Daidžests. Citu rakstītais

"Eiropas Savienības un NATO uzgaidāmajā telpā"

"Handelsblatt"

— 99.09.09.

Parlaments pārskata strīdīgo valodu likumu. Valdība cenšas panākt budžeta disciplīnu.

Latvija cer, ka ES galotņu sanāksmē decembrī Helsinkos tiks uzaicināta uz sarunām par iestāšanos. Acīmredzot izredzes ir labas. Prezidente Vaira - Vīķe Freiberga un premjers Andris Šķēle cenšas novākt klupšanas akmeņus no ceļa uz Briseli.

Tieši pēc ievēlēšanas prezidenta amatā šī gada 17. jūnijā jaunā prezidente Vaira Vīķe - Freiberga priekšplānā izvirzīja valsts piesaistīšanu Rietumiem un uzsvēra, ka vēlas Latviju ievest Eiropas Savienībā un NATO. V.Vīķes - Freibergas kundze pat uzdrošinājās izteikt drosmīgu prognozi, ka šis mērķis tiks sasniegts jau pirms viņas pilnvaru termiņa beigām, tātad līdz 2003. gadam. Kopš tā laika viņa ar pilnu atdevi strādā šī mērķa labā un pirmām kārtām cenšas nodibināt kontaktus ar Somiju, ko apliecināja arī viņas tikšanās ar Somijas prezidentu Marti Ahtisāri augusta beigās. Pirms tam prezidente jau bija apspriedusies ar igauņu kolēģi Lennartu Meri, ar kura valsti jau notiek konkrētas sarunas par iestāšanos.

Viņa bija noraizējusies arī tad, kad parlaments augusta pirmajā nedēļā pieņēma lēmumu par budžeta ierobežošanu, kas, starp citu, līdz nožēlojamam stāvoklim noveda aizsardzības budžetu. Tas, teica prezidente, Rietumos var radīt iespaidu, ka Latvija pagaidām vēl nav spējīga izpildīt iestāšanās NATO nepieciešamos kritērijus. Taču jaunā valsts vadītāja drosmi vispirms izrādīja iekšpolitikā, kad jūlija vidū parlamentam (Saeimai) atpakaļ atkārtotai izskatīšanai nodeva jau pieņemto valodu likumu un līdz ar to nostājās pret vairākumu parlamentā, kas viņu bija ievēlējis tikai pirms četrām nedēļām. Likumu kritizēja tiklab ES un Eiropas Padome, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) un Krievijas valdība.

Pamatojumā prezidente uzsvēra, ka viņa principā nevēršas pret nodomu veicināt latviešu valodu pēc desmitiem gadu ilgās padomju kundzības. Taču likums esot pretrunā ar vārda, informācijas un uzskatu brīvību, un tā vietā, lai veicinātu krievvalodīgās minoritātes integrāciju, esot pārāk vērsts uz krievu valodas pielietošanas ierobežošanu. V. Vīķes - Freibergas kundze nekavējoties saņēma Vašingtonas aplausus, un arī Krievijas Ārlietu ministrija šķita iepriecināta par viņas iniciatīvu. Tagad priekšlikumus par izmaiņām likumā varēs iesniegt līdz 20. oktobrim un par tiem tiks diskutēts parlamenta sēdē 9. decembrī.

Tiklab Latvijas, kā arī Rietumu laikrakstu komentāros bija teikts, ka nevajag pārāk nosodīt Latviju, jo valsts pašreiz cīnās ar smago pagātnes nastu. Tā neesot latviešu vaina, ka padomju rūpniecības politika pēc 1945. gada noveda līdz masīvai krievu iedzīvotāju izmitināšanai Latvijā. Eiropas Padomei un EDSO esot jāpaskaidro, kāpēc tās pārējās dalībvalstīs piecieš pat vēl lielāku cilvēktiesību neievērošanu nekā Latvijā. Jebkurā gadījumā prezidente ātri izlīdzināja savu sākotnējo deficītu, politiskās pieredzes trūkumu. Pēc ilggadējās zinātniskās darbības Monreālā Kanādā viņa Latvijā atgriezās tikai 1998. gadā un tur pēc neilga darba kādā zinātniskajā institūtā pievērsās politikai. Acīmredzot viņa ir gatava savus konstitūcijā noteiktos, galvenokārt reprezentatīvos pienākumus izmantot politiskās ietekmes iegūšanai. Ne mazāk noteikts ir premjers Andris Šķēle, kuru parlaments pēc diviem iepriekšējiem amata pilnvaru termiņiem 16. jūlijā atkārtoti ievēlēja premjerministra amatā.

Kopš tā laika Šķēle īpaši cenšas atveseļot valsts budžetu un sākt pensiju apdrošināšanas sistēmas reformas. Viņa Tautas partijai, kas kopā ar tāpat liberālo "Latvijas ceļu" un nacionālistiski konservatīvo "Tēvzemei un Brīvībai" veido valdību, šajā sakarībā vajadzēja samierināties ar ievērojamiem zaudējumiem sabiedriskās domas aptaujās. Taču premjeru, kurš tiek uzskatīts par "ekonomikai draudzīgu darītāju", tas ne pārāk biedēja.

Latvijai ceļā uz ES un NATO vēl ir jāpaveic visdažādākie uzdevumi. Pie tiem pieder cīņa pret mafiju un korupciju, kā arī demokrātisko un tiesisko procedūru nostiprināšana, politisko partiju tuvināšana iedzīvotājiem, krievu minoritātes integrēšana, lielākas valsts aktivitātes sociālo problēmu atrisināšanā, tehnoloģiskajā modernizācijā, enerģijas apgādes dažādošanā un pašmāju produkcijas konkurences spēju palielināšanā starptautiskajā tirgū.

Rakstam ir pievienota prezidentes Vairas Vīķes - Freibergas fotogrāfija, kurai blakus ir rakstīts: "Es vēlos Latviju ievest ES un NATO. Iestāšanās abās savienībās var tikt panākta pat pirms manu amata pilnvaru beigām, tātad pirms 2003. gada."

Reinholds Feters

"Vācija izvirzās

par lielāko tirdzniecības partneri"

"Handelsblatt"

— 99.09.09.

Latvijas kopējā ekonomiskā attīstība 1999. gadā joprojām atrodas austrumu kaimiņa — Krievijas — finansiālās krīzes ietekmes zīmē.

Kopš 1996. gada ekonomiskā attīstība pastāvīgi paātrinājās. Un tad, kad Krievijas ekonomika piedzīvoja sabrukumu, kļuva skaidrs, ka valsts nevar vienlaicīgi būt "tilts starp Austrumiem un Rietumiem" un palikt kaimiņvalsts krīzes neskarta. 1998. gada beigās statistika uzrādīja tikai 3,6% lielu bruto iekšzemes produkta (BIP) pieaugumu vēl vasarā plānoto 7% vietā. 1999. gadā paredz tālāku attīstības palēnināšanos – līdz 1%.

Daudziem Latvijas eksportētājiem, galvenokārt pārtikas līdzekļu sektoram, Krievija bija viegls noieta tirgus ar zemām kvalitātes prasībām un gandrīz neizsmeļamu potenciālu. Darījumi gāja no rokas, pat nevajadzēja mācīties jaunu valodu, jo krievu valodu visi zina vēl no padomju laikiem. Kad ekskluzīvais šīs produkcijas noņēmējs kļuva maksātnespējīgs, lielās cerības sabruka.

Vairāk uz jauninājumiem orientētie un spēcīgākie uzņēmumi – kā, piemēram, pārtikas preču ražotāja Ave Lat grupa - pastiprināti meklēja noieta iespējas savām precēm citos tirgos. Šajā aspektā vēl ir jānogaida, vai krīzes ilgtermiņa ietekme nevarētu pat izrādīties pozitīva, jo latviešu ražotāji, lai apgūtu Rietumu tirgu, bija spiesti veikt pastiprinātu mārketinga un kvalitātes uzlabošanas darbu.

Latvijas tautsaimniecība, kuras tirdzniecība pirms dažiem gadiem par 90% tika realizēta bijušās Padomju Savienības teritorijā, ņemot vērā gandrīz kolapsam līdzīgu stāvokli lielajā kaimiņvalstī, ir saglabājusi atzīstamu stabilitāti. Pazīstamā reitingu aģentūra Standard & Poor šai Baltijas valstij, tāpat kā iepriekš, kā kredītu ņēmējai ir piešķīrusi augstu finansiālās uzticamības vērtējumu "BBB".

