Latvijas valsts gadu pa gadam (Ar hronista un vēsturnieka skatu)

Latvija: 1939–1948

Tā tas bija, tā notika

Nobeigums. Sākums – “LV” Nr.110, 18.07.2008.

Šajā brīdi vienīgi ASV nostājās Latvijas tautas pusē ar skaidru deklarāciju, ka neatzīst notikušo pārmaiņu likumību, liekot pamatu Latvijas okupācijas neatzīšanas politikai, kuru šī valsts konsekventi ievēroja visu mūsu tautas nebrīves pusgadsimtu.

Latvijā sākās politiski motivēti aresti. Sākumā apcietināšanas gadījumu nebija daudz, taču ar katru mēnesi arestu skaits pieauga. Staļina režīms savu represīvo likumdošanu attiecināja arī uz Latviju, spēkā stājās Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodekss ar tā plašo un bargo 58.pantu, kas paredzēja sodus par “kontrrevolucionāriem noziegumiem”, un šī likuma piemērošanai tika piešķirts atpakaļejošs spēks. Tagad par kontrrevolucionāru atzina Latvijas Republiku – valsti, kuru Padomju Savienība savulaik bija atzinusi, slēgusi līgumus, uzturējusi normālas diplomātiskās attiecības. Nu jebkuru Latvijas pilsoni varēja saukt pie kriminālatbildības par strādāšanu savas valsts iestādē vai dalību politiskajā dzīvē. Latvijas armijas karavīriem un policistiem draudēja sods par “cīņu ar strādnieku šķiru un revolucionāro kustību”, politisko partiju vadītājiem un biedriem tika paredzētas apsūdzības “palīdzības sniegšana starptautiskajai buržuāzijai tās vēlmē gāzt komunistisko sistēmu”. Kādreizējie kontakti ar radiniekiem un draugiem ārzemēs varēja pārvērsties “lietā par spiegošanu”. Neatkarīgās Latvijas laikrakstu žurnālisti par savām publikācijām riskēja saņemt sodu par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”, īpaši, ja bija uzdrīkstējušies rakstīt patiesību par PSRS notiekošo. Ar paša Staļina atļauju apcietinātos, lai no viņiem izdabūtu atzīšanos, čekas izmeklētāji drīkstēja spīdzināt. Pēc šādas savas vainas “atzīšanas” lietas izsprieda kara tribunālos vai “sevišķā apspriedē”. Standarta sods bija 10 gadi “labošanas darba nometnēs” (gulagā), taču ļoti bieži piemēroja arī nāves sodu. Par represiju kulminācijas punktu kļuva 1941.gada 14.jūnija masu deportācija, kad izsūtīti un apcietināti tika vairāk nekā 15 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot pat tikko dzimušus un pat vēl mātes miesās esošus bērnus. Gandrīz 40% no izsūtītajiem gāja bojā. K.Ulmanis nespēja glābt no Staļina represijām ne savu tautu, ne arī pats sevi. Ar Latvijas valdības locekļu, bijušo politisko partiju līderu un inteliģences izsūtīšanu un arestiem tika realizēta īsta “galvas nociršana” Latvijas tautai, lai tai nākamībā atņemtu jebkādas spējas uz patstāvību.

Ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai beidzās gandrīz divus gadus ilgusī Staļina un Hitlera sirsnīgā draudzība. Daudzi nacistu karaspēka ienākšanu Latvijā uztvēra kā atbrīvošanu. Tā izrādījās smagi kļūdaina un liktenīga ilūzija. Hitlers nenāca atbrīvot Latviju un latviešu tautu, bet gan paplašināt “īsteno āriešu” (vācu) “dzīves telpu”, mūs gaidīja jauna nežēlīga okupācija. Jau pēc dažām dienām vācu kungi lika noņemt izkārtos Latvijas nacionālos karogus. Nacisti atzina visas padomju režīma veiktās nacionalizācijas, jo tagad tas bija “reiha īpašums”. Pat no Latvijas vārda pieminēšanas viņi izvairījās. Latvija kļuva par vienu no Ostlandes (vācu okupētās Austrumzemes) ģenerālapgabaliem, un tās augstākajam ierēdnim labāk patika, ka viņu godā par ģenerālkomisāru Rīgā, nevis par Latvijas ģenerālkomisāru. Arī Latvijas Universitātes nosaukums nacistiem nepatika, tagad tā saucās par Universitāti Rīgā. Rīgas ielas, protams, vajadzēja pārdēvēt slavenāko nacistu un vāciskos vārdos.

