Manta un mantas nieki. Mantojums un mantinieki

Pēc Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonda izbraukuma semināra Gulbenes novadā

Runas par iešanu uz Eiropu nav nekas vairāk kā spilgts tēls, zīme. Jo ģeogrāfiski Latvija arvien ir bijusi un ir gandrīz pašā Vecā kontinenta viducī. Tomēr nav apstrīdams — pusgadsimta garumā mūsu darbību un domāšanu mēģināja iedabūt svešos vārtos. Un šo 50 gados sakrauto nastu nav nemaz tik viegli nomest no kamiešiem.

Tā bija viena no atziņām, kas izskanēja Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonda izbraukuma seminārā Gulbenes rajonā 11. un 12.septembrī, dienās, kad 46 Eiropas kultūras mantojuma dalībvalstīs aizsākās akcija "Eiropa — kultūras mantojums". Arī Latvijā.

Jau ierasts, ka Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros mūsu valstī sabiedrības uzmanība tiek pievērsta kādai noteiktai tēmai. 1999. gadā — simt mūsu dievnamiem, bet 2000. gadā — Latvijas lauku kultūrvēsturiskajai ainavai. Jāteic — seminārā abas šīs tēmas savijās jau šogad, jo savstarpēji ir cieši saistītas. Un gluži simboliski, ka no Eiropas kultūras mantojuma plakāta šoruden skatītājus uzrunā kalts bruģakmens, kur uz vienas skaldnes iegravētas pils, baznīcas un vēl kādu namu aprises. Viss jau sākas ar pamatiem. Ja tie ir greizi, uz labu iznākumu grūti cerēt.

Celtnēm gan lielākoties vispirms cieš jumts, bet pamati parasti saglabājas visilgāk.

No pieminekļa līdz vientuļam piemiņas akmenim. Tuvais tālums

Krāces. Jāņa Misiņa dzimtās mājas

Lai nokļūtu lielā grāmatnieka, latviešu bibliogrāfijas pamatlicēja un plašākās latviešu grāmatu krātuves veidotāja Jāņa Misiņa dzimtajās mājās, jābūt gaišreģim vai zinātājam — uzraksta vai norādes nav nekur. Kaut arī Krācēs iekārtota ekspozīcija, kas stāsta par Jāņa Misiņa dzīvi un darbīgo mūžu.

Mēs nemaldāmies, jo ceļu rāda pats Tirzas pagasta vecākais Māris Raģelis. Tiem, kas meklēs Krāces citreiz, var noderēt atgādne, ka turp jābrauc gar Brīvzemniekiem un Ķidām — šie ceļa rādītāji ir labi ieraugāmi.

Krāces ir divstāvu mūra nams, kas vismaz ārēji liek domāt par ēku, kurai laika zobs neko nevar izdarīt. Tomēr ne jau tikai ziedoša cilvēka čaulā reizēm ieslēpts sabrucis vraks: vienā no ekspozīcijas telpām grīdā rēgojas prāvi caurumi, kuros neuzmanīgs staigātājs var iebrukt līdz puslieliem. Kā radušās tādas lamatas?

Māris Raģelis stāsta, ka jau krietnu laiku nams ir slims — mūros iemeties brants, arī grīdā, tas pamazām ķieģeļus pārvērš gruvešos. Varētu jau pagasts mēģināt vēl ko glābt, bet Krāces ir atguvuši Jāņa Misiņa mantinieki, kas mīt Amerikas Savienotajās Valstīs. Ko cita privātīpašumā ir tiesīga darīt vietējā vara? Neko. Ja nu vienīgi sameklēt nomnieku, lai mājas nepaliktu neapdzīvotas. Bet arī šajā gadījumā jāslēdz līgums ar īpašnieku pilnvaroto pārstāvi. Un tas tomēr par samaksāto apsaimniekošanas nodokļu naudu vien Krāces nomā negrib atdot, cerot uz kādu labumu arī mantinieku kabatā. Tomēr visas pazīmes rāda, ka tādējādi mantojums un manta jau drīzumā var pārvērsties par mantas nieku. Jo galaiznākumā mājas būs tukšas. Neapdzīvotā un neapkurinātā ēkā brants savu posta darbu turpinās krietni straujāk. Pagasts domā izvākt un jau sācis pārvietot citur arī senāk iekārtoto ekspozīciju par Jāni Misiņu.

Kas paliks pāri pēc vēl kāda laika? 1977. gada Dzejas dienās atklātais un Jānim Misiņam veltītais piemiņas akmens Krāču pagalmā. Vai būs šāds vai cits risinājums, to rādīs notikumu tālākā attīstība.

Tikai akmens vien vairs rodams Tirzas pagasta Dārtiņās, kur 1901. gada 19. jūlijā dzimis mūsu operdziedonis un rakstnieks Mariss Vētra. Sagaidot sava dižā novadnieka simtgadi, Dārtiņu mājvietā iecerētas plašas svinības ar ugunskuriem un citām izdarībām.

Bet pagasta vecākā domas riņķo daudz tuvākos lokos:

— Kultūra sākas ar kultūrvidi. Skolai pagasts gadā atvēl 32 tūkstošus latu, šogad piecus tūkstošus izdevām, lai skolēniem būtu mūsdienu Eiropas prasībām atbilstošas tualetes. Ar to sākam audzināt nākamo paaudzi.

Pērn, braucot uz Rīgu, priecēja sakoptās šoseju grāvmalas. Atgriezos mājās un ierosināju skolā sākt operāciju "Grāvmalas". Sagādājām plastmasas maisiņus, izdalījām skolēniem, aprādot, ka tieši viņi visvairāk piedrazo — ar čipšu paciņām, visādiem papīriem. Šī akcija nebija veltīga, jo pēc tam jaunie sāka audzināt vecākus. Kāds no tēviem reiz vaļsirdīgi kratīja sirdi: "Braucam abi ar dēlu, es pa mašīnas logu izmetu izsmēķi, bet puika liek apturēt un cigaretes nodeguli man savākt — pretējā gadījumā tas būšot jādara viņam..."