Ar tādiem pasākumiem kā Foreign Investors Council in Latvia (FICIL), kā pastāvīgā dialoga foruma starp ārvalstu investoriem un Latvijas valdību, radīšanu, Latvija signalizē, ka pret šo firmu interesēm izturas nopietni un ekonomisko reformu kurss tiks apņēmīgi turpināts. Pirmā FICIL sēde, kas notika 1999. gada 1. jūnijā ar Latvijas Ministru prezidentu Krištopanu un Somijas Darba devēju apvienības prezidentu Juku Hārmaā ( Härmälä ) fon Stora Enso kā līdzpriekšsēdētājiem, noritēja ļoti veiksmīgi. Gandrīz visi investoru priekšlikumi ar labām izredzēm tika nodoti tālāk darba grupām, kas arī ir konstruētas pēc sadarbības principa starp valdību un Foreign Investors .

Uz šī fona nepārsteidz tas, ka Vācija kā lielākais Eiropas tirgus vairāk nekā jebkad ir kļuvusi par latviešu eksportētāju mērķi. Pēc tam, kad imports no Vācijas Federatīvās Republikas (pēc latviešu domām) jau 1997. gadā apsteidza Krieviju, 1998. gadā izmainījās arī tendences attiecībā uz eksportu. Līdz ar to Vācija tagad viennozīmīgi ir kļuvusi par svarīgāko Latvijas tirdzniecības partneri. Loģiski, ka augstas kvalitātes preču ražošana pretenciozajiem Rietumeiropas tirgiem prasa arī jaunākās tehnoloģijas. Tādējādi eksports netieši ir kļuvis par būtisku importa stimulu.

Importā no Vācijas dominē mašīnas un High – Tech ražojumi, kamēr eksports pašreiz balstās uz koku un koka izstrādājumiem, kā arī izejvielu tranzītu no Krievijas. Kopumā Latvijas eksports uz Vāciju 1998. gadā pieauga par 25,1%, taču Latvija, tāpat strauji pieaugošā importa apjoma dēļ, nespēja izlīdzināt bilateriālās tirdzniecības hroniski negatīvo bilances saldo. Piemēram, tādas firmas kā Dati , kurai jau gadiem kā pretenciozu programmu nodrošinājuma sistēmai Complete – Solutions – Provider , arī Vācijas tirgū ir panākumi ar High – Tech "made in Latvia" (sadarbībā ar LTU, Siemens Nixdorf Produktentwicklung u.c), pagaidām ir izņēmumi.

Vācijas Ekonomikas delegācijas 1999. gada jūnijā izdarītā aptauja to uzņēmēju vidū, kuri aktīvi darbojas Latvijā, mudināja uz interesantiem secinājumiem. Kā svarīgākā motivācija investīcijām tika nosaukts uz vietas rīcībā esošais labi izglītotais personāls ar zemām algu izmaksām un izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Pēc uzņēmēju domām, Rīga kā lielākā un ģeogrāfiski centrā izvietotā piemērotākā pilsēta ir gandrīz vai ideāls izejas punkts pakāpeniskai tirgus apgūšanai Baltijā.

Vēl viens ne mazāk svarīgs faktors daudziem ir arī Rīgas kulturālā un sabiedriskā pievilcība. Ģeogrāfiskais tuvums Krievijai, labas turienes valodas un darījumu tradīciju zināšanas un galvenokārt neaizsalstošās Ventspils, Rīgas un Liepājas ostas Latviju daudzu ārvalstu investoru acīs padara piemērotu dažādām starpniecības funkcijām ar Krieviju.

Latvijas kā uzņēmumu piesaistes vietas lielākais trūkums uzņēmēju aptaujā bija minētas bieži vien ļoti apgrūtinošās vai pat neizprotamās dažādās Latvijas ierēdniecības noteiktās uzņēmējdarbības tiesiskās normas (galvenokārt muitas un robežjautājumos), kā arī biežās izmaiņas ekonomiskajā likumdošanā.

Kopumā aptauja ieskicēja drīzāk pozitīvu ainu, uz to norāda arī tas, ka apmēram trīs ceturtdaļas aptaujāto vācu biznesmeņu nākotnē plāno atkal investēt Latvijā.

Mārcis Gobiņš"Rīga no Eiropas Savienības sagaida

konkrētus solījumus"

"Handelsblatt"

— 99.09.09.

Latvieši ir sašutuši par to, ka viņi netiek uzaicināti uz ES iestāšanās sarunu pirmo kārtu, it īpaši tādēļ, ka ekonomiskās atšķirības ar Igauniju ir tik lielas. Latviju Krievijas krīze ir smagi ietekmējusi, tagad skats pavērsts rietumu virzienā.

Kopš savas neatkarības atgūšanas, 1991.gada, Latvija un tās abas kaimiņrepublikas Igaunija un Lietuva ir sasniegušas ievērojamus panākumus brīvās demokrātijas un liberālas tirgus ekonomikas jomā. Latvijā parlamentārā demokrātija ir iesakņojusies samērā dziļi, nacionālā valūta ir stabila, un inflācija no gandrīz 1000% 1992.gadā samazinājusies līdz 3%. Deviņdesmito gadu sākumā notikusī banku krīze pārvarēta, saimnieciskā privatizācija ievērojami pavirzījusies uz priekšu. Līdz 1997.gadam iekšzemes kopprodukts ievērojami pieaudzis (gadā + 8,6%), pēc tam pieaugums samazinājies: 1998.gadā iekšzemes kopprodukts sasniedza aptuveni 3,6%, šajā gadā tie varētu būt tikai 1 līdz 2%.

Šis niecīgais pieaugums galvenokārt saistāms ar Krievijas krīzi. Latvijas ārējā tirdzniecība ar Krieviju samazinājusies. Pirms neatkarības tā sastādīja 90%, kas attiecās uz visu toreizējo Padomju Savienību, šodien tie ir 12%. Tomēr pagājušā gada "Krievijas krīze" ievērojami skārusi daudzus Latvijas uzņēmumus. Lielai to daļai vajadzēja ierobežot savas produkcijas izlaidi, jo noiets Krievijas tirgū ievērojami samazinājās. Galvenokārt cietušas lielās eksporta nozares - tekstilrūpniecība un kokapstrādes rūpniecība.

Krievijas importa lejupslīde negatīvi ietekmējusi arī Latvijas transporta nozari, kurai ir liela nozīme visas valsts ekonomikā. Piemēram, jau 1998.gadā preču pārvadājumi pa dzelzsceļu samazinājušies no 41 miljoniem tonnu uz 38 miljoniem tonnu. Tā skārusi arī preču nosūtīšanu, jo Latvija Krievijai ir svarīga tranzītvalsts uz rietumiem. Šajā gadā kravas apgrozījums varētu būt samazinājies.

Nākamās Krievijas krīzes sekas Latvijā izpaužas faktā, ka valstī ieplūst mazāk krievu naudas gan patēriņa, gan investīciju sektorā. Lielajos Latvijas enerģētikas uzņēmumos, tādos kā Latvijas Gāze, lielie akcionāri ir Krievija, piemēram Gazprom , kuri, iespējams, investēs mazāk.

Ja 1998.gadā 12,1% Latvijas eksporta tika sūtīts uz Krieviju, tad šā gada pirmajā kvartālā tie bija tikai 6,5%: imports samazinājās no 11,8% līdz 9,5%. Vienlaicīgi pieauga eksporta apjoms uz ES no 56,6% (1998.g.) līdz 64,8% (1999.g.1.kvartālā). Vācija ar 17% lielu eksporta daļu (imports 15%) kļuvusi par galveno Latvijas tirdzniecības partneri. Tomēr Krievija, pateicoties savam ģeogrāfiskajam tuvumam, arī nākotnē paliks nozīmīgs Latvijas tirdzniecības partneris.

