Edmunds Vaskis, ekonomists, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Iznāk, ka lielākajai iedzīvotāju daļai to rīcībā esošais ienākums nepārsniedz iztikas minimumu. Saskaņā ar Mājsaimniecību budžetu pētījuma datiem, 1998. gadā 60% no iedzīvotājiem to rīcībā esošais ienākums bija zemāks par krīzes iztikas minimumu. To īpatnējais svars pilsētās bija 53%, laukos - 74%.

Šādam iedzīvotāju skaitam valsts pašreiz nespēj sniegt materiālu palīdzību, nodrošinot, lai visu iedzīvotāju ienākumi pārsniegtu iztikas minimumu. Tādēļ iztikas minimumiem, kas noteikti pēc patēriņa groziem, ir zinātniska un sociālpolitiska nozīme, tie raksturo stāvokli valstī, bet pēc tiem nevar noteikt nabadzības slieksni, zem kura noslīdot, mājsaimniecībai ir tiesības uz sociālo palīdzību. Nosakot pēdējo, bez iedzīvotāju vajadzībām vēl ir jāņem vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas.

Attīstīto valstu pieredze liecina, ka minimālo darba algu, pensiju un citu sociālo izmaksu noteikšanai tiek izmantots noteikts procents no vidējā ienākumu līmeņa vai vidējās darba samaksas valstī. Piemēram, Eiropas Savienības Statistikas pārvalde kā nabadzības sliekšņa kritēriju starpvalstu salīdzinājumos lieto 50% no aritmētiskā vidējā vai mediānas ekvivalentā iedzīvotāju ienākumu līmeņa (pārrēķinot uz vienu ekvivalento patērētāja vienību).

Relatīvā iztikas minimuma normatīva noteikšana procentos no vidējā darba samaksas līmeņa valstī varētu būt diskusiju un saskaņošanas objekts kā Latvijas trīspusējā darba devēju, valsts un arodbiedrību konsultatīvajā padomē, tā arī citās ieinteresētajās valsts un sabiedriskajās institūcijās. Relatīvā iztikas minimuma normatīva, piemēram, procenta no vidējās darba samaksas valstī, noteikšana ļautu to samērā īsā laikā izstrādāt un saskaņot ar ieinteresētajām pusēm. Līdzīga metode būtu lietojama, nosakot minimālo darba algu.

Tātad mūsu viedoklis iztikas minimumu noteikšanā ir šāds.

1. Neatteikties no esošā pilnā iztikas minimuma un krīzes iztikas minimuma groza un saglabāt tos kā sociālos orientierus dažādu nabadzības līmeņu novērtēšanai. Esam pārliecināti, ka šie grozi, sevišķi pirmais, ir pietiekami pamatoti. Viena vai otra līmeņa sasniegšana liecinātu par sekmēm nabadzības masveidīgas izplatības pārvarēšanā.

2. Garantētā sociālā minimuma noteikšanai izmantot relatīvo nabadzības slieksni.

3. Kā relatīvo nabadzības slieksni iesakām izmantot noteiktu procentu no tautsaimniecībā nodarbināto darba algas, ko reizi ceturksnī publicē Centrālā statistikas pārvalde.

4. Slieksni nosacīt nevis uz vienu vidējo iedzīvotāju, bet uz ekvivalento patērētāju.

Ienākumu līmeņa noteikšanai, kas varētu pretendēt uz sociālo palīdzību, izmantot ekvivalences skalas.

Ekvivalences skalas

Sabiedrībā nav ne tikai divu vienādu cilvēku, bet arī vienādu ģimeņu un mājsaimniecību. Vispāratzīts ir fakts, ka bērnu patēriņa vajadzības ir mazākas nekā pieaugušajam. Turklāt mājsaimniecības kopējās izmaksas (īre, komunālie maksājumi, aprīkošana ar nepieciešamo inventāru) visdārgāk izmaksā vieniniekam, kam tās jāsedz vienam pašam. Ģimenē tas sadalās uz katru tās locekli, un, jo lielāka ģimene, jo šī summa uz katru tās locekli relatīvi samazinās. Respektīvi, četriem cilvēkiem nevajag tieši četras reizes vairāk patēriņa resursu, nekā vienam vienos un tajos pašos apstākļos.

