Daidžests. Citu rakstītais

"Durvis iestāšanās sarunām ir atvērtas"

"Financial Times"

— 99.09.22.

Eiropas Savienība gatavojas decembrī uzaicināt sešas iespējamās kandidātvalstis uzsākt iestāšanās sarunas, atmetot agrāko pieeju, kuras dēļ tās tika atstātas uzgaidāmajā telpā.

ES Komisijas amatpersonas sagaida, ka ES galotņu konferencē Helsinkos tiks izdarītas pārmaiņas, lai demonstrētu apņemšanos turpināt atbalstu Austrumeiropai pēc Kosovas krīzes. Ja šis plāns tiks apstiprināts, tad to kandidātvalstu skaits, kuras tiks iesaistītas aktīvās iestāšanās sarunās, pieaugs no sešām līdz divpadsmit.

Bulgārija, Latvija, Lietuva, Malta, Rumānija un Slovākija pievienosies Kiprai, Čehijai, Igaunijai, Ungārijai, Polijai un Slovēnijai.

"Jādomā, ka šis plāns Helsinkos tiks apstiprināts. Šādu politisko dinamiku nav viegli apturēt," izteicās kāds augsta ranga ES Komisijas ierēdnis.

Turcija, kura jau sen ir centusies iestāties ES, diezin vai tiks uzaicināta uzsākt sarunas, kaut gan ir sagaidāms, ka ar to saistītie jautājumi plaši tiks apspriesti Helsinkos. Pēc pēdējā laikā vērojamās tuvināšanās starp Ankāru un dažām ES dalībvalstīm, ieskaitot Turcijas tradicionālo pretinieku Grieķiju, ES ir noskaņota decembrī Ankārai dot pozitīvu signālu.

Tomēr Komisijas amatpersonas izsakās, ka pats labākais, uz ko varētu cerēt Turcija, ir deklarācija, kas formāli atzītu tās kandidatūru un pirmsiestāšanās sarunu uzsākšanu - būtībā tā būtu Turcijas ievadīšana otrās rindas uzgaidāmajā telpā ar tādu pašu statusu kā Rumānijai un Bulgārijai.

Paplašināšanās komisārs Ginters Ferhoigens ir izteicies, ka Turcijai būtu jāuzsāk reformas demokrātijas nostiprināšanai, kā arī tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanai, pirms tā varētu tikt pielaista pie sarunām.

Rietumbalkānu valstīm - Albānijai, Bosnijai, Horvātijai, Maķedonijai un , iespējams, arī Serbijai - ES ir padomā cits plāns. Tā vietā, lai šīs valstis iestātos viena pēc otras, Savienība tās uzskatīs par vienu grupu un pieprasīs tām izveidot savstarpēju sadarbību pirms kaut kādas cerības izraisīšanas par iespējām iestāties.

ES dalībvalstu starpā Lielbritānija un Vācija ir solījušas turpināt darbu pie sarunu paplašināšanas ar visām 12 pašreizējām kandidātvalstīm.

ES Komisijas amatpersona tomēr norādīja, ka ātra sēšanās pie sarunu galda vēl nenozīmēšot arī ātrāku uzņemšanu.

Stīvens Vāgstils

"Ģimenes sadalīšana likumīgā ceļā"

"Obščaja gazeta"

— 99.09.16.

Irmai Tkešelašvili draud deportācija no Latvijas, bet viņas trīsgadīgajai meitiņai - bērnu nams.

Irma uz Latviju atbrauca 1990.gadā un uzreiz iekārtojās strādāt par auklīti bērnudārzā. No Sverdlovskas uz Rīgu kristieti baptisti uzaicinājusi gados vecāka sieviete, kuru Irma uzskata par savu garīgo māti. Tomēr, neraugoties uz visiem centieniem, viņai tā arī neizdevās meiteni pierakstīt personīgajā mājā, jo pirms mēneša tika pieņemta Neatkarības Deklarācija un Latvijas ierēdņi bija noskaņoti atbrīvoties no "okupantiem". Bez pieraksta nevarēja pat sapņot dabūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Irmai nebija kurp braukt. Sverdlovskā viņa dzīvoja kopmītnēs, no kurām jau bija izrakstījusies, tēvam un pamātei Gruzijā viņa jau sen bija sveša. Cerot, ka varēs izvairīties no deportācijas, atteikusies arī no Krievijas pilsonības. Tā viņa kļuva par "nelegāli", kurai nav nekādas tiesības. Pat dzimtsarakstu nodaļā atteicās reģistrēt viņas laulību ar Ralfu Dresleru, kaut gan viņš bija pilntiesīgs latvietis. Drīz viņiem piedzima meitiņa. Tomēr, lai to pierādītu varas iestādēm, bija vajadzīgi trīs gadi.

Lai reģistrētu "nelegālo" meitu, Irma un Ralfs griezušies Pilsonības un imigrācijas departamentā, pie iekšlietu ministra, bijušā prezidenta Ulmaņa, bet viņi visi izrādījās bezspēcīgi likuma priekšā. Neko nav varējuši izdarīt arī EDSO pārstāvji.

Rafaelu Dagniju par esošu atzina pateicoties Bērnu aizsardzības centra palīdzībai - beidzot viņai izsniedza dzimšanas apliecību, bet pēc četriem mēnešiem reģistrēja kā Latvijas pilsoni.

Visu šo laiku Irma caur tiesām un prokuratūrām centās panākt sev pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Vienreiz dzīvoklī ieradās imigrācijas policija, sākuši raut ārā no rokām bērnu. Kaimiņiene aizskrējusi uz sabiedrisko cilvēktiesību komiteju. Viens no tās vadītājiem, advokāts Genādijs Kotovs paguva ierasties laikus. Policija aizbraukusi. Bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē Irmas pasē iespieda "nelegāļa zīmogu" un ar draudiem piespieda parakstīt solījumu, ka nedēļas laikā viņa atstās Latviju. Atkal iejaucās cilvēktiesību komiteja un rīkojums par izbraukšanu ticis apturēts.

Māte un meita dzīvo no tiesas līdz tiesai, katru dienu baidoties no deportācijas. Naudas nepietiek. Bērnam pienākošos pabalstu māte kā "nepilsone" saņemt nevar. Labklājības ministrijas nodaļas vadītāja Groduma kundze piedāvājusi oriģinālu izeju: nepieciešams, lai bērna tēvs uzrakstītu iesniegumu, ka meitu audzina viens, tad viņš saņems pabalstu. Lai gan Ralfs Dreslers neslēpa, ka alkoholisma dēļ nevar ne morāli, ne materiāli atbildēt par bērnu.

Rīgas bāreņu tiesā Irmai Tkešelašvili paziņojuši: "Lai tēvs kaut trīsreiz ir alkoholiķis, viņš šeit ir pilsonis, bet jūs - nekas. Ja viņš nevar rūpēties par bērnu, tad pēc jūsu izdzīšanas no valsts meitenīte, visticamākais, tiks nodota bērnu namā."

Šī iemesla dēļ māte ir gatava iet līdz galam un panākt savas tiesības uzturēties valstī.

Advokāta Genādija Kotova komentārs: Pēc maniem aprēķiniem, Latvijā dzīvo aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, kurus valsts ir padarījusi par nelegāliem imigrantiem. Viņiem nav nekādu tiesību, dzīvo pastāvīgās bailēs no deportācijas. Starp viņiem - desmitiem sieviešu ar bērniem. Bet Irmai Tkešelašvili un Rafaelai Dagnijai ir cerības uzvarēt. Eksistē likums par bērnu tiesību aizsardzību, kurā rakstīts: "Darbības vai bezdarbība, kura ierobežo bērna personīgās tiesības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām." Ir arī paragrāfs Latvijas konstitūcijā: "Valsts aizstāv un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības." Jāiziet visas Latvijas tiesas instances, bet pēc tam taisnība jāmeklē Strasbūrā, Eiropas tiesā. Esmu pārliecināts, ka prāvu uzvarēsim. Precedents jau ir.

Eduards Govoruško

"Paradīzes atslēga"

"Rossijskaja gazeta"

— 99.09.18.

Igaunija ir gatava atcelt ienākumu nodokli. Un kļūt par ofšora zonu.

