Turpinājums  no 1.lpp

Pensiju mezgls: sarežģījumi un iespējamie risinājumi

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns - "Latvijas Vēstnesim"

Sekas tam ir lielāks pensionāru skaits uz 1000 iedzīvotājiem un, kas ir sevišķi svarīgi, uz 1000 iedzīvotājiem aktīvākajā (20 - 60 gadi) vecumā. Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra daudz neatšķiras no Igaunijas attiecīgajiem rādītājiem. Attiecinot pensionāru skaitu uz iedzīvotāju skaitu, atšķirības ir lielākas nekā iedzīvotāju vecuma struktūrā. Izskaidrojams tas acīmredzot ar to, ka Igaunija, sākot ar 1994.gadu, palielina pensionēšanās vecumu. 1997.gada beigās tas bija vīriešiem 61,5 un sievietēm - 56,5 gadi. Arī citās valstīs pensionāru skaits ir ciešā sakarā ar vecuma limitu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju. Piemēram, Polijā šis vecums vīriešiem ir 65 un sievietēm - 60 gadi. Pensionāru skaits uz 1000 iedzīvotājiem - 225 jeb par 15% mazāks nekā Latvijā.

Pensionēšanās vecuma palielināšana Latvijā ir objektīva nepieciešamība. Nav pārliecinošu argumentu, kas traucētu to darīt. Atsauce uz sociālisma perioda sliktajiem sadzīves un darba apstākļiem nav pārliecinoša. Jebkurā sociālajā sistēmā galvenais veselības veicinātājs vai arī tās grāvējs ir pats cilvēks. Ir pamats cerēt, ka attīstītajās valstīs pieņemtās normas pakāpeniska ieviešana orientēs katru cilvēku vairāk rūpēties par savas veselības saglabāšanu, konkurētspēju darbaspēka tirgū palielināšanu, piekopjot veselīgu dzīvesveidu un mazinot veselībai kaitīgo ieradumu (alkoholisms, smēķēšana, narkomānija) izplatību.

Pirms pievērsties Latvijā spēkā esošās likumdošanas jeb subjektīvā faktora apskatam, izdarīsim vēl vienu salīdzinājumu ar mūsu kaimiņvalstīm. 2. tabulā sniegta informācija par darba samaksu un pensijām Baltijas valstīs.

Latvijā vidējais darba samaksas līmenis ir zemāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Turpretim vidējais pensijas līmenis pie mums ir augstāks nekā Lietuvā un tikai nedaudz zemāks nekā Igaunijā. Turklāt Igaunija apsteidz Latviju pensiju lieluma ziņā daudz mazāk nekā darba algas jomā. Arī vidējās pensijas attiecība pret vidējo algu Latvijā ir lielāka nekā kaimiņvalstīs. Pirmais secinājums, kas it kā automātiski izriet no šiem skaitļiem, ir tāds: Latvijā pensiju jautājums ir risināts vieglprātīgi, nesaskaņojot ar tautsaimniecības iespējām. Pilnībā nenoliedzot šāda secinājuma pamatotību, nevar izslēgt otru varbūtību, proti, kaimiņvalstīs daudz mazāka nekā Latvijā ir ēnu ekonomikas loma, kā rezultātā Latvijas statistika nepilnīgi atspoguļo darba samaksas līmeni tautsaimniecībā.

Sistēmas krīze ieprogrammēta likumā

Sociālā nodrošinājuma, īpaši pensiju jomā, ir zināmas divas sistēmas vai arī to paralēla funkcionēšana: viena veidota pēc paaudžu solidaritātes un otra - pēc iemaksu izmaksu principa. Viena vai otra principa izmantošana ir atkarīga no valsts ekonomikas attīstības līmeņa. Attīstītajās industriālajās valstīs dominē otrais princips, bet mazattīstītajās un arī bijušajās sociālisma valstīs - pirmais. Pāreja no vienas sistēmas uz otru ir ilgstošs process, kura laikā jāizmanto abu šo sistēmu elementi.

Līdz 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" pieņemšanai Latvijā pensiju sistēmas pamatā bija paaudžu solidaritātes princips, saskaņā ar kuru vecos un citus darba nespējīgos cilvēkus uztur strādājošie iedzīvotāji. Pēdējie un viņu darba devēji sociālā nodokļa veidā iemaksā pensiju fondā likumā noteiktu algas daļu, no kura valsts izmaksā pensijas, darba nespējas, bezdarba un citus pabalstus. Pensijas lielums līdz pašreizējā likuma pieņemšanai bija atkarīgs no darba stāža.

