Par Latvijas tautsaimniecības soļiem

Ar 1999. gada jūnija skatu              &n No Ekonomikas ministrijas sagatavotā ziņojuma

Saturā

Saīsinājumi, mērvienības un nosacītie apzīmējumi

1. Valsts ekonomiskais stāvoklis: īss kopsavilkums

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.2. Cenas

3.2.1. Privātā patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta

cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības

apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču

grupām un valstīm

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas

maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un

vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas

ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un

pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācija un īpašuma struktūra

5.3.2. Valsts īpašuma objektu privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums un

nodokļu kapitalizācija

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un

izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības

regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā

programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Ekonomiskā izglītība un zinātne

5.11. Ēnu ekonomikas aprēķini

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākums -

"LV" 13.08.1999., Nr.256/257; "LV" 17.08.1999., Nr.258;

"LV" 20.08.1999., Nr.264/267; "LV" 25.08.1999., Nr.270/273;

"LV" 26.08.1999., Nr.274; "LV" 1.09.1999., Nr.281/284;

"LV" 9.09.1999., Nr.295/296; "LV" 17.09.1999., Nr.305/307;

"LV" 21.09.1999., Nr.308/309; "LV" 23.09.1999., Nr.312;

"LV" 24.09.1999., Nr.313/316

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

 

4.5. Lauksaimniecība

Ieskatu par augkopības attīstības tendencēm 1996.-1998. gadā var gūt 4.12. tabulā.

Sējumu kopplatības samazinājums 1998. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, notika galvenokārt sakarā ar graudaugu un kartupeļu sējumu samazināšanos.

Līdz ar piensaimniecību un cūkkopību graudkopība ir prioritāra nozare Latvijas lauksaimniecībā. Tai ir pilnībā jāsedz pārtikas graudu iekšzemes pieprasījums un vajadzība pēc enerģētiskās barības piena lopkopībai, cūkkopībai un putnkopībai. Ievērojamus graudu daudzumus Latvija var ražot eksportam. Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, ievērojot lopkopības attīstību, perspektīvā vajadzība pēc graudiem var divkāršoties salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni. Valstī esošās zemes platības un resursi šādu apjomu saražošanu spēj nodrošināt.

1998. gadā graudus ražoja 90 tūkst. saimniecību ar vidējo ražību 20,5 cnt no ha. Lielākajā daļā no tām graudaugu kultūru sējumu platības nepārsniedza 5 ha. Vienā trešdaļā saimniecību (34,3%) graudaugu ražība nepārsniedza 15 cnt no ha, un tikai 0,7% saimniecību tā bija virs 50 cnt no ha. Mazās saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, daudzās no tām graudaugi tiek audzēti neatbilstoši agrotehniskajām prasībām, graudu ražas ir ļoti zemas un neatbilst šķirņu potenciālam. Sīksaimniecībām ir grūti realizēt graudus, jo eksportam un pārstrādei nepieciešamas lielas viendabīgas kvalitātes graudu partijas.

4.12. tabula

Lauksaimniecības kultūru sējumu platības un kopraža

	1996 >	1997 .	1998 .
	Sējumu	Kopraža	Sējumu	Kopraža	Sējumu	Kopraža
	kopplatība	(tūkst. t)	kopplatība	(tūkst. t)	kopplatība	(tūkst. t.)
	(tūkst. ha)		(tūkst. ha)		(tūkst. ha)
Graudaugi un
pākšaugi	449,8	968,6	487,5	1043,5	472,8	970,2
Cukurbietes	10,0	257,8	10,9	387,5	16,3	597,0
Kartupeļi	78,7	1081,9	69,6	946,2	58,8	694,1
Dārzeņi	15,7	179,5	13,5	162,5	11,6	119,6
Lopbarības saknes	17,3	399,1	14,9	404,0	13,1	347,0
Ilggadīgo zālāju siens	398,4	644,8	389,7	647,1	392,7	548,5
Kopā	986,1	-	1002,8	-	983,4	-

Cukurbiešu ražošanā notiek kultūras specializācija un koncentrācija, agrotehnoloģijas modernizācija. Līdz ar to pieaug ražība.

Kartupeļu ražošanas nozarē mazs īpatsvars ir specializētām preču produkcijas ražotājām saimniecībām, joprojām kartupeļi pārsvarā tiek audzēti pašapgādei.

Kopš 1990. gada zemnieku saimniecībās, piemājas saimniecībās un personiskajās palīgsaimniecībās ražotās lauksaimniecības produkcijas īpatsvars kopējā lauksaimniecības produkcijas apjomā pieaudzis no 28% līdz 79% 1998. gadā. Tomēr atsevišķu produkcijas veidu ražošanā statūtsabiedrības un valsts saimniecības joprojām ieņem ievērojamu īpatsvaru. 1998. gadā šajās saimniecībās bija saražoti 18% graudaugu un pākšaugu, 28% cukurbiešu no kopražas valstī, 40% gaļas, 76% olu. Tomēr ar katru gadu ražošanas apjomi lielam vairumam produkcijas veidu sarūk.

Kopš 1995. gada nepārtraukti samazinās ienākumi no lauksaimnieciskās darbības. 1998. gadā kopējie ieņēmumi iedzīvotāju saimniecībās no lauksaimnieciski izmantojamās zemes hektāra samazinājušies par 16,5%, tanī pašā laikā izdevumi ražošanas vajadzībām (pirktie) sarukuši par 8,4%, galvenokārt uz mēslojumu un citu augsnes uzlabotāju, kurināmā, degvielu rēķina. Ienākumu samazinājumu lielā mērā noteica augkopības produkcijas apjomu ievērojams kritums, kā arī svarīgāko produkcijas veidu cenu pazeminājums. Savukārt faktoru izmaksas19 palielinās. Pa gadiem ir mainījusies saražotās vērtības izlietojuma struktūra. Aizvien lielāka summa tiek izlietota starppatēriņam un faktoru izmaksām, bet mazāk palicis lauksaimniecībā nodarbināto rīcībā - ģimenes darbaspēka un algoto darbinieku samaksai.

Pasliktinās Latvijas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecības bilances negatīvais saldo. Bilances pasliktināšanos 1998. gadā lielā mērā izraisījis lauksaimniecības un pārtikas produktu eksporta samazinājums uz NVS. 1998. gadā šo produktu kopējais eksports uz šīm valstīm bija par 43,5% mazāks nekā pirms gada, bet 1999. gada 1. ceturksnī, salīdzinot ar atbilstošo periodu 1998. gadā, tas samazinājies jau trīskārtīgi (no 18,5 milj. latu līdz 5,9 milj. latu). Pasliktinās arī pārtikas produktu tirdzniecības bilance ar Lietuvu un Igauniju. Tas viss liecina gan par nepietiekamo pārtikas produktu konkurētspēju Baltijas brīvā tirgus telpā, gan Latvijas iekšējā pārtikas tirgus zaudēšanu.

