Mag. iur. Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim

Nevienam Eiropā nav noslēpums, ka sektas un kulti lielākoties ienāk no ASV. ASV ir brīvības un demorātijas citadele, kur pastāv pilnīga reliģijas brīvība. Amerikāņu un eiropiešu skatījums uz reliģiju ir atšķirīgs, lai gan XX gs. beigās visi piekritīs, ka reliģijas brīvība ir nepieciešama jebkurā valstī. Jā, amerikāņi jauno reliģisko kustību (JRK) lietas skata pilnīgi citādi nekā, piemēram, Vācijā, Spānijā vai Francijā. Kaut vai scientologu sekta, kas gandrīz visās Eiropas valstīs tiek uzskatīta par destruktīvu. Vidusmēra amerikānim scientologu eksistence ir pilnīgi vienaldzīga tikmēr, kamēr tas nedzird par scientologu vajāšanām, teiksim, Vācijā, tad viņš dusmojas par to, ka eiropieši aizvaino amerikāņus. Jo galu galā scientologi taču nāk no Savienotajām Valstīm. Amerikāņi atšķirībā no eiropiešiem jaunās reliģijas vienkārši neuztver. Tās viņiem ir tāda pati dzīves sastāvdaļa, kā, teiksim, latviešiem saldējuma tirgotāja uz ielas. Pamazām arī Eiropā sāk aprast ar mormoņu vai mūniešu misionāriem, katrā gadījumā tie kļūst vienaldzīgi. Citādi, protams, ir ar valstu politiku. Ja Latvijas valsts gada budžets ir mazāks nekā Mūna vai pastardienas sektas "Augstākā patiesība" ( Aum Shinrikyo ) sektas gada ienākumi, tad valsts gluži vienaldzīga palikt nav tiesīga. Tiktāl par atšķirībām.

Pateicoties ASV Informācijas aģentūras starptautisko apmeklētāju programmai, man mēneša laikā bija iespēja iepazīties ar Amerikas Savienoto Valstu pieredzi reliģijas un valsts attiecību jomā. Programmas laikā tikāmies ar vairāk nekā 70 valsts, sabiedriskajiem, reliģiskajiem un zinātniskajiem darbiniekiem. Secinājums, kas man radās jau vizītes laikā, — tas nav Latvijas modelis, jo tas ir iespējams tikai ASV. Latvija, kas uzskata sevi par Eiropas sastāvdaļu un kas piedevām atrodas pierobežā ar ortodoksālo Krieviju, nevar pilnībā pārņemt demokrātijas citadeles praksi, jo tā nav iespējama tik nelielā valstī kā Latvija.

ASV lielā mērā daudzi valsts pienākumi ir uzticēti nevalstiskajām organizācijām, kuru darbības rezultātā arī tiek realizēta valsts prakse. Piemēram, ar ASV Kongresu sadarbojas Jūdaisma reformu reliģijas darbības centrs ( Religious Action Center of Reform Judaism ), kura darbības sfēra nav tik daudz jūdaisma reformizēšana, bet gan dažādu reliģiju lobēšana likumdošanas procesā. No pirmā brīža ASV pastāvošā visatļautība savā būtībā ir sistēma, kas darbojas perfekti.

• Pašnāvības aizdomas. Pētnieki uzskata, ka jāpievērš uzmanība jebkurai zīmei, kas liek domāt par iespējamu pašnāvību. Ziņas var iegūt sarunās ar kulta locekļiem vai no pieejamiem kulta (vai atsevišķa kultista) dokumentiem par reliģiju. Ja runa ir par "degšanu elles liesmās par grēkiem" vai "tuvojošā amargedona šausmām", tas ir simptoms, kas liecina par pašnāvības iespējamību. Ja runāts tiek par konkrētu datumu tuvā nākotnē, tādā gadījumā noteikti valsts iestādēm ir jārūpējas par kulta locekļu stingru novērošanu, jo dažos gadījumos, kā liecina kādas ASV sektas šīgada mēģinājums Jeruzalemē (Izraēla), var notikt pastardienas "paātrināšana" ar teroristisku aktu palīdzību. Lai gan īsti šai riska grupai neatbilstošs ir japāņu sektas "Augstākā patiesība" gadījums, kad tā, lai veicinātu "labklājības dieva valsts" tuvošanos, uzsāka terora vilni ar mērķi izraisīt haosu valstī un sarīkot puču.

• Komunikācija. Ja grupas locekļu rīcībā ir operatīvas sakaru metodes, piemēram, rācijas, tad tas ir pamats pievērst uzmanību šai grupai, jo tas var būt līdzeklis terora aktu sarīkošanai vai zibenīgai sapulcēšanai uz pašnāvību.

• Vardarbība grupas iekšienē. Protams, tas ir skaidrs simptoms par grupas destruktivitāti. Šeit var būt gan bērna izmantošana, gan sodi — sociāla vai reliģiska rakstura. Arī tāda grupā darbojošās personas izvēle, kurš ir "Dieva rīkste" vai "izredzētais soģis", ir ļoti bīstams faktors pat tikai tad, ja šāda persona ir izvēlēta, bet vēl nav neko paveikusi.

Retorika un ticējumi. Ticība vardarbībai kā dzīves neatņemamai sastāvdaļai ir liela nozīme grupas darbībā. Dogma, ka pasaule ir "sāpju ieleja", ir atrodama visās reliģijās, taču dažos gadījumos tam vajadzētu pievērst uzmanību, ja tas saistās ar zīmīgu retoriku vai savādiem grupas ticējumiem. Pētnieki izceļ dažus no šādiem gadījumiem:

— kad grupa nosaka konkrētu laiku (nav nozīmes, kam — brīnumam, zīmei vai parādībai) un neatkāpjas no šī laika intervāla definīcijas.

— ja grupa iepriekšminēto laika intervālu sāk pārlikt, ja tas tiek pārlikts uz pagātni, tad raizēm nav pamata, taču, ja laika intervāls tiek tuvināts, tad ir nopietni jābažījas par sekojošiem notikumiem, jo tādai "pārbīdei" var būt dažādi iemesli;

— kad grupa sāk sprediķot par konkrētu dienu, kad "valsts iestādes sadegs elles ugunīs" vai "tie būs sodīti par savu uzvedību tad un tad";

Manis uzskaitītais pētījums satur vēl daudzus un dažādus analīzes metodoloģiskus paņēmienus, kurus pētījuma autori lūdza neizplatīt sakarā ar to slepenību, tomēr dažus uzskatu par lietderīgu pieminēt. Viens no tādiem ir kulta līdera raksturojums. Pēc pētnieku domām, FIB ir (1) jāpēta, vai līderis nav paveicis vardarbību pagātnē, (2) vai līderis neslimo (nav slimojis) ar garīgām slimībām vai arī tam nepiemīt pārāk liela slieksme uz depresiju un paranoju, (3) vai līderim nav slieksme uz alkoholu vai narkotikām, (4) vai līderis nav slims ar kādu neizārstējamu slimību.

Minētā metodoloģijas ieviešana Latvijā būtu vērtīgs ieguvums, taču rodas jautājums — kas ar to nodarbosies? Policijas iestādes ir noslogotas, un pašlaik vēl kultisti nav tik ļoti kriminalizējušies un to likumpārkāpumi nav tik smagi, lai varētu pārmest kārtības nodrošināšanas iestādēm bezdarbību. Pašlaik situāciju vēl varētu koriģēt administratīvās valsts pārvaldes iestādes. Bijušās tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas iesāktā un pašreizējā tieslietu ministra Valda Birkava turpinātā reforma — izveidot Garīgo lietu pārvaldi, kas nodarbotos ar pārraudzību un administratīvo uzraudzību tām organizācijām, kas atbilst šajā rakstā minētajiem kultu riska faktoriem, būtu latviešu nācijas un kultūrvēsturiskās vides aizsargājošs faktors. Tomēr, lai cik tas būtu dīvaini, daži eksperti, domājot par vienotu juridisko personu reģistru, neuzskata par nopietnu ņemamas tādas tik maznozīmīgas lietas. Kam gan vajadzīgas valsts un baznīcas attiecības, to vietā varētu eksistēt mehāniska jauno reliģisko organizāciju reģistrācija LR Uzņēmumu reģistrā. Sekas tai būtu lielāko tradicionālo konfesiju vājināšana un sektu nostiprināšana Latvijā. Kā atzīmējis Ainārs Brūvelis, kas ir SIA "Lursoft" prezidents: "Uzņēmumu reģistrs nevāc informāciju, tas reģistrē pašas personas iesniegtos faktus, turklāt tikai likumā paredzētajos gadījumos". Tātad nekāda pārbaude! Jebkāda JRK, kas, iespējams, ir pat veikusi teroristiskus aktus vai piekopusi cilvēku upurēšanas, pastāvot šādai LR Uzņēmumu reģistra pieejai, tiktu reģistrēta. Ja kas notiktu, sekotu atrunāšanās — sak, mēs tehniski reģistrējam un par sektas darbību neatbildam. Ja tieslietu ministra Valda Birkava virzītais Garīgo lietu pārvaldes projekts naudas trūkuma dēļ netiks realizēts, tad nākotnē, kad valsts finanses uzlabosies, Latvijai vajadzēs sākt šīs reliģijas lietas risināt "no nulles". Tikai ar to atšķirību, ka pie tradicionālajām reliģiskajām organizācijām, iespējams, jau varēs pieskaitīt kā scientologus, tā sātanistus, kas kontroles neesamības periodā varbūt būs attīstījušies un nostiprinājušies. Turklāt, vēl nepastāvot valsts un baznīcu attiecību veidotājinstitūcijai, pašreizējo lielāko, tradicionālo konfesiju un sabiedrības starpā pastāvošais līdzsvars un sadarbība varētu tikt izjaukta. Cerēsim, ka tā tomēr nenotiks. Lai gan šādos krīžu un pārkārtošanās laikos var notikt daudz kas, ticu, ka Latvijas valdība, kura izskatīs Garīgo lietu pārvaldes projektu, raudzīsies nākotnē, kura būs latviska un balstīsies uz eiropeiskām vērtībām. Starp citu, mūsu kaimiņi igauņi ir paziņojuši, ka sekos Vācijas paraugam, bet tas nozīmē rūpīgu valsts kontroli pār jaunajām reliģiskajām kustībām.