Tagadējais likums orientēts uz iemaksu izmaksu principu. Tas nozīmē, ka ar iemaksām pensiju fondā (ieskaitot darba devēja iemaksas) tiek veidots katra iedzīvotāja individuālais nākamās pensijas kapitāls, no kura tam izmaksās pensiju pēc noteikta vecuma sasniegšanas. Precīzi realizējot šo principu, atsevišķa indivīda pensijas lielums ir atkarīgs ne vairs no darba stāža, bet no iemaksātās summas un plānojamā tās izmaksas laikposma (atlikušās dzīves ilguma). Šī principa būtiska priekšrocība ir tā, ka, pareizi to realizējot, katra cilvēka pensijas lielums ir tieši atkarīgs no viņa ieguldījuma pensiju fondā aktīvās dzīves laikā. Bez cita tas orientē cilvēkus uz aktīvu darbību un rūpēm par regulārām iemaksām savā pensiju kapitāla kontā.

Tas, ka Latvijā šī principa realizācija ir radījusi krīzes situāciju sociālās nodrošināšanas sfērā, lielā mērā izskaidrojams ar kļūdām un ilūzijām, iestrādājot likumā šīs progresīvās idejas realizācijas paņēmienus. Te vēlreiz sevi apliecina sen zināmā patiesība, ka šodienas problēmas ir iepriekšējā periodā pieļauto kļūdu sekas. Spēkā esošā pensiju likuma autori un tā akceptētāji, nosakot tā pamatnostādnes, acīmredzot cerēja, ka īsā laikā var radikāli mainīt pensiju sistēmas principus, pārlēkt no vienas sistēmas otrā.

Tā kā vienā vai dažos gados uzkrāt pietiekamu pensijas kapitālu nav iespējams, likumā iestrādāta "sākuma kapitāla" ideja. Saskaņā ar to apdrošināšanas periods (darba stāžs) līdz 1995. gadam (ieskaitot) tiek "kreditēts" ar sākuma kapitālu, kuru aprēķina, pieņemot, ka cilvēka atalgojums visā darba mūžā ir bijis tikpat liels kā pēdējos pirmspensijas gados. Šeit slēpjas pašreizējo likstu galvenais cēlonis.

Vispirms nepareiza ir terminoloģija, jo kredīta jēdziens ietver piešķirtās summas atdošanu, kas šeit nav paredzēta. Pēc ekonomiskās būtības tā ir dāvana, ko valsts ieskaita atsevišķa pensionāra pensijas kapitāla kontā no pensiju fonda kopējiem līdzekļiem.

Otrkārt, šīs dāvanas summa praktiski ir atkarīga no viena faktora - konkrētās personas algas lieluma laikā no 1996.gada 1.janvāra līdz pensijas piešķiršanas datumam vai arī no tā brīvprātīgo iemaksu apjoma pensiju fondā šajā laika posmā.

Ar šādu paņēmienu pensionāri tika sadalīti divās daļās atkarībā no pensijas noformēšanas laika: līdz 1996.gadam vai pēc tā, kā arī no atšķirībām atalgojumā pirmspensijas mēnešos. Pēdējās sakarā ar īso laika posmu un to, ka šajā periodā notika tautsaimniecības pārveide, nevar uzskatīt par atsevišķa cilvēka reālā ieguldījuma adekvātu atspoguļojumu valsts bagātības veidošanā. Pat pēc vairākkārtējiem likuma labojumiem ir izveidojusies pārmērīgi liela atšķirība starp mazāko un lielāko pensiju - vairāk nekā 30 reizes. Tā ir ievērojami lielāka nekā attiecība starp valsts regulēto lielāko un mazāko algu (20 reizes).