Igaunijas valdošās koalīcijas padome nolēmusi ar jauno gadu atcelt ienākumu nodokli uzņēmumiem. Pēc Latvijas analītiķu vērtējuma, tas var novest pie ievērojama kaimiņvalstu kapitāla un investīciju noplūšanas.

Nodokļu optimizācija igauņu gaumē

Tajā laikā, kad KF Centrālā banka metodiski Latviju iekļauj ofšora zonu sarakstos, bet tā tikpat metodiski no tā vairās, Igaunija ir gatava reāli kļūt par mazu un mājīgu uzņēmēju nodokļu paradīzi.

Igaunijas valdošā koalīcija noteikusi no 2000.gada 1.janvāra pilnībā atcelt ienākumu nodokļus uzņēmumiem. Galvenais mērķis - padarīt valsti par daudz pievilcīgāku ārvalstu investīcijām. Jau šodien šis solis satraucis Igaunijas kaimiņvalstis, piemēram, Somiju.

Latvijas valdība pagaidām kaimiņu nodomus atstājusi bez ievērības. Tomēr speciālisti ir satraukušies. "Ņemot vērā, ka jau šodien investīcijas Latvijā ir mazinājušās, šāds solis izsauks vēl lielāku kapitāla un investīciju aizplūšanu uz Igauniju, kas kļūs par nodokļu paradīzi," tiek teikts Rietumu bankas analītiskajā apskatā. Savukārt Pareks bankas preses dienests atzīmē, ka viņu banka uzmanīgi seko igauņu iniciatīvām. Tomēr pagaidām atturas no komentāriem.

Šodien Latvijā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir 25% no ar nodokli apliekamās peļņas. Tādā veidā no 1.janvāra krietni samazināsies Latvijas preču konkurētspēja igauņu analogiem. Taču tā nav galvenā problēma. Sliktāk, ka vienkārši pārreģistrēties no Latvijas uz Igauniju, lai izvairītos no papildu nodokļiem, neizdosies, jo Latvijā ienākumu nodoklis attiecas arī uz nerezidentiem, kuri šeit nodarbojas ar saimniecisko darbību. Attiecīgi, lai izmantotu igauņu "nodokļu paradīzi", vajadzēs uz turieni pārcelt visu ražošanu kopā ar darbavietām, attiecīgajām sociālajām izmaksām utt.

Tajā laikā igauņu ekonomisti neuztraucas par kaimiņu problēmām, bet pilnā apjomā gatavojas ienākuma nodokļa atcelšanai. Un proti, pēc ienākuma nodokļa atcelšanas radušos 1,2 miljardu Igaunijas kronu budžeta deficītu Marta Lāra valdība gatavojas dzēst ar daudz stingrāku citu nodokļu ievākšanas palīdzību, kā arī no 1.janvāra ieviešot papildu muitas nodevas importa precēm.

Var paredzēt, ka Igaunija sastapsies ar virkni grūtību. Pietiek atcerēties somu dokeru nežēlīgo boikotu Igaunijas kuģiem, kuri, pateicoties valsts nodokļu politikai, pārvērtās par kuģiem zem lēta karoga.

Par atbildi igauņiem var uztvert pagājušās nedēļas beigās izskanējušo Latvijas finansu ministra Edmunda Krastiņa piedāvājumu mainīt LR nodokļu likumdošanu. E.Krastiņš, piemēram, piedāvājis samazināt īpašuma nodokli no 4 līdz 2,5%.

Andrejs Švedovs

"Terors Krievijā"

"The Economist"

— 99.09.18./24.

Spridzināšanas kampaņa nav pats pēdējais pārbaudījums krieviem. Pat pirms tās sākuma krievi bija pelnījuši labāku valdību.

Pēc bumbu sprādzienu sērijas - pieci sprādzieni divu nedēļu laikā, pie kam priekšpēdējā tika nogalināti 118 cilvēki - pat visflegmātiskākā tauta kļūtu nikna, iebaidīta un par katru cenu vēlētos noķert noziedzniekus. Nav nekāds brīnums, ka Krievijā, kur ārkārtīgi tic visdažādākajām sazvērestībām, kur neuzticas valdībai un kur likuma vara ir visai ierobežota, baumas par teroristu identitāti un to motīviem ir plaši izplatītas. Tomēr līdz šim vēl neviens nevar droši pateikt, kas slēpjas aiz spridzinātājiem. Šādos apstākļos pats sliktākais būtu izmantot pašreiz valdošo sajukumu kā ieganstu ārkārtas stāvokļa vai kāda cita tamlīdzīga demokrātiju ierobežojoša pasākuma izsludināšanai.

Tāpat kā daudzām citām valstīm, arī Krievijai ir iemesli baidīties no islama terorisma. Daudzi islamisti tās teritorijā gribētu atdalīties no Krievijas Federācijas. Pēc ilgstoša un asiņaina kara Čečenijai tas faktiski ir izdevies, un tagad šķiet, ka tā atbalsta un mudina neapmierinātos musulmaņus kaimiņos esošajā Dagestānā rīkoties tāpat. Taču, lai cik zvērīgi arī nebūtu čečeni, vai arī par tādiem tiktu iztēloti, viņi savu mērķu sasniegšanai nekad nav izmantojuši bumbu atentātus tādās pilsētās kā Maskava, un viņu pats radikālākais līderis Šamils Basajevs apgalvo, ka viņi to nav darījuši arī šoreiz. Arī neviens cits islamistu grupējums nav uzņēmies atbildību par terora aktiem.

Krievijai par nelaimi tās valdība pašlaik ir vēl nekompetentāka, vēl korumpētāka un vēl vairāk diskreditēta nekā jebkad agrāk kopš komunisma kolapsa 90. gadu sākumā. Prezidenta Borisa Jeļcina drudžainā darbošanās arvien vairāk šķiet vērsta uz viņa apkārtnes cilvēku vēlmju apmierināšanu un arvien mazāk - uz tautas interešu piepildīšanu. Apsūdzības korupcijā starp viņam tuvākajiem cilvēkiem nemitējas; runā, ka viņa drauģeļi visvairāk vēlētos pasargāt sevi no jebkādas izmeklēšanas vai nu jau šobrīd, vai arī pēc viņa prezidentūras beigām. Viņi pat būtu gatavi atlaist parlamentu un atlikt gaidāmās vēlēšanas.

Nu ko, tas varbūt ir iespējams. Taču patiesībā vēl nav izsludināts nekāds ārkārtas stāvoklis un, šā vai tā, tādu bumbošanas kampaņu kā pašreizējā, kas tā ir satraukusi Krieviju, patiesībā drīzāk varētu būt organizējuši separātistu fanātiķi, neraugoties uz precedenta trūkumu Čečenijas kara laikā, nekā Kremļa "ļaundari".

Kamēr nekas vairāk nav zināms, spekulācijas par Jeļcina "ģimeni" ir pilnīgi bez jebkāda pamata.

Tomēr tas nenozīmē, ka valdībai vēsā mierā būtu jākārto savas ikdienas lietas, kamēr policija nodarbotos ar teroristu medībām. Vēl pat pirms sprādzieniem valdība bija pilnībā izgāzusies un diskreditējusi sevi un, ja neskaita pastāvīgās premjerministru nomaiņas, tai nav nekādu atveseļošanās cerību, kamēr vien pie varas atrodas Jeļcins. Arguments par viņa aiziešanas nepieciešamību, laikam ritot, nav zaudējis savu aktualitāti. Viens veids, kā paātrināt Jeļcina atkāpšanos, būtu prezidenta vēlēšanu noturēšana vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām, kurām ir jānotiek šī gada decembrī. Nav nekādas pārliecības, ka tajās varētu uzvarēt pārliecināts demokrāts, taču tikpat nedrošs ir arī pieņēmums, ka tāds varētu uzvarēt nākamajā gadā, kad prezidenta vēlēšanām būtu jānotiek tā kā tā. Savukārt pirmstermiņa vēlēšanas būtu labākas nekā nekādas, jo ārkārtas stāvokļa gadījumā tās droši vien nenotiktu.

Rietumos tagad tiek lauzītas rokas par Krieviju un par to, kurš tad to ir "pazaudējis". Patiesībā Krievija, lai cik drūma situācija tajā arī nešķistu, nav pilnībā zudusi, un ja arī tā būtu, tad tā nebūtu Rietumu vaina. Vainīgi būtu paši krievi. Ja situācijai Krievijā ir lemts uzlaboties - ja tā izveidos tiesisku valsti, radīs tirgus saimniecību un nostiprinās demokrātiju - tad to izdarīs paši krievi un nevis cilvēki no ārpuses.

