Par ortogrāfiju un tautas kultūras identitāti*

Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš – latviešu ortogrāfijas simtgades reizē

Šajā Latvijai un latviešu kultūrai vēsturiskajā jubilejas reizē iedrošinos izsacīt dažas pārdomas par rakstības un ortogrāfijas milzu nozīmi nāciju, pat civilizāciju grupu kultūras un reliģijas orientācijā, nācijas identitātes veidošanā.

Šogad viens no spēcīgākajiem iespaidiem man bija seno feniķiešu izstādes apmeklējums Parīzē, Arābu pasaules institūtā. Tur varēju iepazīties ar fonētiskās rakstības veidošanos senajā Feniķijā, Tīrā, Kartāgā pirms 3000–3500 gadiem. Tā bija pirmā fonētiskā rakstība vispār, no feniķiešiem transformētā veidā to pārņēma senie grieķi, un tālāk savukārt nodeva romiešiem. Radās latīņu alfabēts, bet Austrumromas impērijā, Bizantijā turpināja lietot grieķu rakstību, un no tās atvasināta ir senslāvu Kirila–Metodija grafētika Bulgārijā, kas vēlāk evolucionēja par tagadējo krievu alfabētu – kiriļicu.

Rakstība, grafētika ir cieši saistīta ar reliģiju, ar kultūru, jā, arī ar domāšanu un mentalitāti, ar tautas identitāti. Tiek runāts par ķīniešu “hieroglīfisko”, par ebreju “talmudisko”, par islāma “ornamentalo” domāšanu, un to simbols allaž ir attiecīgā rakstība. Romas katoļu kultūra viduslaiku Eiropā nostājas pretī bizantiskajai un vēlāk slāvu pareizticīgajai kultūrai Rietumeiropā; simboliska robežšķirtne ir rakstības veids, grafētika.

12.–15.gs. kā latīņu rakstības paveids radās gotu rakstība, ko nostiprināja Švarcbahas mūku pārrakstītāju rakstības gotiskais stils, fraktūra, grāmatiespiedēja Gūtenberga, tāpat Albrehta Dīrera autoritāte un īpaši Mārtiņa Lutera Bībeles tulkojums vācu valodā, kas lika pamatus vācu rakstniecībai un literārajai valodai.

Renesanses laikā Itālijā un Francijā humānisma kustība nostiprināja, restaurēja senās Romas tradicionālo rakstību – antīkvu, un šis raksts īpaši nostiprinājās saistībā ar katolisko kontrreformāciju, katolicismu, latīnisko tradīciju.

Latviešu nācijas identitāte un latviešu rakstu valoda radās luterānisma un katoļticības krasas sadursmes laikā, 16.–17.gs. Pirmie bija katoļu teksti (Kanīsija katehisms un Elgera evanģeliārijs), iespiesti Viļņā, bet – lai cik tas liktos dīvaini – gotiskajā rakstībā, jo rakstītāji bija vācieši. Taču latviešu literārās rakstības pamatvirziena iedibinātāji Vidzemē un Kurzemē bija luterāņu mācītāji – Georgs Mancelis, Ernests Gliks, vēlāk Vecais Stenders, kas latviešu valodā ne tikai nostiprināja gotisko rakstības tradīciju, bet deva arī ortogrāfijas normatīvus, vācu valodai specifiskus skaņu apzīmējumus (t.s. veco druku ar t.s. čupu burtiem un h kā garumzīmi). Tas bija 17.gs., un ortogrāfijas likumi bija citādi nekā jezuītu versijai. Latgalē un pa daļai Augšzemē – Sēlijā turpretī 18.gs. sāka veidoties literatūra augšzemnieku (latgaliešu) versijā, ņemot par paraugu poļu ortogrāfiju un latīnisko rakstību. Līdz ar to Latvijā veidojās divas atšķirīgas reliģiskas orientācijas, luterāniskā un katoliskā.

