminālprocesa ilgumu par pieņemamām izskatīšanai un pārējo sūdzības daļu par nepieņemamu izskatīšanai;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 3.daļas pārkāpums;

3. Nolemj, ka Konvencijas 6.panta 1.daļa nav tikusi pārkāpta;

4. Nolemj

(a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.daļu ir jāizmaksā iesniedzējam 500 EUR (pieci simti euro) kā kompensācija par morālo kaitējumu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus;

(b) par laika posmu no minētā termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, tai pieskaitot trīs procentus.

Taisīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2008.gada 24.janvārī atbilstoši Tiesas Reglamenta 77. panta 2. un 3.punktam. 

Stanley Naismith	Boštjan M. Zupančič
Sekretāra vietnieks	Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju obligāta. Spriedums stājies spēkā 2008.gada 24.aprīlī.

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums

Lietā “E.B. pret Franciju”¹

(Iesniegums Nr. 43546/02) Strasbūrā 2008.gada 22.janvārī

 

Šis spriedums ir galīgs, bet tajā var tikt veiktas redakcionālas izmaiņas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Lielā palāta) šādā sastāvā: 

Christos Rozakis, priekšsēdētājs, Jean-Paul Costa, Nicolas Bratza, Boštjan Zupančič, Peer Lorenzen, Françoise Tulkens, Loukis Loucaides, Ireneu Cabral Barreto, Riza Türmen, Mindia Ugrekhelidze, Antonella Mularoni, Elisabeth Steiner, Elisabet Fura-Sandström, Egbert Myjer, Danutė Jočienė, Dragoljub Popović, Sverre Erik Jebens, tiesneši, un Michael O’Boyle, departamenta sekretāra vietnieks,

pēc apspriešanās palātā 2007.gada 14.martā un 2007.gada 28.novembrī pasludina šo spriedumu, kurš pieņemts pēdējā no minētajiem datumiem:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 43546/02), kas iesniegts pret Francijas Republiku un ar kuru šīs valsts pilsone E.B. (turpmāk tekstā – “iesniedzēja”) vērsās Tiesā 2002.gada 2.decembrī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “Konvencija”) 34.pantu. Lielās palātas priekšsēdētājs piekrita iesniedzējas lūgumam neatklāt viņas vārdu (Tiesas Reglamenta 47.panta 3.punkts).

2. Iesniedzēja apgalvoja, ka, izskatot viņas pieteikumu, atļaut viņai adoptēt bērnu, katrā pieteikuma izskatīšanas posmā viņa cietusi no diskriminējošas izturēšanās, kas balstīta uz viņas seksuālo orientāciju, un tikušas pārkāptas viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

3. Iesniegums tika nodots Tiesas Otrajai nodaļai (Reglamenta 52.panta 1.punkts). 2006.gada 19.septembrī šīs nodaļas palāta sekojošo tiesnešu sastāvā: Ireneu Cabral Barreto, priekšsēdētājs, Jean-Paul Costa, Rıza Türmen, Mindia Ugrekhelidze, Antonella Mularoni, Elisabet Fura-Sandström, Dragoljub Popović, tiesneši, un Sally Dollé, nodaļas sekretāre, nodeva lietu izskatīšanai Lielajai palātai, un pret nodošanu neiebilda neviena no pusēm (Konvencijas 30.pants un Reglamenta 72.pants). Pirms lietas nodošanas palāta bija saņēmusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza prof. R.Wintemute četru NVO kā iesaistīto trešo pušu vārdā: Fédération internationale des Ligues des Droits de l’Homme (FIDH); European Region of the International Lesbian and Gay Association (ILGA–Europe); British Agencies for Adoption and Fostering (BAAF); un Association des Parents et futurs parents Gays et Lesbiens (APGL) – (Reglamenta 44.panta 2.punkts). Šie apsvērumi tika iekļauti lietas materiālos, kuri tika nosūtīti Lielajai palātai.

4. Lielās palātas sastāvs tika noteikts saskaņā ar Konvencijas 27.panta 2. un 3.punktu un Reglamenta 24.pantu.

5. Iesniedzēja, bet ne valdība, iesniedza rakstveida apsvērumus par lietas būtību.

6. Atklātā tiesas sēde notika Cilvēktiesību ēkā Strasbūrā 2007.gada 14.martā (Reglamenta 59.panta 3.punkts).

 

Tiesas sēdē piedalījās:

(a) no valdības puses

E. Belliard, Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktore, pārstāve,

Ms. A.-F. Tissier, Cilvēktiesību nodaļas vadītāja,

Ms. M.-G. Merloz, sekretāre-referente, Cilvēktiesību nodaļa,

Ms. L. Neliaz, administratīvā asistente, Bērnu un ģimenes lietu birojs, Nodarbinātības, sociālās kohēzijas un mājokļa ministrija,

Ms. F. Turpin, sekretāre-referente, Juridisko un arbitrāžas lietu birojs, Tieslietu ministrija, padomnieki;

(b) no iesniedzēja puses.

Ms. C. Mécary, Parīzes Advokātu kolēģija, advokāts, Mr. R. Wintemute, tieslietu docents, Londonas universitāte, Mr. H. Ytterberg, Tiesībsargs pret diskrimināciju, kas balstīta uz seksuālo orientāciju Zviedrijā, Mr. A. Weiss, padomnieki.

Tiesa uzklausīja C. Mécary un E. Belliard uzrunas.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

7. Iesniedzēja dzimusi 1961.gadā un dzīvo Lonlesonjē (Lons-le-Saunier).

8. Kopš 1985.gada viņa strādā par bērnudārza audzinātāju, un kopš 1990.gada viņai ir stabilas partnerattiecības ar sievieti, R. jaunkundzi, kura ir psiholoģe.

9. 1998.gada 26.februārī iesniedzēja iesniedza pieteikumu Juras (Jura) Sociālā dienesta departamentam, lūdzot atļauju adoptēt bērnu. Viņa vēlējās izzināt starpvalstu adopcijas iespējas, it īpaši Āzijā, Dienvidamerikā un Madagaskarā. Viņa minēja savu seksuālo orientāciju un attiecības ar savu partneri, R. jaunkundzi.

10. 1998.gada 11.augusta ziņojumā sociālā darba un izglītības speciālists un medmāsa pediatre cita starpā atzīmēja šādus apstākļus:

“E.B. un R. neuzskata sevi par pāri, un, kaut arī R. ir svarīgs viņas partneres pieteikums par adopciju, viņa neuzskata to par sev saistošu.

E.B. uzskata, ka viņai būs jāpilda mātes un tēva loma, un viņas partnere neizvirza pretenzijas par jebkādām tiesībām attiecībā uz bērnu, bet vajadzības gadījumā atradīsies blakus.

…

E.B. lūdz atļauju bērnu adoptēt, jo nolēmusi bērnu pati nedzemdēt.

Viņa dotu priekšroku paskaidrot bērnam, ka viņam vai viņai ir bijis tēvs un māte un ka viņa vēlas, lai bērns ir laimīgs, nevis stāstītu bērnam, ka nevēlas dzīvot kopā ar vīrieti.

...

Pēc E.B. domām tēvs ir stabils, pārliecinošs un uzticams ģimenes loceklis. Viņa uzņemas savam nākamajam adoptētajam bērnam nodrošināt šāda tēva klātbūtni, jo bērnam būs saskare ar viņas pašas tēvu un svaini. Taču viņa arī apgalvo, ka bērns varēs izvēlēties sev surogāttēvu savā apkārtējā vidē (drauga radinieku, skolotāju vai vīriešu dzimuma draugu…)”

...

SLĒDZIENS

“Savas personības un profesijas dēļ B. jaunkundze ir laba klausītāja, viņai piemīt liberāli uzskati un asa emocionāla uztvere. Mēs arī augstu vērtējam viņas reālistisko pieeju problēmu risināšanai, kā arī viņas emocionālos dotumus un bērnu audzināšanas prasmes.

Tomēr, ņemot vērā viņas pašreizējo dzīvesveidu – viņa ir neprecējusies un izveidojusi kopdzīvi ar sievieti –, mēs nevarējām izvērtēt viņas iespēju nodrošināt bērnam ģimenes modeli, kurš balstītos uz vecāku pāri, tā garantējot šim bērnam stabilu un līdzsvarotu attīstību.

Viedoklis par tiesībām adoptēt bērnu ir atturīgs.”

11. 1998.gada 28.augustā savā ziņojumā par pārrunām ar iesniedzēju psiholoģe, kura izskatīja iesniedzējas pieteikumu, ieteica nepiešķirt viņai adopcijas tiesības, noraidījumu formulējot šādi:

“ ...

[B.] jaunkundzei piemīt daudzas pozitīvas personīgās īpašības. Viņa ir aizrautīga un sirsnīga un rada tāda cilvēka iespaidu, kurš tiecas aizsargāt citus.

Viņas priekšstati par bērnu audzināšanu liekas ļoti pozitīvi. Tomēr paliek daži neskaidri jautājumi par virkni faktoru, kuri attiecas uz viņas dzīvesveidu, kontekstu, kādā tiks realizēta bērna aprūpe, un viņas vēlmi adoptēt bērnu.

Vai viņa nevēlas izvairīties no dzemdībām kā “varmācības”, un no spēcīgas iedzimtas trauksmes attiecībā uz savu bioloģisko bērnu?

Vai, idealizējot bērnu un nepietiekami novērtējot grūtības, kas rodas, nodrošinot bērnam mājas, viņa nelolo nepiepildāmas fantāzijas par to, ka spēs pilnībā labot bērna pagātni?

Cik pārliecināti varam būt, ka bērns atradīs viņā stabilu un uzticamu tēva lomas pildītāju?

Iespējas identificēties ar tēva lomas pildītāju ir mazliet neskaidras. Neaizmirsīsim, ka bērna personība veidojas, balstoties uz abu vecāku tēliem. Bērnam ir vajadzīgi pieaugušie, kuri uzņemtos viņa vecāku funkcijas: ja bērnam ir tikai viens no vecākiem, kādu iespaidu tas atstās uz bērna attīstību?

...

Mēs nevēlamies nekādā veidā mazināt [B.] jaunkundzes pašpaļāvību un vēl jo mazāk – dot mājienu, ka viņa varētu kaitēt bērnam; mēs tikai apgalvojam, ka pētījumi par vecāku lomu parāda, ka bērnam nepieciešami abi vecāki.

Turklāt uz jautājumu, vai viņa būtu vēlējusies, lai viņu audzina tikai viens no viņas vecākiem, B. jaunkundze atbildēja noliedzoši.

...

Paliek vairāki neskaidri jautājumi saistībā ar viņas vēlmi iegūt bērnu: vai nebūtu saprātīgāk atlikt šī lūguma izskatīšanu, kamēr dažādi sarežģīti šīs situācijas aspekti nav pamatīgāk izanalizēti?…”

12. 1998.gada 21.septembrī bērnu labklājības dienesta atbildīgā amatpersona ieteica noraidīt lūgumu pēc adopcijas atļaujas, atzīmējot, ka iesniedzēja nav pietiekami pārdomājusi jautājumu par tēva un vīrieša lomas modeli un ir pieņēmusi, ka viņa pati viegli varētu uzņemties tēva un mātes lomas, vienlaikus minot iespējamo lomu, kas atvēlēta viņas tēvam un/vai svainim; tomēr tādēļ, ka viņi dzīvo tālu, viņiem tikties ar bērnu būtu sarežģīti. Amatpersonai arī radīja neskaidrības R. jaunkundzes klātbūtne iesniedzējas dzīvē, un viņš atzīmēja, ka abas sievietes neuzskata sevi par pāri un ka R. jaunkundze nekad nav bijusi iesaistīta adopcijas plānā. Viedokļa pamatojums beidzās šādi:

“Esmu saskāries ar daudzām neskaidrībām svarīgos jautājumos attiecībā uz bērna psiholoģisko attīstību, kurš jau pārdzīvojis pamešanu un pilnīgu kultūras un valodas vides maiņu…”

13. 1998.gada 21.septembrī bērnu labklājības dienesta psihologs, kurš bija adopcijas komisijas loceklis, ieteica noraidīt lūgumu pēc adopcijas atļaujas ar pamatojumu, ka, iesniedzējai adoptējot bērnu, tas saskarsies ar virkni riska faktoru, kas ietekmētu viņa vai viņas personības veidošanos. Cita starpā psihologs norādīja, ka iesniedzēja dzīvo kopā ar draudzeni, bet neuzskata, ka dzīvo pārī, un tas radījis neskaidru vai pat noklusētu situāciju, kura nav viennozīmīga un slēpj sevī risku, ka bērnam būs saskare tikai ar mātes lomas modeli. Tālāk psihologs izteica šādus komentārus:

“...

Šķiet, ka iemesli, kādēļ iesniedzēja vēlas bērnu, izriet no viņas sarežģītās personiskās pieredzes, kurā nav atrisinājusies bērna kā vecāka loma, kas, liekas, [iesniedzējai] bijusi jāpilda (attiecībā pret vienu no māsām, savus vecāku aizsargāšana) un balstījusies uz emocionālām grūtībām. Vai tas bijis par cēloni nevērtības un nederīguma sajūtai, ko viņa tiecas pārvarēt, kļūstot par māti?

Vērojama īpaša attieksme pret vīriešiem – vīrieši tiek atgrūsti.

Galu galā, vai gan vīrieša lomas pildītāja noraidījums nenozīmē arī bērna paštēla noliegšanu? (Adoptējamam bērnam ir bioloģiskais tēvs, kura simboliskā pastāvēšana jāsaglabā, taču vai [iesniedzēja] to spēs?) ...”

14. 1998.gada 28.oktobrī Adopcijas komisijas pārstāvis no Ģimenes padomes saiknei ar bērniem, kuri pašlaik atrodas vai kādreiz bijuši valsts aprūpē, ieteica noraidīt adopcijas atļaujas lūgumu, pamatojot to šādi:

“Pats esmu dzīvojis audžuģimenē, un vadoties no savas personīgās pieredzes, pateicoties iespējai izvērtēt notikušo, es pašlaik spēju novērtēt to nozīmi, kura, nodrošinot bērnam mājas, ir jauktam pārim (vīrietim un sievietei).

“Audžumātes” un “audžutēva” lomas bērna ikdienas audzināšanā savstarpēji papildina viena otru, taču tām ir atšķirīgs raksturs.

Šis līdzsvars bērna uztverē var tikt vairāk vai mazāk satricināts atkarībā no tā, ko viņš vai viņa pārdzīvo, atklājot un pieņemot patiesību par savu izcelšanos un dzīves gājumu.

Tādēļ uzskatu, ka, plānojot adopciju, bērna interesēs ir nepieciešams panākt stingru līdzsvaru starp “audžumātes” un “audžutēva” lomu.”

15. 1998.gada 4.novembrī Komisijas pārstāvis no Ģimenes padomes, kurš pārstāvēja departamenta ģimeņu asociāciju savienību (UDAF), atsaucoties uz 1989.gada 20.novembra Konvenciju par bērna tiesībām, ieteica noraidīt adopcijas atļaujas lūgumu, pamatojot to ar tēva lomas pildītāja trūkumu un piebilda:

“Izrādās, ka būs neiespējami veidot ģimeni un audzināt bērnu, nesaņemot šai iecerei pilnu atbalstu no partneres [R.]. Psihologu un bērna labklājības dienesta ziņojumi skaidri parāda, ka viņu neinteresē [B.] jaunkundzes plāns…

Tālākajā alternatīvā nav pietiekami labu materiālo apstākļu, lai nodrošinātu bērnam piemērotu mājvietu. Būs nepieciešams pārcelties uz citu mājokli un atrisināt jautājumu par izmaksu sadalīšanu abu partneru starpā, kuru plāni vismaz šajā ziņā atšķiras.

16. 1998.gada novembrī bērnu labklājības dienesta vadītājs arī ieteica noraidīt adopcijas atļaujas lūgumu, īpaši atzīmējot, ka:

“[B.] jaunkundze dzīvo kopā ar partneri – sievieti, kura, liekas, nav iesaistījusies viņas plānos. Loma, kuru šī partnere pildītu adoptētā bērna dzīvē, nav skaidri noteikta.

Redzams, ka šajās attiecībās nav vietas vīrieša lomas prototipam, kuram faktiski būtu jāatrodas bērna dzīvē.

