"Rindas kārtība var mainīties"

"Dagens Nyheter"

— 99.09.16.

Iespējams, ka Latviju rindā var pavirzīt uz priekšu, kamēr Čehija riskē nokļūt otrajā grupā.

Latvija var saņemt savu atalgojumu, saka lietpratēji, ar kuriem ir runājusi Dagens Nyheter. Iespējams, ka šī valsts tiks pavirzīta uz priekšu iestāšanās rindā uz Eiropas Savienību un tiks iekļauta pirmajā kandidātvalstu grupā. Šādu lēmumu varētu pieņemt jau šoruden Somijas prezidentūras laikā augstākā līmeņa sanāksmē Helsinkos.

Turpretī Lietuvai droši vien nāksies pagaidīt, jo tās ekonomika vēl neatbilst ES prasībām.

Tas viss pilnībā atbilst ES Komisijas principiem - katra valsts tiks novērtēta pēc tās nopelniem.

Turpretī nav nekāds noslēpums, ka Eiropas Savienībā esošie aizstāvji var palīdzēt saviem īpašajiem "klientiem". Notiek arī zināma spēle ar mēģinājumiem taisnīgi izturēties pret valstīm no "ziemeļiem" un "dienvidiem". Tas tā notika, kad tika izraudzīta pirmā kandidātvalstu grupa. Par pašsaprotamām uzskatīja Poliju, Ungāriju un Čehiju, bet "ziemeļvalsts" Igaunija sacentās ar "dienvidvalsti" Slovēniju. Pēdējā šīs grupas valsts - Kipra - pievienojās citu iemeslu dēļ.

Baltijas valstu aizstāvji Eiropas Savienībā ir Somija, Zviedrija, Dānija un Vācija.

Kad sabruka komunisms, kļuva samērā skaidrs, ka Padomju Savienības kādreizējās pavadoņvalstis mēģinās atgriezties pie savas eiropeiskās identitātes.

Varēja gaidīt, ka Polija, Ungārija un Čehija ļoti ātri kļūs par cienīgām iestāties ES, taču šī lieta izrādījās grūtāka nekā domāts. Šajās dienās atklājās, ka Čehija varētu zaudēt savu līderpozīciju un noslīdēt atpakaļ uz otro grupu, kur tagad atrodas Slovākija, Latvija, Lietuva, Rumānija un Bulgārija.

Čehu stāvokli nelabvēlīgi var ietekmēt tas, ka viņi ir izrādījuši mazu izpratni par ES kritērijiem un ir noraidījuši Eiropas Savienības palīdzību, lai saskaņotu savus likumus ar ūnijas likumiem. Kad pēc tam ekonomika, kas nebūt nebija tik spīdoša, kā lika manīt bijušais premjerministrs Vaclavs Klauss, 1997. gadā nonāca krīzē, tas bija iemesls, kādēļ iestāšanās datums tika pārcelts vairākus gadus uz priekšu. Tā kā Slovākija tagad ir atbrīvojusies no sava premjera Vladimira Mečiāra, šīs abas bijušās māsas valstis rindā uz ES atrodas gandrīz līdzās.

"Dienvidos" ir valstis, kurām arī ir spēcīga eiropeiska identifikācija, kaut arī ekonomiski un politiski tās neatbilst visiem kritērijiem. Šāda valsts ir Rumānija, kas diezin vai var pretendēt uz to, ka tai ir veicies labāk nekā Bulgārijai, kas ir veiksmīgi nostiprinājusi savu ekonomiku un no savas valūtas, levas, nosvītrojusi trīs nulles. Bulgārijā vēl aizvien spēkā ir naudas zīmju fonds kopš smagās krīzes 1997. gada pavasarī, kad leva atradās brīvā kritienā un sociālistu valdība pēc protestiem bija spiesta atkāpties.

Dubultās prasības, ka jābūt izpildītiem demokrātijas un pilsoņtiesību, kā arī ekonomiskajiem kritērijiem, rezultāts bija tāds, ka Latvija atpalika - prasībām neatbilda Latvijas pilsonības likumi.

Latvija turpretī iestājās PTO pirms Igaunijas, ko uzņems tikai novembrī.

Dalība starptautiskajās organizācijās līdz šim ir diezgan labi darbojusies kā burkāns, lai komunistiskās valstis veiktu reformas. Visu laiku tomēr notiek balansēšana uz robežas, kad šīs valstīm beigu beigās var apnikt, ka visu laiku tiek lamātas. Tā dažreiz ir noticis ar latviešiem, kas uzskata, ka citiem nevajag jaukties viņu pilsonības politikā. Kad turpretim igauņi kļuva par kandidātiem, viņi teica, ka pasaulei tagad vajadzētu no viņiem mācīties.

Baltijas valstis līdz šim nav mēģinājušas rīkoties kopīgi, bet gan dedzīgi cenšas individuāli izcelties. Starp Latviju un Lietuvu gandrīz vai sākās "karš", kad Lietuva pagājušajā vasarā atvēra naftas ostu Būtiņģē. Latvijas dabas draugi pret šo ostu protestēja tikai 8 kilometrus no robežas, kamēr lietuvieši saka, ka tas tādēļ, ka Latvija baidās no konkurences savai pašlaik ļoti aktīvi strādājošajai Ventspils naftas ostai.

Problēmas tomēr nav beigušās līdz ar sarunu tuvošanos noslēgumam. Bijusī atbildīgā par Polijas pievienošanos Eiropas Savienībai Danuta Hībnere nedēļas nogalē Stokholmā teica: "Eiropas Savienība mainās ik reizi, kad pievienojas jaunas dalībvalstis. Tā kļūs par savādāku organizāciju, turklāt atliek viena liela problēma - kas notiks ar tām valstīm, kas nekad nekvalificēsies Eiropas Savienībai vai nevēlas iestāties?"

Šonedēļ sanāksmē Jaltā, kur tikās Melnās jūras apkaimes valstis un Baltijas valstis, rūgtu piezīmi izteica Ukrainas prezidents Leonīds Kučma: "Dzelzs priekškara Eiropā vairs nav, taču tā vietā veidojas papīra priekškars, kas ir tikpat nepārvarams."

Tas tādēļ, ka brīvo pārvietošanos Eiropā kavē vīzu režīms, un Eiropas Savienība topošajām dalībvalstīm sevišķi stingri pavēl iekārtot ar datoriem kontrolējamas robežas, lai nepieļautu nevēlamu imigrantu iekļūšanu. Igaunija ir saņēmusi Somijas palīdzību savas robežsardzes finansēšanai. Bulgārija to ir izdarījusi saviem spēkiem.

Ukraina un Krievija ir tās Eiropas valstis, kuru iestāšanās ES nav aktuāla, taču partnerības līgumu tās ir noslēgušas.

Par vēl vienu sarežģījumu var kļūt mazais pārsteigums beigās, kad tiks rīkota tautas nobalsošana. Norvēģija, kas bija sekmīgi pabeigusi sarunas, beigās, kā mēs labi zinām, nobalsoja pret iestāšanos. Citās valstīs, piemēram, Zviedrijā un Francijā, par un pret balsu skaits bija ļoti līdzīgs. Baltijas valstīs pastāv iespēja, ka var notikt tas pats - ja vien sabiedrība netiks ļoti rūpīgi sagatavota.

Par Igauniju ir zināms, ka tikai 30% iedzīvotāju nelokāmi atbalsta iestāšanos ES, kamēr apmēram 16% pilsoņu ir pret. Pārējie - vairāk nekā puse iedzīvotāju - vēl nezina, kāda būs viņu nostāja pret iestāšanos ES. Latvijā un Lietuvā sabiedrības debatēs pat nav notikusi par un pret diskusija. Savukārt dzīves dārdzības rūdītos iedzīvotājus nodarbina citas problēmas.

Fakti par rindu uz Eiropas Savienību:

— Pirmā postkomunistiskās Eiropas kandidātvalstu grupa sastāv no Igaunijas, Polijas, Slovēnijas, Čehijas un Ungārijas. Kipra arī ietilpst šajā grupā.

— Grupu numur 2 - valstis, kas netiek uzskatītas par gluži gatavām sākt tiešās sarunas - veido Bulgārija, Latvija, Lietuva, Slovākija un Rumānija.

Dīsa Hostade

"Lietuva ģērbj čečenu kaujiniekus""Izvestija"

— 99.09.15.

Nav izslēgts, ka Dagestānas kalnos čečenu kaujinieki un islama fundamentālisti cīnās formās, ko viņiem ir darinājušas Viļņas firmas "Skalmantas" šuvējas.

Pēc Latvijas un Lietuvas laikrakstu paziņojumiem, kuri atsaucas uz Dagestānas IeM informācijas pārvaldes priekšnieku Mihailu Arhipovu, pirms dažām dienām Krievijas specdienesti aizturējuši vagonu ar 2000 militārās munīcijas komplektiem.

