Pie Alma mater šūpuļa pirms 80 gadiem

1919. 28.septembris — Latvijas Augstskolas (Universitātes) atklāšanas svinības — gan dokumentēts, gan aprakstīts daudzos preses izdevumos. Šim pārskatam izmantots docenta Paula Dāles sastādītais un 1921.gadā izdotais "Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbības pirmā (1919./20.) mācības gadā". Autors raksta, ka augstskolas atklāšanas svinības Latvijā gaida "kā vispārēju tautas kultūras svētku dienu un kā lielāko notikumu pēc Latvijas valsts proklamēšanas".

"Pienāk 28.septembris. Skaists saulais rudens rīts. Sarkanbaltsarkaniem karogiem un zaļām vītnēm puškotie ceļi uz Augstskolu ļaužu pilni. Fasādes centrā paceļas nacionālais ģerbonis ar mirdzošo sauli un trim zvaigznēm — Vidzemes, Kurzemes un Latgales simboliem. Pie durvīm un ejās stāv studentu goda vakts. Valsts krāsās greznotā zālē salasās īsi priekš 1/211 uzaicinātie svētku viesi — Tautas Padomes prezidents, prezidija locekļi, ministru prezidents un ministri, armijas virspavēlnieks un augstākie komandie®i, diplomatiskais korpuss, senatori, Rīgas pilsētas galva, rakstnieki, preses pārstāvji, Barona tēvs un citi viesi. Taisni pulkst. 1/211 ierodas no Augstskolas iekšējām telpām kopīgā gājienā mācības spēku koleģija. Svinības atklāj Operas koris ar trīs reizes nodziedātu valsts himnu. Pēc tam zaļumiem appuškotā katedrī kāpj izglītības ministrs Dr.Kasparsons un dziļa aizkustinājuma pilns teic vēsturisko atklāšanas un apsveikšanas runu, nododams Augstskolu mācības koleģijas rokās.

Izglītības ministra Dr. K.Kasparsona runa:

"Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, — kad teica un ticēja: tad tas nāks šaī zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis, tas ir noticis. Šis notikums latvju tautas mūžā, šis fakts — kā gaišs saules stars tas slīd par Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasa®a valodu. Mēs elpojam pavasa®a cerības. Nesenās šaubas ir palikušas jau par anachronismu. Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas augstskolu.

Senajā Helladā zināmos svētkos jaunekļi un jaunavas, dejā dejojot, raidīja degošu lāpu, lākti no rokas rokā. Tas ir gaismas un zinātnes zimbols, kas raidās no paaudzes uz paaudzi. No Rīgas Politechniskā Instituta rokas zinātnes lākte pārraidās Latvijas Augstskolas rokā. Te stājas spēkā it kā zinātnes enerģijas likums. Atzinība šiem zinātnes lāktes līdzšinējiem nesējiem. Atzinība tiem, kas ierindojušies jaunajā rindā, viņu tālāk nest. (..)

Tagad Latvijas Augstskola aptve® zinātnes visā viņu visumā, viņu viskopībā, — Latvijas Augstskola ir universitas litterarum šī vārda pilnā nozīmē.

Gan ir šimbrīžam vēl daža jauna fakultate it kā konturās, it kā torso. Mūsu uzdevums — ikvienu trūkumu novērst, ikku®u robu pildīt, it sevišķi šurp aicināt mūsu spēkus no zemēm gar Dņepru, Volgu, Ņevu, — aicināt šurp profesorus Endzelīnu, Osi, Felsbergu, Krimbergu, Altbergu u.d.c. Un aicinājumi ir turp raidīti. Apsveicinu prof. Baloža kungu, kas ir klausījis dzimtenes aicinājumam. (..)

