Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:
"Pasaule, ko vēlamies uzbūvēt, ir civilizācijas pasaule"
Runa ANO Ģenerālās asamblejas 54.sesijā Ņujorkā 1999.gada 22.septembrī
Asamblejas prezidenta kungs! Ģenerālsekretāra kungs! Jūsu ekselences! Dāmas un kungi!
Man ir liels gods uzrunāt cienījamo Apvienoto Nāciju Ģenerālās asamblejas 54.sesiju, kā arī tās prezidentu Viņa ekselenci Teo Ben Giraba kungu. Lūdzu pieņemiet, ekselence, manus augstākās cieņas apliecinājumus un ļaujiet man jums nodot savus vislabākos vēlējumus veiksmei un panākumiem visās jūsu pūlēs.
Šī 54.asambleja, kas ir pēdējā pirms 2000.gada, neizbēgami izraisa pārdomas. No vienas puses, tā mūs aicina domāt par ieguvumiem un patiesajiem panākumiem, uz kuriem Apvienotās Nācijas var skatīties ar īstu lepnumu un gandarījumu. No otras puses, tā mūs aicina stāties pretī izaicinājumiem, ko mums nesīs jaunais gadsimts. Kaut mūsu pārrunas šeit palīdzētu ieviest mieru un stabilitāti pasaulē, risināt sadursmes un rast oriģinālus risinājumus problēmām, pret kurām mums būs jācīnās!
Cēlie ideāli, pēc kuriem gadu gaitā vadījās Apvienotās Nācijas, joprojām nav zaudējuši savu laicīgumu un savu nozīmi. Miers pasaulē, cīņa pret nabadzību, cilvēktiesību aizstāvēšana — šāda programma paliek spēkā. Tās mērķi nevar būt skaidrāki. Mūsu cīņa ir līdzīga mītiskā varoņa cīņai pret ļauno pūķi: nezvēram nocērtam vienu galvu, bet deviņas citas izaug tās vietā. Tomēr nav iespējams izstāties no šīs cīņas, nav pieļaujams zaudēt mūsu kopējo modrību, it īpaši ja tā pasaule, ko vēlamies uzbūvēt, ir civilizācijas pasaule.
ANO Ģenerālās asamblejas 54.sesija notiek laikā, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma izjūt zināmu spriedzi un saskaras ar nozīmīgiem izaicinājumiem.