Lai gan šāda dalījuma neloģiskums masu saziņas līdzekļos ir daudzkārt izskaidrots, likumdevēji nav iedrošinājušies to mainīt. Tie aprobežojās ar daļējām izmaiņām, mēģinot nepilnības pamatnostādnēs notušēt ar atsevišķiem labojumiem un papildinājumiem. Nevar piekrist dažu likuma autoru un aizstāvju apgalvojumiem, ka likuma filozofija un tās realizācija bija laba, bet to sabojāja atsevišķu politiķu vēlme likumu labot un papildināt, izdabājot pensionāru atsevišķu grupu interesēm. Īstenībā kliedzošās nepilnības tā pamatnostādnēs spieda dzirdīgākos politiķus ieviest atsevišķus labojumus un papildinājumus. Nemainot tā saukto vispārējo filozofiju (pensijas aprēķināšanas algoritmu), šie labojumi bija tikai viens no iemesliem, kas paātrināja neatbilstības veidošanos starp pensiju fonda ieņēmumiem un izdevumiem. Elementāri aprēķini rāda, ka šāda situācija būtu radusies arī bez minētajiem labojumiem, tikai dažus gadus vēlāk. Par to var viegli pārliecināties, salīdzinot atsevišķa cilvēka reālo ieguldījumu (bez fiktīvā "sākuma kapitāla") pensiju fondā un izmaksām no tā. Ilustrēsim to ar piemēru.

Pieņemsim, ka nākamā 60 gadus veca pensionāra vidējā mēneša alga kopš 1996.gada 1.janvāra bija 400 latu un darba stāžs 40 gadu. Tā reālais ieguldījums pensiju fondā - 960 latu gadā. Saskaņā ar likumā iestrādāto pensijas aprēķināšanas algoritmu viņam tiek piešķirta pensija Ls 172,88 mēnesī. Veicot vienkāršu aritmētisku darbību, konstatējam, ka iemaksāto summu šis pensionārs atgūst 5,6 mēnešos (960:172,88=5,55), ja viņš pensiju saņem ar 1997.gada 1.janvāri. Ja iemaksas ir izdarītas 2 gadus, iemaksātā summa tiek iztērēta 11,1, ja 3 gadus, - 16.7 mēnešos un tā tālāk. Pārējos paredzamās dzīves mēnešos (60 gadus vecam cilvēkam paredzamais pensijas izmaksas periods 1999.gadam noteikts 18,51 gads = 222,12 mēneši) izmaksas jāsedz no kopējā fonda, tātad uz citu pensionāru rēķina. Sociālās apdrošināšanas fonds to varētu izturēt, ja visu strādājošo vidējā mēnešalga būtu, konkrētajā gadījumā, vismaz Ls 400. Reāli tā bija daudz mazāka: 1996.gadā 98,73 lati, 1997.gadā - 120 un 1998.gadā - 133,3 lati. Vēl jāņem vērā, ka no kopējiem līdzekļiem daļēji jāsedz arī to cilvēku pensijas, kuru iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu pat minimālo (sociālā pabalsta) tās lielumu. Tādējādi deficīts pensiju fondā ir ieprogrammēts un fatāli neizbēgams. Iepriekšminētā pensija (Ls 172,88) neradītu zaudējumus pensiju fondam tikai tad, ja tās saņēmēja pensijas kapitāla kontā nosauktā summa (Ls 960) būtu ienākusi nevis vienu vai dažus, bet nepārtraukti 40 gadus.

Vai problēmai ir risinājumi?

Atbilde ir nepārprotama: noteikti jā! Nav tādas problēmas, kuru nevarētu atrisināt. Cits jautājums - vai iespējamie varianti būs visiem patīkami un pieņemami. Šinī sakarībā jāizsaka divas piezīmes.

Pirmā - sociālā budžeta sabalansēšana nav tikai finansiāla problēma. Tādēļ te jābūt ļoti izsvērtai, smalkjūtīgai pieejai, izteikti neitrālai attiecībā uz atsevišķām iedzīvotāju grupām, tādai, kas orientēta uz sabiedrību kopumā. Jebkuriem risinājumiem jābūt pārliecinoši argumentētiem, visiem saprotamiem un virzītiem uz sociālā taisnīguma principu maksimālu nodrošināšanu.

Otrā - mulsina dažkārt dzirdētā tēze, ka valdībai, lai atrisinātu sarežģītas problēmas, esot gandrīz vai obligāti un sistemātiski jāpieņem nepopulāri lēmumi. Jāšaubās, vai, realizējot šo tēzi, var panākt sabiedrības saliedēšanu. Gluži otrādi - tās sašķelšana ir neizbēgama. Valdības un parlamenta uzdevums ir nevis nepopulāru (vienpusēji argumentētu, sasteigtu), bet gan tādu lēmumu pieņemšana un izpilde, kas atrisina nobriedušās problēmas atbilstoši tautas interesēm. Ja būs pārliecinoši argumenti, cilvēki pieņems arī risinājumus, kas skar viņu personīgās intereses, izņemot tādus, kas rada nosacījumus sabiedrības resursu izsaimniekošanai.