Vagons devies uz Čečeniju. Kravas kopējā vērtība - vairāk nekā 600 tūkstoši dolāru. Tas no Lietuvas firmas vispirms sūtīs uz azerbaidžāņu firmu "Gatt poligraf" adresi, bet pēc tam caur Čečenijas teritoriju it kā ticis sūtīts uz Beslanskas grants kombinātu Ziemeļosetijā. Pēc Krievijas specdienestu datiem, uniformas, vestes, kurām ir speciālas kabatas granātām un patronām, ar čečenu armijas atšķirības zīmēm, kompasi, kabatas lukturīši un maskējošās krāsas tikušas sūtītas tieši uz Čečeniju. Uz karadarbības Dagestānā un asiņaino terora aktu Maskavā un Buinakskā fona šo ziņu var nosaukt tikai par skandalozu, nekā citādi. Kā zināms, iebrukumos Krievijas teritorijā piedalās arī čečenu regulārās armijas vienības ir paziņojušas, ka nepakļaujas Groznijai. Tādā veidā, tīši vai netīši, bet lietuviešu firma palīdz kaujiniekiem, apģērbj un apauj viņus.

Firmas vadītājs Romans Rainis nenoliedz sadarbības faktu ar čečeniem. Vēl pirms tam "Skalmantas" komercdirektors Aleksandrs Osipovs esot atzinies, ka viņš pats personīgi pazīstams ar prezidentu Aslanu Mashadovu, un ka pagājušajā gadā pa šo pašu Čečenijas maršrutu tikuši nosūtīti divi vagoni ar aptuveni tādu pašu uzņēmuma produkciju. Tomēr Romans Rainis kategoriski noliedz paziņojumu par neseno kravas aizturēšanu. Pēc viņa vārdiem, runa esot par kravu, kura Dagestānā aizturēta vēl šī gada aprīlī. Tad ticis apstādināts un izkrauts vagons, kurā vestas uniformas ar uzšuvēm "Ičkērija" uz rokas, siksnas, pistoļu makstis, zābaki, teltis un guļammaisi, kas gatavoti Viļņas uzņēmumā, kura specializācija ir militārā apģērba šūšana.

Neraugoties uz firmas vadības paziņojumiem, ka tas ir parasts komercdarījums, par kravu nekaitīgo raksturu, rodas virkne nepatīkamu jautājumu, ko gribas uzdot Lietuvas biznesmeņiem un uz kuriem netiek dotas atbildes. Ja krava ir tik nekaitīga, gandrīz vai humanitāra, ja tai bijuši visi nepieciešamie dokumenti, ja to, kā apgalvo firmas pārstāvji, bija pārbaudījuši apgabala aizsardzības un muitas ministrijas pārstāvji, tad kāpēc tika izvēlēts tik savāds piegādes maršruts - vispirms uz Azerbaidžānu? Un galvenais: uz kāda pamata lietuviešu firma šuj formastērpus tādas valsts armijai, kura pasaules kartē de iure neeksistē, bet apgabala aizsardzības ministrija dod atļauju to nosūtīšanai uz Čečeniju?

Šāda pasūtījumu neizvēlība var dārgi maksāt firmai, kura izpilda Dānijas, Lielbritānijas un Latvijas spēku struktūru pasūtījumus. Var tikt iedragāta tās reputācija. Starp citu, firmas vadītājs uzskata, ka nauda nesmird. "Ja vajadzēs šūt priekš turkiem - sūtīsim viņiem, lai tikai naudu maksā," viņš uzsvēris intervijā Lietuvas televīzijai. Pēc informācijas presē, firmai ar čečeniem noslēgts kontrakts par 10 miljoniem dolāru.

Nikolajs Laškevičs

"Ziemeļvalstu un Baltijas valstu biržu

sadarbība kļuvusi reālāka"

"Norden i Veckan"

— 99.09.20.

Patlaban izskatās, ka pēc vairāku gadu mēģinājumiem Ziemeļvalstu biržu sadarbība varētu paplašināties, ietverot arī Baltijas valstis.

Diemžēl ne visi priekšnoteikumi ir atrisināti. Vispirms tiek gaidīts, kad Baltijas valstis spēs noteikt konkrētu datumu, kad būs gatavi to "braukšanas plāni" topošajai dalībai Eiropas Savienībā.

Savukārt visās Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs pastāv politiska izpratne par to, ka šo valstu finansu sektoru ciešāka koordinācija ir svarīga, lai Baltijas jūras reģions klūtu par spēcīgāku ekonomisko vienību. Otrs pamatarguments - Eiropas finansu tirgus šajos gados koncentrējas tikai uz dažiem centriem. Lai Ziemeļvalstis un Baltijas valstis šajā ziņā netiktu nostumtas malā, biržu sadarbība ir ļoti nepieciešama.

Šie un citi topošās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu biržas priekšnosacījumi ir izklāstīti Ziemeļvalstu ekonomikas un finansu ministru pasūtinātajā Ziemeļu Ministru padomes ziņojumā. Ziņojumu "Paplašinātas Ziemeļvalstu un Ziemeļvalstu - Baltijas valstu biržu sadarbības priekšnoteikumi" (TemaNord 199:579) iespējams pasūtināt Ziemeļvalstu Ministru padomes mājas lapā Internetā www.norden.org.

""Austrumeiropas tīģeri"

atkal "rāda zobus""

"Die Presse"

— 99.09.16.

Baltija pēc krīzes Krievijā 1998. gada vasarā atkal ir gatava augšupejai.

Rīga . Trīs Baltijas valstis - Lietuva, Latvija un Igaunija - strauji attīstījās pēc Padomju Savienības sabrukuma deviņdesmito gadu vidū: līdz laikam, kad "Austrumeiropas tīģeri" pagājušajā gadā Krievijas krīzes dēļ cieta smagus zaudējumus, šķita, ka ar IKP attīstības koeficientu līdz pat 12% tās vairs nav tālu līdz pievienošanās Eiropai. Laika posmā no 1998. gada pavasara līdz šī gada pavasarim ekonomiskā attīstība Igaunijā un Lietuvā samazinājās par vairāk nekā 5%, bet Latvijā par 2,3%.

Taču jau 1999. gada vasarā stāvoklis atkal uzlabojās. Tā, piemēram, Latvijas Finansu ministrijā rēķinās ar ekonomisko attīstību 2% apmērā, Lietuva plāno sasniegt 1,5%, bet Igaunija tikai 0,4%. Zviedrijas laikraksts "Se-Bank" prognozēja, ka nākamajos gados pieauguma koeficientam atkal vajadzētu atrasties starp 3 un 4,5%. Bijušais Zviedrijas Valsts bankas vadītājs Bengts Deniss saka: "Baltieši atkal ir ceļā uz tīģervalstu ekonomiku, lai gan līdz tai paies vēl pāris gadu."

Straujās atveseļošanās iemesls ir tas, ka baltieši pēdējos piecos gados ir stipri ierobežojuši atkarību no Krievijas tirgus - no vairāk nekā 25% līdz mazāk nekā 10%. Kopš tā laika attiecīgi ir palielinājies arī tirdzniecības apjoms ar ES, kas visām trim Baltijas valstīm, ar eksporta daļu no 50 līdz 60%, ir svarīgākā tirdzniecības partnere. Svarīgākie Igaunijas tirgi ir ar Zviedriju un Somiju, bet Lietuva un Latvija pārsvarā tirgojas ar Vāciju. Trīs Baltijas republiku ekonomikas politiku, neraugoties uz biežajām valdību maiņām, nemainīgi nosaka stingra budžeta disciplīna un cietās valūtas kurss.

Igaunija savu kronu jau 1992. gadā, neraugoties uz trīsciparu inflācijas koeficientu, piesaistīja vācu markai. Tagad Igaunija to ir aizstājusi ar stingru kursu attiecībā pret eiro. Igaunija pieder pie valstīm, ar kurām ES ved sarunas par iestāšanos. Cerams, ka šogad šajā grupā tiks uzņemtas arī Latvija un Lietuva.

Neraugoties uz optimistiskajām izredzēm, simtiem tūkstoši Baltijā dzīvo lielā nabadzībā. Sociālajām lietām trūkst naudas, daudz pensionāru un daudzbērnu ģimeņu dzīvo zem eksistences minimuma. Valsts budžeta apjoms tādā valstī kā Igaunija ir 14 miljardi šiliņu (1,01 miljardus eiro). Valdība Tallinā tomēr neatsakās no liberālā reformu kursa: tā vietā, lai jaunajā budžetā lielāku uzsvaru liktu uz sociālo aprūpi, ir paredzēts svītrot uzņēmumu ienākumu nodokli.

Haness Gamilšegs

"Nedalāmā Krievijas sastāvdaļa"

"Der Spiegel"

— 99.09.13.

Kaļiņingradas gubernators Leonīds Gorbenko par Maskavas Baltijas jūras provinces nākotni.

Spiegel: Gubernatora kungs, Kaļiņingradas apgabala teritorijā vēl atrodamas dažas vācu pagātnes pēdas. Kā ir dzīvot pilsētā, kura ieguvusi lielā boļševika vārdu?

