Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/183-4929

Rīgā 2008.gada 13.jūnijā

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu un lēmumiem

2006.gada 4.maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pasludināja spriedumu lietā “Kadiķis pret Latviju”, kas stājās spēkā 2006.gada 4.augustā.

2007.gada 15.novembrī Tiesa pieņēma lēmumu par lietas svītrošanu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta lietā “Aleksandrovs pret Latviju”.

Savukārt 2008.gada 6.maijā Tiesa pieņēma lēmumus par lietu svītrošanu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta lietās “Šmuters pret Latviju”, “Jermolajevs pret Latviju” un “Vucēns pret Latviju”.

Saskaņā ar MK 2006.gada 1.augusta sēdes protokola Nr.40 59.§ 4.punktu nosūtām publicēšanai Tiesas spriedumu, kā arī Tiesas lēmumus oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešā departamenta spriedums

Lietā “Kadiķis pret Latviju” (Nr.2)

(Iesniegums Nr.62393/00) Strasbūrā 2006.gada 4.maijā

Galīgs 2006.gada 4.augustā

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu. Spriedums var tikt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešais departaments) palātas sēdē šādā sastāvā:

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, J.Hedigan, L.Caflisch, C.Birsan, A.Gyulumyan, E.Myjer, I.Ziemele, tiesneši, un V.Berger, departamenta sekretārs,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2006.gada 11.aprīlī, šajā datumā pieņem sekojošu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr.62393/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar ko šīs valsts pilsonis Arnis Kadiķis (“iesniedzējs”) vērsās Tiesā 2000.gada 23.oktobrī saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34.pantu.

2. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv tās aģente I.Reine.

3. Iesniedzējs apgalvo, ka laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam viņa aresta apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā ir izturēšanās, kuru aizliedz Konvencijas 3.pants. Atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs sūdzas, ka viņam nebija pieejama efektīva viņa tiesību aizsardzība saistībā ar viņa sūdzībām par 3.pantu.

4. Iesniegums tika nodots kādreizējam Tiesas Pirmajam departamentam (Tiesas reglamenta 52.panta 1.punkts). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27.panta 1.punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26.punkta 1.daļu.

5. Ar 2003.gada 25.septembra lēmumu palāta atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

6. Kā iesniedzējs, tā arī valdība paziņoja, ka nevēlas iesniegt papildu rakstiskus paskaidrojumus par lietas būtību (Reglamenta 59.punkta 1.daļa). 2003.gada 27.novembrī iesniedzējs iesniedza savu prasību saskaņā ar Konvencijas 41.pantu. 2003.gada 24.martā valdība iesniedza savus atbildes komentārus attiecībā uz šo prasību.

7. 2004.gada 1.novembrī Tiesa mainīja savu departamentu sastāvu (Reglamenta 25.panta 1.punkts). Minētais iesniegums tika nodots Trešajam departamentam, kurā arī tika veiktas izmaiņas (52.panta 1.punkts).

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

8. Iesniedzējs ir dzimis 1953.gadā un pašlaik dzīvo Alsungā (Kuldīgas rajonā, Latvijā). Laikā, kas attiecas uz šajā iesniegumā skartajiem faktiem, viņš dzīvoja Liepājā (Latvijā).

9. Ar 2000.gada 20.aprīļa galīgu lēmumu Liepājas pirmās instances tiesas tiesnese sodīja iesniedzēju, piemērojot administratīvo arestu uz piecpadsmit dienām par to, ka viņš bija izrādījis necieņu pret tiesu, kas saskaņā ar Administratīvo pārkāpuma kodeksu (APK) ir uzskatāms par pārkāpumu un kas nav kvalificējams kā kriminālpārkāpums saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.

10. 2000.gada 28.aprīļa pēcpusdienā, izpildot šo lēmumu, Valsts policija iesniedzēju aizturēja. Tūlīt pēc tam viņš tika ievietots Valsts policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, lai tur izciestu viņam piemēroto sodu. Tur viņš atradās līdz savai atbrīvošanai 2000.gada 13.maijā.

2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada streiku kā protestu pret savu arestu. Tomēr 2000.gada 6.maijā viņš paziņoja, ka to pārtrauc veselības stāvokļa dēļ.

Pusēm ir pretējas versijas par iesniedzēja aresta apstākļiem šajā laika periodā. Tādēļ Tiesa katru no šīm versijām izklāstīs atsevišķi.

A. Valdības versija

11. Saskaņā ar Valdības teikto, īslaicīgās aizturēšanas izolators atradās un vēl jo projām atrodas Valsts policijas Liepājas pārvaldes ēkas kreisās puses pirmajā stāvā. Šajā izolatorā ir četras kameras, kuras visas ir vienādas un ir izvietotas 9 metru garā un 2 metrus platā koridorā. Trīs kameras bija domātas personām, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; kas attiecas uz ceturto kameru, tā bija domāta personām, kuras ir sodītas ar administratīvo arestu.

Minētā kamera, kurā iesniedzējs uzturējās laika posmā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam, ir 6 m² liela. Personu skaits, kas tajā atradās vienlaicīgi, bija dažāds, atkarībā no Liepājas pirmās instances tiesas piespriestajiem sodiem; kopumā četras vai piecas personas, bet ne vairāk. Šajā sakarā Valdība iesniedz īslaicīgās aizturēšanas izo­latora žurnāla kopiju, no kuras izriet, ka 2002.gada 2.maijā iesniedzējs uzturējās kamerā kopā ar trim citiem arestētajiem.

12. Ņemot vērā vietas trūkumu, kamerā nebija ne galdu, ne krēslu; vienīgā mēbele bija koka guļamlāva, kuras izmēri bija 2,1 m x 1,7 m un kura tika izmantota kā kopīga arestēto guļamvieta. Tomēr, pat ja kamerā būtu pieci arestētie, guļamlāva paredzēja pietiekamu vietu viņiem visiem. Dienasgaisma neienāca kamerā; tomēr mākslīgais apgaismojums bija pietiekams, lai lasītu un rakstītu, un gaisma netraucēja arestētajiem gulēt. Ventilācijas sistēma bija “viduvēja”, un bieži tā tika apturēta nakts laikā; tomēr tas nekad netika darīts, kad bija karsts. Pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējs (skat. 20.punktu tālāk), kamerā nebija ne mitruma, ne ūdens noplūdes.

13. Tā kā kamerā nebija sanitārā mezgla, arestētajiem bija jāizmanto kopējās tualetes un izlietnes, uz kurām varēja nokļūt no koridora. Arestētajiem bija atļauts uz turieni iet divas reizes dienā, attiecīgi 8:00 un 18:00; tomēr, ja vien kāds arestētais lūdza viņu pavadīt līdz tualetei ārpus šī laika, viņa lūgums vienmēr tika apmierināts.

14. Katru dienu plkst. 13:00 arestētie saņēma maltīti, kurā bija divi ēdieni un tase tējas ar cukuru; bez tam viņi saņēma maizes devu visai dienai. Ēdiena daudzums bija atbilstošs Ministru kabineta apstiprinātajām normām. Turklāt divas reizes dienā no rīta un vakarā, kad arestētie tika izvesti ārpus viņu kamerām uz tualeti, viņiem bija pieejams dzeramais ūdens no koridorā novietotās elektriskās tējkannas.

15. 2000.gada 4.maijā iesniedzēja sievai bija atļauts nodot viņam apģērbus (kreklu, džemperi, žaketi, bikses un zeķes) un personiskās higiēnas piederumus (tualetes papīru, higiēnas krēmu, zobu birsti un zobu pastu). Bez šī izņēmuma gadījuma neviens cits lūgums šajā sakarā nebija iesniegts policijā no kādas citas ārpusē esošas personas. Kas attiecas uz pārtikas produktiem, no ārpuses to nodošana arestētajiem bija aizliegta.

16. Saskaņā ar Valdības teikto, tajā pašā dienā, kad iesniedzējs tika arestēts, 2000.gada 28.aprīlī, iesniedzējam bija atļauts piezvanīt savai sievai un aizstāvim. Šis fakts ir minēts policista rakstītajā ziņojumā, kurš iesniegts Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšniekam un kura kopija ir pievienota. Faktiski saskaņā ar Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru nolikumu (skat. tālāk 27.punktu) iesniedzējam bija tiesības sazināties ar savu aizstāvi, bet viņš nebija lūdzis policijai piešķirt viņam šo tikšanos. Šajā sakarā Valdība pievieno Liepājas policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka vēstules kopiju, kuras atbilstošā daļa ir šāda:

“(..) A.Kadiķa uzturēšanās laikā [aizturēšanas izolatorā] no viņa netika saņemts neviens lūgums, kas liecinātu, ka viņam ir nepieciešams advokāts; pat vēl vairāk – neviens advokāts pie viņa neieradās. (..)

(..) 2000.gada 28.aprīlī A.Kadiķis telefoniski piezvanīja savam advokātam [R.], (..) bet nesarunāja ar viņu tikšanos.”

17. Iesniedzējam tāpat bija tiesības uz medicīnisko palīdzību. No Valdības iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada streiku kā protestu viņa arestam un ka tajā pašā dienā policijas pārvaldes priekšnieks uzdeva nekavējoties nozīmēt viņam medicīnisko uzraudzību. Šī apgalvojuma pamatošanai Valdība iesniedza priekšnieka rakstiskas piezīmes kopiju, kura bija adresēta vienam no viņa padotajiem tajā pašā dienā, 2000.gada 2.maijā, un kurā tam tika dots rīkojums “izsaukt ārstu katru dienu, lai novērotu”, iesniedzēja, “veselības stāvokli”. Savos turpmākajos komentāros Valdība iesniedz 2000.gada 5.maijā ar roku rakstītu piezīmi, kuru ir parakstījis policijas kaprālis un no kuras izriet, ka iesniedzējs nekad nav ievērojis savu pieteikto bada streiku; piezīmē ir precizēts, ka “tādu informāciju ir snieguši [ieinteresētās personas] kameras biedri un darbinieki, kas bija atbildīgi par aizturēšanas izolatoru”. Valdība arī pievieno divu 2004.gada 7.aprīļa vēstuļu kopijas: vienu no policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka, kas būtībā atkārto iepriekšminētos atzinumus, un otru, ko ir parakstījis viens no iesniedzēja kameras biedriem, kurš apliecina, ka viņu aresta laikā “neviens neatteicās no ēdiena” un “neviens nežēlojās par savu veselības stāvokli”.

18. Iesniedzējam bija pieejama pildspalva un papīrs, un viņš varēja nosūtīt vēstules un sūdzības adresātiem ārpusē. Šajā sakarā Valdība atgādina, ka viņa bada streika paziņojums un viņa vēstule par viņa aresta ilgumu tika uzrakstīta rakstveidā; bez tam viņam bija iespējams nosūtīt vēstuli vietējai avīzei, kuru tā publicēja 2000.gada 3.maijā.