Lai samērotu dažāda sastāva mājsaimniecību vajadzības, ir ieteiktas dažādas ekvivalences skalas, pēc kurām aprēķina ekvivalento patērētāju skaitu. Ja mēs mājsaimniecības ienākumus vai patēriņa izdevumus dalām ar šo rādītāju, iegūstam ekvivalentu ienākumu vai izdevumus.

Pašreiz Eiropā visplašāk ir pazīstamas OECD1 ekvivalences skalas:

.............................................

1 Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD)

Minētās skalas izmanto galvenokārt starptautiskiem salīdzinājumiem, bet katrā atsevišķā valstī tās modificē. Igaunijā lieto ekvivalences skalu, saskaņā ar kuru pirmā pieaugušā patēriņu pieņem par 1, bet visu nākamo, ieskaitot bērnus, - par 30% zemāku jeb 0,7.

Līdz plašāku pētījumu pabeigšanai autori iesaka apspriest šādu ekvivalences skalu, kas kombinēta, izmantojot OECD pamatskalu, Igaunijā izmantoto un Latvijas pirmās neatkarības periodā izmantoto skalu, kā arī dažus savus ieteikumus:

Mūsu ekspertīzes rezultātā palielināts vieninieka ekvivalences koeficients līdz 1,3 (variants 1,2). To galvenokārt pamato vieninieka daudz lielāki mājokļa uzturēšanas un komunālo maksājumu izdevumi, nekā dzīvojot ģimenē. 1998.gadā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, laulāti pāri ar bērniem dzīvoklim izdeva Ls 8,23, bet vieninieki - Ls 15,60. To pašu rēķinot uz vienu OECD patērētāja vienību, iegūstam Ls 11,69 un 15,60. Pieņemot vieninieka ekvivalences koeficientu 1,3, iegūstam, ka vieninieki, rēķinot uz patērētāja vienību, ir izdevuši dzīvoklim Ls 12,00, kas ir tuvu ģimenes ar bērniem izdevumiem (Ls 11,69).

Visas šīs skalas par bāzi pieņem pieaugušu patērētāju - ģimenes galvu. Līdz ar to patērētāju vienību skaits valstī ir mazāks nekā mājsaimniecības locekļu skaits un ienākumi un izdevumi uz patērētāja vienību - lielāki nekā uz mājsaimniecības locekli.

Lai šo neērtību novērstu, ekvivalences skalu var centrēt, par bāzi pieņemot vidējo valsts iedzīvotāju. Centrējot pēdējo rekomendēto ekvivalences skalu pēc 1998. gada ekvivalences grupu īpatsvariem, iegūstam, ka vieninieku vajadzētu vērtēt ar 1,570, ģimenes galvu - ar 1,208, citus pieaugušos - 0,845, skolas vecuma bērnus - ar 0,725, pirmsskolas vecuma bērnus - ar 0,483 ekvivalences vienībām.

Centrēta ekvivalences skala nedod nekādas priekšrocības kādai no grupām, tikai patērētāju vienību lietošana padara vienkāršākus un uzskatāmākus analītiskos aprēķinus.

