Latvija: 1939–1948

Tā tas bija, tā notika

Latvijas tauta iegāja savas vēstures traģiskākajā desmitgadē, kurā nācās piedzīvot valstiskās neatkarības zaudēšanu, divu totalitāru režīmu okupāciju un zemes pārvēršanu kaujas laukā. Desmitiem tūkstošu cilvēku tika noslepkavoti masu represijās, mira padomju gulaga nometnēs vai izsūtījuma vietās un nacistu koncentrācijas nometnēs, krita karā svešzemju armijās. Simtiem tūkstošu bija spiesti doties bēgļu gaitās. Gan staļinisms, gan nacisms mēģināja uzspiest savu cilvēknīdēju ideoloģiju, jo tos vienoja centieni iznīcināt pašu Latvijas tautas jēdzienu. Staļina un Hitlera diktatūrai bija vajadzīgi nedomājoši vergi, akli un paklausīgi pavēļu izpildītāji bez sirdsapziņas. Apzināti un mērķtiecīgi tika kultivēts naids starp dažādām Latvijas iedzīvotāju sociālajām grupām un tautībām. Cilvēcība un līdzjūtība tapa pasludināta par krimināli sodāmu gļēvuma pazīmi, bet piedalīšanās savu līdzpilsoņu slepkavošanā un nodevība tika celtas augstākā pilsoniskā tikuma rangā. Diemžēl šī smagā mantojuma sekas mēs izjūtam vēl šodien.

“Kopīgi strādāsim, kopīgi aizlūgsim par mieru tām tautām, kas šodien pacēlušas ieročus viena pret otru,” ar šādu vēstījumu pie Latvijas tautas vērsās tās valdība, sākoties jaunam pasaules karam. Kārļa Ulmaņa valdība loloja cerības, ka tai izdosies pasargāt Latviju no kara un saglabāt valsts neatkarību. Taču starp nacistisko reihu un staļinisko padomju impēriju esošo tautu un valstu (arī Latvijas) likteņi jau bija izlemti, Maskavas Kremļa kabineta klusumā nacistu un padomju ārlietu pārzinātājiem Ribentropam un Molotovam vēl nedēļu agrāk parakstot slepeno protokolu, ar kuru tika pavērts brīvs ceļš karam, bet Latvija kopā ar daudzām citām valstīm ietilpināta padomju interešu sfērā. Ilgi nebija jāgaida, un oktobra sākumā Latvijas ārlietu ministru Vilhelmu Munteru pēc Molotova prasības vajadzēja sūtīt uz Maskavu. Padomju Savienības vadoņi Staļins un Molotovs, draudot ar bruņotu iebrukumu nepakļaušanās gadījumā, piespieda Latviju parakstīt savstarpējās palīdzības paktu. Padomju Savienībai bija vajadzīgas militārās bāzes Latvijas teritorijā, it kā lai aizsargātu Latviju. Sarunās Staļins piepeši kļuva ļoti vēlīgs un pat atļāva V.Munteram bāzēs izvietojamo karavīru skaitu notirgot no 50 tūkstošiem uz 25 tūkstošiem. Tiesa, kara jūrnieki un “tehniķi” šajā skaitā netika ierēķināti. Līgumā svinīgi apsolīja sekojošo: “Šī pakta izvešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāru rīcību.” K.Ulmanis tagad pilnīgi noticēja, ka Staļins ir dabūjis visu, ko vēlējies, un jaunu prasību vairs nebūs, jo nu gan Latvija PSRS interešu sfērā ir iekļauta, gan neatkarība saglabāta. Tiešām, arī padomju karaspēka vienības uz tām paredzētajām bāzēm Latvijā devās slēgtos dzelzceļa sastāvos pilnīgā saskaņā ar visiem līguma nosacījumiem.