Nacisti lika atrakt padomju režīma noslepkavoto cilvēku kapus, bet ne jau lai noskaidrotu konkrētus slepkavas. Tika pasludināts, ka slepkavošanu izdarījuši ebreji. Nevienu neinteresēja, ka starp Staļina diktatūras upuriem atrodami Latvijas ebreji un padomju deportācijā izsūtīto vidū ebreju ir pat ļoti daudz. Vienalga nacisti ebrejus vainoja latviešu izsūtīšanā, ebrejus tāpat apsūdzēja latviešu spīdzināšanā čekā (radās “žīdu čekista nagu maucēja” tēls). Taču ne ar kādu ebreju komunistu un čekistu meklēšanu neviens nenodarbojās. Tā vietā jau pirmajās nacistu okupācijas dienās notika sinagogu dedzināšana vai nojaukšana. Ar īpašiem rīkojumiem ebrejiem aizliedza iepirkties “āriešu” veikalos un tirgos, lietot pilsētu ietves, apmeklēt parkus un pludmales. Pie apģērba viņiem lika piešūt dzeltena auduma atšķirības zīmes sešstaru Dāvida zvaigznes veidolā. Pilsētās sāka veidot speciālus ar dzeloņstieplēm nožogotus kvartālus, kuros ebrejiem pavēlēja pārcelties uz dzīvi. Apsardzes pavadībā ebrejus dzina spaidu darbos pie kara drupu novākšanas. Latviešu valodā iznākošo nacistisko presi pārplūdināja ebreju gānīšana un naida kurināšana pret šo Latvijas tautas daļu. Nacistu kalpībā brīvprātīgi stājušies avīžu apskatnieki latviešu tautas vārdā apsveica ebreju pazemošanu un ieslodzīšanu geto. Taču latviešu tautā cilvēcības dzirksti tik viegli apdzēst nevarēja, daudzi latvieši palīdzēja ebrejiem, pērkot viņiem pārtiku, turpināja uzturēt attiecības ar saviem ebreju draugiem un paziņām. Avīzēs tādēļ sāka parādīties raksti, kuros to autori uzbruka “žīdu žēlotājiem”, vārdos tika saukti preču pārdošanā ebrejiem pieķertie veikalnieki, jo palīdzības sniegšana līdzcilvēkiem nu bija atzīta par nosodāmu rīcību.

Jau no pirmajām okupācijas dienām sākās vēl kas briesmīgāks – Latvijas ebreju slepkavošana, sākumā pārsvarā nogalinot vīriešus, bet drīz pienāca arī sieviešu un bērnu kārta. Diemžēl nacisti šī netīrā darba veikšanai atrada neliešu saujiņu latviešu vidū. Steidzīgi tika noformēta slepkavu komanda V.Arāja vadībā, kura autobusos braukāja pa Latvijas mazpilsētām, lai nošautu tur dzīvojošos ebrejus, visus bez izņēmuma. Glābiņa nebija arī geto iemītniekiem. Divās dienās – 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī – Rumbulā tika noslepkavoti 25 tūkstoši ebreju no Rīgas geto. Masu slepkavošanu organizēja, vadīja un tieši pārraudzīja augstākais SS un policijas vadītājs Ostlandē un Ziemeļkrievijā Jekelns. Tiešo slepkavošanu viņš uzdeva veikt saviem miesassargiem. Ebreju izdzīšanai no geto piesaistīja geto apsardzi un Arāja komandas vīrus. Kolonnu apsargāšanu ceļā uz nošaušanas vietu uzdeva Rīgas policistiem. Slepkavošanas veids bija šausminošs savā nežēlībā. Upuriem lika rindu pa rindai gulties ar seju uz jau nošautajiem, tāda bija paša Jekelna izdomātā metode, ko sauca par “sardīņu kārtošanu”. Sieviešu, bērnu un sirmgalvju slepkavošana notika tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji, kaut kas tāds uz Latvijas zemes vēl nebija pieredzēts. Tā nāvē, iepriekš apmeloti, pazemoti, morāli un fiziski mocīti, aizgāja 70 tūkstoši Latvijas ebreju. Šī nozieguma izdarītājiem un kūdītājiem nevar būt piedošanas.

