Intelektuālā bagātība — sabiedrības uzplaukuma pamats

17. un 18. septembrī Rīgā sanāca 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konference. 17. septembrī notika arī Baltijas valstu zinātņu akadēmiju 11. konferences galvenā sēde

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Prof. Jānis Stradiņš:

No Baltijas ceļa uz vienotu Eiropu

Šīsdienas konference savā ziņā ir veltījums 1989. gada 23. augustam, leģendārā Baltijas ceļa gadadienai. To var uzskatīt par 1999. gada 23. augusta Latvijas inteliģences konferences turpinājumu un reizē par UNESCO un ICSU Budapeštas zinātnes kongresa pēckonferenci. Taču tai ir arī cita dimensija — tā vēlas atdzīvināt Baltijas intelektuālās sadarbības konferenču (BISK) tradīciju, kuras rīkoja pirms kara, kopš 1935. gada, Baltijas valstīm toreiz traģiskā, zaudētā vēstures situācijā. Simboliski, ka pēdējā — 6. — BISK sākās Tallinā 1940. gada 15.–16. jūnijā, kad Baltijas valstīs jau ieripoja Sarkanās armijas tanki. Šo konferenču rīkošana un žurnāla "Revue Baltique" izdošana pat figurēja Molotova diplomātiskajā notā kā viens no ieganstiem, kāpēc ienāk svešā karaspēka papildkontingenti, jo, lūk, mazās valstiņas veidojot militāru antanti pret lielo PSRS, kaut gan nekas vairāk par garīgu antanti veidots netika.

Nejauši izdevās atrast Latvijas Studentu padomes sekretāra K.Šmita dramatiskas atmiņas, ko tas atstājis par 6. intelektuālās sadarbības konferenci, kas 1940. gada 15. jūnijā aizsākās Tallinā: "Galā — izrādes laikā Estonijas teātrī saņēmām ziņu, ka pašlaik krievi okupē Lietuvu. Latvijas saimniecisko un politisko delegāciju pārstāvji steidzami atgriezās uz Rīgu (..) Operas izrāde turpinājās, tai sekoja lielisks rauts, bet garastāvoklis bija nospiests. Otrā dienā sanāksmes pārtrauca, jo arī Tallinā sāka iemaršēt krievu karaspēks. Noskatījāmies krievu ātrlaivu iebraukšanu Paldiski ostā un tanku ieripošanu Tallinas pilsētā. Iedzīvotāju izturēšanās bija apbrīnojama, viņi nelikās tankus redzam. Šo nicināšanas izpausmi es vēl šodien redzu. Nākošajā naktī sākām ar vilcienu atpakaļceļu uz Rīgu. Muitas pārbaudes un pasu kontroles vairs nebija. Rīgā iebraucām otrā dienā pēc krievu ienākšanas. Iespaids bija drūms." Citas liecības ļauj konstatēt, ka svētdienā, 1940. gada 16. jūnijā, Tallinas Drāmas teātrī, gan stipri īsinātā apjomā, pāris stundās tomēr notika 6. Baltijas valstu sadarbības kongress (referēja Igaunijas Rūpniecības un tirdzniecības kameru priekšsēdis J.Puhks par Baltijas valstu pašapgādi kara apstākļos, O.Nonācs par mūsu valstu kulturālo vērtību apmaiņu, O.Šostakas — par darba aizsardzību Lietuvā) un vakarā Tallinas pilsētas vecākais Antons Ulsons nolasīja rezolūciju un nodeva sadarbības biroja prezidēšanu Latvijai (lietuvji kongresu jau bija atstājuši).

Tas viss ļauj varmācīgi pārtraukto kongresu uzskatīt par notikušu un apzīmēt mūsu šīsdienas konferenci par 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci.

Pirmskara konferences sprieda par visdažādāko veidu sadarbību, par nacionālo zinātņu akadēmiju dibināšanu katrā valstī, par Baltijas institūtu izveidošanu, par "lingua franca" Baltijas valstīs, par visu triju valodu un visu valstu vēstures mācīšanu, par zinātnieku un studentu sadarbību. Ar cieņu atceramies šo konferenču veidotājus un dalībniekus, daudzi no tiem kļuva par totalitāro lielvaru upuriem; referātus lasīja un diskusijās piedalījās ievērojamas tālaika personības — M.Rēmeris, J.Baltrušaitis, A.Pīps, L.Pūseps, L.Adamovičs, J.Auškāps, F.Balodis, A.Švābe, E.Blese u.c. Pirmā iniciatīva nāca no Lietuvas. Protams, hitleriešu okupētajā Ostlandē kara apstākļos uzturēt Baltijas antanti nebija iespējams, taču par to iestājās nacionālā pretestības kustība, ko Latvijā vadīja profesors Konstantīns Čakste (mūsu pirmā Valsts prezidenta, dedzīga Baltijas vienības piekritēja Jāņa Čakstes dēls), jaunatnes patriotiskās organizācijas, un tieši šajos ekstremālajos apstākļos vienības esenciāls vērtību saprata labāk nekā pirms kara.