Risinājumi meklējami divos virzienos: pensiju fonda ieņēmumu palielināšanā un izmaksu samazināšanā.

Ieņēmumu palielināšana

Svarīgākais ieņēmumu palielināšanas veids ir valsts ekonomiskā potenciāla kāpināšana. Pieaugot ekonomiskajai aktivitātei, augs iedzīvotāju nodarbinātība, to darba samaksa un attiecīgi arī iemaksas pensiju fondā. Tā kā pensijas vecuma iedzīvotāju skaits kā demogrāfisks rādītājs ir samērā konstants un nav atkarīgs no valsts ekonomiskā potenciāla, pēdējam mainoties, mainās resursu apjoms, ko valsts var novirzīt veco un darba nespējīgo sabiedrības locekļu vajadzību apmierināšanai. Tas, ka Latvija ekonomikas potenciāla ziņā būtiski atpaliek no citām ES kandidātvalstīm, norāda, ka likumdevēju un valsts pārvaldes institūciju darbība šinī jomā nav bijusi pietiekami rezultatīva un adekvāta konkrētajai situācijai un jautājuma nozīmīgumam.

Otrs sociālā budžeta līdzekļu palielināšanas veids - sociālo maksājumu iekasēšanas uzlabošana. Līdz ar ēnu ekonomikas radikālu izskaušanu jāmaina arī daži citi līdz šim nepamatotie atvieglojumi sociālo maksājumu jomā. Atvieglojumi, kurus minēsim, savulaik tika ieviesti, balstoties uz aplamu pieņēmumu, ka Latvijā ar 1995.gada likuma pieņemšanu ir ieviesta iemaksu izmaksu pensiju sistēma. Tāda tiek tikai veidota, un tā varēs sākt daļēji funkcionēt tikai pēc gadiem 15 - 20. Reāli pie mums darbojas sociālās nodrošināšanas sistēma, kas galvenokārt balstās uz paaudžu solidaritātes principu, pamazām veidojot nosacījumus pārejai uz iemaksu izmaksu principu. Atzīstot šo realitāti, zūd pamats atvieglojumiem sociālo maksājumu jomā. Tas skar divas strādājošo grupas.

Vienu grupu veido augsti apmaksāto darbinieku kategorija. Balstoties uz minēto iluzorisko pieņēmumu, likumā iestrādāta norma, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāmaksā no darba ienākuma tās daļas, kas pārsniedz Ministru kabineta noteikto gada ienākuma apmēru. 1998.gadam tas bija noteikts Ls 12000 un 1999.gadam - Ls 14000. Ienākumi, kas pārsniedz šo skaitli, ar sociālo nodokli aplikti netiek. Atceļot šos atvieglojumus, sociālais budžets iegūtu papildu summas, kas rēķināmas vairākos simtos tūkstošu latu.

Otru grupu veido strādājošie pensionāri. Arī no šīs kategorijas netiek iekasēta pilna sociālā nodokļa likme. Tā ir samazināta par daļu, kas tiek novirzīta nodarbinātības un invaliditātes apdrošināšanas fondos, jo pensionāram, zaudējot darbu, nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu. Iegūstot invaliditāti, vecuma pensiju aizstāj ar invalīda pensiju, ja pensionāram tas ir izdevīgi. Formāli šāda nostādne balstās uz minēto iluzorisko pieņēmumu, ka Latvijā sociālās nodrošināšanas jomā darbojas iemaksu izmaksu sistēma. Tā kā tās vēl nav, loģiski būtu visiem strādājošiem maksāt vienādu sociālo nodokli, regulējot tā sadali Sociālās apdrošināšanas aģentūras ietvaros. Turklāt šī atvieglojuma atcelšana radītu vienādus nosacījumus darbaspēka tirgū, jo likvidētu izmaksu ekonomiju, ko darba devēji gūst, nodarbinot pensionārus, maksājot mazāku sociālo nodokli salīdzinājumā ar variantu, ja to pašu darbu veic nepensionārs (likme attiecīgi 29,2% un 37,09%).