Šādos apstākļos pastāv risks, ka šādā mājsaimniecībā bērns neatradīs tās dažādās ģimenes locekļu lomas, kuras nepieciešamas viņa vai viņas personības attīstībai un labklājībai.”

17. 1998.gada 26.novembrī iesniedzējai tika nosūtīta departamenta padomes priekšsēdētāja vēstule ar atteikumu piešķirt adopcijas tiesības. Cita starpā tika minēti šādi iemesli:

“… izskatot jebkuru pieteikumu piešķirt adopcijas tiesības, man jāņem vērā vienīgi bērna intereses un jānodrošina visu attiecīgo garantiju esamība.

Redzams, ka Jūsu iecerē adoptēt trūkst tēva lomas pildītāja vai tā aizstājēja, kurš spētu veicināt adoptētā bērna līdzsvarotu attīstību.

Turklāt vieta, ko bērna dzīvē ieņemtu Jūsu partnere, nav pietiekami skaidra: kaut arī viņa nepretojas Jūsu iecerei, tomēr viņa tajā arī nav iesaistījusies, un tas bērnam radītu grūtības orientēties situā­cijā.”

Tādējādi visi iepriekšminētie faktori liecina, ka adoptētajam bērnam netiks nodrošināta pietiekami strukturēta, viņa attīstībai labvēlīga ģimenes vide.

18. 1999.gada janvārī iesniedzēja vērsās pie departamenta padomes priekšsēdētāja ar lūgumu pārskatīt atteikumu piešķirt viņai adopcijas tiesības.

19. Bērnu labklājības dienests lūdza klīnisko psihologu sagatavot psiholoģisko novērtējumu. Savā 1999.gada 7.marta ziņojumā, ko psiholoģe sastādīja pēc pārrunām ar iesniedzēju, viņa secināja, ka “B. jaunkundzei ir daudz ko piedāvāt, lai nodrošinātu bērnam mājas (pacietība – vērtības – radošums – laiks)”, taču uzskatīja, ka adopcija būtu priekšlaicīga, ņemot vērā daudzos problemātiskos aspektus (neskaidra izpratne par atšķirībām starp nedirektīvu attieksmi un laissez-faire (neiejaukšanās) attieksmi un neapzināšanās, kādu iespaidu atstās kādas trešās personas klātbūtne ģimenes vidē).

20. 1999.gada 17.martā Juras departamenta padomes priekšsēdētājs apstiprināja atteikumu piešķirt adopcijas tiesības.

21. 1999.gada 13.maijā iesniedzēja vērsās Bezansonas Administratīvajā tiesā ar prasību atcelt 1998.gada 26.novembra un 1999.gada 17.marta administratīvos lēmumus. Viņa arī apstrīdēja veidu, kādā bija noritējis viņas adopcijas tiesību piešķiršanas pieteikuma caurskatīšanas process. Viņa arī norādīja, ka daudzi šajā procesā iesaistītie cilvēki nebija ar viņu tikušies, tajā skaitā psihologs no adopcijas komisijas.

22. Administratīvā tiesa ar 2000.gada 24.februāra spriedumu atcēla 1998.gada 26.novembra un 1999.gada 17.marta lēmumus, nospriežot sekojošo:

“… Juras departamenta padomes priekšsēdētājs pamatoja savu lēmumu gan uz to, ka “trūkst tēva lomas pildītāja jeb referenta, kurš spētu veicināt adoptētā bērna līdzsvarotu attīstību”, gan uz “vietu, kuru [viņas] partnere ieņemtu adoptētā bērna dzīvē”.

Citētie iemesli paši par sevi nevar attaisnot atteikumu piešķirt adopcijas tiesības. No lietā esošajiem dokumentiem redzams, ka B. jaunkundze, kurai neapstrīdami piemīt pozitīvas personības īpašības un prasme audzināt bērnus, un kura pēc profesijas ir bērnudārza audzinātāja un labi integrējusies savā sociālajā vidē, piedāvā pietiekamas garantijas – no ģimenes, bērnu audzināšanas un psiholoģiskā viedokļa – ka viņa nodrošinās adoptētajam bērnam piemērotu ģimeni. …

Pastāvot šādiem lietas apstākļiem, B. jaunkundzei ir pamats pieprasīt, lai lēmums, kurš liedz viņai adopcijas tiesības, tiktu atcelts.”

23. Juras departaments iesniedza apelācijas sūdzību. Nansī (Nancy) Administratīvā apelācijas tiesa ar 2000.gada 21.decembra spriedumu atcēla zemākās instances tiesas spriedumu. Tā konstatēja, pirmkārt, ka “B. apgalvo[ja], ka personības tests viņai nav ticis nosūtīts, bet neapgalvo[ja], ka pieprasījusi šo dokumentu un ka viņas lūgums ticis noraidīts” un ka Ģimenes un sociālās labklājības likuma 63.panta 4.daļas nosacījumi neliedz sagatavot ziņojumu, pamatojoties uz citu dokumentu galveno punktu kopsavilkuma. Tādēļ fakts, ka psihologs sagatavojis ziņojumu, vienīgi pamatojoties uz informāciju, ko ieguvuši citi speciālisti, kuri nodarbojās ar šo lietu, un neuzklausot iesniedzējas argumentus, nepadara par spēkā neesošu procesu, kādā caurskatīts B. jaunkundzes pieteikums adopcijas atļaujas piešķiršanai…”.

24. Tiesa tālāk konstatēja, ka

“… to 1998.gada 26.novembra un 1999.gada 17.marta lēmumu pamatā, kuri tika pieņemti sakarā ar iesniegumu lūgt pārskatīt Juras departamenta padomes priekšsēdētāja lēmumu, kurš noraidīja E.B. pieteikumu adopcijas atļaujas piešķiršanai, ir “pazīšanas zīmju” trūkums, jo trūkst tēva lomas prototipa jeb referenta un divpusējs katra mājsaimniecības locekļa ieguldījums attiecībā pret adoptējamo. No lietas dokumentiem, un it īpaši no pierādījumiem, kas savākti E.B. pieteikuma caurskatīšanas laikā, redzams, ka, ņemot vērā viņas dzīvesveidu un neraugoties uz viņas neapstrīdamajām pozitīvajām personības īpašībām un spējām bērnu audzināšanā, viņa nepiedāvāja bērna adopcijai nepieciešamās garantijas no ģimenes, bērnu audzināšanas un psiholoģiskās perspektīvas…;

…pretēji E.B. argumentiem, departamenta padomes priekšsēdētājs neatteica viņai adopcijas atļauju, principiāli vadoties no viņas dzīvesveida izvēles. Tātad, un jebkurā gadījumā, iesniedzējas apgalvojumiem, ka pārkāptas… Konvencijas 8. un 14.panta prasības, nav pamatojuma…”.

25. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību. 2002.gada 5.jūnijā Conseil d’Etat noraidīja viņas sūdzību, spriedumā to pamatojot šādi:

“…Attiecībā uz pamatojumu, atsakot E.B. adopcijas atļauju:

...

Pirmkārt, fakts, ka lūgumu atļaut adoptēt bērnu iesniedz atsevišķs indivīds, kā to paredz Civillikuma 343.panta 1.daļa, neliedz administratīvajām iestādēm, domājot par audzināšanas un psiholoģiskajiem faktoriem, kuri veicina bērna personības attīstību, pārliecināties, vai, ja pieteikumu iesniegusi sieviete, potenciālā adoptētāja var savā ģimenes un draugu lokā piedāvāt tēva lomas prototipa atveidotāju…; un arī gadījumos, ja atsevišķs indivīds, kurš vēlas adoptēt bērnu, izveidojis stabilu kopdzīvi ar citu personu, no kuras neizbēgami tiks prasīts sniegt savu ieguldījumu, nodrošinot bērnam piemērotas mājas, iepriekš minēto nosacījumu piemērošanas nolūkos, šis fakts neliedz varas iestādēm noteikt – pat, ja šīs partnerattiecības nav juridiski saistošas – vai trešās personas uzvedība vai personība, vērtējot pēc objektīviem apsvērumiem, ir atbilstoša, lai nodrošinātu bērnam piemērotas mājas.

Tādējādi Administratīvā apelācijas tiesa tiesību normu piemērošanā nekļūdījās, uzskatīdama, ka abi iemesli, kuru dēļ noraidīja E.B. kā atsevišķa indivīda pieteikumu adopcijas atļaujas piešķiršanai, proti, “pazīšanas zīmju” trūkums, jo ģimenē nav tēva lomas prototipa jeb referenta” un “trūkst katra mājsaimniecības locekļa ieguldījuma pret adoptējamo bērnu”, varēja kalpot par pamatojumu pieteikuma noraidīšanai, kā to paredz iepriekš minētais 1998.gada 1.septembra rīkojums.

Otrkārt, attiecībā uz E.B. apgalvojumu, ka, atsaukdamās uz viņas “dzīvesveidu”, lai pamatotu savu atteikumu piešķirt viņai adopcijas tiesības, Administratīvā ape­lācijas tiesa netieši atsaukusies uz viņas seksuālo orientāciju, zemākās instances tiesai iesniegtajos dokumentos redzams, ka viņas pieteikuma caurskatīšanas laikā E.B. bijušas stabilas homoseksuālas partnerattiecības. Tā kā šīs attiecības bija jāņem vērā adoptējamā bērna vajadzību un interešu labā, tiesa nepamatoja savu lēmumu uz principiālu nostāju attiecībā uz iesniedzējas seksuālo orientāciju un arī nepārkāpa Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 14.panta apvienotās prasības; tā nepārkāpa arī Krimināllikuma L. 255.panta 2.daļas prasības, kas aizliedz diskrimināciju atkarībā no seksuālās orientācijas;

Treškārt, uzskatot, ka E.B., “ņemot vērā viņas dzīvesveidu, un neraugoties uz viņas neapstrīdamajām pozitīvajām personības īpašībām un spējām bērnu audzināšanā, […] nepiedāvāja bērna adopcijai nepieciešamās garantijas no ģimenes, bērnu audzināšanas un psiholoģiskās perspektīvas”, Administratīvā apelācijas tiesa, kas neignorēja lietas dokumentos esošos iesniedzējai labvēlīgos apstākļus, nav sagrozījusi lietas dokumentu saturu;

No iepriekš teiktā izriet, ka E.B. nav pamata lūgt atcelt iepriekš minēto spriedumu, kurš uzrāda atbilstošus argumentus…”.

II. ATBILSTOŠĀS TIESĪBU NORMAS UN PRAKSE

A. Valsts tiesību normas

1. Civillikums

26. Attiecīgie panti, kuri bija spēkā tajā laikā, nosaka sekojošo:

343.pants

“Adopcijas pieteikumu var iesniegt precēts pāris, kuru laulība nav šķirta un kuri atrodas laulībā ilgāk nekā divus gadus vai abi ir vecāki par divdesmit astoņiem gadiem.”

343-1.pants

“Adopcijas pieteikumu var iesniegt jebkura persona, vecāka par divdesmit astoņiem gadiem. ...”

2. Ģimenes un sociālās labklājības likums

27. Attiecīgie panti, kuri bija spēkā tajā laikā, nosaka, ka:

63.pants

“Bērnus, kuri atrodas valsts aprūpē, var adoptēt vai nu personas, kuru aizbildnībā bērnus nodevuši bērnu labklājības dienesti, ja starp šīm personām un bērnu izveidojušās emocionālās attiecības to pieļauj, vai personas, kuras saņēmušas adopcijas atļauju...

Atļauju uz pieciem gadiem piešķir attiecīgā departamenta padomes priekšsēdētājs, saņemot [adopcijas] komisijas atzinumu, deviņu mēnešu laikā no pieteikuma iesniegšanas datuma...”

100-3.pants

“Personas, kuras vēlas pieņemt audzināšanā bērnu no ārvalstīm nolūkā viņu adoptēt, iesniedz adopcijas pieteikumu saskaņā ar šī likuma 63.pantu.”

3. 1998.gada 1.septembra rīkojums Nr.98-771, kas nosaka kārtību, kādā izskatāmi pieteikumi valsts aprūpē esošu bērnu adopcijai

28. Attiecīgie panti, kuri bija spēkā tajā laikā, nosaka, ka:

1.pants

“Jebkurai personai, kura vēlas iegūt Ģimenes un sociālās labklājības likuma 63.pantā un 100.panta 3.daļā paredzēto atļauju, jāiesniedz attiecīgs pieteikums tā departamenta padomes priekšsēdētājam, kurā šī persona dzīvo. ...” 

4.pants

“Pirms atļaujas izsniegšanas attiecīgā departamenta padomes priekšsēdētājam jā­pār­liecinās, ka ģimenes apstākļi, kādus pretendents piedāvā bērnam nodrošināt, atbilst adoptējamā bērna interesēm no ģimenes, bērnu audzināšanas un psiholoģijas viedokļa.

Šajā nolūkā viņš ierosina noskaidrot pretendenta ģimenes dzīves apstākļus…”

5.pants

“Lēmumu pieņem attiecīgā departamenta padomes priekšsēdētājs pēc konsultēšanās ar adopcijas komisiju...”

B. Starptautiskās konvencijas

1. Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju projekts

29. Šīs konvencijas projekts pašlaik tiek izskatīts Eiropas Padomes Ministru komitejā, un tā attiecīgie panti, cita starpā, paredz sekojošo:

7.pants – Adopcijas noteikumi

“1. Likums atļauj bērna adopciju: 

a. divām atšķirīga dzimuma personām

i. kuras savā starpā atrodas laulībā, vai

ii. kur pastāv šāda institūcija – kuras savā starpā stājušās reģistrētā partnerībā; 

b. vienai personai.

2. Dalībvalstis var paplašināt šīs Konvencijas darbības jomu, attiecinot to uz viendzimuma pāriem, kuri savā starpā atrodas laulībā vai kuru starpā pastāv reģistrētas partnerattiecības. Valstis var arī paplašināt Konvencijas darbības jomu uz atšķirīga dzimuma pāriem un viendzimuma pāriem, kuri dzīvo kopā stabilā kopdzīvē.

2. Starptautiskā konvencija par bērna tiesībām

30. Konvencija par bērna tiesībām, kuru 1989.gada 20.novembrī pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja un kura stājusies spēkā 1990.gada 2.septembrī, paredz sekojošo:

3.pants

“1. Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātās iestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas institūcijas, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.

2. Dalībvalstis apņemas nodrošināt bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu, saskaņā ar likumu, par bērnu atbildīgo personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā piemēro visus attiecīgos likumdošanas un administratīvos līdzekļus.

3. Dalībvalstis gādā par to, lai iestādes, dienesti un orgāni, kas ir atbildīgi par bērnu aprūpi vai viņu aizsardzību, atbilstu kompetentu orgānu noteiktajām normām, tai skaitā drošības un veselības aizsardzības ziņā un to personāla kvantitātes un piemērotības aspektā, kā arī kompetentas uzraudzības sfērā.”

4.pants

“Dalībvalstīm jāveic visi nepieciešamie likumdošanas, administratīvie un citi pasākumi šajā konvencijā atzīto tiesību realizēšanai. Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām dalībvalstis šādus pasākumus veic maksimālajos to rīcībā esošo resursu ietvaros un, ja nepieciešams, starptautiskās sadarbības ietvaros.”

5.pants

“Dalībvalstīm jārespektē vecāku un, attiecīgajos gadījumos, paplašinātās ģimenes vai kopienas locekļu, kā to paredz vietējās paražas, aizbildņu vai citu, saskaņā ar likumu, par bērnu atbildīgo personu atbildību, tiesības un pienākumus pienācīgi virzīt un vadīt bērnu šajā konvencijā atzīto viņa tiesību realizēšanā un darīt to atbilstoši bērna topošajām spējām.”

20.pants

“1. Bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kuru, lai vislabāk ievērotu viņa paša intereses, nedrīkst atstāt šajā vidē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību.

2. Dalībvalstīm saskaņā ar saviem nacionālajiem likumiem jānodrošina minētajam bērnam cita aprūpe.

3. Šāda aprūpe var ietvert, cita starpā, nodošanu audzināšanā, “kafalu” saskaņā ar islama tiesībām, adopciju vai, ja nepieciešams, ievietošanu attiecīgās bērnu kopšanas iestādēs. Izskatot aprūpes variantus, pienācīgi jāievēro bērna audzināšanas pēctecības vēlamā saglabāšana un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība un dzimtā valoda.”