Visbeidzot Valdība apstrīd iesniedzēja apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņa aizstāvis būtu nosūtījis sūdzību Valsts cilvēktiesību birojam 2000.gada 4.maijā (skat. 24.punktu tālāk). Faktiski šajā laikā minētais birojs nesaņēma nevienu vēstuli, ne paziņojumu no iesniedzēja vai viņa advokāta.

B. Iesniedzēja versija

19. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, Valdības dotais viņa aresta apstākļu apraksts daļēji atbilst patiesībai; tomēr viņš uzskata, ka pat Valdības atzītie fakti norāda uz tādas apiešanās pastāvēšanu, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3.pantu.

20. Iesniedzējs arī atzīst, ka tā ir taisnība, ka kamera, kurā viņš tika ievietots laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam, bija 6 m² liela. Vairāk nekā pusi no tās platības, aptuveni 3,5 m², aizņēma platforma, kas bija domāta gulēšanai (novietota aptuveni divdesmit centimetrus virs zemes) tā, ka visa brīvā telpa nebija lielāka par 2,5 m². Kā to atzina Valdība, kamerā regulāri bija četri vai pieci arestētie. Minētā kamera bija slikti vēdināta (ventilators bieži bija izslēgts) un slikti apgaismota, jo vienīgā apgaismojuma ierīce bija naktslampa, kas atradās nišā virs durvīm un dega dienu un nakti.

Pastaigas nenotika, jo policijas telpās nebija iekšējā pagalma vai cita šim nolūkam pielāgota laukuma. Tā rezultātā viņa aresta piecpadsmit dienu laikā viņš nevarēja ne redzēt dienas gaismu, ne elpot svaigu gaisu. Vēl vairāk, iesniedzējs sūdzas par pārciesto karstumu un mitrumu, ūdenim sūcoties no kameras sienām.

21. Tā kā gulēšanai domātajai guļamlāvai nebija paredzēti nekādi gultas piederumi, pat ne matracis un segas, arestētie bija spiesti gulēt apģērbušies uz dēļiem. Kas attiecas uz izlietnēm un tualetēm, iesniedzējs atzīst, ka viņam bija atļauts iet uz turieni trīs reizes dienā (un nevis divas, kā to apgalvo Valdība). Tomēr, viņš apstrīd Valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru sargi viņam atļāva iet uz turieni ārpus noteiktajām stundām. Tieši pretēji, nepieciešamības gadījumā viņam pašam un viņa kameras biedriem nebija citas izvēles, kā vien izmantot pudeli un plastmasas bļodu, lai apmierinātu savas dabiskās vajadzības.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto, policisti atļāva tikai vienu reizi viņa radiniekiem nodot viņam higiēnas preces un apģērbu. Visi turpmākie lūgumi tika noraidīti.

22. Iesniedzējs atzīst, ka 2000.gada 2.maijā viņš uzsāka bada streiku, lai protestētu pret sava aresta likumību. Tomēr viņš uzstājīgi noliedz Valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņam tika noteikta medicīniskā uzraudzība. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšnieka rakstiskā piezīme, kuras kopiju ir iesniegusi Valdība (skat. iepriekš 17.punktu), ir viltota, jo ir uzrakstīta post factum. Pat pieņemot pretējo, viņš apgalvo, ka šis rīkojums netika izpildīts, jo nenotika nekāda medicīniskā novērošana. Lai pamatotu savu apgalvojumu, viņš iesniedz vēstules oriģinālu, kuru viņam 2003.gada 24.decembrī bija rakstījis tagadējais Liepājas policijas pārvaldes priekšnieks un kura satur šādu tekstu:

“Sakarā ar jūsu atkārtoto lūgumu mēs jūs informējam, ka jūsu veselības stāvokļa dēļ iepriekšējais pārvaldes priekšnieka vietnieks (..) bija devis rīkojumu īslaicīgās aizturēšanas izolatora atbildīgajam darbiniekam [S.G.] vajadzības gadījumā izsaukt medicīnisko personālu, lai kontrolētu jūsu veselības stāvokli. Tā kā jūsu ieslodzījuma laikā (..) jūs nekad nesūdzējāties par savu veselības stāvokli, tādēļ jūs nesaņēmāt nekādu medicīnisku palīdzību; tādējādi mūsu rīcībā nav dokumentu, kas varētu apliecināt, ka jūs tikāt pakļauts medicīniskai uzraudzībai.”

Jebkurā gadījumā viņš bija spiests beidzot pārtraukt savu bada streiku 2000.gada 6.maijā sakarā ar veselības stāvokļa nopietnu pasliktināšanos.

23. Iesniedzējs nenoliedz, ka tūlīt pēc viņa arestēšanas viņam bija atļauts piezvanīt savai sievai un aizstāvim. Tomēr, saskaņā ar viņa teikto, 2000.gada 30.aprīlī viņa advokāts personīgi ieradās Liepājā, lai satiktos ar viņu. Policija paskaidroja advokātam, ka satikšanās starp personu, kas sodīta ar administratīvo arestu, un aizstāvi nebija atļauta, jo šī tiesība attiecas uz personām, kuras aizturētas sakarā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī uz personām, attiecībā uz kurām administratīvā pārkāpuma process vēl nebija beidzies. Lai pierādītu aizstāvja veltīgu mēģinājumu viņu satikt, iesniedzējs iesniedza raksta kopiju, kurš bija publicēts vietējā avīzē un kurā ir pieminēts šis atteikums.

24. Tāpat iesniedzējs uzskata, ka, neskatoties uz viņa atkārtotiem lūgumiem, aizturēšanas izolatora sargi atteicās viņam aizdot pildspalvu un papīru, lai uzrakstītu sūdzību.

Saskaņā ar iesniedzēja teikto, 2000.gada 4.maijā viņa advokāts nosūtīja sūdzību Valsts cilvēktiesību birojam, it īpaši sūdzoties par viņa klienta pazemojošajiem ieslodzījuma apstākļiem. Viņš nesaņēma nekādu atbildi.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Tiesību normas, kas attiecas uz administratīvā aresta piemērošanu un šā soda izpildi

25. Šai lietā izklāstīto faktu laikā lietā piemērojamās Administratīvā pārkāpuma kodeksa (APK) normas noteica sekojošo:

297.pants

“Jautājumus, kas saistīti ar lēmuma par administratīvā soda uzlikšanas izpildi, izlemj institūcija (amatpersona), kas lēmumu pieņēmusi.

Kontrole pār lēmuma par administratīvā soda uzlikšanas pareizu un savlaicīgu izpildi jāveic institūcijai (amatpersonai), kas lēmumu pieņēmusi.”

317.pants

“Lēmumu par administratīvo arestu izpilda nekavējoties pēc tā pieņemšanas.”

318.pants

“Personas, kas pakļautas administratīvajam arestam, tiek turētas apcietinājuma vietās, ko nosaka policijas iestādes. Izpildot lēmumu par administratīvo arestu, izdara arestētās personas apskati.

Administratīvās aizturēšanas laiku ieskaita administratīvā aresta termiņā.

Administratīvo arestu izcieš likumdošanā noteiktajā kārtībā.”

26. Neviens likums, nedz arī noteikumi tieši nenoteica administratīvā aresta izpildes kārtību. Sodu izpildes kodekss satur detalizētas normas attiecībā uz Krimināllikumā noteiktajiem brīvības atņemšanas sodiem. Tomēr šīs tiesību normas nav piemērojamas attiecībā uz administratīvo arestu, kas saskaņā ar Latvijas tiesībām nav iekļauts “krimināltiesību” sfērā.

27. Vienīgais akts, kas regulē šī soda izpildes apstākļus, kā arī arestēto tiesības un pienākumus, ir “Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikums”, kuru ar pavēli ir apstiprinājis iekšlietu ministrs un kas nav publicēts. Šī nolikuma uz lietu attiecināmās normas nosaka sekojošo:

1.3.punkts

“Īslaicīgās aizturēšanas izolators (..) ir speciāli iekārtotas telpas policijas iestādē, kurās tiek nogādātas un turētas šādas personas:

(..)

1.3.5. (..) personas, kurām piemērots administratīvais arests.”

1.5.punkts

“Administratīvi arestētās personas izo­latorā tiek turētas visu aresta laiku.”

3.7.punkts

“Kamerās jāierīko atsevišķas guļamlāvas vai gultas. (..) Atsevišķās kamerās var tikt ierīkotas kopējās guļamlāvas. Katrai aizturētajai personai tiek izsniegts matracis un sega atbilstoši izolatora iekšējās kārtības noteikumiem.”

4.1.punkts

“(..) Izolatora personālam jānodrošina taisnīga un humāna izturēšanās pret izolatorā turamām personām, nepieļaujot pret tām jebkuru personu prettiesiskas darbības, viņu terorizēšanu, pazemošanu vai citāda veida necilvēcīgu rīcību.”

6.5.punkts

“Matracis un sega personai tiek izsniegta atbilstoši izolatora iekšējās kārtības noteikumiem. Gultas veļa, galda spēles netiek izsniegtas. Administratīvi (..) arestētās personas pārtikas produktu pienesumus nesaņem, izņemot diētisko pārtiku, ja ir attiecīga medicīniskā izziņa un policijas iestādes vadības atļauja. (..)”

6.6.punkts

“Personu ēdināšana notiek saskaņā ar iekšlietu ministra pavēlē noteiktām normām.”

6.8.punkts

“Priekšmeti personiskās higiēnas vajadzībām un medicīnas darbinieka atļautie medikamenti tiek izsniegti personām rīta un vakara tualetes veikšanai vai citos nepieciešamos gadījumos.”

7.1.punkts

“Izolatorā turētām personām ir tiesības:

(..)

7.1.6. policijas iestādes noteiktā kārtībā satikties vienatnē ar advokātu bez tikšanās skaita un ilguma ierobežojuma; (..)

7.1.7. griezties valsts, pašvaldību un starptautiskajās institūcijās ar rakstveida iesniegumiem un sūdzībām;

(..)

7.1.9. valkāt apģērbu atbilstoši sezonai, kā arī izmantot personīgajām vajadzībām priekšmetus un mantas, kuru glabāšana kamerās ir atļauta (..);

7.1.10. saņemt bez maksas neatliekamo medicīnisko palīdzību;

(..).”

8.1.punkts

“Izolatorā turētās personas savas rakstiskās sūdzības, iesniegumus un vēstules iesniedz izolatora dežurantam.”

8.2.punkts

“Izolatora dežurants no izolatorā turētajām personām saņemtās sūdzības un iesniegumus nodod policijas iestādes vadībai, kura izlemj jautājumu par to reģistrēšanu policijas iestādes sekretariātā un organizē to izskatīšanu vai nosūtīšanu adresātam.”

8.4.punkts

“Izziņas izdarītājam, prokuroram vai tiesai pārsūtāmi tikai tie iesniegumi un sūdzības, kuri attiecas uz konkrētās (..) administratīvās lietas izmeklēšanu (..) vai uz konkrētās apcietinājumā turētās personas tiesību un interešu nodrošināšanu (..).”