Izmaksu samazināšanas

iespējas

Izmaksu samazināšanai ir divas iespējas: samazinot pensionāru skaitu (palielinot pensionēšanās vecumu) un samazinot vidējās pensijas apmērus vai ierobežojot tās kāpumu. Tā kā šis solis ir visnepopulārākais, tas piemērojams tikai tad, ja ar citiem paņēmieniem nevar rast problēmas risinājumu. Minēsim dažus iespējamos variantus.

Pirmais ir visu pēc 1996.gada piešķirto pensiju pārrēķināšana, atsakoties no iluzoriskā pieņēmuma, ka Latvijā funkcionē uz iemaksu izmaksu principu balstīta pensiju sistēma. Pensiju aprēķināšanā jāvadās no realitātes, proti, ka valdošā joprojām ir un vēl ilgi būs uz paaudžu solidaritāti balstītā sociālās nodrošināšanas sistēma, kurai blakus tikai tiek veidota sistēma, kas nākotnē nodrošinās iespēju realizēt iemaksu izmaksu principu. Tādēļ pensiju noteikšanā jāsavieno abi šie principi. Praktiski tas nozīmē, ka nav ekonomiska pamata likumā iestrādātajai "sākuma kapitāla" idejai un tā aprēķināšanas (no sociālā viedokļa amorālajai) metodei. Vēl vairāk. Tā paver iespēju atsevišķiem subjektiem iemaksāt savā jeb ģimenes locekļa pensiju kapitāla kontā Ministru kabineta noteikta limita robežās noteikto summu(1999.gadam - Ls 1080 - 14000) un, iestājoties pensijas vecumam, atgūt to dažos mēnešos (sk. iepriekš minēto aprēķinu) un nodrošināt sev relatīvi lielu un stabilu ienākumu līdz mūža galam. Šī trūkuma likvidēšanai saskatāmas divas iespējas.

1. Pensiju veido divas daļas. Pirmo par darba stāžu līdz 1996.gadam aprēķina tāpat kā līdz likuma pieņemšanai, pamatojoties uz vidējo algu tautsaimniecībā 1995.gadā. Otro veido individuālajā kontā uzkrātā pensiju kapitāla dalījums ar plānoto pensijas izmaksas laikposmu. Šāda pārrēķina rezultātā dažiem pensionāriem zudīs nepamatoti lielās pensijas. Jārēķinās ar viņu neapmierinātību, ko pilnībā kompensēs pārējās pensionāru masas izpratne un atbalsts.

2. Kompromisa variants, kas izriet no prognozes, ka likuma autori un citas ieinteresētās personas enerģiski iestāsies par "sākuma kapitāla" idejas saglabāšanu un pretosies tās atzīšanai par kļūdainu. Jārēķinās tomēr ar to, ka, saglabājot pašreizējo tā aprēķināšanas metodi, sociālā budžeta deficītu novērst nevarēs, tālāk nepasliktinot to pensionāru stāvokli, kas par tādiem kļuva līdz 1996.gadam. Šinī situācijā izeja rodama, ieviešot koeficientus, kas samazina sākumkapitāla apjomu. Šādu koeficientu izstrāde ir īpašs uzdevums. Mūsu aprēķini, kas izdarīti pieņemot, ka sākuma kapitālā iekļaujamā alga koriģējama ar koeficientu 1,0 - 0,5 robežās atkarībā no algas lieluma (Ls 100 -1000), rāda, ka izmaksājamo pensiju summa samazinātos vairāk nekā par vienu miljonu latu mēnesī. Mūsuprāt, nosauktā summa ir minimāla, jo ir pieņemts, ka cilvēks, kuram pēdējos pirmspensijas gados (gadā) vidējā mēnešalga bija Ls 1000 visā savā darba mūžā līdz 1996.gadam pelnīja vidēji Ls 500 mēnesī.