Šajā zālē redzams jaunā arhitekta Valentīna Silamiķeļa darināts neoficiālais Baltijas karogs (baltā svītra no Igaunijas karoga, karmīnsarkanā — no Latvijas un dzeltenā no Lietuvas), kas zīmēts Rīgā 1944. gada nacionālās pretestības kustībā un pirmoreiz pacelts 1945. gada vasarā Gotlandē internēto baltiešu karavīru nometnē pirms viņu izdošanas.

Padomju okupācijas apstākļos šo garīgo antanti mūsu intelektuāļi, mūsu tautas vairāk vai mazāk uzturēja dzīvu visus 50 nebrīves gadus, veidojot sadarbību akadēmiskajā jomā, kopējus studentu svētkus "Gaudeamus", festivālu "Baltica", tradicionālās Baltijas zinātņu vēstures konferences (kopš 1958. gada). Iespaidīga bija baltiešu sadarbība trimdā, kuras spilgtākais apliecinājums intelektuālajā jomā bija Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) dibināšana 1968. gadā Vašingtonā.

Tātad Baltijas vienotība, tās peripētijas, simboli joprojām ir viens no šīs konferences vadmotīviem. Vai šī vienotība šodien ir fikcija, mākslīga konstrukcija? Jā, daudzējādā ziņā mēs esam konkurenti, runājot par naftas, reņģu, olu, cūku, robežu konfliktiem, taču uz jautājumu, vai uz Eiropas Savienību labāk iet vienoti vai šķirti, visumā atbildam pozitīvi. Tiesa, socioloģiskās aptaujas Latvijā (1998) liecina, ka Baltijas vienotības ideja nav vadošā — 81% cilvēku sevi un savas intereses saista ar Latvijas valsti, 78% — ar tiešo dzīvesvietu (pilsētu, pagastu), 32,5% — ar Eiropu, 15% — ar pasauli un 23% — ar Baltijas valstīm (reģionu). Taču jebkurā gadījumā Baltija ir reģions ar kopējām interesēm, te nav Balkāni, drīzāk veidojas Beniluksa konstrukcija. Veidot sabiedrisko domu, veicināt sabiedrības interesi par vienotības nepieciešamību, tās vēsturisko argumentāciju varētu būt viens no konferences uzdevumiem.

Kas mūs vieno, kas mūs šķir? Mūs vieno vēsture, tradīcijas, kopējs ceļš uz Eiropu, mūs šķir valoda, zināmā mērā attīstības tempu un kvalitātes atšķirības, savtīgas ekonomiskās intereses, pārmērīgs individuālisms, nacionāls egoisms, reizēm — skaudība.

Šodien taču svarīgāk ir skatīties ne vēsturē, bet nākotnē, tādēļ konferencei ir cits motīvs — Baltijas ceļš ir arī Baltijas valstu ceļš uz Eiropas Savienību, uz vienotu Eiropu. Šai vienotajai Eiropai tomēr jābūt individuālai un reģionalizētai, līdz ar to īstenojas formula 5+3 (Ziemeļvalstis + Baltijas valstis) un izceļas īpašs Baltijas jūras valstu reģions (ar 60 miljoniem iedzīvotāju) ap Baltijas jūru kā Eiropas vienīgo un īsto Vidusjūru. Kā veicināt eiropeiskās un arī reģionālās apziņas izplatību? Kā veicināt saprašanos visā Austrumeiropas reģionā, lai tas nebūtu krīžu un potenciālu konfliktu zona? Vēsturiski Baltijas valstis (kādreiz Baltijas provinces) bijušas starpnieces starp Austrumiem un Rietumiem, starp Vāciju un Krieviju. Bagāta vēsturiska pieredze šajā ziņā ir augstskolām, īpaši Tartu (Tērbatas) universitātei, arī Viļņas universitātei. Taču Baltijai ne mazāk raksturīga ir arī Dienvidu — Ziemeļu dimensija: no vienas puses — katoliskā Polija, no otras puses — protestantiskās Ziemeļvalstis. Tātad esam ne tikai divseju Jānuss, bet īsts problēmu krusts, problēmu loks Eiropai. Iepriecina, ka šodien konferencē tik plaši piedalās Eiropas Savienības prezidējošā valsts Somija, arī citas Ziemeļvalstis. Ir jāizsaka atbalsts Zviedrijas vēstnieka profesora A.Adāla idejai, ka šādas konferences ar laiku varētu kļūt par visa šī Eiropas reģiona forumu, iekļaujot formulā arī Ziemeļvalstis, Poliju, Pēterburgu. Ja šodien vai nākamajā konferencē mēs pieņemtu atzinumu, ka šādām konferencēm jākļūst regulārām, tad varētu arī atzīt: šodien aplūkojam Ziemeļu dimensiju, turpmāk varētu analizēt arī Vācijas, Polijas, Krievijas tradicionālās saites ar Baltiju (šaurākā nozīmē), iezīmēt pozitīvas nākotnes izredzes.