9.3.punkts

“(..) [P]riekšmetus personiskās higiēnas vajadzībām personas var saņemt no saviem radiniekiem. (..)

9.3.1. administratīvi (..) arestēto (..) priekšmeti personiskās higiēnas vajadzībām tiek glabāti ārpus kamerām speciālos plauktos vai skapjos un tiek izsniegti rīta un vakara tualetes laikā.

(..).”

B. Tiesību normas, kas attiecas uz policijas darbību un sūdzību iesniegšanas iespējām par šo darbību

28. Šai lietā izklāstīto faktu laikā uz lietu attiecināmās 1991.gada 4.jūnija likuma “Par policiju” normas noteica sekojošo:

5.panta 4. un 5.daļa

“(..) Policija ar savu darbību nodrošina personu tiesību un brīvību ievērošanu. Šo tiesību un brīvību ierobežošana ir pieļaujama, tikai pamatojoties uz likumu un likumā noteiktajā kārtībā. Ikreiz, kad policijai nākas ierobežot personu tiesības un brīvības, policijas darbinieks sniedz tām paskaidrojumu, kurā pamato katru konkrēto ierobežojumu. Šādos gadījumos pēc personu pieprasījuma policijas darbiniekam jānosauc savs uzvārds, amats un dienesta vieta, kā arī jāuzrāda dienesta apliecība.

Policija dod iespēju aizturētajām un apcietinātajām personām realizēt tiesības uz juridisko palīdzību un, ja šīs personas vēlas, nekavējoties paziņo viņu atrašanās vietu ģimenei un darbavietas vai mācību iestādes administrācijai. Policija nodrošina aizturēto un apcietināto personu veselības aizsardzību, veic neatliekamus pasākumus medicīniskās palīdzības sniegšanai (..).”

27.panta 1., 2. un 6.daļa

“Policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs likumā un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Ja policijas darbinieks ir pārkāpis personu tiesības un aizskāris to likumīgās intereses, policijas iestādei ir jāveic pasākumi šo tiesību atjaunošanai un nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai. [Tiesību norma papildināta ar 2001.gada 4.oktobra likumu] “Kārtību, kādā policijas iestāde atlīdzina policijas darbinieka prettiesiskas rīcības rezultātā nodarītos zaudējumus, un šīs atlīdzības apmēru nosaka Ministru kabinets.”

Policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas personas rīkojumu (..), lai attaisnotu spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

(..)

Sūdzības par policijas darbinieka rīcību izskata un izlemj tās policijas iestādes (apakšvienības) priekšnieks, kuram policijas darbinieks ir tieši pakļauts. Ja sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar pieņemto lēmumu, viņš mēneša laikā var to pārsūdzēt augstākā policijas iestādē, prokuratūrā vai tiesā.”

39.pants

“Uzraudzību pār likumu ievērošanu policijas darbībā veic Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori.”

29. Uz šo lietu attiecināmās 1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma normas nosaka sekojošo:

6.panta 3. un 4.daļa

“(..) (3) Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību – ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi.

(4) Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību. (..)”

9.pants

“(1) Prokurora likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas Republikas teritorijā.

(2) Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības.”

15.pants

“(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas, un piedalās tiesas sēdēs, kas saistītas ar noteiktā soda termiņa vai apstākļu maiņu.

(2) Prokuroram ir tiesības un pienākums nekavējoties pieņemt lēmumu un atbrīvot no brīvības atņemšanas vai ierobežošanas vietām tur nelikumīgi turētās personas.

(3) Prokurora protests attiecībā uz brīvības atņemšanas vietā esošai personai nelikumīgi uzlikto sodu aptur tā tālāko izpildi līdz protesta izskatīšanai.”

16.panta 1. un 3.daļa

“(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja: (..)

2) ir pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības.

(3) Prokurors izdara pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau ir izskatīts kompetentā valsts institūcijā un ir saņemts tās atteikums novērst iesniegumā minēto likuma pārkāpumu vai likumā noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde. Šāds iesniegums ir iesniedzams prokuratūrai rakstveidā (..)”

17.pants

“(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības:

1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, bankām, Valsts kontroles, pašvaldībām, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās;

2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību (..);

3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu. (..)

(2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums:

1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību;

2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu;

3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā;

4) ierosināt krimināllietu;

5) ierosināt izskatīt jautājumu par sauk­šanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības.”

20.pants

“(1) Ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai vai personai.

(2) Iesniegumā izteikto prasību izpildes un atbildes sniegšanas termiņu nosaka prokurors, ievērojot pārkāpuma raksturu un tā novēršanai nepieciešamo laiku.

(3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības.”

30. Turklāt 1994.gada 27.oktobra likums “Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās” garantē katram tiesības saņemt motivētu atbildi no iestādes, kurā persona ir vērsusies (1.pants). Likums nosaka kārtību, kādā tiek izskatīti valsts iestādēs iesniegtie personu iesniegumi, nosakot termiņu atbildes sniegšanai. Paras­tais termiņš ir piecpadsmit dienas; tomēr, ja iesnieguma izskatīšana prasa veikt izmeklēšanu vai savākt papildu informāciju, šo termiņu var pagarināt līdz 30 dienām vai pat vairāk, ar nosacījumu, ja persona tiek par to brīdināta (8.panta 1.daļa).

III. EIROPAS KOMITEJAS SPĪDZINĀŠANAS UN NECILVĒCĪGAS VAI PAZEMOJOŠAS APIEŠANĀS VAI SODA NOVĒRŠANAI OTRAIS DARBĪBAS PĀRSKATA ZIŅOJUMS (CPT)

31. Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai soda novēršanai otrā darbības pārskata ziņojuma (CPT, dokuments CPT/Inf (92)3), kas publicēts 1992.gada 13.aprīlī, uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo:

“a. Atrašanās ieslodzījumā policijā

36. CPT piešķir īpašu nozīmi personu, kuras atrodas ieslodzījumā policijā, trim tiesībām: attiecīgās personas tiesības informēt par tās aizturēšanu vienu personu pēc izvēles (ģimenes locekli, draugu, konsulātu); tiesības tikties ar advokātu, tiesības lūgt ārstam, kas izraudzīts pēc aizturētās personas izvēles, veikt medicīnisku izmeklēšanu (papildus jebkurai izmeklēšanai, ko ir veicis policijas darbinieku pieaicināts ārsts). No CPT viedokļa šīs tiesības veido trīs pamatgarantijas pret sliktu apie­šanos ar ieslodzītajām personām, kurām jātiek piemērotām jau pašā brīvības atņemšanas sākumposmā, lai arī kāds būtu tās raksturojums attiecīgajā juridiskajā sistēmā (“aizturēšana”, arests utt.).

(..)

41. Turklāt neatkarīga mehānisma pastāvēšana, lai izskatītu sūdzības, kas saistītas ar pārciesto apiešanos apcietinājuma laikā policijā, ir būtiskākā garantija.

42. Ieslodzījums policijā parasti ir relatīvi īss laika periods. Šajā sakarā nevajadzētu cerēt uz tikpat labiem ieslodzījuma materiālajiem apstākļiem policijas iestādēs kā citās aizturēšanas vietās, kur personas var atrasties ilgāku laika periodu. Tomēr paliek zināms skaits elementāru materiālo apstākļu, kuriem tur ir jābūt nodrošinātiem.

Visām policijas kamerām ir jābūt pieņemamā lielumā, ņemot vērā cilvēku skaitu, kurus tajās ir paredzēts izvietot, tajās ir jānodrošina apgaismojums (pietiekams lasīšanai ārpus gulēšanas laika) un atbilstoša ventilācija; būtu vēlams, lai kamerās iespīdētu dienas gaisma. Vēl vairāk, kamerām jābūt iekārtotām veidā, kas ļauj atpūsties (piemēram, ar pastāvīgu krēslu vai sēdekli), un personām, kurām ir jāpavada nakts ieslodzījumā, ir jānodrošina matracis un tīras segas.

Personām, kuras atrodas ieslodzījumā policijā, jābūt iespējai apmierināt dabiskās vajadzības, kad tas ir nepieciešams, tīros un piedienīgos apstākļos, un tām jānodrošina adekvātas iespējas nomazgāties. Šīm personām ir jāsaņem pārtika attiecīgos laikos, tai skaitā vismaz viena maltīte ar vairākiem ēdieniem katru dienu (tas nozīmē pilnvērtīgāku ēdienu kā vienu sviestmaizi).

43. Jautājums par to, kādas ir policijas kameras (vai jebkura cita veida mītnes, kas paredzēta aizturētajam/ieslodzītajam) pieņemamais lielums, ir sarežģīts. Lai veiktu šādu vērtējumu, ir jāņem vērā daudzi faktori. Jebkurā gadījumā CPT delegācijas konstatēja, ka šajā jomā ir nepieciešama orientējoša vadlīnija. Šāds kritērijs (kas norāda drīzāk vēlamo, nevis minimālo normu) ir pašlaik lietots, novērtējot individuālās policijas kameras, kuras ir paredzētas uzturēšanās laikam, kas pārsniedz dažas stundas, tas ir: apmēram 7 m² ar 2 vai vairāk metriem starp sienām un 2,50 m starp grīdu un griestiem.”

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR VALDĪBAS SĀKOTNĒJIEM IEBILDUMIEM

A. Pušu argumenti

1. Valdība

32. Valdība ceļ iebildumu par lietas nepieņemamību sakarā ar to, ka iesniedzējs nav izsmēlis visas nacionālajā tiesību sistēmā jautājuma atrisināšanas iespējas. Iesniedzējs neiesniedza nevienu iesniegumu vai sūdzību ne par sava aresta apstākļiem, ne, jo īpaši, par neiespējamību kontaktēties ar savu advokātu.

Valdība atgādina, ka, lai tiesību aizsardzības iespēja būtu efektīva, tai ne vienmēr jābūt izskatāmai tiesā; tāpat šai iespējai arī nav jāpiedāvā absolūta sūdzības apmierināšana. Tomēr Latvijas tiesību sistēma tiešām piedāvā vairākas procesuālas iespējas, kuras ļauj apstrīdēt administratīvā aresta apstākļus un kuras iesniedzējs nav izmantojis.

33. Vispirms Valdība atgādina, ka likums “Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās” uzliek katrai valsts institūcijai pienākumu izskatīt privātpersonu iesniegumus un sūdzības un dot motivētu atbildi noteiktā termiņā. Tādējādi, ja iesniedzējs nebija apmierināts ar sava administratīvā aresta apstākļiem, viņš varēja iesniegt sūdzību tās policijas pārvaldes, kurā viņš atradās arestā, priekšniekam, kas varēja izlemt vai nu pašam izskatīt sūdzību vai nodot to izskatīšanai kādai citai amatpersonai vai institūcijai (“Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikuma” 8.2.punkts).