Vācijai vajadzētu būt svarīgākajam aizstāvim Latvijas uzņemšanai ES. Latviešu un lietuviešu vilšanās par to, ka tās tāpat kā Igaunija nav uzaicinātas uz ES iestāšanās sarunu pirmo kārtu bija liela. Ne tikai vadoties pēc atšķirībām ekonomiskajā attīstībā, bet arī pēc relatīvi mazajiem Baltijas tirgiem ar nepilniem astoņiem miljoniem cilvēku, iestāšanās kandidātes nevajadzētu iedalīt pirmajā un otrajā kategorijā. It sevišķi, ja atšķirības saimnieciskajā pārstrukturizācijā starp Igauniju un Latviju ir tik ievērojamas, ka vienā gadījumā tās atbilst ES prasībām, bet otrā gadījumā nē. Šis fakts tirgus vēl vairāk atdalīšot; bet tos, gluži pretēji, būtu jāintegrē - pilnībā atbilstoši "reģionu Eiropas" garam. Pēdējie kontakti starp jaunievēlēto Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un viņas somu kolēģi Marti Ahtisāri norāda uz to, ka Latvijas iestāšanās ES tiks tematizēta decembra ES reģiona vadītāju galotņu tikšanās reizē Helsinkos.

Nodrošināta uzņemšanas perspektīva Latvijas ekonomikai došot impulsu. Priekšnoteikumi ārzemju investoriem ir labi. Ienākuma un uzņēmumu ienākumu nodoklis sasniedz 25%, personālizmaksas salīdzinot ar Vāciju ir par 60% zemākas. Daudzviet tiek runāts vāciski un angliski. Arī tiesiskie priekšnoteikumi ir saistoši. Tā ārzemju firmām savā īpašumā iespējams iegūt zemi, un publiskās tiesības līdzinās tām, kādas ir arī Vācijā.

Valsts valūta lats (Ls) kopš 1994.gada piesaistīts svarīgāko Rietumvalstu valūtu grozam. Kopš tā laika lats ir relatīvi stabils un svārstās no 0,52 Ls par vienu ASV $ 1995.gadā un 0,59 LS par vienu ASV $ šodien. Stabila valūta, zema inflācija un budžeta deficīts, kas 1999.gadā varētu sasniegt 3% no iekšzemes kopprodukta, pilnībā atbilst Māstrihtas kritērijiem. Ārvalstu parāds pēdējos gados pastāvīgi pieaudzis - no aptuveni 460 miljoniem $ 1995.gadā līdz 740 miljoniem $ 1998.gadā. Šajā gadā sagaidāms tā pieaugums līdz 850 miljoniem $. Paralēli tam pieaugusi arī eksporta un importa bilances starpība, proti no 18 miljoniem $ 1995.gadā līdz 608 miljoniem $ 1998.gadā - atbilst 11% no iekšzemes kopprodukta.

Šīs attīstības tendences rāda, ka Latvijai, lai kāpinātu savu eksportu, tādējādi mazinot ārvalstu parādu, jāveic ievērojams darbs.

Tāpat vēl joprojām jāuzlabo arī attiecības starp Baltijas valstīm. Latvija pretimnākšanu attiecībā uz iestāšanās sarunām ES var sagaidīt tikai tādā gadījumā, ja tā no savas puses veiks pozitīvu ieguldījumu Baltijas reģiona apvienošanas virzienā. Šajā kontekstā minams arī pieņemams valodu problēmas risinājums. Lielais krievu iedzīvotāju skaits vairāk nekā 30%, kā arī aptuveni 10% baltkrievu, ukraiņu un poļu, Latvijai sagādā ievērojamas integrācijas problēmas. Likuma nivelāciju parlamentā, ar kuru vajadzētu mīkstināt ierobežojošos Latvijas valodu likuma noteikumus, valsts prezidente noraidījusi, jo viņai labojumi nelikās integrāciju veicinoši. Tātad jāmeklē jauni risinājumi.

Latvijai, Baltijai un visam Baltijas jūras reģionam integrācija ir atslēgas vārds. Pateicoties jauniem sadarbības projektiem, Baltijas jūras reģiona dienvidu daļā šis jēdziens iegūst jaunu kvalitāti. Skandināvija un līdz ar to viss Baltijas jūras reģions būs ciešāk savienots ar Viduseiropu.

Rolfs Kirhfelds

"Pieaug pret Jeļcinu vērstais spiediens"

"The Globe and Mail"

— 99.09.22.

Izolētajam, novājinātajam un baumu nomāktajam par viņa kārtējo veselības pasliktināšanos Borisam Jeļcinam būs jāizšķiras par vienu no visgrūtākajiem lēmumiem savā dzīvē: vai nu mierīgi pamest Kremli vai arī cīnīties līdz galam.

Viņa spīkeri apgalvo, ka viņš esot vienīgi ieinteresēts, lai ieņemtu demokrāta un reformatora vietu vēsturē. Viņi apgalvo, ka Jeļcins paliks prezidenta postenī līdz nākamā gada jūlija vēlēšanām, lai kļūtu par pirmo krievu līderi pēdējo 1000 gadu laikā, kas savu varu nodotu demokrātiski un miermīlīgi. Taču palielinoties korupcijas skandālu skaitam, pret Jeļcinu tiek vērsts arvien lielāks spiediens izdiskutēt atkāpšanās noteikumus, lai aizstāvētu savu tiesisko un finansiālo drošību. Viņa visiespējamākais pēctecis bijušais premjerministrs Jevgēņijs Primakovs jau cenšas viņu ieinteresēt ar drošības garantijām. Viņš ir piedāvājis Jeļcinam solījumu par "pilnīgu drošību un cieņas pilnu dzīvi", ja viņš akceptēs opozīcijas uzvaru prezidenta vēlēšanās. Ja viņš no šāda darījuma atteiktos, Jeļcinam būtu jāsaskaras ar arvien pieaugošām briesmām, ka viņa radinieki un tuvākie finansiālie atbalstītāji varētu tikt pakļauti kriminālvajāšanām korupcijas lietās pēc prezidenta atkāpšanās no amata.

68 gadus veco prezidentu gaida grūta izvēle. Viņam ir iespējams apspriest vienošanos ar saviem sāncenšiem un mierīgi gaidīt līdz savas prezidentūras termiņa beigām. Vai arī viņš var cīnīties, lai sakautu opozīciju un ieceltu amatā savu izvēlēto kandidātu.

Cīnoties ar šo problēmu, Jeļcina pozīcijas ar katru dienu pavājinās. Daudzi no viņa senajiem sabiedrotajiem ir no viņa novērsušies. Daži pat ir izteikuši mājienus, ka Jeļcinam vajadzētu nekavējoties atkāpties. Tiek baumots par viņa kārtējo veselības stāvokļa pasliktināšanos. Dažās informācijās tiek izteikti apgalvojumi, ka viņam ir nepieciešama vēl viena sirds operācija. Kad teroristu bumbas šomēnes Maskavā nogalināja simtiem cilvēku, Jeļcins Kremlī bija noslēpies no sabiedrības, palikdams tikpat kā neredzams, izņemot stingri rediģētos videoierakstus. Maskavas laikraksts Sevodna savā komentārā rakstīja: "Elite ir ne tikai nogurusi no Jeļcina, bet tā no viņa pat nebaidās. Tas nozīmē, ka viņa vara ir beigusies. Aizejošais Krievijas cars nav tikai neveiksminieks...Viņš vairāk līdzinās ievainotam lācim, tomēr viņa brūces ir tik dziļas, ka viņš spēj vienīgi noslēpties greznajā Kremļa alā."

Viens no smagākajiem triecieniem Jeļcinam ir savu bijušo sabiedroto zaudēšana Krievijas provincēs, kur ietekmīgie gubernatori un reģionālie bosi spēj pievērst ievērojamu balsu skaitu saviem izvēlētajiem kandidātiem.

Krievijas parlamenta augšpalāta, kas pārstāv reģionu ietekmīgās personas, gadiem ilgi bija Jeļcina pusē. Tomēr piektdien kā simboliska pļauka prezidentam bija 60 augšpalātas locekļu prasība pēc Jeļcina atkāpšanās. Senatori savā vēstulē prezidentam paziņoja: "Jūsu ekonomiskās un politiskās politikas rezultāts ir bijis valsts ekonomikas sabrukums, krasa valsts aizsardzības spēju vājināšanās, dzīves līmeņa krišanās un starpetnisko konfliktu pastiprināšanās."