Ceļi uz nabadzību

Iepriekš minētajā nabadzības izpētes kvalitatīvajā pētījumā (1998.g.) respondenti norādīja šādus nabadzību izraisošus un veicinošus faktorus:

- bezdarbs;

- mazas algas, ko bieži izmaksā ar aizkavēšanos, maksā daļēji, aploksnē vai graudā;

- dārgi komunālie pakalpojumi, kas bieži nesamērojami ar algām;

- naudas reforma, lielā inflācija, "Bankas Baltija" sabrukums, kas atņēma cilvēkiem mūžā ietaupīto;

- nepietiekami bērnu pabalsti (lielām ģimenēm);

- zemas lauksaimniecības ražojumu cenas tirgū, augstas tehnikas cenas un lieli ieguldījumi ražošanā;

- valdības nekompetence un vienaldzība pret tautas dzīves līmeni;

- alkoholisms, kas bieži ir bezdarba cēlonis vai sekas, vai arī izpaužas gan kā sekas, gan cēlonis citām pārejas perioda grūtībām;

- padomju laikā ieaudzinātā paļaušanās uz valdību.

Par īpašām riska grupām ir jāuzskata:

- ģimenes, kurās ir trīs vai vairāk bērnu;

- nepilnās ģimenes (visbiežāk - vientuļās mātes);

- ģimenes, kurās vecāki ir bezdarbnieki;

- bezdarbnieki pirmspensijas vecumā;

- invalīdi;

- vientuļie sirmgalvji bez sociāliem kontaktiem.

Papildu riska faktori:

- mājsaimniecības galvenajam pelnītājam ir pamatskolas vai zemāka izglītība;

- galvenais ienākumu avots ir lauksaimniecība vai sociālie maksājumi (izņemot pensijas);

- mājsaimniecība dzīvo laukos;

- mājsaimniecības galvenais pelnītājs meklē darbu.

Pasākumi

nabadzības apkarošanai

Tā kā nabadzības cēloņi var būt gan sociāli, gan individuāli, tad pret nabadzību jācīnās tiklab valstij kopumā, kā arī pašām mājsaimniecībām. Turpmāk ieskicēsim tikai valsts un pašvaldību mērogā risināmos pasākumus.

Nabadzības novēršanas pasākumus nedrīkst skatīt atrauti no valsts vispārējās ekonomiskās situācijas. Resursus tās apkarošanai var rast, palielinot valstī saražoto iekšzemes kopproduktu un to taisnīgi sadalot.

Pēc autoru domām, būtu jāveic šādi pasākumi nabadzības apkarošanai valstī:

- apzināties, ka nabadzības plaša izplatība ir sociāla slimība, kas jāapkaro ar visiem sabiedrības rīcībā esošiem resursiem. Tai ir jābūt visaugstākai prioritātei kā valstī, tā arī ikvienā pašvaldībā;

- nepieciešami pasākumi ražošanas attīstīšanai kā līdzeklis darba vietu un nodarbinātības palielināšanai un atskaitījumu palielināšanai sociālajā un pašvaldību budžetos. Nepieciešama skaidra valsts politika ražošanas sfērā un jo sevišķi lauksaimniecībā;

- par vienu no pasākumiem iedzīvotāju pašmobilizācijai, lai izkļūtu no nabadzības, ir jāuzskata mazās un sīkās uzņēmējdarbības un amatniecības veicināšana, sevišķi laukos, atbrīvojot to no aplikšanas ar dažāda veida ierobežojumiem un nodokļiem.

Valstij jāveicina godīgas un drošas uzņēmējdarbības uzplaukums, dzīves stilu dažādība, kas veicinātu jaunu nozaru attīstību un iespējas realizēt katra sabiedrības locekļa individuālās spējas un talantus. Ja valsts pratīs radīt apstākļus šo talantu realizēšanai, būs radīts pamats vispārējai labklājības izaugsmei un sociālo maksājumu slogs samazināsies;

- nepieciešams daudz stingrāk kontrolēt sociālā nodokļa iekasēšanu, jo darba ņēmējiem darba devēja neizdarīto sociālā nodokļa nemaksu dēļ tiek atrautas valsts sociālās garantijas bezdarba apstākļos. Nav saprotama liberālā attieksme pret šādiem gadījumiem, kas būtu stingri sodāmi;