Jeļcins ir nospēlējis zināmu lomu Krievijas pārveidošanā uz labo pusi, taču tas nav noticis pēdējā laikā. Vēlētāji tagad ir pelnījuši kādu, kuram ir labāka veselība, kuram apkārt ir spējīgi un godīgi padomnieki, un kurš ir gatavs veikt tādas reformas, par kurām tik daudz ir runāts, bet kuras nekad īsti nav tikušas īstenotas. Šis cilvēks varbūt arī nespētu uzreiz apturēt bumbošanas kampaņu. Taču ir iespējams, ka tad, ja Maskavā būs labāka valdība, neapmierinātie Krievijas reģionos varētu pat novērtēt priekšrocības, kas ir palikšanai federācijā, un nemēģinātu atdalīties.

"Nepadodieties Krievijas jautājumā"

"The New York Times"

— 99.09.21.

Otrdien no rīta Kongresa Pārstāvju palātas banku komiteja uzsāks Klintona administrācijas Krievijas politikas izskatīšanu. Šīs debates var būt lietderīgas, un tās patiesi var palīdzēt, ja vien tiks ņemti vērā trīs nozīmīgi faktori.

Pirmkārt, mums ir jāapzinās, ka Savienotās Valstis ir kritiski ieinteresētas Krievijas stabilitātē un ekonomiskajos panākumos, kā arī tās pārejā uz tirgus demokrātiju. Otrkārt, mums ir jāapzinās šķēršļi, ar kuriem jāsaskaras Krievijai, pārslēdzoties uz tirgus ekonomiku. Un treškārt, mums ir reālistiski jāizvērtē Rietumu izvēles iespējas, ņemot vērā apstākļus Krievijā un mūsu pašu intereses.

Amerikāņu ieinteresētība demokrātiskā, uz tirgu orientētā Krievijā ir bijusi administrācijas pieejas kodolā, atbalstot ekonomiskās reformas Krievijā pēdējo sešu gadu laikā. Šajā periodā mēs pilnībā apzinājāmies, ka Krievijas pārejai būs nepieciešams ilgs laiks ar daudziem kāpumiem un kritumiem ceļā. Mēs arī apzinājāmies, ka visi mūsu lēmumi ir saistīti ar varbūtējiem vērtējumiem - izsverot daudzus iespējamos iznākumus un katra sekas. Nekādu garantiju šeit nebija.

Lai arī Padomju Savienības sabrukums 1991. gadā dažiem radīja cerības, ka viss notiks pārāk ātri un pārāk daudz, Klintona administrācija un starptautiskā sabiedrība apzinājās, ka Krievijai ceļā no bankrotējuša komunisma uz enerģisku tirgus demokrātiju būs jāpārvar milzīgi šķēršļi. Pretēji daudzām Centrāleiropas valstīm Krievijai nebija funkcionējošas tirgus ekonomikas atmiņu. Īpašuma tiesības bija jāveido no nekā. Bija jāievieš institūcijas tirgus regulāciju attīstīšanai un iedibināšanai. Bija jāapmāca tiesneši likumu un regulāciju interpretēšanai. Likuma varai bija jāpārvar divkāršās noziedzības un korupcijas briesmas, kuras jau no paša sākuma tika atzītas par kritiskiem šķēršļiem veiksmīgas pārejas ceļā.

Likuma vara netiek ieviesta vienas dienas laikā. Tāpat to nevar izdarīt ar tirgus demokrātiju. Tie ir ilgtermiņa mērķi. Taču īsā termiņā Savienotajām Valstīm bija milzīga nozīme, sniedzot nepieciešamo atbalstu stabilas vides radīšanai Krievijā, reformu veicināšanā un mēģinājumos atvieglot šīs ārkārtīgi sarežģītās transformācijas ietekmi uz Krievijas tautu. Ar laiku reforma pati par sevi kļūst par nozīmīgu pretspēku noziedzībai un korupcijai.

Ņemot vērā izaicinājumus, ar kādiem nācās saskarties Krievijai, būtu nereāli pieņemt, ka Krievija spētu nokratīt komunistiskā mantojuma 70 gadus un mazāk kā desmit gados kļūt par pilnasinīgu tirgus demokrātiju. Veiksmīgai pārejai būs vajadzīgs ilgs laiks, un ASV, kā arī citām industriālajām valstīm un starptautiskajām finansu institūcijām būs jāizdara sarežģīta izvēle.

Skaidrs, ka priekšā stāv lieli izaicinājumi, taču ir panākti arī svarīgi sasniegumi. Pēc sāpīga pielāgošanās perioda ir izveidoti tirgus ekonomikas pamatelementi. Savienotās Valstis un Krievija ir sadarbojušās ārpolitikas jautājumos, tajā skaitā arī Balkānos. Tāpat nozīmīgi panākumi ir gūti citās jomās, kā, piemēram, bruņojuma kontrolē.

Protams, ka Krievija neatrodas ne tuvu tādai tirgus demokrātijai, kādu mēs vēlētos to redzēt. Taču varētu būt lietderīgi norādīt uz dažām iespējām, par ko Krievija varēja kļūt, bet tomēr nekļuva. Tā nav valsts, kuras politiku iezīmē naidīgs pretrietumniecisks nacionālisms. Tā nav valsts, kura būtu ieslīdējusi atpakaļ autoritārajā valsts plānošanas sistēmā, kas raksturoja komunistiskos režīmus pirms 1991. gada. Un tā nav valsts, kas būtu iekritusi totālā haosā vai anarhijā.

Viss, ko mēs centāmies panākt, vēl ir jāpabeidz. Tas pats sakāms par to, no kā mēs mēģinājām izvairīties. Mūsu vitālās interesēs ir darīt visu, kas vien ir mūsu spēkos, lai palielinātu konstruktīva rezultāta iespējas.

Šajā kontekstā iesaistīšana ir daudz noderīgāks rīcības kurss, nekā Krievijas pamešana vai izolēšana. Iesaistīšana nenozīmē pārtraukt kritisku novērtējumu; tieši pretēji. Mums ir jābūt reālistiskiem par to, ko patiešām var panākt, taču mums ir arī jābūt gataviem liegt Krievijai palīdzību, kā to mēs esam darījuši pagātnē, ja tā nepilda mūsu nosacījumus. Nosacījumiem ir jābūt nozīmīgai jebkuras programmas sastāvdaļai.

Nesen ir izteiktas nopietnas apsūdzības par noziedzību, korupciju un iespējamu Starptautiskā Valūtas fonda naudas ļaunprātīgu izlietošanu. Nešaubīgi, ka atbilstošajām instancēm ir jānosaka, kādi ir fakti, un tad atbilstoši jārīkojas. Tas ir izšķiroši svarīgi ne tikai Krievijas ekonomiskajai nākotnei, bet arī mūsu pašu centieniem cīnīties pret starptautiskajām noziedzīgajām aktivitātēm.

Tas būtu sarežģīti jebkurā situācijā. Taču, ņemot vērā mūsu likto likmi Krievijas panākumos, mums ir jāpieiet tam līdzsvaroti. Tikai tad tiks izdarīti pareizie vērtējumi par to, kāds darbības virziens vislabāk kalpo amerikāņu tautai.

Roberts Rubins

"Vai draud ārkārtas stāvoklis?"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.09.20.

Bumbu sprādzieni, karš Kaukāzā, Mabetex afēra un pārmetumi par naudas atmazgāšanu - tādi ir Krievijas krīzes aktuālākie apzīmējumi. Politiski atbildīgs par visu to galu galā ir prezidents Boriss Jeļcins; tas var ietekmēt gaidāmos parlamenta un prezidenta vēlēšanu rezultāts.

Joprojām tiek spekulēts, ka Jeļcins varētu pasludināt ārkārtas stāvokli un pārcelt vēlēšanas.