Kāpēc vajadzīgs intelektuāls, nevis politisks forums? Svētajos Rakstos ir sacīts, ka iesākumā bija Vārds. Ekonomika un politika veidojas stihiski, balstoties uz tautu mentalitāti, pieredzi, tradīcijām, intelektuālajām vērtībām. Tieši gara jomā saprašanās panākama visātrāk. Baltijas asamblejas ietvaros iedibinātas prēmijas literatūrā, mākslā, zinātnē. Saprašanās valstiskā, politiskā līmenī jāpapildina ar nevalstisko organizāciju starpniecību, kas īsteno "tautas diplomātiju", šajā gadījumā intelektuālo diplomātiju, vērtību apmaiņu. Kopš 1990. gada, kad Tallinā pirmoreiz sanāca triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju apspriede, tradicionāla kļuvusi sadarbība to starpā, tās risina četras kopējas programmas, kuras šorīt apspriedām. Akadēmiju gadskārtējās konferences ir regulāras, kopš 1996. gada tās notiek kopā ar Ziemeļvalstu zinātņu akadēmijām pēc jau minētās formulas "3 + 5". Pērn pieņēmām lēmumu konferences pēc formulas "3 + 5" rīkot ik otru gadu (tāda nākamgad notiks Helsinkos), bet starplaikā pulcēties tikai trim Baltijas zinātņu akadēmijām, kombinējot to ar zinātnisku konferenci, šajā gadījumā ar 7. BISK. Ir gandarījums, ka mūsu iniciatīvu atbalsta ne tikai UNESCO, bet arī Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija Vīnē, tās prezidents prof. F.Ungers, liels baltiešu draugs, kas solījis gādāt par referātu izdošanu šīs Eiropas akadēmijas anāļu sērijā.

Zinātņu akadēmijām ir īpaša misija un īpaša atbildība gan mūsu Baltijas valstu vienotības pamatošanā un uzturēšanā, gan arī atbildība par intelektuālo vērtību godā celšanu šajā reģionā. Eiropas Savienībai nav vajadzīgas trīs "muļķu zemes", un mūsu uzdevums ir panākt, lai tiktu uzturēta izglītība kā reāla mūsu valstu prioritāte, turklāt ne tikai zemākajā, pragmatiskajā skolu līmenī, amatniecības un "Fachhochschule" līmenī, bet arī augstākajā, zinātnes, jaunu zināšanu veidošanas līmenī. Tādēļ mūsu diskusija XXI gadsimta gaidās aptver intelektuāļus, masu mediju un valdības pārstāvjus.

Īpašs prieks mums ir šajā konferencē sveikt mūsu jauno Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu gan kā referenti, gan kā Latvijas ZA locekli, īpaši atgādinot arī viņas ievērojamos nopelnus baltiešu vienotības uzturēšanā trimdā, ko viņa veikusi, pildot AABS prezidentes godpilno amatu. Mēs Latvijā liekam uz viņu lielas cerības, tāpat kā uz valstu vadītājiem mūsu kaimiņos, ka viņi veicinās sabiedrībā šo vērtību izpratni un ļaus ieiet mūsu valstīm nākamajā gadu tūkstotī kā intelektuāli augsti attīstītām tautām un valstīm, kas bagātinās Eiropas un pasaules kultūru, izglītību un zinātni ar savu, kaut nelielo, tomēr pašu izloloto, izsāpēto, izdzīvoto pieredzi.

Ar šīm domām ļaujiet man pasludināt 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci par atklātu. Lūdzu Valsts prezidenti uzrunāt tās dalībniekus un nolasīt iecerēto ziņojumu par intelektuālo vērtību aizstāvību mūsu zemē.

Runa, atklājot 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci Rīgā 1999. gada 17. septembrī

Zviedrijas Ārlietu ministrijas Viduseiropas un Austrumeiropas valstu vēstnieks

Andreass Adāls:

Izpausmes: paraugi vai atmiņas?

Zviedrijas ietekme uz Baltijas sabiedrību transformāciju neatkarības atjaunošanas laikā un pēc tās atjaunošanas

Vēlos aplūkot šo tematu, iekļaujot tajā arī citas Baltijas jūras rietumu krasta valstis mijiedarbībā ar kādu no trijām Baltijas valstīm. Tādēļ nepakavēšos pie sadarbības programmu attīstības, kuras, neapšaubāmi, ir ļoti svarīgas: atbalsts suverenitātes nostiprināšanā, piemēram, apgādāšana ar krasta uzraudzības kuģiem, robežsargu ekipējumu, palīdzība Baltijas bataljonam u.tml., atbalsts likumības un kārtības uzturēšanā, kā palīdzība policijai ar ekipējumu, likumdošanas modernizācija un Juridiskās augstskolas izveidošana, vai arī līdzdalība tirgus ekonomikas veidošanā, ieskaitot investīcijas un konsultācijas banku sistēmai, Rīgas Ekonomiskā augstskola vai citas divpusējas palīdzības formas.

Šoreiz neapskatīšu arī Zviedrijas lomu diplomātiskajā līmenī, kas noveda pie Krievijas karaspēka izvešanas, un tamlīdzīgus jautājumus.

Es drīzāk vēlētos runāt par "ietekmi" tādā nozīmē kā

tās izpausme jeb redzamība, t.i., kā Zviedrija sevi parādīja tajos apstākļos, kad Latvija bija pārejas periodā uz pilnīgu neatkarības atjaunošanu;

paraugs, t.i., kādā mērā Zviedrijas sabiedrības modelis likās (un liekas) interesants, veidojot jaunu sistēmu Latvijā, un, visbeidzot,

no atmiņu viedokļa, t.i., kādā mērā kopīgā pagātne pozitīvā nozīmē var radīt līdzīgu pašuztveri abās šajās valstīs.