- nepieciešams izskatīt jautājumu par sociālā un ienākumu nodokļa diferenciāciju atkarībā no izpeļņas lieluma. Apstākļos, kad nabadzības problēma valstī ir ļoti aktuāla, nepieciešama lielāka sabiedrības locekļu sociālā atbildība un solidaritāte. Lieli ienākumi ir jāapliek ar progresīvu ienākumu un sociālo nodokli. Tajā pašā laikā nedrīkst nodokļa nastu uzkraut uz vidusslāņa (tā klasiskajā izpratnē radošo aprindu pārstāvji, inteliģence, mazie uzņēmēji u.c.) pleciem;

- palielināt akcīzes nodokli luksusa precēm un elitāriem pakalpojumiem;

- jāsekmē vispārējas obligātas ienākumu deklarācijas sistēmas ieviešana, panākot labāku nodokļu iekasēšanu. Trūcīgajiem nodokļu maksājumi varētu tikt daļēji atmaksāti, pirmām kārtām tās summas, kas saistītas ar bērnu izglītošanos un veselības aprūpi;

- minimāli garantētā darba alga ir jāapliek ar minimālo sociālo nodokli vai vispār no tā jāatbrīvo. Tas varētu veicināt sociālā nodokļa maksājumu nokārtošanu, kā rezultātā sociāli apdrošināto personu loks pieaugtu;

- nepieciešams strikti nodalīt valsts un pašvaldību lomu palīdzības sniegšanai trūcīgajiem. Tās pārlikšana vienīgi uz pašvaldību pleciem ir ceļš "uz nekurieni";

- ir jāizstrādā skaidri un visiem saprotami kritēriji sociālās palīdzības saņemšanai. Pamatojums varētu būt minimālais ienākumu līmenis, rēķinot uz ekvivalento patērētāju, zem kura cilvēkiem pienākas saņemt valsts vai pašvaldību sociālo palīdzību;

- ir jāveic pasākumi pabalstu programmu striktai diferenciācijai atkarībā no palīdzības prasītāja ienākumu līmeņa. Pašlaik pabalstus gūst uzstājīgākie un nereti informētākie vai izglītotākie. Atkarībā no trūcības pakāpes cilvēki varētu pretendēt uz dažāda plašuma palīdzības programmām;

- nepieciešama vispusīga visu sabiedrības locekļu informētība par sociālās palīdzības saņemšanas iespējām.

Nabadzīgie bieži sūdzas, ka ir grūti iegūt skaidru informāciju par savām iespējām un tiesībām. Šiem ierobežojumiem ir vairāki cēloņi - ierobežotas iespējas izmantot saziņas līdzekļus (piemēram, sabojājies televizors vai radio, naudas trūkums laikrakstu abonēšanai, savstarpēju kontaktu samazināšanās). Savukārt informācijas trūkums mazina cilvēka spēju mobilizēties, lai pats pārvarētu radušās grūtības, palielinās iespēja tikt atstumtam (vecuma, dzimuma, etnisku vai valodas iemeslu dēļ, kā arī diskriminācijas dēļ sakarā ar invaliditāti) un iespēja tikt ekspluatētam. Turklāt daudzi respondenti palīdzības lūgšanu no valsts iestādēm uzskata par pazemojošu un uztver to kā ubagošanas paveidu.

Pašlaik daudzi cilvēki pēc palīdzības negriežas, jo vienkārši viņiem par to nav nekādas informācijas. Cilvēki sūdzas arī par to, ka valsts pārvaldes reformu dēļ viņi jūt apjukumu un nedrošību, jo nepārtraukti mainās noteikumi un prasības; daži uzskata, ka ierēdņu attieksme un prasības pret iedzīvotājiem mainās atkarībā no cilvēka, kurš amatu ieņem.

- nepieciešams, lai pašvaldības savā teritorijā apzinātu visus trūcīgos un nevienu neatstātu bez uzskaites. Lai to nodrošinātu, būtu jāpalielina sociālās palīdzības dienestu darbinieku skaits Latvijas pilsētās uz citu pašvaldību struktūrvienību darbinieku skaita samazināšanas rēķina;

- sabiedrībā, sākot ar mācību iestādēm un beidzot ar sociālās palīdzības dienestiem, jāieaudzina toleranta attieksme pret trūcīgajiem.