Valdība uzsver īpašo savlaicīgumu, kādā iestādes vadītājs izskatīja iesniedzēja vēstules. Tā 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada streiku un tajā pašā dienā viņam tika noteikta medicīniskā uzraudzība. Tāpat 2000.gada 3.maijā iesniedzējs lūdza precizēt dienu, ar kuru sākās viņa oficiālā atrašanās arestā (dies a quo), un policijas priekšnieks viņam rakstiski atbildēja tajā pašā dienā. Noteikti līdzīgi būtu noticis iespējamas sūdzības par iesniedzēja aresta apstākļiem saņemšanas gadījumā.

34. Ja iesniedzējs nebūtu bijis apmierināts ar iestādes priekšnieka sniegto atbildi vai veiktajiem pasākumiem, tad viņš būtu varējis iesniegt sūdzību Liepājas prokuratūrā, kura ir pilnvarota uzraudzīt policijas darbības likumību (likuma “Par policiju” 39.pants) un uzraudzīt brīvības atņemšanas sodu izpildi (Prokuratūras likuma 15.panta 1.daļa). Prokuratūras likums sniedz prokuroriem pietiekamas juridiska rakstura tiesības, lai varētu apmierināt iesniedzēja sūdzības: Prokurors ir kompetents veikt izmeklēšanu (16.pants un 17.panta 1.daļa), izteikt brīdinājumus un uzlikt saistošus pienākumus, ierosināt krimināllietu vai iesniegt prasības pieteikumu tiesā (17.panta 2.daļa un 20.pants). Jāpiebilst, ka prokurora uzliktā pienākuma saistošais raksturs ir pastiprināts ar administratīvu un kriminālu sankciju draudiem jebkurai personai (tai skaitā policijas darbiniekiem), kuri tam nepakļaujas.

2. Iesniedzējs

35. Saskaņā ar iesniedzēja teikto, viņam nevar pārmest valsts iekšējo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. Pirmkārt, iesniedzējs atgādina, ka, neskatoties uz sarakstes brīvības ierobežojumiem, viņš atrada iespēju, lai nosūtītu vēstuli, kurā tika atklāti viņa aresta sliktie apstākļi, un ka šī vēstule tika publicēta vietējā avīzē 2000.gada 3.maijā. Šīs avīzes darbinieki tūlīt pat sazinājās ar Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšnieku; viņš tiem sniedza interviju, kas tika publicēta 2005.gada 5.maijā. Saskaņā ar pārvaldes priekšnieka teikto, viņš pilnīgi apzinājās problēmas, kuras radīja īslaicīgās aizturēšanas izolatoru nepietiekamais lielums, un viņš pat bija nosūtījis Liepājas pirmās instances tiesas priekšsēdētājam ziņojumu šajā sakarā.

Tātad iesniedzējs uzsver, ka, pat zinādams, kādā stāvoklī ir viņa paša pārziņā esošais īslaicīgās aizturēšanas izolators, priekšnieks neveica nekādus atbilstošus pasākumus. Šajos apstākļos atsevišķa sūdzība, nosūtīta šim atbildīgajam policijas darbiniekam, nebūtu devusi nekādus rezultātus.

36. Otrkārt, iesniedzējs apliecina, ka sava aresta laikā viņš pastāvīgi centās rast iespējas savas situācijas uzlabošanai, pat izmantojot netiešus līdzekļus. Tomēr viņa atšķirtība no ārpasaules un informācijas trūkums padarīja šo uzdevumu neiespējamu. Citiem vārdiem runājot, ņemot vērā policijas pārvaldes priekšnieka reakciju, iesniedzējs stipri šaubās, vai citai amatpersonai vai institūcijai nosūtīta sūdzība būtu tikusi apmierināta.

Iesniedzējs atgādina, ka viņam tiešām izdevās nosūtīt vēstuli, kurā tika atspoguļoti viņa aresta apstākļi, un ka šī vēstule tika publicēta vietējā avīzē 2000.gada 3.maijā, lai gan viņš vēl joprojām atradās arestā. Saskaņā ar iesniedzēja viedokli, prokuratūras darbinieki noteikti bija lasījuši šo vēstuli, jo viņu pienākums ir reaģēt uz tādu presē publicētu informāciju, kas attiecas uz likumpārkāpumiem. Tomēr nekāda reakcija no viņu puses nesekoja.

37. Treškārt, iesniedzējs uzskata, ka, neraugoties uz “Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikuma” normām, policijas darbinieki viņu ne reizi neiepazīstināja ar šī nolikuma tekstu, kā rezultātā viņš nevarēja zināt savas tiesības.

Visbeidzot, kas attiecas uz viņa tiesībām tikties ar advokātu, iesniedzējs atgādina, ka advokātam netika ļauts ar viņu runāt un neviens viņam nepaskaidroja, kā rīkoties šādā situācijā. Līdzīgā veidā viņam netika iedotas rakstiskās atbildes, kuras viņš saņēma no prokuratūras, policijas darbinieki viņu vienīgi mutiski informēja par katras vēstules saturu.

B. Tiesas vērtējums

38. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.punkta, kurš nosaka jautājuma atrisināšanas iespējas nacionālajā līmenī, galamērķis ir dot Līgumslēdzējām valstīm iespēju novērst vai labot pret tām izvirzītos iespējamos pārkāpumus, pirms lieta ir iesniegta Tiesā (skatīt starp daudziem citiem spriedumu lietā Selmouni pret Franciju [Lielā palāta]*, Nr.25803/94, 74.punktu, CEDH 1999-V). 35.panta 1.punkta noteikums balstās uz hipotēzi, kas ir iekļauta 13.pantā, ar kuru tai ir daudz kopīgu elementu, ka valsts nacionālā tiesību sistēma piedāvā reālas tiesību aizsardzības iespējas, lai novērstu iespējamo pārkāpumu (skatīt īpaši spriedumu lietā Kudla pret Poliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.30210/96, 152.punkts, CEDH 2000–XI). Vadoties pēc līdzīgas loģikas, 35.panta 1.punkts pieprasa tikai pieejamu, efektīvu un adekvātu tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanu, tas nozīmē tādu, kurām ir pietiekams ticamības līmenis – gan praktiski, gan teorētiski, un kuras ir spējīgas apmierināt izvirzītās sūdzības (skatīt, piemēram, Aksoy pret Turciju, 1996.gada 18.decembra spriedumu, Recueil des arrêts et décisions 1996–VI, 2275.–2276.lpp., 51.–52.punktu).

39. Šajā gadījumā Valdība uzsver, ka iesniedzējs nebija izsmēlis visas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, lai gan viņš tieši sūdzas par efektīvu tiesiskās aizsardzības iespēju trūkumu Latvijas tiesību sistēmā. Šajos apstākļos Tiesa uzskata, ka Valdības sākotnējie iebildumi ir tik cieši saistīti ar iesniedzēja sūdzības attiecībā uz Konvencijas 13.pantu būtību, ka tos ir jāpievieno lietas izskatīšanai pēc būtības (skatīt 2004.gada 10.februāra sprieduma Gennadi Naoumenko pret Ukrainu, iesniegums Nr.42023/98, 101.punktu).

II. PAR KONVENCIJAS 3.pantA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

40. Iesniedzējs sūdzas, ka viņa aresta apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam radīja apiešanos, ko aizliedz Konvencijas 3.pants. Tā uz lietu attiecināmās daļa nosaka sekojošo:

“Nevienu cilvēku nedrīkst (..) vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”

A. Pušu argumenti

1. Valdība

41. Valdība atzīst, ka iesniedzēja aresta apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā “nebija ideāli”. Jebkurā gadījumā Valdība uzsver, ka “pieejamo ierobežoto resursu apstākļos” Valsts policijas Liepājas pārvalde bija ieguldījusi ievērojamas pūles, lai uzlabotu arstēto apstākļus. Šajā sakarā Valdība min virkni konkrētu piemēru: konkrētā kamera bija iztīrīta; tajā bija veikti remontdarbi; katru dienu iesniedzējs saņēma maltīti, kas sastāvēja no diviem ēdieniem; viņam bija pieejams dzeramais ūdens, kad viņš devās uz rīta un vakara tualeti; viņam bija atļauts iet uz tualeti visas dienas laikā, arī ārpus noteiktajiem laikiem. Tāpat Liepājas policijas pārvalde nodrošināja katram arestētajam iespēju informēt tuviniekus par savu arestu, satikties ar advokātu un saņemt medicīnisku palīdzību. Iesniedzējs varēja izmantot visas šīs tiesības: viņam tika atļauts piezvanīt savai dzīvesbiedrei un savam advokātam nekavējoties pēc viņa arestēšanas, un viņam tika noteikta medicīniskā uzraudzība bada streika laikā. Turklāt iesniedzēja dzīvesbiedre varēja viņam nodot apģērbu un higiēnas piederumus.

Saskaņā ar Valdības viedokli, iesniedzējs nav pierādījis, ka viņa aresta apstākļi jebkādā veidā būtu pārkāpuši viņa cieņu vai ka šie apstākļi viņam būtu radījuši bezcerības un pakļautības izjūtu, kas viņu pazemotu vai noniecinātu. Ņemot vērā viņa aresta salīdzinoši īso laiku, Valdība secina, ka apstrīdēto apstākļu kopējā ietekme uz iesniedzēju nepārsniedz minimālo smaguma robežu, ko prasa Tiesas prakse Konvencijas 3.panta piemērošanai.

42. Valdība arī uzstāj uz to, ka regulāra medicīniskā uzraudzība, kura viņam tika noteikta bada streika laikā, bija reāla. Tā arī apgalvo, ka, ja iesniedzējs uzskata Valdības iesniegtos dokumentālos pierādījumus par viltotiem, tad viņam atliek iesniegt šāda veida sūdzību prokuratūrā.

2. Iesniedzējs

43. Savukārt iesniedzējs ir pārliecināts, ka aresta apstākļi radīja necilvēcisku un pazemojošu apiešanos, pat spīdzināšanu Konvencijas 3.panta izpratnē. Turklāt šie apstākļi pārkāpa ne vien Konvenciju, bet arī Latvijas tiesību normas, un jo īpaši ar Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikumu garantētās minimālās tiesības arestētajiem. Tāpat iesniedzējs atkārto savu argumentu par to, ka viņam nekad netika nozīmēta jebkāda medicīniskā uzraudzība, un Valdības iesniegtais dokuments šajā sakarā visdrīzāk ir viltots. Iesniedzējs iesaka Valdībai pierādīt savu apgalvojumu, nosūtot Tiesai medicīnisko izziņu kopijas, kuras uzrakstītas šīs šķietamās uzraudzības laikā.

B. Tiesas vērtējums

1. Galvenie ar Tiesas praksi iedibinātie principi

44. Konvencijas 3.pants ir veltīts vienai no fundamentālākajām demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Tas pilnīgi noteikti aizliedz spīdzināšanu un cietsirdīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodus, lai arī kādi būtu apstākļi un cietušā rīcība; tātad pārkāpuma raksturs, par kuru iesniedzējs ir sodīts, neietekmē sūdzības izskatīšanu 3.panta izpratnē (skatīt starp daudziem citiem V. pret Apvienoto Karalisti [Lielā palāta], iesniegums Nr.24888/94, 69.punkts, CEDH 1999–IX, Labita pret Itāliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.26772/95, 119.punkts, CEDH 2000-IV, Kudla pret Poliju [Lielā palāta], iesniegums Nr.30210/96, 90.punkts, CEDH 2000-XI un Valašinas pret Lietuvu, iesniegums Nr.44558/98, 100.punkts, CEDH 2001-VIII).