Tagad sāka rīkoties nacistiskā Vācija. Lai no “padomju ietekmes sfēras” varētu izceļot Latvijas vācu tautības pilsoņi, starp Vāciju un Latviju tika noslēgts attiecīgs līgums, kurš paredzēja, ka vācbaltiešiem labprātīgi jāatsakās no Latvijas pavalstniecības un jāaizbrauc. Latvija zaudēja savu vācu minoritāti. Augsts Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks pārskatā par vācbaltiešu izceļošanu rakstīja: “Katrā ziņā nav noliedzams, ka izceļošana notiek ar ļoti grūtu sirdi. [..] Latviešu publika noskatās šinī kustībā ne tikai bez naida, bez skaudības vai zobgalības, bet gan ar zināmu līdzjūtību pret aizbraucējiem.” Ne visiem vāciešiem par elku bija kļuvis Hitlers, bet nonākšana Staļina varā vilināja vēl mazāk. Palicēji šo izceļošanu uztvēra kā nelaimi vēstošu signālu, tātad – glābjas, kas var. Latviešu vidū atradās cilvēki, kuri tagad izmisīgi centās atrast un pierādīt savu vāciskumu. Viņiem K.Ulmanis veltīja vārdus: “Uz neatgriešanos!”

Latvijas valdība turpināja precīzi pildīt visus ar Maskavu noslēgtā bāzu līguma nosacījumus, apmierināja aizvien jaunas un jaunas padomju puses kaprīzās prasības pēc papildu zemes gabaliem, lielāka “strādnieku un tehniķu” skaita ievešanu, kārtīgi apgādāja bāzēs izvietotos karavīrus ar pārtiku, piecieta nomas maksas nesaņemšanu.

Taču tad pienāca Latvijas valsts pēdējās dienas. Naktī uz 1940. gada 15.jūniju bruņota padomju karavīru vienība uzbruka diviem Latvijas robežposteņiem, nogalinot piecus cilvēkus. Nākamajā dienā Latvijas valdība saņēma ultimātu, kurā Latviju apsūdzēja savstarpējās palīdzības pakta pārkāpšanā un Baltijas valstu militārās savienības veidošanā pret PSRS. Padomju Savienība pieprasīja jaunas valdības veidošanu Latvijā un padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu. K.Ulmaņa valdība ultimātu pieņēma, un 17.jūnijā Latvijas ceļus pārplūdināja Sarkanās armijas vienības un kara tehnika, ieņemot visus svarīgākos valsts centrus. Latvijas Republika formāli vēl pastāvēja mēnesi, pēc Maskavas emisāra priekšā celta saraksta K.Ulmanim bija jāsastāda jauna valdība no tautā populāriem cilvēkiem, bet pilnīgi nespējīgiem politiķiem, paklausīgām marionetēm. Arī pats K.Ulmanis uz šo mēnesi vēl palika Valsts prezidenta krēslā. Tika nospēlēta īsa “demokratizācijas” izrāde, sarīkojot Tautas saeimas vēlēšanas ar vienu vienīgu sarakstu, “atpalikušie” Latvijas pilsoņi bija jāiepazīstina ar “staļinisko padomju demokrātiju”. Tautas saeima pasludināja padomju varas nodibināšanu Latvijā un lūdza PSRS uzņemt to savā sastāvā. Lūgums drīzumā tika izpildīts. Zemi, bankas, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumus un lielus namīpašumus nacionalizēja, zemniekiem gan svēti apsolot, ka kolhozu Latvijā nebūs. 

Nobeigums sekos

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents

Vācijas un PSRS 1939.gada 23.augusta neuzbrukšanas līguma slepenais papildu protokols par interešu sfērām

Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas parakstījuši šo paktu, sevišķi konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pušu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas rezultāts ir šāds:

1. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.

2. Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā Polijas valstij piederīgos apvidos Vācijas un PSRS interešu sfēras aptuveni norobežo upju līnija: Nareva, Visla un Sana.

Jautājumu, vai abu pušu interesēm atbilst neatkarīgas Polijas valsts saglabāšana un kādām jābūt tās robežām, galīgi varēs noskaidrot tikai tālākās politiskās attīstības gaitā.

Jebkurā gadījumā abas valdības šo jautājumu risinās draudzīgas saprašanas garā.

3. Eiropas dienvidaustrumos padomju puse uzsver PSRS intereses Besarābijā. Vācu puse apliecina savu pilnīgu politisko neieinteresētību šajā rajonā.

4. Abas puses šo protokolu turēs stingrā slepenībā.

PSRS valdības pilnvarojumā V.Molotovs

Vācijas valdības vārdā J.fon Ribentrops

Maskava, 1939.gada 23.augusts