Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Ādamsons pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 24.jūnijā pasludināja spriedumu lietā “Ādamsons pret Latviju”.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 1.protokola 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai par to, ka Latvijas iestādes svītroja viņu no 8.Saeimas deputātu kandidātu saraksta, tādējādi pārkāpjot viņa tiesības tikt ievēlētam Saeimas vēlēšanās.

Atsaucoties uz Konvencijas 14.pantu, iesniedzējs sūdzējās Tiesai, uzskatot sevi par diskriminācijas upuri saistībā ar Konvencijas 1.protokola 3.pantā paredzētajām tiesībām.

Fakti

Iesniedzējs ir Latvijas Republikas pilsonis, dzimis 1956.gadā.

Pēc Kijevas Augstākajā jūras politiskajā karaskolā apgūtās specialitātes – jūras kara flotes kara politiskais stūrmanis. Iesniedzējs no 1979.gada oktobra līdz 1992.gada maijam dienēja dažādās PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka vienībās Tālajos Austrumos – sākotnēji kā Jūras kara flotes kuģa komandiera vietnieks politiskajā darbā; vēlāk, pēc Jūras kara flotes 3.ranga kuģa kapteiņa pakāpes saņemšanas 1987.gada maijā, kā Jūras kara flotes daļas štāba priekšnieka vietnieks izlūkošanas darbā Malokuriļskā. Īsi pirms demobilizācijas no PSRS Valsts drošības komitejas Robežapsardzības karaspēka iesniedzējs bija Jūras kara flotes Otrā apmācību centra komandiera vietnieks Nahodkā, Piejūras apgabalā.

Pēc demobilizācijas 1992.gada 7.jūnijā iesniedzējs atgriezās Latvijā, kur pēc viņa lūguma viņš tika iesaukts aktīvajā militārajā dienestā Latvijas Republikas Aizsardzības spēkos. No 1994.gada 14.aprīļa līdz 1994.gada 25.novembrim iesniedzējs bija Latvijas Republikas Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks.

Laikā no 1994.gada 10.novembra līdz 1995.gada 21.decembrim iesniedzējs bija iekšlietu ministrs.

1995.gada 7.novembrī iesniedzējs kļuva par 6.Saeimas deputātu no savienības “Latvijas ceļš”. 1998.gada 20.jūlijā Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs informēja 6.Saeimas Prezidiju, ka iesniedzējs saskaņā ar ierakstiem viņa virsnieka apliecībā ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku. 1998.gada 28.jūlijā 6.Saeimas Prezidijs iesniedza pieteikumu Ģenerālprokuratūrai par iesniedzēja sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. 1998.gada 24.septembrī Reabilitācijas un Specdienestu lietu prokuratūras sagatavotais prokurora atzinums apstiprināja, ka PSRS Robežsardzes karaspēks bija PSRS Valsts drošības komitejas struktūrvienība un tāpēc iesniedzējs ir uzskatāms par PSRS Valsts drošības komitejas štata darbinieku. Attiecīgi iesniedzēja pārbaudes lietas materiāli tika nosūtīti Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesai iesniedzēja sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju konstatēšanai.

1998.gada 3.novembrī 7.Saeimas Mandātu un iesniegumu komisija apstiprināja visu Saeimā ievēlēto deputātu, t.sk. arī iesniedzēja mandātus. Lēmums tika balstīts uz to, ka līdz tiesas sprieduma pasludināšanai nav pamata anulēt iesniedzēja mandātu.

2000.gada 3.martā Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa konstatēja, ka iesniedzējs ir bijis PSRS Valsts drošības komitejas Robežsardzes karaspēka štata darbinieks no 1981.gada 26.augusta līdz 1992.gada 6.jūnijam. Par šo spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību, kuru vēlāk atsauca.