Dominējošā neapšaubāmi bija luteriski vāciskā, ko izkopa, nostiprināja vācu mācītāji. Saprotams, jau kopš 19.gs. sākuma tika izteiktas domas, ka Manceļa ortogrāfija īsti neatbilst latviešu valodai, Mīlenbaha vārdiem runājot, tie ir “sveši svārki latviešu valodai”. Par ortogrāfijas reformu sāka runāt atsevišķi vācu mācītāji Latviešu literārajā biedrībā 1833.gadā, latīniska raksta ieviešanu proponēja jau 1847.gadā pirmais latviešu valodnieks – ārsts Juris Bārs (kura divsimtgadi atzīmējam šogad), arī Kaspars Biezbārdis, kurš piedāvāja ļoti īpatnēju rakstības, latīniskās ortogrāfijas variantu. Tas notika pirms 150–160 gadiem.

Par latviešu pāreju uz latīnisko ortogrāfiju izteicās 1868.gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība, tās Zinību komisija, kad Bernhards Dīriķis un Aleksandrs Vēbers jau 1876.gadā rosināja rakstības latinizēšanu, RLB Zinību komisijas Rakstu 1.sējums un sekojošie jau tika iespiests latīņu burtiem. Latīņu kursīvu savā krievu – latviešu – vācu vārdnīcā lietoja K. Valdemārs 1872.gadā. Taču pretī bija luterāniskā baznīcas tradīcija, baltvācu mācītāji, viņu rokās atradās skolas, izglītībā, un tā lieta negāja. Latviešu rakstības reforma, pāreja uz latīnisko rakstu, kaut tā bija jau puslīdz gatava ap 1870.gadu, toreiz nevarēja tikt īstenota.

Taču gribētu pievērst uzmanību epizodei, ko latviešu ortogrāfijas vēsturē ne labprāt atceras, proti, mēģinājumiem ieviest latviešu valodā slāvu rakstību – kiriļicu 19.gs. 60., 70., 80. gados. Par to pētījumu veicis vēsturnieks Jānis Bērziņš “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” (1930, Nr. I – IV), un esmu mazliet caurskatījis K. Valdemāra un F. Brīvzemnieka rakstus un saraksti, lai precizētu jaunlatviešu nostāju šajā delikātajā lietā. Ierosme nenāca no jaunlatviešiem, kaut arī tajā laikā tie bija tuvu slavofīļiem. Teorētiski pirmie šādu iespēju apsvēra jau 1830.gadā vācu mācītāji Šulcs vecākais no Birzgales un Vents no Salas Latviešu literārās biedrības “Magazīnā”, sekojot K. Vatsona viedoklim, ka latviešu valoda ir tuvu slāvu valodām, tātad arī attiecīgā rakstība varētu būt tai piemērotākā.

Taču praktiski iniciatīvas saistījās ar Viļņu un Maskavu. Pēc 1863.gada poļu sacelšanās apspiešanas sekoja cara valdības represijas pret poļiem. Bija nodoms atšķelt baltkrievus un lietuviešus no Polijas, ievadot tos Krievijas un krievu kultūras orbītā, atjaunot situāciju, kāda tur pastāvēja pirms Lietuvas savienošanās ar Poliju. Tādēļ noliedza iespiest lietuviešu rakstus latīniskiem burtiem, un šo 1865.gada drukas aizliegumu dažus gadus vēlāk mēģināja piemērot arī Latgalei, kaut arī krievu ierēdņi īsti neizšķīra žmudu un inflantiešu izloksnes.

Jau 1864.gadā Viļņā iespieda latviešu ābeci krievu burtiem, tai sekoja Viļņas arhivāra un skolotāja Jāņa Sproģa latviešu kalendāri (kopš 1867.gada) un viņa izdotais latviešu tautas dziesmu krājums 1868.gadā, kas visi izdoti Viļņā kiriļicā, Gustavam Manteifelim noliedza drukāt latgaliešu (kā viņam tika formulēts – lietuviešu!) kalendārus poļu drukā. Taču Sproģa izdevumiem panākumu nebija, jo ābece un kalendāri, kaut arī domāti Latgales katoļiem, bija rakstīti vidusdialektā, ko latgalieši nesaprata. Bez tam līdzās katoļu baušļiem divvalodīgajā grāmatā krievu tekstā bija doti pareizticīgo baušļi un pat pareizticīgo lūgšanas, ko katoļu garīdznieki, bez šaubām, uztvēra ļoti naidīgi. Latīniskās drukas aizliegums Latgalē pastāvēja līdz 1904.gadam.