Šīs jomas un daudzi citi jautājumi, kas saitīti ar atmodas periodu, pelna sīkāku izpēti jau tuvākajā laikā, kamēr atmiņas vēl ir svaigas un dokumenti pieejami. Es vēlētos pievērst uzmanību dažiem aspektiem, kuri būtu sīkākas izpētes vērti.

1.

Zviedrija bija pirmā valsts, kas pēc 1940. gada atvēra oficiālu pārstāvniecību Rīgā. Latvijas PSR drošības iestādes it kā aizvēra acis uz tādu jauninājumu kā Zviedrijas konsulārā klātbūtne. Baltijas padomju sociālistiskās republikas ietilpa Ļeningradas ģenerālkonsulāta konsulārajā apgabalā. Dabiski būtu bijis atvērt pastāvīgi darbojošos konsulātus, kas būtu pakļauti Ļeņingradas ģenerālkonsulātam. Bet šāds ierosinājums radītu principiālus jautājumus, kam būtu vajadzīgs precedents — politiskas uzraudzības nodrošināšana no varas institūciju puses, kas ilgtu ļoti lēni. Praktisks arguments Zviedrijas konsulāro pakalpojumu pārvietošanai tuvāk Baltijas klientiem bija iespēja saņemt vīzas, nebraucot uz Ļeņingradu (kur konsulāts bija burtiski pārblīvēts ar vīzu pieprasītājiem). Iespējams, ka tas bija iemesls tik tolerantai attieksmei pret Ļeņingradas ģenerālkonsulāta Rīgas (nevis Latvijas) nodaļu. Piemiņa par šo netradicionālo pieeju, kas bija diezgan tāla no Vīnes konvencijas nostādnēm, ir saglabājusies nodaļas savdabīgās sienas plāksnes veidā, kas joprojām atrodas pie mājas, kur atrodas Zviedrijas vēstniecība.

Vēsturnieku uzdevums būtu noskaidrot, kādi apsvērumi noteica šādu reģionālo padomju varas iestāžu attieksmi pret Zviedrijas klātbūtnes atjaunošanu Rīgā. Bet sekas bija tādas, ka Zviedrijas karogs plīvoja pie ēkas Lāčplēša ielā 13, kas pēc ilgas kaulēšanās tika nodota Zviedrijas pārvaldīšanā, ka Zviedrijas ģenerālkonsuls bieži apmeklēja Rīgu un ka konsulārie darbinieki (kuri tiešām bija diplomāti, nevis administratīvais personāls) bija labi atpazīti Rīgā — pilsētā, kurai joprojām bija raksturīgs uzspiests provinciālisms un nosacīts starptautisku iezīmju trūkums. Interesanti, ka aptuveni tajā pašā laikā Dānija nolēma parādīt sevi citādā veidā: nodibinot Kultūras institūtu, kas drīz vien kļuva par unikālu un svarīgu faktoru Rīgas kultūras dzīvē.

Pēc viena un tā paša parauga Zviedrija izveidoja ģenerālkonsulāta nodaļas gan Tallinā, gan Rīgā un nedaudz vēlāk arī Viļņā. Ziemeļvalstu Ministru padome nodibināja Viļņā Kultūras centru, vēlāk tādus pašus nodibināja arī pārējās divās Baltijas valstīs. Ja mēs jautātu ierindas pilsonim, ko īpašu viņš var pateikt par zviedru klātbūtni Latvijā, iespējams, viņš vispirms minētu agrīnu diplomātisko klātbūtni. Būdami vienīgie diplomātiskie pārstāvji Latvijā kritiskajos mēnešos, zviedru diplomāti kļuva par Latvijas politiķu nozīmīgiem sarunu biedriem, tādējādi sagatavojot ceļu tai svarīgajai lomai, kādu Zviedrija ieņēma vairākus gadus pēc tam.

(Zināmā mērā šāda situācija saglabājās pat pēc citu valstu diplomātisko pārstāvju ierašanās pēc tam, kad Latvija 1991. gada rudenī tika atzīta. Islande bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību, un Vācija pirmā nozīmēja vēstnieku. Šajā ziņā Zviedrija bija otrā, bet, nozīmējot vēstnieku, kurš nedzīvoja Latvijā un kuru aizstāja vairāki pilnvarotie pārstāvji, kuri atradās Latvijā īsu laiku, Zviedrijas ievērojamība vairāk nekā pusgadu (1991.gada septembris —1992.gada maijs) bija ievērojami zemāka. Pat tad, kad lielās Rietumu valstis, kā ASV, Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, bija iekārtojušas savas vēstniecības Rīgā, Zviedrija joprojām palika nozīmīga partnere, pateicoties agrai un plašai sadarbības programmai, ciešiem politiskiem sakariem un biežām ministru vizītēm. Četrarpus gadu laikā, kamēr biju vēstnieks Latvijā, gandrīz visi nozīmīgākie Zviedrijas ministri apmeklēja Latviju (daži pat divas reizes), premjerministrs viesojās Latvijā vairākas reizes, un gandrīz katru gadu te viesojās arī kāds no karaliskās ģimenes locekļiem. Zviedrijas karaļa un karalienes valsts vizīte bija otrā (aiz Dānijas) kopš 1940. gada.)

2.