Komunistu vadītājs Genādijs Zjuganovs jau tagad grib redzēt attiecīgu Kremļa dokumentu. Tomēr tiesiskais stāvoklis ir neskaidrs. Ar referendumu spēkā stājusies konstitūcija ārkārtas stāvokli regulē viennozīmīgi. Taču, kā argumentē konstitucionālās tiesas tiesnesis Gadžijevs, šo kārtību nevar izmantot, iztrūkstot papildu likumam. Radio Liberty informē, ka Valsts Domes deputāti domā, ka, ņemot vērā tiesisko vakuumu, varētu izlīdzēties ar padomju laika likumdošanu. 1991. gada likums par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu Padomju Savienībā paredz vēlēšanu atcelšanu, atsevišķu partiju aizliegšanu, demonstrāciju un streiku aizliegumu, kā arī preses cenzūru. Kā ziņo Radio Liberty , deputāts Aleksejs Popovs ir teicis, ka padomju likums pieļauj ārkārtas stāvokļa pasludināšanu tikai atsevišķos apgabalos, bet nekādā gadījumā visā valsts teritorijā. Jeļcins ar Federatīvās padomes piekrišanu varētu izsludināt ārkārtas stāvokli visā Krievijā. Kāds cits deputāts norādīja uz to, ka ierobežot pilsoņu pārvietošanās brīvību un noteikt preses cenzūru varētu arī, pamatojoties uz Krievijas antiterora likumu. Tam nav vajadzīga parlamenta piekrišana.

"Ārpolitika paliek atmatā"

"Svenska Dagbladet"

— 99.09.19.

Pēc premjerministra Jērana Pērsona tukšās frāzes valdības deklarācijā, raksturojot Zviedrijas drošības politiku, visai pamatoti jājautā, kā Zviedrijas valdība formulē, saskaņo un prezentē mūsu valsts ārpolitiskās pozīcijas.

Kā varējāt lasīt Svenska Dagbladet drošības politikas reportiera Mikaēla Holmstrēma rakstā (16. septembrī), valdības deklarācijā ierakstītā Zviedrijas drošības politikas doktrīna par atrašanos ārpus militārajām aliansēm bija kļūdaina. Šī kļūda, protams, nebija liela (pietrūka trīs vārdu, un viens darbības vārds bija nomainīts ar citu, ļoti līdzīgu), taču, ņemot vērā, kā šāda veida formulējumi tiek daudzkārt caurskatīti komisijās un saskaņoti ar riksdāgu, tas tomēr nav piedodams.

Ne jau tādēļ, ka premjerministra kļūdainā izteikšanās un acīmredzamā nezināšana kaut kādā veidā varētu apdraudēt Zviedrijas drošību, bet gan tādēļ, ka šāda veida kļūda ļoti nežēlīgi atklāj, cik vieglprātīgi ar Zviedrijas ārpolitiku strādā Ārlietu ministrija, premjerministra kanceleja un premjerministra politiskie padomnieki ("lietpratēji") un runu rakstītāji.

Ārlietu ministrijas kabineta sekretārs Jans Eliasons atļāvās mazināt Pērsona kļūdainā izteikuma nozīmi, raksturojot to kā "tehnisku kļūmi".

Eliasons jau agrāk ir ieviesis standartveida atvainošanos, ko varētu nosaukt par "Eliasona ekseģētikas doktrīnu". Tā parādījās pagājušā gada februārī kā atvainošanās par dažādiem neprasmīgiem un pretrunīgiem toreizējās ārlietu ministres Lēnas Jelmas-Vallēnas izteikumiem. Eliasona ekseģētikas doktrīnas jēga ir tāda, ka daudz auglīgāk ir skatīties, ko Zviedrija dara "praksē", nevis nodarboties ar "ekseģētiku", tas ir, intensīvi studēt atsevišķus ministru izteikumus.

Taču piemērot to ārpolitikā un drošības politikā, kur katrs teiktais vārds tiek izsvērts, un ir noteikti jāizsver, uz zelta svariem, tas nav nekas cits kā rupja kļūda.

Kad premjerministra runu rakstītāji pēdējo reizi caurskatīja valdības deklarāciju, viņi acīmredzot ir tik nezinoši par alianšu brīvības doktrīnas stingro fiksāciju riksdāgā, ka var to pārveidot pēc savas patikas. Premjerministra ārpolitikas padomnieks, kuram ir vēstnieka tituls, savukārt ir vai nu tik nezinošs par šo riksdāga dokumentu, vai arī tik neietekmīgs, ka runā esošie kļūdainie formulējumi var neizlaboti paslīdēt garām. Kad premjerministra runu rakstītāji ir izdarījuši savu darbu, tad Ārlietu ministrija vai nu nesaņem to atpakaļ vēlreizējai caurlūkošanai, vai arī šīs Ārlietu ministrijas amatpersonas, kas nodarbojas ar pārbaudi, arīdzan ir tik nezinīgas vai nevērīgas, ka pat neierauga, ka valdības deklarācijā iekļautais drošības politikas formulējums atšķiras no riksdāga apstiprinātā.

Šī ārpolitiskā kļūda jau ir kļuvusi par normu. Iepriekšējo reizi tā notika, kad ārlietu ministre Anna Linda, pirms divām nedēļām tiekoties ar ES dalībvalstu ārlietu ministriem, pret Turciju izdarīja tādu izspēli, kas ne tikai bija pilnīgi pretēja Zviedrijas deklarētajiem nodomiem atvieglot ES paplašināšanos, bet arī liecināja par nepietiekamu šī jautājuma izpratni gan principiālā, gan reālpolitiskā perspektīvā.

Abi šie gadījumi ar mazāku nopietnību liek raudzīties uz to, ka Zviedrija pēc vairāk nekā gada kļūs par ES priekšsēdētājvalsti. Tādai valstij un valdībai, kas nespēj korekti prezentēt pati savu ārpolitisko nostāju, tad vajadzēs uzņemties atbildību par Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas attīstību.

Ja ekselences Pērsons un Linda, kā arī izpildītājs Eliasons vēlas, lai Zviedriju kā ES prezidējošo valsti ņemtu nopietni, valdības kancelejai ir pēdējais laiks sākt nopietni strādāt pie ārpolitikas.

"Spiegu skandāls aug augumā"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.18.

Roma ir nesaprašanā, kāpēc Londona nav nodevusi tai informāciju par VDK aģentūras tīklu Itālijā.

Aizvien saasinās spiegu skandāls, kurš sācies tūlīt pēc tam, kad Londonā tika paziņots, ka publicēšanai tiek gatavota angļu vēsturnieka Kristofera Endrjū grāmata "Mitrohina arhīvs", kurā stāstīts par neseno VDK darbību Rietumos. Kā varēja gaidīt, pirmā informācija par viņa sensacionālās grāmatas saturu, kas balstīta uz dokumentāliem materiāliem, kurus bijušais VDK arhivārs Vasīlijs Mitrohins 1992.gadā nodevis britu specdienestiem, Itālijā izsaucis sprāgušas bumbas efektu. Grāmatā tiek runāts, kā padomju izlūkdienests 50.-70.gados Apenīnos izveidojis maksas aģentu tīklu. Starp aģentiem bijuši pazīstami žurnālisti un diplomāti, to skaitā informatīvās aģentūras direktors, avīzes galvenais redaktors un pat Itālijas vēstnieks Maskavā.

Šobrīd Krievijā populārās "Corriere della sera" korespondents Berlīnē, kuram izdevies sadabūt grāmatas fragmentus, turpina VDK aģentūras Itālijā darbības sīkumu publicēšanu. Piemēram, laikraksts paziņojis, ka 1940.gadu beigās padomju izlūkdienests uzsācis savu cilvēku iefiltrēšanu vietējā Iekšlietu ministrijā, turklāt tik veiksmīgi, ka 1955.gadā Romā tika izveidota speciāla struktūra, kura nodarbojās ar no viņiem saņemtās informācijas apstrādi. Šīs operācijas pamatlicējs bija Iekšlietu ministrijas augsta ranga darbinieks, kura koda vārds bija Demids. 1950.gadā viņš pats izteicis gatavību strādāt PSRS labā, un drīzā laikā viņam izdevies savervēt ministrijas atkodēšanas nodaļas darbinieku. Šis cilvēks, kurš VDK dokumentos saucies Kvestors, nodevis Iekšlietu ministrijas kodu atslēgas, kā arī daudz dienesta un slepenas informācijas, kurās bijušas prefektu, policijas un specdienestu vadītāju atskaites, kā arī to cilvēku sarakstus, kuriem Itālijā pastāvīgi sekoja. Vēlāk spiegu darbībai tika piesaistīts aģents Cenzors, kuram izdevās nozagt slepenus dokumentus no Iekšlietu ministrijas ģenerāldirektora seifa.