21.pants

“Dalībvalstis, kas atzinušas un/vai atļāvušas adopcijas sistēmas funkcionēšanu, nodrošina, lai pirmām kārtām tiktu vislabāk ievērotas bērna intereses, un tās:

a) nodrošina, lai bērna adopciju atļauj tikai kompetentas varas iestādes, kuras saskaņā ar piemērojamo likumu un procedūrām, kā arī pamatojoties uz visu ar lietu saistīto un ticamo informāciju noteic, ka adopcija pieļaujama atbilstoši bērna statusam attiecībā uz vecākiem, radiniekiem un likumīgajiem aizbildņiem un ka ieinteresētās personas, ja vajadzīgs, devušas savu apzinātu piekrišanu adopcijai uz tādas konsultācijas pamata, kāda var būt nepieciešama;

b) atzīst, ka adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adopciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams;

c) nodrošina, lai bērna adopcijas gadījumā citā valstī tiktu piemērotas tādas pašas garantijas un normas, kādas piemēro adopcijai savā valstī;

d) veic visus nepieciešamos pasākumus nolūkā nodrošināt, lai adopcijas gadījumā citā valstī bērna iekārtošana nedotu iespēju ar to saistītajām personām gūt nepamatotus finansiālus labumus;

e) ja nepieciešams, veicina šī panta mērķu sasniegšanu, noslēdzot divpusējas vai daudzpusējas vienošanās vai līgumus, un cenšas uz šī pamata nodrošināt, lai bērna iekārtošanu citā valstī īstenotu kompetenti varas orgāni vai iestādes.”

3. Hāgas 1993.gada 29.maija Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos

31. Attiecīgie Hāgas 1993.gada 29.maija Konvencijas nosacījumi paredz sekojošo:

5.pants

“Adopciju saskaņā ar šo konvenciju veic tikai tad, ja saņēmējvalsts kompetentās iestādes:

a) ir atzinušas, ka iespējamie adoptētāji ir tiesīgi veikt adopciju un ir tam piemēroti;

b) ir nodrošinājušas, ka ar iespējamajiem adoptētājiem ir veiktas vajadzīgās konsultācijas;

c) ir atzinušas, ka bērnam ir vai būs atļauts ierasties un pastāvīgi uzturēties attiecīgajā valstī.”

15.pants

“(1) Ja saņēmējvalsts centrālā iestāde ir pārliecinājusies, ka pretendenti ir tiesīgi veikt adopciju un ir tam piemēroti, tā sagatavo ziņojumu, kurā ir ietvertas ziņas par viņu identitāti, tiesīgumu un piemērotību adopcijas veikšanai, personas datiem, ģimenes un medicīnisko vēsturi, sociālo vidi, adopcijas iemesliem, spēju uzņemties starpvalstu adopciju, kā arī to bērnu raksturojums, par kuriem viņi varētu rūpēties.

(2) Tā nosūta ziņojumu izcelsmes valsts centrālajai iestādei.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

32. Iesniedzēja apgalvoja, ka viņa ir cietusi no diskriminācijas, kas balstīta uz viņas seksuālo orientāciju, un kas pārkāpj viņas tiesības uz privāto dzīvi. Viņa atsaucās uz Konvencijas 14.pantu, saistībā ar 8.pantu, kuri nosaka:

8.pants

“1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību.

2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

14.pants

“Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana ir nodrošināma bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, ticības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, valstiskās vai sociālās izcelsmes, piederības kādai nacionālajai minoritātei, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai jebkura cita stāvokļa.”

I. PIEŅEMAMĪBA

A. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

33. Iesniedzēja apgalvoja, ka homoseksuālu personu veikta adopcija iedalāma trīs atšķirīgās kategorijās: pirmkārt, dalībvalstī, kur adopcija atļauta vienai personai (pat ja tikai izņēmuma gadījumos), uz adopcijas tiesībām var pretendēt vientuļa persona, un tad neviens šīs personas partneris šādas adopcijas rezultātā nevarētu iegūt nekādu vecāku aizgādnības tiesības (individuālā adopcija); otrkārt, viens partneris no viendzimuma pāra var pretendēt uz otra partnera bērna adopciju, lai vecāku aizgādnība attiecībā uz bērnu būtu abiem partneriem (adopcija, nodrošinot otru no vecākiem); un visbeidzot, abi viendzimuma pāra partneri kopīgi var pretendēt uz tāda bērna adopciju, kuram nav nekādu iepriekšējo saikņu ar nevienu no partneriem, lai rezultātā abi partneri reizē iegūtu vecāku aizgādnību attiecībā uz bērnu (kopīgā adopcija).

34. Viņa uzsvēra, cik svarīgi iegūt atļauju, kas faktiski ir priekšnosacījums bērna adopcijai Francijā vai ārvalstīs.

35. Iesniedzēja neprasīja adopcijas tiesības, kuras – neatkarīgi no adopcijas pretendenta seksuālās orientācijas – nepastāv. Tomēr viņa apgalvoja, ka Konvencijas 14.pants, skatīts apvienojumā ar 8.pantu, ir piemērojams konkrētajā lietā. Pirmkārt, iespēja vai izdevība iesniegt pieteikumu adopcijas atļaujai ir 8.panta darbības jomā attiecībā uz “privāto dzīvi”, jo tā saistās ar jaunu attiecību izveidošanu ar citu indivīdu, un attiecībā uz “ģimenes dzīvi”, jo tas bija mēģinājums izveidot ģimenes dzīvi ar adoptētu bērnu. Otrkārt, personas seksuālā orientācija, kas ir viņu privātās dzīves aspekts, attiecīgi ir 8.panta darbības jomā.

1. Valdība

36. Valdība apgalvoja, ka iesniegums nav pieņemams izskatīšanai, jo uz sūdzību nav attiecināms Konvencijas 8.pants, un līdz ar to arī 14.pants. Katrā ziņā atšķirībā no Fretté lietas (Fretté pret Franciju, iesniegums Nr. 36515/97, § 32, ECHR 2002-1) atteikums piešķirt iesniedzējai adopcijas atļauju netika pamatots ar iesniedzējas seksuālo orientāciju un tādēļ nevarēja būt tieša vai netieša diskriminācija, kas balstīta uz viņas homoseksualitāti.

37. Iemesli adopcijas tiesību atteikumam izrietēja vienīgi no bērna interesēm un balstījās uz diviem pamatojumiem: tēva lomas prototipa /referenta trūkums un iesniedzējas partneres neskaidrā attieksme pret saistībām pret adoptējamo bērnu.

38. Attiecībā uz pamatojumu, kurš saistās ar tēva lomas prototipa/referenta trūkumu, valdība norādīja, ka pēc daudzu speciālistu viedokļa atšķirīgu dzimumu lomu prototipi ir svarīgs faktors bērna identitātes veidošanā un ka pilnīgi saprotams, ka departamenta sociālie dienesti ņēmuši vērā tādu atskaites punktu trūkumu, kuri ļautu bērnam veidot savu identitāti, balstoties uz tēva lomas pildītāju. Valdība citēja nacionālo tiesu lēmumus, pamatojot savus argumentus ar to, ka jebkura heteroseksuāla pretendenta pieteikums tiktu noraidīts ar tādu pašu pamatojumu, ja viņa vai viņas ģimenes un tuvāko draugu lokā trūktu pretējā dzimuma ģimenes locekļa.

39. Attiecībā uz otro pamatojumu valdība jau sākumā apgalvoja, ka iesniedzējas partneres ieinteresētības trūkums ir noskaidrots fakts. Valdība atzīmēja, ka iesniedzēja turpina noliegt šī fakta nozīmību, turpretim ir tiesiski, ja iecerēts pieņemt audzināšanā bērnu, ņemt vērā iespējamā adoptētāja ģimenes locekļu un tuvāko draugu uzvedību. Neraugoties uz to, ka bērna ierašanās ģimenē neradīs partnerei nekādas tiesiskas sekas, šī ierašanās mainīs pāra attiecību un ģimenes saikņu līdzsvaru, un adoptējamā bērna līdzšinējā dzīves gājuma dēļ ir sevišķi svarīgi izvērtēt pāra attieksmes saliedētību, realizējot jebkuru adopcijas ieceri. Tātad R. noteikti būs ne vien iesaistīta bērna ikdienas dzīvē, bet viņas iesaistīšanās trūkums varētu arī radīt bērnā nedrošību, jo bērnam nāksies konkurēt ar iesniedzējas partneri par iesniedzējas laiku un pieķeršanos. Pēc valdības iesniegtajiem argumentiem, kā izriet no nacionālo tiesu lēmumiem, nevar apgalvot, ka šis pamatojums saistīts ar iesniedzējas seksuālo orientāciju.

40. Valdība uzskata, ka šīs lietas apstākļi tādēļ ļoti atšķiras no Fretté lietas apstākļiem (citēti iepriekš), un jāuzsver, ka Francijas valsts pārvaldes un tiesu iestādes pievērsušas vislielāko uzmanību bērna īpašajām interesēm. Šīs īpašās intereses ir pamatā daudziem Francijai saistošiem starptautiskiem tiesību instrumentiem. Nepastāv tiesības uz bērnu vai tiesības uz atļauju adoptēt bērnu. Adopcija ir pasākums, ko veic bērna aizsardzībai un kas izstrādāts, lai nodrošinātu viņam vai viņai ģimeni. Atļaujas saņemšanas procedūras vienīgais nolūks ir no daudzu kandidātu vidus izvēlēties personu, kura bērnam varētu nodrošināt visos aspektos vispiemērotāko ģimeni. Tādēļ vēlme iegūt bērnu nedrīkst ņemt virsroku pār šī bērna interesēm.

B. Tiesas vērtējums

41. Tiesa, atzīmējot, ka iesniedzēja pamatojusi savu iesniegumu ar Konvencijas 14.pantu, saistībā ar 8.pantu, sākumā atgādina, ka 8.panta noteikumi negarantē ne tiesības dibināt ģimeni, ne tiesības adoptēt (skat. iepriekš minēto lietu Fretté, 32.punktu). Neviena no pusēm to neapstrīd. Tiesības uz “ģimenes dzīvi” negarantē pašu iespēju nodibināt ģimeni; lai izmantotu šīs tiesības, kā priekšnoteikums tiek pieņemta ģimenes esamība (skat. 1979.gada 13.jūnija spriedumu lietā Marckx pret Beļģiju, A sērija Nr.31, 31.punkts) vai vismaz potenciālas attiecības, piemēram, starp ārlaulībā dzimušu bērnu un viņa vai viņas bioloģisko tēvu (skat. lietu Nylund pret Somiju (lēmums), iesniegums Nr.27110/95, CEDH 1999‑VI ) vai attiecības, kas izriet no reģistrētas laulības, pat ja ģimenes dzīve vēl nav pilnībā izveidojusies (skat. 1985.gada 28.maija spriedumu lietā Abdulaziz, Cabales un Balkandali pret Apvienoto Karalisti, A sērija Nr.94, 62.punkts), vai attiecības, kuras izriet no likumiskas un nodibinātas adopcijas (skat. lietu Pini un citi pret Rumāniju, iesniegumi nr. 78028/01 un 78030/01, 148.punkts, CEDH 2004‑V).

42. Tiesības adoptēt arī nenodrošina neviens valsts tiesību akts vai kādi citi starptautiski instrumenti, tādi kā Konvencija par bērna tiesībām, ko 1989.gada 20.novembrī pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja, vai Hāgas 1993.gada 29.maija Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos (skat. iepriekš 30.–31.punktu).

43. Tiesa tomēr iepriekš spriedusi, ka “privātā dzīve” Konvencijas 8.panta izpratnē ir plašs jēdziens, kurš ietver, cita starpā, tiesības nodibināt un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem (skat. 1992.gada 16.decembra spriedumu lietā Niemietz pret Vāciju, A sērija Nr.251‑B, 33. lpp. 29.punkts), tiesības uz “personības attīstību” (skat. Bensaid pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr. 44599/98, 47.punkts, CEDH 2001‑I) vai pašnoteikšanās tiesības kā tādas (skat. Pretty pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.2346/02, 61.punkts, CEDH 2002‑III). Tas ietver tādus elementus kā personvārdi (skat. 1994.gada 22.februāra spriedumu lietā Burghartz pret Šveici, A sērija Nr.280‑B, 28. lpp., 24.punkts), dzimuma identifikācija, seksuālā orientācija un dzimumdzīve, kas attiecas uz 8.panta aizsargāto personīgās dzīves jomu (skat., piemēram, 1981.gada 22.oktobra spriedumu lietā Dudgeon pret Apvienoto Karalisti, A sērija Nr.45, 18.–19.lpp., 41.daļa, un 1997.gada 19.februāra spriedumu lietā Laskey, Jaggard un Brown pret Apvienoto Karalisti, Reports of Judgments and Decisions 1997-I, 131.lpp., 36.punkts), un tiesības respektēt lēmumu gan vēlēties, gan nevēlēties bērnu (skat. lietu Evans pret Apvienoto Karalisti, [Lielā palāta], iesniegums Nr. 6339/05, 71.punkts, CEDH 2007‑...).

44. Jāatzīst, ka šajā lietā tiesvedība neattiecas uz bērna adopciju kā tādu, bet uz pieteikumu adopcijas atļaujas saņemšanai, lai pēc tam adoptētu bērnu. Tādēļ lieta izvirza jautājumu par adopcijas atļaujas saņemšanas kārtību, nevis par pašu adopciju. Tomēr puses nenoliedz, ka praksē atļauja ir priekšnosacījums bērna adopcijai.

45. Jāatzīmē, ka iesniedzēja sūdzējās par diskrimināciju, pamatojoties uz viņas seksuālo orientāciju, kā rezultātā tika pārkāpts Konvencijas 14.pants, saistībā ar 8.pantu.

46. Tādēļ Tiesai nav jāspriež, vai tiesības uz adopciju, ņemot vērā, cita starpā, likumdošanas pilnveidošanas procesus Eiropā un faktu, ka Konvencija ir dzīvs instruments, kas interpretējams atbilstoši mūsdienu apstākļiem (skat., it īpaši 1986.gada 18.decembra spriedumu lietā Johnston un citi pret Īriju, A sērija Nr.112, 24.–25. lpp., 53.punkts), garantē Konvencijas 8.pants, skatot to atsevišķi.

47.Attiecībā uz 14.pantu, uz kuru Tiesa balstījās šajā lietā, Tiesa atgādina, ka tas tikai papildina citos Konvencijas vai tās papildprotokolu pantos garantētās tiesības. Tas nevar pastāvēt neatkarīgi, jo ir piemērojams vienīgi saistībā ar “tiesību un brīvību īstenošanu”, ko garantē šie panti (skat., starp daudziem citiem autoritatīviem avotiem, lietu Sahin pret Vāciju, [Lielā palāta] iesniegums Nr.30943/96, 85.punkts, CEDH 2003‑VIII). Lai piemērotu 14.pantu, nav obligāti nepieciešams, lai būtu pārkāptas kādas no Konvencijā garantētajām tiesībām. Ir nepieciešams, taču ir arī pietiekami, ka uz lietas faktiem ir attiecināmi viens vai vairāki Konvencijas panti (skat. iepriekš citēto lietu Abdulaziz, Cabales un Balkandali, 71.punkts; 1994.gada 18.jūlija spriedumu lietā Karlheinz Schmidt pret Vāciju, A sērija, Nr.291‑B, 22.punkts; un 1998.gada 27.marta spriedumu lietā Petrovic pret Austriju, Reports 1998‑II, 22.punkts).

48. Tādējādi Konvencijas 14.pantā nostiprinātais diskriminācijas aizliegums ir plašāks nekā tiesību un brīvību īstenošana, kuru Konvencija un tās papildprotokoli uzliek par pienākumu katrai dalībvalstij nodrošināt. Tas piemērojams arī tām papildu tiesībām, kuras ietilpst jebkura Konvencijas panta vispārējās darbības jomā un kuru īstenošanu dalībvalsts brīvprātīgi apņēmusies nodrošināt. Šis princips ir dziļi iesakņojies Tiesas judikatūrā (skat. 1968.gada 23.jūlija spriedumu lietā “attiecībā uz noteiktiem aspektiem likumos, kuri Beļģijā regulē valodas lietošanu izglītībā” pret Beļģiju, A sērija Nr.6, 9.punkts; iepriekš citēto lietu Abdulaziz, Cabales un Balkandali, 78.punkts; un Stec un citi pret Apvienoto Karalisti (lēmums) [Lielā palāta], iesniegumi Nr.65731/01 un 65900/01, 40.punkts, CEDH 2005‑X).