Cik lielā mērā t.s. "Zviedrijas modelis" veicināja kontaktus un atstāja savu ietekmi? Kad 50.—70. gados "Zviedrijas modelis", kas tika formulēts kā augstas labklājības valsts ar zemu bezdarba līmeni un plaukstošu privāto ražošanu, demokrātiju un politiskajām brīvībām, bija politisko diskusiju temats Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, dzelzs aizkars acīmredzot nedeva iespēju līdzīgām idejām izplatīties Latvijas sabiedrībā. Kad 80. gados uzlabojās pieeja neatkarīgai informācijai no Baltijas jūras otra krasta, iepriekš zināmo "zviedru modeli" jau bija ietekmējuši starptautiski ekonomiski triecieni, inflācija, samazinātas darba iespējas un valsts budžeta deficīts, kā rezultātā pieauga taupība sabiedrisko pakalpojumu jomā, bezdarbs un notika naudas devalvācija.

Taču tā Zviedrija, kuru latvieši sāka iepazīt astoņdesmitajos gados, nebija vis abstrakts modelis, bet gan reāla sabiedrība, ar kuru latvieši satikās tad, kad tika atsākti ceļojumi. Tie pirmām kārtām bija radinieki tiem 3—4 tūkstošiem latviešu, kuri dzīvo Zviedrijā kopš kara beigām. Šis priekšstats par "Ziemeļvalstu sabiedrību" bija vēl labāk pazīstams igauņiem, kuri ir ģeogrāfiski un lingvistiski tuvi Somijai un varēja vērot somu televīzijas pārraides. Zviedrijā ir arī vismaz desmit reizes vairāk igauņu salīdzinājumā ar latviešiem, ar kuriem tika atjaunoti ģimeņu kontakti.

Tādējādi daudziem latviešiem Zviedrijas sabiedrība bija pirmais paraugs, kas parādīja, ko var sniegt nekomunistiska iekārta. Ir grūti novērtēt, cik lielā mērā tas varēja ietekmēt politisko rīcību un Latvijas iedzīvotāju kā patērētāju izvēli. Drīz vien braucieni uz un no citām valstīm pieauga, un ar Zviedriju konkurējošo valstu patēriņa preču piegādātāji bieži vien bija veiklāki, ienākot Latvijas tirgū. Tomēr pēc pāris gadiem gandrīz visas lielākās Zviedrijas kompānijas bija pārstāvētas Latvijā, kur Zviedrija ir otra lielākā investore. Nepatīkami gadījumi, kā piemēram, "Lattelekom" privatizācija, varētu drīzāk izraisīt Latvijas sabiedrībā simpātijas pret Zviedriju.

Zviedrija ir kļuvusi par īpaši svarīgu Latvijas partneri tādās jomās kā demokrātija un prasmīga valsts pārvalde. Būdama tuva kaimiņvalsts, kas iemieso Latvijas iedzīvotājiem īpaši pievilcīgo ziemeļniecisko identitāti, Zviedrija bija šeit, lai konsultētu, pētītu, sadarbotos, un bija tā, no kuras varēja aizņemties. Augstākajā valsts varas līmenī tas nozīmēja kontaktus starp partijām un parlamentiem, valdību līmenī un augstāko valsts pārvaldes institūciju līmenī. Vairākums Zviedrijas politisko partiju jau pašā sākumā piedāvāja savu palīdzību tām partijām, kuras tās identificēja par saviem partneriem Latvijā. Tika sniegts atbalsts partijas organizēšanas jomā, vēlēšanu kampaņu un iespiedmateriālu sagatavošanā, un, zināmā mērā, programmu izstrādē. Kas attiecas uz pēdējo, drīz vien kļuva redzamas lielās atšķirības attieksmē pret aktuāliem politiskiem jautājumiem. Šīs sadarbības ietekme tika sašaurināta. Vissekmīgākās attiecības izveidojās Liberālajai partijai, kas strādāja ar "Latvijas ceļu", kamēr tās partijas, ko sākotnēji atbalstīja sociāldemokrāti (vēsturiski — Latvijas sociāldemokrātu partija), centra partija (Zemnieku savienība) un konservatīvā partija (LNNK), zaudēja vēlēšanās un galu galā saplūda ar citām partijām vai zaudēja pārstāvniecību Saeimā. Lai gan partiju savstarpējie kontakti nedeva pārāk daudz, tomēr neapšaubāmi bija daudz personīgu kontaktu starp Latvijas politiķiem un zviedriem ar lielu politisko pieredzi. Blakus kontaktiem ārpolitikas vai ar to cieši saistītos jautājumos (EDSO misija, likumdošana pilsonības jautājumā utt.), Zviedrijas pieredze ikdienas politiskās darbības vadīšanā izrādījās noderīga uz Latvijas politiskās skatuves tad, kad 1993. gada vasarā tapa pirmais rietumu tipa parlaments un bija jāsastāda pirmā Rietumu tipa valdība. Zviedru pieredze koalīcijas valdību sastādīšanas un darbības jautājumos pa individuāliem kanāliem tika nodota to personu rīcībā, kuras darbojās uz Latvijas politiskās skatuves. Tomēr tas bija pārejoši: drīz vien Latvijas politiskā iekārta ieguva savu pieredzi un radīja savu iekšējo kārtību.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis bieži atzīmēja "īpašās attiecības" starp Latviju un Zviedriju. Vairākās sarunās viņš atzīmēja, ka "Somijai ir īpaša loma Igaunijā, Dānijai — Lietuvā, bet mums esat jūs — Zviedrija". Iespējams, ka viņa uzskati pārstāv vismaz Latvijas politiskās elites daļas uzskatus.

Zviedrijas pieredze tika izmantota, arī veicot Latvijas valsts ierēdniecības un valdības administrācijas darbības sakārtošanas reformas 1993. un 1994. gadā.

Ja man būtu jāizvēlas joma, kurā Zviedrijas ietekme ir bijusi un joprojām ir vispamatīgākā, es nosauktu decentralizēto sadarbību. Tikai demokrātiska infrastruktūra, kas darbojas, var nodrošināt pārejas procesa simetriju un drošumu. Padomju centrālisms pusgadsimta garumā un sistēma ar samērā vāju municipālo varu pirms tam — tas bija mantojums, kas nepārprotami atšķīrās no Ziemeļvalstu tradīcijām. Taču ne tikai tas. Šis mantojums bija arī atstājis Latvijā centralizēto sistēmu vertikālam varas, atbildības un materiālo resursu sadalījumam. Pilsētu pašvaldībām un rajoniem vajadzēja atjaunot demokrātiskas tradīcijas un sistēmu, lai risinātu ikdienas problēmas. Tiem nebija nepieciešamā aprīkojuma, lai tiktu galā ar saviem uzdevumiem.

Varam piedāvāt veikt iesākuma "padomdevēja" funkcijas, kuras meklē Latvijas pašvaldības, veidojot partnerattiecības ar zviedru (un citām Ziemeļvalstu un zināmā mērā arī kontinenta) pašvaldībām un (nedaudz vēlāk) reģioniem.

Dažos gadījumos (piemēram, starp Rīgu un Norčēpingu) sadarbība tika nodibināta jau 1989. gadā — tā bija kā "pusoficiāla" saikne, kas tika izveidota pat pirms Ļeņingradas ģenerālkonsulāta konsulārās nodaļas atvēršanas. Drīz vien aizvien vairāk zviedru pašvaldību izveidoja saiknes ar saviem partneriem Baltijā. Ar trīs pašvaldībām no četrām, lielāko daļu apriņķu ( governorate ) un apgabalu valdēm, kas iesaistījās decentralizētā sadarbībā ar agrāko Austrumeiropu, Zviedrijai ar šo reģionu ir tāds "partnerattiecību blīvums", ar kuru, šķiet, nevar sacensties neviena cita valsts. Šo attiecību pamatā bija un ir — tautas solidaritātes kustība ar brāļiem un māsām Baltijā, kuriem vēsture bijusi mazāk labvēlīga, kamēr apstākļu sagadīšanās dēļ Zviedrija paglābās no līdzīga likteņa.

Šajā ziņā svarīga loma bija latviešu emigrantiem Zviedrijā. Drīzumā valsts centralizētā līmenī izveidoja sistēmu, lai refinansētu nobriedušākās partnerattiecību formas pašvaldību līmenī, un piešķīra fondus sadarbībai reģionālā līmenī. Politiķi skaidri apzinās, ka sadarbībai nevalstiskā līmenī ir izšķiroša nozīme un ka sadarbību šajā līmenī vislabāk var attīstīt, strādājot kopā ar saviem kolēģiem. Šodien pavisam apmēram 150 miljoni Zviedrijas kronu tiek piešķirts decentralizētas sadarbības ceļā (salīdzinājumā ar parastā centrālā budžeta 900 miljoniem, kas domāti sadarbībai ar Austrumeiropu).

Sākotnējā sadarbība attiecībā uz demokrātijas problēmām tagad kļuvusi plašāka un ietver sevī jautājumus, kas saistīti ar "labu vadību" — informācija, saimnieciskās sistēmas, projektu vadība u. tml. Svarīgas sadarbības jomas ir apkārtējā vide (dzeramais ūdens un notekūdeņu apstrāde, enerģētiskās sistēmas), izglītība (skolu sadarbība), pilsētu apkalpe (kartogrāfija, teritoriālā plānošana, satiksmes organizācija) un kultūra (kur daudzējādā ziņā zviedru puse ir galvenā ieguvēja). Slimo, invalīdu un veco ļaužu aprūpe sākotnēji bija humānās palīdzības priekšmets, bet tagad uzskatāma par vienu no vissvarīgākajām sadarbības sfērām, kur reģionālās un vietējās darbības labi iederas tuvākajā laikā paredzamajā veselības aizsardzības sektora pārveidē.

Partnerattiecību veidošanas ātruma ziņā pirmajā vietā atrodas Igaunija (vairāk nekā simts dažādu saikņu starp pašvaldībām), bet otro vietu ieņem Latvija kopā ar Poliju (ap piecdesmit partnerattiecību ar katru) un, iespējams, ir tā valsts, ar kuru partnerattiecību veidošana paplašinās visstraujāk. Krievija (tās ziemeļrietumu daļas) un Lietuva šajā sarakstā atrodas zemāk (25—30 saikņu).