45. Lai atbilstu 3.pantam, apiešanās raksturam ir jāsasniedz minimālais bardzības līmenis (skatīt McGlinchey un citi pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.50390/00, 45.punkts, CEDH 2003-V). Šī minimuma novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no apiešanās rakstura un konteksta, tās izpildes elementiem, ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī dažkārt no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa (skatīt starp citiem Peers pret Grieķiju, iesniegums Nr.28524/95, 67.punktu, CEDH 2001–III; 1998.gada 28.oktobra spriedumu lietā Assenov un citi pret Bulgāriju, Recueil 1998–VIII, 3288. lpp., 94.punktu, un Kudla, iepriekš citēts, 91.punktu).

46. Atsaucoties atsevišķi uz “spīdzināšanu”, “cietsirdīgu apiešanos” un “pazemojošu apiešanos”, 3.pants paredz zināmu aizliegto darbību gradāciju. Tādējādi Tiesa ir atzinusi apiešanos par “cietsirdīgu”, ja tā tika izdarīta ar iepriekšēju nodomu daudzu stundu garumā un ja tā bija cēlonis miesas bojājumiem vai spēcīgām fiziskām vai psihiskām ciešanām. Tā ir atzinusi apiešanos par “pazemojošu”, ja tās mērķis bija iedvest upuriem bailes, satraukumu, nepilnvērtības sajūtu, kas tos pazemoja un padarīja mazvērtīgus (skatīt Kudla, iepriekš citēts, 92.punktu). Meklējot, vai kāda īpaša apiešanās forma ir “pazemojoša” 3.panta izpratnē, Tiesai jāizskata, vai mērķis bija konkrēto personu pazemot vai noniecināt un vai, vērtējot pēc tās sekām, apiešanās veids aizskāra vai ne viņa personību veidā, kas ir nesavienojams ar 3.pantu (skatīt, piemēram, Raninen pret Somiju, 1997.gada 16.decembra spriedumu, Recueil 1997-VIII, 2821.–2822. lpp., 55.punktu). Jebkurā gadījumā šāda mērķa trūkums nevarēs pilnīgi izslēgt 3.panta pārkāpuma konstatāciju (skatīt Peers, iepriekš citēts, 74.punktu).

47. Jebkurā gadījumā, lai kāds sods vai apiešanās, kas ar to saistīta, būtu “cietsirdīga” vai “pazemojoša”, ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tas līmenis, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā apiešanās vai sods (skatīt Kalachnikov pret Krieviju, iesniegums Nr.47095/99, 95.punktu, CEDH 2002-VI).

48. Īpaši attiecībā uz personām, kurām ir atņemta brīvība, 3.pants valstīm liek ievērot pienākumu nodrošināt, lai jebkurš ieslodzītais tiek turēts cilvēka cieņu respektējošos apstākļos, lai soda izpildes elementi nenoved konkrēto personu izmisumā vai līdz kādam pārbaudījumam, kas pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam, un, ka, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība tiek nodrošināta atbilstošā veidā, tai skaitā arī nodrošinot nepieciešamo medicīnisko palīdzību (skatīt Mouisel pret Franciju, iesniegums Nr.67263/01, 40.punktu, CEDH 2002-IX, kā arī Hurtado pret Šveici, 1994.gada 28.janvāra spriedumu, sērija A Nr.280-A, Komisijas atzinums, 15.–16. lpp., 79.punktu). Turklāt ieslodzītā veselība ir viņa labklājības ķīla, kurai jātiek nodrošinātai atbilstošā veidā (skatīt Farbtuhs pret Latviju, iesniegums Nr.4672/02, 51.punktu, 2004.gada 2.decembra spriedums).

49. Līdzko tiek vērtēti kāda aresta apstākļi, ir jāņem vērā to izraisītā kopīgā ietekme, kā arī īpaši iesniedzēja apgalvojumi (skatīt Dougoz pret Grieķiju, iesniegums Nr.40907/98, 46.punkts, CEDH 2001-II).

50. Katrā lietā apgalvojumiem par spīdzināšanu vai sliktu apiešanos ir jātiek pierādītiem “pāri visām pamatotām šaubām”. Šajā nozīmē pamatotas šaubas nav šaubas, kas balstītas uz tīri teorētisku iespēju vai ir izraisītas, lai izvairītos no nepatīkama secinājuma, tās ir šaubas, kuru cēloņi var izrietēt no uzrādītajiem faktiem (skatīt “Grieķu lietu”, iesniegumi Nr.3321/67, 3322/67, 3323/67 un 3344/67, Komisijas 1969.gada 5.novembra ziņojums, Annuaire 12, 13. lpp., 26.punktu). Pierādījums par sliktu apiešanos var arī izrietēt no veselas virknes faktu vai no neapstrīdētiem pieņēmumiem, kas ir pietiekami smagi, precīzi un saskaņoti (skatīt Īrija pret Apvienoto Karalisti, 1978.gada 18.janvāra spriedums, sērija A Nr.25, 64.–65. lpp., 161.punktu in fine, kā arī Labita, iepriekš citēts, 121.punktu, un Dikme pret Turciju, iesniegums Nr.20869/92, 73.punktu, CEDH 2000-VIII). Tādējādi, lai noteiktu, vai apiešanās, par ko sūdzas konkrētā persona, tiešām notika, Tiesai ir jābalstās uz pierādījumu elementu kopumu, ko tai iesniedz vai ko nepieciešamības gadījumā tā pati iegūst saviem līdzekļiem (skatīt, piemēram, Vilvarajah un citi pret Apvienoto Karalisti, 1991.gada 30.oktobra lēmums, sērija A, Nr.215, 36. lpp., 107.punktu).

2. Iepriekšminēto principu piemērošana konkrētajā lietā

51. Tiesa nešauboties konstatē, ka daži fakti, ko izklāsta iesniedzējs, rada starp pusēm domstarpības. Valdība arī noraida iesniedzēja apgalvojumu par mitrumu kamerā, kurā viņš atradās (skat. iepriekš 12. un 20.punktu). Tāpat, atšķirībā no iesniedzēja, Valdība pastāv uz to, ka viņam tika atļauts iet uz tualeti, kad vien viņš to lūdza, pat ārpus šim mērķim noteiktajiem laikiem (skat. iepriekš 13. un 21.punktu). Valdība arī apgalvo, ka iesniedzējam tika nozīmēta medicīniskā uzraudzība, līdzko viņš bija pieteicis bada streiku; turklāt, šķiet, ka tā noliedz šāda streika reālu pastāvēšanu (skat. iepriekš 17.punktu). Visbeidzot, pretēji tam, ko saka iesniedzējs, Valdība apliecina, ka viņa dzīvesbiedre iesniedza tikai vienu vienīgu lūgumu nodot viņam apģērbu un higiēnas piederumus un ka šis lūgums tika apmierināts 2000.gada 4.maijā, un ka neviens cits šāda veida lūgums netika iesniegts (skat. iepriekš 15. un 21.punktu).

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, Tiesa neuzskata par nepieciešamu pārbaudīt iepriekš minēto faktu patiesumu. Tātad tā aprobežosies ar to faktisko apstākļu analīzi, par kuriem pušu viedokļi saskan.

52. Tiesa vērš uzmanību uz to, ka kameras, kurā iesniedzējs tika ieslodzīts, lielums bija 6 m². Šajā sakarā ir jāatgādina, ka CPT kā minimālo vēlamo aizturēšanas kameras platību vienai personai ir noteikusi 7 m² (skat. iepriekš 27.punktu un Kalachnikov, iepriekš citēts, 97.punktu). Vēl abas puses vienprātīgi atzīst, ka vairāk nekā pusi no šīs platības, tātad apmēram 3,5 m² aizņēma guļamlāva, līdz ar to brīvais laukums, pa kuru pārvietoties, bija apmēram 2,5 m² liels. Tomēr Valdība atzina, ka arestēto skaits, kas pastāvīgi uzturējās kamerā iesniedzēja aresta laikā, bija četri vai pieci. Šie skaitļi norāda, ka katrai arestētajai personai iesniedzēja kamerā parasti bija atvēlēta platība no 1,2 m² līdz 1,5 m² vai pat no 0,5 m² līdz 0,6 m², ja skaita tikai brīvo laukumu. Tiesas skatījumā šāda pārapdzīvotība kā tāda norāda uz nopietnu problēmu Konvencijas 3.panta izpratnē.

53. Vēl Tiesa konstatē, ka konkrētajā kamerā nebija dabīgā apgaismojuma, jo dienas gaisma tajā nekad neiespīdēja. Valdība netieši atzīst, ka mākslīgais apgaismojums tajā bija iedegts dienu un nakti. Vēl vairāk, neraugoties uz lielo, šeit atrodošos cilvēku skaitu, ventilācijas sistēma pietiekami nefunkcionēja un bieži bija izslēgta.

Turklāt, kā izriet no iesniedzēja paskaidrojumiem, kurus Valdība neatspēko, viņa aresta laikā netika paredzētas nekādas pastaigas iespējas un, neskaitot īsos tualetes vai mazgājamās telpas apmeklējumus, viņš ne reizi neatstāja savu pārapdzīvoto kameru, pat nerunājot par iespēju iziet ārā, lai paelpotu svaigu gaisu un mazliet izkustētos.

54. Tāpat puses ir vienisprātis, sakot, ka iesniedzējam nebija ne atsevišķas gultas, ne kušetes un, ka, tieši pretēji, viņš bija spiests dalīt ar saviem kameras biedriem koka lāvu; šajā guļamvietā nebija gultas piederumu, līdz ar to arestētie gulēja apģērbti tieši uz dēļiem. Saskaņā ar Valdības iesniegtajiem izmēriem guļamlāvas lielums bija 2,1 x 1,7 metri; taču tas nozīmē, ka katram arestētajam bija atvēlēta ļoti maza guļamvietas daļa un ka, tiklīdz piecas personas apgūlās uz lāvas, tās bija spiestas gulēt tikai cieši viena pie otras.

55. Tiesa uzskata, ka valsts iestāžu pienākums, nodrošinot arestētās personas labu veselības stāvokli un vispārēju labklājību, cita vidū nosaka obligātu pienākumu nodrošināt pienācīgu pārtiku (skat. mutatis mutandis, Ilascu un citi pret Moldāviju un Krieviju [Lielā palāta], iesniegums Nr.48787/99, 451.punkts, CEDH 2004-VII). Tomēr šajā lietā tā konstatē, ka sava aresta laikā iesniedzējs saņēma tikai vienu maltīti, kas sastāvēja no vairākiem ēdieniem, dienā un ka viņš nesaņēma ne brokastis, ne vakariņas. Valdība apstiprina, ka arestētie papildus saņēma maizi visai dienai; jebkurā gadījumā Tiesa stipri šaubās, vai šāda deva var tikt uzskatīta par pietiekamu, lai apmierinātu organisma pamatvajadzības piecpadsmit dienu garumā. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka jebkāda no ārpuses nākošu pārtikas produktu saņemšana arestētajiem bija aizliegta.