Gorbenko: Kā cilvēks, kurš interesējas par vēsturi, es neatbalstu vēsturisko nosaukumu maiņu. Mēs bijām tikko dzimuši, kad pilsēta ieguva valsts prezidenta Kaļiņina vārdu. Es šādu izšķiršanos vēlos atstāt nākamajām paaudzēm. Tagad ir daudz kas svarīgāks darāms.

Sp.: Ko jūs saglabātu nākotnei kā vācu vēstures vērtību?

G.: Krievijai un Vācijai vienmēr vajadzētu atrasties vienā aliansē, tāda ir mana pārliecība. Man ļoti patīk, ka mēs tagad atceramies Imanuela Kanta atziņas un esam iekārtojuši šī lielā filozofa muzeju.

Sp.: Vai jums nav bailes no Kaļiņingradas apgabala pārvāciskošanas, kas laiku pa laikam radās, pateicoties Krievijas vāciešu ieceļošanai.

G.: Man nav baiļu no pārvāciskošanas. Man tāpat nav bail no islama.

Sp.: Vai Jūs nemulsina vācu labējo ekstrēmistu parādīšanās Kaļiņingradas apgabalā ar mērķi ierobežot Krievijas vāciešu ieceļošanu?

G.: To mēs labāk atstāsim savā ziņā, šo lietu mēs jau pārraugām.

Sp.: Kas pašreiz ir jūsu lielākā rūpe?

G.: Kā pragmatisku politiķi, tāpat kā visur Krievijā, mani nodarbina cilvēku dzīves līmenis un dzīves kvalitāte. Krievijas krīze visu vēl vairāk pasliktinājusi. Tomēr salīdzinājumā ar pārējiem 88 Krievijas reģioniem mums nevajadzētu sūdzēties.

Sp.: Kur meklējams šo optimistisko izteikumu iemesls?

G.: Salīdzinot ar 1996.gadu, 80 līdz 90% mūsu ražošanas uzņēmumu pašreiz strādā. Par jaunu kuģubūvētavu mēs noslēdzām līgumus ar Vāciju, kontrakts tika parakstīts Hamburgā.

Sp.: Kā tad būtu iespējams kavēt padomju tautsaimniecības sabrukumu?

G.: Pagājušajā gadā es biju Vācijā. Mēs apmeklējām bijušo kolhozu bijušās VDR teritorijā, kas atrodas 40 km no Berlīnes. Kas man tur patika: tur nekas nav sagrauts, kolhozi ir pārveidoti par kooperatīvām sabiedrībām. Tur viss veidots pēc vācu principa, katrs saņēma savu zemes gabalu, govis palikušas kolektīvajā īpašumā, tāpat cūku un putnu fermas. Uzņēmums tagad apgādā slimnīcas un skolas.

Sp.: Valsts uzņēmuma pārstrukturēšana individuālā saimniecībā…

G.: … ar nokavēšanos mēs ar to nodarbojamies. Kur tas iespējams, mēs to darām tāpat kā jūs. Mēs esam nodibinājuši aptuveni 30 kooperatīvus uzņēmumus. Gada laikā privāto zemnieku skaits pieaug par 1500. Mēs tagad ražojam 50% no sev nepieciešamās pārtikas…

Sp.: … Reiz Austrumprūsija bija labības klēts.

G.: … agrāk mums bija jāieved pat 85% pārtikas. Tagad lopbarību, cūkgaļu, olas, piena produktus, arī kartupeļus mēs pilnībā izaudzējam paši. Protams, kivi, banāni, arbūzi, snikeri, tviksi, marsi tiek ievesti.

Sp.: Vai jūs Kaļiņingradas anklāva īpašo statusu ES uzskatāt par vēlamu?

G.: Saskaņā ar Krievijas konstitūciju savas attiecības ar kaimiņiem mums jāsaskaņo ar ārlietu ministriju Maskavā. Tomēr mēs sevi uzskatam par teritoriju, kas var savienot ES ar Krieviju. Mēs gribam ofšora zonas, brīvas muitas zonas.

Sp.: Kaļiņingradas apgabals drīz būs kā sala, kuru ietver ES dalībvalstis.

G.: Tādēļ es nerunāju par integrāciju, bet gan labprātāk par kooperāciju ar ES, proti, ražošanas sfērā. Mums ar ārzemju firmām ir 1336 kopuzņēmumi. 30 no tiem strādā labi, pie tiem pieskaitāms arī vācu - krievu kopuzņēmums.

Sp.: Vai mums radies pareizs priekšstats par to, ka vecākajai paaudzei ir bailes no nākotnes, turpretim jaunatne ļoti atklāti raugās Eiropas virzienā, arī uz kādreizējo kara ienaidnieku Vāciju?

G.: Pret vecāko paaudzi es izjūtu cieņu, es tāpat respektēju jaunāko paaudžu intereses. Katrs karš taču beidzas, noslēdzot mieru. Krievija ir karojusi ar visiem, ar Japānu, Afganistānu, Turciju, Itāliju, Rumāniju, Franciju, Angliju, ASV. Tas jau viss sen ir pārdzīvots. Ir taču arī tā bijis, ka Vācija un Krievija dzīvojušas mierā.

Sp.: Pirms diviem gadiem jūs pats vietējās avīzēs uzsākāt diskusiju, ka vajagot rēķināties ar iespēju, ka Maskava, lai atmaksātu padomju laika parādus, kaut kad Kaļiņingradu varētu pārdot.

G.: Tas bija Berlīnē, tur es uz kādas žurnālistes jautājumu atbildēju ar pretjautājumu: kāpēc šeit tiek runāts tikai par Kaļiņingradas apgabalu? Kāpēc nerunā par Mēmeles apgabalu? Gdaņsku? Kaļiņingrada taču pilnībā nesastāv no vāciešu celtajiem mūriem, varbūt tikai kāda ceturtā, piektā daļa vēl ir saglabājusies.

Sp.: Diskusijas pamatā bija baumas par to, ka Gorbačovs kancleram Kolam esot piedāvājis Kaļiņingradu par 70 miljardiem marku.

G.: Bija daudz šādu baumu, kuras izplatīja kaimiņvalstu politiķi vai mazās partijas. Oficiālu paziņojumu es neesmu dzirdējis. Gorbačova 1990.gada "Divi plus četri līgumā" runa ir par Vācijas Federatīvās Republikas teritoriju, tajā Kaļiņingradas apgabals netiek pieminēts. Līgums attiecināms uz robežu neaizskaramību pēckara gados. Šajā sakarībā var atcerēties arī citus līgumus. Eiropas vēsture ir Eiropas robežu vēsture.

Sp.: Šādām nemitīgām baumām vajadzētu satraukt iedzīvotājus.

G.: Es mūsu Krievijas ārlietu ministrijai liku apkopot dokumentus, kuri uzrāda, kāpēc šis apgabals uzskatāms par nedalāmu Krievijas sastāvdaļu. Te es norādu arī uz mūsu veco paaudzi. Tomēr tik ilgi, kamēr pastāvēs starptautiskie sakari, mēs sastrādāsimies un nekas mūs nevarēs šķirt. Mēs esam saprātīgas politikas atbalstītāji.

Sp.: Vai jums nav radusies sajūta, ka Kaļiņingrada Maskavā kādam kļuvusi par nastu, līdzīgi kā akmens kaklā?

G.: Varbūt slinkiem ļaudīm, nevis valsts pārstāvjiem. Daži politiķi uzskata, ka jo mazāka valsts, jo pārvaldāmāka tā ir. Es šādu nostāju neatbalstu. Jā, mazāku uzņēmumu ir vieglāk pārvaldīt, taču tam ir neliela kapacitāte. Lielāku valsti ir grūtāk pārvaldīt, tomēr tai atbilstoši ir lielākas iespējas kaut ko sasniegt. Krievija Ķīnai atdeva Tālo Austrumu ostu Portartūru. Vai Krievija no tā kļuvusi bagātāka?

Sp.: Jo mazāka kļuva Vācija, jo bagātāka tā bija.

G.: Es tā nedomāju. Vācija pēc kara apdomāja, kādu ceļu iet. Mūsu prezidents Jeļcins saka, ka vācu federālisma modelis, kur reģions ir neatkarīgs no centra, Krievijai ir atbilstošs. Tādas ir arī manas domas.

"Vara Krievijā"

"Financial Times"

— 99.09.17.

Situācija Krievijā šodien ir saspringta līdz galējībai. Norit cīņa par varu, kurā galvenā balva ir Borisa Jeļcina prezidenta amats nākamajā gadā.

Tā ir cīņa, kas nekādi nav saistīta ar ideoloģiju, bet gan tikai un vienīgi ar kontroli pār Krievijas bagātībām un pār tām varas svirām, kas ir palikušas pāri no vecās padomju pasaules.

Divi citi elementi ir padarījuši šo aso cīņu vēl eksplozīvāku. Viens no tiem ir lokalizētie, bet tomēr asiņainie konflikti Čečenijā un tagad Dagestānā, kurus ir izraisījušas pret Maskavu vērstās nacionālistiskās un reliģiskās kustības. Teroristu bumbu sprādzieni Maskavā un provinces pilsētās sabiedrībā un politiskajās aprindās ir uzkurinājuši aizdomu un histērijas gaisotni.