Augšpalātas vadītājs Jegors Strojevs daudz gadu ir bijis Jeļcina atbalstītājs. Taču pagājušajā nedēļā viņš publiski atteicās no prezidenta. Kādā intervijā Strojevs sacīja: "Ja Jeļcins nekavējoši atkāptos, tas nāktu par labu cilvēkiem un politiskajām partijām, kā arī viņam pašam. Viņa mēģinājums noturēties pie varas vai arī tur palikt, ieceļot savu cilvēku, sabiedrībā izraisīs ļoti nopietnu spriedzi."

Visnopietnākās problēmas Kremlim rada jaunās opozīcijas ietekmes palielināšanās, kuru vada divi bijušie Jeļcina sabiedrotie - Primakovs un Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Lužkovs 1996.gada vēlēšanu kampaņā bija galvenais Kremļa atbalstītājs. Pašlaik viņš aicina Jeļcinu atkāpties. Viņš apgalvo, ka prezidents nespējot pildīt pienākumus sava veselības stāvokļa dēļ.

Jeļcinam nav daudz izvēļu. Komunistiem pakāpeniski zaudējot savu ietekmi, Kremlis vairs nevar izmantot savu kādreizējo 1996.gada vēlēšanu stratēģiju, demonizējot opozīciju un runājot par "Sarkanās atriebības" briesmām.

Visā politiskajā spektrā tikai dažas nelielas partijas atbalsta Kremli. Sabiedriskās domas aptaujās gandrīz 70% krievu apgalvo, ka atbalstītu Jeļcina impīčmentu.

Lai gan varas pārstāvji cenšas virzīt Jeļcinu uz izeju, maz ir tādu, kuri domā, ka viņš piekritīs aiziet. Jeļcins ir stūrgalvīgs, varas apsēsts un ir iecienījis taktiskus pārsteigumus.

Arī stingrās rokas taktika nav neiespējama. Jeļcins gadiem ilgi ir attīstījis Krievijas armiju un drošības dienestus, un viņš ir organizējis jaunas sarunas ar bijušo VDK vadītāju. Visiem pēdējiem premjerministriem ir bijušas ciešas saites ar drošības aģentūrām. Jeļcins ir mobilizējis Krievijas spēkus, lai atbalstītu premjerministra Vladimira Putina Dagestānas un Čečenijas ciemu apšaudīšanas un bombardēšanas stratēģiju.

Krievijas informācijas līdzekļos ir izskanējušas runas par to, ka Jeļcins teroristu uzbrukumus varētu izmantot kā ieganstu ārkārtas stāvokļa pasludināšanai, lai atliktu vēlēšanas. Tomēr šāda taktika gandrīz neapšaubāmi ciestu neveiksmi. Parlamenta līderi apgalvo, ka viņi neko tādu neatbalstītu, un reģionālie bosi nepieļautu savas policijas līdzdalību. Prezidentam trūkst politiskā un fiziskā spēka šāda plāna īstenošanai.

Klīst baumas arī par to, ka Jeļcins varētu atlaist Putinu un iecelt daudz populārāku figūru, iespējams, pat atvaļināto ģenerāli Aleksandru Ļebedu vai liberālo reformatoru Grigoriju Javlinski, no kuriem jebkurš varētu kļūt par viņa izvēlēto prezidenta kandidātu. Tomēr tas ir maz iespējams, jo Javlinskis un Ļebeds jau gadiem ir asi kritizējuši Jeļcinu.

Un visbeidzot, Jeļcins varētu izvēlēties visšokējošāko variantu: pasludināt savu pirmstermiņa atkāpšanos laikā, kad viņa oponentu uzmanību būs novērsusi decembra parlamenta vēlēšanu kampaņa. Tādā gadījumā Putinam vai kādam citam Kremļa kandidātam būtu lielākas izredzes uz uzvaru.

Šādu scenāriju šonedēļ kādā krievu laikrakstā izklāstīja vēl viens bijušais Jeļcina sabiedrotais Aleksandrs Šohins, kurš tagad atbalsta opozīciju.

Politiskais analītiķis Andrejs Rjabovs izteicās: "Es uzskatu, ka šis raksts ir pret Jeļcinu vērstā politiskā spiediena sastāvdaļa, it īpaši no Lužkova-Primakova grupas puses."

Spiediens jau ir izraisījis zināmus rezultātus. Tik ievērojami ir pastiprinājušās baumas, ka vadošie Kremļa spīkeri ir bijuši spiesti tās noraidīt televīzijā.

Džefrijs Jorks

"Rietumiem ir jāuzņemas

daļa vainas par skandālu"

"Los Angeles Times"

— 99.09.23.

Mēģinot uzspiest savas idejas Maskavai, mēs palīdzējām radīt korupcijai labvēlīgu klimatu.

Rietumu kritika par Rietumu korupciju un noziedzību ir sasniegusi jaunas virsotnes. Taču patiesais skandāls ir tas, ka korupcija, lielākā daļa no kuras ir bijusi "legāla", ir loģiskas tās politikas sekas, ko Rietumi uzspieda Krievijai kā savas palīdzības nosacījumu - politikas, kas atspoguļoja politiskā spektra konsensu.

Mums ir jāpārskata mūsu pamatizpratne par ekonomiskajām reformām attiecībā pret Krieviju un citām valstīm, un mēs nedrīkstam izmantot korupciju, lai vainotu krievus mūsu pašu slikto padomu neveiksmē.

Problēma Krievijā nav tās vecais domāšanas veids vai kapitālistiskās kultūras trūkums. Klasiskās ekonomikas pamatlicēji, kā, piemēram, Ādams Smits, attīstīja savus modeļus agrīnajās kapitālisma stadijās Eiropā. Viņi saprata, ka tieši tā iemesla dēļ, ka feodālās institūcijas bija iznīcinātas, tā laika uzņēmējiem neatlika nekas cits kā vien viņu pašu intereses.

Krievijā šodien situācija ir tāda pati. Pie tādas rīcības, kādu mēs redzam, racionāli uzņēmēji tiek novesti ar reformu radītajām iniciatīvām.

1991. gada oktobrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja "jauktas ekonomikas" politiku. Saskaņā ar to tika privatizēts ierobežots skaits lielo uzņēmumu, kuru vecajiem vadītājiem atkal tika piešķirta dominējošā loma. Mēs Rietumos to nosodījām, taču tā bija inteliģenta politika, kura varēja labi darboties. Lielākā daļa no jaunajiem īpašniekiem bija ražošanas inženieri ar lielu vadības pieredzi; tie bija ideāli kandidāti savu rūpnīcu rekonstruēšanai, lai padarītu tās efektīvākas.

Ja Krievijas uzņēmumi kļūtu efektīvāki, to vērtība celtos. Sākotnējie īpašnieki būtu pārdevuši akcijas sabiedriskajā piedāvājumā. Īpašums būtu nonācis efektīvāku īpašnieku rokās, un tas būtu nodrošinājis veselīgu privāto uzņēmumu ikvienam.

Taču sākotnējiem īpašniekiem bija nepieciešama pieeja kapitālam. Piemēram, rekonstrukcijai Austrumvācijā bija vajadzīgi miljardiem dolāru, bet Krievijas iedzīvotāju skaits ir astoņas reizes lielāks. Tie daži desmiti miljardi dolāru, kuri, kā Rietumi pārliecināja Jeļcinu, nekad nebūtu atstājuši lielu iespaidu.

Lai arī Rietumi principā atbalstīja īpašuma tiesības, to programma paredzēja investīciju atlikšanu, līdz kamēr valsts neatstādinās sākotnējos īpašniekus - šis process nešaubīgi aizņemtu vismaz trīs gadus. Kapitāla investīcijas un amortizācijas izdevumi laikā no 1990. līdz 1995. gadam kritās par 80% un ir palikuši šajā līmenī. Īpašnieki, zinādami, ka valdība spiež tos bankrotēt, bija ieinteresēti vienīgi ārkārtīgi īsa termiņa peļņas maksimizēšanā. Skaidrs, ka šādā vidē reālas investīcijas nebija iespējamas.

Pat vēl sliktāk - Rietumi uzstāja, lai Krievija privatizētu izejvielu industriju, kura nesa peļņu cietajā valūtā. Ikvienam, kurš iegādājās šīs firmas, bija lemts kļūt neticami bagātam bez niecīgākās piepūles, un tādēļ visi valdības darbinieki un uzņēmēji koncentrēja savu uzmanību uz šo uzņēmumu iegādi, lai iegūtu ātro naudu.