Respondenti liecina, ka sociālās palīdzības dienesti, sevišķi lielajās pilsētās, pauž nosodījumu pret trūcīgajiem, sevišķi pret daudzbērnu ģimenēm.

Daži potenciālie sociālās palīdzības pieprasītāji neprasa pabalstu, jo neuzticas un pat baidās no šīm iestādēm. Daži palīdzības lūdzēji, kas ir saskārušies ar darbinieku rupjību vai, kā viņi to uztver, nicinošu attieksmi, vairs neiet pēc palīdzības, kamēr nenonāk izmisuma stāvoklī. Citi respondenti sūdzas par sociālās palīdzības darbinieku moralizējošiem izteikumiem. Darbinieki īpaši nosoda lielās ģimenes, pārmetot, ka tās ir apgrūtinājušas sevi ar tik daudziem bērniem.

- ir jāpārtrauc iedzīvotāju izlikšana no dzīvokļiem īres un komunālo maksājumu parādu dēļ, ja tajās ir bērni un vairāki bezdarbnieki, kas reģistrējušies Valsts nodarbinātības dienestā, kā arī vientuļi sirmgalvji bez apgādniekiem;

Dzīvokļu maksājumu dārdzības neatbilstība maksāšanas iespējām ir milzīgs trieciens ģimenēm, un daudzi pamazām nonāk parādos. Parādnieku izlikšana no dzīvokļiem ir kļuvusi par teroru pret tiem, kas objektīvu apstākļu dēļ nav spējīgi nokārtot šos maksājumus.

Š.g. 2. jūnijā "Latvijas Vēstnesī" tika publicēta astoņu valsts un sabiedrisko organizāciju atklāta vēstule "Par cilvēku izlikšanu no dzīvokļiem". "Pēc Tiesu darba un statistikas nodaļas datiem, kopējais lietu skaits Latvijas tiesās pirmajā instancē, kas tika izskatītas ar spriedumu, 1998. gadā ir 52 970." Kaut arī reāli izlikto skaits ir daudz mazāks, jau pats izlikšanas prāvas process tiesāties nepieredzējušiem sagādā smagu morālu traumu un apziņu par piederību nabadzīgai, valstij nevajadzīgai iedzīvotāju kategorijai.

Mēģinājumi diferencēt īres likuma noteikumus pašvaldību un privātos namos nostāda nevienlīdzīgā situācijā privātos namos nonākušos iedzīvotājus, viņiem nav iespēju piedalīties dzīvokļu privatizācijā.

- jāsaglabā īres griestu paaugstināšanas ierobežojumi visu īpašuma formu daudzdzīvokļu namos līdz radikālai valsts iedzīvotāju labklājības uzlabošanai;

- jāīsteno speciāla reģionālā programma Latgales izvešanai no dziļas ekonomiskās un sociālās krīzes. Pašlaik nabadzības izplatība Latgalē ievērojami pārsniedz vidējos rādītājus valstī;

- jārealizē izglītības programma, kas palīdzētu trūcīgo ģimeņu bērniem tikt pie izglītības. Tā varētu izpausties kvotu noteikšanā iestājai augstskolās, studiju kredīta ārpuskārtas piešķiršana jauniešiem no trūcīgām ģimenēm. Brīvpusdienas skolās trūcīgo ģimeņu bērniem jāpiešķir bez bērnus pazemojošiem nosacījumiem. Ir fakti, kas liecina, ka bērni, kas saņem brīvpusdienas, sēž pie atsevišķa galda, saņem sliktākas kvalitātes ēdienu un jūtas pazemoti, jo citi bērni saka, ka viņi ēdot "par citu cilvēku naudu";