Otrs faktors ir korupcijas tīkls, kas ir apņēmis gandrīz visu Krievijas saimniecību, ieskaitot bankas un enerģētikas rūpniecību. Pēdējās korupcijas izpausmes ir pierādījumi par nenoliedzami lielo naudas atmazgāšanas operāciju caur Banka of New York Savienotajās Valstīs . Tas tikai apstiprinātu, kas jau sen bija skaidrs, - ka korupcija iesniedzas pašā Krievijas varas struktūras sirdī.

Šajā drudžainajā atmosfērā ASV valsts sekretāre Madelaine Olbraita vakar pauda Vašingtonas apņēmību turpināt savu iesaisti un rūpes par būtiski svarīgo stabilitātes meklējumu un demokrātijas nostiprināšanas procesu Krievijā, lai arī cik daudz laika tas neprasītu. Tāpat tika solīts rūpēties, lai Krievijas bīstamais kodolarsenāls netiktu izmantots vai kaut kādā veidā apdraudēts. Olbraita rīkojās pareizi. Laiks un pacietība ir ārkārtīgi svarīgi. Būtiski nozīmīgas ir ilgtermiņa programmas pilsoniskās sabiedrības izveidošanai un juridisko nosacījumu izveidošanai investīciju un ekonomiskās aktivitātes veicināšanai.

Olbraita arī brīdināja, ka ASV neatbalstīs daudzpusējo palīdzību Krievijai, ja cīņai pret korupciju Kremlis nepiešķirs augstāko prioritāti. Viss tas ir labi un jauki. Jau sen bija skaidrs, ka labā naudiņa tiek izmesta vakuumā. Problēma ir tikai tā, ka ASV administrācija pie šāda atzinuma ir nonākusi pārāk vēlu un tikai iekšpolitiskā spiediena rezultātā. Šādā sarežģītā brīdī iespaida radīšana, ka Krievija tiek atstumta, varētu radīt negatīvu efektu.

ASV valdība un daudzas Rietumvalstu valdības ir vainojamas par pārāk lielu uzticēšanos tikai vienam grupējumam, kas pulcējas ap Jeļcinu. SVF naudas izmantošana aizdevumiem Maskavai galvenokārt politisku iemeslu dēļ ir krietni vien iedragājusi labo iespaidu par šo institūciju. Taču šajā drudžainajā atmosfērā nav īstais laiks straujai politikas maiņai attiecībā pret Krieviju. Jebkurš šāds solis kļūtu par dinamītu varas cīņās Kremlī.

"Militāristi baidās nodevības"

" Argumenti i fakti"

— 99.09.15.

Pēdējās nedēļas laikā vēlēšanu tēma atkāpusies otrajā plānā. Visi to vien dara, kā apspriež sprādzienus dzīvojamos namos.

Runā, ka pēc otrā sprādziena J.Lužkovs sācis nervozēt ne pa jokam. Ja terorisma akti netiks pārtraukti vai teroristi netiks aizturēti, tas viņa autoritātei būs liels trieciens. Un arī finansiālā ziņā uz pilsētas budžetu gulstas smaga nasta. Viena pastiprinātas patrulēšanas diennakts vien papildus izmaksā 2—3 milj. rubļu. Tiek apspriesti plāni "attīrīt" pilsētu no nereģistrētajiem NVS valstu iedzīvotājiem. Pēc dažām ziņām, viņu nav mazāk par miljonu. Pilsētas varas iestādes sevišķi baidās no sprādzieniem metropolitēnā. Pilnīgi iespējams, ka drīzumā no tā aizvāks visas tvertnes un tirgotavas, lai jebkurš aizdomīgs priekšmets būtu saskatāms jau no tālienes. Tā, starp citu, rīkojās Parīzes un padomju Maskavas varas orgāni, kad situācija bija līdzīga. Pilnīgu bandītu sagrāvi, tajā skaitā Čečenijas teritorijā, var apstādināt vienīgi pavēle no Maskavas. Par sarunām ar viņiem jau ieminējies B.Berezovskis un viņa draugs I.Ribkins. Uz miera nesēja lomu pretendē arī ģenerālis A.Ļebeds. Pēc vispārēja uzskata, viņš ir Berezovska pēdējā cerība, lai saglabātu varu.

Tostarp jebkura jauna vienošanās ar čečenu starptautiskajiem teroristiem, tāpat kā Ļebeda Hasavjurtā parakstītā, izraisīs trakas militāristu dusmas. Viņi nesapratīs čečenu upurus, kas veltīgi nesti jau otro reizi.

Par to, ka šāds plāns Maskavā radīs pretiniekus, neoficiāli informēja bijušais iekšlietu ministrs A.Kuļikovs. Kad viņš vēl bija amatā, viņa dienesti Sļepcovskas (Ingušetija) lidostā aizturēja lidmašīnu no Maskavas ar 15 miljardiem veco rubļu (apmēram 2,5 milj. dolāru). Nauda uz Čečeniju tika sūtīta neoficiāli, un tā tika nopietni apsargāta. Tad, lūk, lūgt A.Kuļikovu nearestēt kravu ieradās... Berezovskis. Viņš to motivēja ar kaut kādām Krievijas interesēm Čečenijā.

Centrālā vara, liekas, atradusi formu, kā reaģēt uz situāciju. Baumo, ka prezidenta administrācija gatavo dekrēta projektu par pasākumiem cīņā ar terorismu. Tas nebūs dekrēts par ārkārtējo stāvokli, kas prasa senatoru piekrišanu. Tanki un karavīri ielās neparādīsies. Visdrīzāk mūs gaida pārvietošanās ierobežojumi naktī, zināmi cenzūras elementi laikrakstos un TV, stingrāki iebraucēju reģistrācijas noteikumi.

Cietušais var izrādīties arī premjers V.Putins. Viņa autoritāte nav pieaugusi tādēļ, ka tūlīt pēc pirmās mājas uzspridzināšanas viņš aizlidoja uz Jaunzēlandi. Kādēļ? Oficiālajam troņmantniekam vajadzēja dienas un naktis pavadīt drupās, kā to darīja J.Lužkovs. Putinam pirms došanās ceļā vēl bija saruna ar prezidentu, kuru viņš centās pārliecināt atbrīvot no valdības Aksejenko un Kalužņiju. Parunājās un aizbrauca. Bet tie, kurus viņš nemīl, izvērsa vētrainu darbību pret pašu Putinu. Tā kā uz ASV aizbraukušā Stepašina variants ir pilnīgi iespējams arī Putinam. Kaut gan viņam, liekas, ir vairāk zobu nekā viņa priekšgājējam. Starp citu, kam Kremlī trāpīs Maskavas sprādzieni, to uzzināsim pavisam drīz.

Andrejs Uglanovs

"Apturiet Valūtas fondu!"

"Dagens Industri"

— 99.09.18.

Zviedrijas valdībai vajadzētu pieprasīt, lai Valūtas fonds nepiešķir Krievijai jaunus aizdevumus, jo te runa ir par zviedru nodokļu maksātāju naudu.

Absurdi, ka Valūtas fonds gatavo jaunu aizdevumu Krievijai laikā, kad izskan apgalvojumi, ka iepriekš piešķirtie ir nozagti, raksta Stefans Hēdlunds.

1998. gada jūlijā Starptautiskais Valūtas fonds, SVF, piešķīra Krievijai vairāk nekā 11 miljardu dolāru kredītu ar nolūku nepieļaut Krievijas rubļa sabrukumu. 20. jūlijā tika izdarīta pirmā 4,8 miljardu dolāru iemaksa. Šī nauda caur Federal Reserve Bank of New York tika ieskaitīta Krievijas Valsts bankas rēķinā, kas tad ar šiem papildu muskuļiem varētu aizstāvēt savas valsts valūtu. 17. augustā šī aizsardzība sabruka. Rublis tika devalvēts. Krievijas valsts obligācijas kļuva nevērtīgas. Krievijas banku sistēma sabruka kā kāršu namiņš.

Lielais jautājums, kas tiek uzdots kopš tā brīža, ir šāds - kā tas varēja notikt? Daudzi ir apgalvojuši, ka SVF nauda gluži vienkārši ir nozagta un ka tadēļ rublis arī sabruka. Valūtas fonds un Krievijas Valsts banka šādas apsūdzības noraidīja un kā savas nevainības pierādījumu iesniedza dokumentus, kas nepārprotami rāda, ka nauda faktiski sasniedza pareizo mērķi.

Pēdējā laikā veiktās apjomīgās krievu naudas atmazgāšanas caur Bank of New York izmeklēšanas rezultātā sāk iezīmēties struktūra, kas rāda, kā tas viss notika. Pēc milzīga interviju veikšanas darba un nopietnas izmeklējošās žurnālistikas veikuma izdevuma USA Today reportieriem ir izdevies rekonstruēt šādu scenāriju:

Tikai trīs dienas pēc naudas saņemšanas no SVF atsevišķas Krievijas komercbankas saņēma informāciju, ka Kremlis ir nodomājis devalvēt rubli. Sevišķi lielu iespaidu tas varētu atstāt uz Krievijas valsts parādzīmju kalnu, ko bija iepirkušas gan bankas, gan valdības ierēdņi, tādējādi nopelnot milzu naudu. Pēc devalvācijas šie papīri kļūtu nevērtīgi.