Grūts ir darāmais darbs. Jo grūtāks tāpēc, ka ārā, ārpus zinātnes mitekļa vēl šalc nemiers un nemiers šalc caur mūsu dvēselēm, — ka Latvijas likteņa ēnas vēl ēnojas virs mums, traucēdamas dzīves ritumu, zinātnieku darbību, mobilizēdamas jaunātni ka®a gaitām. Mūsu darbs ir miera darbs. Kad nākotnei būs rāmāks ritums, kad miers, kas šimbrīžam vēl kā tāla kokle skan caur tumšiem mežiem, kad miers ieviesīsies Latvijā, kad Baltijas jū®as elpa vēsmos par mierīgas dzīves rosību Latvijā, viļņodama kuplas kviešu, rudzu, linu druvas, kad tagadnes putekļi būs izklīdinājušies, tad darbi sekmēsies pilnīgāki, tad aizpildīs robus un aizbildinās mūsu nepilnības. (..)

Zinātnes svētnīcā, kur ikdienība savu valdību zaudē, kur zinātnes bezgalība māj, es novēlu studējošai jaunātnei veiksmīgu darbību. Docentiem un profesoriem novēlu veiksmīgi sacensties ar koleģiem vecākās universitatēs, ku®as Latvijas universitati šodien sveicina.

Latvijas Augstskola — vivat, crescat, floreat ."

Kā atbilde ministra runai seko prorektora Laubes svinīgais solījums, ku®u viņš dod visu savu koleģu vārdā: "(..) es kā Latvijas Augstskolas pagaidu prorektors, rektora un mācības kolēģijas vārdā izsaku valdībai sirsnīgāko pateicību par mums dāvāto uzticību tālāk vadīt Latvijas Augstskolu un augsti godājamas sapulces priekšā svinīgi apsolos:

Augsti turēt Latvijas Augstskolas godu un labo slavu, vadīt Latvijas Augstskolu stingri zinātniskā garā un visiem spēkiem pulēties, lai tā varētu ierindoties kā cienīgi daiļš zieds pārējo augstskolu kuplajā, slavenajā virknē.

Ar zinātnes palīdzību veicināt Latvijas īpatnējas kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos, aicināt šinī svarīgā uzdevumā pēc iespējas līdzdarboties visus valstiski domājošos Latvijas dēlus un meitas, lielā daļa no ku®iem, ka®a apstākļu spiesti, šimbrīžam vēl izkaisīti pa plašo pasauli, kā arī pieaicinot citu valstu zinātniskos darbiniekus; censties strādāt saskaņā ar plašākām sabiedrības prasībām un vajadzībām, uz ko labākās cerības dod līdzšinējā ražīgā kopdarbība ar daudzajām, izglītības un arodnieciskām biedrībām; dzīvot priekš saviem audzēkņiem, kā saviem jaunākiem draugiem, sniedzot pēdējiem visu to, kas spēs tiem nākt par svētību un laimi.(..)

Apvienojot savās daudzajās fakultātēs tiklab technisko, kā humanitāro zinību nozares, Latvijas Augstskola varēs dot studējošai jaunatnei iespējami vispusīgu gara un prāta attīstību, sagatavojot to zinātniskiem un praktiskiem darbiem Latvijas valsts un tēvijas plašā darba laukā, kā arī dodot tai iespēju savukārt kuplināt zinātņu vaiņagus.(..)

Ienaidnieki vēl no visām pusēm apdraud mūsu jauno valsti, bet par to stāv nomodā mūsu tēvijas sargi. Pateicoties mūsu kareivju pašaizliedzībai, ir iespējams šodien atvērt Augstskolas durvis. Viņu rindās ievērojamu vietu ieņem mūsu nesavtīgā studējošā jaunatne. Mūžīga piemiņa lai ir tiem Augstskolas dēliem, ku®i līdzās citiem varonīgiem tēvijas aizstāvjiem jau nolikuši savu galvu par karsti mīļoto Latviju un nevarēs vairs atgriesties savā sirds lolojumā — Latvijas Augstskolā.

Nedalīta atziņa tiem, kuri vēl šobrīd pašaizliedzīgi cīnās par Latviju un līdz ar to par Latvijas Augstskolas gaišāku nākotni."

Pēc prorektora runas koris nodzied J.Vītola "Gaismas pils", un svinīgā pacilājumā mācības kolēģija un svētku viesi dodas pa izpuškoto ceļu uz Nacionālo operu, kur tos jau gaida daudz citu viesu un studenti, kas šauro telpu dēļ nevarēja ņemt dalību svinību pirmajā posmā.