Visbeidzot Tiesa vērš uzmanību uz to, ka iesniedzēja kamerā nebija pieejams dzeramais ūdens vai vispār no krāna tekošs ūdens. Atklājas fakts, ka viņš tiešām varēja piekļūt pie dzeramā ūdens, vienīgi ejot uz tualeti vai mazgāties, neraugoties uz karstumu, no kā viņš esot cietis.

56. Rezumējot Tiesa atzīmē, ka izskatāmajā periodā iesniedzējs atradās ļoti mazā telpā, kura bija ārkārtīgi pārapdzīvota un smacīga, bez dabīgā apgaismojuma un bieži pat bez svaiga gaisa, bez iespējām iziet ārā citādi, kā vien apmeklējot tualeti vai mazgājamo telpu, un kurā nebija gultas, un kur viņš bija spiests gulēt, apģērbies uz dēļiem kopā ar citiem arestētajiem; piedevām viņš tika slikti barots un bija, bez jebkādām šaubām, izslāpis. Tiesa atzīst, ka nekas neliecina par valsts iestāžu vai amatpersonu jebkāda nodoma iesniedzēju pazemot vai noniecināt pastāvēšanu. Tomēr Tiesa uzskata, ka jebkurā gadījumā viņa atrašanās arestā piecpadsmit dienas šādos apstākļos varēja vienīgi aizskart viņa cieņu un likt justies pazemotam un noniecinātam. No Tiesas viedokļa ar to pietiek, lai secinātu, ka apiešanās ar iesniedzēju bija “pazemojoša apiešanās” Konvencijas 3.panta izpratnē.

Tātad šajā lietā ir noticis šī panta pārkāpums.

III. PAR KONVENCIJAS 13.pantA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

57. Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz efektīvu tiesību aizsardzību kompetentā valsts iestādē, lai novērstu viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu. Viņš atsaucas uz Konvencijas 13.pantu, kas nosaka:

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas (..) Konvencijā, tiek pārkāptas, ir tiesības uz efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošinājumu valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

58. Valdība atsaucas uz tās argumentiem, ar kuriem tā pamatoja savus iebildumus par lietas nepieņemšanu izskatīšanai (skat. iepriekš 32.–34.punktu). Saskaņā ar Valdības teikto, iesniedzēja rīcībā bija efektīva tiesību aizsardzības sistēma, kas ļāva apstrīdēt viņa aresta apstākļus, bet viņš šīs iespējas neizmantoja.

59. Tiesa atgādina ar tās pastāvīgo praksi iedibinātos principus attiecībā uz Konvencijas 13.panta interpretāciju.

a) Konvencijas 13.pants garantē nacionālajā līmenī pieejamu tiesību aizsardzības līdzekli, kas realizē Konvencijā garantēto tiesību un brīvību aizsardzību, nosakot valstīm rīcības brīvību šāda līdzekļa nodrošināšanai. Tādēļ 13.panta mērķis ir pieprasīt tāda nacionāla tiesību aizsardzības līdzekļa pastāvēšanu, kas pēc būtības izskatītu sūdzības par Konvencijas pārkāpumiem un nodrošinātu atbilstošu atlīdzību (skat., piemēram, Kudla, iepriekš citēts, 157.punktu).

b) No 13.panta izrietošo prasību ietekmes mērķi mainās atkarībā no sūdzības rakstura, kuru iesniedzējs pamato ar Konvenciju. Jebkurā gadījumā 13.panta pieprasītajai tiesību aizsardzības iespējai vienmēr jābūt “efektīvai” kā praksē, tā teorijā (skat. Ilhan pret Turciju [Lielā palāta], iesniegums Nr.22277/93, 97.punktu, CEDH 2000-VII), tieši tajā nozīmē, ka tās realizēšanu nedrīkst nepamatotā veidā traucēt atbildētājas valsts iestāžu vai amatpersonu darbība vai bezdarība (skat., starp daudziem citiem, iepriekš citētos spriedumus Aksoy, 2286. lpp., 95.punktu, un Gennadi Naoumenko, 134.punktu).

c) 13.panta nozīmē “tiesiskās aizsardzības” efektivitāte nav atkarīga no pārliecības par iesniedzējam labvēlīgu iznākumu. Tāpat “instancei”, par kuru ir runa šajā pantā, nav noteikti jābūt tiesas institūcijai, bet, ja tas nav šis gadījums, tās pārstāvētā vara un garantijas ir jāņem vērā, lai novērtētu tai iesniegtā tiesiskās aizsardzības lūguma efektivitāti. Turklāt dažos gadījumos valsts iekšējās tiesību sistēmas sniegto tiesību aizsardzības iespēju kopums var izpildīt 13.panta prasības, pat ja neviena no tām atsevišķi tam neatbilst pilnībā (skat. Chahal pret Apvienoto Karalisti, 1996.gada 15.novembra spriedums, Recueil 1996–V, 1869.–1870. lpp., 145.punktu).

d) Starp Konvencijas 13. un 35.panta 1.daļu pastāv cieša saikne. Tiešām noteikums par valsts nacionālo jautājuma atrisināšanas līdzekļu izsmelšanu 35.panta 1.daļas izpratnē ir balstīts uz pieņēmumu, ka valsts nacionālā sistēma nodrošina efektīvu tiesību aizsardzības iespēju, kas ir paredzēta 13.pantā (skat. Kudla, iepriekš citēts, 152.punktu, kā arī Mifsud pret Franciju (lēm.) [Lielā palāta], Nr.57220/00, CEDH 2002 – VIII). Citiem vārdiem sakot, tiesību aizsardzības iespēju “efektivitātes” jēdziens ir pēc būtības vienāds abos pantos.

60. Šajā konkrētajā lietā Valdība atsau­cas uz likumu “Par policiju”, Prokuratūras likumu, likumu “Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās” un Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikumu. Tomēr, kas attiecas uz pēdējo tekstu, neviens neapstrīd, ka tas nav ticis publicēts Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” vai kādā citā oficiālā avotā un ka tas iesniedzējam nav ticis ne parādīts, ne viņš ar to ir ticis iepazīstināts. Tātad, lai kādas arī būtu procesuālās iespējas, kas paredzētas ar šo nolikumu, tās acīmredzami nepilda pieejamības kritēriju, kas ir nepieciešams, lai šīs iespējas būtu “efektīvas” Konvencijas 13.panta izpratnē.

61. Turpmāk Tiesa konstatē, ka Latvijas tiesību sistēma precīzi neparedz nevienu tiesību aizsardzības līdzekli sakarā ar administratīvā aresta apstākļiem. Saskaņā ar Valdības teikto, iesniedzējam bija iespēja iesniegt sūdzību sava aresta vietas policijas pārvaldes priekšniekam. Tomēr Tiesa uzskata, ka iesniegums administratīvās lietas izskatīšanai, kas nosūtīts amatpersonai, kura ir veikusi apstrīdēto darbību vai kuras rīcība ir bijusi apstrīdēta, nav uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli (skat. mutatis mutandis, Granger pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.11932/86, Komisijas 1988.gada 9.maija lēmums, DR 56, 199. lpp., un Roseiro Bento pret Portugāli (lēm.), iesniegums Nr.29288/02, 2004.gada 30.novembris). Jāpiebilst, ka Valdība neapstrīdēja iesniedzēja izteikumu, saskaņā ar kuru konkrētais policijas pārvaldes priekšnieks publiski paziņoja to, ka viņš ir informēts par savā iestādē pastāvošajiem aresta apstākļiem (skat. iepriekš 35.punktu).

Kas attiecas uz Valdības norādi uz likumu “Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās”, Tiesa uzskata, ka tai nav pamatojuma, jo šis likums nosaka tikai privātpersonas saraksti ar valsts iestādēm. Jebkurā gadījumā Tiesa nosaka, vai iesniedzējam bija efektīva un adekvāta tiesību aizsardzības iespēja, vadoties pēc speciālajiem likumiem “Par policiju” un Prokuratūras likumu.

62. Visbeidzot jānoskaidro, vai iespējamā vēršanās pēc tiesiskas aizsardzības prokuratūrā bija iesniedzējam pieejama un vai tā varēja dot efektīvu risinājumu, lai novērstu viņa kritisko situāciju. Šajā sakarā Tiesa atzīst, ka Prokuratūras likuma 15.pants tiešām pilnvaro prokurorus “uzraudzīt tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi (..) vietās, kur tiek turētas (..) personas” un tiem piešķir tiesības pieprasīt nekavējoties atbrīvot nelikumīgi aizturētas personas (skat. iepriekš 29.punktu). Neizvērtējot jautājumu, vai šis pants attiecas arī uz aresta apstākļiem, Tiesa vērš uzmanību uz to, ka Valdība nav iesniegusi nevienu konkrētu piemēru par tā piemērošanu iesniedzēja lietai līdzīgās situācijās. Tātad tā Tiesu nav pārliecinājusi par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu esamību, kas būtu iepriekš minētā panta pamatā.

Tāpat Tiesa atgādina, ka iesniedzējs atradās arestā piecpadsmit dienas; lai valsts nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi būtu efektīvi 13.panta izpratnē, tiem jānodrošina minimālas savlaicīguma garantijas. Tomēr, pat, ja attiecīgie Prokuratūras likuma panti tiek lasīti kopsakarā ar likumu “Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās”, tad parādās, ka šī pēdējā teksta 8.panta 1.daļa paredz kompetentai iestādei sniegt atbildi uz iesniegumu vai sūdzību piecpadsmit līdz trīsdesmit dienu laikā; turklāt dažos gadījumos šis termiņš var tikt pagarināts. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš nevar sniegt rezultātus pietiekamā laika posmā, nav ne adekvāts, ne efektīvs (skat. mutatis mutandis, Pine Valley Developments Ltd. un citi pret Īriju, 1991.gada 29.novembra spriedums, sērija A Nr.222, 25. lpp., 47.punktu, un Podkolzina pret Latviju (lēm.), Nr.46726/99, 2001.gada 8.februāris).

63. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa neuzskata par nepieciešamu vairāk iedziļināties jautājumā, vai sava aresta laikā iesniedzējam tika likti fiziski šķēršļi rakstīt sūdzības un tās nosūtīt adresātiem. Pat pieļaujot pretējo, Tiesa uzskata, ka jebkurā gadījumā viņam nebija pieejams neviens efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas viņam būtu ļāvis apstrīdēt sava aresta apstākļus.

Tātad ir jānoraida Valdības sākotnējie iebildumi un jāizdara secinājums, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums.