Vēl viena svarīga VDK darbības sfēra Itālijā bija zinātniski rūpnieciskā spiegošana. Rietumeiropā darbojās speciāla "Grupa X", kuras sastāvā bija 10 cilvēki, kas darbojās Itālijā. Visvērtīgākais bija Milānas politehniskā institūta profesors, kurš savu plašo sakaru dēļ zinātnes un rūpniecības sfērā, guva unikālas ziņas par itāļu zinātnieku pēdējiem sasniegumiem militārajā nozarē. Par labu padomju izlūkdienestam darbojās arī šī paša institūta līdzstrādnieks Kars, kuram bija daudz sakaru ASV, kā arī pazīstamie zinātnieki - kodolfiziķis Mario un pētnieks Kudons, kurš uzturēja oficiālus kontaktus ar zinātniekiem no Ļeņingradas.

Pēc visa spriežot, grāmatā ir ne mazums pamācošas informācijas par padomju izlūkdienesta aktīvo darbību Itālijā un ne tikai. Bet pats dīvainākais šajā notikumā ir tas, ka Itālijas vadība neko nav zinājusi par šo sensacionālo informāciju, kuru bēglis arhivārs pirms 7 gadiem nodevis Lielbritānijas specdienestiem. Kā kļuvis zināms no Itālijas valdībai tuviem ziņu avotiem, avīžu paziņojums par "Mitrohina arhīvu" burtiski šokējis oficiālo Romu. Acīmredzot itāļu valdībai šajā sakarā rodas divi principiāli jautājumi. Pirmkārt, kurš var garantēt, ka VDK izveidotā aģentu sistēma, kas darbojās vismaz līdz 1977.gada beigām, šobrīd ir beigusi ek-sistēt? Otrkārt, kā izskaidrot, ka Londona ne pa diplomātiskiem, ne caur specdienestu kanāliem ne 1992.gadā, ne četrus gadus vēlāk, kad Lielbritānijas ĀM atļāva Endrjū publicēt "Mitrohina arhīvus", nav itāļiem nodevusi tik svarīgu informāciju, kas saistīta ar valsts drošības jautājumiem?

Par to, kādas būs spiegošanas skandāla politiskās sekas, pagaidām runāt pāragri, jo, acīmredzot, priekšā vēl daudz pārsteigumu. Katrā gadījumā Itālijā, kuru šis skandāls skāris pirmām kārtām, politisko aprindu reakciju var raksturot kā samērā sāpīgu. Specdienestu darbības kontroles parlamenta komitejas vadītājs Franko Frattini uzstāj, lai Itālijas valdība no Krievijas un Lielbritānijas pieprasa pilnu informāciju par personām, kuras sadarbojušās ar VDK, ieskaitot viņu īstos vārdus (grāmatā tiek minēti tika kodētie vārdi). Turklāt viņš piedāvājis parlamentā nekavējoties apspriest jautājumu par nacionālo specdienestu darbības efektivitāti, sasaistot to ar "Mitrohina lietu". Nedrīkst arī izslēgt, ka daži politiskie spēki šajā situācijā vēlēsies spiegošanas skandālu izmantot, lai izsludinātu bijušo VDK aģentu "medības".

Sergejs Starcevs

"Pasaule, kādu to redz Džordžs V."

"The Washington Times"

— 99.09.21.

Džordžs V. Bušs savā intervijā The Washington Times izdarīja ko vairāk par savu iespējamās prezidentūras prioritāšu ieskicēšanu.

Savas sarunas gaitā ar laikraksta pārstāvi Ralfu Helovu Bušs izgaismoja dažas filozofiskās nostādnes, kas dominētu viņa prezidentūrā. Jautājumi par nodokļu samazināšanu un Ķīnu izraisīja garākas atbildes, bet Buša īsākie paziņojumi par amerikāņu sabiedrības raksturu nebija nenozīmīgāki, atklājot kandidātu ar instinktīvi konservatīvu dabu, kurš, balstoties uz amerikāņu paradumiem un ticību, ir izstrādājis pragmatisku politisko programmu - ne pārāk sarežģītu, bet tomēr nopietnu.

Kaut vai jautājums par to, vai Amerikai vajadzētu sevi uztvert kā dažādu etnisko grupu "mozaīku" vai drīzāk kā vecmodīgu dažādu nacionalitāšu "sakausējumu" ar kopīgām ticības iezīmēm un institūcijām, kas sakņojas Rietumu tradīcijās. Šajā jautājumā Bušs ar atbildi nevilcinās viņš apgalvo, ka Amerikai vajadzētu būt "sakausējumam vienā tautā Dieva pasaulē." Jautājumā par to, vai milzīgais imigrantu - gan legālu, gan nelegālu - pieplūdums būtu jāpalēnina, lai daudz efektīvāk asimilētu jaunpienācējus, Bušs runā par nepieciešamību modernizēt robežpunktus un citus ieejas punktus, vienlaikus palielinot izsniegto vīzu skaitu kvalificētiem profesionāļiem tādās jomās kā modernā tehnoloģija, kur jauns talants vienmēr ir gaidīts.

Detalizētā skaidrojumā par savu politiku attiecībā uz ārpuslaulībās dzimušajiem bērniem, seksuāli transmisīvajām slimībām un nevēlamu grūtniecību Bušs aizstāv atturību kā risinājumu šīm sociālajām kaitēm nevis kā reliģisku pārliecību, bet drīzāk kā efektīvu ieroci.

Savukārt Buša izglītības politika varētu izraisīt pārsteigumu. Pretēji konservatīvo loģikai viņš aicina paplašināt federālās valdības lomu izglītībā: viņš 4,4 miljardus $ pirmsskolas programmu no Veselības un humāno pakalpojumu departamenta pārvietotu uz Izglītības departamentu un piešķirtu tam lielāku lomu skolu finansējuma noteikšanā. No otras puses, Bušs iepriekš bija izteicies, ka viņš atņemtu federālos dolārus vājajām skolām un atdotu tos vecākiem, kuri tos varētu izlietot, lai sūtītu bērnus labākās skolās vai privātās institūcijās.

Pielīdzinot nodokļu samazināšanu pieaugumam, Bušs tic, ka "valdības loma nav vis radīt bagātību, bet gan apstākļus, lai varētu plaukt uzņēmējdarbība."

Gan iekšēji, gan starptautiski Bušs piedāvā spēcīgu un skaidru nostāju, ko nesarežģī akadēmiska statistika.

Citiem vārdiem sakot, Bušs savu nostāju skaidro gluži veiksmīgi. Tas ir tieši tas, kas viņam pašlaik būtu jādara. Jācer uz viņa skaidrojumiem arī turpmāk. Bušs apgalvo: "Es nesaprotu, kādā veidā var izvirzīt savu kandidatūru prezidenta amatam bez priekšstata par labāku nākotni."

"Jauns liberālā imperiālisma laikmets?"

"World Policy Journal"

— Summer 99

Nobeigums.

Sākums iepriekšējā preses pārskatā.

Sajaucot karu un noziegumu

Un tomēr uzsvars uz Dienvidslāvijas un Ruandas ad hoc tribunāliem ir ne tikai devis nepamatotas cerības, bet arī kļūdainus pieņēmumus par to, ko nozīmē uz cilvēktiesībām pamatota starptautiskā kārtība. Nepamatotās cerības ir vieglāk kategorizēt. Šādi tribunāli, līdzīgi nāvessodam, var apturēt atsevišķo cilvēku, laužot "nesodāmības ciklu" dažiem īpašiem barbariem, kā rakstīja Maikls Ignatjevs, taču tie nevar cerēt nopietni atturēt noziegumu izdarīšanu nākotnē, tāpat kā nāvessods neattur nākamos slepkavas.