Māris Raģelis brīdi klusē. Un tad turpina:

— Visi jau grib atnākt pie gatava, sakopta. Bet kādam ir jāsāk. Un vairāk jāpaļaujas uz jaunajiem, nākamo paaudzi. Lai iejūtas, lai sāk laikus veidot mūsu nākotni. Jo vecajiem iekšā ir pagātnes raugs un attieksme — gan jau kāds atnāks un kaut ko iedos, pašiem mums nekas nav jādara, varam gaidīt un kritizēt, ka nekas nav izdarīts... Kaut patiesībā katram ir jāpaveic daudz vairāk. Un būs jādara. Bet pagaidām pat apkārtnes sakopšanas talkās daudzi izpaliek, cerēdami, ka citi jau atnāks.

Cik ilgi vēl leposimies tikai ar simt vai vairāk gadu veciem tirzmaliešiem? Jāsāk izpētīt arī to, kas noticis pirms gadiem desmit, divdesmit. Jo dzīve jau neapstājas.

Tā iet, ka ziedu nesamīt...

Druvienas vecā skola

Druvienas vecā skola bijusi gaismas devēja pagasta jaunajai paaudzei gadsimta garumā. Tolaik, kad te grāmatu gudrību apgūšanas ceļu uzsāka Jānis Poruks, brāļi Rūdolfs un Kārlis Egles, Jānis un Jūlijs Straumes, šo trīsstāvu ēku sauca par jauno skolu. Tā nu nams ir novecojis kopā ar saviem iemītniekiem, bet uz mūžu palicis Jāņa Poruka stāstā "Kauja pie Knipskas".

Kopš 1966. gada vecā skola ir pārtapusi par muzeju, kur iekārtotas piemiņas telpas Jānim Porukam un citiem dižajiem druvēniešiem.

Muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne savā tēlainajā stāstījumā uzbur Jāņa Poruka mūža gaitas spilgtākos brīžus un laiku pa laikam uzdzirkstī ar kādu atziņu, kas gluži kā saules stars spiež ielūkoties cilvēka dvēseles dziļumos. Un tad jau vairs nav būtiski, vai sentence ir paša rakstnieka darbos sameklēta vai citur un citu atrasta.

Sapnis, nebijušais ir tik skaits tāpēc, ka nekad nepiepildās.

Zināt var daudz. Bet sajust var visu.

Tiek atgādināts arī Jāņa Poruka sievas Ernestīnes Pētersones vecāku izteikums vēl pirms abu kāzām: "Kāpēc būtu jāiet par sievu pie pustraka dzejnieka ar tukšām kabatām?"

Bet turpat piemiņas telpā uz sienas ir rindas, kuru autors labi pazīstams: "Cibiņš savā dzīvē nekad nevienam nebija sitis." Un arī šīs: "...pasaulē ir draugi, kuru sirdis ir pērles. Zvejo šīs pērles!"

Druvienas pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Graumanis arī runā par naudas tukšām kabatām — kam gan Latvijas laukos tās mūsdienās ir kārtīgi piebāztas? Turklāt vēl tik tālu no pilsētām. Un Druviena ir vismazākais pagasts Gulbenes rajonā. Tātad Juris Graumanis:

— Muzeja ēku uztur pagasts, un, jāteic, šādas iestādes peļņu nenes. Un dzīvē jau bieži ir tā, ka ir daudz jāizdod, lai mazliet nopelnītu un dabūtu atpakaļ. Tūristi šurp nebrauks, jo te viņiem nav ko darīt brīvajā laikā, trūkst piedāvājuma — ezera nav, upes ar laivu arī nav.

Ligita Zvaigznekalne atklāj, ka dažas ieceres, kā tikt pie papildu peļņas, ir arī muzejam: varētu rīkot romantisku nakšņošanu skolas kādreizējās guļamtelpās simt gadus vecās gultiņās uz cisu maisiem, kas piebāzti ar svaigiem salmiem. Tikai neesot pieprasījuma.

Tomēr vēlāk jau Gulbenē tiek spriests, ka varbūt druvēniešiem nevajag sēdēt un gaidīt, kamēr viņi kādam būs vajadzīgi, bet gan noteiktāk pašiem piedāvāt to, kā nav nekur citur ne Latvijā, ne pasaulē. Un Druviena taču var lepoties ne tikai ar saviem slavenajiem novadniekiem, bet arī ar Silmačiem, kur vēl pirms nedaudziem gadiem tik vērienīgi kopā ar tūkstošiem skatītāju spēlēja un līgoja Nacionālais teātris.

Zalcburga Austrijā,šķiet, plaukst un zeļ, mostas un dodas pie miera ar Mocarta vārdu, mūziku, veidolu sirdī. Var pat apgalvot: ja šajā pilsētā viss ir par kādu nieku dārgāks nekā citur, tad tas ir savdabīgs Mocarta nodoklis.

Vai Druviena nevarētu pelnīt ar Jāni Poruku? Ar Silmačiem? Katram latvietim taču šie vārdi vairs nav jāizskaidro, tie ir jēdzieni, kas viņam vajadzīgi. Un vai sava bagātība allaž pasaulei ir jāatdod par pliku paldies?

Ar dziļu iekšēju lepnumu Ligita Zvaigznekalne apgalvoja, ka Druvienai ir īpaša aura.

Un nāk prātā pagastā dzirdētais: ja gribētu iedēstīt puķīti katram druvēnietim, kas pieminams ar labu vārdu, tad ziedētu viss ceļš no Gulbenes līdz Druvienai.

Bet Jānis Poruks savulaik rakstīja:

"Tā iet, ka ziedus nesamīt,

Tā stāvēt, ka nevienam ceļā..."