VI. PAR KONVENCIJAS 41.pantA PIEMĒROŠANU

64. Saskaņā ar Konvencijas 41.panta noteikumiem,

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās Protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Kaitējums

65. Iesniedzējs pieprasa kopējo summu 57 000 eiro (EUR) apmērā materiālo zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanai. Šo summu viņš sadala šādā veidā:

a) 9 500 EUR par materiālajiem zaudējumiem, kurus viņš cieta laikā no 2000.gada līdz 2002.gadam. Šajā sakarā iesniedzējs skaidro, ka, neraugoties uz faktu, ka viņš jau bija izcietis “administratīvā aresta” sodu piecpadsmit dienu garumā, pret viņu tika veikta kriminālvajāšana par necienīgu izturēšanos pret tiesu. “Baidoties no Liepājas represīvo orgānu atriebības”, viņš bija spiests pamest šo pilsētu. Nākamos divus gadus viņš bija bezdarbnieks; lai uzturētu ģimeni, viņa dzīvesbiedre bija spiesta aizņemties 7 500 EUR un viņš pats pārdeva savu dzīvokli par 2 000 EUR, no kā arī veidojas summa 9 500 EUR;

b) 6 000 EUR par morālo kaitējumu, ko viņš cieta šo divu nemierīgo gadu laikā;

c) 17 500 par morālo kaitējumu, ko viņš cieta piecpadsmit dienas sava aresta pazemojošo apstākļu dēļ;

d) 6 000 EUR par morālo kaitējumu, kas radās no fakta, ka vajāšanas dēļ viņš nevarēja kandidēt 2001.gada pašvaldības vēlēšanās;

e) 20 000 EUR par morālo kaitējumu, ko viņš cieta tādēļ, ka viņa septiņgadīgais dēls tika ievietots bērnu sociālās aprūpes centrā, kur viņš pavadīja piecas dienas tiešā kontaktā ar bērnu, kas bija difterijas vīrusa nēsātājs un kur viņš cieta no “emocionālas vardarbības”.

66. Valdība atgādina, ka tikai par zaudējumiem, kuriem ir cēloniska saikne ar konstatētajiem pārkāpumiem, var piešķirt taisnīgu kompensāciju saskaņā ar Konvencijas 41.pantu. Tomēr lielākajai daļai iespējamo zaudējumu, kurus ir norādījis iesniedzējs, nav nekādas tiešas saiknes ar Konvencijas 3. un 13.panta iespējamiem pārkāpumiem. Jo īpaši iesniedzējam nav pamata prasīt jebkādu naudas kompensāciju saistībā ar dēlu un ģimenes locekļiem, kuri šajā lietā nekad nav bijuši iesniedzēju statusā.

Saskaņā ar Valdības teikto vienīgā iesniedzēja pieprasītā summa, kas ir saistīta ar iespējamo pārkāpumu, ir summa 17 500 EUR apmērā, bet jebkurā gadījumā tā ir pārmērīga. Šajā sakarā Valdība uzskata pārkāpuma konstatēšanu pašu par sevi kā atbilstošu atlīdzību jekuram morālam kaitējumam, no kā ir cietis iesniedzējs. Ja tomēr Tiesa nolems citādi, tad tai vajadzētu ņemt vērā tās summas, kuras tā ir piešķīrusi agrāk līdzīga rakstura lietās un nepiešķirt iesniedzējam lielāku summu. Visbeidzot Valdība aicina Tiesu izteikt piešķirto summu latos, kas ir Latvijas nacionālā naudas vienība.

67. Tiesa atgādina, ka nosacījums sine qua non, piešķirot materiālā zaudējuma atlīdzību saskaņā ar Konvencijas 41.pantu, nozīmē cēloniskas saiknes pastāvēšanu starp iespējamiem zaudējumiem un konstatēto pārkāpumu (skat. Nikolova pret Bulgāriju, [Lielā palāta], iesniegums Nr.31195/96, 73.punktu, CEDH 1999-II, un Podkolzina pret Latviju, iesniegums Nr.46726/99, 49.punktu, CEDH 2002-II). Tā uzskata, ka šis nosacījums tāpat attiecas uz morālo kaitējumu. Tomēr šajā gadījumā lielākai daļai iesniedzēja pieprasīto summu nav nekādas cēloniskas saiknes ar Konvencijas 3. un 13.panta pārkāpumiem, kurus Tiesa konstatēja. Kas attiecas uz morālo kaitējumu, no kā iesniedzējs cieta sava aresta pazemojošo apstākļu rezultātā, Tiesa uzskata, ka tas ir neapstrīdams; bet jebkurā gadījumā iesniedzēja pieprasītā summa šajā sakarā ir pārmērīga. Līdz ar to, pieņemot taisnīgu lēmumu saskaņā ar Konvencijas 41.pantu un ņemot vērā visus īpašos šīs lietas apstākļus, Tiesa piešķir iesniedzējam 7 000 EUR kā atlīdzību par morālo kaitējumu, papildus šai summai pieskaitāma summa par nodokļu maksājumiem.

B. Izmaksas un izdevumi

68. Iesniedzējs nav iesniedzis nevienu lūgumu atlīdzināt izmaksas un izdevumus, tādējādi Tiesa uzskata, ka viņam nav jāpiešķir nekāda summa šim mērķim.

C. Nokavējuma procenti

69. Tiesa lemj, ka nokavējuma procenti ir aprēķināmi pēc procentu likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, tai pieskaitot trīs procentus.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pievieno lietas izskatīšanai pēc būtības Valdības sākotnējos iebildumus un tos noraida;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 13.panta pārkāpums;

4. Nolemj

a) ka triju mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu, atbildētājai valstij ir jāsamaksā iesniedzējam 7 000 EUR (septiņi tūkstoši eiro) par morālo kaitējumu, tos konvertējot Latvijas latos pēc samaksas datumā noteiktā valūtas maiņas kursa, kā arī papildus jāsamaksā summa, kas varētu būt nepieciešama nodokļu segšanai;

b) ka, sākot ar iepriekš minētā termiņa notecējumu līdz samaksas veikšanai, šī summa tiks paaugstināta par vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi šajā laika periodā, tai pieskaitot trīs procentus;

5. Noraida lūgumu par taisnīgas atlīdzības noteikšanu pārējā daļā.

Sagatavots franču valodā, pēc tam rakstiskā veidā paziņots 2006.gada 4.maijā, piemērojot Tiesas reglamenta 77.panta 2. un 3.punktu.

* ECT Lielā palāta

 

Vincent Berger Boštjan M.Zupančič

Sekretārs Priekšsēdētājs 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums

Lietā “Dmitrijs Aleksandrovs pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.26015/04

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

 

B.M.Zupančič, priekšsēdētājs, C.Birsan, E.Fura-Sandstrom, E.Myer, David Thor Bjorgvinson, I.Ziemele, I.Berro-Lefevre, tiesneši, un S.Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2004.gada 9.jūlijā,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatot iesnieguma pieņemamību izskatīšanai un sūdzības būtību,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, kurās izteikta piekrišana lietas atrisinājumam mierizlīguma ceļā,

Pēc apspriešanās nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs, Dmitrijs Aleksandrovs, ir Latvijas pilsonis, dzimis 1977.gadā un pašlaik dzīvo Rīgā. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “Valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I. Reine.

Lietas fakti, kā tos iesniedzis iesniedzējs, var tikt apkopoti sekojoši:

2002.gada 10.aprīlī iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par izdarītiem kriminālnoziegumiem. 2002.gada 31.oktobrī pēc iesniedzēja lietas pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas lieta tika nodota iztiesāšanai Rīgas apgabaltiesai. 2004.gada 30.jūlijā Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu izspiešanā un laupīšanā lielos apmēros un piesprieda viņam astoņu gadu cietumsodu. 2006.gada 17.maijā, izskatot iesniedzēja apelācijas sūdzību, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta daļēji atcēla pirmās instances tiesas spriedumu, atzīstot iesniedzēju par vainīgu izspiešanā lielos apmēros. Iesniedzējs neiesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu Augstākās tiesas Senātam.

Tādējādi tiesvedības kopējais ilgums divās tiesu instancēs šajā lietā bija četri gadi, viens mēnesis un septiņas dienas, no kura viens gads un deviņi mēneši ietvēra periodu no iesniedzēja lietas nodošanas iztiesāšanai pirmās instances tiesā līdz sprieduma pasludināšanai.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu un 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu un par pret viņu ierosinātā kriminālprocesa ilgumu.

2. Iesniedzējs sūdzējās par to, ka nacionālās tiesas ir ierobežojušas viņa tiesības, kuras garantē Konvencijas 6.panta 3.punkta c) un d) apakšpunkti.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2007.gada 30.jūlijā Tiesa saņēma šādu, iesniedzēja parakstītu, deklarāciju:

“Es, Dmitrijs Aleksandrovs, atzīmēju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava izmaksāt man ex gratia kompensāciju 1700 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādus izdevumus un izmaksas, tiks konvertēta Latvijas latos (LVL – oficiālais saīsinājums) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi varētu būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā periodā, plus trīs procenti.

Es piekrītu priekšlikumam un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju sakarā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs lietas atrisinājums.”

2007.gada 3.oktobrī Tiesa saņēma sekojošu Valdības deklarāciju:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava izmaksāt Dmitrijam Aleksandrovam ex gratia kompensāciju 1700 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādus izdevumus un izmaksas, tiks konvertēta Latvijas latos (LVL – oficiālais saīsinājums) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi varētu būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiks izmaksāta minētajā trīs mēnešu termiņā, Valdība, sākot no minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs lietas risinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu panākto mierizlīgumu. Tā ir gandarīta, ka mierizlīgums ir balstīts uz Konvencijā un tās Protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine.). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekams pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Santiago Quesada Boštjan M. Zupančič

Sekretārs Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums

Lietā “Jurijs Šmuters pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.38727/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 6.maijā palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisa­bet Fura-Sandström, Alvina Gyulu­myan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Luis López Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2002.gada 16.oktobrī,

Ņemot vērā lēmumu, piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatot iesnieguma pieņemamību un sūdzības būtību,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, ar kurām puses ir piekritušas mierizlīgumam lietā,

Pēc apspriešanās nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs, Jurijs Šmuters, ir Latvijas nepilsonis (pastāvīgais iedzīvotājs), dzimis 1971.gadā un pašlaik dzīvo Liepājā. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “Valdība”) tiesā pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos iesniedzis iesniedzējs, var tikt apkopoti sekojoši.