Taču cīņā pret vācietību, tās dominējošo ietekmi Vidzemes un Kurzemes guberņās iesaistījās arī jaunlatvieši un samērā nesen pareizticībā pārgājušie latvieši, kas lielā mērā bija tuvinājušies krievu nacionālistiem. 1864.gadā Maskavas slavofīļu avīzē “День” tika iespiests rakstiņš “О применении русской азбуки к латышскому языку”, ko parakstījis “Латыш Г.П.”, t. i., pareizticīgo skolotājs Grigorijs Pasītis no Rūjienas, vēlākais laikraksta “Dienas Lapa” redaktors. Raksts parādījās jau tad, kad ne lietuvju, ne poļu valodā vēl nebija iespiesta neviena grāmata krievu burtiem. Tai sekoja 1866.gadā Pēterburgā izdotā latviešu – krievu ābece, ko sastādīja Vidzemes skolotāji A. Pličs un S. Šafranovs un ko izdeva Tautas apgaismošanas ministrija pēc K. Valdemāra ieteikuma. Beidzot 1873.gadā Maskavā Etnogrāfijas mīļotāju biedrības izdevumā iznāca kiriļicā iespiests F. Brīvzemnieka latviešu tautas dziesmu krājums (kiriļicu latviešu tekstā lietoja pēc Maskavas etnogrāfijas profesora Nila Popova ieteikuma). Ar to gan reāli mēģinājumi ieviest kiriļicu latviešu rakstos visumā beidzās, kaut gan vēl 1884.gadā Viļņā tiek iespiesta krievu mācību grāmata latviešiem. 1900.gadā pat Sproģis skaidro Viļņas mācību apgabala kuratoram V. Popovam, ka valdības nodomi šajā ziņā nav attaisnojušies. Kurators gan ņēmies stāstīt, ka Austrumkrievijas “inorodci”, piemēram, čuvaši labprāt pieņemot visu krievisko, un brīnījies, kāpēc to nevēlas lietuvieši un latvieši.

Šajā ziņā bagātu uzziņas materiālu sniedz divas plašas J. Sproģa vēstules, kas 1887.gadā adresētas K. Valdemāram, varētu pat sacīt, traktāti. Tie nesen publicēti grāmatā “Kr. Valdemāra Lietišķā un privātā sarakste” (Rīga, 2007, II sēj.) un tajos Sproģis pauž savu dziļu vilšanos par metodēm, ko lietoja krievu administrācija.

Precizējot K. Valdemāra pozīciju, jāatgriežas pie krievu – latviešu – vācu vārdnīcas, pievēršoties viņa 1871.gadā sacerētajiem priekšvārdiem šai grāmatai krievu un vācu valodā, kas labi izskaidro Valdemāra tālaika diplomātisko, nedaudz izvairīgo nostāju ortogrāfijas jautājumā.

“Употребление курсивного латышского шрифта много способствовало введению некоторых орфографических перемен, требуемых не только в видах улучшения латышской письменности, но и для сближения латышской орфографии с русскою. Впрочем еще большее сближение обоих орфографий или наконец употребление кирилицы для латышского языка оказалось неудобным в виду ближних целей словаря, а особенно в виду уже существующей латышской довольно значительной литературы” (с. III - IV).

“Die in dem “Magazin der lettischen literärischen Gesellschaft” von Deutschen und Letten schon vor Jahrzehnten ausgesprochene und hingänglich begründete Absicht, dass das russische Alphabet für die lettische Sprache besser eigne als die deutsche, könnte gleichwohl < ... > die Scheidung der lettischen Worte mit russischer Schrift höchstens vorbereiten, aber nicht unmittelbar veranlassen. Der auf Anlass der Unterzeichneten [K. Valdemārs – J.S.] von Ministerium der Volksaufklärung herausgegebene “Латышско–русский букварь…” zeigt, wie bunt und unbeholfen die lettische Schreibweise mit russischen Buchstaben wird, wenn man streng wissenschaftlichen Forderungen genügen will” (S. VI).