Lai aizsargātu valsts iekšējo tirgu no ārvalstu subsidētās lauksaimniecības produkcijas, Latvijā tiek izstrādāti un ieviesti pasākumi stingrākai importēto produktu kontrolei (skatīt 3.3.4. nodaļu). Ir pieņemts likums "Par iekšējā tirgus aizsardzību", un Ekonomikas ministrija izstrādā pakārtotos normatīvos dokumentus, lai likums varētu darboties. Tiek izstrādāti normatīvo dokumentu projekti antidempinga un antisubsīdiju mehānismu ieviešanai Latvijā.

 

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

Mazumtirdzniecības

apgrozījums 1998. gadā bija 1389 milj. latu un, salīdzinot ar 1997. gadu, salīdzināmās cenās ir palielinājies par 22%, taču otrajā pusgadā mēneša pieauguma tempi, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, samazinājās no 30,7% jūlijā līdz 13,4% decembrī. Arī 1999. gada 1. ceturksnī kopumā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums bija ievērojams - par 20%. Tomēr mēnešu griezumā tam ir tendence pakāpeniski kristies (salīdzinot ar 1998. gada atbilstošiem mēnešiem, no 26% janvārī līdz 15% martā un 8,4% aprīlī). Augstie mazumtirdzniecības pieauguma tempi pēdējos gados lielā mērā izskaidrojami ar ēnu ekonomikas samazināšanos tirdzniecībā, iedzīvotāju naudas ienākumu pieaugumu, līzinga un kredītiespēju paplašināšanos u.c. faktoru ietekmi.

4.6. zīmējums

Mazumtirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas apgrozījuma dinamika

no 1996. gada janvāra līdz 1999. gada aprīlim

(salīdzināmās cenās, 1995.g. decembris = 100)

Mazumtirdzniecības apgrozījuma struktūrā pakāpeniski pieaug nepārtikas preču īpatsvars, un, 1998. gadā, pieaugot par 0,9 procentpunktiem, tas sasniedza 60,6%, kas ir augstākais šīs preču grupas īpatsvars kopš 1990. gada. Tas liecina, ka iedzīvotāji arvien lielāku savu naudas ienākumu daļu var novirzīt ilglietošanas sadzīves un citu saimniecības preču iegādei (skatīt 4.7. zīmējumu).

4.7. zīmējums

Pārtikas un nepārtikas preču īpatsvars mazumtirdzniecības apgrozījumā

(procentos no kopapjoma)

Gada laikā mazumtirdzniecības apgrozījumā pieauga celtniecības materiālu, elektropreču, radio un televīzijas aparatūras, automašīnu, motociklu un to rezerves daļu īpatsvars. No pārtikas produktiem mazumtirdzniecības apgrozījumā īpatsvars pieauga miltu izstrādājumiem, kartupeļiem, dārzeņiem, augļiem un ogām, bezalkoholiskiem dzērieniem, vīniem, konjakam un brendijam, toties samazinājās degvīnam un degvīna izstrādājumiem. 1998. gadā mazumtirdzniecības apgrozījumā degviela autotransporta līdzekļiem, kā arī automašīnas, motocikli un to rezerves daļas sastādīja nedaudz vairāk nekā piekto daļu (21,1%) un tabakas izstrādājumi, alkoholiskie dzērieni - vairāk nekā desmito daļu (10,6%).

No kopējā mazumtirdzniecības apgrozījuma privātā sektora uzņēmumi 1998. gadā realizējuši 95,9% produkcijas, kas ir par 1,6 procentpunktiem vairāk nekā iepriekšējā gadā.

4.8. zīmējums

Mazumtirdzniecības konjunktūras (konfidences)

rādītājs 1996.-1999. gadā ceturkšņu griezumā

 

Latvijas Statistikas institūta veiktie konjunktūras apsekojumi liecina, ka 1998. gadā un 1999. gada sākumā mazumtirdzniecības apkopojošam konfidences20 rādītājam bija tendence samazināties no +13 1998. gada 1. ceturksnī līdz +7 1999. gada 1. ceturksnī (skatīt 4.8. zīmējumu). Tomēr 1999. gada 2. ceturksnī tas nedaudz pieauga (līdz +8). Visos pēdējā gada periodos mazumtirdzniecības apkopojošais rādītājs Latvijā bija augstāks gan par Lietuvas, gan arī Igaunijas atbilstošajiem rādītājiem.

Analizējot saimniecisko darbību ierobežojošos faktorus, visvairāk tiek nosaukts nepietiekams pieprasījums (32% no aptaujāto atbildēm), konkurence (27%) un finansu izmaksas (14%).

Visaugstākais apkopojošais (konfidences) rādītājs ir sadzīves tehnikas un pārējo mājsaimniecības priekšmetu tirdzniecības uzņēmumu grupās (attiecīgi +16 un +18), bet viszemākais - trikotāžas, apģērbu, apavu un arī automobiļu un to rezerves daļu tirdzniecības uzņēmumu grupās (-7). Konfidences rādītājs stipri atšķiras mazajos (nodarbināto skaits 1-19) un lielajos (nodarbināto skaits ir lielāks par 100) uzņēmumos: attiecīgi -1 un +19. Gan par pašreizējo saimnieciskās darbības stāvokli, gan arī par finansiālo stāvokli lielo uzņēmumu vadītāji ir pārliecinātāki.

Sabiedriskās ēdināšanas

apgrozījums 1998. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir pieaudzis par 7,1%, un tas ir augstākais pieauguma temps pēc 1994. gada. Privātā sektora īpatsvars sabiedriskās ēdināšanas apgrozījumā sastāda 96,5% un gada laikā palielinājies par 2,1 procentpunktu.

Ar katru gadu pieaug maksas pakalpojumu realizācijas apjomi. Sevišķi strauji gada laikā pieauguši (salīdzināmajās cenās) kultūras, atpūtas un sporta pakalpojumu realizācija (1,9 reizes), veļas mazgāšanas, ķīmiskās tīrīšanas, frizētavu, kosmētisko salonu individuālie pakalpojumi, arī izglītības maksas pakalpojumi (1,4 reizes), automobiļu remonts un tehniskā apkope (par 15%) u.c. Tomēr vislielāko maksas pakalpojumu apjomu 1998. gadā sastādīja transporta palīgdarbība (kravu iekraušana, izkraušana u.c. operācijas ostās, dzelzceļa stacijās utt.) - 342 milj. latu, sakaru pakalpojumi - 192 milj. latu, pasažieru transporta pakalpojumi - 93 milj. latu u.c.

Minētie dati daļēji liecina par iedzīvotāju arvien pieaugošajām iespējām plašāk izmantot maksas pakalpojumus, kā arī par maksas pakalpojumu iestāžu un uzņēmumu tīkla un pakalpojumu veidu paplašināšanos.

Joprojām strauji pieaug vairumtirdzniecības apgrozījuma apjoms. 1998. gadā tas pieauga pusotras reizes (faktiskajās cenās). Turpinās vairumtirdzniecības uzņēmumu specializācija. Gada laikā uzņēmumu, kam vairumtirdzniecība ir pamatdarbība, īpatsvars vairumtirdzniecības apgrozījumā palielinājies no 74% līdz 90%. Šo uzņēmumu vairumtirdzniecības apgrozījumā 30% pieder pārtikas precēm, 16% - šķidrajam, cietajam un gāzveida kurināmam, 15% - koksnei, būvmateriāliem un santehnikai.

Iekšējās tirdzniecības organizēšanā viena no svarīgākajām problēmām joprojām ir vienotu vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību regulējošo likumdošanas aktu izstrāde un pilnveidošana, lai uzņēmēji nevarētu darboties ar nevienlīdzīgas konkurences metodēm, ļaunprātīgi izvairīties no nodokļu maksāšanas, nelegāli ievest un izplatīt dažādas preces, veidot nekorektu cenu politiku.

1998. gada beigās Ministru kabinets akceptēja koncepciju "Par vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanu". Saskaņā ar to Ekonomikas ministrija izstrādā Ministru kabineta noteikumu projektu "Par vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības organizēšanas kārtību", kas paredz definēt un nošķirt vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību, norādot, kā tiek organizēti šie tirdzniecības veidi, un nosakot kārtību, kādā veicama preču pirkšanas - pārdošanas un iekšējās pārvietošanas uzskaite.

4.7. Tūrisms

Pēc Pasaules tūrisma organizācijas datiem, tūrisma nozare šodien pasaulē ir viena no lielākajām un pēdējos desmit gados attīstījusies visstraujāk. Tā veido aptuveni 10% no pasaules IKP, nodrošina katru desmito darba vietu un tiek uzskatīta par nozari, kuras attīstība būtiski ietekmē vairāku citu ar to saistīto nozaru un līdz ar to arī visas tautsaimniecības attīstību. Pasaules tūrisma organizācija prognozē, ka līdz 2020. gadam Baltijas reģionā, salīdzinot ar citām Eiropas daļām, notiks strauja tūrisma attīstība, kas veicinās ekonomikas augšupeju un visa reģiona labklājību.

Arī Latvijai ar tās izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, bagāto kultūrvēsturisko mantojumu, kūrortu tradīcijām un mazpārveidoto dabu ir labi priekšnoteikumi kļūt par tūristiem pievilcīgu zemi. Tomēr, pēc tūrisma nozares speciālistu vērtējuma, tūrisma resursu potenciāls Latvijā vēl netiek pilnībā izmantots. Eiropas savienības ekspertu aprēķini rāda, ka 1997. gadā tūrisma ieguldījums Latvijas IKP bija 5%, un tūrisma nozare deva apmēram 30 milj. latu valsts budžetā nodokļu ieņēmumu veidā.

Par tūrisma nozares pašreizējo vietu Latvijas tautsaimniecībā var spriest pēc maksājumu bilances21. 1998. gadā maksājumu bilances pakalpojumu eksportā gandrīz katrs piektais lats iegūts no ceļojumiem (17,4% no kopējā pakalpojumu eksporta), bet kopējā maksājumu bilances eksportā ceļojumu īpatsvars veido 5,4%, kas naudas izteiksmē veido 107,3 milj. latu. 1998. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ceļojumu pakalpojumu eksporta ieņēmumi ir bijuši par 4% mazāki. Maksājumu bilance rāda izteikti negatīvu ceļojumu pakalpojumu bilanci, tas ir, ceļojumu pakalpojumu imports vairākus gadus pēc kārtas ļoti būtiski pārsniedz šo pakalpojumu eksportu. 1998. gadā ceļojumu pakalpojumu imports bija 1,7 reizes lielāks nekā ceļojumu eksporta kopapjoms.

1998. gadā ir pasliktinājušies visi galvenie ienākošo tūrismu22 raksturojošie rādītāji. Salīdzinājumā ar 1997. gadu par 3% samazinājies ārvalstu tūristu kopējais skaits (skatīt 4.13. tabulu). Turpina samazināties ārzemju tūristu kopējie izdevumi (1998. gadā tie ir par 17% mazāki nekā 1997. gadā) un vidējais uzturēšanās ilgums Latvijā (no 2,9 dienām 1996. gadā līdz 2,1 dienai 1998. gadā). Ienākošā tūrisma tiešais ieguldījums (neskaitot ceļa izdevumus) valsts IKP ir samazinājies no 3,5% 1997. gadā līdz 2,6% 1998. gadā.

Salīdzinot ar 1997. gadu, 1998. gadā ir samazinājies tūrisma firmu, kā arī viesnīcu un moteļu skaits. Turklāt tūrisma firmas pēdējos gados nosūta ievērojami vairāk tūristu nekā uzņem.

Galvenais iemesls stagnācijai Latvijas tūrisma nozarē ir informācijas un reklāmas nepietiekamība Latvijā un ārvalstīs, kā arī nekonkurētspējīgs Latvijas tūrisma tirgus. Tūrisma attīstība, valstij, pašvaldībām un tūrisma uzņēmējiem kopīgi un saskaņoti īstenojot noteikto valsts politiku, var dot papildu ienākumus valsts budžetā, ievērojamu skaitu jaunu darba vietu un labvēlīgi ietekmēt valsts reģionu attīstību.

4.13. tabula

Latvijas robežu šķērsojušo personu skaits

(tūkst. cilvēku)

	1993	1994	1995	1996	1997	1998.
Latvijas iedzīvotāji: izbraukuši	2269	1794	1812	1798	1877	1961
Ārzemnieki: iebraukuši	2446	1944	1633	1750	1842	1788

Latvijā tūrisma attīstības politikas izstrāde un īstenošana ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), kā arī tās pārraudzībā esošās Latvijas Tūrisma attīstības aģentūras23 kompetencē. Kā interešu un viedokļu saskaņošanas organizators starp valdību, pašvaldībām un privāto sektoru darbojas arī Latvijas tūrisma konsultatīvā padome.

Pēdējos divos gados ir izstrādāti un akceptēti vairāki tūrisma industrijai nozīmīgi dokumenti. 1997. gada decembrī valdība akceptēja Latvijas tūrisma attīstības koncepciju, kurā ir noteikti Latvijas tūrisma politikas vispārējie mērķi un nozares attīstības pamatprincipi, izstrādāts mehānisms valsts un pašvaldību institūciju, sabiedrisko organizāciju un uzņēmēju saskaņotai rīcībai tūrisma attīstības jomā. 1998. gadā Saeima pieņēma Tūrisma likumu, un tā mērķis ir radīt tiesisku pamatu tūrisma nozares attīstībai Latvijā, noteikt kārtību, kādā valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības un tūrisma uzņēmumi darbojas tūrisma jomā, kā arī radīt nosacījumus tūristu interešu aizsardzībai.

Ar Ministru kabineta lēmumu Latvijas nacionālo programmu saraksts ekonomiskās politikas realizācijai 1999. gada maijā papildināts ar jaunu programmu - Latvijas tūrisma attīstības nacionālās programmu . Iepriekš pieņemtie dokumenti - Latvijas tūrisma attīstības koncepcija un Tūrisma likums ir uzskatāmi par tūrisma nozares attīstības tiesisko bāzi, izstrādājamā nacionālā programma būs vidēja termiņa (2000.-2010. gads) pasākumu plāns tūrisma attīstības veicināšanai. Līdz šim VARAM un tās tūrisma pārvaldes struktūrām ir bijis grūti piesaistīt valsts līdzekļus dažādu pasākumu īstenošanai. 1999. gadā valsts finansējums tūrisma attīstībai ir plānots 172 tūkst. latu apmērā (1998. gadā - 102 tūkst. latu)24. Izstrādājot nacionālo programmu, konkrētām apakšprogrammām, projektiem, pasākumiem tiks paredzēts piesaistīt ievērojamu valsts finansējumu, kā arī ārvalstu finansu institūciju un privātos līdzekļus.

Šobrīd ļoti aktuāls jautājums ir pienācīgi sagatavoties ES pirmsstrukturālo fondu līdzekļu apgūšanai (skatīt 5.1.2. nodaļu). Lai līdzās nacionālajam finansējumam piesaistītu ievērojamus ES fondu līdzekļus, Latvijai savas tautsaimniecības prioritātes līdz 1999. gada oktobrim ir jāapkopo stratēģiskā dokumentā - Nacionālajā attīstības plānā. Šā dokumenta ietvaros tiek izstrādāta arī atsevišķa sadaļa - "Tūrisms", tajā savukārt izdalot četras tūrisma attīstības prioritātes: tūrisma mārketings; tūrisma produkta attīstība; tūrisma infrastruktūras attīstība; tūrisma izglītības un pētniecības sistēmas attīstība (skatīt 4.3. ielikumu).

 

4.3. ielikums

Tūrisma attīstības prioritātes

Tūrisma mārketings

ir īpaši nozīmīga prioritāte, jo šobrīd Latvijas tūrisma attīstību kavē mazpazīstamais un ne vienmēr pozitīvais valsts tēls pasaulē. Līdzekļu ieguldīšana tūrisma reklāmā ir svarīga arī Latvijas kopējā tēla izveidošanā un nostiprināšanā, it sevišķi šobrīd, Latvijai uzsākot virzību iestājai Eiropas savienībā.

Viens no efektīvākajiem veidiem, kā popularizēt valsts tūrisma produktu, ir piedalīšanās starptautiskos tūrisma gadatirgos un izstādēs. 1998. gadā Latvija tika pārstāvēta 15 starptautiskajos tūrisma gadatirgos. ES PHARE programmas ietvaros iepriekšējos gados izdota virkne ar Latvijas tūrisma mārketingu saistītu iespiedmateriālu (brošūras, reklāmas plakāti utt.). Lai pētītu tūrisma tirgu un izstrādātu mārketinga stratēģiju vietējam un galvenajiem ārvalstu tūrisma tirgiem, iecerēts īstenot ES PHARE projektu "Via Baltica Touristica", ES Interreg IIC programmas projektu "Trīs Baltijas valstu galvaspilsētas". Paredzēts atvērt tūrisma informācijas birojus galvenajos Latvijas tūrisma tirgos, pirmām kārtām, Krievijā, Vācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, ASV u.c. (līdz šim ārvalstīs darbojas divi Baltijas valstu tūrisma informācijas centri - Vācijā (Huzumā) un Somijā (Helsinkos)).

Tūristu prasībām neatbilstošs Latvijas tūrisma produkts ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc nepieaug vai pat samazinās ārvalstu tūristu skaits, to izdevumu apjoms un uzturēšanās ilgums Latvijā. Viens no rādītājiem, kas raksturo kādas valsts vai reģiona tūrisma produktu, ir to tūristu skaits, kuru ceļojuma motīvs ir atpūta. 1998. gadā tikai 6% no visiem ārvalstu tūristiem, kas ieradās Latvijā, šo motīvu uzrādīja kā galveno (vairāk nekā 1/3 jeb 36% tūristu Latvijā ir tranzītā, 23% - ieradušies veikt darījumus, 21% - apmeklē draugus vai radiniekus). Vairāk nekā citi uz Latviju atpūsties brauc somu tūristi (18%), kā arī viesi no ASV, Dānijas (vidēji katrs sestais) un Vācijas (13%).

Kā starptautiskā, tā vietējā tūrisma tirgū populārākie Latvijas tūrisma produkti ir: atpūta ar vai bez ārstniecības (pasīvā - klusa atpūta laukos, pie jūras, ezera u.c.; aktīvā - pārgājieni, medības, makšķerēšana u.c.), dažu dienu ceļojums pa Latviju (ietverot Rīgas, Siguldas, Rundāles apskati u.c.) vai pa Baltijas valstu galvaspilsētām, lietišķas konferences, dažādi kultūras pasākumi (piemēram, Dziesmu svētki), sporta pasākumi u.c.

Pēdējos gados vērojama strauja lauku tūrisma attīstība, kam nākotnē var būt ievērojama loma lauku ekonomikas un reģionu attīstībā. Latvijas lauku tūrisma asociācijā "Lauku ceļotājs" iekļauto saimniecību skaits 1994. gadā bija 20. Augot pieprasījumam pēc atpūtas laukos, aizvien pieaug to saimniecību skaits, kas nodarbojas ar lauku tūrismu (1998. gada beigās - 98). No apkalpoto viesu skaita katrs piektais ir ārzemnieks (tai skaitā 31% no Vācijas, 30% - no Ziemeļamerikas, 9% - no Japānas, Lielbritānijas un 6% - no Somijas).

Latvija, veidojot un attīstot savu īpatnējo un savdabīgo tūrisma produkta vietu jeb nišu Baltijā un Eiropā, konkurē ar pārējām Baltijas valstīm, Skandināvijas valstīm, Poliju u.c., kur ir līdzīgi tūrisma produkti. Ja tūrisma produkti ir līdzīgi, parasti izšķirošā ir pakalpojumu kvalitāte un cena. Kamēr tūrisma pakalpojumu kvalitāte trijās Baltijas valstīs būtiski neatšķiras, tūrisma produktu cenas ir vienas no visaugstākajām Baltijas reģionā, un, pēc veiktajiem pētījumiem, atsevišķos gadījumos par 20-30% pārsniedz arī Somijas un Zviedrijas cenas. To lielā mērā nosaka Latvijā pastāvošā vienotā pievienotās vērtības nodokļa likme, kas tiek piemērota arī tiem tūrisma uzņēmumiem, kas nodarbojas ar tūrisma pakalpojumu eksportu. Augstais cenu līmenis neveicina arī vietējā tūrisma attīstību.

Būtisks tūrisma attīstības priekšnoteikums ir labi attīstīta infrastruktūra . Kā ārvalstu, tā vietējam tūristam ir svarīgi, lai valstī būtu labi ceļi un telekomunikācijas, attīstīts sabiedriskais transports, labiekārtotas naktsmītnes, plaša spektra kultūras, atpūtas un izklaides iestādes. Tūrisma infrastruktūra valstī pagaidām ir nepietiekama, jo īpaši lauku rajonos - vēl ir daudz sliktu ceļu, nepietiekamas kvalitātes telekomunikāciju pakalpojumi, tūristu klases naktsmītņu trūkums, tūrisma informācijas zīmju trūkums utt. Netiek izmantotas jūras pasažieru transporta iespējas - Latvijai nav pietiekama prāmju satiksme ar Vāciju un Skandināvijas valstīm. Pēdējos gados tiek slēgtas nerentablās vietējās dzelzceļa līnijas, lai gan dzelzceļš ir tūristiem drošs un ērts transporta veids. Svarīgs tūrisma infrastruktūras posms ir tūrisma informācijas centri (šādi centri valsts reģionos darbojas ne tikai kā informācijas sniedzēji vietējiem un ārvalstu ceļotājiem, bet lielā mērā arī koordinē attiecīgā reģiona tūrisma attīstību). Pašreiz dažādos rajonos darbojas 31 tūrisma informācijas centrs (šobrīd šādu centru nav vienīgi Aizkraukles un Ogres rajonā), taču esošo centru pilnvērtīgu darbību ierobežo moderna tehniskā aprīkojuma trūkums (tūrisma informācijas centri paši peļņu nenes, tāpēc līdzās pašvaldību ieguldījumam atbilstoši starptautiskajai praksei nepieciešams arī valsts atbalsts). Tūrisma infrastruktūra jāuzlabo ar Valsts investīciju programmas palīdzību, kā arī īstenojot tādus projektus kā "Piekrastes investīciju stratēģija", "Vienotais tūrisma informācijas centru tīkls", "Rīgas reģiona tūrisma informācijas sistēma", "Tūrisma objektu un ar tiem saistīto pakalpojumu sniegšanas informējošo zīmju satura un izvietošanas standarta izstrādāšana uz valsts un pašvaldību autoceļiem un ielām" u.c.

Šajā sakarā Nacionālā attīstības plāna sadaļas "Tūrisms" ietvaros kā prioritāte paredzēta tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība . Tūrisma izaugsme nebūs iespējama, ja šajā jomā strādās nekvalificēts darbaspēks. Pēc ES ekspertu vērtējuma, Latvijas tūrisma nozarē šobrīd tieši nodarbināti aptuveni 30-40 tūkst. cilvēku, no kuriem vairāk nekā puse strādā viesnīcās, sanatorijās, restorānos, kafejnīcās un bāros. Pastāv atšķirības starp padomju laikā iegūto izglītību ar tūrismu saistītajās sfērās un zināšanām, kas nepieciešamas šodien. Pētījumi liecina, ka nereti joprojām tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir vājš kontakts ar patērētājiem un intereses trūkums par to problēmām, nepietiekamas svešvalodu zināšanas, nepietiekama darba efektivitāte. Sadarbībā ar Latvijas Universitāti, Vidzemes Augstskolu Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra paredzējusi izveidot Tūrisma izglītības un pētniecības centru. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju iecerēts izveidot kvalifikācijas celšanas sistēmu tūrisma skolu pasniedzējiem un nozarē strādājošiem un kopīgi ar Centrālo statistikas pārvaldi -

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas savienībā

5.1.1. Pašreizējā situācija

Latvijas stratēģiskais mērķis ir iekļauties Eiropas savienībā. Gatavošanās dalībai Eiropas savienībā ir process, kura laikā tiek vērtēts paveiktais, noteiktas prioritātes turpmākai darbībai, plānota to īstenošanai nepieciešamā rīcība un veikta iecerēto pasākumu izpildes uzraudzība. Šim procesam piemīt ikgadējs cikliskums, kas ir pastāvējis līdz šim un saglabāsies arī turpmāk (skatīt 5.1. zīmējumu).

5.1. zīmējums

Integrācijas ES procesa shēma

Par ikgadēju šī procesa sākumpunktu varētu uzskatīt Eiropas Komisijas progresa ziņojuma par Latviju saņemšanu, uz kura pamata tiek sagatavots Pievienošanās partnerības dokuments Latvijai, kas nosaka īsa un vidēja termiņa prioritātes turpmāk veicamajām aktivitātēm. Piemēram, saskaņā ar Pievienošanās partnerības dokumentā minētajiem ieteikumiem 1999. gada 17. februārī tika parakstīts Eiropas Komisijas un Latvijas valdības kopējais paziņojums par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm, kura mērķis ir vienoties par saskaņotu vidēja termiņa makroekonomisko politiku nākamajiem pieciem gadiem.

Savukārt Nacionālās programmas integrācijai ES (NPIES) pamatuzdevums ir aplūkot Pievienošanās partnerības dokumentā noteiktās prioritātes no praktiskā viedokļa, jo NPIES ir vadības instruments ar iestāšanos ES saistīto pasākumu plānošanai, īstenošanai un pārraudzībai.

1998. gadā Eiropas Komisija pozitīvi novērtēja gan III NPIES struktūru, gan saturu, taču tika norādīts arī uz to, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, izstrādājot jauno, pārskatīto NPIES. Turpinoties dialogam par NPIES struktūru pirmspievienošanās stratēģijas kontekstā, gan Eiropas Komisijai, gan Latvijas valsts pārvaldei radās izpratne par nepieciešamajiem labojumiem un papildinājumiem NPIES, un jau 1999. gada sākumā tika uzsākts NPIES atjaunošanas un pilnveidošanas darbs. Ir paredzēts, ka NPIES Eiropas Komisijai tiks iesniegta 1999. gada vasarā.

NPIES pamatu veido projektu tehniskās anketas (kopumā gandrīz 100), kuras tiek izstrādātas katrai NPIES prioritātei. Savukārt prioritātes ir izvietotas četrās pamatnodaļās, kur katra no tām atbilst vienam no Kopenhāgenas un Madrides kritērijiem un atspoguļo vienu no četriem Latvijas stratēģiskajiem mērķiem ceļā uz ES: 1) sagatavot sabiedrību dalībai ES; 2) sagatavot ekonomiku dalībai ES; 3) sagatavoties ES dalībvalsts tiesību un pienākumu pārņemšanai ; 4) sagatavot valsts pārvaldi dalībai ES.

Atjaunotā NPIES ietver arī atsevišķu sadaļu par NPIES pasākumu finansējumu un tā avotiem (valsts budžets un ES finansējums).

Jau pagājušā gada EK progresa ziņojumā Latvija bija vienīgā 2. grupas kandidātvalsts, kurai 1999. gads bija minēts kā iespējamais sarunu uzsākšanas laiks ar nosacījumu, ja tiek saglabāts līdzšinējais reformu temps. Šajā kontekstā Latvijas valdība uzmanību pievērš ne tikai plānoto rīcību izpildei, lai nodrošinātu līdzšinējo progresu, bet arī sasniegtā progresa atspoguļošanai Latvijas puses sagatavotajā ziņojumā par progresu. Šogad Nacionālais ziņojums par progresu jāiesniedz EK līdz 1. jūlijam, tomēr, lai nodrošinātu aktuālākās informācijas iekļaušanu EK kārtējā ziņojumā, kuru ir paredzēts apstiprināt 1999. gada oktobrī, līdz pat septembra vidum Latvijai tiks dota iespēja iesniegt papildinformāciju par sasniegto kopš 1999. gada jūlija.

Kā apliecinājums Latvijas progresam kalpo arī diskusiju rezultāti Eiropas jeb Asociācijas līguma ietvaros izveidotajās kopējās institūcijās (Asociācijas Padome, Komiteja, Parlamentārā komiteja un apakškomitejas).

1999. gada 22. februārī Luksemburgā notika jau otrā ES un Latvijas Asociācijas padomes 25 sanāksme, kuras laikā tika pozitīvi novērtēta Latvijas stabilā makroekonomiskā situācija, progress ES likumdošanas aktu pārņemšanā un funkcionējošai tirgus ekonomikai nepieciešamo institūciju izveidē. Sanāksmes laikā konkurence, banku pakalpojumi, transports, kā arī standartizācija un sertifikācija tika minētas kā jomas, kurās līdz šim gūti panākumi likumdošanas aktu saskaņošanā un nepieciešamo institūciju izveidē. Savukārt, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, privatizācijas pabeigšanu un uzņēmumu pārstrukturēšanu, Latvijai vēl ir jāturpina darbs. Asociācijas padomē tika pozitīvi novērtēts arī Latvijas sasniegtais progress sarunās par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola noslēgšanu, jo šis protokols ir viens no svarīgākajiem dokumentiem Latvijas preču iekļūšanai ES tirgū.

Savukārt 1999. gada 25. un 26. janvārī Briselē notika trešā ES un Latvijas apvienotās parlamentārās komitejas sēde 26. Komitejas sēdes laikā tika izskatīti vairāki būtiski ES un Latvijas attiecību jautājumi, piemēram, ekonomiskā situācija Latvijā, tajā skaitā progress tautsaimniecības pārstrukturēšanā, ES un Latvijas tirdzniecības sakari, kā arī Pievienošanās partnerības dokumenta izpilde u.c. jautājumi. Kopumā Parlamentārās komitejas sēdes laikā tika atzinīgi novērtēts līdzšinējais Latvijas progress dažādās jomās.

Kopš 1998. gada 1. februāra, kad stājās spēkā Asociācijas līgums, jau ir notikušas visu 9 saskaņā ar šo līgumu izveidoto apakškomiteju 27 sanāksmes, bet otrā Latvijas un ES Asociācijas komitejas sanāksme notika 1999. gada 16. jūnijā Rīgā.

Noslēdzot pasākumu ciklu gada garumā saistībā ar Latvijas iestāšanos ES, jau pirms EK progresa ziņojuma par Latviju izdošanas tiek uzsākts konsultāciju process starp Eiropas Komisiju un Latvijas valdību par Pievienošanās partnerības dokumenta prioritāšu pārskatīšanu un papildināšanu, tādējādi nodrošinot bāzi jaunās, pārskatītās NPIES sagatavošanai.

Papildus ikgadējā cikla aktivitātēm, kas nenoliedzami tuvina Latviju dalībai ES, ir jāmin arī Latvijas likumdošanas atbilstības ES prasībām izvērtēšana , kuras rezultāti neapšaubāmi tiks ņemti vērā, gatavojot EK progresa ziņojumu par Latviju un līdz ar to arī pieņemot lēmumu par Latvijas uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām 1999. gadā.

1999. gada 4. martā sākās izvērtēšanas otrais posms , kurš ilgs līdz 1999. gada jūlijam (izņemot lauksaimniecības sadaļu, kuru paredzēts izskatīt rudens pusē). Izvērtēšanas otrajam posmam, kurš ir divpusējs (sanāksmēs piedalās Latvijas un EK eksperti), ir izvirzīti šādi mērķi:

- rast precīzas indikācijas par situāciju Eiropas savienības likumdošanas kopuma pārņemšanā attiecīgajā sfērā, informējot arī par grafiku tālākai likumdošanas pārņemšanai (vēl nesaskaņotajam likumdošanas kopumam);

- identificēt galvenās problēmas, kuras ir radušās vai varētu rasties, pārņemot ES likumdošanas kopumu konkrētās jomās.

Līdz 1999. gada jūnija sākumam divpusējās izvērtēšanas sanāksmēs tika izskatītas tādas Latvijas tautsaimniecībai svarīgas tēmas kā mazo un vidējo uzņēmumu politika, rūpniecības politika, ārējie sakari, brīva preču kustība, statistika, konkurences politika, u.c. Pēc šīm sanāksmēm Eiropas Komisija nenorādīja būtisku problēmu vai pretrunu esamību, kas nākotnē varētu kļūt par iestāšanās sarunu objektu, taču vienlaicīgi tika minētas arī tās jomas, kurās vēl ir jāiegulda ievērojams darbs. Piemēram, rūpniecības politikas jomā Eiropas Komisija aicināja pievērst īpašu uzmanību pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu Latvijas atbilstību otrajam Kopenhāgenas kritērijam par spēju izturēt konkurences spiedienu ES tirgū. Šajā kontekstā Latvijas rūpniecības stratēģijas sagatavošana ir uzskatāma par prioritāru.

Apskatot laika posmu kopš 1998. gada beigām, ir jāmin arī tādi Latvijas integrāciju ES veicinoši pamatfaktori kā:

- 1998. gada novembrī pēc 7. Saeimas vēlēšanām darbu atsāka Saeimas Eiropas lietu komisija28, kas vienmēr ir bijusi ar ES lietām saistīto jautājumu galvenais atbalsta punkts Saeimā un pašlaik ir vislielākā 7. Saeimas pastāvīgā komisija, kuras sastāvā ietilpst 19 deputāti no visiem pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem;

- 1999. gada pavasara sesijā deputātiem būs jāizskata virkne Latvijas integrācijai ES nozīmīgu likumu, tāpēc Eiropas lietu komisija ir saņēmusi to likumprojektu sarakstu, kuru pieņemšana ir nepieciešama Latvijas sekmīgai virzībai uz ES, un to skaitā ir Komerclikums, Administratīvā procesa likums, kā arī Antidempinga likums, Reklāmas likums u.c.;

- Ministru prezidents daļu savu pienākumu Eiropas integrācijas jomā ir deleģējis Ministru prezidenta biedram Eiropas savienības lietās, kura pienākumos ietilpst: atjaunot Nacionālo programmu integrācijai Eiropas savienībā (NPIES), sasaukt un vadīt Eiropas integrācijas padomes sēdes, pastāvīgi koordinēt Eiropas Līguma izpildi, LR delegācijas darbību Asociācijas padomes un Asociācijas komitejas sanāksmēs, kā arī sagatavošanos šīm sanāksmēm, veikt integrāciju ES regulējošo valdības dokumentu izpildes kontroli u.c. pienākumus. Ministru prezidenta biedram tieši pakļauts ir Eiropas integrācijas birojs;

- kā jauns elements valsts pārvaldes shēmā Latvijas integrācijai ES ir iekļauts īpašo uzdevumu ministra postenis sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām, kurš ir saistīts arī ar ES pirmsiestāšanās strukturālajiem fondiem;

- ar Ministru prezidenta 1999. gada 22. maija rīkojumu tika apstiprināts jaunais Eiropas integrācijas padomes sastāvs, ietverot Ministru prezidenta biedru ES lietās kā padomes priekšsēdētāju, ārlietu ministru kā padomes priekšsēdētāja vietnieku, kā arī ekonomikas, finansu, iekšlietu, labklājības, satiksmes, tieslietu, vides aizsardzības un reģionālās attīstības, zemkopības ministrus un īpašu uzdevumu ministru sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām.

 

5.1.2. Eiropas savienības strukturālie fondi

Nozīmīgs jautājums Eiropas integrācijas procesā ir Latvijas gatavošanās ES strukturālo fondu (skatīt 5.1. ielikumu) apgūšanai.

 

5.1. ielikums

Eiropas savienības strukturālie fondi

Eiropas savienības strukturālajā politikā galvenais instruments ir strukturālie fondi. To uzdevums - palīdzēt mazāk attīstītiem reģioniem pielāgoties vienotā tirgus apstākļiem, radot jaunas darba vietas un nodrošinot sabalansētu un ilgtspējīgu šo valstu un reģionu ekonomiskās un sociālās sistēmas attīstību. Šobrīd ES pastāv 4 strukturālie fondi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds ( ERDF - European Regional Development Fund ); Eiropas Sociālais fonds ( ESF - European Social Fund ); Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds ( EAGGF - European Agriculture Guidance and Guarantee Fund ) un Zivsaimniecības vadības finansu instruments ( FIFG - Financial Instrument for Fisheries Guidance ).

ES strukturālo fondu kopējais budžets gadā veido 0,46% no Eiropas savienības IKP. Tie ir paredzēti reģionālo atšķirību mazināšanai visplašākajā nozīmē (attīstot mazāk attīstīto reģionu infrastruktūru, veicinot šajos reģionos mazo un vidējo uzņēmumu attīstību utt.) un konkrētu mērķu īstenošanai (ilgtermiņa bezdarbnieku pārkvalifikācija; izglītības un apmācības sistēmas stiprināšana; lauku infrastruktūras attīstība; zivsaimniecības nozares attīstība utt.).

Eiropas savienībā pastāv arī Kohēzijas fonds (Cohesion Fund), kura uzdevums ir palīdzēt vājāk attīstītajām ES dalībvalstīm (Grieķija, Portugāle, Īrija, Spānija) sasniegt tādu ekonomiskās attīstības līmeni, lai tās varētu sekmīgi piedalīties ES ekonomiskajā un monetārajā savienībā. No šī fonda vienādās proporcijās tiek finansēti infrastruktūras attīstības projekti vides un transporta jomās.

 

ES strukturālo fondu atbalsts ir paredzēts tikai ES dalībvalstīm. 1997. gada beigās kļuva zināms Eiropas savienības Komisijas lēmums par tā saukto pirmsstrukturālo fondu darbības uzsākšanu ES kandidātvalstu attīstības veicināšanai, sākot ar 2000. gadu. Pavisam būs trīs fondi:

1) jau zināmā, taču ievērojami uzlabotā PHARE programma (pamatā ES strukturālo fondu 1. mērķa29 īstenošanai - infrastruktūras, MVU, cilvēkresursu attīstība);

2) īpašie pirmsiestāšanās perioda pasākumi lauksaimniecībā un lauku attīstībā (SAPARD - Special Action for the Pre-accession for Agriculture and Rural Development - palīdzības sniegšana lauksaimniecības uzņēmumu pārstrukturēšanai, atbalsts ekonomikas diversifikācijas pasākumiem lauku reģionos);

3) pirmsiestāšanās strukturālās politikas instruments (ISPA - Instrument for the Structural Policies for Pre-accession - palīdzība vides un transporta infrastruktūras objektu uzlabošanai).

Pēc Eiropas Komisijas XVI Ģenerāldirektorāta (strukturālie fondi un kohēzija) uzaicinājuma Latvijas puse 1997. gada decembrī sagatavoja un iesniedza izskatīšanai Komisijai pieteikumu PHARE Speciālās sagatavošanās programmai darbam ar strukturālajiem fondiem (programmas nosaukuma saīsinājums angļu valodā ir SPP). Minētās programmas mērķis ir sagatavot ES kandidātvalstis strukturālo fondu plānošanai, ieviešanai, finansu kontrolei, pārraudzībai un atbilstošu struktūru izveidei valsts pārvaldes institūcijās tā, lai kandidātvalstis jau ar 2000. gadu spētu reāli apgūt ES piešķirtos finansu līdzekļus pirmsstrukturālo fondu ietvaros, un, šīm valstīm kļūstot par pilntiesīgām ES dalībvalstīm, apgūt arī pašus strukturālos fondus.

Ar valdības lēmumu 1998. gada martā par atbildīgo koordinējošo institūciju darbā ar ES strukturālajiem fondiem tika noteikta Finansu ministrija30. Šajā ministrijā ir izveidota Strukturālo fondu koordinācijas nodaļa, kas administrē turpmāko SPP programmas izstrādi. Ir arī izveidota Strukturālo fondu starpministriju darba grupa.

SPP programma Briselē tika apstiprināta 1998. gada oktobrī, šī projekta īstenošanai Latvijā piešķirot 3 milj. ECU. Sagatavošanās programmas ietvaros paredzētie pasākumi tika uzsākti 1999. gada janvārī, bet programmu pabeigt iecerēts vēl līdz 1999. gada beigām. Paredzams, ka programmas veiksmīgas īstenošanas gadījumā (izveidojot, sakārtojot un iedarbinot nepieciešamo likumdošanas, administratīvo un finansu mehānismu) Latvija būs gatava ES pirmsstrukturālo fondu apgūšanai, kas savukārt būs nozīmīgs faktors tālākai integrācijai ES. Tiks turpināta un padziļināta jau iesāktā Latvijas reģionālās politikas izstrāde un īstenošana, kas savukārt lielā mērā pavērs Latvijas ekonomikai iespējas attīstīt ilglaicīgu konkurētspēju Eiropas savienības tirgū.

Turpinājums - seko

19 Faktoru izmaksas = pamatlīdzekļu nolietojums + nodokļi - subsīdijas + kredīta procenti + zemes noma.

20 Tirdzniecības konjunktūras apkopojošo (konfidences) rādītāju aprēķina kā saldo vidējo lielumu atbildēm uz 3 jautājumiem: par esošo saimnieciskās darbības stāvokli pēc 6 mēnešiem un preču krājumu līmeni (šo rādītāju ņem ar pretēju zīmi).

21 Maksājumu bilances pakalpojumu daļā ir sadaļa "ceļojumi", nepieciešamā informācija par ceļojumu eksportu tiek iegūta no ārzemju tūristu izdevumu apkopojumiem, ko veic Centrālā statistikas pārvalde trīs reizes gadā. Novērtējumus iegūst, kombinējot ārzemju viesu skaitu ar to vidējām izmaksām. Līdzīgi tiek veidota informācija par ceļojumu importu, tas ir, par Latvijas rezidentiem, kuri apmeklē ārvalstis. Kā papildu informācija tiek izmantoti pārskati par viesnīcu pakalpojumiem, tūristu firmu ieņēmumiem un Latvijas transporta organizāciju ārzemēs izmaksāto darba algu.

22 Ārvalstu tūrisms Latvijas teritorijā.

23 Iepriekš darbojās Valsts tūrisma pārvalde, vēl pirms tam - Latvijas tūrisma padome. Latvijas tūrisma aģentūra ir izveidota ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 78 1999.gada 17.februārī, un tās uzdevums ir popularizēt ārvalstīs tūrisma iespējas Latvijā, organizēt Latvijas tūrisma uzņēmumu un organizāciju piedalīšanos starptautiskajos gadatirgos, veidot tūrisma informācijas birojus ārvalstīs un Latvijā u.c.

24 Salīdzinājumam: Lietuvā šīs nozares attīstībai valsts 1998.gadā ieguldījusi 243 tūkst. latu un Igaunija - 443 tūkst. latu.

25 Asociācijas padome, kuras uzdevums ir pārraudzīt šī Līguma īstenošanu, tika izveidota saskaņā ar Asociācijas līgumu. Tā tiekas ministru līmenī reizi gadā un tad, kad rodas nepieciešamība. Asociācijas padome sastāv no Eiropas savienības Padomes locekļiem, Eiropas Komisijas locekļiem un dalībniekiem, kurus ieceļ Latvijas valdība.

26 Parlamentārās komitejas galvenais uzdevums ir sekot visiem ES un Latvijas attiecību aspektiem, īpaši Asociācijas līguma izpildei un tam, kā noris Latvijas iestāšanās process Eiropas savienībā. Parlamentārā komiteja sastāv no Eiropas Parlamenta deputātiem (pašreiz 21 no visām 7 politiskajām grupām un 8 ES dalībvalstīm) un Latvijas Saeimas deputātiem (pašreiz 19 no visām 6 frakcijām).

27 Asociācijas Komitejas un apakškomiteju uzdevums ir palīdzēt Asociācijas Padomei tās pienākumu pildīšanā. Asociācijas Komiteja sastāv no ES Padomes locekļiem, Eiropas komitejas locekļiem un Latvijas valdības pārstāvjiem - parasti vecāko valsts ierēdņu līmenī.

28 Šīs komisijas vispārējais mērķis ir nodrošināt Saeimas deputātus ar pietiekamu informāciju par ES lietām un likumprojektiem, lai būtu iespējams objektīvi izvērtēt jaunos likumdošanas aktus vai piedāvāto grozījumu atbilstību ES normām, kas nepārprotami veicinās ātrāku un kvalitatīvāku Latvijas likumu saskaņošanas gaitu.

29 1.mērķa valstis vai reģioni ir tās ES teritorijas, kurās IKP uz 1 iedz. ir zemāks par 75% no vidējā ES rādītāja (Grieķija, Spānija, Portugāle, Īrija, Austrumvācija, kā arī atsevišķi reģioni citās ES dalībvalstīs).

30 Ar Ministru kabineta lēmumu kopš 1999.gada aprīļa par SPP programmas īstenošanu, kā arī atbildīgais par Strukturālo fondu darba grupas vadību sagatavošanās posmā darbam ar strukturālajiem fondiem ir īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām.

 

pilnveidot tūrisma statistiku atbilstoši ES attiecīgajai direktīvai.