Tie, kas saņēma šo vērtīgo informāciju, sāka vērtspapīrus masveidā pārdot, un šādā veidā atbrīvotie rubļi tika izmantoti, lai no Valsts bankas pirktu tajā nupat ienākušos dolārus, kas pēc tam tika pārskaitīti uz rēķiniem ārzemju bankās. Pēc tam, kad visi, kas saņēma šo informāciju, savu bija izdarījuši, varēja mierīgi pieļaut rubļa sabrukumu un ka ārvalstu ieguldītāji paliek sēžam ar saviem vērtību zaudējušajiem papīriem.

Vēl nav darīti zināmi pierādījumi, ka tieši šāda bija notikumu gaita. Noskaidrots gan ir fakts, ka Krievijas Valsts bankas rezerves pirms SVF naudas piešķīruma bija apmēram 13 miljardi. Pēc rubļa sabrukuma šis skaitlis vēl aizvien bija apmēram 13 miljardi. Summa, kas gandrīz precīzi atbilda SVF piešķīrumam, bija pazudusi. Fonda vadība, protams, var apgalvot, ka ir pazudusi ne jau viņu piešķirtā nauda, taču šādam argumentam diezin vai ir cits nolūks kā mēģināt slēpt jau tagad neticamos faktus.

Kāds anonīms informācijas avots no augstām SVF aprindām apstiprina notikušo: "Ļoti iespējams, ka tā bija SFV nauda... Visi to zina. Nav nekādu šaubu."

Pie lietas pieder arī tas, ka iekšējs memorandums jau trīs dienas pirms jūlijā veiktās iemaksas brīdināja SVF vadību, ka no Krievijas izplūst neparasti lielas kapitāla straumes.

Visinteresantākais laikam tomēr ir tas, ka pastāv saraksts, kurā ierakstīti 780 Krievijas līderpolitiķu un ierēdņu vārdi, kas esot iesaistīti šajā lietā. Viņu vidū ir arī Anatolijs Čubais, kurš gan ir noliedzis jebkādu saistību.

Pēc visa spriežot, SVF gatavo vēl vienu aizdevumu Krievijai. Šīs situācijas absurdumu nupat uzsvēra aizkaitināts "Wall Street Yournal" ievadraksta autots: "Ironiski, ka SVF uz Krieviju nav dusmīgs. Krievijai ir piedots. SVF ir dusmīgs uz domājošo pasauli, kas Valūtas fondam neizrāda tādu pašu izpratni."

Noslēdzošais jautājums ir šāds - vai Zviedrijas valdība, zviedru nodokļu maksātāju vārdā, ir gatava pieprasīt Valūtas fonda valdei, lai visa Krievijas netīrā veļa tiek mazgāta atklāti, iekams tiek piešķirti kārtējie aizdevumi? Runa te faktiski ir par mūsu nodokļu naudu.

Stefans Hēdlunds

"Iztikas nauda eksprezidentam"

" Argumenti i fakti"

— 99.09.15.

ASV prezidenta pensijas apmērs ir atkarīgs no inflācijas līmeņa. Tādēļ šobrīd nevar precīzi pateikt, cik liela tā būs Klintonam, kad 2001.gada 20.janvārī viņš pametīs Balto namu.

Tā kā dzīves dārdzība ASV kopš 1992.gada ir augusi, Klintons uzreiz saņems summu, kas tuvojas viņa pašreizējai prezidenta algai — 200 tūkst.dolāru gadā. Nākamajam valsts galvam grasās palielināt algu, visdrīzāk līdz 400 tūkst.dolāru gadā.

Bez pensijas valsts kase bijušajiem prezidentiem apmaksā medicīnisko apkalpošanu, transporta izdevumus un biroja uzturēšanu: īri, elektrību, pasta izdevumus, parakstīšanos uz žurnāliem un telefonu.

Džordža Buša birojs, piemēram, izmaksā vairāk nekā 150 tūkst.dolāru gadā. Amerikāņi būvē prezidentu bibliotēkas, kuru uzturēšanai valsts kase tērē vairāk nekā 20 milj.gadā.

Prezidentu atraitnes arī saņem pensiju, taču salīdzinoši pieticīgu. Žaklīnai Kenedijai maksāja 20 tūkst.gadā, taču viņa zaudēja šo naudu un valsts apsardzi, kad apprecējās ar Aristoteli Onasi.

PSRS prezidenta M.Gorbačova pensija saskaņā ar NVS valstu vadītāju padomes lēmumu sasniedz 40 minimālās darba algas. Viņam piešķirta arī apsardze trīs cilvēku sastāvā un prezidenta lietu pārvaldes garāžas automašīna.

"Jauns liberālā imperiālisma laikmets?"

"World Policy Journal"

— Summer 99

Ja Kosovas krīze un arī nelaimīgā pieredze, ko pēdējo desmit gadu laikā tādās vietās kā Somālija, Ruanda un Bosnija nācies piedzīvot zem dažādiem karogiem kalpojušajiem ārējās intervences spēkiem, kaut ko ir noskaidrojusi, tad tas ir fakts, ka ad hoc atbildes uz valsts sabrukumu vai humanitāru katastrofu reti kad - ja vispār - ir veiksmīgas.

Tajā pašā laikā fakts, ka tagad vismaz no NATO valstu puses ir novērojama gatavība militāri iejaukties citu valstu iekšējos konfliktos, nozīmē radikālas izmaiņas starptautiskajās lietās. Konflikts par Kosovu - pirmais NATO alianses izcīnītais karš - vairāk tika aizsākts cilvēktiesību un morālo saistību vārdā, nekā tradicionālās nacionālo interešu koncepcijas dēļ. Patiešām, ja Kosovai tiktu piemēroti strikti praktiski kritēriji, NATO kopumā varētu iet pa to pašu ceļu, pa kuru gāja tās Eiropas locekļi Bosnijā, mēģinot novērst konflikta izplatīšanos, nevis cenšoties pārtraukt Slobodana Miloševiča slepkavošanas un masu deportāciju kampaņu.

Šī pēc-Aukstā kara ēras tālākā soļa starptautiskās politikas moralizācijas virzienā ilgtermiņa sekas vēl nav skaidras. Reālisti - vai tie piederētu tīrajai Henrija Kisindžera nacionālo interešu skolai, vai arī vadītos no Džordža Kenana "morālā piemēra" - ir satraukti, un tā tam arī vajadzētu būt, jo tagad ir skaidrs, ka pusgadsimtu ilgušās cilvēktiesību aktīvistu kampaņas ir atstājušas dziļu ietekmi uz starptautisko lietu kārtošanu. Vecā Vestfāles sistēma, saskaņā ar kuru valsts suverenitāte bija absolūta vērtība, ir nonākusi vēl nepieredzēta izaicinājuma priekšā. Kā 1991. gadā sacīja bijušais ANO ģenerālsekretārs Havjērs Peress de Kueljars, "mēs neapšaubāmi piedzīvojam, iespējams, neapturamu sabiedrības attieksmes maiņu virzībā uz pārliecību, ka apspiesto aizstāvēšanai morāles vārdā vajadzētu būt nozīmīgākai par robežām un juridiskiem dokumentiem".

Vai tas patiešām ir "neapturami", protams, ir strīdīgs jautājums. Dažkārt tas, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pareizs nākotnes pareģojums, var izrādīties tikai par pareizu tagadnes diagnozi. Taču Peress de Kueljars, kurš, neskatoties uz visu savu augstmanīgo norobežošanos, tomēr bija krietni vien spējīgāks diagnostiķis, nekā viņš bieži vien tika novērtēts, šķiet, ir pamanījis būtiskas pārmaiņas un pamanījis tās ātri. Vestfāles sistēmai, kuras ietvaros viņš veidojās kā diplomāts, tagad ir radušies apšaubītāji, daudzi no kuriem runā cilvēktiesību valodā un patapina no šīs valodas pārliecību, ka - vismaz ārkārtējos gadījumos - cilvēktiesību pārkāpumi pamato starptautisku iejaukšanos. Franču-itāļu tieslietu speciālists Mario Betati un franču humanitārais aktīvists un politiķis Bernārs Kušners pat ir formulējuši doktrīnu: tiesības iejaukties.

Viņi un tie, kuri pieturas pie līdzīgiem uzskatiem, ir atstājuši dziļu iespaidu uz Rietumu valdību domāšanu. Cilvēktiesības 90. gados kļuva par rīcību organizējošo principu - līdzīgi, kā Aukstā kara laikā darbojās antikomunisms. Tā rezultātā lielākā daļa 90. gadu intervenču - vai to mērķis bija aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus sabrukušās valstīs, kā Somālijā, vai arī pasargāt etnisko grupu no valdības slepkavīgajiem nodomiem, kā tas bija Kosovā, tika aizsāktas zem cilvēktiesību pārkāpumu novēršanas karoga. Kosova ir tikai pēdējais šīs tendences piemērs.

