Par nabadzības novēršanu

Oļģerts Krastiņš, profesors,

Edmunds Vaskis, ekonomists, - "Latvijas Vēstnesim"

Kas ir nabadzība?

To vislabāk var pateikt tie, kas nabadzībā jau nonākuši. Pēc nabadzīgo cilvēku aptaujas par nabadzīgu ir uzskatāms cilvēks, kurš:

- nevar apmierināt dzīvības uzturēšanai nepieciešamās elementārās vajadzības;

- nevar atļauties veselīgu uzturu pietiekamā daudzumā;

- nevar samaksāt īri un nokārtot komunālo pakalpojumu maksas;

- saslimšanas gadījumā nevar atļauties iet pie ārsta;

- nevar samaksāt par nepieciešamajām zālēm;

- spiests valkāt drēbes, kamēr tās sairst;

- nevar atļauties valkāt atbilstošus apavus;

- sastopas ar grūtībām, kad jāsedz bērnu skolas izdevumi vai jāplāno bērnu tālākā izglītība;

- nevar apmierināt savas kultūras un garīgās vajadzības;

- dzīve vērsta tikai uz savas eksistences nodrošināšanu;

- kļūst atkarīgs no citu cilvēku, organizāciju un valdības iestāžu palīdzības.

(Nabadzīgo cilvēku viedokļi un nabadzības sociālais vērtējums Latvijā. Atskaite par pētījumu 1998.g. marts - jūnijs. - R.: Filoz. un socioloģ. inst., 1998.g., 26. lpp.)

Nabadzībai ir daudzdimensiju raksturs, un tā ir saistīta ar sliktu veselības stāvokli, īsu mūžu, nevērīgu, nereti noziedzīgu bērnu audzināšanu, nepastāvīgu ģimenes stāvokli, nepastāvīgu dzīves vietu vai pat bezpajumtniecību, zemu izglītības līmeni, bērnu laišanu pasaulē agrā vecumā un lielākā skaitā nekā vidēji valstī, psihiskām slimībām, alkoholismu, noziedzību, bezdarbu vai nepastāvīgu nodarbinātību, zemu elementāro dzīves ērtību līmeni, personīgo nedrošību, stresu un bezcerību, agresīvu grupēšanos atkarībā no sociālās, nacionālās vai reliģiskās piederības.

Pēc autoru domām, var izšķirt sociālos un individuālos nabadzības cēloņus, kā arī nabadzības sekas.

Nabadzības sociālie cēloņi:

- nepietiekama valsts ekonomiskā un sociālā attīstība, ekonomikas krīze;

- sociālā un saimnieciskā politika, kas pieļauj vai pat veicina sabiedrības pārmērīgu noslāņošanos un polarizēšanos pēc materiālā dzīves līmeņa;

- nesakārtota likumdošana, kas nenodrošina visiem vienādas iespējas realizēt savas cilvēktiesības, rada būtiski atšķirīgas "starta pozīcijas";

- nesakārtota un krasi atšķirīga sociālā infrastruktūra, kas nenodrošina visiem vienādas iespējas izmantot medicīnisko aprūpi, iegūt izglītību un citus valsts un pašvaldību daļēji apmaksātus labumus.

Nabadzības individuālie cēloņi:

- zema izglītība un profesionālā sagatavotība, kas ilgākā laika posmā var būt sociālu cēloņu sekas;

- slikta veselība, invaliditāte, nelabvēlīgs ģimenes sastāvs;

- pazemināta uzņēmība, gribasspēks cīņā ar grūtībām un tās pārvarēt.

Nabadzības nelabvēlīgās sekas:

- nabadzība atražo nabadzību, turklāt paplašinātos apjomos;

- pasliktinās nabadzīgo iedzīvotāju veselība, darbaspējas, samazinās vidējais mūža ilgums;

- pazeminās iedzīvotāju izglītības līmenis;

- tālāk izplatās noziedzība un citas antisociālas parādības kā alkoholisms, narkomānija, toksikomānija un klaidonība;

- mazinās vai pat zūd nabadzīgo iedzīvotāju sociālā aktivitāte un zūd uzticība valstij, valdībai, sabiedriskajai iekārtai.

Sabiedrība vēl pilnībā nav apzinājusies nabadzības cēloņus un sekas. Nereti nabadzība tiek uztverta kā pašu nabadzīgāko, nevis sabiedrības problēma. Sabiedrība neapzinās savu atbildību. Ir jānoskaidro, cik lielā mērā par nabadzību atbildīga sabiedrība un kādā - indivīds pats.

Ja valstī ir liels nabadzīgo iedzīvotāju skaits, sabiedrībā valda vilšanās un neticība nākotnei, nabadzīgie atražo nabadzīgos. Nabadzības apkarošanai ir jākļūst par pirmo sociālo prioritāti valstī un pašvaldībās.

Nav pieļaujams valsts un pašvaldību iestāžu bezjūtīgums un netolerance attiecībā pret nabadzīgo lūgumiem sniegt palīdzību. Nekādi nedrīkst pieļaut gadījumus, ka kaut viens vienīgs sabiedrības loceklis ciestu no bada, nesaņemot medicīnisko palīdzību, izdarītu pašnāvību sociālu apstākļu dēļ.

Nabadzības sliekšņi

Nabadzības apkarošanas pasākumu izstrādāšanai un to veiksmīgai īstenošanai ir nepieciešams zināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu, kā arī to slieksni, no kura indivīdu vai mājsaimniecību var atzīt par nabadzīgu un tā var pretendēt un sociālo palīdzību.

Nabadzības slieksnis ir naudas līdzekļu daudzums noteiktā periodā vai tam ekvivalentas materiālas vērtības, kas vienam iedzīvotājam nepieciešamas, lai tas nebūtu nabadzīgs. Jebkurš iedzīvotājs, kura ienākumi ir mazāki par nabadzības slieksni, tiek uzskatīts par nabadzīgu.

Latvijā šīs problēmas pētīšanu sarežģī fakts, ka valstī nav strikti izstrādātu iztikas minimuma kritēriju. Par iztikas minimuma kritērijiem mūsu valstī līdz šim lietoti divi iztikas minimuma normatīvie grozi. Absolūto patēriņa grozu izmantošana ir vislabāk piemērojama ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Nosacījumos, kad ekonomiskā krīze ir pārvarēta un sākas atveseļošana, tā iesaldē patēriņa līmeni, kas paliek atkarīgs vienīgi no inflācijas tempiem un neņem vērā labklājības izaugsmi valstī.

Salīdzināsim mājsaimniecību budžetu pētījuma datus ar diviem plašāk pazīstamajiem iztikas minimumiem (latu mēnesī):

Avots: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1998.g., Centrālā statistikas pārvalde, 1999.g.