Laikā no 1995.gada 19.februāra līdz 1996.gada 9.jūlijam un no 1999.gada 3.augusta līdz 2001.gada 9.novembrim iesniedzējs atradās pirmstiesas apcietinājumā uz aizdomu pamata svešas mantas piesavināšanos atbildību pastiprinošos apstākļos. Attiecībā uz Latviju Konvencija stājās spēkā 1997.gada 27.jūnijā. 2001.gada 9.novembrī Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija atzina iesniedzēju par vainīgu noziegumā, par kura izdarīšanu viņš tika turēts aizdomās un piesprieda viņam četru gadu un sešu mēnešu cietumsodu. 2002.gada 7.aprīlī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta atcēla pirmās instances tiesas spriedumu un piesprieda iesniedzējam sešu gadu cietumsodu. 2002.gada 24.septembrī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā otrās instances tiesas spriedumu daļā un atlikušajā daļā nosūtīja krimināllietu atpakaļ otrās instances tiesai jaunai iztiesāšanai. 2002.gada 21.novembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta pasludināja galīgo spriedumu lietā; iesniedzējs par šo spriedumu kasācijas sūdzību neiesniedza.

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pirmstiesas apcietinājuma ilgums un pamatotība bija pretrunā ar Konvencijas 5.panta prasībām.

2. Iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2008.gada 30.janvārī Tiesa saņēma sekojošu, iesniedzēja parakstītu, deklarāciju:

“Es, Jurijs Šmuters, atzīmēju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava izmaksāt man ex gratia kompensāciju 1 600 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos (oficiālais saīsinājums – LVL) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami.

Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es apstiprinu piedāvājumu un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju saistībā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs minētās lietas atrisinājums.”

2008.gada 6.martā Tiesa saņēma sekojošu Valdības deklarāciju:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas Republikas valdība piedāvā Jurijam Šmuteram izmaksāt ex gratia kompensāciju 1 600 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos (oficiālais saīsinājums – LVL) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā tiks izmaksāta trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma saskaņā ar Konvencijas 37.panta 1.punktu paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu termiņā, Valdība, sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs minētās lietas risinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu starpā panākto mierizlīgumu. Tā ir apmierināta, ka mierizlīgums ir balstīts uz Konvencijā un tās Protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu, un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts, beigās). Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekams pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Santiago Quesada Josep Casadevall

Sekretārs Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums

Lietā “Nikolajs Jermolajevs pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.9602/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 6.maija palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisabet Fura-Sandström, Alvina Gyulumyan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Luis López Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2002.gada 14.februārī,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatot iesnieguma pieņemamību un sūdzības būtību,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, ar kurām puses ir piekritušas mierizlīgumam lietā,

Pēc apspriešanās nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Nikolajs Jermolajevs, dzimis 1955.gadā, ir Latvijas Republikas pilsonis, kas šobrīd dzīvo Rīgas rajonā. Latvijas valdību (“valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos iesniedzis iesniedzējs, var tikt apkopoti sekojoši.

1997.gada 10.decembrī iesniedzējs tika aizturēts uz aizdomu pamata par zādzības izdarīšanu personu grupā un ievietots izmeklēšanas cietumā.

Ar 2000.gada 22.augusta Rīgas rajona tiesas spriedumu iesniedzējs tika atzīts par vainīgu atkārtotas zādzības personu grupā izdarīšanā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem. Par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību.

Rīgas apgabaltiesa saņēma iesniedzēja apelācijas sūdzību 2000.gada 30.augustā.

Iesniedzējs vairākkārt vērsās gan Rīgas apgabaltiesā, gan Tieslietu ministrijā, gan prokuratūrā, sūdzoties par procesa virzības trūkumu viņa apelācijas sūdzības izskatīšanā.

2003.gada 6.janvārī Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā 2000.gada 30.augusta spriedumu. 2003.gada 21.janvārī tiesa noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību, nevirzot to izskatīšanai kasācijas instances tiesas sēdē.

2003.gada 28.aprīlī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja blakussūdzību, atstājot spēkā 2003.gada 21.janvāra lēmumu.

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 6. un 13.pantu, iesniedzējs sūdzējās par viņa pirmstiesas apcietinājuma un tiesvedības ilgumu, kā arī par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu saistībā ar iepriekš minētajām sūdzībām.

2. Bez atsauces uz konkrētu Konvencijas pantu iesniedzējs sūdzējās, ka viņš tika pavadījis izmeklēšanas cietumā vairāk nekā četrus gadus.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2008.gada 14.februārī Tiesa saņēma sekojošu valdības deklarāciju:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas valdība piedāvā Nikolajam Jermolajevam ex gratia izmaksāt kompensāciju 1 500 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos [LVL – oficiālais saīsinājums] pēc samaksas dienā piemērojamā kursa, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā tiks izmaksāta trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiek izmaksāta minētajā trīs mēnešu periodā, valdība, sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs minētās lietas risinājums.”

2008.gada 31.martā Tiesa saņēma sekojošu, iesniedzēja parakstītu, deklarāciju:

“Es, Nikolajs Jermolajevs, atzīmēju, ka Latvijas valdība ir gatava man ex gratia izmaksāt kompensāciju 1 500 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos [LVL – oficiālais saīsinājums] pēc samaksas dienā piemērojamā kursa, un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz samaksas veikšanai, no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es apstiprinu piedāvājumu un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju saistībā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs minētās lietas atrisinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu starpā panākto mierizlīgumu. Tā ir apmierināta, ka vienošanās ir balstīta uz Konvencijā un tās protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts in fine).

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekams pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Santiago Quesada Josep Casadevall

Sekretārs Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas Trešās nodaļas lēmums

Lietā “Juris Vucēns pret Latviju”¹

Iesniegums Nr.578/02

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) 2008.gada 6.maijā palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs, Elisa­bet Fura-Sandström, Alvina Gyulu­myan, Egbert Myjer, Ineta Ziemele, Luis López Guerra, Ann Power, tiesneši, un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas tika iesniegts 2001.gada 13.novembrī,

Ņemot vērā lēmumu piemērot Konvencijas 29.panta 3.punktu, vienlaicīgi izskatot iesnieguma pieņemamību un sūdzības būtību,

Ņemot vērā oficiālās deklarācijas, ar kurām puses ir piekritušas mierizlīgumam lietā,

Pēc apspriešanās, nolemj sekojošo:

FAKTI

Iesniedzējs Juris Vucēns ir Latvijas pilsonis, dzimis 1977.gadā, un pašlaik izcieš viņam piespriesto cietumsodu Matīsa cietumā, Rīgā. Latvijas valdību (turpmāk tekstā – “Valdība”) pārstāvēja tās pārstāve I.Reine.

Lietas fakti, kā tos iesniedzis iesniedzējs, var tikt apkopoti sekojoši.

2000.gada 7.decembrī tika aizturēts uz aizdomu pamata par slepkavības mēģinājumu un pret viņu tika sākts kriminālprocess.

2000.gada 8.decembrī iesniedzējs tika nogādāts pie Rīgas rajona tiesas tiesneša, kurš nolēma viņam kā drošības līdzekli piemērot pirmstiesas apcietinājumu. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

2001.gada 31.janvārī tiesnesis pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2001.gada 28.februārim. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

2001.gada 1.martā pirmstiesas izmeklēšana iesniedzēja krimināllietā tika pabeigta un krimināllieta tika nosūtīta iztiesāšanai uz Rīgas apgabaltiesu. 2001.gada 12.martā Rīgas apgabaltiesa nozīmēja tiesas sēdes datumu uz 2003.gada 25.martu un nolēma atstāt iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli negrozītu.

2002.gada 1.novembrī Augstākās tiesas Senāts (saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 7.daļu, kas bija spēkā tajā laikā un saskaņā ar kuru pirmstiesas apcietinājuma termiņa pagarinājums, kurš pārsniedza vienu gadu un sešus mēnešus, bija jāapstiprina Augstākajai tiesai) nolēma atstāt iesniedzēju pirmstiesas apcietinājumā līdz 2003.gada 1.maijam.

2003.gada 25.martā Rīgas apgabaltiesa uzsāka iesniedzēja krimināllietas iztiesāšanu un 2003.gada 2.aprīlī atzina viņu par vainīgu slepkavības, kas izdarīta atbildību pastiprinošos apstākļos, mēģinājumā un piesprieda viņam 10 gadu cietumsodu.

2004.gada 10.martā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palāta atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu.

2004.gada 3.jūnijā Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

SŪDZĪBAS

1. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņa pirms­tiesas apcietinājuma ilgums un pamatotība bija pretrunā ar Konvencijas 5.panta prasībām.

2. Iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 6.pantu, sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu viņa krimināllietā.

JURIDISKAIS ASPEKTS

2008.gada 14.janvārī Tiesa saņēma sekojošu, iesniedzēja parakstītu deklarāciju:

“Es, Juris Vucēns, atzīmēju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava izmaksāt man ex gratia kompensāciju 1 500 eiro apmērā ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos (oficiālais saīsinājums – LVL) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Sākot no iepriekš minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai no minētās summas tiks maksāti procenti, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevuma procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti.

Es piekrītu priekšlikumam un atsakos no jebkādām turpmākām sūdzībām pret Latviju sakarā ar šī iesnieguma pamatā esošajiem faktiem. Es paziņoju, ka šis ir galīgs lietas atrisinājums.”

2008.gada 6.martā Tiesa saņēma sekojošu Valdības deklarāciju:

“Es, Inga Reine, Latvijas Republikas valdības pārstāve, paziņoju, ka Latvijas Republikas valdība ir gatava izmaksāt Jurim Vucēnam ex gratia kompensāciju 1 500 eiro ar mērķi nodrošināt mierizlīgumu iepriekš minētajā lietā, kas šobrīd ir izskatīšanā Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Šī summa, kas ietver jebkādus materiāla un morāla rakstura zaudējumus, tai skaitā jebkādas izmaksas un izdevumus, tiks konvertēta Latvijas latos (oficiālais saīsinājums – LVL) pēc izmaksas dienā piemērojamā kursa un ir atbrīvota no jebkādiem nodokļiem, kādi var būt piemērojami. Tā ir jāizmaksā trīs mēnešu laikā no Tiesas lēmuma, saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 37.panta 1.punktu, paziņošanas dienas. Gadījumā, ja šī summa netiks izmaksāta minētajā trīs mēnešu termiņā, Valdība, sākot no minētā trīs mēnešu termiņa beigām līdz izmaksas veikšanai, apņemas maksāt procentus, kas ir vienādi ar Eiropas Centrālās bankas noteikto bezpeļņas aizdevumu procentu likmi šajā laikā, plus trīs procenti. Šīs kompensācijas izmaksa būs galīgs lietas risinājums.”

Tiesa ņem vērā pušu panākto mierizlīgumu. Tā ir gandarīta, ka mierizlīgums ir balstīts uz Konvencijā un tās Protokolos garantēto cilvēktiesību ievērošanu, un nesaskata nekādus iemeslus, balstītus uz sabiedrības interesēm, kas attaisnotu lietas iztiesāšanas turpināšanu (Konvencijas 37.panta 1.punkts, beigās).

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pietiekams pamats pārtraukt 29.panta 3.punkta piemērošanu un svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Tiesa vienbalsīgi

Nolemj svītrot iesniegumu no Tiesā izskatāmo lietu saraksta.

Santiago Quesada Josep Casadevall

Sekretārs Priekšsēdētājs

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.