Tātad vārdnīcā Valdemārs no krievu burtiem atsakās itin kā pragmātiski praktisku iemeslu un neizstrādātas sistēmas dēļ. Bet neaizmirsīsim, ka tieši šajā gadā tapa Pēterburgas lingvista Hilferdinga visslāvu alfabēta projekts, ko gribēja pielāgot arī poļu un čehu valodai, bet kuru iznīcinoši nokritizēja Boduēns de Kurtenē (Hilferdings šo “visslāvu alfabētu” pielāgoja arī latviešu valodai).

1887.gadā Valdemārs savu nostāju ir mainījis kardināli. Nākot virsū varmācīgas rusifikācijas vilnim, viņš kategoriski iebilda pret pašu ideju latviešu rakstos lietot kiriļicu (vēstule A. Vēberam 1887.gadā kā laikraksta “Balss” redaktoram). Tajā pašā gadā Augusts Bīlenšteins “Latviešu Avīzēs” raksta, ka “krievu alfabēte starp tām 400 alfabētēm, kas pasaulē rodas, tā pilnīgā iraid, bet latviešu valodai tā piemērota nav. Jāpriecājas, ka visi latviešu laikraksti vienā prātā un vienā balsī krievu burtus nekāro, labi zinādami, kāds liels spēks tām saitēm, kas jaunus un vecus laikus, tautas tagadni un senatni sasien”. Bīlenšteina, latviešu valodas lielākās autoritātes, nelielais rakstiņš vērsa tādu kā zinātnisku kritiku pret mēģinājumiem ieviest krievu burtus latviešu rakstos, un ar to kiriļica tika svītrota no dienas kārtības.

Gribētos precizēt, kādēļ K. Valdemārs tieši 1887.gadā nosūtīja izmisīgo vēstuli Aleksandram Vēberam. Sakarā ar vērienīgo gatavošanos trešajiem Dziesmu svētkiem “Rižskij vestņik”, ko rediģēja kristīts Polijas ebrejs R. Vitvickis, un vairākas krievu avīzes Maskavā un Pēterburgā iestājās, lai līdz ar krievu mācību valodas ieviešanu Baltijā arī grāmatas un laikrakstus tur liek iespiest kiriļicā, tāpat kā tas darīts Lietuvā un Latgalē, lai “ar aukstu ūdeni aplietu latviešu kultūras sapņotāju fantāzijas”. Tā kā šādus projektus cilāja arī valdības aprindās, bija svarīgi, lai visi baltieši, arī baltvācieši, vienprātīgi uzstātos pret to. Šajā ziņā Bīlenšteina un Valdemāra kopīgai nostājai bija izšķirīga nozīme, turklāt Sproģa kritiskās piezīmes Valdemārs nosūtīja kuratoram Kapustinam. Pēc tam tad arī krievu ierēdņi vairs necentās uzspiest krievu rakstību latviešu literatūrai, bet centās īstenot dziļāku pārkrievošanu – ministrijas skolās likt mācīt latviešu bērniem tikai krievu valodu, uzskatot par lieku pašu latviešu valodu, ko “Рижский вестник” nicīgi raksturoja nevis kā valodu, bet kā “местное наречие” (izloksni). Tad arī Valdemārs šajā pašā gadā panāca Brīvzemnieka nosūtīšanu no Maskavas uz Rīgu, lai viņš kā tautskolas inspektors aplinkus un paslepšus, diplomātiskām metodēm aizstāvētu latviešu valodu vismaz sākuma klasē. Jo Valdemārs un Brīvzemnieks neapšaubāmi bija pirmām un galvenām kārtām latviešu kultūras patrioti, kaut arī šajā laikā pretvāciski noskaņoti, krievu orientācijas darbinieki.

Tātad luterānisms, biedrojoties ar latviešu patriotiem kritiskajos 80. un 90. gados, nosargāja latviešu skolu un literatūras kaut cik autonomu attīstību.