Šeit bija vēl viena būtiska lieta: neviens politiķis neatdotu šādu neticamu bagātību neatkarīgiem cilvēkiem, kuriem tad būtu līdzekļi politiskā procesa vai pat paša politiķa kontrolēšanai. Tādēļ Jeļcins, dabiski, nodrošināja, ka kontroli pār cieto valūtu pelnošajiem uzņēmumiem gūst lojāli viņa iekšējā loka pārstāvji. Pat tad viņš tos cieši kontrolēja un spieda tos piegādāt savus produktus par velti lielajām pilsētām, kuras bija viņa politiskā bāze. Tas notika tik lielā mērā, ka naftas un dabasgāzes firmām vairs nebija naudas nodokļu nomaksāšanai.

Lielā mēroga korupcija bija legāla. Politiski saistītie īpašnieki, baņķieri un reformatori guva "dividendes" no savām "akcijām" savās kvazi-valsts firmās. Valdības darbiniekiem nebija jāņem kukuļi, jo tie varēja iepirkt akcijas, izmantojot viņu pašu kontrolē esošo banku izdevumus. Vislielāko peļņu valdības iekšējā loka pārstāvji guva, pārdodot savas akcijas un parādzīmes rietumniekiem. Savukārt Rietumu valdību pārstāvji maldinoši radīja investoriem cerību, ka ārvalstu investīcijas varēs glābt neveiksmīgo pieeju.

Būtībā galvenais jautājums nav vis korupcija, bet gan kapitāla aizplūšana. Savienotās Valstis 19. gadsimtā bija korupcijas pārņemtas, tāpat kā Klusā okeāna reģiona valstis pēdējo 50 gadu laikā. Taču abos gadījumos tie bija liela pieauguma periodi, jo korumpētie valdības darbinieki un uzņēmēji, dabiski, investēja savos jaunajos tirgos. Noslēgtās un korumpētās attiecības starp valdību un biznesu padarīja vietējās investīcijas ienesīgākas nekā procentu saņemšanu no Šveices banku rēķiniem. Savukārt iniciatīvas pret līdzekļu ieguldīšanu pašu tirgū gan korumpētajiem, gan arī nekorumpētajiem Krievijā, loģiski, liek sūtīt savu naudu uz ārvalstu bankām.

Tas neko nedos, ja Rietumi tikai svētulīgi nosodīs korupciju Krievijā, tajā pašā laikā atmezdami dažus miljardus dolāru savas sirdsapziņas nomierināšanai. Mums ir jāatsakās no savas pieķeršanās abstraktiem ekonomiskiem modeļiem un jāpalūkojas uz agrīnās kapitālistiskās attīstības reālo vēsturi.

Mums ir jāpārtrauc uzstāt uz politiku, kas traucē vietējām investīcijām Krievijā, un mums ir jāfokusē uzmanība uz pieaugumu, pat ja to būtu jāveicina ar valdības rīcības palīdzību.

Džerijs Hou

""Gangsteru valsts" Krievija"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.09.22.

Dažādā reakcija ASV uz korupcijas afēru.

Vašingtona, 21. septembris

. Reakcija bija spēcīga un iznīcinoša. Laikraksts "Newsweek" Krieviju kādā ziņojumā, kurā runa bija par Krievijas politiķu un baņķieru milzīga apjoma naudas spekulāciju Ņujorkā izmeklēšanu, aprakstīja kā "gangsteru valsti". Republikāņu frakcijas vadītājs Pārstāvju palātā Diks Ārmijs teica, ka Krievija esot kļuvusi par "izlaupītu un bankrotējušu kodoluzlādētas anarhijas zonu". Maskavas korupcijas skandāls ASV ļoti ātri kļuva par izmeklēšanas un konfliktu priekšmetu. Šajā nedēļā ar to nodarbosies vairākas Senāta un Pārstāvju palātas komisijas.

Te savu lomu spēlē ne tikai gaidāmās prezidenta vēlēšanas vien, bet vispārējas izbailes acīmredzot ir izraisījušas arī iespējamās transakcijas dimensijas, kas jau ir nosauktas par lielāko naudas atmazgāšanas akciju ASV vēsturē. Prezidents Bils Klintons šo lietu telefoniski apsprieda ar prezidentu Borisu Jeļcinu. Arī Āzijas - Klusā okeāna telpas Ekonomikas forumā Jaunzēlandē Klintons savas bažas izteica jaunajam Krievijas premjeram Vladimiram Putinam. Īpašu spiedienu afēras dēļ izjūt Klintons un vēl vairāk viņa vietnieks Als Gors. Ir radušās aizdomas, ka krievu bonzas savās kabatās ir iebāzuši amerikāņu un pārējo nodokļu maksātāju naudu, tā vietā, lai palīdzētu savai postā nonākušajai tautai.

Par izmeklēšanu Ņujorkā vispirms ziņoja New York Times , bet pēc tam arī USA Today , kas ir noskaidrojusi, ka ar šo lietu nodarbojas vairāk nekā ducis amerikāņu, britu un krievu izmeklētāju.

Saskaņā ar informāciju apmēram 780 Krievijas valsts iestāžu un banku darbinieku, starp viņiem arī bijušais premjers Anatolijs Čubaiss un kādreizējais ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs, ir piedalījušies vairāk nekā 15 miljardu dolāru pārsūtīšanā uz ārzemēm. Nauda ar krievu mafiozi līdzdalību aizplūda caur Bank of New York un citiem naudas institūtiem ar mērķi, rubļus savlaicīgi apmainot pret dolāriem, iegūt lielu peļņu.

Kā raksta USA Today , šajās transakcijās ir izmantoti 4,8 miljardi dolāru, ko Krievija saņēma kā kredītu no Starptautiskā Valūtas fonda. Taču tas esot sajaukts ar pārējiem dolāriem, un tāpēc to vēlāk vairs neesot iespējams atpazīt. Turpretī SVF un Klintona padomnieks drošības jautājumos Semjuels Bergers, balstoties uz auditorsabiedrības Pricewaterhouse - Coopers atsauksmi, paziņoja, ka līdz šim neesot nekādu pierādījumu par SVF piešķirtās naudas izmantošanu citiem mērķiem.

Šī lieta ASV ir ieguvusi vērā ņemamu iekšpolitisku atbalsi. Republikāņu politiķis Diks Ārmijs teica, ka Klintona valdības Krievijas politika esot "lielākā ASV ārpolitikas kļūda kopš Vjetnamas laikiem". Viceprezidents Als Gors, kurš īpaši rūpējas par Krieviju un kopā ar bijušo Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu vadīja jaukto Ārkārtas komisiju, tagad vēlēšanu cīņā to vairs nevar uzdot kā apliecinājumu savai pieredzei ārpolitikā.

Gors aizstāvoties norādīja uz to, ka iepriekšējos gados, kad notika pāreja no komunisma uz demokrātiju un tirgus ekonomiku, runa esot bijusi par Krievijas stabilitāti un padomju atomieroču potenciāla kontroli ASV drošības interesēs. Trīs ceturtdaļas no ASV palīdzības Krievijai šodien kalpojot tam, lai aizkavētu atomkaru un atomieroču izplatīšanu, papildināja Bergers.

Ārlietu ministre Madelaine Olbraita teica, ka neraugoties uz korupcijas afēru, ASV Krievijai esot jāpalīdz kodoldrošības un demokrātijas attīstīšanas interesēs. Tomēr to vairs nedrīkstot darīt bez garantijas pasākumiem.

Klauss Brils

"Viss jau ir nozagts"

"Financial Times"

— 99.09.23.

Vai SVF atkal izšķiež naudu Krievijā? Droši vien. Tomēr Rietumiem nav nekādas citas izvēles kā vien turpināt palīdzēt, neraugoties uz apsūdzībām par naudas atmazgāšanu.