 

Mērķi un līdzekļi

Taču fakts, ka, lai arī NATO valstis bieži vien ir gatavas iejaukties, tomēr tās gandrīz nekad nav izrādījušas gatavību uzņemties upurus, liek domāt, ka šī apņemšanās tikpat lielā mērā ir iekritusi retoriskā slazdā, ka tā vadās no jaunā moralizējošā principa. Pielietotie līdzekļi vienkārši neatbilst augstajai retorikai par mērķiem. Kosovas krīzes laikā ir bijušas reizes - tāpat kā Bosnijā un Ruandā - kad šķita, ka Rietumu iesaistīšanās ir notikusi tādēļ, ka Rietumu valstu līderiem vairs nešķita politiski iespējami uzstāties preses konferencē televīzijas kameru priekšā un būtībā pateikt: "Mums ļoti žēl par badā mirstoša-jiem X vai etniski iztīrītajiem Y. Ar tiem notiek briesmīgas lietas, taču, atklāti sakot, tiem nav naftas, un tāpat arī to apspiedēji nerada draudus mums. Tādēļ jums, vēlētājiem, nāksies skatīties slaktiņu vakara ziņās tik ilgi, kamēr tas beigsies pats no sevis."

Protams, ka tieši to Vašingtonas, Briseles, Parīzes, Londonas un Berlīnes politiskās elites locekļi privāti saka viens otram visu laiku. Taču publiskā valoda, apvienojumā ar sabiedrības spiedienu, bieži vien vada politiku. Tagad reālisma izteikumi starptautiskajās lietās ir izvērtušies par ezoterisku valodu, ko lieto tikai politikas veidotāji, kad tie neatrodas sabiedrības redzeslokā. Ārpusē, sabiedriskajā diskusijā par šādiem jautājumiem šodien valda cilvēktiesību un humanitārisma valoda. Tas norāda uz līmeni, kādā Rietumu sabiedrības un tās ar sabiedriskās domas aptaujām pārņemto valdību attieksmē ir notikusi cilvēktiesību revolūcija.

Faktam, ka ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka atbildīgs Rietumu līderis par Kosovas konfliktu varētu pateikt to pašu, ko Nevils Čemberlens pateica par Čehoslovākiju - ka tas ir "konflikts tālā valstī starp tautām, par kurām mēs neko nezinām" - vajadzētu būt pietiekošam apliecinājumam. Skaidrs, ka šad un tad kabinets vai kāds oficiālais pārstāvis apzināti vai neapzināti izsmies jauno morālo divvalodību. Kad toreizējais valsts sekretārs Džeimss Beikers izteica savu slaveno frāzi par Dienvidslāvijas sadalīšanos: "Mūsu suns šajā kautiņā nepiedalās," viņš pārkāpa nerakstīto likumu, saskaņā ar kuru publiski Rietumu demokrātiju pārstāvjiem vienmēr ir jāuzstāj, ka tie ir gatavi aizstāvēt augstus morālos principus.

Taču lielākajā daļā gadījumu tas, ko cilvēktiesību aktīvisti droši vien nosauktu par cilvēktiesību kategoriskā imperatīva triumfu, bet reālisti nodēvētu par starptautiskās politiskās rīcības hipermoralizāciju, ir izvērties ne tikai par retorikas, bet arī darbības principu visās lielākajās Rietumu galvaspilsētās, kad runa ir par politiskām krīzēm nabadzīgās vai brūkošās valstīs. Fakts, ka tur, kur runa ir par spēcīgām valstīm (piemēram, Ķīnu), pastāv cilvēktiesību dubultstandarti, tomēr nenozīme, ka nekas nav mainījies.

Problēma meklējama virspusējā nošķiršanā no fundamentālā. Nav tā, ka būtu samazinājusies tikai iespēja, ka jelkāds augsta līmeņa jebkuras Rietumu valdības pārstāvis varētu izteikties tikpat skarbi, kā to darīja Beikers. Pārmaiņas ir notikušas dziļākā līmenī. Rakstniekam Maiklam Ignatjevam neapšaubāmi ir taisnība, uzstājot, ka "militārā kampaņa Kosovā savā leģitimitātē ir atkarīga no tā, ko piecdesmit gadi cilvēktiesību ir izdarījuši ar mūsu morālajiem instinktiem, vājinot valsts suverenitātes jēdzienu un nostiprinot pieņēmumu par tiesībām iejaukties, kad slepkavošana un deportācijas kļūst par valsts politiku".

Ar "mūsu" Ignatjevs, protams, domā Rietumu sabiedrību, kuru, kā viņš izsakās, satrauc attāli noziegumi, kas pirms 50 vai 75 gadiem to droši vien nebūtu satraukuši. Ir acīmredzams, ka daži sabiedriskās domas sektori visās Rietumu valstīs ir skatījuši starptautiskās attiecības caur morālo prizmu. Piemēram, ASV attiecības ar Ķīnu pirms Otrā pasaules kara ļoti ietekmēja misionāru uzskati. Iespaidīgs ir apmērs, kādā šie pārsvarā kristiešu misionārie (un imperiālie) domāšanas ieradumi un analīzes kategorijas ir raduši savu daudz plašāko atbalsi pēdējo 30 gadu sekulārajā cilvēktiesību kustībā, un cik veiksmīgi šī kustība ir pārliecinājusi valdības rīkoties tā - vismaz publiski - it kā tām būtu tādi paši mērķi un vismaz daļēji tās pašas prioritātes.

 

Morālās ambīcijas

Ja šo pārmaiņu sekas pārsvarā būtu labvēlīgas un ja cilvēktiesību un humanitāro imperatīvu vārdā uzsāktie valdību pasākumi būtu tik veiksmīgi, kā sākotnēji gaidīja aktīvisti, tad varētu vienkārši apsveikt mainītos retoriskos un varbūt pat arī morālos apstākļus, kādos jāīsteno starptautiskā politika. Taču tā nav. Sākot no Somālijas un Ruandas, Kambodžas un Haiti, un beidzot ar Kongo un Bosniju, sliktās ziņas ir tās, ka šo cilvēktiesību kategorisko imperatīvu izraisīto intervenču neveiksmju procents sauszemes situācijas mainīšanā jebkādā pastāvīgā veidā tuvojas simtam. Atkal un atkal atklājas, ka mūsu morālās ambīcijas ir lielākas, nekā mūsu politiskie, militārie vai pat kognitīvie līdzekļi. Un šeit nav vienkāršas izejas.

Nav noliedzams, ka Rietumu televīzijas skatītājs patiešām redz kādas šausmu ainas Centrālāfrikā vai Balkānos un vēlas, lai kaut kas tiktu darīts. Taču šis "kaut kas" ir operatīvs vārds. Pat situācijai, kurai masu mediji ilgu laiku pievērš intensīvu uzmanību, reti kad ir vienprātība par militāra spēka pielietošanu, kamēr ir jūtamas lielas bažas par iesaistīšanos jebkādā operācijā, kuras noslēgums nav noteikts jau iepriekš.

Lai cik dziļi arī cilvēktiesību kustības ietekme nav likusi apšaubīt valsts suverenitātes neaizskaramību, vēlmei palīdzēt un arvien augošajam konsensam - vismaz lielākās daļas NATO valstu elites viedoklī - par to, ka Rietumiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums iejaukties zināmos īpašos gadījumos, neseko jelkāda sakarīga ideja par to, kas tam sekos. Tas ir pieņēmums - un kā apliecināja Kosova, panākumi ne tuvu nav garantēti -, ka intervence ir guvusi panākumus atsevišķo šausmu apturēšanā.

Iespējams, ka tieši tādēļ - vismaz Rietumeiropā - humanitārisma prestižs pēdējo 15 gadu laikā ir dramatiski pieaudzis. Izskatās, ka humanitārais pasākums - sniedzot palīdzību cilvēkiem, kuriem tā ir izmisīgi nepieciešama - ir izlauzies caur politikas un nacionālo interešu sarežģījumiem un samaitātību. Beidzot vismaz šeit, kā šķita, bija atrasts kaut kas morāli nekomplicēts, kaut kas altruistisks, kaut kas, kas atradās virs politikas. Protams, ka humanitārā kustība pēdējās desmitgades laikā sāpīgi bija spiesta atklāt (lai arī daudzi tās darbinieki saprata to jau daudz agrāk), ka pāri pār politiku nekas nestāv. Palīdzība nešaubīgi darīja labas lietas. Taču vismaz dažos gadījumos tā arī paildzināja karus, un, kā tas notika Bosnijā, deva lielvarām aizbildinājumu neapturēt musulmaņu genocīdu. Un Somālija parādīja, ka to, ko Rietumi uzskatīja par humanitāru intervenci, vietējie iedzīvotāji var uztvert kā imperiālistisku invāziju, kāda zināmā mērā tā gandrīz vienmēr arī ir, lai kādi arī nebūtu tās nodomi.