Otrs izdevumu samazinājuma veids ir pensiju maksimālā apmēra noteikšana. Uz šādu soli mudina arī tas, ka pašlaik ir izveidojusies nenormāli liela atšķirība starp mazāko un lielāko pensiju (30 reizes). Apstākļos, kad sociālās apdrošināšanas sistēma pamatojas galvenokārt uz paaudžu solidaritātes principa, pensijas maksimuma normas ieviešana atrisinātu arī jautājumu par iepriekš minēto visu darba ienākumu aplikšanu ar sociālo nodokli. Šķiet racionāli pensijas maksimālo robežu saistīt ar valstī noteikto minimālo algu, nosakot, piemēram, ka laika posmā līdz reālai pārejai uz iemaksu izmaksu sistēmu tās izmaksājamais (bez nodokļiem) maksimums ir četras minimālās algas. Attiecība starp minimālo un maksimālo būtu 1:6,67. Gadījumā, ja pensiju fondā veidosies pietiekamas rezerves un palielināsies minimālā pensija, šo robežu varēs palielināt.

Šie ierobežojumi ir samērā viegli realizējami, jo tie neprasa pašreizējā likuma radikālu pārstrādi un skartu relatīvi nelielu cilvēku skaitu - mazāk par 3 tūkstošiem, to skaitā apmēram 2,8 tūkstošus vecuma pensionāru. Kopējā izmaksu ekonomija orientējoši būtu Ls 306 000 mēnesī, tai skaitā vecuma pensionāru grupā apmēram Ls 286 000 jeb attiecīgi 3,7 un 3,4 miljoni latu gadā. Ieviešot šo normu, zustu pamats pensionāru tiesību ierobežošanai strādāt un gūt papildu ienākumu.

Domāt ar savu galvu

Apsvērumus par pensiju problēmu noslēgšu ar vienu vispārēju piezīmi. Latvijā kļuvis par normu, ka daži politiķi un pārvaldes struktūru darbinieki savu vāji argumentēto uzskatu aizstāvēšanai atsaucas uz starptautisku organizāciju atsevišķu darbinieku rekomendācijām un atzinumiem. Parasti runa ir nevis par šo organizāciju pārvaldes struktūru lēmumiem, bet gan par atsevišķu darbinieku, tātad ierēdņu izteikumiem. Pensiju likuma gadījumā bieži tika norādīts, ka tas radīts sadarbībā ar Pasaules bankas pārstāvjiem un saņēmis tās augstu vērtējumu. Šī tēze tiek izvirzīta kā dzelzs vairogs tajā iestrādāto normu aizsardzībai. Situācija šinī jomā ir pārliecinošs likuma kvalitātes rādītājs, un nekādi piesegumi ar Pasaules bankas vairogu to uzlabot nevar.

Izmantojot starptautisko organizāciju visumā augsti kvalificētu pārstāvju ieteikumus, nedrīkstam aizmirst divas lietas. Par pieņemto lēmumu rezultātiem atbildīgi esam tikai mēs paši. Un otrā - arī šo organizāciju pārstāvji ir tikai cilvēki, kuriem, tāpat kā mums, nepieciešams parādīt savai augstākajai vadībai, ka viņi ir spējuši ietekmēt notikumu attīstību to darbības zonā. Tādēļ līdz ar pareiziem, argumentētiem ieteikumiem nākas sastapties arī ar vēlamā uzdošanu par esošo. Minēšu vienu piemēru. Pasaules bankas direktors Polijā un Baltijas valstīs Bazils Kavalskis, atbildot uz jautājumu, kāpēc ar PB līdzdalību izstrādātā pensiju sistēma nefunkcionē, starp citu, izteica šādu apgalvojumu: "Pamatā pensijas reforma bija pareiza, tas bija efektīvs modelis, kurš funkcionē citās pasaules malās, piemēram, Polijā." Atstājot mierā citas pasaules malas, jāteic, ka Polijā šādas sistēmas vēl nav. Saskaņā ar informāciju, kas publicēta Pasaules ekonomikas pētīšanas institūta ikgadējā šīs valsts ekonomikas attīstības apskatā, Polijā to sāka veidot tikai ar 1999.gada 1.janvāri (Latvijā ar 1996.gada 1.janvāri) un paredz izveidot līdz 2008.gadam (sk. Poland.International Economic Report 1998/99. Warsaw School of Economics 1999.). Šis, varbūt sīkais, fakts vēlreiz parāda, ka, uzmanīgi uzklausot starptautisko organizāciju pārstāvu ieteikumus, jebkuras reformas jāveic mums pašiem un arī pašiem jāatbild par pieņemto risinājumu sekām.

2.tabula

Darba samaksa un pensijas Baltijas valstīs