- jānoņem ierobežojumi arodapmācībai Valsts nodarbinātības dienesta norīkojumā visiem, kas vēlas mācīties, ieskaitot pusaudžus, kas nav ieguvuši vispārējo izglītību un mācības neturpina. Noņemt vecuma ierobežojumus visiem tiem, kas vēlas mācīties pārkvalificēšanās kursos;

- valsts sociālie pabalsti ģimenēm jādiferencē atkarībā no bērnu skaita tajās. Nepieciešams rast līdzekļus speciāliem pabalstiem tiem bērniem, kas apmeklē skolu un nāk no ģimenēm, kurās ir smagi materiālie apstākļi, piemēram, nepilnā ģimene, ģimene, kurā nav strādājoša apgādnieka (bezdarbnieki) u.tml.;

- izlemjot jautājumu par pabalstu piešķiršanu, ir jāņem vērā, vai mājsaimniecībai pieder lauksaimnieciski apstrādājama zeme, vienlaikus nepieļaujot jau spēkā esošo pabalstu apjomu samazināšanu laukos dzīvojošām trūcīgām mājsaimniecībām;

- nepilnajās ģimenēs, kuras pametuši tēvi un nemaksā alimentus, noteikt pabalstus, kas vēlāk piedzenami no alimentu nemaksātājiem;

- nelabvēlīgajās ģimenēs, kurās ir pamats domāt par pabalstu nodzeršanu, naudas pabalstus aizstāt ar taloniem pārtikas un pirmās nepieciešamības preču iegādei;

- nav pieļaujama darbspējīgo parazitēšana uz pabalstu rēķina. Pabalsti jāsavieno ar noteiktu nosacījumu izpildi, piemēram, piedalīšanos sabiedriskajos darbos;

- izstrādāt programmu bezmaksas vai daļēji dotētu medikamentu izsniegšanai trūcīgajiem iedzīvotājiem, kam ir ārstu rekomendēta regulāra medikamentu terapija;

- apstākļos, kad valstī ir izplatījusies nabadzība, nosodāma un amorāla ir valsts un pašvaldību tiekšanās tērēt līdzekļus dārgu auto, inventāra u.c. iegādei un elitāru pasākumu rīkošanai;

- ir jāveicina iedzīvotāju uzkrājumu veidošana, kā arī jārada nosacījumi uzkrājumu iesaistīšanai apritē, glabājot tos finansu iestādēs, ar pilnu valsts garantiju neatkarīgi no uzkrājumu lieluma;

Šādi akumulētus līdzekļus varētu izmantot ražošanas attīstībai un daļējam iekšējam aizņēmumam sociālo programmu veikšanai. Šim nolūkam nepieciešams pārvarēt lielas iedzīvotāju daļas neuzticību banku sistēmai;

- ir jāpalīdz trūcīgajiem orientēties situācijā, kad tie ir nabadzības apdraudēti.

Nereti šiem cilvēkiem trūkst pozitīva piemēra vai mērķa. Sevišķi svarīgi tas ir jaunajai paaudzei. Valsts radio un televīzijā jāpopularizē pozitīvā pieredze nabadzības pārvarēšanā, jāveicina pieredzes apmaiņa trūkuma pārvarēšanā. Varbūt būtu jāizdod bezmaksas avīze, kas būtu pieejama pašvaldību sociālās palīdzības dienestos.

Ir skaidrs, ka lielāko daļu no minētajiem pasākumiem (un tie nebūt nav visi!) nevar veikt ar dažiem Saeimas likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. Būs jāveic ilgs un pacietīgs darbs, bet tas jāsāk tūlīt. Jāsāk ar attieksmi. Visiem jāapzinās sava atbildība par nabadzības novēršanu valstī - no pirmās personas līdz ierindas darba darītājiem. Cilvēki, kas cīnās par izdzīvošanu, nevar mīlēt valsti un iekārtu, kurā viņi kļuvuši nabagi, bet mēs gribam, lai visi varētu mīlēt Latviju.