Turpinājums no 1.lpp.

Jo te kopš laika gala bijusi organiska kopība. Ne tikai sākot ar slavējamo Vīna kalnu un Abavas rumbu, bet arī ar to, ka piemēram, Ansim Goldbergam kā privātuzņēmējam nesen izdevies atjaunot un pilnveidot viesnīcu " Kurzemes Šveice", tostarp mākslinieks Ojārs Armīds Feldbergs jau vairākus gadus labi un stabili iemitinājies ne tikai jau slavenajā Pedvālē, bet arī tuvējā Briņķu muižā. Ar visiem akmeņu krājumiem.

Tie latvieši, kuri tur bijuši, zina sacīt, ka mūsu kopumā ne vien Latvija, ne tikai Kurzeme, ne Talsu rajons un pat ne Sabiles apkaime nav vientuļa sala, kam iespējams rast piepildījumu latviešu saskarsmē.

Jo vēsturiski arī prāva daļa kurzemnieku pagājušā gadsimta vidū devās uz Krievzemes plašumiem labākas dzīves un zemes meklējumos. Daļa no viņiem rada mītnes vietu toreiz puspamestajā Novgorodas guberņā, un te bija ne mazums Feldmaņu, Grundmaņu, Almaņu, Timermaņu, Cimermaņu, Leimaņu, tamlīdz arī Blumbergu, Šēnbergu, Zēbergu. Jo pagātnes liecības vēstī, ka savulaik Kurzemes muižturiem labpatika savu īpašumu kalpiem dot vāciskas izcelsmes uzvārdus.

Tiklīdz iepazināmies ar Sabiles pilsētas domes un Abavas pagastu padomes pašreizējo pārstāvju sarakstu, uzreiz ievērojām arī Braunu, Milleru, Jēgermani, Ošenbergu, Nollendorfu, Jākobsoni un Šturmu no pilsētas un Štrausu, Leilandi, Goldbergu un Asari no pagasta.

— Vai gan patiesi uzvārdiem ir izšķiroša nozīme? — sarunas turpinājumā vaicāja abu pašvaldību vadītājas Velga Krekovska un Maija Dubro. — Jā, līdzšinējā gaitā pilsētai un pagastam ir bijušas atšķirīgas ievirzes.

Kaut vai tāpēc, ka Sabilē kā pilsētā joprojām ir tikai 1700 iedzīvotāju, bet Abavas pagastā gandrīz 1900. Abu pašvaldību vadītājām ir ne mazums kopīgu ieviržu — kaut vai tāda, ka Sabiles Vīna kalns ir Ginesa rekordu grāmatā ierakstīts kā ziemeļu reģiona vistālāk fiksētais šāds objekts, toties "Māras kambari", kas joprojām piekrīt Ģibuļu pagastam, nešaubīgi ir ar Sabili saderīga vieta, tāpat kā Abavas rumba.

Abām pašvaldībām šobrīd būtisks ir Abavas ielejas projekts, kas saistās ne vien ar Eiropas Savienības un PHARE iecerēm, bet arī ar to, ka viena pašvaldība to finansiāli nespēj realizēt. Tāpēc tagad būtiska ir ne vien Sabiles pilsētas, bet arī tuvējā Kandavas novada un Kuldīgas rajona Rendas pagasta sadarbība. Turklāt ir arī nosacījums, ka Sabilei šobrīd ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, kas saistīts ne vien ar prāvu finansiālu ieguldījumu, bet arī ar to, ka ikviens lats, dolārs vai eiro pēc dažiem gadiem prasa atmaksas statusu ar lielāku vai mazāku procentu piepildījumu.

Tikšanās reizē Sabilē bija arī vairāki pārskata ziņojumi. Par reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma koncepciju runāja Pašvaldību lietu pārvaldes direktora vietnieks Arvīds Pīlēģis. Viņš galvenokārt analizēja pašreizējās koncepcijas metus, arī to, ka šis projekts rūpīgi apspriežams. Kaut vai tas, ka daļai tukumnieku šķiet, ka optimāla būtu virzība uz Rīgu, tomēr nav peļama virzība uz Kuldīgu.

Sabilē viesu statusā bija klāt arī Preiļu rajona Līvānu novada pārstāvji — Līvānu pilsētas domes priekšsēdētājs Visvaldis Gercāns, Rožupes pagasta padomes priekšsēdētājs Viktors Kūka un Turku pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Smelcers. Viņi debatēja par to, ka šobrīd būtiska ir ne tikai ekonomiskā saskare, bet arī vēsturiskā saikne. Piemēram, senču pagātnei nozīmīgs ir, teiksim, Jersikas novads. Tur iekļāvušies un varētu iekļauties arī Līvāni. Tomēr laika ritējums līdz ar šejienes lielpilsētu, kur dzīvo vairāk cilvēku nekā rajona centrā Preiļos, ir uzlicis savu zīmogu, un var saprast Jersikas apkaimes iedzīvotājus, kuriem nav pa prātam sava vēsturiskā apriņķa zaudējums. Turklāt līvānieši pauda neizpratni par to, ka reģionu izveides gaitā viņiem vajadzēs braukt nevis uz samērā tuvo Jēkabpili (30 kilometru) vai netālo Daugavpili (savulaik Līvāni bijuši Daugavpils apriņķī, ap 60 kilometru), bet gan priekšā stāvēs "svētceļojums" uz Rēzekni, kas ir aptuveni 120 kilometru. Viņi arī izteicās par to, vai būtu prāta darbs Balvus par katru cenu vienot klāt Ziemeļlatgalei, jo arī te līdz Gulbenei nav pat 30 kilometru, kamēr līdz Rēzeknei — trīsreiz vairāk.