 

Nestabils maisījums

Humanitārisma ierobežojumiem kļūstot arvien manāmākiem, centrālo vietu to rietumnieku prātos, kuri turpina ticēt cilvēces progresam, ir ieņēmušas cilvēktiesības. Pat daudzi humanitārās palīdzības darbinieki ir arvien vairāk nākuši pie pārliecības, ka arī tiem ir jāaizstāv tiesības, un lielākā daļa lielo privāto brīvprātīgo grupu, kā, piemēram, Doctors Without Borders , Save the Children , vai International Rescue Comitee , ieņem arvien vērienīgāku un vērienīgāku pozīciju jautājumā par nepieciešamību labot nodarītās pārestības.

Palīdzībai arvien vairāk kļūstot par biznesa lietu, daži humanitāro grupu darbinieki sāk uzskatīt, ka, jo lielāku uzsvaru tie liks uz cilvēktiesībām (kaut ko tādu, kam privātās firmas diez vai vēlēsies pievērsties), jo svarīgāku lomu tie gūs. Taču šis jautājums ir kas vairāk nekā tikai korporatīva savtība; izeja no humanitārisma piedzīvotās uzticības krīzes šķita esam meklējama kvazireliģiskā morālajā absolūtismā un cilvēktiesību kustības intelektuālajā pašpārliecībā.

Rietumu līderiem šīs atšķirības nav bijušas īpašas nozīmīgas. Klintona administrācija, līdzīgi Eiropas valdībām, bieži jauc cilvēktiesības un humanitārus jautājumus. Kosova droši vien ir visgalējākais tā apliecinājums, taču šī tendence ir pastāvīga. Labākais, ko var teikt, ir tas, ka lielākā daļa no pēc-Aukstā kara intervencēm ir uzsāktas nestabila cilvēktiesību un humanitāra rakstura bažu maisījuma dēļ. Un tomēr kategoriskais cilvēktiesību aizstāvēšanas imperatīvs un kategoriskais palīdzības sniegšanas imperatīvs tiem, kam tā ir izmisīgi nepieciešama, gandrīz tikpat bieži atrodas konfliktā, kā saskaņā.

Cilvēktiesību aktīvists vispirmām kārtām vēlas apturēt pārkāpumus. Parasti tas nozīmē nosodījuma izteikšanu tām valstīm vai kustībām, kuras pārkāpj kara likumus vai savu pilsoņu tiesības. Savukārt humanitārās palīdzības darbinieks parasti atklāj, ka viņam ir jāsadarbojas ar rupju valdību vai agresīviem militārajiem formējumiem, lai palīdzība varētu nonākt vietā un to varētu izdalīt.

Tātad, mazākais, starp cilvēktiesībām un humanitārismu ir vairāk sajukuma, nekā sintēzes. Un tā sekas ir bijušas ārkārtīgi nopietnas gan operacionālā ziņā, gan arī atbalsta gūšanā tādām intervencēm, kādas notika Ruandā, Somālijā vai Bosnijā. Somālija īpaši labi parādīja sarežģījumus, ar kādiem jāsaskaras, iesaistoties operācijā, kuras mērķis bija pārtraukt badu, bet kura beidzās kā karš starp ārvalstu armiju, kura bija nosūtīta, lai palīdzētu humanitārajiem centieniem, un vienu no Somālijas karojošajām frakcijām. Amerikāņus šausmināja redzēt savus karavīrus ejam bojā šādos apstākļos.

Karavīriem karā ir jāmirst, taču Somālijas operācija netika pasniegta kā karš; tā tika pasniegta kā humanitāra misija. Pat tad, kad ASV valdība pasludināja Mohamadu Farahu Aididu par savu ienaidnieku un sāka viņu medīt Mogadišu ielās, tā rīkojās, lietojot policijas darba valodu. Aidids ir noziedznieks, uzstāja ASV pārstāvji.

Tā rezultātā amerikāņu sabiedrība sāka domāt, ka Aidida medības, lai arī tā zināja, ka tās veic amerikāņu armijas karavīri, nav vis karš, bet policijas darbs. Upuri karā tiek uzskatīti par neizbēgamiem. Karavīriem ir ne tikai jābūt gataviem nogalināt, bet arī jābūt gataviem mirt. Taču upuri policijas darbā ir pavisam cita lieta. Šeit ir jācieš tikai noziedzniekiem, ja tas ir nepieciešams, un nevis policistiem. Atkal fundamentālā problēma nav bijusi vis kāda īpaša amerikāņu nepatika pret militāriem upuriem. Drīzāk tā ir bijusi izšķiroša kļūda veidā, kā šādas operācijas tiek attēlotas sabiedrībai un varbūt pat arī veidā, kādā tās uztver politikas veidotāji. Šādos apstākļos nav jābrīnās, ka sabiedrības spiediens pret Kongresu un prezidentu, prasot izvest ASV spēkus, parādās tajā pašā momentā, kad šo operāciju vairs nav iespējams attēlot tikai vienkāršos morālos terminos, vai arī kad sāk pieaugt upuru skaits vai pat tikai operācijas izmaksas.

 

Sajaucot karu un noziegumu

Gan Bosnijā, gan Ruandā liktais uzsvars uz tribunāliem kara noziedznieku aizturēšanai, lai cik tas arī nebūtu saprotams, tomēr tikai vēl vairāk ir padarījis neskaidru šīs lietas morālo un politisko pusi, jo tas nostiprina šo kara un nozieguma apvienošanu. Karā pret ienaidnieku izturas pavisam citādi, nekā pret kara noziedznieku. Un karš pret kara noziegumiem, kā Kosovas operācija sākotnēji tika attēlota, ir jāveic vai nu tā, kā tika izkarots Otrais pasaules karš - t.i., līdz bezierunu kapitulācijai - vai arī jāriskē ar to, ka tas var sākt izskatīties pilnīgi bezjēdzīgs, kad starp karojošajām pusēm tiek noslēgta vienošanās, kura ļauj par kara noziedzniekiem nodēvētajiem tomēr palikt pie varas. Šādas politikas spriedze bija labi redzama Bosnijas kara beigās, kad Slobodans Miloševičs, kuru iepriekš ASV pārstāvji visai pareizi dēvēja (vismaz privāti) par katastrofas arhitektu, tika pieņemts kā neaizvietojams Deitonas līguma garantētājs.

Mūsu laikos lielākā daļa konfliktu norisinās valstu iekšienē un to mērķis mazāk ir ienaidnieka sakaušana kaujaslaukā, bet vairāk - zināmas iedzīvotāju daļas iznīcināšana vai padzīšana. Patiesībā nav daudz tādu karu, kuri nebūtu saistīti ar plašiem un sistemātiskiem starptautiskās humanitārās likumības pārkāpumiem, tādēļ domāt par karu kā noziegumu ir ne tikai saprotami, bet tā arī lielā mērā ir racionāla atbilde uz objektīviem apstākļiem.

 

Turpinājums nakamajā

preses pārskatā

No alfas līdz omegai

Polijas presē

Iekšpolitika:

12.septembrī pagājuši 10 gadi, kopš tika apstiprināta pirmā nekomunistiskā valdība premjera Tadeuša Mazovecka vadībā. Par godu šai gadadienai Varšavā Karaļa pilī notika svinīgs pasākums, kurā piedalījās Tadeušs Mazoveckis, pašreizējās valdības pārstāvji, bijušie premjeri Hanna Suhocka un Jozefs Oleksi, diplomāti, politisko grupējumu līderi un jaunieši ar politisko partiju logo uz krekliņiem un transparentiem. Savā runā T.Mazoveckis atcerējās, ka pirmās nekomunistiskās valdības darbs bija grūts un sarežģīts. "Bijām pirmie un nevarējām paredzēt, kādas politiskās norises būs citās Centrāleiropas valstīs un Padomju Savienībā. Neviens nevarēja paredzēt, ka tā sabruks. Bijām dīvainā situācijā, bet zinājām droši, ka iesāktais darbs jāturpina," teica bijušais premjers. Vienisprātis bija Aleksandrs Kvašņevskis un Ježijs Buzeks, kuri apgalvoja, ka bez Tadeuša Mazovecka valdības Polijā nebūtu demokrātisku pārmaiņu.

Polijas Protestu komiteja, kurā ietilpst dažādu nozaru arodbiedrības un Protestējošo zemnieku savienība, aicināja visus, kurus neapmierina pašreizējās valdības darbs, 24.septembrī Varšavā piedalīties manifestācijā. Paredzēts, ka tā sāksies Pilsudska laukumā, pēc tam manifestācijas dalībnieki dosies gājienā uz Seimu. Organizētāji apgalvo, ka manifestācijā piedalīsies 70 - 100 tūkstoši iedzīvotāju, kuri uzskata, ka pašreizējai valdībai jādemisionē. Varšavas prezidents Pāvels Piskorskis pagaidām vēl nav devis atļauju manifestācijas rīkošanai.

Trešdien, 15. septembrī Finansu ministrija iesniegs valdībai 2000.gada budžeta projekta korekcijas. Jau ir zināms, ka NKP 2000.gadā paredzēts samazināt no 5,6 līdz 5,2%. Pēc ekspertu domām, korekcijas budžeta projektā veiktas sakarā ar ekonomisko situāciju Krievijā, bet, kas attiecas uz nākamā gada budžetu kopumā, uztraukumiem neesot pamata. Paredzēti pietiekami finansiālie līdzekļi izglītībai, medicīnai un sociālo reformu tālākai realizācijai.

Premjers Ježijs Buzeks apstiprināja, ka nopietni apsver iespēju izveidot Reģionālās attīstības ministriju. Tas nozīmē, ka daļu no Iekšlietu ministrijas funkcijām pārņemtu jaunizveidotā ministrija. Sakarā ar Likuma par valsts administrācijas darbību stāšanos spēkā premjeram jāsagatavo jauno kabineta struktūras projektu. Koalīcijas (Solidaritātes vēlēšanu akcija un Brīvības ūnija) pārstāvji, tikšanās laikā apsprieda, kādai jābūt valdības rekonstrukcijai. Iespējams, ka tiks nomainīti daži ministri un izveidota jauna ministrija. Darbs pie jaunās kabineta struktūras projekta turpinās.

Izveidota speciāla komisija Tehniskās kara akadēmijas profesora Vieslava Sobieraja vadībā, kuras uzdevums - veikt tehnisko analīzi un izpētīt lidmašīnas Iskra katastrofas cēloņus. 1998.gada 11.novembrī, Polijas Neatkarības gadadienas svinībās, lidmašīnu paraugdemonstrējumu laikā gāja bojā divi pieredzējuši piloti. Katastrofas cēloņi joprojām nav noskaidroti, nav zināms vai Iskra avarēja apledojuma rezultātā vai pilotu vainas dēļ. Cēloņa noskaidrošana ir speciālās komisijas uzdevums.

Seims apstiprināja izmaiņas Likumā par veselības aizsardzību pret tabakas lietošanas sekām. Izmaiņas attiecas uz tabakas izstrādājumu reklāmu. 12 mēnešus pēc likuma stāšanās spēkā būs aizliegti tabakas reklāmas plakāti ielās, pēc 24 mēnešiem reklāma presē, aizliegts tabakas ražotāju firmām sponsorēt izglītības, kultūras un sporta pasākumus. Šobrīd ir aizliegta tabakas izstrādājumu reklāma televīzijā, kinoteātros, skolās un iestādēs, kas saistītas ar sportu. Likuma izmaiņas paredz fonda dibināšanu, kurā tiktu pārskaitīti 0,5% no tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa. Fonda līdzekļus paredzēts izmantot antinikotīna pasākumu organizēšanai. Likums tika nodots izskatīšanai Senātam.

 

Ārpolitika:

Eiropas Komisija pēdējās nedēļās Polijai un pārējām piecām kandidātvalstīm ierosināja šī gada beigās ES uzsākt dalībvalstu traktātu tekstu apstrādāšanu. Tomēr šis dokuments vēl ilgi netiks saskaņots, jo sarunas ar Poliju un tās kaimiņiem notiek arvien lēnākos tempos. Eiropas Komisijas galvenā sarunu vedēja ar Poliju F.Gaudenzi 9.septembrī avīzei "Rzeczpospolita" teica, ka tuvāko sarunu sesijas laikā (30.septembrī) netiks noslēgtas nekādas tās papildu nodaļas. 1998.gada oktobra sesijas laikā Polijai izdevās noslēgt 3 nodaļas, šī gada aprīlī – vienu, bet šī gada maijā – trīs. – Man rodas zināmas stagnācijas iespaids. Es biju gaidījusi lielāku progresu sagatavošanas darbos vairākās sarunu nodaļās, taču šīs manas cerības šoreiz nav piepildījušās – teica F.Gaudenzi.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS niem karavīriem nogalināšanu un nāvi, bet to līdzpilsoņiem atbalstīt vai vismaz paciest šādu traģēdiju.

Cilvēktiesību pieejas problēma tā - un Rietumu valdības, kuras ar entuziasmu ir pārņēmušas cilvēktiesību retoriku, ir krietni vairāk vainīgas tajā, nekā paši aktīvisti - ka bez pasaules valdības tā nav uzturama.

ANO algotņu armijai varētu būt pietiekoši daudz spēka, lai uzvarētu Sarkanos khmerus Kambodžā vai Somālijas karakungus. Vietās, kur nav iesaistītas lielvaru intereses, Drošības padome reižu reizēm varētu būt gatava piešķirt intervences mandātu. Nenoteikta termiņa ANO protektorātiem šādās un līdzīgās vietās, ko atbalstītu militāri spēki un to pielietošanas mandāts, teorētiski varētu būt iespējas atjaunot sagrautās sabiedrības, pār kurām tie ir pārņēmuši kontroli.

Taču, pat nepieskaroties jautājumam, vai šāds solis pasaules valdības virzienā būtu cilvēces interesēs, ir skaidrs, ka šāda iespēja pagaidām nepastāv. Pat izredzes, ka ANO miera uzturēšana varētu kļūt par centrālu starptautiskā miera un drošības instrumentu, kuras 80-to gadu beigās šķita esam diezgan reālas, 90-to gadu gaitā ir samazinājušās. Miera uzturēšanai tagad ir šaurāka un tradicionālāka pēckonfliktu pamiera uzraudzīšanas un iedibināšanas loma. Taču, ja Apvienotās Nācijas ir marginalizētas, un ja Rietumu elitēs nostiprinošās cilvēktiesību konsensa prasības ir bijis grūti ne tikai apmierināt, bet pat definēt, tad tikpat skaidrs ir tas, ka pašreizējā ad hoc pieeja arī nav uzturama.

"Just Do It"

Kosova to apliecināja. Turienes konflikts atklāja ne tikai vienkāršo faktu, ka NATO bija gatava bombardēt, taču nevēlējās uzsākt tāda veida militāras akcijas, kuras būtu novērsušas etnisko tīrīšanu. Prištinā, pirms sākās NATO aviācijas karš, jaunie kosovieši staigāja T-kreklos, uz kuriem zem Nike logo viņi paši bija pielikuši savu parakstu - "NATO, Just Do It!".

Zināmā mērā tieši to pašu saka nozīmīga daļa no cilvēktiesību aktīvistu kopienas. Skaidrs, ka ne aktīvisti, ne arī paši kosovieši nedomāja par tik ierobežotu, vilcinošos, politiski samocītu militāro kampaņu, kādu uzsāka NATO. Taču tas bija jau paredzams, iespējams, ka tās pat bija neizbēgamas sekas "tā" skaidrai nenodefinēšanai. Jaunā tiesību valoda, kura tik ļoti valda Rietumu galvaspilsētās, ir izrādījusies vismaz tikpat lielā mērā maldinoša jautājumā par iespējamo un neiespējamo, cik lielā mērā tā ir aizgājusi no vecās valsts suverenitātes valodas.

Neskaidri jau no paša sākuma bija ne tikai jautājumi par to, kādai vajadzētu būt Kosovas nākotnei. Vai provinci vajadzēja atbrīvot ar spēku? Ja jā, tad tai vajadzētu kļūt par NATO vai EDSO protektorātu? Jebšu arī tai vajadzēja piešķirt neatkarību? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem Vašingtonā vai Briselē pirms aviācijas kampaņas sākšanās tā arī nekad netika sniegta apmierinoša atbilde.

Vēl nopietnāks ir fakts, ka nekas neliecina par Balkāniem domāta Māršala plāna esamību, kurš nešaubīgi ir obligāts reģionālās stabilitātes nosacījums, un tas bija skaidrs jau pat pirms bombardēšanas un masu deportāciju sākšanās. Ar Pasaules Banku nav notikušas gandrīz nekādas konsultācijas; ASV īpašās aģentūras, kuras ir atbildīgas par paredzamām bēgļu krīzēm, tika pārsteigtas nesagatavotas. Un lielākajai daļai Rietumu valdību nācās skriet pie saviem parlamentiem, lai tikai saņemtu līdzekļus, ar ko maksāt par karu; tām nebija nekāda sakarīga plāna nākotnei. Tādējādi gan politiskā, gan ekonomiskā, gan militārā līmenī Rietumi jau no paša sākuma ir improvizējuši.

Taču karš, pat karš, kurš aizsākts cilvēktiesību dēļ, nelīdzinās džezam. Kā kosovieši to piedzīvoja, improvizācija ir fatāla. Vienkārši izdari to, patiešām! Valsts, kura šādā veidā vadītu savu centrālo banku, sabruktu drīz vien. Un, neskatoties uz to, NATO lielvaras joprojām pieņem, ka tās var ķerties pie brūkošu valstu krīzēm nesagatavotas. Somālijā, Ruandā un Kongo Rietumu lielvaras izvēlas atbildēt ar katastrofu palīdzību, kas garantēja gan to, ka politiskā krīze šajās valstīs turpināsies, gan arī iezīmēja šausminošu humanitārās palīdzības ļaunprātīgu izmantošanu. Bosnijā uzsvars tika likts uz krīzes ierobežošanu. Alžīrijā un Kurdistānā pieeja ir vai nu ignorēt, vai arī izmantot to.