Ir visai ironiski, ka, neskaitot visus citus grēkus, Starptautiskais Valūtas fonds tagad tiek apsūdzēts arī par līdzdalību sazvērestībā ar nolūku atmazgāt Krievijas mafijas naudu. SVF, ASV finansu ministrs Lorenss Samerss un ASV viceprezidents Els Gors tiek sabāzti kopā vienā maisā. Viņi ir tie, kas iegāza Krieviju, kas Krieviju zaudēja; turklāt viņi droši vien arī neizpildīja savus dienesta pienākumus, Krievijā iegāzdami naudu, kas drīz vien atkal uzradās Ņujorkas un Šveices "naudas mazgātavās".

Republikāņiem, kuriem šajos ekonomiskā uzplaukuma laikos nav atlicis neviens nopietni apspriežams jautājums, ir radusies lieliska iespēja izbļaustīties un apmētāt citus ar dubļiem, cerībā, ka kaut kas no visa tā tomēr pielips. Visas šīs debates ir muļķīgas. Krievijas un SVF attiecībās ir nopietnas problēmas, taču tās nav nekādā saistībā ar apsūdzībām par naudas atmazgāšanu.

Īsi apskatīsim visu atmazgāšanas jautājumu.

Krievijas Centrālā banka pārdeva savas rezerves un aizņēmās no SVF atklātā tirgū. Nav nekādu šaubu, ka uzpircēji bija arī no mafijas aprindām, kas pēdējo desmit gadu laikā ir pastāvīgi uzpirkušas dolārus un izvedušas kapitālu no Krievijas.

Zināmā mērā ir taisnība, ka SVF nauda finansēja "slikto puišu" kapitāla bēgšanu. Taču tas nav gluži pareizi vārda burtiskajā nozīmē; dolāri Centrālajā bankā arī rodas no tirdzniecības peļņas, tiešo investīciju pieplūdes un ārzemju finansistu uzpirktajām valsts obligācijām. Neviens nevar noteikt, tieši kurš dolārs ir nonācis gangstera kabatā, un patiesībā tas nemaz arī nav svarīgi.

Kādi varētu būt alternatīvi pasākumi, kas nepieļautu kapitāla bēgšanu? SVF būtu varējis iestāties par stingru kapitālu kontroli. Šādi kontroles režīmi patiešām eksistē, un tie visi darbojas slikti, jo tos ir iespējams un tie arī tiek apieti, izmantojot korupciju. Un patiešām, tādā gadījumā brīvā tirgus adepti būtu nonākuši pie secinājuma, ka SVF aizstāv tādu sistēmu, kas dod priekšroku mafijai, zinot, ka tā neievēro likumus un ka tai nav nekādu problēmu piekukuļot visus, kas stāv ceļā līdz kases lodziņam.

Citā variantā SVF varētu atteikties aizdot naudu Krievijai. Tā rezultātā Krievijas Centrālā banka būtu spiesta pieļaut procentu likmju kāpumu līdz tādam līmenim, kas stabilizētu valūtu. Centrālai bankai dolārus nepārdodot, valūta zaudētu savu vērtību līdz punktam, kur sakarā ar zemajām algām iegūtā tirdzniecības peļņa tiktu pārvērsta dolāros, kas savukārt finansētu kapitāla aizplūšanu. Politiskā stabilitāte samazinātos, un mafijai rastos vairāk iespēju un lielāka ieinteresētība par naudas izvešanu no valsts.

Ar vai bez SVF līdzdalības kapitāla bēgšana būtu neizbēgama. Apvainojumiem naudas atmazgāšanā nav pamata ne burtiskā, ne arī vairāk abstrahētā nozīmē.

Interesi izraisa jautājumi par to, kur SVF pieļāva kļūdas un kas būtu darāms, lai radušos situāciju izlabotu.

SVF pirmā lielākā kļūda bija tā, ka tas neatbalstīja 90. gadu sākuma reformatorus ar kaut ko līdzīgu Maršala plānam. Ja reformatoriem būtu izdevies izvairīties no hiperinflācijas un radīt zināmu vispārizplatītu labklājības līmeni, tad virzība uz tirgus ekonomiku būtu gājusi citā virzienā. Masveida nabadzības, galēja trūkuma un nekaunīgas oligarhijas vietā vairāk izlīdzināts ekonomiskais progress būtu radījis nepieciešamos pamatus tikpat spēcīgu centriski demokrātisku partiju izveidošanai kā citās Austrumeiropas valstīs.

Taču, tā kā Maršala plāns netika izstrādāts, Krievija šodien vairāk līdzinās Vācijai pēc Versaļas miera līguma noslēgšanas. Protams, ka vainot SVF šādas vēsturiskas kļūdas pieļaušanā ir aplami: tās bija Savienotās Valstis, kurām pietrūka plaša skata uz nākotni. Nākotnes vīzijas nebija arī ASV Eiropas partneriem. Bija pārāk ērti iedomāties, ka virzība uz tirgus ekonomiku pati no sevis atrisinās visas problēmas. Bija pārāk viegli apgalvot, ka naudas piešķiršana pirms problēmu atrisināšanas draud aizkavēt nepieciešamās reformas.

Patiešām, nav jau iespējams pilnīgi droši apgalvot, ka plašs atbalsts sākuma periodā būtu Krievijā devis citu rezultātu. Taču, paraugoties atpakaļ, nerodas nekādas šaubas, ka pamēģināt tomēr bija vērts. Šodien visi reformatori ir prom un viņu iesāktais ir diskreditēts.

Otrs nozīmīgākais moments pienāca pirms diviem gadiem, kad Krievija gan bija tikusi galā ar inflāciju, taču ne ar budžeta deficītu. Tā vietā, lai drukātu papildus naudu, valdība aizņēmās kā pašā Krievijā, tā arī ārzemēs. SVF bija viens no galvenajiem aizdevējiem. Šajā laikā Krievija jau bija kļuvusi pārāk svarīga, lai ļautu tai ciest neveiksmi. Tika uzbūvēta kāršu mājiņa, un SVF pacentās tai uzbūvēt vēl pāris stāvus. Laikā, kad valūtas reforma un parādu restrukturizācijas būtu ļāvušas izvairīties no pagājušā gada kolapsa, SVF turpināja vientiesīgi gaidīt, ka nākamā Domes sesija piepeši ratificēs ārkārtas pasākumus rubļa stabilizācijai. "Ja tikai" tipa žēlabas, kuras ir dzirdamas šodien, nav nekas cits kā vājš izskaidrojums pilnīgai Krievijas neizpratnei. Starptautiskajam Valūtas fondam nepietika drosmes. Tas bija pārāk naivs. Tagad mēs esam nonākuši tādā situācijā, kad Krievija ne virzās uz priekšu, nedz arī sāk sabrukt. Krievija un SVF ir noslēguši vēl vienu vienošanos: Krievijai tiek piešķirts vēl viens aizņēmums, kas tai ļaus atmaksāt iepriekšējās parādsaistības Fondam. Līdz ar to tiek atbrīvoti līdzekļi, lai Krievija varētu ievērot savas saistības par eiroobligācijām, kuras droši vien par nieka cenu ir uzpirkuši Krievijas oligarhi.

Nopietnais Krievijas eksperts Anderss Oslunds atzīmē, ka Krievijai ir pienākuši īpaši sarežģīti laiki: valsts ir bankrotējusi tiktāl, ka vairs nav nekā, ko varētu nozagt. Tādēļ ir iespējams, ka Krievija būs gatava pārmaiņām. Bet kurā virzienā būs šīs pārmaiņas?

Ir divas iespējas: vai nu Krievija mobilizēsies arvien autokrātiskāku valdību vadībā tāpat kā Vācija 20. gados vai arī tajā tiks uzsāktas reformas, lai vismaz mazinātu nabadzības un stagnācijas izraisītās sāpes.

Lai dotu Krievijai iespēju izmantot otro variantu, Rietumiem nākamo Krievijas prezidentu ir drosmīgi jāatbalsta ar plaši izvērstu finansējuma programmu. Šāds atbalsts ir jāsniedz bez jebkādiem priekšnoteikumiem, un tas nav jāpakļauj SVF sīkmanīgajai kontrolei. Tagad Krievijai vajadzētu pašai zināt, kas ir darāms. Liela apjoma finansu palīdzība pārmaiņas padarīs politiski iespējamas.

Pirmajā piegājienā Krievija un Rietumi ir zaudējuši, taču iespējams, ka tiem ir atlikusi vēl viena iespēja. Mēs rīkotos muļķīgi, atteikdamies no tās.