49. Šī lieta neattiecas uz adopciju, ko veic pāris, vai bioloģiskā vecāka viendzimuma partneris, bet vienīgi uz adopciju, ko veic atsevišķs indivīds. Kamēr Konvencijas 8.panta nosacījumi neregulē šo jautājumu, Tiesa atzīmē, ka Francijas tiesību aktos skaidri paredzētas tiesības vientuļai personai iesniegt pieteikumu adopcijas atļaujai, un noteikta pieteikšanās kārtība. Tādējādi Tiesa uzskata, ka šīs lietas fakti neapšaubāmi ietilpst Konvencijas 8.panta darbības jomā. Tātad dalībvalsts, kura pārsniegusi savus pienākumus saistībā ar 8.pantu, paredzot šādas tiesības – izmantojot iespēju, ko paver Konvencijas 53.pants – nevar, šīs tiesības īstenojot, veikt diskriminējošus pasākumus 14.panta izpratnē (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu “attiecībā uz noteiktiem aspektiem likumos, kuri Beļģijā regulē valodas lietošanu izglītībā”).

50. Šajā lietā iesniedzēja apgalvoja, ka, īstenojot savas, valsts tiesību aktos paredzētās tiesības, viņa tikusi diskriminēta uz savas seksuālās orientācijas pamata. Pēdējais jēdziens ietilpst Konvencijas 14.panta nosacījumos (skat. Salgueiro da Silva Mouta pret Portugāli, iesniegums Nr.33290/96, 28.punkts, CEDH 1999-IX). Tiesa arī norāda, ka lietā Fretté pret Franciju (minēta iepriekš), uz kuru puses nepārprotami atsaucās, iesniedzējs sūdzējās, ka viņa adopcijas pieteikums noraidīts, netieši pamatojoties vienīgi uz viņa seksuālo orientāciju. Tiesas palāta secināja, ka piemērojams Konvencijas 14.pants, skatot to kopā ar 8.pantu (33.rindkopa).

51. Tādējādi šajā lietā piemērojams Konvencijas 14.pants, skatot to kopā ar 8.pantu.

52. Šādos apstākļos Tiesa noraida sākotnējos valdības celtos iebildumus. Tiesa arī uzskata, ka, ņemot vērā pušu iesniegtos argumentus, šī sūdzība izvirza sarežģītas, ar faktiem un likuma piemērošanu saistītas problēmas, kuras nevar atrisināt šajā iesnieguma izskatīšanas stadijā, bet kuras prasa izskatīšanu pēc būtības. Tādēļ šo sūdzību nevar atzīt par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nav konstatēti citi iemesli, lai atzītu sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Tādēļ tā jāatzīst par pieņemamu.

II. SŪDZĪBA PAR IESPĒJAMO KONVENCIJAS 14.panta PĀRKĀPUMU, SKATOT TO KOPĀ AR 8.pantu

A. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

53. Iesniedzēja apgalvoja, ka atteikums piešķirt viņai adopcijas atļauju ticis pamatots ar viņas “dzīvesveidu”, citiem vārdiem sakot, viņas homoseksualitāti. Pēc viņas domām, tas izrietēja no viņas pieteikuma caurskatīšanas un no adopcijas komisijas viedokļa. Viņa arī uzskatīja, ka Valsts padomes (Conseil d’Etat) spriedums daļēji formulēts tāpat kā tie, kurus Valsts padome sniegusi iepriekš minētajā Fretté lietā, kas pierāda, ka Valsts padomes pieeja ir bijusi diskriminējoša.

54. Attiecībā uz pamatojumu par tēva lomas prototipa trūkumu viņa apgalvoja, ka, lai gan vairums Francijas psihoanalīzes speciālistu uzskata, ka bērnam vajadzīgs gan mātes, gan tēva lomas prototips, šim uzskatam nav empīrisku pierādījumu un to apstrīdējuši daudzi citi psihoterapeiti. Turklāt šajā gadījumā valdība nebija pierādījusi, ka praksē adopcijas atļauja netiek izsniegta vientuļām heteroseksuālās orientācijas sievietēm, kurām nav partnera – vīrieša.

55. Attiecībā uz argumentu par viņas partneres vietu adopcijas plānā un attieksmi pret to viņa apgalvoja, ka šis iemesls ir prettiesisks. Civillikuma 343.pants un 343.panta 1.daļa noteica, ka bērnu var adoptēt precēti pāri un atsevišķi indivīdi: likums neparedzēja, ka adopciju var veikt partneri, un tādēļ partneri nav uzskatāmi par adoptētājiem un bērna adopcija neietekmē viņu tiesisko statusu. Ņemot vērā savas tiesības paļauties uz paredzamām tiesību normām, iesniedzēja apgalvoja, ka viņas atraidījuma iemeslam nav bijis likumiska pamatojuma.

56. Turpinājumā iesniedzēja uzsvēra, ka viņa un viņas partnere tikušās ar sociālo darbinieku un ka pēc tam dažādas amatpersonas, kuras bijušas iesaistītas viņas pieteikuma caurskatīšanā, nekad nav izteikušas vēlēšanos tikties ar viņas partneri. Vajadzējis vai nu veikt pasākumus, lai intervētu viņas partneri, vai arī šis pamatojums faktiski kalpojis par ieganstu noraidīt viņas pieteikumu vienīgi uz viņas seksuālās orientācijas pamata.

57. Iesniedzēja apgalvoja, ka atšķirīgā izturēšanās pret viņu nebija objektīvi un pamatoti attaisnojama. Lai pamatotu atšķirīgo attieksmi uz seksuālās orientācijas pamata, ir vajadzīgi ļoti nopietni apsvērumi. Šajā gadījumā šādi apsvērumi netika minēti.

58. Ņemot vērā dažādos viedokļus zinātnieku aprindās (Fretté, 42.punkts), bija vajadzīgi ļoti nopietni apsvērumi, lai attaisnotu atšķirīgu attieksmi pret homoseksuāļiem. Nodrošināt zinātnisku pamatojumu bija valdības pienākums, un ja tā Fretté lietā un šajā lietā nespēja pierādīt, ka zinātnieku aprindās pastāv vienprātība, tas notika tādēļ, ka par šo tematu nav pieejami pētījumi.

59. Iesniedzēja apstrīdēja “leģitīma mērķa” esamību, jo šī lieta pēc būtības nav saistīta ar bērnu veselību un Valsts padome netika paskaidrojusi, kā bērna veselība varētu tikt apdraudēta. Viņa apgalvoja, ka parasti tiek minēti trīs riska veidi: pirmkārt, risks, ka bērns varētu kļūt homoseksuāls, kas ir aizspriedumains priekšstats, nerunājot nemaz par to, ka šādā iespējamībā nav nekā peļama un ka vairumam homoseksuāļu ir heteroseksuāli vecāki; otrkārt, it kā pastāvot risks, ka bērnam varētu parādīties psiholoģiskas problēmas: šāds risks nekad nav ticis pierādīts, un jaunākie pētījumi liecina, ka audzināšana homoseksuālu vecāku ģimenē neveido bērnam noslieci uz kādu īpašu kaiti; bez tam fakts, ka dažās demokrātiskās valstīs piešķir adopcijas tiesības homoseksuāļiem, pierāda, ka bērns nav pakļauts riskam. Visbeidzot, nepastāv ilgtermiņa risks, ka bērns cietīs no homofobiskiem aizspriedumiem, kas vērsti pret viņa vecākiem, un katrā ziņā seksuālā vairākuma aizspriedumi nesniedz pietiekamu pamatojumu.

60. Viņa norādīja, ka Francijas administratīvo iestāžu praksē vērojama nekonsekvence, un daži departamenti vairs neliedz adopcijas atļaujas homoseksuāliem pretendentiem. Viņa arī paziņoja, ka civillietu iztiesājošās tiesas atļauj viendzimuma partnerattiecībās dzīvojošai personai adoptēt otra partnera bērnu.

61. Kopš sprieduma pasludināšanas Fretté lietā (iepriekš 41.punkts) Eiropā vērojama viendzimuma pāru adopcijai labvēlīga attīstība likumdošanas jomā, un to pašlaik pieļauj kādās desmit Eiropas Savienības valstīs. Iesniedzēja atsaucās arī uz Eiropas mērogā panākto vienprātību par labu vientuļu homoseksuālu personu tiesībām uz adopciju tajās Eiropas Padomes dalībvalstīs, kur vientuļām personām ir adopcijas tiesības, pretēji Francijai, kur lēmumus pieņem pēc saviem ieskatiem. Tas pats vērojams arī ārpus Eiropas, un tur tiesu prakse veidojas labvēlīgi homoseksuāļu veiktai adopcijai, kad tā ir to bērnu interesēs, kuriem vajadzīga ģimene.

62. Visbeidzot, viņa apstrīdēja argumentu, ka trūkst adopcijai pieejamu bērnu, kuram Tiesa bija stingri sekojusi savā spriedumā Fretté lietā (iepriekš 42.punkts), un iebilda, ka adopcijai pieejamo bērnu skaits pasaulē pārsniedz potenciālo audžuvecāku skaitu un ka tiesiskā nodrošinājuma piedāvājumam nav jābūt atkarīgam no faktiskām iespējām izmantot minētās tiesības.

2. Valdība

63. Valdība norādīja, ka adopcijas atļauju izsniedz vietējā, nevis valsts līmenī, un to dara departamenta padomes priekšsēdētājs pēc departamenta līmeņa adopcijas komisijas atzinuma saņemšanas. 2005.gadā tikuši saņemti 13 563 jauni pieteikumi, no kuriem nav apmierināti aptuveni 8% (6% pieteikumu noraidīti un apmēram 2% atsaukti). 2006.gadā attiecīgās varas iestādes izsniegušas 4000 vīzas adoptētajiem bērniem no ārvalstīm. Valdība apgalvoja, ka nevar sniegt statistikas datus par adopcijas pretendentu seksuālo orientāciju, jo Francijas likums aizliedz vākt un apstrādāt personas datus par personas seksuālo dzīvi.

64. Pretēji iesniedzējas teiktajam valdība apgalvoja, ka šī lieta nevar kalpot par pamatu Tiesas secinājumu pārskatīšanai spriedumā Fretté lietā, jo apstākļi mūsdienās nav pietiekami mainījušies, lai attaisnotu atkāpšanos no precedenta.

65. Attiecībā uz valstu tiesību aktiem par šo tēmu nav vienprātības Eiropas mērogā, jo tikai deviņas no četrdesmit sešām Eiropas Padomes dalībvalstīm noskaņotas piešķirt adopcijas tiesības viendzimuma pāriem un dažas valstis nepiešķir adopcijas tiesības atsevišķiem indivīdiem/vientuļām personām vai to atļauj uz stingrākiem nosacījumiem nekā Francija. Turklāt šis novērojums būtu jāpamato ar šo likumu raksturu un nosacījumiem, kuri jāievēro.

66. Tiesas izteiktais secinājums Fretté lietā par atšķirīgajiem viedokļiem zinātnieku aprindās ir spēkā arī šodien. To, ka valdība nav piedāvājusi pētījumus, kuros apzinātas homoseksuālu pāru audzinātu bērnu problēmas vai atšķirības attīstībā, valdība pamatoja ar faktu, ka nav zināms homoseksuālu pāru audzinātu bērnu skaits un aplēses ir ļoti atšķirīgas. Iespējamās situācijas varētu būt dažādas un sarežģītas, un bez tam esošie pētījumi nebija pietiekami pamatīgi, jo balstījās uz nepietiekami plašām fokusgrupām, nespēja saglabāt objektīvu pieeju un nenorādīja, kāds ir attiecīgo viena vecāka ģimeņu raksturs. Bērnu psihiatri vai psihoanalītiķi aizstāvēja dažādas teorijas un vairums apgalvoja, ka ģimenē nepieciešami gan mātes, gan tēva lomas prototipi.

67. Kopš sprieduma Fretté lietā (iepriekš 42.punkts) arī sabiedrības viedokļi joprojām bija ļoti atšķirīgi.

68. Valdība apstiprināja, ka patiesībā adopcijas pieteikumu skaits pārsniedz adopcijai pieejamo bērnu skaitu. Tās starptautiskās saistības, it īpaši Hāgas konvencijas 5. un 15.pants, liek tai atlasīt kandidātus, vadoties no viņu iespējām vislabāk nodrošināt bērnam piemērotas mājas.

69. Visbeidzot valdība norādīja, ka neviena no aptuveni sešdesmit valstīm, no kurām Francijas pilsoņi adoptē bērnus, neatļauj adopciju viendzimuma pāriem. Tādēļ homoseksuāļiem adopcija no ārvalstīm varētu palikt tikai kā teorētiska iespējamība, neraugoties uz faktu, ka to atļauj nacionālie normatīvie akti.

B. Tiesas vērtējums

70. Tiesa atzīmē, ka iepriekš minētajā lietā Fretté pret Franciju Palāta atzinusi, ka lēmumam noraidīt adopcijas atļaujas pieteikumu ir leģitīms mērķis, proti, aizsargāt to bērnu veselību un tiesības, kuri varētu tikt iesaistīti adopcijas procesā (38.punkts). Attiecībā uz to, vai atšķirīgā attieksme attaisnojama, un atzīmējusi, ka dalībvalstu tiesiskajās sistēmās nav vienota viedokļa, Palāta atzina par gluži dabisku, ka valstu varas iestāžu ziņā atstājama plaša rīcības brīvība, kad tām jāpieņem lēmumi šādos Tiesā izskatāmos jautājumos (41.punkts). Ņemot vērā iesniedzēja un adopcijai pieejamo bērnu konkurējošās intereses, un bērnu labāko interešu pārsvaru, Tiesa atzīmēja, ka zinātnieku starpā domas dalās par iespējamām sekām, ja bērnu adoptēs viens vai divi homoseksuāli vecāki, ka nacionālais un starptautiskais viedoklis ievērojami atšķiras un ka nav pietiekami daudz adoptējamu bērnu, lai apmierinātu pieprasījumu (42.punkts). Ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas dalībvalstīm atstāta šajā jomā, un nepieciešamību aizstāvēt bērnu labākās intereses, lai sasniegtu vēlamo līdzsvaru, Palāta uzskatīja, ka atteikums piešķirt adopcijas tiesības nepārkāpa proporcionalitātes principu un ka tādēļ valdības sniegtais pamatojums likās objektīvs un saprātīgs, un atšķirīgā attieksme nebija diskriminējoša Konvencijas 14.panta izpratnē (42. un 43.punkts).

71. Tiesa atzīmē, ka šī lieta arī attiecas uz jautājumu, kā tiek izskatīts adopcijas atļaujas pieteikums, ko iesniegusi vientuļa homoseksuāla persona; tas tomēr daudzējādā ziņā atšķiras no iepriekš minētās Fretté lietas. Tiesa īpaši atzīmē, ka, lai gan abās lietās parādās pretējā dzimuma lomas prototipa trūkums, valsts varas iestādes neatsaucās – vismaz tieši – uz E.B. “dzīvesveida izvēli” (skat. iepriekš minēto Fretté lietu, 32.punkts). Turklāt tās arī minēja iesniedzējas pozitīvās rakstura īpašības un viņas bērnu audzināšanas un emocionālos dotumus atšķirībā no Fretté lietas, kurā tika secināts, ka iesniedzējam bijušas grūtības paredzēt praktiskās sekas, kādas izraisītu bērna ierašanās (28. un 29.punkts). Bez tam šajā lietā valsts varas iestādes pievērsa uzmanību E.B. partnerei, ar kuru, kā viņa apgalvoja, viņai bija stabilas un pastāvīgas attiecības, un šis faktors neparādījās Fretté kunga iesniegtajā sūdzībā.

72. Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka vietējās administratīvās iestādes un tad tiesas, kuras iztiesājušas iesniedzējas sūdzību, pamatoja savu lēmumu noraidīt viņas adopcijas pieteikumu pamatā uz diviem iemesliem.

