Joprojām tikai leģenda ir šī vienreizējā latviešu mūzikas izcilnieka bojāeja, it kā romantisku, tomēr arī finansiālu apsvērumu dēļ, jo arī mūsu paaudzei, kurai mantojumā ir "Melanholiskais valsis", daudzas kordziesmas, kas nešaubīgi arī turpmākajās paaudzēs skanēs latviešu Dziesmu svētkos pat līdz mūžībai, būs neatrisināma un varbūt tamlīdz vienreizēja mīkla.

Daudzi bija klāt svinīgajā dievkalpojumā Rīgas Mārtiņa baznīcā, kurā tika godināta Dārziņu dzimta. Visi saņēma piemiņas lapiņas, kur ievadā ir Kārļa Skalbes vārdi "Sapni par dzimteni pagalvī liku".

Šīs svētdienas priekšpusdienā tika atgādinātas izcilas personības Latvijas kultūras vēsturē:

Marija Dārziņš, dzimusi Deiders, dzim.1879.gada 8.martā Mālpilī, mir. 1961.gada 12.februārī Sietlā, ASV. Jo tā bija visiem latviešiem pazīstamā Emīla Dārziņa dzīvesbiedre, kuras un kādreizējā Jaunpiebalgas Jāņa skolas vadītāja mīlestībā radās arī tāds dēls, kas mūžam paliks latviešu kultūras vēsturē. Tas bija Volfgangs Dārziņš.

Volfgangs Dārziņš, dzim. 1906.gada 25.septembrī Rīgā, mir.1962.gada 24.jūnijā Sietlā. Dēla vārdu iedvesmojusi Emīlam nesamērojami tuvā Volfganga Amadeja Mocarta mūzika, kuras sirsnībai un vienreizējai attieksmei pret cilvēkiem grūti atrast mērauklas.

Anna Dārziņš, dzimusi Ozoliņa, dzim. 1911.gada 15.augustā Rīgā, mir. 1998.gada 23.oktobrī Sietlā. Kā jau tas mēdz būt, divi radoši cilvēki sastopas. Un tolaik tā bija profesora Ģederta Eliasa studente Mākslas akadēmijā un akadēmiķa Jāzepa Vītola students Latvijas konservatorijā Volfgangs Dārziņš.

Turpmākie dzīves ceļi tikai īsu brīdi bija veltīti brīvajai Latvijai, jo pēc tam sākās ilgie trimdas gadi, kas aizveda pāri okeānam līdz pat ASV pārjūras piekrastei. Latviešu trimdinieku izglītības iespējas bija tādas, ka pat pieticīgās pasaules valodu zināšanas nodrošināja darbu un maizi. Volfgangs Dārziņš, līdz tam tālienei nepazīstams emigrants, kļuva par vienu no turienes izcilākajiem ērģeļvirtuoziem un mūzikas pedagogiem, bet viņa dzīvesbiedre Anna, kas arī bija baudījusi akadēmisku izglītību, varēja kļūt par vienu no visspožākajām personām tēlotājmākslā.

Par to visu un daudzkārt arī par ko citu svētdienas, 19.septembra pēcpusdienā, runāja ne tikai piemiņas dievkalpojuma vadītāji Rīgas Mārtiņa baznīcā, bet arī tie, kuri pēc tam bija pie Emīla Dārziņa pieminekļa, kura pakājē tika guldīti Marijas, Annas un Volfganga Dārziņa pīšļi.

Par Emīla Dārziņa klātbūtni Mārtiņa kapos un arī par viņa tuvinieku atgriešanos dzimtenē runāja Rīgas Mārtiņa draudzes garīdznieki un arī viņu pēcteči no tālās Sietlas un tuvās Rīgas. To atgādināja Volfganga Dārziņa domubiedri — Mūzikas akadēmijas profesors Romualds Kalsons, viņa darbu izpētes rosinātājs Arnolds Klotiņš un daudzi citi. Sirdsvārdus teica Imants Kokars un Dainis Stalts, tagadējās Dārziņskolas pedagogi un audzēkņi, arī Jāņa skolas muzeja pārstāvji no Jaunpiebalgas, Literatūras un mākslas muzeja, kā arī citu muzeju pārstāvji, vēlreiz apliecinot, ka Dārziņu dzimta Latvijas kultūrā ir vienreizēja.

Spēlēja Emīla Dārziņa Mūzikas skolas audzēkņi, tostarp arī mežragu kvartets, dziedāja viens no Emīla Dārziņa vislielākajiem pielūdzējiem mūsdienu mūzikas apritē Jānis Sproģis.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas nozares

redaktors