2002.gada 7.augustā Centrālā vēlēšanu komisija svītroja iesniedzēju no LSDSP iesniegtā deputātu kandidātu saraksta 8.Saeimas vēlēšanās, jo viņš neatbilda deputāta kandidāta prasībām, kas bija noteiktas Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā. 2002.gada 14.augustā iesniedzējs par šo Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā. 2002.gada 20.augustā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību. Par minēto lēmumu Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs iesniedza protestu Augstākās tiesas Senātam. 2002.gada 9.septembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniegto protestu, atstājot spēkā 2002.gada 20.augusta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu.

Konstatēja

Ar sešām balsīm pret vienu Tiesa atzina, ka ir noticis Konvencijas 1.protokola 3.panta pārkāpums. Tiesa konstatēja, ka šī lieta fundamentāli atšķiras no citām lietām pret Latviju, kas saistītas ar aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, it īpaši lietu “Ždanoka pret Latviju”. Savā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punkts, uz kura pamata iesniedzējam kā bijušajam VDK virsniekam tika liegts kandidēt Saeimas vēlēšanās, nav pietiekami skaidri un precīzi definēts, it īpaši ņemot vērā kādreizējā VDK plašo darbības spektru. Tiesa uzskatīja, ka šī definīcija potenciāli ir ļoti plaši piemērojama, kas var kalpot par pamatu tiesību ierobežojumiem.

Tiesa atzīmēja, ka arī Satversmes tiesa savā 2006.gada 15.jūnija spriedumā ir norādījusi, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja individualizēt Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 5.punktā noteikto ierobežojumu, ņemot vērā katra atsevišķā indivīda nopelnus un sasniegumus Latvijas Republikas labā. Šajā sakarā Tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā laika posmu, kas pagājis kopš ierobežojumu pieņemšanas, šādas individualizēšanas nozīme ir tikai pieaugusi. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs, darbojoties atjaunotajā Latvijas Republikā, ieņēma vairākus svarīgus amatus – viņš bija Aizsardzības spēku Robežsargu brigādes priekšnieks, vēlāk iekšlietu ministrs, un savas darbības laikā viņš nebija veicis nedemokrātiskas darbības vai paudis nedemokrātiskas idejas, kas viņu raksturotu kā bijušajam padomju režīmam piederīgu personu. Vēl jo vairāk – iesniedzējs par bijušo VDK aģentu tika atzīts tikai 2002.gadā – pēc 10 gadus ilgušas ievērojamas militārās un politiskās karjeras. Attiecīgi Tiesa secināja, ka Latvijas iestādes ir pārkāpušas tām atvēlētās rīcības brīvības robežas attiecībā uz iesniedzējam noteiktajiem vēlēšanu tiesību ierobežojumiem.

Tiesa arī uzskatīja, ka nav nepieciešams izskatīt atlikušo iesniedzēja sūdzības daļu attiecībā uz Konvencijas 14.pantu.

Tiesa, uzskatot, ka iesniedzēja reputācijai tika nodarīts zināms kaitējums, piesprieda viņam 10 000 eiro kompensāciju par morālo kaitējumu. Pats iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus 115 200 latu apmērā.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā 17 tiesnešiem. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

Tieslietu ministrs: Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš nav apmierināts ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu bijušā Saeimas deputāta un iekšlietu ministra Jāņa Ādamsona lietā un aicinās valdību izmantot procedūras sniegto iespēju lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Lielajā palātā.

Saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju trīs mēnešu laikā no dienas, kad palāta ir taisījusi spriedumu attiecīgajā lietā, jebkura no šajā lietā iesaistītajām pusēm izņēmuma gadījumos var lūgt nodot šo lietu izskatīšanai Lielajā palātā.

Ministrs uzskata, ka, neraugoties un negatīvo spriedumu, Saeimas vēlēšanu likumā ir jābūt ierobežojumiem kandidēt tām personām, kas ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki.

“Nav pieļaujams, ka augstus valsts amatus ieņem personas, kas savulaik darbojušās pret neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu,” uzskata ministrs.

Valdis Freidenfelds, ministra preses sekretārs