73. Attiecībā uz pamatojumu, uz kuru balstījās vietējās iestādes saistībā ar tēva vai mātes lomas prototipa trūkumu adopcijas pretendenta mājsaimniecībā, Tiesa uzskata, ka tas pats par sevi nebūt nerada problēmu. Tomēr, pastāvot šīs lietas apstākļiem, ir pieļaujams apstrīdēt šāda pamatojuma būtību, kura galīgais nolūks ir pieprasīt iesniedzējai, lai viņa savā tuvākajā ģimenes un draugu lokā panāk pretēja dzimuma lomas pildītāja klātbūtni, tādējādi riskējot padarīt spēkā neesošas vientuļu indivīdu tiesības pieteikties uz adopciju. Arguments šeit ir vietā, jo lieta neattiecas uz adopcijas atļaujas pieteikumu, ko iesniedzis pāris – precēts vai neprecēts, bet uz atsevišķa indivīda pieteikumu. Tiesa uzskata, ka tādēļ šāds pamatojums varētu būt novedis pie patvaļīga atteikuma un kalpojis par ieganstu noraidīt iesniedzējas pieteikumu viņas homoseksualitātes dēļ.

74. Tiesa turklāt atzīmē, ka valdība, kuras pienākums bija nodrošināt pierādījumus (skat. mutatis mutandis, Karner pret Austriju, iesniegums Nr. 40016/98, 41.-42.punkts, ECDH 2003‑IX), nevarēja sniegt statistikas datus par to, cik bieži iestādes vadījušās no šī pamatojuma, ņemot vērā adopcijas pretendentu atzīto vai zināmo seksuālo orientāciju, jo vienīgi tas varētu sniegt pilnīgu administratīvās prakses ainu un noteikt, ka uz šī pamata nav notikusi diskriminācija.

75. Tiesa uzskata, ka otrs pamatojums, uz kuru balstījušās valsts varas iestādes – iesniedzējas partneres attieksme, prasa citādu pieeju. Kaut arī viņa ir iesniedzējas ilggadēja un atzīta partnere, R. jaunkundze neuzskatīja, ka viņas partneres adopcijas pieteikums uzliktu viņai kādas saistības. Varas iestādes, kuras daudzkārt atsaucās uz šo argumentu – skaidri un pamatojot – secināja, ka iesniedzēja nav nodrošinājusi vajadzīgās garantijas bērna adopcijai.

76. Vispirms jāatzīmē, ka pretēji iesniedzējas apgalvojumiem jautājums par attieksmi, ko izrāda viņas partnere, ar kuru, pēc iesniedzējas teiktā, viņai ir stabilas un ilgstošas attiecības, noteikti izraisa interesi un saistās ar viņas pieteikuma caurskatīšanu. Varas iestādes rīkojas tiesiski, nodrošinot visas garantijas pirms bērna uzņemšanas ģimenē. Tādējādi, ja neprecējies vīriešu vai sieviešu kārtas pretendents jau izveidojis ģimeni ar partneri, partnera attieksme un loma, ko viņš vai viņa ikdienā pildīs bērna dzīvē, prasa pilnīgu izmeklēšanu bērna labākajās interesēs. Turklāt būtu vismaz pārsteidzoši, ja attiecīgās varas iestādes, esot informētas par de facto pāra pastāvēšanu, izliktos par to nezinām, izvērtējot apstākļus, kuros bērnam būs jādzīvo, un viņa turpmāko dzīvi šajā jaunajā ģimenē. Adopcijas pretendenta tiesiskais statuss nav savienojams ar apstākli, kad, izmeklējot viņa pašreizējo stāvokli, tiek konstatēts, ka ģimenē ir nevis viens, bet divi pieaugušie.

77. Tiesa turklāt atzīmē, ka 1998.gada 1.septembra rīkojuma (skat. iepriekš, 28.punkts) 4.pants nosaka, ka attiecīgā departamenta padomes priekšsēdētājam ir jāpārliecinās, ka ģimenes apstākļi, kurus pretendents piedāvā nodrošināt bērnam, atbilst adoptējamā bērna vajadzībām no ģimenes, audzināšanas un psiholoģiskā viedokļa. Šo garantiju nozīmīgums – ar ko varas iestādēm jāpārliecinās, pirms izsniedz bērna adopcijas atļauju – ir atspoguļots arī attiecīgajos starptautiskos instrumentos, gan ANO 1989.gada 20.novembra Konvencijā par bērna tiesībām, gan Hāgas 1993.gada 29.maija Konvencijā, gan Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju projektā (skat. iepriekš, 29.–31.punkts).

78. Tiesa uzskata, ka nav pierādījumu, kas ļautu secināt, ka minētais pamatojums balstīts uz iesniedzējas seksuālo orientāciju. Tieši pretēji – Tiesa uzskata, ka šis pamatojums, kuram nav nekāda sakara ar jebkādiem, ar iesniedzējas seksuālo orientāciju saistītiem apsvērumiem, izriet no zināmās de facto situācijas vienkāršas analīzes un no šīs situācijas sekām attiecībā uz bērna adopciju.

79. Tādēļ nevar uzskatīt, ka pret iesniedzēju vērsta diskriminācija viņas seksuālās orientācijas dēļ.

80. Tomēr šie divi pamatojumi sastāda daļu no iesniedzējas stāvokļa vispārējā izvērtējuma. Tādēļ Tiesa uzskata, ka tie nav jāizskata alternatīvi, bet gan līdztekus. Tātad viena pamatojuma prettiesiskumam ir ietekme uz visa lēmumu tiesiskumu.

81. Attiecībā uz administratīvā lēmuma pieņemšanas posmu Tiesa atzīmē, ka departamenta padomes priekšsēdētājs savu lēmumu nebalstīja tikai vai galvenokārt uz otro pamatojumu, bet uz “visiem” iesaistītajiem faktoriem, tas ir, uz abiem pamatojumiem, bez iespējamības uzskatīt, ka viens no tiem būtu noteicošs vai ka pietiktu tikai ar vienu, lai viņš varētu pieņemt lēmumu atteikt adopcijas atļauju.

82. Attiecībā uz tiesas posmu Nansī (Nancy) Administratīvā apelācijas tiesa atzīmēja, ka lēmums balstīts uz diviem pamatojumiem: tēva lomas prototipa atveidotāja trūkums un neskaidrības par katra ģimenes locekļa iesaisti. Tiesa vēl atzīmēja, ka lietas dokumenti un secinājumi pēc pieteikuma caurskatīšanas rāda, ka iesniedzējas dzīvesveids nenodrošina vajadzīgās garantijas bērna adopcijai; taču apstrīdēja apgalvojumu, ka departamenta padomes priekšsēdētājs atteicis adopcijas atļauju, pamatojoties uz dzīvesveidu, ko iesniedzēja izvēlējusies, proti, viņas homoseksualitāti (skat. iepriekš 24.punktu).

83. Tālāk Valsts padome nosprieda, ka abi pamatojumi adopcijas atļaujas atteikumam atbilst tiesību normām. Valsts padome arī nosprieda, ka atsauci uz iesniedzējas “dzīvesveidu” var izskaidrot ar lietas dokumentiem, kuri iesniegti zemākās instances tiesai un kuros redzams, ka viņas pieteikuma caurskatīšanas laikā E.B. bijušas stabilas homoseksuālas partnerattiecības un ka to tomēr nevar traktēt kā lēmumu, kas pamatots uz principiālu nostāju attiecībā uz iesniedzējas seksuālo orientāciju, vai kā jebkādu diskriminācijas formu (skat. iepriekš 25.punktu).

84. Tādēļ Tiesa atzīmē, ka administratīvās tiesas pielikušas zināmas pūles, lai spriedumā skaidrotu, ka, lai gan pievērsta uzmanība iesniedzējas seksuālajai orientācijai, tā nav kalpojusi par pamatu šim lēmumam un, to izvērtējot, tiesas nostāja nav bijusi naidīga.

85. Tomēr Tiesa uzskata par zīmīgu to apstākli, ka valsts varas iestāžu argumentācijā tik ievērojamu vietu ieņem iesniedzējas homoseksualitāte. Tās ne vien izteica savus apsvērumus par iesniedzējas dzīvesveidu; tās pirmām kārtām apstiprināja departamenta padomes priekšsēdētāja lēmumu. Tiesa norāda, ka pēdējais pieņēma savu lēmumu, vadoties no adopcijas komisijas slēdziena, kuras dažādie locekļi bija rakstveidā pauduši savu viedokli, galvenokārt sniedzot ieteikumu un pamatojot šo ieteikumu, ka pieteikums noraidāms, pamatojoties uz abiem minētajiem apsvērumiem. Tiesa norāda, ka atsevišķu viedokļu izteiksmes veids patiešām liecina, ka noteicošais apstāklis bijis iesniedzējas homoseksuālitāte. Tiesa it īpaši atzīmē, ka savā 1998.gada 12.oktobra slēdzienā bērnu labklājības dienesta psihologs ieteica noraidīt adopcijas pieteikumu, cita starpā, atsaucoties uz “[iesniedzējas] īpašo attieksmi pret vīriešiem – vīrieši tiek atgrūsti” (skat. iepriekš 13.punktu).

86. Tiesa norāda, ka atsevišķos gadījumos tieši viņas kā neprecētas personas statuss kalpoja par apsvērumu, lai iesniedzējai atteiktu adopcijas pieteikumu, kamēr likums skaidri noteic, ka neprecētām personām ir tiesības iesniegt adopcijas pieteikumu. Sevišķi skaidri tas redzams psihologa atzinumā, kurš savā 1998.gada 28.augusta pārskatā par pārrunām ar iesniedzēju secināja, tieši atsaucoties uz iesniedzējas gadījumu, nevis izsakot vispārīgus komentārus (jo viņa sava atzinuma ievadā paziņo, ka netiecas mazināt iesniedzējas pašpārliecību vai dot mājienu, ka viņa varētu kaitēt bērnam), ka “visi pētījumi par vecāku lomu parāda, ka bērnam nepieciešami abi vecāki” (skat. iepriekš 11.punktā). 1998.gada 28.oktobrī Adopcijas komisijas pārstāvis no Ģimenes padomes saiknei ar bērniem, kuri pašlaik atrodas vai kādreiz bijuši valsts aprūpē, ieteica noraidīt lūgumu pēc adopcijas atļaujas ar pamatojumu, ka adoptējošai ģimenei jābūt “jauktam pārim (vīrietim un sievietei)” (skat. iepriekš 14.punktu).

87. Attiecībā uz sistemātiskajām atsau­cēm uz “tēva lomas prototipa” trūkumu Tiesa apstrīd nevis to, vai vēlams apspriest šo jautājumu, bet nozīmību, ko tam piešķir valsts varas iestādes saistībā ar neprecētas personas veiktu adopciju. Ir tiesiski ņemt vērā šo apstākli, taču tādēļ Tiesai nevajadzētu ignorēt pārmērīgi biežo atsaukšanos uz to šajā lietā.

88. Tādējādi, neraugoties uz Nansī Administratīvās apelācijas tiesas un turpmāk arī Valsts padomes piesardzības pasākumiem, pamatojot iesniedzējas “dzīvesveida” izvērtēšanu, neizbēgami seko secinājums, ka viņas seksuālā orientācija konsekventi bija galvenā tiesas apspriežu tēma un skarta katrā administratīvo un tiesas procesuālo darbību posmā.

89. Tiesa uzskata, ka atsauce uz iesniedzējas homoseksualitāti bija ja ne tieša, tad vismaz netieša. Ir konstatēta iesniedzējas atzītās homoseksualitātes ietekme uz viņas pieteikuma izvērtēšanu, un, ņemot vērā iepriekš teikto, tā bijusi izšķirošais faktors, kura rezultātā viņas pieteikums adopcijas atļaujai noraidīts (skat. iepriekš minēto mutatis mutandis, Salgueiro da Silva Mouta, 35.punkts).

90. Tādēļ iesniedzēja tikusi pakļauta atšķirīgai attieksmei. Jāņem vērā šādas atšķirīgas apiešanās mērķis, un, ja šis mērķis bijis leģitīms, vai atšķirīgā attieksme attaisnojama.

91. Tiesa atkārtoti uzsver, ka atšķirīga apiešanās 14.panta izpratnē ir diskriminācija, ja tai nav objektīva un pamatota attaisnojuma, t.i., tai nav “leģitīma mērķa” var arī, ja nepastāv “pamatots samērīgums starp izlietotajiem līdzekļiem un mērķi, ko paredzēts ar tiem sasniegt” (skat. cita starpā spriedumu lietā Karlheinz Schmidt, 24.punkts; iepriekš minētā lieta Petrovic, 30.punkts; un iepriekš minētā lieta Salgueiro da Silva Mouta, 29.punkts). Ja ir runa par seksuālo orientāciju, nav vajadzīga īpaša pārliecināšana un svarīgi iemesli, lai attaisnotu atšķirīgu apiešanos attiecībā uz tiesībām, kuras atrodas 8.panta darbības jomā (skatīt, mutatis mutandis, lietu Smith and Grady pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr. 33985/96 un Nr. 33986/96, 89.punkts, CEDH 1999-VI; 1999.gada 27.septembra spriedumu lietā Lustig-Prean un Beckett pret Apvienoto Karalisti, iesniegumi Nr. 31417/96 un 32377/96, 82; un lietu S.L. pret Austriju, iesniegums Nr. 45330/99, 37.punkts, CEDH 2003-I).

92. Saistībā ar to Tiesa atzīmē, ka Konvencija ir dzīvs instruments, kas interpretējams atbilstoši mūsdienu apstākļiem (skat. cita starpā iepriekš minēto lietu Johnston un citi, 53.punkts).

93. Tiesa uzskata, ka Konvencijas izpratnē šāda atšķirīga apiešanās, balstoties vienīgi uz iesniedzējas seksuālo orientāciju, nozīmē viņas diskrimināciju (skat. iepriekš minēto lietu Salgueiro da Silva Mouta, 36.punktu).

94. Tiesa norāda, ka Francijas tiesību akti atļauj neprecētām personām adoptēt bērnu (skat. iepriekš 49.punktu), tādējādi sniedzot adopcijas iespējas neprecētai homoseksuālai personai, un tas netiek apstrīdēts. Ņemot vērā valsts tiesību aktus, Tiesa uzskata, ka valsts izvirzītos apsvērumus nevar uzskatīt par sevišķi pārliecinošiem un svarīgiem, lai attaisnotu atteikumu piešķirt iesniedzējai adopcijas tiesības.

95. Visbeidzot Tiesa atzīmē, ka attiecīgie Civillikuma panti neprasa, lai adopcijā piedalītos pretēja dzimuma vecāka prototips, un tas katrā ziņā nebūs atkarīgs no neprecēta adoptētāja seksuālās orientācijas. Turklāt šajā gadījumā iesniedzēja parādīja, tā to formulējusi Valsts padome, “neapstrīdamas pozitīvas personības īpašības un spējas bērnu audzināšanā”, kas noteikti atbilst bērna labākajām interesēm, t.i., galvenajam jēdzienam attiecīgajos starptautiskos instrumentos (skat. iepriekš 29.–31.punktu).

96. Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa secina, ka valsts varas iestādes izrādījušas atšķirīgu attieksmi, noraidot iesniedzējas pieteikumu adopcijas tiesību piešķiršanai, pamatojoties uz viņas seksuālās orientācijas apsvērumiem – atšķirīgu attieksmi, kas nav pieņemama saskaņā ar Konvenciju (skat. iepriekš citēto lietu Salgueiro da Silva Mouta, 36.punkts).

97. Tātad, ņemot vērā iepriekš 80.punktā minētos secinājumus, Tiesa uzskata, ka minētais lēmums neatbilst 14.panta, saistībā ar 8.pantu, nosacījumiem.

98. Tādējādi noticis Konvencijas 14.panta, saistībā ar 8.pantu, pārkāpums.

III. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

99. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

A. Kaitējums

100. Iesniedzēja norādīja, ka bez atļaujas, kura viņai liegta, viņai nav iespējams likumīgi adoptēt bērnu no ārvalstīm un faktiski neiespējami adoptēt franču bērnu. Pat, ja Francijas valdība vistuvākajā laikā piešķirtu viņai adopcijas atļauju, diskriminācijas izraisītā novilcināšana sasniegtu deviņus vai desmit gadus. Šī novilcināšana izraisīja ne vien psiholoģisku spriedzi un bija netaisnīga, bet arī vecuma dēļ samazināja viņas izredzes reiz adoptēt bērnu: pieteikuma iesniegšanas brīdī viņai bija trīsdesmit septiņi gadi, un, ja beidzot atļauja tiktu piešķirta, viņai būtu vismaz četrdesmit seši. Tādējādi iesniedzēja pieprasīja 50,000 eiro (EUR) morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

101. Valdība savu viedokli neizteica.

102. Tiesa uzskata, ka iesniedzēja cietusi morālo kaitējumu, kurš netiks pietiekami atlīdzināts, tikai atzīstot Konvencijas 14.panta pārkāpumu, saistībā ar 8.pantu. Tādējādi Tiesa piespriež iesniedzējai 10 000 EUR morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

B. Izmaksas un izdevumi

103. Iesniedzēja pieprasīja segt izdevumus, kas saistīti ar advokāta honorāru, sākot no prasības iesniegšanas brīža līdz tiesvedības noslēgumam (sešdesmit darba stundas pēc likmes 200 EUR stundā bez PVN) un 176 EUR par ceļošanas un dzīvošanas izdevumiem, kas radušies, dodoties uz lietas izskatīšanu Lielajā palātā, tas ir pavisam 14 528 EUR.

104. Valdība neizteica savu viedokli.

105. Tiesa atzīmē, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā nostiprinātajiem kritērijiem tai jāpārliecinās, vai pieprasītās izmaksas un izdevumi patiešām ir radušies un vai to apjoms bijis pamatots (skat. citu kompetentu avotu starpā lietu Öztürk pret Turciju [Lielā palāta], iesniegums Nr. 22479/93, 83.punkts, CEDH 1999-VI). Piemērojot šo kritēriju konkrētajā lietā, Tiesa uzskata, ka iesniedzējas pieprasītā summa ir saprātīga un piespriež 14 528 EUR par labu iesniedzējai.

C. Procenti par termiņa nokavēšanu

106. Tiesa attiecīgi uzskata, ka termiņa nokavēšanas procentu summa jābalsta uz Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi plus trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA

1. Vienprātīgi paziņo, ka iesniegums ir pieņemams izskatīšanai;

2. Nolemj, ar desmit balsīm pret septiņām, ka ir noticis Konvencijas 14.panta, saistībā ar 8.pantu, pārkāpums;

3. Nolemj, ar vienpadsmit balsīm pret sešām,

(a) ka trīs mēnešu laikā atbildētājai valstij jāsamaksā iesniedzējai 10 000 EUR (desmit tūkstoši eiro) kā kompensācija par morālo kaitējumu, un 14 528 EUR (četrpadsmit tūkstoši pieci simti divdesmit astoņi eiro) par tiesāšanās izdevumiem, kā arī jebkuru summu, kas būtu maksājama kā nodoklis;

(b) ka, sākot ar iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai, šī naudas summa ir palielināma par gada procentu likmi, kas ir vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti;

4. Vienprātīgi noraida taisnīgas atlīdzības prasību pārējā daļā.

Taisīts angļu un franču valodā, un pasludināts atklātā tiesas sēdē Cilvēktiesību tiesas ēkā 2008.gada 22.janvārī. 

Michael O’Boyle Sekretāra vietnieks

Christos Rozakis Priekšsēdētājs

Saskaņā ar Konvencijas 45.panta 2.punktu un Tiesas Reglamenta 72.2.punktu šim spriedumam tiek pievienoti šādi atsevišķie viedokļi:

(a) tiesneša Costa atšķirīgais viedoklis, kuram pievienojas tiesneši Türmen, Ugrekhelidze un Jočienė;

(b) tiesneša Zupančič atšķirīgais viedoklis;

(c) tiesnešu Lorenzen un Jebens atbalstošais viedoklis;

(d) tiesneša Loucaides atšķirīgais viedoklis;

(e) tiesneša Mularoni atšķirīgais viedoklis.

C.L.R.

M.O’B.

 

TIESNEŠA COSTA ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS, KURAM PIEVIENOJUŠIES TIESNEŠI TÜRMENS, UGREKELIDZE UN JOČIENĖ

(Tulkojums)

1. Šāda veida lietās var sagaidīt, ka Lielā palāta (kuras piekritībā lieta tika nodota saskaņā ar Konvencijas 30.panta noteikumiem) sniegs spriedumu par “nopietnu jautājumu”, kurš saistās ar Konvencijas interpretēšanu, kas šajā lietā attiecas uz 14.pantu, skatot kopā ar 8.pantu.

2. Tiktāl, cik tas attiecas uz Tiesas pieņemto principiālo nostāju, es domāju, ka es to varu pieņemt, bet es nemaz neesmu pārliecināts, ka šajā konkrētajā gadījumā atbildētājai valstij piedēvētā iejaukšanās ir pretrunā ar šo nostāju vai arī Konvencijas pantos ietvertajām tiesībām. Centīšos paskaidrot, ko es ar to domāju.

3. Ja runa ir par principu kā tādu, tad vairākuma lēmuma pamatā (sevišķi atsaucoties uz Tiesas iepriekšēju spriedumu lietā Salgueiro da Silva Mouta pret Portugāli (Reports 1999-IX) ir apgalvojums, ka iesniedzēja tika diskriminēta tāpēc, ka viņas pieteikums bērna adopcijas atļaujai tika it kā atteikts uz viņas homoseksuālās orientācijas pamata, un viņa šādu diskrimināciju uzskata par nepamatotu.

Šis spriedums apgāž spriedumu lietā Fretté pret Franciju (Reports 2002-I) (ko, protams, Lielā palāta ir tiesīga darīt), kur vairākums Palātas tiesnešu uzskatīja, ka šāds pamatojums nav pretrunā ar 14.panta un 8.panta prasībām. Precīzāk sakot, iemesls, kāpēc Francijas varas pārstāvji noraidīja homoseksuālās iesniedzējas prasību par tiesībām adoptēt bērnu, bija pamatots, ņemot vērā tā bērna intereses, kurš iespējams tiktu adoptēts.

Man personīgi šāds pamatojums nebija pieņemams, tomēr es nobalsoju kopā ar vairākumu, kurš nolēma, ka nav noticis pārkāpums tāpēc, ka, manuprāt, šajā gadījumā minētie Konvencijas panti nebija piemērojami, jo Konvencija negarantē adopcijas tiesības (tomēr Palāta šajā ziņā nepiekrita manam pamatojumam, un uz perseverare diabolicum principa pamata es šajā brīdī tajā dziļāk neiedziļināšos).

Manā piekrītošajā viedoklī, kuram pievienojās kolēģi – tiesnesis Jungwiert un tiesnesis Traja, es norādīju, ka Francijas Civillikums (jau kopš 1966.gada) pieļauj, ka bērnu var adoptēt neprecēts cilvēks, un tas nekādā veidā neaizliedz homoseksuālai personai adoptēt bērnu (turklāt, tajā pašā nozīmē, likums neprasa, lai potenciālais adoptētājs būtu heteroseksuāls). Tāpēc es uzskatīju toreiz un uzskatu arī tagad, ka atteikums, kura pamatā ir nekas cits, kā iesniedzējas apgalvotais vai konkrēti zināmais homoseksuālisms, būtu gan Civillikuma, gan arī Konvencijas pārkāpums.

Esmu arī pārliecināts par to, ka mūsu Tiesas vēsts dalībvalstīm bijusi skaidra: ja kāds vēlas adoptēt bērnu, tad to nevar liegt tikai un vienīgi tāpēc, ka attiecīgā persona ir homoseksuāla. Iespējams, ka man ne visi piekrīt, un nepiekrišanai var būt gan pamatoti, gan arī mazāk pamatoti iemesli. Taču, vai pamatoti vai nepamatoti, mūsu Tiesa, kuras uzdevums ir interpretēt Konvenciju un piemērot tās pantus konkrētās situācijās, uzskata, ka personas pieteikumu adoptācijas lietā nedrīkst atteikt tikai uz homoseksuālisma pamata, tieši tāpat kā personas vecāka tiesības nedrīkst noliegt tā paša iemesla dēļ (Salgueiro da Silva Mouta). Es pievienojos.

4. Savukārt, ja atstājam teorijas jomu un apsveram konkrēto iesniedzējas lietu, tad es nepiekrītu, lai arī Tiesas galvenais pienākums ir spriest par attiecīgajiem jautājumiem. Nacionālo administratīvo iestāžu un tiesu dokumenti šajā lietā, manuprāt, nepārprotami pierāda, ka atļauja tika noraidīta (un noraidījums tika uzskatīts par tiesisku) divu iemeslu dēļ, kurus īsumā var apkopot šādi. Pirmkārt, E.B. jaunkundzes ģimenes un draugu lokā nebūtu vīriešu kārtas vai “tēva” referenta. Otrkārt, sieviete, ar kuru iesniedzējai pieteikuma iesniegšanas brīdī bija stabilas attiecības, neko daudz nerūpējās par partneres plānu adoptēt bērnu. Iespējams, viņa tam nepretojās un nejuta par to niknumu, taču, katrā gadījumā, viņai tas bija vienaldzīgi.

5. Manuprāt, pirmais no šiem pamatojumiem ir prettiesisks saskaņā ar Francijas likumiem. Ja likums ļauj vientuļai personai adoptēt bērnus, tad ir pretlikumīgi likt attiecīgajai personai, vai tā būtu sieviete vai vīrietis, nodrošināt, ka ģimenes un draugu lokā ir pretējā dzimuma pārstāvis, kurš var uzstāties kā “referents” (ja lietojam birokrātiski psiholoģisko žargonu). Nevaram prasīt vientuļam cilvēkam mākslīgi veidot “mājas”, lai varētu izmantot subjektīvas tiesības. Vai vientuļai personai būtu jābūt vientuļai tikai šī vārda nozīmē, lai tā varētu adoptēt bērnu?

Vēlos gan atzīmēt – lai arī pirmais pamatojums ir prettiesisks, tas nenozīmē, ka tas saistāms ar homofobiska rakstura diskrimināciju. Neatkarīgi no tā, vai E.B. jaunkundze bija vai nebija homoseksuāli orientēta, departamenta padome vienalga būtu atteikusi, vai varētu būt atteikusi viņas pieteikumu tāpēc, ka pietrūka otra dzimuma “referenta”. Tāpēc nav skaidrs, ka pat šī dīvainā pamatojuma pamatā bijusi iesniedzējas seksuālā orientācija, tāpat nav skaidrs, vai šis apstāklis kā tāds pamato vairākuma akceptētos secinājumus, vismaz, ja runa ir par viņu lēmuma pamatojumu.

6. Katrā ziņā man nešķiet, ka otrs pamatojums ir neloģisks vai nesamērīgs. Fakts paliek fakts, ka E.B. jaunkundze dzīvoja kopā ar citu cilvēku. Neatkarīgi no šīs otras personas dzimuma vai seksuālās orientācijas ir pierādīts un nav apstrīdēts, ka šī persona adoptācijas plānu neatbalstīja. Šādos apstākļos, ja būtu piešķirtas adoptācijas tiesības un civilās tiesas būtu ļāvušas E.B. jaunkundzei adoptēt bērnu, ļoti maz ticams, ka būtu apmierinātas Francijas likuma prasības (attiecībā uz ģimenes, bērna audzināšanas un psiholoģiskiem jautājumiem, skat. sprieduma 28.punktu), ja runa ir par bērna labākajām interesēm. Katrā gadījumā tas nav Tiesas uzdevums lemt citādi, ja vien tā sevi nav izveidojusi kā ceturto instanci šajā lietā.

7. Tas nozīmē, ka rodas visai filigrāna juridiska problēma. Vai pirmais pamatojums ir bijis izšķirošais (un ņemsim vērā, ka, manuprāt, tas nav diskriminējošs, vismaz ne tik tālu, cik tas attiecas uz iesniedzējas seksuālo orientāciju)? Vai ar to pietika, lai “piesārņotu” attiecīgo administratīvo lēmumu? Vai nav reālāk uzskatīt, ka, domājot par konkrētas personas pieteikumu konkrētā situācijā, atbildīgajām amatpersonām bija visas tiesības izvērtēt visus faktorus, kuri saistījās attiecīgo situāciju? Mūsu Tiesa nav ceturtās instances tiesa, tā nav arī kasācijas tiesa, kura spriež par to, vai tāds vai cits pamatojums ir pamatots. Mēs neapgalvojam, ka nav nepieciešams pārbaudītu citus pamatojumus un saturu, kā arī pirmā pamatojuma pamatotību, lai lēmumu paziņotu par nelikumīgu un tāpēc lietu izbeigtu. Tomēr tieši tāds ir šī sprieduma rezultāts.

Šajā ziņā mans viedoklis ir tuvu tam, kuru savā atšķirīgajā viedoklī paudusi tiesnese Mularoni. Viņa kritizē vairākumu par to, ka tas nolēmis, ka E.B. jaunkundzes homoseksuālā orientācija bija izšķirošais iemesls, lai noraidītu viņas pieteikumu. Tāpat kā kolēģe, es šo apgalvojumu uzskatu par visnotaļ nepamatotu.

8. Manuprāt, Lielā palāta būtu varējusi nopietni paziņot, ka šāda veida atteikuma pamatā nedrīkst būt homoseksuālisms, jo tas pārkāptu 14. un 8.panta prasības un tāpēc radītu būtisku precedentu, bet tajā pašā laikā noraidīt E.B. jaunkundzes sūdzību, jo viņas gadījumā atteikuma pamatā nebija viņas homoseksuālā orientācija. Tas būtu tiešāk atbildis šīs lietas apstākļiem, vismaz tā, kā es tos interpretēju.

9. Tāpēc šajā gadījumā nevaru akceptēt vairākuma argumentus un uzskatu, ka Francija nav pārkāpusi Konvencijas pantos ietvertās tiesības. 

TIESNEŠA ZUPANČIČ ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Jautājums zināmā mērā ir nomaskēts, bet šajā lietā būtiskais jautājums ir par diskrimināciju, pamatojoties uz iesniedzējas seksuālo orientāciju, kā arī ar privilēģiju adoptēt bērnu. Tas, ka tā ir privilēģija – tas šīs lietas izskatīšanā ir ar izšķirošu nozīmi. Tas nozīmē, un vairākums to saprot, ka šajā gadījumā mēs nerunājam par pieteicējas tiesībām 8.panta kontekstā.

Izšķiroša ir atšķirība starp privilēģiju un tiesību. Diskriminācija, ja runājam par nevienlīdzīgu attieksmi, ir apspriežama situācijās, kuras saistās ar tiesībām, bet ne situācijās, kuras būtībā saistās ar privilēģijām. Šādās situācijās privilēģijas piešķiršana vai nepiešķiršana uz vel non principa pamata ļauj iestādei, kura pieņem lēmumu (šajā gadījumā tā ir administratīva iestāde) spriest bez bailēm, ka varētu tikt pārkāptas konkrētās personas tiesības.

Šo jēdzienu vienkāršojot, varam teikt, ka teorētiskais princips, atbilstoši kuram tiesības ir pakļautas tiesvedībai un tiesību pārkāpuma gadījumā nepieciešams atlīdzinājums, neattiecas uz tām situācijām, kurās tiek piešķirta privilēģija. Pārspīlēts šādas situācijas piemērs būtu privilēģija saņemt apbalvojumu vai goda zīmi vai citādi saņemt atzinību par īpašiem sasniegumiem.

Būtu pat ļoti dīvaini, ja jebkura persona varētu apgalvot, ka tai pienākas konkrēta balva, goda zīme vai cita privilēģija.

Protams, ir arī situācijas, kurās šis jautājums nav pilnīgi skaidrs, runa var būt par konkrētu darbu, kuram pieteikusies konkrētā persona. Varam iedomāties apstākļus, kuros kāds vēlējies kļūt par tiesnesi, notāru vai šāda amata kandidātu, bet tāda vai citāda iemesla dēļ viņam šī iespēja tika liegta. Pat tādā gadījumā būtu neparasti, ja Tiesa spriestu, ka privilēģijas noliegšana ir kaut kas tāds, kas būtu vērtējams atbilstoši diskriminācijas kritērijiem.

Šajā konkrētajā lietā būtiskākais un pirmais jautājums ir par to, vai bērna adoptēšanas privilēģija ir izvērtējama atbilstoši 14.pantā minētajiem diskriminācijas kritērijiem. Kā jau minēju, vairākums nav tendēts uzskatīt bērna adoptēšanas privilēģiju par tiesībām.

Tāpēc ir nekonsekventi uzskatīt, ka šajā gadījumā ir noticis kaut kas nelikumīgs, ja vien Tiesa turpina ievērot savu (pamatoto!) viedokli par to, ka iespēja adoptēt bērnu noteikti nav tiesība un labākajā gadījumā ir privilēģija. Tādā gadījumā jautājums ir par to, cik plaša ir administratīvās iestādes rīcības brīvība, kad tā lemj par bērna adoptēšanas privilēģiju.