Taču tieši uzstājot, ka nav nekādas intelektuālas vai morālas problēmas pieprasīt tikpat stingru starptautiskās likumības ievērošanu, kā tiek ievērota iekšējā likumība, cilvēktiesību aktīvisti un to ietekmētās valdības iesaistās projektā, kurš gandrīz nešaubīgi šķiet nolemts neveiksmei. Stingri ņemot, tā pieņēmumi neiztur pārbaudi. Ir ļoti labi runāt par šiem likumiem, tiesām vai imperatīviem, vai izteikt "starptautiskās sabiedrības" gribu. Taču praksē šīs "sabiedrības" definīcija ir ļoti lielā mērā tīri juridiska - tā sastāv no valstīm, kuras paraksta dažādus līgumus un konvencijas, un no nevalstiskajām aktīvistu organizācijām, kuras aicina tās to darīt.

Attīstot šo fundamentālo leģitimitātes problēmu un uzstājot, ka līguma rezultātā veidotam likumam ir tāda pat autoritāte kā likumam, kurš veidojies ilgu vēsturisku procesu rezultātā, aktīvisti būtībā ir uzcēluši juridisku sistēmu politiskai un sociālai sistēmai, kura nepastāv ne tagad, ne arī pastāvēs jebkad paredzamā nākotnē. Attēlots kā jauna globāla konsensa produkts, būtībā tas ir juridisks kodekss pasaules valdībai.

 

Nekādas pasaules valdības

Taču pasaules valdības nepastāv. Ir tikai pasaules tirdzniecība un nacionālās valdības. Teikt to nenozīmē vienkārši slīgt nostalģijā pēc vecās Vestfāles sistēmas vai noliegt, ka Rietumos ir notikušas pārmaiņas apziņā virzienā uz pārliecību, ka zināma valstu rīcība robežu ietvaros nav pieļaujama, lai kāds arī nebūtu to pašreizējais valsts suverenitātes juridiskais statuss. Skaidrs, ka nāciju valstu vara kontrolēt savu likteni šodien ir mazāka, nekā tas bija pirms pusgadsimta. Un arī tirdzniecības likumdošanā ir notikusi reāla suverenitātes nodošana. Tomēr tur, kur runa ir par politiku un, vispirmām kārtām, par starptautisko attiecību kārtošanu, kuru rezultātā var izcelties karš, aina ir daudz neskaidrāka. Kari ir jāizcīna valstīm, un tikai valsts leģitimitāte var pamatot jauniem karavīriem nogalināšanu un nāvi, bet to līdzpilsoņiem atbalstīt vai vismaz paciest šādu traģēdiju.

Cilvēktiesību pieejas problēma ir tā (Rietumu valdības, kuras ar entuziasmu ir pārņēmušas cilvēktiesību retoriku, ir krietni vairāk vainīgas tajā, nekā paši aktīvisti), ka bez pasaules valdības tā nav uzturama.

ANO algotņu armijai varētu būt pietiekami daudz spēka, lai uzvarētu Sarkanos khmerus Kambodžā vai Somālijas karakungus. Vietās, kur nav iesaistītas lielvaru intereses, Drošības padome reižu reizēm varētu būt gatava piešķirt intervences mandātu. Nenoteikta termiņa ANO protektorātiem šādās un līdzīgās vietās, ko atbalstītu militāri spēki un to pielietošanas mandāts, teorētiski varētu būt iespējas atjaunot sagrautās sabiedrības, pār kurām tie ir pārņēmuši kontroli.

Taču, pat nepieskaroties jautājumam, vai šāds solis pasaules valdības virzienā būtu cilvēces interesēs, ir skaidrs, ka šāda iespēja pagaidām nepastāv. Pat izredzes, ka ANO miera uzturēšana varētu kļūt par centrālu starptautiskā miera un drošības instrumentu, kuras 80. gadu beigās šķita esam diezgan reālas, 90. gadu gaitā ir samazinājušās. Miera uzturēšanai tagad ir šaurāka un tradicionālāka pēckonfliktu pamiera uzraudzīšanas un iedibināšanas loma. Taču, ja Apvienotās Nācijas ir marginalizētas un ja Rietumu elitēs nostiprinošās cilvēktiesību konsensa prasības ir bijis grūti ne tikai apmierināt, bet pat definēt, tad tikpat skaidrs ir tas, ka pašreizējā ad hoc pieeja arī nav uzturama.

 

"Just Do It"

Kosova to apliecināja. Turienes konflikts atklāja ne tikai vienkāršo faktu, ka NATO bija gatava bombardēt, taču nevēlējās uzsākt tāda veida militāras akcijas, kuras būtu novērsušas etnisko tīrīšanu. Prištinā, pirms sākās NATO aviācijas karš, jaunie kosovieši staigāja T-kreklos, uz kuriem zem Nike logo viņi paši bija pielikuši savu parakstu - "NATO, Just Do It!".

Zināmā mērā tieši to pašu saka nozīmīga daļa no cilvēktiesību aktīvistu kopienas. Skaidrs, ka ne aktīvisti, ne arī paši kosovieši nedomāja par tik ierobežotu, vilcinošos, politiski samocītu militāro kampaņu, kādu uzsāka NATO. Taču tas bija jau paredzams, iespējams, ka tās pat bija neizbēgamas sekas "tā" skaidrai nenodefinēšanai. Jaunā tiesību valoda, kura tik ļoti valda Rietumu galvaspilsētās, ir izrādījusies vismaz tikpat lielā mērā maldinoša jautājumā par iespējamo un neiespējamo, cik lielā mērā tā ir aizgājusi no vecās valsts suverenitātes valodas.

Neskaidri jau no paša sākuma bija ne tikai jautājumi par to, kādai vajadzētu būt Kosovas nākotnei. Vai provinci vajadzēja atbrīvot ar spēku? Ja jā, tad tai vajadzētu kļūt par NATO vai EDSO protektorātu? Jebšu arī tai vajadzēja piešķirt neatkarību? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem Vašingtonā vai Briselē pirms aviācijas kampaņas sākšanās tā arī nekad netika sniegta apmierinoša atbilde.

Vēl nopietnāks ir fakts, ka nekas neliecina par Balkāniem domāta Māršala plāna esamību, kurš nešaubīgi ir obligāts reģionālās stabilitātes nosacījums, un tas bija skaidrs jau pat pirms bombardēšanas un masu deportāciju sākšanās. Ar Pasaules banku nav notikušas gandrīz nekādas konsultācijas; ASV īpašās aģentūras, kuras ir atbildīgas par paredzamām bēgļu krīzēm, tika pārsteigtas nesagatavotas. Un lielākajai daļai Rietumu valdību nācās skriet pie saviem parlamentiem, lai tikai saņemtu līdzekļus, ar ko maksāt par karu; tām nebija nekāda sakarīga plāna nākotnei. Tādējādi gan politiskā, gan ekonomiskā, gan militārā līmenī Rietumi jau no paša sākuma ir improvizējuši.

Taču karš, pat karš, kurš aizsākts cilvēktiesību dēļ, nelīdzinās džezam. Kā kosovieši to piedzīvoja, improvizācija ir fatāla. Vienkārši izdari to, patiešām! Valsts, kura šādā veidā vadītu savu centrālo banku, sabruktu drīz vien. Un, neskatoties uz to, NATO lielvaras joprojām pieņem, ka tās var ķerties pie brūkošu valstu krīzēm nesagatavotas. Somālijā, Ruandā un Kongo Rietumu lielvaras izvēlas atbildēt ar katastrofu palīdzību, kas garantēja gan to, ka politiskā krīze šajās valstīs turpināsies, gan arī iezīmēja šausminošu humanitārās palīdzības ļaunprātīgu izmantošanu. Bosnijā uzsvars tika likts uz krīzes ierobežošanu. Alžīrijā un Kurdistānā pieeja ir vai nu ignorēt, vai arī izmantot to.

 

Noslīpēt katastrofu

Un tomēr Kosovā (tas gandrīz jau notika Bosnijā) Rietumi beidzot uzkāpa uz savas vārdiskās uzticības cilvēktiesību kategoriskajam imperatīvam grābekļa. Tie kaunējās neiejaukties, taču tiem trūka gribasspēka to sakarīgi izdarīt. Kosova, iespējams, ir jau zaudēta lieta; tā ir nešaubīgi sagrauta uz veselu paaudzi, lai arī kāds eventuāls līgums netiktu noslēgts. Paliek vienīgi modalitātes, ar kuru palīdzību šo katastrofu noslīpēt līdz galam un mīkstināt tās sekas.