Studentu goda maršali sagaida viesus un ierāda vietas. Operas nams kā no ārienes, tā arī iekšienē krāšņi puškots karogiem un zaļumiem. Uz estrādes ieņem vietu svētku prezidijs: pror. E.Laube, pror.b. Kundziņš, prof. Balodis un P.Dāle. Pulksten 1/212 koris nodzied valsts himnu, ievadīdams svētku akta otru posmu. Pēc himnas atskan orķestra pavadījumā Vītola aizraujošā un spēcīgā dziesma "Ziemeļblāzma". Prorektors Laube atkārto svinīgo solījumu. Pēc tam prof. K.Balodis ceļ priekšā viņam uzticēto akadēmisko runu par "Mūžīga miera ideju" sakarā ar problēmu par pasaules sauszemes taisnīgu sadalīšanu tautu starpā.

Tad sākas apsveikumi. Kā pirmais apsveic Augstskolu Tautas Padomes prezidents J.Čakste no Tautas Padomes (runa publicēta "LV" 302/303; 15.09.1999.).

Ministru prezidents K.Ulmanis apsveic valdības vārdā:

"Ļoti godātie svētku dalībnieki, šo visaugstāko Latvijas svētku dalībnieki! Tikai tā tauta un valsts aug, kas savus idealus tur augsti. Mums šie ideali jātur augstāk par visu. Šai ziņā latviešu tautai ir gājis grūti, bet tagad tā varēs remdēt slāpes pēc idealiem zinātnes dzidros avotos. Latviešu sabiedrībai no dažādām pusēm pārmet materiālismu. Līdzšīnējās skolas un augstskolas ideālisma ziņā deva maz, jo tās bija svešas, vilka nost no mūsu zemes. Latvijas augstskola mācīs audzināt dēlus un meitas tā, lai tie paceltu galvu atzītos, ka viņi ir Latvijas dēli un meitas. Apsveicinu valdības vārdā Latvijas Augstskolu viņas goda dienā un apsolu, ka valdība centīsies ar visiem spēkiem gādāt par nepieciešamiem līdzekļiem un par to, lai šie līdzekļi būtu piemēroti augstskolas patiesām vajadzībām. Lai aug, plaukst un zied Latvijas Augstskola!""

Ar apsveikumiem uzstājas Igaunijas, Lietuvas un Polijas valdību pārstāvji.

Pēc tam seko studentu organizāciju, pilsētu un dažādu iestāžu un biedrību apsveikumi. Rīgas pilsētas galva G.Zemgals nes šādu sveicienu: "Mums ir gods še apsveikumu nodot Rīgas pilsētas domes un valdes uzdevumā. Pienākuši tie laiki, par ku®iem mēs kādreiz līdz ar dzejniekiem sapņojām. Rīgas pilsēta, tikko apstākļi atļaus, nāks palīgā Augstskolai ar cienīgu pabalstu. Tagad viņa nodod Augstskolas izlietošanā savas slimnīcas, klīnikas un bibliotēku. (..)"

Tad tiek nolasītas no dažādām pasaules valstu universitātēm pienākošās telegrammas, kuras tūlīt tulko Ernests Blese (vēlāk LU profesors): Helsingforsas, Kopenhāgenas, Kristiānijas (Norvēģija), Londonas, Edinburgas, Ņujorkas, Kembridžas, Ženēvas, Bernes, Cīrihes, Turīnas, Madrides, Berlīnes, Leipcigas, Lisabonas. Vairākas ārzemju augstskolas atsūtījušas apsveikuma vēstules, piemēram, no Bāzeles, Lježas, Tērbatas, Lozannas, Vīnes, Amsterdamas, Lionas, Nebraskas, Atēnām.

Svinīgo sēdi slēdz, nodziedot tradicionālo akadēmisko dziesmu "Vivat Academia". Augstskolas atklāšanas svētku otrajā daļā bija koncerts, kurā piedalījās Operas orķestris, koris un solisti.

Materiālu apkopojis Sigizmunds Timšāns,  "LV" informācijas redaktors