Kaut gan neaptvertas vēl ir daudzas vajadzīgas jomas, Latvijas pašvaldību un reģionālā sektora attīstība bijusi iespaidīga. Pēc informācijas, ko saņemam no zviedru decentralizētās sadarbības dalībniekiem, Latvijas partneri arvien biežāk ir gatavi uzņemties plašākus pienākumus un lielāku finansiālo atbildību.

Lielākā daļa iedzīvotāju uztver pašvaldību kā valsts "seju". Tās spējas, ko pašvaldību un reģionālās institūcijas parāda savā mijiedarbībā ar parastajiem iedzīvotājiem, var lielā mērā noteikt to, kā viņi uztver sabiedrību kopumā un notiekošās reformas. Tomēr pašvaldību un reģionālie pakalpojumi vēl aizvien kopumā atpaliek no centralizēti pārvaldīto funkciju attīstības: tām ne tikai jāizrāda gatavība kļūt par ES locekli, bet jābūt spējīgām dzīvot kā ES dalībvalstij, vietējām pašavaldībām jāspēj izskaidrot, ko iedzīvotāji no šīs dalības ir tiesīgi sagaidīt. Decentralizētās sadarbības ar Latviju zviedru puses dalībnieki — un Zviedrijas valdība kā šīs sadarbības atbalstītāja — arī tādējādi saredz savu lomu ES paplašināšanas kontekstā.

3.

Trešā reālās vai potenciālās ietekmes dimensija, kuru es šeit vēlētos piesaukt, ir tas, ko es gribētu nosaukt par "atmiņu", domājot kopējo vēsturisko pagātni. Vai jau minētajam faktam, ka latviešus, par spīti ilgajiem atšķirtības gadiem, zviedri uzskata par brāļiem un māsām, ir kāds sakars ar vēsturiskajām līdzībām? Vai izteiciens "vecie labie zviedru laiki", kas labi zināms vismaz vecākajai paaudzei, satur tautas atmiņas elementu, par spīti pusgadsimtu ilgajiem padomju laika vēstures izkropļojumiem? Vietā, kur vēl 1987. gadā Mihails Gorbačovs paziņoja, ka "gadsimtiem ilgi krievu zaldāts—atbrīvotājs palīdzējis baltiešu zemniekiem un zvejniekiem aizsargāt tēvzemi pret ... ārvalstu iekarotājiem" ( Gorbačov, M., Izbrannije reči i statji , tom 4, 1987, 394. lpp.), periodu no 1629. līdz 1710. gadam varēja tikai shematiski izvērtēt. Un pat zviedru vidū reizēm sastopama mulsa attieksme, it kā atvainošanās par "zviedru okupāciju", kas balstās uz pamatīgu zināšanu trūkumu un uztveres anahronisku izmantošanu, kas nāk no pēckara dekolonizācijas žargona.

Latviešiem, kas tic vēstures nozīmei, pēdējie piecpadsmit gadi piedāvā daudz neatliekamāku jautājumu risināšanu nekā periods, kas beidzās pirms gandrīz 300 gadiem. Neatliekams uzdevums ir nesenās pagātnes — padomju okupācijas periodu un starpkaru perioda — analīze, kas ir nozīmīga Latvijas pašapziņai. Tomēr labākas sabiedrības modeļu atdarināšanas cienīgu precedentu meklējumi pagātnē — tas, ko Nīče sauc par vēstures "monumentālo" lomu, — var kalpot par noderīgu mērķi Latvijā, kas, tāpat kā daudzas mūsdienu sabiedrības, noskaidro savas saknes. Mūsdienu vēsturnieki (piem., Lewis, B., History: remebered, recovered, invented, Princeton 1975 vai Karlsson, K—G., Historia som vapen. Natur och Kultur Stockholm 1999 ) "jaunatklātajai" vēsturei piedēvē svarīgu lomu sabiedrības atveseļošanā.

Es šeit nedomāju stāstīt par dažādiem Zviedrijas un Latvijas kopīgās pieredzes elementiem kopš XVII gadsimta. Acīmredzami tai ir arī negatīvi aspekti: pret katoļiem vērstā reliģiskā neiecietība, zaudētās desmitgades laikā no 1630. līdz 1670. gadam, kad zviedru aristokrāti kā jaunie zemes īpašnieki labprāt lika lietā tās pašas metodes kā viņu baltvācu kolēģi, lai ekspluatētu latviešu zemniekus.

Bet, sākot ar 1680. gadu, sākās jauni notikumi. Laikā, kad liela uzmanība tiek pievērsta latviešu valodas nozīmei, jāatceras draudžu skolu izveidošana zemnieku bērniem, kas sākās 1687. gadā, noteikums, ka mācībām jānotiek un sprediķi jālasa latviešu valodā, kā arī sākums sistemātiskai grāmatu iespiešanai latviešu valodā. Mūsdienu tiesiskas valsts izveidošanas centienu kontekstā apgabaltiesu ieviešana 1699. gadā, kur kopā ar profesionālu tiesnesi piedalījās arī neprofesionāli tiesneši (piesēdētāji) no latviešu zemnieku vidus un augstmaņu tiesību spriest tiesu par "saviem" zemniekiem atcelšana, varētu būt uzmanības vērti notikumi.