No otras puses, vai mēs varam iedomāties, ka Nobela prēmiju komiteja kādreiz tiks apvainota diskriminācijā tāpēc, ka tā nekad nav balvu piešķīruši kādas konkrētas rases vai nacionalitātes zinātniekam? Šāda apgalvojuma pamatā, protams, būtu jābūt statistikas pierādījumiem. Jāatzīst, ka šādi pierādījumi ir ļoti nozīmīgi jautājumos par diskrimināciju saistībā ar nodarbinātību un tamlīdzīgos gadījumos. Citiem vārdiem sakot, jautājums būtu daudz skaidrāks, ja Eiropas Cilvēka tiesību tiesa konstatētu, ka Francijas administratīvās iestādes sistemātiski diskriminē lezbietes, kuras vēlas adoptēt bērnu.

Tomēr šajā gadījumā runa ir par individuālu lietu, kad par diskrimināciju sūdzas uz viena vienīga notikuma pamata. Kā jau esmu teicis, tas neļauj Tiesai nolemt, ka Francijā pastāv vispārēja diskriminējoša attieksme pret homoseksuāļiem, kuri vēlas adoptēt bērnu. Šajā gadījumā jautājums par sistemātisku diskrimināciju nav pat apspriests, un droši vien nemaz nebūtu iespējams pieņemt pierādījumus, kas balstīti uz statistikas datiem, kuri atbalsta iesniedzējas apgalvojumus. Ja tas būtu iespējams, tad lieta būtu jārisina pavisam citādi, nekā tas ir noticis šoreiz.

Tiesai obligāti jābūt konsekventai atbilstoši jau noteiktajam principam, ka bērna adoptēšana nekādā gadījumā nav tiesība.

Šajā pašā kategorijā ir arī cits jautājums, proti, vai kārtība, kura noveda pie lezbietes lūguma noraidīšanas, bija tāda, kas ļauj secināt par diskrimināciju. Šķiet, šī ir tieši tā atšķirība, uz kuras pamata ir balstīts vairākuma secinājums.

No šāda pamatojuma izriet jautājums par to, vai kārtībai, ja runa ir par privilēģiju, nevis par tiesībām, ir obligāti jābūt brīvai no diskriminācijas. Administratīvā likuma kontekstā atšķirības varbūt ir starp lēmumu, kurš leģitīmi ir administratīvās iestādes un tās rīcības brīvības kompetencē, un lēmumu, kurš jau tuvojas patvaļīgam lēmumam.

Lēmums ir patvaļīgs tādā gadījumā, ja tas nav saprātīgi pamatots (substantīvais aspekts) un tam par pamatu nav saprātīgs lēmumu pieņemšanas process (procedurālais aspekts), tā vietā ņemot vērā aizspriedumus un šajā gadījumā – aizspriedumus pret homoseksuāļiem. Juridiskajā teorijā ir labi iedibināts, ka jautājums par diskrimināciju neattiecas uz privilēģijām, bet to var attiecināt uz kārtību, kura ir saistīta ar privilēģijas piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Tiek apgalvots, ka Francijas administratīvajā likumā paredzētā kārtība bija diskriminējoša attiecībā pret šo konkrēto sieviešu kārtas homoseksuāli, bet tādā gadījumā jautājums ir par to, vai šāda veida diskriminējoša kārtība vienalga ir samērojama ar attiecīgās administratīvās iestādes leģitīmo rīcības brīvību.

Baidos, ka lielākoties tieši šāda veida lietas būtības “piesārņošana” ar kārtību ir strīdus centrā. Šajā tekstā pie tā nevaru kavēties,* bet jautājums varētu būt šāds. Ja privilēģiju piešķiršana nav tiesību jautājums, tad vai tādā gadījumā nav skaidrs, ka privilēģiju piešķīrējam, atbilstoši argumento a majori ad minus principam, ir tiesības ne vien baudīt rīcības brīvību, bet arī diskriminēt gan pēc būtības, gan arī kārtības? Īsā atbilde ir tāda, ka publiskajā sektorā (un te es nerunāju par tīri privāto sfēru, kura saistās ar balvām, godalgām u.tml.) ir tādas privilēģijas, kuras, iespējams, kādreiz kļūs par tiesībām. Te runa varētu būt par bērna adoptēšanu, par tiesībām uzņemties kādu publisku amatu u.tml. Nav šaubu, ka gadījumā, ja privilēģiju, kas iespējami var “pārtapt par tiesību”, ietekmē patvaļa, aizspriedumi un frivolitāte, tad uz to būtu attiecināma diskriminācijas loģika.

Atlicis jautājums par faktiem. Tāpat kā tiesnesis Loucaides, arī es neparakstos zem vairākuma teorijas par osmotisko piesārņojumu.

Taču te ir arī vēl cits, pēdējais apsvērums. Nepārstāvētā puse, kuras interesēm šāda veida prāvās vajadzētu dominēt, ir bērns, kura nākotnes intereses ir nepieciešams aizsargāt. Visas citas tiesības un privilēģijas nobāl šīs absolūtās tiesības priekšā. Ja mēs akceptējam, ka aizbildniecības jautājumos būtiskākās ir bērna intereses, nevis bioloģisko vecāku tiesības, tad cik pārliecinošāks būs šis pieņēmums gadījumos, kāds ir šis, kur runa ir par potenciālā adoptētāja privilēģijām?

* Detalizēti par to esmu rakstījis grāmatā “The Owl of Minerva: Essays on Human Rights”. Utrehtā: Eleven International Publishing (2008. g.). Skat. 14. nodaļu, 413.-428. lpp. 

TIESNEŠA LORENZEN UN TIESNEŠA JEBENS ATBALSTOŠAIS VIEDOKLIS

Mēs esam balsojuši kopā ar vairākumu un konstatējuši, ka ir pārkāpts Konvencijas 14.pants saistībā ar Konvencijas 8.pantu, un lielos vilcienos pievienojamies apsvērumiem, kas bija šī secinājuma pamatā. Taču par savu balsojumu vēlamies dažas lietas paskaidrot sīkāk.

Šajā lietā valsts iestādes, kuras noraidīja adoptācijas pieprasījumu, balstījās uz diviem pamatojumiem, kurus abus Francijas apelācijas tiesas pieņēma kā tiesiskus: pirmām kārtām, bija runa par vīriešu kārtas referenta trūkumu iesniedzējas mājsaimniecībā, otrkārt, bija runa par iesniedzējas partneres vienaldzīgo attieksmi. Mēs pilnībā piekrītam sprieduma pamatojumam (75.–78. rindkopa), ka tieši otrais pamatojums bija izšķirošais, izlemjot pieteikumu. Attiecībā uz pirmo pamatojumu, mēs neuzskatām to par nevietā esamu vai diskriminējošu, ja pieteikumu par adoptāciju iesniedz vientuļa persona. Taču tas tāds var būt, ja to izmanto saistībā ar tiešu vai netiešu atsauci uz attiecīgās personas seksuālo orientāciju. Šajā ziņā mēs atkal pievienojamies vairākumam, ka, neskatoties uz nacionālo tiesu skaidrojumu, kas bija un nebija domāts ar atsauci uz iesniedzējas “dzīvesveidu”, nav iespējams secināt, ka viņas seksuālā orientācija pamatojumā bija maznozīmīga. Tas nozīmē, ka atteikuma pamatā bija viens tiesisks pamatojums un viens pamatojums, kurš šajā konkrētajā lietā nebija leģitīms un tāpēc atbilstoši Konvencijas prasībām bija diskriminējošs.

Tātad šajā lietā konstatēts pārkāpums, jo adoptācijas atteikums daļēji bija balstīts uz prettiesiskiem apsvērumiem. Tas, protams, nenozīmē, ka pieteikumu nevarētu noraidīt, ja vien pamatojums būtu atbilstošs Konvencijas prasībām, piemēram, iesniedzējas partneres vienaldzīgā attieksme. Tiesas mazākums uzskata, ka noraidījums bija pamatots vienīgi ar šo apsvērumu, un mēs neizslēdzam iespēju, ka tas tā tiešām arī bija. Tomēr, mūsuprāt, un faktiski šis ir tas punkts, kurā mēs visvairāk nepiekrītam mazākuma viedoklim, tas nav šīs Tiesas uzdevums par to spriest. Tā nepārprotami ir Francijas tiesu kompetence.

Ņemot vērā to, ka pārkāpums vairāk saistās ar kārtību, mēs būtu uzskatījuši, ka pārkāpuma konstatēšana vai nelielas kompensācijas piešķiršana būtu pati par sevi taisnīga atlīdzība attiecībā uz morālo kaitējumu, kas radies iesniedzējai, bet mēs neuzskatījām par vajadzīgu šajā jautājumā oponēt. 

TIESNEŠA LOUCAIDES ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

Šajā lietā nepiekrītu vairākuma viedoklim. Uzskatu, ka Francijas iestāžu lēmums iesniedzējai neļaut adoptēt bērnu bija leģitīms un pilnīgi atbilstošs attiecīgo iestāžu plašajai rīcības brīvībai.

Valsts iestādes pie sava lēmuma nonāca divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, runa bija par “pazīšanas zīmju” trūkumu, jo trūka tēva lomas modeļa jeb “referenta”, otrkārt, runa bija par “katra mājsaimniecības locekļa ieguldījumu attiecībā uz adoptējamo bērnu.” Attiecībā uz pirmo no šiem pamatojumiem, pievienojos vairākuma viedoklim, ka tas neatbilst Francijas likumā noteiktajām vientuļu personu tiesībām adoptēt bērnu. Tāpēc šajā konkrētajā lietā šis pamatojums ir noraidāms.

Taču otrais jautājums bija par iesniedzējas partneres, R. jaunkundzes, attieksmi. Par spīti tam, ka viņa bija ilgstoša un atzīta iesniedzējas partnere, viņa neuzskatīja, ka pēdējās lēmums par bērna adoptēšanu viņai būtu saistošs. Šis pamatojums vien varētu tiesiski attaisnot valsts iestāžu lēmumu. Vairākums būtībā to neapstrīd. Vairākums uzskata, ka “viena pamatojuma prettiesiskais raksturs būtībā piesārņo visu lēmumu.”

Es šo teoriju par piesārņojumu personīgi noraidu. Tā ir teorija, kura ir piemērotāka medicīnas zinātnei, vienkārši tāpēc, ka katrs pamatojums, uz kura pamata tika pieņemts lēmums, bija atsevišķs un autonoms, un tā efektivitāte nekādi nebija atkarīga no otra pamatojuma, nedz arī tie savstarpēji bija saistīti. Pirmkārt, ja valsts iestādes būtu uzskatījušas, ka abi pamatojumi ir uztverami kopīgi, tad tās tā arī būtu pateikušas. Otrkārt, ja, kā vairākums uzskata, patiesais nolieguma iemesls bija pieteicējas seksuālā orientācija, kura it kā ir netieši pamanāma vienā no pamatojumiem, tad man nav skaidrs, kāpēc būtu bijis minams otrs pamatojums.

Ņemot vērā, ka šajā gadījumā ir runa par Francijas administratīvo iestāžu lēmumiem, es vēlos piebilst, ka Francijas administratīvā likuma pamatprincips ir tāds, ka gadījumā, ja administratīvā lēmuma pamatā ir vairāk nekā viens pamatojums, tad pietiek ar viena šāda pamatojuma juridisko pieņemamību, lai lēmumu atzītu par tiesisku.

Katrā gadījumā es uzskatu, ka valsts iestāžu spriešana kopumā bija atbilstoša Konvencijas prasībām.

Minētās amatpersonas neteica, ka iesniedzējas noraidījuma pamatā bija viņas seksuālā orientācija. Es nepiekrītu vairākuma secinājumam, ka “atsauce uz iesniedzējas seksuālo orientāciju bija, ja ne tieša, tad vismaz netieša” un “ir skaidri pierādīta iesniedzējas apgalvotā homoseksuālisma ietekme pieteikuma izvērtēšanā… tas bija izšķirošais faktors lēmumam par adopcijas atteikumu”. Lasot vairākuma spriedumu, man ir sajūta, ka vairākums konsekventi cenšas interpretēt valsts iestāžu lēmumu kā lēmumu, kura pamatā bijusi iesniedzējas seksuālā orientācija, lai gan nekas tāds netika pateikts, un valsts amatpersonas atkārtoti paskaidroja, ka adoptācijas noraidījuma pamatā nebija “princips par viņas dzīves stila izvēli” vai “iesniedzējas seksuālā orientācija”.

Lai nu kā, bet es uzskatu, ka pat tad, ja iesniedzējas seksuālā orientācija būtu bijusi par pamatu adopcijas atteikumam, tas vienalga nebūtu atzīstams par tādu, kas ir pretrunā 8.pantam saistībā ar 14.pantu, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, kā arī šāda faktora nozīmi un ietekmi uz izlemjamo jautājumu.

Tiesa, ka Konvencijas 14.pants aizliedz diskrimināciju attiecībā uz Konvencijā garantēto tiesību īstenošanu, kas pamatota uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, valodu, reliģisko, politisko vai cita veida viedokli, nacionālo vai sociālo izcelsmi, piederību nacionālajai minoritātei, īpašumu, dzimšanas vai cita veida statusu. Protams, seksuālā orientācija nav tas pats, kas dzimums, bet arī tad, ja tā ir iekļauta jēdzienā “statuss” (un tam es nepiekrītu), man jāsniedz viens skaidrojums, kurš, manuprāt, šajā lietā ir nepieciešams. Proti, var būt tādas situācijas, kurās atšķirīga attieksme tomēr ir nepieciešama arī dzimuma, reliģijas vai cita veida statusa kontekstā, ja statusam ir sekas, kuras ietekmē jautājumu, kurš tiek apspriests. Tā, piemēram, personas reliģiskā pārliecība var radīt uzvedību vai praksi, kura neatbilst attiecīgās personas bērnu interesēm, un tas tādā gadījumā ir fakts, kuru pamatoti var ņemt vērā tad, kad tiek spriests par bērna labklājību. Tipisks piemērs redzams nesen apspriestajā lietā Ismailova pret Krieviju, kurā spriedumu Tiesas Pirmā nodaļa paziņoja 2007.gada 29.novembrī. Šajā lietā iesniedzēja apgalvoja, ka Krievijas tiesas lēmums, ar kuru vecāka tiesības uz viņas diviem bērniem tika nodotas bērnu tēvam, bija Konvencijas 8.panta, skatot to kopā ar 14.pantu, prasību pārkāpums, jo lēmuma pamatā bija diskriminācija, kas balstīta uz viņas reliģisko pārliecību. Tiesa, noraidot iesniedzējas sūdzību, atsaucās uz vairākiem incidentiem, kuri izrietēja no iesniedzējas reliģiskās prakses saistībā ar viņas dalību atsevišķās reliģiskās organizācijās, un kam bija bijusi negatīva ietekme uz viņas bērniem. Tiesa konstatēja sekojošo:

“No nacionālo tiesu sniegtajiem argumentiem redzams, ka tās koncentrējās tikai un vienīgi uz bērnu interesēm. Lēmuma pamatā nebija tas apstāklis, ka bērnu māte pieder Jehovas lieciniekiem. Runa bija par prasītājas reliģisko uzvedību, kurā viņa bija iesaistījusi arī savus bērnus un tos nepasargāja. Nacionālās tiesas uzskatīja, ka tādējādi bērni cieta no sociālām un psiholoģiskām sekām. Tiesas uzskatīja, ka tika negatīvi ietekmēta bērnu audzināšana. [..] Šādos apstākļos Tiesa nevar nesecināt, ka pastāvēja pamatota samērība starp izmantotajiem līdzekļiem un pastāvošo leģitīmo mērķi…”

Līdzīgi šajā lietā, es uzskatu, ka, domājot par to, kas vislabāk kalpotu adoptējamā bērna interesēm, valsts amatpersonas leģitīmi varēja ņemt vērā arī iesniedzējas seksuālo orientāciju un dzīves stilu, domājot par lietas konkrētajiem apstākļiem, proti, par to, ka iesniedzēja dzīvoja kopā ar tā paša dzimuma partneri. Gribu piebilst, ja runa ir par vairākuma pieeju, kurā abi valsts piedāvātie pamatojumi tika uzskatīti par vienu, ka minētajai partnerei nebija nekādas intereses piedalīties adoptēšanas plānā.