Taču Bīlenšteins un viņa vadītā Latviešu literārā biedrība bija arī tā, kas kavēja latviešu valodas pāreju uz latīnisko rakstību. Kamēr latviešu skolas, izglītība palika vācu mācītāju aprūpē, šāda pāreja praktiski nebija iespējama. Gan luterāniskā baznīcas literatūra, gan visas avīzes taču iznāca “vecajā drukā”, to prata un lietoja latviešu lielum lielais vairākums.

Bija jānāk 1905.gada revolūcijai un kaut vai mērenām reformām Krievijas impērijas dzīvē, lai latvieši drīkstētu pārskatīt savu rakstību. Tas bija jāsasniedz līdztekus tautības un kultūras prestiža celšanai, nācijas emancipācijai līdzīgi somiem un čehiem. Varbūt simboliski, ka šī ortogrāfijas reforma notika tūdaļ pēc A. Bīlenšteina aiziešanas mūžībā, kaut arī, saprotams, vecais un aklais Bīlenšteins pēdējos gados lietu gaitu vairs nebūtu spējis ietekmēt. Galu galā arī pati vācu kultūra Vācijā 20.gs. sāka pārkārtoties uz latīnisko alfabētu, un gotisko rakstību reanimēt nespēja arī nacistiskā režīma sākuma gadi, kas deklarēja orientāciju uz visu īsteni vācisko, taču jau 1941.gadā pats Ādolfs Hitlers, “jaunās Eiropas” veidošanas mērķu vadīts, oficiāli parakstīja rīkojumu par vācu valodas pāriešanu uz latīņu rakstību un pēc Otrā pasaules kara gotisko rakstību vairs nelieto arī Vācijā.

Pāreja uz latīnisko ortogrāfiju latviešiem ļāva modernizēt savu kultūru, orientēt to uz Rietumeiropu plašākā nozīmē, ne tikai uz šauri vācisko. Tas tuvināja mūs Viduseiropas tautām, jo jaunās ortogrāfijas pamatā lika čehu sistēmu. Ja latvieši laikus nebūtu latinizējuši savu rakstību, varēja arī veidoties sitācija, ka vēlāk, piemēram, Staļina režīma beigu posmā būtu radies iegansts pāriet uz kiriļicu, kā 1937.–1939.gadā tas bija jādara vairākām PSRS tautām. Negribētu sacīt neko sliktu par slāvu alfabētu, taču tā lietošana dod noteiktu kultūras, noteiktu nacionālās identitātes signālu, piederības signālu, turklāt mūsdienu datorvalodu situācijā, jauno tehnoloģiju laikmetā šāda izvēle būtu bijusi visai apšaubāma ne tikai politiski vien.

Mūsdienu latīniskā rakstība latviešu valodā ir simbolizējusi un simbolizē Latvijas piederību Rietumu kultūras pasaulei. Tās pieņemšana veicināja arī latviešu nācijas vienotību, jo ciešāk piesaistīja latviešu nācijai arī latgaliešus, par ko liecina Franča Trasuna līdzdalība RLB Ortogrāfijas komisijā, veicināja luterāņu un katoļu vienotību. Tas veicināja arī triju Baltijas tautu – latviešu, lietuviešu, igauņu – vienotību padomju režīma gados, kuras visas (un vienīgās toreizējā PSRS) lietoja “rietumniecisko” latīņu rakstību.

…Mēs pulcējamies vietā, kur tika akceptēta šī vienotā, latīniskā mūsdienu ortogrāfija RLB Vasaras sapulču laikā 1908.gada 17. un 18.jūnijā. Vietā, nevis namā, jo tieši dienu pēc vēsturiskā lēmuma, 19.jūnijā, nodega vecais RLB nams un pusotru gadu vēlāk tika uzcelts jaunais, pašreizējais. Arī tas varbūt ir simboliski, jo līdz ar jauno latviešu ortogrāfiju latviešu valodai uz daudziem gadusimtiem tika uzcelts jauns, greznāks un atbilstošāks nams, kurā turpinām dzīvot.

* Ievadreferāts starptautiskajā konferencē “Latviešu ortogrāfijas simtgade”, Rīgā, Latviešu biedrības nama Baltajā zālē, 2008.gada 30.jūnijā – 1.jūlijā