Rūdigers Dornbušs

"Zviedru nostāja pret ieceļošanu kļuvusi pozitīvāka"

"Svenska Dagbladet"

— 99.09.24.

Zviedru attieksme pret imigrāciju ir kļuvusi pozitīvāka, redzams jaunā SIFO pētījumā.

No 1999. gada sabiedrības barometrā aptaujātajiem zviedriem 46% uzskata, ka Zviedrija ieceļotājus ir uzņēmusi "pārāk lielā apmērā". Salīdzinot ar 1998. gadu, šis skaitlis ir samazinājies par 12%. Atbilstošā veidā konstatēts, ka to īpatsvars, kuri uzskata, ka Zviedrija ieceļotājus ir uzņēmusi "pietiekamā daudzumā", no pagājušā gada 30% ir palielinājies par 14%, sasniedzot 44% šī gada sabiedrības barometrā.

"Šī ir ļoti liela pārmaiņa un visinteresantākais no visiem šī gada sabiedrības barometriem," teica SIFO projekta vadītājs Anderšs Leions.

Jautājums par ieceļošanu ir visvecākais, ko SIFO mēdz uzdot. Bez izmaiņām tas tiek formulēts jau kopš 1957. gada: "Vai tev šķiet, ka Zviedrija ieceļotājus ir uzņēmusi: a) pārāk lielā apmērā, b) pietiekamā daudzumā, c) vajadzēja uzņemt vairāk, d) nav atbildes".

Kopumā ņemot, no 1957. gada līdz 1999. gadam nostāja pret imigrāciju ir kļuvusi aizvien negatīvāka. 1957. gadā 66% uzskatīja, ka ieceļošana ir "pietiekamā apmērā", bet tikai 15% norādīja, ka tā ir "pārāk liela".

SIFO veiktajos pētījumos viedoklis par imigrāciju parasti mainās relatīvi lēni, tomēr vairāk nekā 30 gadu ilgajā statistikā ir atrodami vairāki izņēmumi, un 1998. - 1999. gada pārmaiņa ir līdz šim viskrasākā.

"Nepieciešams atgriezties uz 70. gadu sākumu, lai sameklētu līdzīgu lielu atbilžu rezultātu izmaiņu," Anderšs Leions norādīja.

Ar ko izskaidrojama šī straujā un lielā pārmaiņa?

"Ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir ekonomiskais stāvoklis. Kad valstī un mājsaimniecībās tas uzlabojas, cilvēki kļūst iecietīgāki, to mēs esam ievērojuši jau agrāk. Karš Balkānos varētu būt otrs. Ļaudis ir redzējuši lielo vajadzību pēc palīdzības, un tas viņus ir ietekmējis. Tad nāk ne tik ideālistisks izskaidrojums - imigrācijas politika ir kļuvusi stingrāka. Valstī ielaiž mazāk ieceļotāju, un varbūt tādēļ daļa aptaujāto uzskata, ka ieceļošanas apmērs vairs nav tik "bīstams"".

Leions domā, ka dramatiskā attieksmes maiņa pret imigrāciju no 1997./98. gada līdz 1999. gadam varbūt varētu būt tās pašas politiskās tendences izpausme, kas noveda pie kristīgo demokrātu vēlēšanu panākumiem 1998. gadā. "Kristīgo demokrātu atbalstītājiem patīk godīgums un vecās normas, kur ietilpst arī augstsirdīga attieksme pret imigrāciju," Leions teica.

Tikai vienu reizi viedokļa maiņa bija tik spēcīga un strauja. Tas notika 1970. - 1971. gadā. Sakarā ar stingrāko ekonomisko politiku un bezdarba pieaugumu, ievērojami saasinājās nostāja pret ieceļošanu. Negatīvi noskaņoto aptaujāto personu īpatsvars no 1970. gada līdz 1972. gadam strauji pieauga no 47% līdz 55%, un pozitīvi domājošo daļa samazinājās tikpat ātri.

Vairāk nekā desmit gadus - no 70. gadu beigām līdz apmēram 1990. gadam - to skaits, kuri uzskatīja, ka ieceļošana ir "normāla", nedaudz pārsniedza tos, kas atbildēja, ka imigrācija ir bijusi "pārāk liela".

Šī tendence SIFO pētījumos krasi mainījās 90. gadu sākumā. Plaisa starp šīm nostājām strauji paplašinājās un vislielākā bija 1997. gadā, kad 60% atbildēja, ka imigrācija ir "pārāk liela", kamēr 31% norādīja, ka tā ir "normāla".

1999. gada sabiedrības barometrā šī atšķirība ir gandrīz izzudusi - 46% atbildēja "pārāk liela", un 44% "normāla".

"No SIFO pētījuma rezultātiem nevajadzētu izdarīt pārāk dziļus secinājumus", brīdināja profesors Anderšs Lange no Imigrācijas pētniecības institūta. "Vislabāk būtu uzdot veselu jautājumu buķeti, jo cilvēki par vienu un to pašu lietu dažreiz atbild nekonsekventi."

Intereses par ieceļošanu kā sabiedrībai nozīmīgu jautājumu mazināšanās, ko ir pierādījis cits pētījums, arī varētu būt sekmējusi to, ka "negatīvie" vairs nav tik negatīvi noskaņoti kā agrāk.

"Varētu arī būt iespējams, ka ir notikusi sabiedrības nostājas maiņa un ka tā atspoguļo restriktīvākās imigrācijas politikas efektu", Lange piebilda.

Bose Brinks

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.09.9./21.

Starptautiskās konferences "Bal-tijas un Melnās jūras valstu sadarbība: uz integrētu XXI gadsimta Eiropu bez dalījuma līnijām" atsauksmes

10. septembrī Livādijas pilī Jaltā tika atklāta starptautiskā konference "Baltijas un Melnās jūras valstu sadarbība: uz integrētu XXI gadsimta Eiropu bez dalījuma līnijām". Uz konferenci bija ieradušies 14 ( no 22 ielūgtajiem) Baltijas un Melnās jūras reģiona valstu prezidenti no Azerbaidžānas, Armēnijas, Gruzijas, Moldovas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Bulgārijas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Somijas. Vāciju, Grieķiju, Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju pārstāvēja šo valstu vēstnieki Ukrainā, Krievijas Federāciju pārstāvēja Krievijas valdības priekšsēdētāja vietnieks Viktors Hristenko.

Savā kopīgajā paziņojumā prezidenti atzīmēja nepieciešamību sadarboties politiskajās, ekonomiskajās, ekoloģiskajās, humanitārajās jomās un drošības sfērā.

Viena no konferences galvenajām tēmām, kas izskanēja dalībnieku uzrunās: integrācija Eiropā un eiroatlantiskajās struktūrās. Praktiski visi prezidenti minēja šī procesa ļoti svarīgo lomu topošās Eiropas stabilitātē. Kā atzīmēja Ukrainas prezidents: Baltijas un Melnās jūras reģionu sadarbībai ir ievērojams potenciāls, un tā var spēlēt "jaunu ideju un pieeju ģeneratora lomu eirointegrācijas procesos," tā var un tai jākļūst par vienu no konsolidējošiem un stabilizējošiem jaunās Eiropas kodoliem. Kā paziņoja L. Kučma , šī tikšanās parādīja to, ka Eiropa tic Ukrainai un tās stabilai nākotnei.

Konferences laikā tika spriests par transporta koridoru izveidi visos Baltijas un Melnās jūras telpas virzienos. Īpašu interesi izsauca Kaspijas naftas transportēšanas problēma uz Eiropu. Ukrainas prezidents un Azerbaidžānas prezidents Geidars Alijevs apsprieda iespējas par kopīgu nesen Azerbaidžānas teritorijā atklātās unikālās gāzes atradnes ieguves vietas izstrādi, kas Ukrainai dos iespēju iegūt alternatīvus enerģētikas avotus, sperot vēl vienu soli uz pilnvērtīgu neatkarību. Tika skarti ar naftas vada Odesa – Gdaņska projektu saistītie jautājumi.

Liela uzmanība tika veltīta jautājumiem, kas saistīti ar cīņu pret nelegālo migrāciju, terorismu un citiem drošības draudiem.