Par to, kas šobrīd ir "Engure", stāstīja apvienības koordinatore Dace Grīnberga. — Jā, viņa bilda, — mēs izvēlējāmies savu ceļu: ap Engures ezeru. Jo te ir novietne, kas vairāk vai mazāk skar visu apkārtni. Engures, Mērsraga, Balgales, Ķūļciema, Zentenes un Laucienes pagastus. Daži sakās saskaitījuši ap 11 000 iedzīvotāju. Tomēr tikai daži tagad atceras, ka nodomu protokols tika veidots jau 1998.gadā. Esmu skolotāja, tāpēc varbūt vairāk nekā daži klātesošie apjaušu, ko nozīmē teikt un skaidrot, kas mēs esam un kādi varētu būt. Mēs būtu pārāk naivi, ja domātu, ka mūsu kopība varētu rasties pāris dienās. Vismaz Kurzemes zvejnieki ir pārlieku atturīgi, lai viņus varētu rosināt vienā dienā pieņemamiem lēmumiem. Arī man Engurē nav bijis iespējams pieņemt kādus kardinālus lēmumus, ja nezinātu, ko par to domā mūsu maestro Kārlis Ēdelmēts, tagad jau Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Laikam taču tā sauktajiem gaišajiem prātiem ir lemts būt par vienotājiem. Arī mēs kādreiz Engurē bijām pakļauti vispārējam atdzimšanas progresam, nu, kā tagad varam secināt, te bija gan intelektuālais potenciāls, gan arī pārējās kompleksa sastāvdaļas. Galvenokārt jau savējie, mūsu novada cilvēki. Jo būtu aplam teikt, ka administratīvi teritoriālā reforma rodas tukšumā. Pat ne tas, ka tā ir Eiropas Savienības prasība. Mēs joprojām gribam būt Kurzemes novada "iedzimtie".

Jo arī mums šajā novadā, domājot par reģionālo iedali, ir ne mazums problēmu, kurš gan tagad netiecas uz Rīgu? Tikai retais, neatšķīris kādu vēstures grāmatu, var mierīgi iedomāties, ka tolaik populārā Kurzeme, Zemgale un Vidzeme, tālab arī Latgale, netiektos uz Rīgu?

Tomēr pirms nieka piecdesmit gadiem bija pavisam cita vēsturiskā un ekonomiskā situācija, lai mūsu priekšteči neteiktu: tikai tā un ne citādi.

Par to Sabiles saietā runāja Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāta vadītājs Valērijs Seilis, arī PTRS eksperti Veronika Jurča un Andris Lācis. Process ir gana sarežģīts, lai par to varētu spriest, vadoties vienīgi no emocijām. Vēlreiz šīs fineses atgādināja SIA "Blezūrs — Konsultāciju birojs" direktors Rolands Blezūrs.

Sarunām Sabilē, kurās piedalījās arī Talsu rajona Dundagas apvienības vadītājs Gunārs Laicāns, kas vairāk skāra pašvaldību reformas politiskos akcentus, balstoties, protams, uz ekonomiskajiem apsvērumiem, domu saskarē veidojās tagadējo Latvijas partiju attieksmes definējums.

Jo Sabiles pārrunās vairākkārt tika runāts par to, ka pašreizējais Latvijas administratīvi teritoriālās reformas ietvarā reģionu sadales princips ir idejas līmenī. Tas tālab, ka Kurzeme joprojām būs vienīgi Kurzeme, tāpat kā Zemgale — tieši Zemgale vai Vidzeme gandrīz tāda pati kā līdz šim, tāpat arī Latgale.

Mūsu valsts turpmākā administratīvi teritoriālā iedalījuma fineses daudzkārt ir tieši vietējo pašvaldību ziņā. Tālab jau šajās dienās "PHARE" projektu ietvaros Latvijas austrumu novadā — Ludzas rajonā — paredzēta lielapspriede par šī novada Briģu, Lauderu, Zaļesjas un Zilupes pagastu, kā arī par apkārtējo Istras, Rundēnu, Pasienes un Nirzas pagastu kopdarbu.

Mintauts Ģeibāks, "LV" informācijas redaktors pašvaldību lietās