Manuprāt, erotiskas attiecības nenovēršami ietekmē to, kā abi cilvēki viens pret otru izturas mājas apstākļos, un to leģitīmi var ņemt vērā kā negatīvu faktoru vidē, kurā adoptētajam bērnam būtu jādzīvo. Šajā gadījumā būtu reāls risks, ka tās ģimenes modelis un tēls, kurā bērnam būtu jādzīvo un jāattīsta sava personība, būtu izkropļoti. Šī situācija ievērojami atšķiras no tādas, kurā homoseksuāls iesniedzējs nedzīvo kopā ar savu partneri. Tādā gadījumā es visticamāk jautājumu būtu aplūkojis pavisam citādi.

Mana visstingrākā pārliecība ir tā, ka neviens nedrīkst piesaukt savu reliģisko pārliecību, dzimumu vai jebkuru citu situāciju, lai paļautos uz diskriminācijas aizliegumu kā iemeslu, lai attiecīgais cilvēks izvairītos no aizlieguma veikt noteiktu aktivitāti, ja jautājums ir par šāda statusa negatīvajām sekām attiecīgajā jautājumā.

Tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, arī homoseksuāļiem ir tiesības būt tādiem, kādi viņi ir, un viņi nedrīkst seksuālās orientācijas dēļ ciest no diskriminācijas vai cita veida negatīvas apiešanās. Taču viņiem, tāpat kā jebkurai citai personai ar kādu specifisku dzīves faktoru, ir jāakceptē tas, ka viņi varbūt nebūs piemēroti zināmām aktivitātēm, kuras atbilstoši to raksturam dažreiz nebūs savienojamas ar viņu dzīves stilu vai specifisko dzīves faktoru.

Tātad, ja domājam par pieņēmumu, kuru akceptēja vairākums, proti, ka viens no iemesliem, kurš ietekmēja kopējo lēmumu atteikt adoptācijas pieteikumu, bija pieteicējas seksuālā orientācija, tad man nākas konstatēt, ka, ņemot vērā šīs lietas specifiskos faktus un apstākļus, atteikuma tiesiskums nebūtu apspriežams. Es uzskatu, ka pastāvēja pamatota samērība starp izmantotajiem līdzekļiem un pastāvošo leģitīmo mērķi.

Visbeidzot, un starp citu, man jāpiezīmē, ka spriedums šajā lietā apgāž spriedumu Fretté pret Franciju (iesniegums Nr. 36515/97) lietā. Manuprāt, ir velti mēģināt atšķirt šo lietu no Fretté, tas arī nav vajadzīgs tiktāl, cik centrālais jautājums abās šajās lietās, saskaņā ar vairākuma pieeju, ir būtībā viens un tas pats. Es attiecīgi uzskatu, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas pārkāpums. 

TIESNESES MULARONI ATŠĶIRĪGAIS VIEDOKLIS

(Tulkojums)

Es nepievienojos vairākuma viedoklim šajā lietā.

ATTIECĪBĀ UZ LIETAS PIEŅEMAMĪBU

Runājot par lietas pieņemamību kā tādu, vēlos tūlīt uzsvērt, ka uzskatu, ka tā bijusi pieņemama, bet mans pamatojums, lai tā domātu, atšķiras no kolēģu piedāvātā pamatojuma.

Tiesa sava sprieduma 43.pantā atkārto, ka privātās dzīves jēdziens ir ļoti plašs, tajā iekļautas daudzas tiesības un iespējas. Ar Konvenciju saistīto institūciju interpretācija par 8.pantu laika gaitā ir ļoti attīstījusies. Ļoti nesen divos pieteikumos par mākslīgo apaugļošanu Tiesa nepārprotami noteica, ka šis pants garantē tiesības gan izlemt gribēt bērnu, gan arī to negribēt (skat. Evans pret Lielbritāniju [Lielā palāta], iesniegums Nr.6339/05, 71.punkts, CEDH 2007, kā arī Dickson pret Lielbritāniju [Lielā palāta], iesniegums Nr.44362/04, 66.punkts, CEDH 2007).

Abos gadījumos runa bija par “bioloģiska” bērna esamības akceptēšanu vai neakceptēšanu. Taču es nespēju aizmirst, ka daudzu gadsimtu laikā adopcija bijusi procedūra, kura pazīstama vairumā pasaules valstu, un tā ir bijusi vienīgais veids, kā neauglīgs pāris var nodibināt ģimeni ar bērniem. Neviens neapšauba, ka 8.pantā nav garantētas tiesības dibināt ģimeni, taču šādas tiesības garantē Konvencijas 12.pants. Un kaut arī nepastāv “tiesības adoptēt”, es uzskatu, mūsu tiesas prakses kontekstā, ka laika gaitā 8.pants ietver arvien jaunas un jaunas tiesības un iespējas, un ir pienācis laiks Tiesai apliecināt, ka 8.pants aptver arī iespēju pieteikties bērna adopcijai saskaņā ar dalībvalsts likumiem. Tādā gadījumā arī 14.pants ir piemērojams.

Manuprāt, tāpēc ir pienācis laiks atteikties no iesniegumu atzīšanas par neatbilstošiem Konvencijā garantētajām tiesībām uz ratione materiae pamata, kas saistās ar sūdzībām, kuras iesniegušas personas, kurām atbilstoši savas valsts likumiem ir tiesības pieteikties bērnu adopcijai. Manuprāt, visi iesniedzēji, kuri vai nu nevar, vai kuriem ir ļoti grūti bērnu ieņemt dabiskā ceļā, būtu aizsargājami vienā un tajā pašā veidā, ja runa ir par viņu tiesisko vēlmi kļūt par vecākiem. Tam nebūtu jābūt atkarīgam no tā, vai viņi vēlas izmantot mākslīgo apaugļošanu, vai arī mēģināt adoptēt bērnu atbilstoši savas valsts likumiem. Nesaskatu nekādus pamatotus argumentus, kāpēc attieksmei būtu jābūt atšķirīgai.

Ar visu cieņu pret kolēģiem, es tomēr uzskatu, ka juridiskais pamatojums, saskaņā ar kuru šis iesniegums tika uzskatīts par pieņemamu, ir visnotaļ vājš, un paskaidrošu kāpēc; tiek atkārtoti tie argumenti, kuri tika izmantoti tajā pašā jautājumā, kad runa bija par Fretté lietu (2002.gada 26.februāra spriedums, iesniegums Nr.36515/97 30.–33.punkts).

Sprieduma 47.pantā pareizi uzsvērts, ka lietas apstākļiem jāatbilst vismaz vienam Konvencijas pantam (šajā gadījumā – ar 8.pantu), lai konstatētu 14.panta piemērojamību. Ja vien Tiesa nav gatava pārveidot iepriekšējo tiesas praksi, kura joprojām tiek piemērota, tad jāņem vērā, ka visi procedūras posmi, kuri notiek pirms nacionālās tiesas, izdod adopcijas rīkojumu, nav piekritīgi mūsu Tiesai (šajā jautājumā skatīt, cita starpā, lietu Pini un citi pret Rumāniju, iesniegums Nr.78028/01 un 78030/01, 140.–142.punkts, CEDH-2004, kā arī 2007.gada 28.jūnija spriedumu lietā Wagner un J.M.W.L. pret Luksemburgu, iesniegums Nr.76240/01, 121.–122.punkts). Man grūti saprast, kā Tiesa ir nonākusi pie pretējā secinājuma, proti, ka Konvencijas 8.pants “nepārprotami” ietver tiesības lūgt adopcijas atļauju (skat. sprieduma 49.pantu).

Manuprāt, mums nevajadzētu uzdot (un atstāt neatbildētu) nepareizo jautājumu, proti, vai uz “tiesībām” adoptēt ir vai nav attiecināms Konvencijas 8.pants pats par sevi (skat. sprieduma 46.pantu). Nacionālajos tiesību aktos un attiecīgajos starptautiskajos instrumentos tiesības uz adopciju nav paredzētas, un puses to neapstrīd. No otras puses, mums ir jānosaka (un tas ir jādara ne vien obligāti, bet arī ļoti skaidri), vai nacionālajos tiesību aktos paredzētā iespēja adoptēt bērnu ir vai nav saistīta ar 8.pantu. Ja atbilde joprojām ir “nē”, tad, kā jau teicu, es vienkārši nespēju saprast, kā kāds var uzskatīt, ka tiesības pieteikties uz adoptēšanu “nepārprotami” ir attiecināmas uz 8.pantu un, sekojoši, uz to ir attiecināms arī 14.pants, skatot to kopā ar 8.pantu. Jāatzīst, ka, manuprāt, šis secinājums ir neloģisks.

Vēl vēlos piebilst, ka Fretté lietā izmantotajai pieejai bija praktisks efekts – tā pieļāva, ka iesniegumi saistībā ar bērna adoptēšanas sākotnējiem posmiem, kurus iesniedz homoseksuāļi saskaņā ar 14.pantu, kopā ar 8.pantu, ir pieņemami izskatīšanai, savukārt tie, kurus iesniedz homoseksuāļi, pamatojoties tikai uz 8.pantu, ir noraidāmi kā neatbilstoši ratione materiae Konvencijas prasībām.

Jāatzīst, ka pēdējo pāris gadu laikā Tiesas interpretācija par 14.pantu ir ievērojami attīstījusies. Tomēr es uzskatu, ka interpretācija, kura noved pie deklarācijām par piemērojamību, kuras rada a contrario diskrimināciju iesniegumu izvērtēšanā, neatbilst nedz 14.panta garam, nedz arī tā burtam.

ATTIECĪBĀ UZ PĀRKĀPUMU

Ja runa ir par lietas būtību, tad man nav pieņemami nedz vairākuma argumenti, nedz arī no tiem izrietošie secinājumi.

Tiesa konstatēja, ka valsts iestādes un vēlāk tiesas, kuras izskatīja iesniedzējas lietu, lēmumus par pieteikuma noraidīšanu pamatoja ar diviem galvenajiem argumentiem – tēva referenta trūkums un katra mājsaimniecības dalībnieka ieguldījuma nenoteiktība.

Ja runa ir par pirmo argumentu, proti, par tēva referenta trūkumu iesniedzējas mājsaimniecībā, atzīstu, ka nopietni šaubos par to, vai tas atbilst Konvencijas 14.panta prasībām. Šī lieta attiecas uz iesniegumu par adopcijas atļaujas piešķiršanu, kuru iesniedzis nevis pāris, bet vientuļa persona. Manuprāt, valstij ir plaša rīcības brīvība, lemjot par to, vai vientuļiem cilvēkiem ir dotas iespējas adoptēt bērnus. Tomēr, ja šāda iespēja tiek dota, tad prasība par to, ka vientuļajai personai ģimenes vai draugu lokā ir jāatrod otra dzimuma referents, rada risku, ka vientuļa cilvēka tiesības pieteikties uz bērna adoptēšanu kļūst gluži neefektīvas.

Tajā pašā laikā uzskatu, ka otrs nacionālo amatpersonu minētais arguments, proti – jautājums par iesniedzējas partneres attieksmi – ir pelnījis citu pieeju. Lai arī R. jaunkundze bija atzīta par ilgstošu iesniedzējas partneri, R. jaunkundze nepārprotami distancējās no iesnieguma par adopcijas atļaujas piešķiršanu. Valsts amatpersonas to minēja konsekventi, detalizēti un ar pierādījumiem un secināja, ka iesniedzēja nevarēja nodrošināt visas nepieciešamās garantijas, lai adoptētu bērnu.

1998.gada 1.septembra rīkojuma 98-771 4.pantā noteikts, ka padomes prezidentam attiecīgajā Francijas pašvaldības teritorijā ir jāpārliecinās, ka apstākļi, kādus iesniedzējs piedāvā mājvietā, kurā uzturēsies adoptētais bērns, atbilst bērna vajadzībām no ģimenes, audzināšanas un psiholoģiskā viedokļa. Šo garantiju nozīmīgums ir redzams arī citos starptautiskos instrumentos, un tāpēc amatpersonām par tām jābūt pārliecinātām, iekams kādam tiek dotas tiesības adoptēt bērnu. Runa ir par 1989.gada 20.novembra ANO Bērna tiesību konvenciju, par 1993.gada 29.maija Hāgas konvenciju, kā arī par jaunās Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju projektu (skat. sprieduma 28.–31.pantu).

Tāpat jāatzīst, ka valsts likumā un visos starptautiskajos instrumentos pašas būtiskākās ir tieši bērna intereses, un mūsu Tiesa šo principu vienmēr ir akceptējusi un uzsvērusi jebkurā lietā, kura saistās ar mazgadīgajiem. Es līdzīgi Francijas Valsts padomei uzskatu: ja cilvēkam, kurš vēlas adoptēt bērnu, ir stabilas partnerattiecības ar citu cilvēku, tad šim citam cilvēkam nenovēršami būs pienākumi, kas saistās ar pienācīgas mājvietas nodrošināšanu attiecīgajam bērnam, un tādā gadījumā administratīvajām iestādēm ir gan tiesības, gan arī pienākums nodrošināt (arī tad, ja minētās attiecības nav juridiski saistošas), ka trešās personas izturēšanās un personība ir atbilstoša pienācīgas mājvietas nodrošināšanai (tas ir jāvērtē uz objektīvu rādītāju pamata). Valstij absolūti ir jānodrošina, ka adoptētam bērnam – un atcerēsimies, ka adoptēti bērni nereti savā dzīvē ir piedzīvojuši lielas mokas un grūtības – ir jāatrod pēc iespējas labvēlīgāka mājvieta.

Manuprāt, tāpēc otrs pamatojums ir pilnīgi pietiekams, lai iesniedzējas pieteikumu noraidītu. Neakceptēju vairākuma proponēto “piesārņojuma” teoriju (skat. sprieduma 80.pantu). Šajā sakarā es piekrītu tiesneša Loucaides apsvērumiem. Es vēlos spriest tikai atbilstoši to juridisko sistēmu principiem, kuras es pārzinu vislabāk, un tajās ir noteikts, ka gadījumā, ja lēmuma pamatā ir vairāki pamatojumi, pietiek, lai tikai viens pamatojums būtu tiesisks, lai viss lēmums tiktu uzskatīts par tiesisku.

Vēlos piebilst, ka uzskatu par nepamatotu vairākuma interpretāciju par nacionālo tiesu pieņemtajiem secinājumiem: kaut arī tās atkārtoti uzsvēra, ka iesniedzējas homoseksuālisms nebija iemesls, kāpēc tika atteikta iespēja adoptēt bērnu, tomēr vairākums apgalvo, ka atsauce uz iesniedzējas homoseksuālismu bijusi, ja ne tieša, tad vismaz netieša, ka šī apsvēruma ietekme viņas pieteikuma izvērtēšanā ir skaidra un turklāt bijis izšķirošais faktors (skat. sprieduma 89.pantu).

Taču tā bija pati iesniedzēja, kura paziņoja par savu homoseksuālismu, ņemot vērā to, ka pieteikuma apstrādes laikā viņai bija stabilas homoseksuālas attiecības. Ja valsts amatpersonas pēc tam atsaucās uz iesniedzējas pašas apliecināto homoseksuālismu un attiecīgajām partnerattiecībām, tad es tur nesaskatu nekādu diskrimināciju. Vai nebūtu piemēroti atsaukties uz potenciāla adoptētāja heteroseksuālā partnera personību, ja viņi abi dzīvo kopā stabilās attiecībās, vai nebūtu jāuzzina šī partnera attieksme par partnera plāniem adoptēt bērnu. Nesaskatu nekādu iemeslu, kāpēc mums būtu jāuzskata, ka amatpersonas ne mirkli nedrīkstēja uz šiem faktoriem atsaukties. Bērnam būtu jādzīvo mājsaimniecībā, kurā ir divas personas, un tāpēc amatpersonām bija jāņem vērā abu šo cilvēku personība un attieksme.

Tāpat es nesaprotu, kā var secināt, ka iesniedzējas homoseksuālisms bija izšķirošs faktors, ja zinām, ka atšķirībā no lietas Salgueiro da Silva Mouta pret Portugāli, šajā gadījumā valsts iestādes vienmēr konkrēti pateica, ka iesniedzējas seksuālā orientācija tieši nebija pamats viņas iesnieguma atteikšanai.

Visu iepriekš minēto apsvērumu dēļ es uzskatu, ka nav noticis 14.panta, saistībā ar 8.pantu, pārkāpums.

 

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.