Jācer, ka pēc Kosovas notikumiem radīsies apziņa, ka šāda veida ģeostratēģiska frivolitāte, šāda apņemšanās rīkoties uz morālu paradigmu pamata, kuras pašlaik ir pārņēmušas Rietumu sabiedriskās domas simpātijas, taču vēl nav guvušas pilnīgu tās uzticību - vairs nav pieņemama. Pat ja kāds pieņem šīs pieejas premisas lielākā mērā, tomēr ir acīmredzami, ka ar cilvēktiesību perspektīvu vien nepietiek.

Runājot par Apvienotajām Nācijām, tās ir parādījušas savu nespēju spēlēt dubultu lomu - palīdzēt apdraudētajām iedzīvotāju daļām un tajā pat laikā rīkoties kā koloniālai lielvarai, iedibinot zināma veida kārtību un atjaunojot civilās institūcijas. Izskatās, ka nozīmīgajām Trešās pasaules valstīm nav ne vajadzīgo resursu, ne arī ideoloģiskas slieksmes iejaukties pat savos reģionos, kā to tik sāpīgi apliecināja Āfrikas bezdarbība 1994. gadā Ruandā.

Secinājums ir neizbēgams. Šobrīd vienīgi Rietumu rīcībā ir iespējas un, lai arī negribīga, tomēr gatavība rīkoties. Un ar Rietumiem patiesībā saprot Savienotās Valstis. Sacīt, ka Amerika varētu darboties efektīvi, ja tā vēlētos būt par pasaules policistu, nenozīmē to pašu, ko sacīt, ka Amerikai vajadzētu to darīt. Tajos, kuri līdzīgi Džordžam Kenanam apgalvo, ka mēs pārvērtējam sevi, domādami, ka mēs spējam izlabot pasaules netaisnības, ir nopietni jāieklausās.Tāpat ir jāieklausās arī principiālu izolacionistu uzskatos. Tāpat neapšaubāma taisnība ir tiem kreisajiem, kuri uzstāj, ka šāda plaša Amerikas varas pielietojuma licencēšana vēl vairāk padziļinās Amerikas hegemoniju pār pārējo pasauli.

 

Kas būtu jādara?

Taču tikpat skaidras ir nekā nedarīšanas sekas. Tie, kuri baidās no Amerikas varas, - un tas ir absolūti skaidrs - nolemj citus nāvei. Ja ASV bruņotie spēki pēc Ruandas genocīda nebūtu izveidojuši gaisa tiltu uz Austrumzairu, būtu gājuši bojā vēl simtiem tūkstošu cilvēku. Tas neattaisno Klintona administrāciju par tās nespēju apturēt genocīdu ar militāriem līdzekļiem, taču tas ir fakts. Un līdzīgas situācijas var atrast Bosnijā un pat Somālijas operācijā.

Kas būtu jādara? Apvienoto Nāciju augstākais komisārs bēgļu jautājumos nevar atrisināt šādu apmēru krīzes; šo-dien bez NATO spēku palīdzības tam ir grūti pat atvieglot kādu krīzi. Humanitārās kustības rīcībā ir pat vēl mazāk līdzekļu. Kļūstot atkarīga no NATO atbalsta vai - kā tas notika Kosovā - būtībā kalpojot kā vienas karojošās puses humanitārais līgumdarbinieks, tiek grauta tās intelektuālā un morālā viendabība, kas balstās uz objektivitāti. Un cilvēktiesību aktīvisti, lai cik vērtīgu darbu arī tie neveiktu, atklājot brutalitāti un starptautiskās likumības pārkāpumus, pieprasa tādu iejaukšanās režīmu, kura sekas tie nav nopietni pārdomājuši.

Ar to es nedomāju jautājumu par konsekvenci - debates, kuras šodien pārsvarā ir ietvertas jautājumā "Ja Kosova, tad kāpēc gan ne Sjerraleone?" - lai arī pārmērīgas koncentrēšanās uz Balkāniem kropļojošais efekts atstāj negatīvu iespaidu, un it īpaši uz Āfriku. Sjerraleonē nebūs nekādas nopietnas intervences, un tas nav iemesls, lai mēs kolektīvi uzgrieztu muguru kosoviešiem.

Taču Kosova ir anomālija - krīze Eiropas nomalē, kura seko Bosnijas krīzei, par kuru savukārt NATO lielvarām ir sirdsapziņas pārmetumi. Pat ja NATO valstis būtu atbildējušas efektīvāk, Kosova nebūtu kļuvusi par modeli, kā īstenot pēc-Aukstā kara intervences.

Dziļāka problēma ir - kā aizstāt haotisko pēc-Aukstā kara pasaules nekārtību ar zināma veida kārtību, kura dara visu, kas ir tās spēkos, lai novērstu ļaunāko apspiešanu un etnisko tīrīšanu. Reālists teiktu, ka nav vērts pat censties. Tiem, kuri domā citādi, uzdevums ir izdomāt, kā šādu kārtību varētu iedibināt.

Šeit neapšaubāmi būs vajadzīga aktīvāka, uzmanīgāka un konsekventāka diplomātija, un reižu reizēm nāksies pielietot arī spēku. Reālistiski skatoties, tas nozīmē NATO vai Krievijas Federācijas armiju vai abus kopā, jo tās ir vienīgās militārās grupas, kuru rīcībā ir iespējas īsā laikā pārvietot karaspēka vienības lielos attālumos. Taču pēc Kosovas pieredzes ir grūti iedomāties, ka būs liela vēlme pēc tālākas improvizācijas. Tajā pat laikā ir skaidrs, ka Amerikas stratēģiskie partneri nevēlēsies atbalstīt atjaunotu Pax Americana , kurā Savienotās Valstis darbotos kā globālais policists - pat ja Amerika būtu gatava uzņemties šādu lomu. Un tā nekad nebūs gatava uzņemties to, jo Amerikas konsenss iestājas stingri pret to.

 

Atpakaļ nākotnē

Kas mums atliek? Viens iespējamais risinājums būtu vēlreiz ķerties pie mandātu sistēmas, kura tika ieviesta pēc Versaļas līguma. Tās trūkumi ir acīmredzami. Praksē Nāciju līgas mandāti izvērtās par vāji maskētiem veco koloniālo impēriju paplašinājumiem, kuri neuzlaboja ne doto teritoriju tautu situāciju, ne arī īpaši palielināja reģionālo stabilitāti. Ir jāpatur prātā Vudro Vilsona Parīzes Miera konferencē izteiktais brīdinājums: "Pasaule teiks, ka lielvaras vispirms sadalīja bezpalīdzīgās pasaules daļas un tad izveidoja Nāciju līgu."

Taču Vilsona sākotnējā ideja, kura, kā viņš skaidroja, bija - pārņemt pagaidu kontroli pār zināmām teritorijām, lai "pēc iespējas īsākā laikā izveidotu politisku vienību, kura var sākt pārvaldīt pati savas lietas," varētu kļūt par izeju no pašreizējā strupceļa. Apvienoto Nāciju nelaimīgā pieredze Kambodžā liecina, ka ad hoc kontroles mandāta piešķiršana ir nolemta neveiksmei kaut vai tā iemesla dēļ vien, ka šī uzraudzības kontrole ir pārāk izplūdusi un pārāk pakļauta politiskam spiedienam. Ja Apvienotās Nācijas būtu palikušas Kambodžā uz paaudzi, kā to pieprasīja toreizējais ģenerālsekretārs Butross Gali, tās varbūt patiešām būtu uzlabojušas šīs nelaimīgās valsts izredzes; paliekot tikai divus gadus, tās nesniedza neko vairāk, kā tikai īsu atelpu.

Tas nenozīmē lamāt Apvienotās Nācijas. Šīs institūcijas struktūra, kuru veido savstarpēji krustojošās plūsmas un konfliktējošas intereses, kas rod savu izpausmi Drošības padomes darbā, vienkārši padara to par nepareizo organizāciju jaunas mandātu sistēmas īstenošanai. Daudz ticamāki sloga sadales sistēmas izveidotāji varētu būt reģionālās organizācijas un lielvaras.