Sakarā ar to, ka drīzumā Ungārija, Polija un Čehija ieviesīs vīzu režīmu ar Ukrainu, Ukrainas prezidents L. Kučma paziņoja, ka: "Dzelzs aizkaru" drīzumā var nomainīt "papīra aizkars", un tas mūs uztrauc". Krievija neslēpj savas bažas, ko tai izsauc NATO tālākā paplašināšanās, ieskaitot Baltijas valstis un Dienvidaustrumu valstis, uzsvēra KF valdības vicepremjers V. Hristenko, un tas varot novest līdz dalījuma līnijām. Kā paziņoja Hristenko, Krievija veicinās Eiropas drošības Hartas sagatavošanas pabeigšanu ar to, lai dokuments būtu parakstīts EDSO samitā Stambulā. Hristenko uzskata, ka Harta var kļūt par pamatu principiāli jaunai Baltijas un Melnās jūras valstu sadarbībai.

Čehija un Slovākija ir gatavas jau tagad norobežoties no Ukrainas (to pamatojot kā pašmāju darba tirgus aizsardzību, kā glābšanos no noziedzības, kontrabandas un nelegālas migrācijas).

Polijas prezidents A.Kvasņevskis paziņoja: Polija darīs visu, lai vīzu režīms netraucētu draudzīgām attiecībām.

Pēc Ukrainas ārlietu ministra domām, šie vīzu režīmi nenozīmē jaunu Eiropas sadales līniju, jo iespējamas ilgtermiņa vīzas.

Par vienu no samita ievērojamiem notikumiem uzskatāma Armēnijas un Azerbaidžānas prezidentu tikšanās, kuras laikā viņi vienojušies atjaunot sarunas par Kalnu Karabahu un tā statusu. Prezidenti apsprieda miera režīma nostiprināšanas iespējas.

Kā samita laikā paziņojis Igaunijas prezidents Lennarts Meri, nepastāv šķēršļi veiksmīgai sadarbībai, izņemot sajaukto Ukrainas likumdošanu.

Kā paziņojis Gruzijas prezidents Eduards Ševardnadze, Gruzijas ārpolitikā turpmāk "daudz nozīmīgāku vietu" ieņems Baltijas valstis un Austrumeiropas valstis. Gruzijas masu medijos šim pasākumam bijusi pozitīva rezonanse.

Kā samita noslēgumā paziņoja L. Kučma: "Mums izdevās ekstrapolēt Baltijas un Melnās jūras telpas valstu intereses uz vispārējām Eiropas interesēm, kā arī daudz reālāk novērtēt, kas konkrēti jāveic valstīm, kas nav ES dalībnieces, un kā ES var veicināt daudz ātrāku šo valstu piesaistīšanu Eiropas integrācijā".

Pēc Ukrainas politologu komentāriem Jalta-99, pirmkārt, esot L.Kučmas personīgs ārpolitiskais sasniegums, kas demonstrē Ukrainas pareizi izdarīto izvēli – būt neitrālai nebloka valstij. Ukraina ir ieinteresēta, lai Eiropā būtu stabilitāte un stingra kārtība, no kā izriet Ukrainas ģeopolitiskās intereses. ("Fakti un komentāri", "Deņ", "Segoņa", "Zerkalo ņedeļi", "Kijevskije vedomosti" 11., 14., 15, 16.,17. septembrī) .

Sabiedrības drošībai Ukrainā

tiek ieviesti drošības pasākumi

Sakarā ar teroristiskiem aktiem Krievijā Ukrainas prezidents L. Kučma izteicis līdzjūtību visiem cietušajiem un paziņoja, ka spēkā stājas brīdinošu pasākumu direktīva. Direktīva paredz virkni pasākumu, lai nostiprinātu sabiedrības drošību, kā arī tiks veltīta īpaša apsardze sevišķi svarīgiem tehnoloģiski bīstamiem objektiem. Šai kampaņā iesaistīti valsts Drošības dienests, Ukrainas Iekšlietu ministrija, Aizsardzības ministrija, Robežapsardzības karaspēks, Nacionālā gvarde, citi izpildvaras orgāni.

Pēc Ukrainas Iekšlietu ministrijas datiem, šogad konfiscēts vairāk ne kā 500 kg sprāgstvielu un 3000 šaujamieroču. ("Kijevskije vedomosti ", "Fakti un komentāri","Segodņa" 14.,15. septembrī) .

Ukrainas delegācija piedalās

ANO Ģenerālās asamblejas kārtējā sesijā

Ukrainas ārējo resoru delegācija, kuru vada Boriss Tarasjuks, ieradusies Ņujorkā, lai piedalītos ANO Ģenerālās asamblejas 54.sesijā. Oktobra vidū tiks izvēlēti ANO Drošības padomes jaunie nepermanentie dalībnieki, un šai sakarībā Ukraina pretendē uz vietu šo dalībvalstu desmitniekā. Pāris pēdējo gadu laikā Ukrainas Ārlietu ministrija aktīvi lobēja savas valsts kandidatūru. Ukrainai ir iespējas kļūt par ANO Drošības padomes jauno nepermanento dalībnieci.

Kā atzīmēja B. Tarasjuks, daudzas Austrumeiropas valstis atbalsta Ukrainas kandidatūru. Uzstājoties ANO Ģenerālās asamblejas sesijā, Tarasjuks paziņoja, ka Ukraina lielu uzmanību veltīs reģionālajiem konfliktiem, kā arī konfliktējošo valstu, kam radušies zaudējumi, ekonomiskajām sekām. ("Kijevskije vedomosti", 20.septembrī) .

Makss van der Stūls viesojas Kijevā

Ukrainā ieradies EDSO komisārs Makss van der Stūls. Vizītes laikā viņš tikās ar Augstākās Padomes priekšsēdētāju Ādamu Martiņuku un apsprieda nacionālo minoritāšu problēmas, un nāca pie slēdziena, ka Ukraina nav spējīga palīdzēt Krimas tatāriem un citiem mazākumtautību pārstāvjiem.

Ir nepieciešama starptautiskā palīdzība. Kā atzīmēja A.Martiņuks šiem mērķiem iztērēts vairāk ne kā 300 milj. ASV dolāru, bet nepieciešams ap 2 mljard. dolāru. M.van der Stūls paziņoja par nodomiem tuvākajā laikā organizēt vairākas šiem nolūkiem veltītas konferences, lai iegūtu līdzekļus Krimas tatāru problēmas risināšanai. . ("Segodņa" 17. septembrī) .

 

Darba vizītē Ukrainā ieradies

Kazahstānas prezidents

Nursultans Nazarbajevs

Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs ieradies darba vizītē Ukrainā. Vizītes laikā tika parakstīta Starpvalstu ekonomiskās sadarbības programma uz 2000. –2009.g. Šis dokuments paredz izveidot nepieciešamo tiesisko bāzi divpusējās sadarbības veicināšanā tādās sfērās kā ekonomika, nodokļu politika, antimonopola regulēšana, investīciju darbības un kooperācijas attīstība .

Kazahstānas naftas eksports uz Ukrainu strauji krītas, samazinājies eksporta – importa apjoms starp valstīm. Kā iemesls tam ir naftas transportēšanas nenoregulētība Krievijas teritorijā. Perspektīvā ieplānots "Lisičanskas naftas pārstrādes uzņēmumu" izveidot kā Ukrainas - Krievijas –Kazahstānas kopuzņēmumu.

Tikšanās laikā parakstīts līgums par tiesāto un ieslodzīto personu izdošanu tālākai soda izciešanai.

Kazahstānas prezidents apbalvoja L.Kučmu ar ordeni "Altin kiran"(zelta ērglis) par īpašu personīgo ieguldījumu Ukrainas – Kazahstānas attiecību veidošanā un sadarbības veicināšanā. ("Fakti un komentāri", "Kijevskije vedomosti ", "Golos Ukrajini", "Segodņa", "Deņ", 16., 18.septembrī) .

Zviedrija izstrādājusi

sadarbības programmu ar Ukrainu

Kijevā ieradies Zviedrijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Austrumeiropas sadarbības jautājumos Svens Ēriks Sjoders. Vizītes mērķis ir iepazīstināt ar oficiālo Ukrainas un Zviedrijas sadarbības programmu uz 1999. –2000.gadu.

("Segdoņa", 18. septembrī)

.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS