Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”

• Anita Kovaļevska. Satversmes 89.pants: vai deklaratīva norma Satversmē 

1998.gada 15.oktobrī tika pieņemta Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 8.nodaļa “Cilvēka pamattiesības”. Šo nodaļu ievada Satversmes 89.pants, kas noteic: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.” Izlasot šo pantu, var šķist, ka tā ir tīri deklaratīva norma bez praktiskas nozīmes pamattiesību aizsardzībā. Taču Satversmes tiesas spriedumu analīze rāda, ka tā nav. Satversmes tiesa uz Satversmes 89.pantu līdz šim ir atsaukusies vairāk nekā 30 spriedumos. Satversmes tiesa šo pantu ir izmantojusi dažādos veidos Satversmes interpretācijā, atvasinot no tā principus un pat saskatot, ka šajā pantā ir ietvertas pamattiesības.

Pirmo reizi Satversmes 89.pants tika minēts Satversmes tiesas 1998.gada 27.novembra spriedumā lietā Nr.01–05(98). Šajā lietā Ministru kabinets bija apstrīdējis likuma “Grozījumi likumā “Par maternitātes un slimības pabalstiem”” 8.pantu. Pieteikumā bija norādīts, ka, grozot likumu “Par maternitātes un slimības pabalstiem” un izsakot tā 4.panta otro daļu jaunā redakcijā, Saeima ir paplašinājusi maternitātes pabalsta saņēmēju loku, bet minētās normas realizēšanai nav paredzējusi finansējumu. Līdz ar to Saeima neesot ievērojusi Satversmes 66.panta normu, kas nosaka: ja Saeima pieņem lēmumu, kurš saistīts ar budžetā neparedzētiem izdevumiem, tad lēmumā jāparedz arī līdzekļi, ar kuriem segt šos izdevumus.

• Vladimirs Jarkovs. Pasaules piespiedu izpildes pamatmodeļi 

Piespiedu izpildes orgānu sistēmām un pašai izpildu lietvedības darbībai ir nacionāls raksturs, kas katrā valstī veidojas visdažādāko faktoru ietekmē. Mūsuprāt, pasaules piespiedu izpildes sistēmām ir piemērojamas divas pamata klasifikācijas. Uzreiz jāatzīmē, ka autora dotā klasifikācija, kā arī visas citas nav juridiski absolūtas, tomēr ļauj labāk izprast katras konkrētās valsts piespiedu izpildes sistēmas saturu. Pirmās klasifikācijas pamatā ir tiesu izpildītāja profesijas organizācijas veids, kā arī nevalstisko organizāciju dalības iespējas un robežas izpildes procesā. Vēsturiski pēc šī kritērija ir izveidojušies vairāki izpildu procesa pamata modeļi: publiski tiesiskais, nebudžeta (privāttiesiskais) un jauktais modelis – publiski tiesiskais ar dažādas pakāpes pielaidi privāttiesiskajai iniciatīvai.

Tīrā veidā izpildu procesa publiski tiesiskā (pēc formas pilnībā valsts) organizācija izveidojusies padomju laikā PSRS, kad gan tiesu izpildītājs, gan visu procesā iesaistīto izpildu organizāciju (tirdzniecības, novērtēšanas speciālisti un citi) darbinieki bija valsts ierēdņi. Atbilstoši publiski tiesisko izpildu procesa organizāciju raksturo pilnīgs valsts atbalsts visām tās jomām, privātas iniciatīvas trūkums, veicot atsevišķas izpildu darbības. Pašlaik tāda organizācija, iespējams, ir saglabājusies Ziemeļkorejā, Kubā, tomēr, par nožēlu, savākt ticamus materiālus par šo tēmu ir diezgan sarežģīti.

“Jurista Vārda” redakcija