Svētavots neaizaug. Kamēr pie tā nāk ļaudis

Vecgulbenes baltā pils savos ziedu laikos un 1999.gadā, kad tikai brīnums un liela nauda var paglābt šo arhitektūras pieminekli. Gulbenieši gan cerību nav zaudējuši

Dienas novakarē Gulbenes bibliotēkas mājīgajā novadpētniecības un humanitāro zinātņu lasītavā risinās domu apmaiņa, ko aizsāk Gulbenes domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs:

— Gulbene ir tipisks lauku rajons, viens no mazākajiem Latvijā. Rajonā ir pietiekams skaits kultūras pieminekļu. Un arī pietiekami daudz problēmu, kā tos saglabāt, uzturēt. Zinu, dažām pašvaldībām šo jautājumu sakārtošanā varbūt ir mazliet vieglāk, jo ir drusku vairāk finansu.

Diemžēl diezgan daudzu problēmu liktenis ir pilnībā atdots pašvaldību ziņā. Bez sociālajiem jautājumiem un visa kā cita uz mūsu pleciem ir arī šī rūpe. Ļoti bieži daudz kas atkarīgs no tā, cik pareizi vietējā vara pati izprot savu atbildību un spēj iesaistīt sabiedrību šo jautājumu risināšanā.

Līdztekus visām citām lietām rajona ļaudis satrauc dzelzceļa likvidācija — no Gulbenes uz Rīgu ar vilcienu vairs nevar aizbraukt. Un kam gan mūsdienās arī ir tik daudz laika, lai šādā ceļā tērētu septiņas stundas? Labi, ka šajā līnijā vēl kust kravu vilcieni, ja to nebūtu, dzelzceļš ātri vien paliktu bez sliedēm.

Bieži vien lauku pašvaldībām ikdienā jālauza galva, kā saglabāt tās piemiņas vietas, kas noteikti ir jāsaglabā. Un kā saglabāt dzelzceļu. Jo šis nostūris attīstījās, tieši pateicoties dzelzceļam.

Bīstama tendence — aizvien biežāk no laukiem aiziet jaunieši. Turklāt talantīgākie, labākie. Bet atgriežas ļoti, ļoti maz. Šogad augusta konferencē mēs varējām rajona saimē uzņemt tikai trīs jaunus pedagogus un nevienu ar augstāko izglītību. Tas ir ļoti bīstams signāls. Daudz vairāk jādomā par to, kā saglabāt laukos jaunatni. Jo viss jau ir kopsakarā. Ja nebūs cilvēku, ne no Rīgas, ne kāda cita centra neizdosies saglabāt pat tos kultūras pieminekļus, kas mums vēl ir.

Un tāpēc gan likumdošanā, gan uzņēmējdarbības politikas attīstībā valstī daudz lielāka vērība ir jāveltī laukiem. Par sevi varu teikt, ka man nav skaistāka rajona un brīnišķīgāku cilvēku kā te, Gulbenē. Tie ir mūsu spēks, ko varētu likt lietā. Ja vien mazliet palīdzētu vēl no centra, tad arī kultūras mantojuma jautājumus mēs spētu risināt tā, kā tas vajadzīgs sabiedrībai.

Gulbenes bibliotēkas direktore Antra Sprudzāne rajona gudrību krātuves galvenās grāmatzines amatā nonākusi pēc skolā nostrādātiem vienpadsmit darba gadiem. Viņa iepazīstina ar akciju "Svētavots":

— No 1997. gada oktobra līdz 1998. gada decembrim rajonu bija pārņēmis projekts "Svētavots". Tā bija akcija — pasākumu cikls 15 mēnešu garumā, lai iepazīstinātu plašāku rajona un pilsētas iedzīvotāju loku ar gadiem krātajiem novadpētniecības materiāliem, kā arī iegūtu jaunus. "Svētavota" ietvaros katram pagastam tika veltīts savs mēnesis, arī Gulbenes pilsētai 1998. gada februārī — 70. jubilejas gadā. Bibliotēkā notika izstādes un arī izbraucieni, lai tiktos ar cilvēkiem un visu savākto apkopotu, apzinoties, ka ikviena aizvadītā diena kļūst par vēstures daļu. Līdztekus notika konkursi par attiecīgo pagastu, kur netrūka jautājumu ne par vēsturi, ne par šodienu. Katrs šis mēnesis beidzās ar sarīkojumu Gulbenes bibliotēkā, kur katrs pagasts cēla sevi priekšā. Pēdējie pasākumi jau izvērsās tik plaši, ka interesentiem mūsu telpās pietrūka vietu — nācās pārcelties uz bibliotēkas pagalmu vai rajona kultūras namu.

Pavisam īss akcijas kopsavilkums atrodams bibliotēkas sagatavotajā uzziņu krājumā par Gulbenes grāmatu krātuvi: "Apkopoti ap 18 tūkstoši materiālu. Saņemti "Svētavota" konkursa 40 dalībnieku darbi — atbildes uz 168 jautājumiem, pa 12 jautājumiem katrā no 14 kārtām. Tika izliktas plašas izstādes un vitrīnas ar visiem iespējamiem materiāliem. Ik mēnesi bija vienam pagastam veltīti sarīkojumi ar pašvaldību vadītāju un pašdarbnieku piedalīšanos. Laba izvērtās sadarbība ar laikrakstu "Dzirkstele" un vietējo televīziju, kas atspoguļoja "Svētavota" norisi. Savu padomu sniedza arī rajona galvenā valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Sarmīte Dundure. "Svētavota" noslēguma sarīkojums noritēja gaišā un priecīgā noskaņā ar pašvaldību vadītāju, kultūras darbinieku, pašdarbnieku piedalīšanos un konkursa uzvarētāju apbalvošanu."

Sarunu turpina Gulbenes vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja Irīna Zeibārte:

— Kultūrvēsturiskā ziņā Gulbenes rajons ir ārkārtīgi bagāts. Te ir daudz ievērības cienīga un pat unikāla. Reizēm man ienāk galvā tādas dīvainas domas, ka arī atpalicībai ir savas labās sekas. Kāpēc mēs tagad varam lepoties, ka tieši cauri Gulbenes rajonam ved Baltijā vienīgais pasažieru šaursliežu dzelzceļš? Pēckara gados bija padomju iestāžu rīkojums, ka visi šaursliežu dzelzceļi jānovāc. Kāpēc Gulbenes — Alūksnes dzelzceļu tas neskāra? Tāpēc, ka vietējie lēmēji un rīkotāji laikus neattapās, lēni čammājās... Un tagad mums ir kultūrvēsturisks piemineklis, kas noteikti jāsaglabā. Arī tautsaimnieciski. Kaut arī tas nebūs viegli.

Ja man ir jāveido kāda izstāde par Gulbenes rajonu vai pilsētu, nav iespējams apiet dzelzceļa tēmu. Jo nevar noliegt — Gulbene kā pilsēta ir izveidojusies, pateicoties dzelzceļam.

Tomēr jāatklāj arī šīs problēmas ēnas puse. Baidos būt nepopulāra vēsturnieku un muzejnieku vidū, bet, kopā ar televīziju apbraukājot Gulbenes — Ieriķu dzelzceļa bijušās stacijas un pieturvietas, piedodiet, es brīžiem neatradu pat taku uz pieturvietu. Pie Uriekstes stacijas mēs vairs nevarējām ne piebraukt, ne pieiet. Tas nozīmē, ka tur varbūt jau gadiem neviens nav gājis. Tāda ir šī otra puse — cilvēks aiziet. Bet kāpēc? Viņš aiziet no nesakārtotas vides. Arī no nesakopta dzelzceļa, kur vismaz desmit vai vairāk gadus sakārtošanai un atjaunošanai nav izdots ne grasis. Man šis problēmu loks šķiet ārkārtīgi sarežģīts un pretrunu pilns. Un, atklāti sakot, atrisinājumu es lāgā neredzu.

Bet vēlreiz gribu atgādināt, ka mums jāapzinās — mūsu rokās ir milzīgs kultūrvēsturiskais mantojums. Šīs bagātības nākotne ir atkarīga no tā, kā mēs pratīsim un spēsim ar to rīkoties.

Nikolajs Stepanovs:

— Jau notikušas neskaitāmas sarunas dažādos līmeņos starp tām pašvaldībām, caur kuru teritorijām iet šaursliežu dzelzceļš, un "Latvijas dzelzceļa", Satiksmes un citu ministriju visādu veidu un rangu vadītājiem. Ļoti elementāra lieta — lai šo dzelzceļa līniju uzturētu, gadā ir nepieciešami 120 tūkstoši latu. Kur tādu naudu ņemt? Cita puse — manuprāt, "Latvijas dzelzceļš" tiek privatizēts. Es izsaku savas aizdomas un domāju, ka tā viss notiek — uz to norāda arī jaunais Dzelzceļa likums, kas stājās spēkā pērnā gada 1. novembrī. Protams, dzelzceļa infrastruktūra un ekonomiskā bāze, ko grib novelt uz pašvaldībām, tām pašreizējos ekonomiskajos apstākļos nav paceļama. Bet "Latvijas dzelzceļš" ir ļoti ieinteresēts no šīs atbildības tikt vaļā, mēģinot spēlēt tikai uz vieniem vārtiem.

Vēlreiz uzsveru — paņemt nav māksla. Un labi saprotam — tāda, kāda šī līnija ir patlaban, kā to izmanto lielajā "Latvijas dzelzceļa" monstrā, neder. Tā ir jāpārkārto, jāpielāgo nopietnākai uzņēmējdarbībai. Bet vienalga — arī tam ir vajadzīgi līdzekļi.

Sarmīte Dundure, Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas Gulbenes rajona galvenā valsts inspektore:

— Vēl kāda nianse — Gulbenes — Alūksnes šaursliežu dzelzceļš ir valsts nozīmes vēstures piemineklis. Tomēr tas ir tikai nosaukums, jo mantiskā izteiksmē no tā dzelzceļam neviens lats netiek. Tātad viss ir tikai īpašnieka ziņā: ja viņam ir līdzekļi, īpašums tiek uzturēts, ja nav naudiņas, tad rodas problēmas.

Nikolajs Stepanovs:

— Man jautājums Sarmītei Dundurei: vai Gulbenes — Alūksnes šaursliežu dzelzceļš nākotnē varētu kļūt par valsts nacionālo tehnikas pieminekli?

— Mūsu valstī tādu nav.

— Bet kāpēc nevarētu būt? Kad valsts uzņemas arī atbildību...

— Tad acīmredzot jāizdara grozījumi likumdošanā, jo likumā nav paredzēta tāda pieminekļu kategorija. Pašreiz ir divas kategorijas — valsts nozīmes un vietējās nozīmes pieminekļi.

Andrejs Vīcups, Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonda prezidents:

— Jebkurā gadījumā galvenais ir — lai persona, kuras īpašumā atrodas aizsargājamais objekts, izprastu tā kultūrvēsturisko vērtību. Ja to nesapratīs pats īpašnieks, tad manta vienkārši aizies bojā un pazudīs. Un nākotnē tādas vietas paliks tukšas un nevienam nebūs vajadzīgas. Bet tur, kur kultūras mantojums būs saglabājies, neapšaubāmi kaut kas notiks — būs cilvēki, dažādas sabiedriskās aktivitātes.

Otrs jautājums. Te izskanēja doma, ka cilvēki aiziet projām tāpēc, ka ir nesakārtota vide. Neviens jau nenāks un šo vidi nesakārtos. Pašiem vien tas ir jādara. Manuprāt, nevar būt izkopts piemineklis, kāda baznīca, ja vide ap to nav sakārtota vai daudzmaz saglabāta. Piemēram, ap baznīcu šādu vidi veido kapsēta, mācītājmuiža, ceļu tīkls, reljefs, alejas, vēsturiskā ainava. Ja šie visi elementi nav kopumā, tad viens sakopts piemineklis tomēr kaut ko zaudē.

— Vai ir kādas idejas, kā uzturēt unikālo vēstures pieminekli — šaursliežu dzelzceļu? Jo ir diezgan naivi cerēt, ka šim nolūkam no sava budžeta naudu atvēlēs valsts.

Nikolajs Stepanovs:

— Tā nav, ka nebūtu nekādu ideju. Par šo problēmu esam runājuši vairākus gadus, ir arī ieceres. Bet, protams, aiz visa tā jābūt finansiālam segumam jeb aizmugurei. Esam tikušies un vairākkārt runājuši ar uzņēmējiem, kas darbojas mūsu reģionā, ka mēs, pašvaldība, pārņemtu dzelzceļu. Un, izmantojot pašreizējo likumdošanu, varētu šo līniju uz ļoti izdevīgiem noteikumiem nodot uzņēmējiem izmantošanai. Diemžēl šī objekta uzturēšana mūsu reģiona uzņēmējiem nav pa spēkam. Savukārt, ja dzelzceļš turpinās kursēt kā līdz šim, kad apsaimniekotāji nemaz nedomā par to, kā pieskaņoties braucēju vēlmēm un vajadzībām, tad vispār nav ko cerēt uz kādu tautsaimniecisku attīstību un šaursliežu pasažieru dzelzceļa saglabāšanu.

Bet mazbānītis, kā mēs to saucam, lieliski varētu kalpot tūristiem. Ar savu nojumīti restorānvagonam, kur braucēji var omulīgi patērzēt un baudīt ne tikai kafiju vien. Ceļotāji aizbrauc līdz Kalncempjiem uz Ates dzirnavām. Kamēr viņi skatās, vilciens jau ticis līdz Alūksnei un atceļā tūristu grupu atstāj Stāmerienā, kur tik brīnišķīga daba un pieminekļi. "Latvijas dzelzceļš" līdz tādām lietām pat aizdomāties nespēj. Ir vēl citas rezerves — arī lokomotīves ekspluatāciju varētu pārveidot un padarīt ekonomiskāku. Un tieši tūrismā es saredzu šīs līnijas dzīvotspēju. Te jau ir kopīgas iestrādes ar alūksniešiem un balvēniešiem, ir projekti ar Cēsu rajonu par tūrisma maršrutiem, ņemot vērā arī to, ka patlaban Gulbenē ir lielākā viesnīca Vidzemē. Bet mēs paši savā domāšanā un darbībā tam visam vēl neesam gatavi.

Bānītim ir nākotne. Tikai nedrīkst pieļaut, ka tas kaut uz dienu apstātos. Ja tā notiks, pēc mēneša vairs nebūs sliežu... Būs aizvilktas uz pagrabiem, vēl kaut kur. Tādi diemžēl mēs esam... Un arī tas sabiedrībai ir jāpasaka.

Uldis Līkops, Latvijas Kultūras mantojuma saglabāšanas fonda biedrs:

— Gulbenē dzīvo gandrīz desmit tūkstoši iedzīvotāju. Bet demogrāfiskais stāvoklis Latvijā ir mīnus trīspadsmit tūkstoši gadā. Tātad ik gadu vienas Gulbenes vairs nav uz Latvijas kartes. Kam ir vajadzīgi pieminekļi, kas pie tiem ies, kas brauks pa dzelzceļu, kas ies uz baznīcām, un kas darīs ko citu? Ja kultūras vēstures piemineklim var atrast funkciju kā, piemēram, baznīcai, tas attīstās. Ja piemineklim nevar atrast funkciju, tad tam ir jāsagrūst, jāsabrūk un jāatbrīvo vieta nākamajām paaudzēm. Funkcijas sameklējums šiem objektiem ir tas, kas varētu dot viņiem jaunu elpu. Ja varam pa visiem atrast funkciju, tad atradīsies viss pārējais.

Pils, kur dzimis gepards. Vismaz domās

Stāmerienas pils

Stāmerienas Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca sagaida ar Eiropas kultūras mantojuma dienu zilo karogu. Neliels dievlūdzēju pulciņš plašajā telpā tā vien cenšas grupēties ap modernu metāla krāsniņu, jo laukā valda krietni pavēss un dzestrs rudens rīts. Pats dievnams ar nožēlojamo izskatu modina līdzjūtību — ik uz soļa redzams, ka ēkas sakopšanai nepieciešami milzu līdzekļi un pūliņi. No baznīcas fasādes garāmgājēju uzrunā uzraksti arī latviešu valodā: "Lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsit."

Pareizticīgo baznīcas celtniecību te sekmējis tas, ka daļa vietējo iedzīvotāju ir bijuši pārgājuši pareizticībā un šai ticībai piederējusi arī Stāmerienas muižas īpašnieka sieva. Jaunais dievnams pabeigts 1904. gadā un bijis paredzēts 650 līdz 700 dievlūdzējiem. Pēc Otrā pasaules kara dievkalpojumi pārtraukti un baznīcā ierīkota lauksaimniecības mašīnu rezerves daļu noliktava. 80. gadu beigās ar vietējās saimniecības spēkiem un Kultūras fonda atbalstu dievnamam salabots jumts. 1995. gadā savu darbību atjaunojusi pareizticīgo draudze, taču šķiet, ka ēku savest kārtībā tai nav pa spēkam.

Stāsta draudzes locekle Irēna Ļebedeva:

— Meklējam palīgus visās malās, draudze sitas kā zivs pret ledu, tomēr atsaucības nav nekādas — ne no vietējiem uzņēmējiem, ne Rīgas jaunbagātniekiem. Draudze ir gados veca. Ja vēl būtu savs garīdznieks, ja dievkalpojumi notiktu ik nedēļu, tad izdotos dabūt šurp arī vairāk jauniešu, draudze papildinātos. Pagaidām esam kā apburtajā lokā, no kura nekur neredz izeju.

Stāmerienas pagasta vecākais Zintis Vībāns iezīmē vēl kādu šīs it kā neglābjamās nolemtības šķautni: pareizticīgo draudzē ir tikai daži vietējie iedzīvotāji — vairums brauc šurp no citiem pagastiem un Gulbenes. Kad pagasts rīkojis talku, lai sakoptu baznīcas apkārtni, draudze palikusi malā. It kā gaidot, ka visu paveiks citi. Protams, pašvaldībai nav naudas, ko varētu atvēlēt dievnama atjaunošanai, tās nav arī draudzei. Un, kaut arī ir uzraksts: "Lūdziet, un jums taps dots," tomēr devēji neatrodas.

Zintis Vībāns jau kādu laiku dzīvo pagastu apvienošanas nojautās — iecerēts laist robežas kopā ar Liteni. No kaimiņa aizgūti arī daži padomi, kas var lieti noderēt un Stāmerienā tiek ievēroti.

Ir jāsakārto tās vietas un objekti, kas paliks pēc apvienošanās. Jo tā pašvaldība, kas būs centrā, sāks rēķināt: mums tagad ir divas skolas, vai abas vajadzīgas? Ja Stāmerienas skolai mums jālabo jumts, jāmaina logi un tā tālāk, tad tādu mums nevajag.

Ja visa vide sakārtota, prātošana ir cita: tur skolā ierīkotas mūsdienīgas tualetes, jumts un logi ir kārtībā, apkure lēta — lai skola pastāv...

Stāmeriena savu slavu ieguvusi, pateicoties apkārtnes pievilcībai, var teikt, dabas dotajai bagātībai. Zintis Vībāns to neslēpj un sauc skaitļus, cik tiek tērēts izglītībai, kultūrai, rāda vietu, kur uzstājas mūziķu grupa "Tranzīts", ko latviešu jaunākā paaudze pazīst tālu aiz rajona robežām. Šai sakarā pagasta vecākais liek aizdomāties arī par kādu dīvainību. Uz grupas "Tranzīts" vai viesmūziķu koncertiem un dejām no Gulbenes allaž atbrauc divas reizes vairāk viesu, nekā to uzrāda šaursliežu dzelzceļa pārdoto pasažieru biļešu skaits. Jo nav jau noslēpums, ka par puscenu konduktors ielaidīs vagonā arī bez biļetes. Kontrolieru šajā līnijā nav. Priekšniecība tālu — Rīgā, tā, pareizāk sakot, "Latvijas dzelzceļš", lēš zaudējumus. Arī it kā apburts aplis.

Un tad mēs esam pie Stāmerienas pils, kas uzbūvēta 1905. gadā nodedzinātās priekšteces vietā.

Sarmīte Dundure ceļvedī "Gulbenes rajons" par pili raksta:

"1908.gadā pils atjaunošanas darbi tika pabeigti, kā to norāda arī pils tornī esošais vēja rādītājs. Pēc Otrā pasaules kara telpas tika izmantotas administratīvu un mācību iestāžu vajadzībām. Taču, kā katrai lietai, kam vairāki saimnieki, īstenībā saimnieku nebija, tā arī Stāmerienas pils ar katru gadu vairāk izjuta īsta saimnieka trūkumu. Pamazām lika manīt jau daudzus gadus bojātais jumts. Situāciju saasina fakts, ka nu jau ēka vispār stāv tukša."

Ceļvedis izdots 1997. gadā un mazliet novecojis, jo visas pazīmes rāda — pils ieguvusi saimnieku. Arī jumts salabots, pēdējās sūces tiks novērstas kādas nedēļas laikā.

Pagasta vecākais Zintis Vībāns gluži kā detektīvromāna turpinājumus virknē ainas par pils kārotājiem, kas bariem vien traukušies šurp tūdaļ pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Pirmie bijuši kādi vīri no Krievijas vēl tajā brīdī, kad arī Latvijā norēķiniem izmantoja padomju naudu. Atveduši banknotes vairākos diplomātos — padsmitiem miljonu rubļu, kas tolaik jau strauji zaudēja pirktspēju. Vienošanās netika panākta. Un ciemiņi devās prom. Pēc tam Stāmerienā bijuši un pili pirkt vai nomāt gribējuši gan arābi, gan Āfrikas melnādainie uzņēmēji, gan zviedri un, protams, arī pašmāju lēta labuma meklētāji. Visi, kā saka, apostīja gaisu un pazuda bez pēdām. Var jau būt, ka dažam no šiem pils tīkotājiem bija arī nopietnāki nolūki. Taču savstarpēja uzticība neradās.

Nu jau otro vasaru pilij ir saimnieks. Uzņēmējs un bankas darbinieks Andrejs Vīcups. Pagasts viņam nodevis Stāmerienas pili nomā uz 49 gadiem.

Pēdējoreiz zemesgrāmatā pils reģistrēta uz barona Pilara fon Pilhaua vārda, kas bija Aleksandras fon Volfas pirmais vīrs. Viņiem nav bijis tiešo pēcnācēju. Un dzimtas zars aprāvies.

Stāmeriena un tās pils vismaz nojausmās tagad jau uz mūžiem ir saistīta ar gepardu. Kā šis dienvidzemju plēsoņa no senas itāliešu dzimtas ģerboņa nonācis Ziemeļvidzemē?

1932. gadā pēc pirmās laulības šķiršanas Aleksandra fon Volfa salaulājās ar itālieti Džuzepi Tomazi di Lampeduzu. Viņš pasaules slavu ieguva jau pēc savas nāves ar savu vienīgo romānu "Gepards". Tas tulkots arī latviešu valodā, pieredzējis divus izdevumus. Un, šķiet, iecerēts jau Stāmerienas zaļo koku paēnā un tolaik vēl mājīgajās pils istabās. Tā nepārprotami pauž "Geparda" 1964. gada latviešu izdevuma anotācija:

"Dzīvs būdams, viņš bija viens no cilvēkiem, kam lemts redzēt vairāk nekā citiem, viens no tiem, kas uztver asāk, jūt skaudrāk un pasauli skata ar vērīgākām acīm nekā citi. Tātad viņš tomēr bija rakstnieks. Taču neviens to nezināja un viņš pats — neapjauta. Kādreiz, vēl pusmūžā, viņš atzinies, ka gribētu uzrakstīt romānu, kura darbība notiktu dzimtajā Sicīlijā, tai vēstures posmā, kad Garibaldi vienības izcēlās krastā Marsalā, un kura centrālais tēls būtu viņa vectēvs Džulio di Lampeduza. Divdesmit piecus gadus vēlāk viņš beidzot sāka rakstīt. 1955. gada rudenī piepildījās ar smalku vienmērīgu rokrakstu pirmā lappuse biezā kladē, bet 1956. gada pavasarī — pēdējā lapa. "Geparda" manuskriptam nav melnraksta, nav labojumu, nav variantu. Romāns uzrakstīts nedaudzos mēnešos, bet ilgus gadus rakstīts domās, staigājot pa saules izdedzināto Sicīlijas zemi un Stāmerienas parka ēnainajām alejām Latvijā, klausoties vilciena riteņu dunā ārzemju ceļojumos, raugoties Vidusjūras nekustīgajā zilumā un Baltijas jūras pelēkajos viļņos."

Ko jaunais Stāmerienas pils apsaimniekotājs paguvis izdarīt pusotra gada laikā?

Andrejs Vīcups savā atbildē ir lietišķs un, šķiet, pavisam atklāts:

— Darbs ir bijis diezgan krietns. 19,2 hektāru plašajā pils parkā ir uzmērīts katrs koks, bez tā nebija iespējama parka atjaunošana. Ir bijušas dažādas aktivitātes kopā ar arhitekti, lai izspriestu, kā pilij jāizskatās pēc rekonstrukcijas, kādam jābūt telpu plānojumam. Ir apzinātas iespējamās izmaksas. Ja caurmērā rēķina 300 latu uz pils iekštelpu kvadrātmetru, tad kopsumma ir 481 tūkstotis latu. Protams, lai varētu ko darīt iekšā, bija jāsalabo jumts.

Firma "Pamats" ir izpētījusi sešu veidu dakstiņus, kas izmantoti pils jumta segumam. Ne uz viena dakstiņa nav zīmoga, iespējams, ka tie ražoti tepat uz vietas. Firma ir izpētījusi arī pigmentāciju un gatava šādus dakstiņus darināt, ja būs pasūtījums.

Pašlaik Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas labākie būvinženieri gatavo pils centrālās daļas rekonstrukcijas projektu un stalažu projektu, lai veiktu darbus ēkas iekšpusē. Pēdējās lietusgāzes parādīja, ka, par spīti visām labošanām, jumts vēl tek septiņās vietās. Tas jāsaved kārtībā tuvākajā nedēļā.

Darbi notiek regulāri. Bet jebkura darbība te prasa milzu līdzekļus. Ainavu arhitekte Anita Neilande ir dabūjusi cilvēkus, uz kuriem var paļauties, kam nav jāskatās pakaļ, kas paveikts. 28. augustā bija liela talka pils apkārtnes un telpu sakopšanā. Mani personiskie izdevumi? Vairāk nekā desmit tūkstoši latu.

Jumta atjaunošanai vien vajadzēs 30 tūkstošus latu, bet varbūt arī uz pusi vairāk — viss atkarīgs, cik vēl varēs izmantot vecos dakstiņus.

— Vai ir kādas ieceres, kā sameklēt investorus, arī ziedotājus?

— Tepat pils priekšā no padomju laikiem ir palikusi goda plāksnes pamatne, kur ir vieta septiņiem portretiem. Ja katrs iedos pa miljonam...

Grūti apjaust, cik šajā atbildē ironijas, cik nopietnības. Kaut arī Andrejs Vīcups tūdaļ piebilst, ka ikviens nopietns priekšlikums tiek vērīgi uzklausīts un nopietni apsvērts.

Ir aprēķināts, ka, ierīkojot viesu namu, ieguldītos līdzekļus varētu atpelnīt 30 gadu laikā, ja bankas aizdevumu izdotos dabūt ar zemiem procentiem, ne vairāk par desmit procentiem gadā. Iecerēts, ka par numuru viesnīcas iemītniekam būtu jāmaksā 10 līdz 12 latu dienā. Ja būs pieprasījums, cenas varētu ar laiku arī paaugstināt. Blakus pilij ir ēka, kur varētu notikt dažādu organizāciju semināri. Visapkārt ir fantastiska daba, skaists ezers. Ieguvums būs arī pašai Stāmerienai, jo pils jau nekur prom netiks aizcelta. Un sekmēs visa pagasta attīstību.

Andrejs Vīcups ar saknēm ir vietējais — tepat Gulbenē gājis skolā. Varbūt arī tāpēc vairāk ieinteresēts šīs puses atdzimšanā.

Nākotnei noderēs arī pils pagātnes izzināšana. Uzņemti sakari ar pils pēdējā īpašnieka radiniekiem Itālijā. Vēlreiz vārds Andrejam Vīcupam:

— Boriss Bjanteri ir Itālijas valdības ziņu dienesta vadītājs un bija priecīgs, kad vēstulē lūdzu rast iespēju ielūkoties dzimtas arhīvā un sadabūt datus par pils projektu, projektētājiem, celtniekiem — par tiem, kas pili būvējuši, jo Latvijas Valsts vēstures arhīva un citu Latvijas dokumentu krātuvju izpēte nav devusi rezultātus. Kaut arī zināms, ka pils 1908. gadā atjaunota saimnieciskā kārtā, bez arhitekta tomēr neiztika. No Itālijas ir saņemti daudzi fotoattēli, kāda pils izskatījusies līdz 1905. gadam un pēc tam līdz 1940. gadam. Atbildes vēstulē jaušams prieks, ka beidzot kāds interesējas par lietas būtību, bet neprasa naudu.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Valda Lavrinoviča,

Māra Loca, Laimas Lupiķes

un arhīva foto

Rankas pilī 20. un 30. gados saimniekoja Valsts Rankas mājturības skola, kas redzama tolaiku fotoattēlā. Pēc Otrā pasaules kara pils tika piešķirta Rankas lauksaimniecības skolai. Kad 70.gadu nogalē tā ieguva jaunas telpas, pils palika tukša. Tam sekas — 1986.gadā izcēlās ugunsgrēks, kad izdega ēkas jumta stāvs. Drīz tika uzsliets pagaidu jumts, lai turpinātu nama atjaunošanu. Taču 1990.gada pils dega atkal… Uguns sapostīto tagad piebeidz vietējie iedzīvotāji, izmantojot krāsmatas celtniecības materiālu ieguvei

 

Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas fonds

Atklāts sabiedriskais fonds, 26 individuālie biedri, juridisko personu biedru nav. Vada valde 9 cilvēku sastāvā. Dibināts 1998.gada 14.jūlijā ar fonda kopsapulces lēmumu un statūtu pieņemšanu. Adrese: Mazā Pils iela 6, LV — 1050.

Prezidents: Andrejs Vīcups

Fonda valde: Andris Jaunsleinis, Juris Dambis, Igors Graurs, Alberts Krūmiņš, Olafs Pulks, Ojārs Rubenis, Lilita Seimuškāne, Andris Vilks.

Viens algots darbinieks — projekta vadītāja Laima Lupiķe

Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas fonds ir dibināts ar mērķi:

• rūpēties par kultūras mantojuma vērtību izpēti un saglabāšanu,

• piedalīties sabiedriskās domas veidošanā, tēmas aktualizēšanā sabiedrībā,

• veicināt sabiedrības līdzdalību kultūras interešu apmierināšanas iespēju padziļināšanai,

• aizstāvēt tautas tiesības realizēt savu identitāti caur kultūras vērtību apzināšanu, saglabāšanu, tiesībām brīvi izpausties,

• ietekmēt valsti veicināt biznesa struktūru ieinteresētību apsaimniekot kultūras pieminekļus, padarot tos sabiedrībai pieejamus un nodrošinot to spēju pašiem sevi uzturēt, tādējādi uzlabojot infrastruktūru, nodrošinot jaunas darba vietas, veicinot reģionu attīstību.

1998. – 1999.gadā veikta situācijas izpēte Gaujas — Daugavas kanāla projekta idejai, kuģošanas atjaunošanai Daugavā, Vecrīgas piestātnes. Atbalstīts projekts bīskapa Alberta statujas atjaunošanai Domā, organizējot pamatnes nogādāšanu no ostas uz tai paredzēto vietu, uzsākta sadarbība ar baltvācu organizācijām.

 

1999.gada projekti.

• Talka Stāmerienas pilī 28.augustā ar plašu kultūras programmu un balli noslēgumā. Projekta vadītāja — Laima Lupiķe.

• Masu mediju izbraukuma seminārs starptautiskās kampaņas "Eiropa—kopīgs mantojums" ietvaros 11. un 12.septembrī ar preses konferenci 7.septembrī un analītisku semināru 19.oktobrī. Projektu atbalsta Kultūrkapitāla fonds, projekta vadītāja — Iveta Zvaigzne, koordinatore — Laima Lupiķe.

• Reklāmas kampaņa "Pilis un muižas Latvijā" (1999—2000, ieceres līmenī, atkarībā no līdzekļu piesaistīšanas iespējām un sadarbības).

• Informatīvs buklets par Stāmerienas muižas kompleksa rekonstrukciju. Projektu atbalsta Kultūrkapitāla fonds. Projekta vadītāja — Laima Lupiķe.

• Koncertu un sarīkojumu cikls 19.gs. klavieru restaurācijai.

• Sadarbības projekti ar vidējām speciālām un augstskolām jaunu brīvprātīgo piesaistīšanai, pētījumu veikšanai, sadarbībai kursa un diplomdarbu izstrādēm, sarīkojumu un koncertu organizēšanai —sagatavošanā.

Prioritātes — lauku kultūrvēsturiskā ainava.

Sadarbības partneri:

• Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija

• Latvijas Pašvaldību savienība

• Gulbenes rajona pašvaldības

• Gulbenes bibliotēka

• Ev.—lut. baznīcas bezpeļņas uzņēmums "Pastorāts".

Potenciālie sadarbības partneri:

• Citas nevalstiskas organizācijas ar kultūras darba un vides kopšanas tēmām

• Vides aizsardzības struktūras

• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

• Zemkopības ministrija

• Biznesa struktūras

• Mācību iestādes, muzeji un bibliotēkas

• Ārvalstu vēstniecības, informācijas centri, fondi, investīciju programmas

• Masu mediji

 

Gulbenes bibliotēka

Gulbenes rajonā dzīvo 29 197 iedzīvotāji, bet Gulbenes pilsētā — 9740.

Gulbenes bibliotēka ir kultūras, izglītības un informācijas iestāde, kuras bezmaksas un maksas pakalpojumus ir tiesības izmantot jebkuram bibliotēkas apmeklētājam (neatkarīgi no dzīves vietas, vecuma vai jebkādiem citiem nosacījumiem).

Gulbenes bibliotēku finansē Gulbenes pilsētas dome.

Gulbenes bibliotēkā strādā 23 darbinieki. No tiem 14 ir bibliotekārie darbinieki, no kuriem augstākā izglītība ir 7 darbiniekiem, nepabeigta augstākā — 1, vidējā speciālā — 6. Bibkliotēkā strādā 7 tehniskie darbinieki.

Gulbenes bibliotēkā ir šādas struktūrvienības:

Abonements — vadītāja Iveta Krūmiņa;

Novadpētniecības un humanitāro zinātņu lasītava — vadītāja Austra Brūvere;

Informācijas centrs — vadītāja Indra Logina;

Bērnu bibliotēka — vadītāja Biruta Andrejeva;

Krājumu komplektēšanas un apstrādes nodaļa — vadītāja Dzintra Upeniece.

Gulbenes bibliotēka ir metodiskais un konsultatīvais centrs 20 pagastu bibliotēkām. Šo darbu organizē un vada metodiķe Iveta Erica.

Gulbenes bibliotēkas

galvenie rādītāji

01.09.98. 01.09.99. Salīdz.

Lasītāji 1658 1845 +187

Apmeklējumi 20625 23552 +2927

Izsniegums 71688 71404 –285

 

Gulbenes bērnu bibliotēkas

galvenie rādītāji

01.09.98. 01.09.99. Salīdz.

Lasītāji 948 996 +48

Apmeklējumi 10172 10805 +633

Izsniegums 30326 30455 +129