Bet kā īpašs plaša mēroga eksperiments jāizceļ un jāatceras dzimtbūšanas atcelšana lielākajai daļai latviešu zemnieku, uz visiem laikiem konfiscējot aristokrātiem piederošo zemi (pasākums, kas vienlīdz skāra kā zviedru, tā vācu muižniekus). Ar aizsākumu 1680. gadā šis bija pirmais solis politisko tiesību piešķiršanā zemniekiem, jo Zviedrijas zemnieki šādas tiesības jau baudīja, veidojot vienu no četrām kārtām parlamentā.

Šādu plānu īstenošanā izšķiroša loma bija Livonijas ģenerālgubernatoram no 1687. gada Jākobam Jūhanam Hastfēram. Būdams aizrautīgs pēc rakstura, viņš, šķiet, bija nācis pie slēdziena, ka īstas pārmaiņas var ieviest, tikai salaužot baltvācu politisko un ekonomisko varu. Šāda "revolucionāru" reformu politika izraisīja pretzviedrisku noskaņojumu vācu augstmaņu aprindās, kas savukārt deva labi zināmo ieguldījumu sazvērestībā uzaicināt Krieviju un caru Pēteri "atjaunot kārtību". Pēterim šī bija svarīga iespēja, un viņš turēja savu solījumu atjaunot iepriekšējās feodāļu tiesības. Izrādās, tas bija vairāk taktisks gājiens nekā pārliecības vadīts akts salīdzinājumā ar viņa neefektīvo militāro palīdzību Mēklenburgas hercogam — savam brāļadēlam un vienīgajam valdniekam no slāvu dinastijas Rietumeiropā, lai veiktu savā valstī reformas, kas līdzinājās zviedru reformām Livonijā (sīkāk par zviedru reformu programmu attiecībā pret Livoniju skat. Adahl, A., Sverige och Lettland som syskonlander. Ett trehundra ar gammalt samhallsprojekt (gatava publicēšanai 1999. gadā), kurā ietverts arī literatūras pārskats).

Gandrīz visas šīs reformas notika XVII gadsimta pēdējās divās desmitgadēs pirms zviedru perioda beigām. Hastfēra nāve 1695. gadā bija trieciens reformu politikas dinamikai, un lielais Ziemeļu karš drīz ieviesa moratoriju reformu ieviešanai un turpinājumam.

Jāatzīmē, ka par Hastfēru nav nevienas nopietnas biogrāfiskas apceres. Nesen izdotā Latvijas vēstures mācību grāmatā (Purēns, V., Latvijas vēsture. Eksperimentāla mācību grāmata. RaKa 1998) var, piemēram, atrast 2,5 lappuses un attēlus par Kurzemes hercogu Jēkabu, kas neapšaubāmi ir svarīga figūra, bet diez vai raksturīgs valdnieks tiem laikiem. Tajā pašā grāmatā var atrast daudz mazāk informācijas par zviedru reformu programmu (1,5 lappuses), un nekas nav rakstīts par Hastfēru — sapņotāju ar revolucionāru programmu.

Jāpiebilst, ka viņu abu sasniegumi nepiedzīvoja ilgu mūžu.

Tēmai "zviedru laiki" Latvijā vēl nepieciešami daudzi pētījumi. Proporcionāli ņemot, daudz vairāk literatūras sarakstīts pirms gadsimta vai vēl agrāk, un to galvenokārt rakstījuši vācu pētnieki. Varbūt kādu dienu latviešu un zviedru pētnieki strādās kopīgi — "kā Hastfēra laikos", — lai vairāk izgaismotu šo periodu.

Igaunijas premjerministrs un vēsturnieks Marts Lārs savā runā šī gada 27. augustā Zviedrijas Ārpolitikas institūtā pievērsās jautājumam par zviedru laikiem Igaunijā. Viņš atsaucās uz "veco zviedru recepti" un raksturoja tās reformu raksturīgās iezīmes, kas līdzinājās Livonijas laika reformām. Runas nobeigumā viņš uzdeva jautājumu par savas valdības prioritātēm. Viņš teica: "Varu droši teikt, ka jādara tas pats, ko XVII gadsimtā Igaunijā darīja zviedru karaļi."

Nevēršoties tik tālu atpakaļ, domāju, var teikt, ka ne tikai vēsture ir svarīga un tas, kā tā var iedvesmot tagadējos latviešus un zviedrus. Livonija un īpaši Rīga XVII gadsimtā bija īpaši nozīmīga Zviedrijas attīstībai un tās bagātībai. Vienlīdz svarīga nozīme tuvām attiecībām ar Latviju ir Zviedrijas lomai Baltijas jūras reģionā, kur ekonomika un sabiedrība attīstās tik ātri. Pateicoties jums un jūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņiem, Zviedrija pašreiz atrodas ārkārtīgi dinamiska reģiona vidū, nevis Eiropas perifērijā. Pārmaiņas Baltijas jūras austrumu krastā Zviedrijai devušas daudz.

Ekspertu palīdzību un kapitālieguldījumus var dot arī citi. Tomēr šis apskats bija mēģinājums izcelt to, kas bijis un ir "īpašs" Latvijai un Zviedrijai. Iespējams, tas ir atzinīgais novērtējums kopīgajai vēsturei un pašreizējām partnerattiecībām visos sabiedrības līmeņos, kas veido īpašu pamatu mūsu dalītai (kopīgai) nākotnei.

 

Referāts 7. Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē Rīgā 1999.gada 17.septembrī