Tikko ziņas par notiekošo Latvijas ebreju slepkavošanu sasniedza Latvijas sūtni Vašingtonā Alfredu Bīlmani, viņš Latvijas Republikas vārdā pauda dziļu nožēlu un sašutumu, uzsverot sekojošo: “Latvieši var būt brīvi tikai tad, kad ebreji ir brīvi, un pēc kara Latvija būs pilnīgi demokrātiska, ar vienlīdzīgām tiesībām visiem pilsoņiem un kultūras autonomiju Latvijas ebrejiem.” Tie bija nākamībai teikti vārdi, kuri varēja piepildīties tikai pēc vairāk nekā pusgadsimta.

Smagu noziegumu ar tālejošām sekām nacisti pastrādāja arī pret latviešu tautu. Jūtot, ka karš ir zaudēts, Hitlers “atļāva un pavēlēja” veidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Īstu brīvprātīgo bija maz, tāpēc tika veikta Latvijas iedzīvotāju piespiedu mobilizācija. SS “brīvprātība” bija vajadzīga, lai pasaules priekšā slēptu to, ka tiek pārkāpti starptautiskie likumi, kuri aizliedza okupēto zemju pilsoņu iesaukšanu okupantu armijā. Hitleru, Himleru un Jekelnu neinteresēja latviešu tautas pasargāšana no boļševiku atgriešanās, viņi meklēja tikai jaunu “lielgabalu gaļu”, ko iegrūst strauji brūkošajā frontē. Latviešu pārvaldes ģenerāldirektori un ģenerālis Bangerskis meloja savai tautai, ka tā, sūtot savus karavīrus SS divīzijās, cīnīsies par Latvijas brīvību. Hitlers nekādu brīvību vai pat autonomiju Latvijai dot negrasījās, un leģionāri izmainīt kara gaitu jau arī nemaz nespēja. Leģionāri, protams, nebija nacisti. Taču šāds dienests nozīmēja atrašanos tādas valsts armijā, kura karoja arī pret Rietumu demokrātijām, – patiesajiem Latvijas tautas draugiem. Zvērēšana Hitleram nozīmēja solījumu kalpot tirānam, kura režīms izdzēsis desmitiem tūkstošu pilntiesīgu Latvijas Republikas pilsoņu dzīvības.

Atgriezās padomju okupācijas vara ar visām savām soda iestādēm. Tagad aizdomās tika turēts katrs, kurš bija dzīvojis nacistu okupētajā teritorijā. Geto un koncentrācijas nometņu šausmas pārdzīvojušos čekā tirdīja ar jautājumu: “Kāpēc jūs esat palicis dzīvs?” Cilvēkus, kuri drosmīgi bija vērsušies pret nacismu, par to sauca pie kriminālatbildības, jo viņi nebija atradušies komunistiskajā pagrīdē. Nacistu noziegumu izmeklēšana bija vairāk nekā pavirša. Noslepkavotajiem ebrejiem atņēma viņu identitāti, saucot upurus par padomju pilsoņiem. Nacistu piesavinātie mājlopi un putni tika uzskaitīti daudz rūpīgāk nekā noslepkavotie cilvēki, jo, tāpat kā Hitlers, arī Staļins cilvēku dzīvībām nepiešķīra nekādu vērtību.

Arturs Žvinklis,

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta asistents

Izmantotie avoti un literatūra

Latvijas okupācija un aneksija: 1939–1940: Dokumenti un materiāli. – Rīga, 1995.

Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945). – Rīga, 2008.

Ebreju iznīcināšana Latvijā 1941.–1945. Lekciju cikls. – Rīga, 2008.

Holokausts Latvijā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. – 18. sēj. – Rīga, 2006.

Pirmās Latvijas Republikas ceturtais un pēdējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ceļā uz izsūtījuma vietu Vorošilovskā; Vācu karavīri 1941.gada 1.jūlijā iesoļo Rīgā; Padomju uzbrukums Kurzemē 1945.gada martā

Ostlandes un Latvijas augstākā vadība Rīgā (no kreisās): Latvijas ģenerālapgabala vadītājs ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers, Austrumzemes reihskomisariāta vadītājs Heinrihs Loze, Vācijas austrumu lietu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs un Jelgavas novada gebītskomisārs (novada vadītājs) SA pulkvedis brīvkungs Valters Eberhards fon Mēdems; Teherānas galotņu konferencē 1943.gadā (no kreisās): Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Josifs Staļins (Josifs Džugašvili) Foto no izdevuma “Latvijas Okupācijas muzejs. 1940–1991”