Skaidrs, ka aiz kulisēm NATO valstīm un vispirmām kārtām Savienotajām Valstīm būtu jāuztur zināma kontrole pār mandātiem. Finansējums būs politiski strīdīgs (lielāko daļai no tā būs jāpiešķir Rietumu valstīm un varbūt arī Bretonvudas institūcijām), un to būs grūti pareizi pielietot. Taču beigu beigās izmaksas būs mazākas nekā astronomiskie skaitļi, kas nepieciešami Kosovas atjaunošanai. Izšķērdēšana un nepareiza pārvalde ir dzīves fakti. Nedrīkst pieļaut, lai tie kļūtu par šķērsli pašreizējās nekārtības un traģēdiju risināšanā.

Domājams, ka tad, ja šāda sistēma tiktu izveidota, Amerikas spēka loma patiesībā ar laiku varētu samazināties, lai arī īsā termiņā tā droši vien palielinātos. Tomēr lielākajā daļā gadījumu - tur, kur nav nepieciešama ātra spēku izvietošana, - pārvaldi un uzraudzību varētu uzņemties citas, vidēja lieluma valstis, nevis NATO.

Galvenais ir tas, ka šāda mandātu sistēma varētu ņemt vērā cilvēktiesību revolūcijas izpratni, taču bez pārspīlējumiem; tā varētu sniegt ietvaru rīcībai, kas tikai uzlabotu pašreizējo sistēmu - ja to tā var nosaukt - kurā krīzes ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm; un to neierobežotu domstarpības, kuras padara neiespējamu jebkādu nopietnu rīcību caur ANO Drošības padomi.

Vai šis priekšlikums nozīmē aicinājumu no jauna kolonizēt vienu pasaules daļu? Vai šāda sistēma padarītu Savienotās Valstis vēl spēcīgākas, nekā tās ir pašreiz? Skaidrs, ka uz abiem jautājumiem atbilde ir jā. Taču kādas ir alternatīvas? Kosova parādīja, cik maza ir Savienoto Valstu gatavība uzsākt militārus pasākumus, kurus tām liek uzņemties to morālās ambīcijas. Un nākamajās desmitgadēs būs vēl daudz jaunu Kosovu. Tā kā kapitālisma uzvara ir gandrīz absolūta, izvēle nav starp divām sistēmām, bet gan par to, kādu kapitālisma sistēmu mēs izvēlēsimies un kāda pasaules kārtība šai sistēmai ir nepieciešama. Lai cik tas arī nebūtu apstrīdami, bet mūsu izvēle tūkstošgades mijā ir starp kapitālismu un barbarismu. Puspasākumi, kādus mēs esam pieredzējuši dažādās humanitārajās intervencēs un Kosovā, ir pats sliktākais. Labāk ir apzināties un atzīt, ka liberālais kapitālisms ir labākais, ko mēs varam izvēlēties šajos cietsirdīgajos un sentimentālajos laikos.

Patiesi, uzdevums tiem, kuri noraida gan reālismu, gan kreiso utopisko nihilismu, kas labāk samierinātos ar genocīdu Bosnijā un masu deportācijām Kosovā nekā ar kaut vai nedaudz nostiprinātu Savienoto Valstu hegemoniju, ir mēģināt cilvēciskot šo jauno imperiālistisko kārtību - pieņemot, ka tā iedibināsies - un ierobežot tās pārmērības. Alternatīva nav atbrīvošanās vai kāda globāla sirdsapziņas konsensa triumfs, bet gan - pārfrazējot Če Gevaru - viena,divas, trīs, daudz Kosovas.

Deivids Rīfs

"Krievijas meli izraisa sašutumu Polijā"

"Die Presse"

— 99.09.18./19.

Oficiālā Krievija joprojām apstrīd padomju agresiju pret Poliju 1939. gada septembrī.

"Apgalvojumiem, ka 1939. gada septembrī PSRS ir izdarījusi agresiju pret Poliju, vēstures avotos nekāds pamatojums nav atrodams. Tiem nevar piekrist." Šis Krievijas Ārlietu ministrijas 14. septembrī publicētais paziņojums bija vērsts pret publikācijām Polijas presē sakarā ar Otrā pasaules kara sākšanās 60. gadadienu. Trešdien Polijas Ārlietu ministrija atbildēja ar pretēju paziņojumu. Tajā bija teikts, ka attiecības starp abām valstīm ir jāveido uz vēsturiskās patiesības respektēšanu. Sarkanās armijas iebrukums Polijā 1939. gadā esot bijis toreiz spēkā esošā Polijas un Krievijas neuzbrukšanas pakta un 1933. gada Londonas konvencijas pārkāpums. Taču ne visi reaģē tik atturīgi. Parlamentārietis Vladislavs Bartoševskis sarkastiski teica, ka drīz vien var izrādīties, "ka Otrais pasaules karš vispār nav bijis". Ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks, kurš uzsvēra, ka runā nevis kā valdības loceklis, bet kā vēsturnieks, paziņoja: "Vēsturiskos melus es uzskatu par noziegumu."

 

"Bastards no Versaļas"

Prezidents Aleksandrs Kvašņevskis atgādināja, ka PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs pēc padomju armijas iebrukuma Polijā ir paziņojis, ka tagad Polija, "Versaļas bastards", esot no pasaules kartes pazudusi. 1939. gada 17. septembrī Sarkanā armija, pamatojoties uz slepeno protokolu pie Hitlera – Staļina pakta par Polijas sadalīšanu, devās uz priekšu līdz Bugai. Pēc tam "spontāni" izveidotās strādnieku un zemnieku sapulces prasīja pārsvarā ukraiņu un baltkrievu apdzīvoto apgabalu pievienošanu Padomju Savienībai.

Polijas inteliģences pārstāvji, augstākais slānis un garīdzniecība tika deportēti uz Sibīriju. Pēc slepenas PSKP Politbiroja pavēles (Katiņas pavēle) tika nogalināti vairāk nekā 20 000 poļu virsnieku un valsts ierēdņu. Padomju propaganda pat astoņdesmitajos gados vēl meloja par Vācijas un Padomju Savienības parakstītā slepenā protokola eksistenci un attaisnoja iebrukumu: pēc Vācijas iebrukuma Polija starptautiski vairs neesot pastāvējusi, jo tās valdība esot bijusi aizbēgusi: PSRS esot vajadzējis okupēt Austrumpoliju un kaujas par to neesot notikušas.

Faktiski Polijas valdība savām vienībām deva pavēli atteikties no pretestības padomju iebrukumam, jo kaujas pret Sarkanās armijas dubulto pārsvaru šķita bezjēdzīgas. Tomēr daudzie pētījumi liecina, ka pie austrumu robežas kaujas tomēr ir notikušas, jo pavēli necīnīties visas vienības nebija saņēmušas.

 

Polijas ievainojums

Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums Polijā ir izraisījis nedzirdētu atbalsi. Pirmkārt tāpēc, ka tas ievērojami skar poļu pašapziņu. Vairāk nekā 1,5 miljoni poļu, kuri kara laikā vai pēc 1945. gada no Austrumpolijas tika deportēti uz Padomju Savienības iekšieni vai uz kādreiz vāciešiem piederošajiem Rietumpolijas apgabaliem, padomju virskundzībā nodzīvoja ilgāk nekā vācu okupācijā.

Bez tam Krievija vairāk nekā skaidri apliecināja, ka – neraugoties uz demokrātiskajām atziņām – turpina sabrukušās Padomju Savienības varas politiku. Laikraksts "Zycie" to izteica šādi: Krievija labprāt ieņem vietu ANO Drošības padomē kā PSRS mantiniece, bet atbildību par PSRS asiņaino pagātni tā noraida. Polija jau zināmu laiku ar Krieviju mēģina runāt par simbolisku kompensāciju deportētajiem Polijas pilsoņiem, kuri pēc 1939. gada pazuda staļiniskajās nometnēs – taču "neveiksmīgi", kā atzīst ārlietu ministra vietnieks Radeks Sikorskis, kurš ir kompetents šajā jautājumā. Tāpēc daži eksperti Krievijas paziņojumu vērtē arī kā mēģinājumu izvairīties no iespējamajām Polijas prasībām par kompensāciju.

Krievijas paziņojums izraisīja sašutumu visās Polijas partijās. Savukārt Polijā dzīvojošais kādreizējais Gorbačova padomnieks Aleksandrs Jakovļevs teica: "Attaisnot neatkarīgas valsts sadalīšanu jebkurā gadījumā ir amorāli."

Klauss Bahmans

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS