Par Latvijas jūras piekrastes attīstību*

Vides ministrs Raimonds Vējonis:

I. Situācijas raksturojums

Latvijas Piekrastes pašvaldību apvienība 2007.gada 14.decembrī ir pieņēmusi “Kaltenes memorandu par jūras piekrastes attīstību”, kurā norādīts uz virkni problēmu.

1. Piekraste Latvijā tiek uzskatīta par nacionālu vērtību, bet tas nav nostiprināts normatīvajos aktos, tādēļ, respektējot vietējās, nacionālās un starptautiskās intereses, tas jānostiprina normatīvajos dokumentos.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija informē, ka ar Ministru prezidenta 2007.gada 25.jūnija rīkojumu Nr.326 tika apstiprināta darba grupa Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatēto pārkāpumu identificēšanai. Darba grupa ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatētajām problēmām, kas kavē pašvaldību attīstību un teritorijas plānošanu. Informatīvais ziņojums izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 2008.gada 17.janvārī (VSS–95, protokols Nr.3, 39.§). Sagatavotajā dokumentā apzinātas piekrastes attīstību traucējošās problēmas, kā arī no tā izrietošajā protokollēmuma projektā piedāvāti risinājumi, tai skaitā Ministru kabineta protokollēmumā paredzēts: lai nodrošinātu informatīvajā ziņojumā ietverto priekšlikumu ieviešanu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai iestrādāt Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā prasību noteikt piekrastei nacionālas nozīmes teritorijas statusu un izstrādāt piekrastes telpiskās attīstības stratēģiju.

Zemkopības ministrija atbalsta nepieciešamību piekrastes teritoriju noteikt kā nacionālu vērtību normatīvajos aktos.

Vides ministrija uzskata, ka piekrastes kā nacionālās vērtības jautājums ir jārisina, izstrādājot piekrastes telpiskās attīstības stratēģiju.

2. Piekrastes joslai (pludmalei) nav juridiski nostiprināta īpašnieka. Arī realizējot Tieslietu ministrijas sagatavoto “Koncepciju par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatās uz valsts vārda” tāds iespējams ne agrāk par 2010.gadu. Neviens no Koncepcijā minētajiem potenciālajiem piekrastes joslas īpašniekiem (Vides ministrija, Zemkopības ministrija, piekrastes pašvaldības) nav gatavs piekrasti pārvaldīt, kopt un attīstīt bez attiecīgiem papildu finanšu līdzekļiem, arī veikt īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā, tādēļ izveidojama īpaša Piekrastes attīstības programma.

Joprojām nav skaidrs, kā kompetencē ir un būs daudzas darbības jūrā, piemēram, būvniecība jūrā (piemēram, laivu piestātnes, moli, krasta aizsargbūves, vēja ģeneratori u.c.).

Saskaņā ar Civillikumu zeme jūras piekrastē ir valsts īpašums, taču nav atrisināts jautājums par šīs zemes ierakstīšanu zemesgrāmatā.

Izstrādātās “Koncepcijas par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda” mērķis ir risināt jautājumu par piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda.

Tieslietu ministrija un tās padotībā esošais Valsts zemes dienests savas kompetences ietvaros piekrīt memoranda otrajā punktā minētajam, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšana zemesgrāmatā uz valsts vārda paredzama ne agrāk kā ar 2010.gadu. Turklāt neatkarīgi no tā, kuras valsts iestādes personā tā tiks ierakstīta zemesgrāmatā, būs nepieciešami papildu finanšu līdzekļi teritorijas apsaimniekošanai. Koncepcijas pielikumā ir norādīti nepieciešamo finanšu līdzekļu aprēķini, kas nepieciešami pludmales teritorijas apsaimniekošanai un uzturēšanai, peldvietu ierīkošanai u.c. pasākumiem.

Jāuzsver, ka “Koncepcijas par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda” pielikumā budžeta līdzekļu aprēķini ir norādīti informatīvos nolūkos kā piemērs. Līdz ar to nepieciešamais finanšu apjoms ir jāizvērtē, sagatavojot kārtējo pieprasījumu valsts budžetam.

Koncepcija paredz Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā, piemērojot kamerālo metodi, uz valsts vārda Vides ministrijas personā (piekrastes teritorijas, kas atrodas nacionālo parku teritorijā) un Zemkopības ministrijas personā (piekrastes josla, kas robežojas ar Zemkopības ministrijas mežu zemēm), kā arī uz pašvaldību vārda.

Ņemot vērā, ka pašlaik nepastāv jūrā noteiktas administratīvās robežas starp pašvaldībām un saskaņā ar koncepcijā “Koncepcija par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda” minēto, ir plānots izstrādāt jaunu normatīvo aktu, kurā tiks paredzēts risinājums šim jautājumam, izmantojot robežu pagarināšanas metodes, balstoties uz pieņemto praksi. Ar 2008.gada 1.februāri ir stājušies spēkā Saeimā 2007.gada 20.decembrī pieņemtie “Grozījumi Būvniecības likumā”, kur tika papildināta likuma 6.panta pirmā daļa ar 9.punktu, nosakot, ka Ministru kabinets, ja nepieciešams, nosaka īpašu būvniecības procesa kārtību būvēm Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā.

Jautājumus, kas attiecas uz ministriju kompetenci, Latvijas kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā risina jau Ministru prezidenta izveidota darba grupa (Ministru prezidenta 2007.gada 1.februāra rīkojums Nr.58), kuras uzdevums ir izvērtēt ministriju kompetenču sadalījumu un sagatavot priekšlikumus likumā “Par Latvijas kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu” noteikto uzdevumu izpildei. Šajā darba grupā iekļauti pārstāvji no Ekonomikas, Satiksmes, Zemkopības, Vides, Aizsardzības, Tieslietu ministrijas un to padotībā esošām institūcijām, tai skaitā no Valsts būvinspekcijas.

Būvniecības jautājumi, tai skaitā būvniecība jūrā, ir Ekonomikas ministrijas kompetence. Vides ministrija uzskata, ka piekrastes telpiskās attīstības programma (tai skaitā nepieciešamais papildu finansējuma aprēķins) izstrādājama pēc telpiskās attīstības stratēģijas izstrādes.

3. Nobriedusi vajadzība grozīt Aizsargjoslu likumu attiecībā uz piekrastes attīstības un aizsardzības līdzsvarošanu, uz ko norāda arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas gatavots “Informatīvs ziņojums par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatētajām problēmām, kas kavē pašvaldību attīstību un teritorijas plānošanu”. Risināmo jautājumu skaitā: infrastruktūras attīstības iespējas krasta kāpu aizsargjoslā; esoši pamati kā attīstības garants; Zvejniecības likumā noteiktās tauvas joslas nepieciešamība piekrastē u.c. Īpaši attiecībā uz piekrasti nepieciešama teritorijas plānošanas sistēmas pilnveide, lai attīstības plānošanā iesaistītu kā iedzīvotājus, tā valsts pārvaldes iestādes u.c.

Atzīstot nepieciešamību grozīt Aizsargjoslu likumu, Vides ministrija ir sagatavojusi grozījumus un 2008.gada 18.aprīlī tos iesniegusi izskatīšanai valsts sekretāru sanāksmē. Tieslietu ministrija atbalsta viedokli, ka ir nepieciešams grozīt Aizsargjoslu likumu. Tieslietu ministrija savus priekšlikumus ir iesniegusi Vides ministrijai atzinuma veidā par likumprojektu “Grozījumi Aizsargjoslu likumā” (Tieslietu ministrijas 2007.gada 12.novembra vēstule Nr.1-9.1/2606). Grozījumi likuma 36.pantā nav saskaņoti ar Ekonomikas ministriju, savukārt ir saskaņoti ar Tieslietu ministriju, Finanšu ministriju, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, Satiksmes ministriju, Veselības ministriju, Zemkopības ministriju, Nacionālo trīspusējās sadarbības padomi un Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamentu.

Sagatavotie grozījumi paredz grozīt Aizsargjoslu likuma 36.pantu. Minētajā pantā papildus citiem grozījumiem tiek paredzēti arī izņēmuma gadījumi, lai atļautu krastu nostiprināšanu esošo būvju un infrastruktūras aizsardzībai, kā arī lai veiktu mehānisko transportlīdzekļu stāvlaukumu būvniecību un tiem nepieciešamo pievadceļu un teritorijas labiekārtošanai nepieciešamo mazēku būvniecību.

4. Ir nepieciešams veikt grozījumus Ķemeru nacionālā parka likumā un dabas aizsardzības izpratnē, lai parkā veiktie dabasvides restaurācijas pasākumi nenonāktu pretrunā un nepasliktinātu Ķemeru pilsētas un Lapmežciema iedzīvotāju dzīvesvides kvalitāti.

Ķemeru nacionālais parks ir noteikts kā Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorija Natura 2000 atbilstoši ES direktīvām “Par savvaļas putnu aizsardzību”(79/409 EEK) un “Par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību” (92/43 EEK), kā arī Ministru kabineta 2002.gada 28.maija noteikumiem Nr.199 “Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) noteikšanas kritēriji Latvijā”. Latvijas Natura 2000 vietu sarakstu Eiropas Komisija ir apstiprinājusi 2007.gada 12.novembrī. Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir pienākums nodrošināt direktīvās iekļauto prasību – labvēlīga sugu un biotopu aizsardzības statusa nodrošināšanu.

Ķemeru nacionālā parka administrācija līdz šim ir īstenojusi mitrzemju atjaunošanas projektus Ķemeru tīreļa perifērijā un Dunduru pļavās, kas tika darīts ar Eiropas Savienības Life – Daba programmas finansiālu atbalstu. Abi projekti tika īstenoti saskaņā ar atbildīgajās institūcijās saskaņotiem tehniskajiem projektiem un mūsu rīcībā nav informācijas, ka šiem darbiem būtu jebkāda nelabvēlīga ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem. Vietējo iedzīvotāju satraukumu izraisījušās Jūrmalas daļas – Ķemeru hidroloģiskās problēmas ir saistītas ar pilsētas meliorācijas sistēmas stāvokli un tām nav nekāda sakara ar Ķemeru nacionālā parka administrācijas īstenotajiem purva mitrzemju atjaunošanas projektiem. Degradēto augsto purvu atjaunošanu paredz Nacionālais vides politikas plāns 2004.–2008.gadam, kura 4.7.14.punktā paredzēts “renaturalizēt nosusinātos purvus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās”. Purvu atjaunošana ir uz nopietnu izpēti balstīta un ar valsts un pašvaldību institūcijām saskaņota rīcība, tādēļ iedzīvotājiem nav pamata bažām par neparedzētām šīs darbības sekām.

Jūrmalas pilsētas teritorija Ķemeri ir īpaša. Purvu masīvu ieskauta, no pilsētas centra daļas ģeogrāfiski dalīta. Nenoliedzami, ka šie apstākļi ietekmē Ķemeru kā apdzīvotas vietas labklājību, jo, no vienas puses, ir nepieciešama darbotiesspējīga meliorācijas sistēma, no otras puses, acīmredzami nepietiekamas ir komunālo dienestu rūpes par šīs sistēmas kompleksu uzturēšanu. Paturot ūdeni purvā, tas nerada papildu slodzi meliorācijas sistēmai. Un pat ja radītu – notece no Ķemeru lielā tīreļa daļas, kur notika purva atjaunošana, neskar caur Ķemeriem tekošo Vēršupīti, bet gan pretējā virzienā esošo Lielupi. Tādējādi jāsecina, ka ūdens līmeņa svārstības Ķemeros ietekmē pilsētas lokālās kanalizācijas un ūdens novadīšanas sistēmas kritiskais stāvoklis.

Saskaņā ar likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 13.panta ceturto daļu aizsargājamās teritorijas robežas, zonējumu un kategoriju var mainīt, ja zinātniskie pētījumi, monitoringa dati vai aizsargājamās teritorijas apsaimniekošanas pasākumu monitorings apliecina, ka esošā kategorija, zonējums un attiecīgais aizsardzības režīms neatbilst teritorijas izveidošanas mērķiem. Ķemeru nacionālais parks ir izveidots, lai saglabātu šīs teritorijas dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģiskās vērtības, lai aizsargātu minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās procesus, kā arī lai veicinātu nenoplicinošu saimniecisko darbību, dabas tūrismu un ekoloģisko izglītību. Ķemeru nacionālā parka aizsardzības un izmatošanas kārtība ir noteikta Ķemeru nacionālā parka likumā, kā arī Ministru kabineta 2002.gada 18.jūnija noteikumos Nr.236 “Ķemeru nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”. Vides ministrija uzskata, ka esošie saimnieciskās darbības ierobežojumi ir atbilstoši teritorijas izveidošanas mērķu sasniegšanai un Ķemeru nacionālā parka likuma grozījumi attiecībā par saimnieciskās darbības ierobežojumu regulējumu nav nepieciešami.

Ķemeru nacionālā parka iedzīvotājiem ir tiesības saņemt kompensāciju saskaņā ar likumu “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”. Likums paredz divu veidu kompensāciju – atlīdzību par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem un zemes atpirkšanu. Detalizētus nosacījumus kompensācijas saņemšanai nosaka attiecīgais likums. Uz zemes atpirkšanu varēs pretendēt dabas rezervāta un dabas lieguma zonas zemju īpašnieki, ja uz zemes neatrodas būves (ēkas) un:

1) stājies spēkā lēmums vai tiesas nolēmums par īpašuma tiesību atjaunošanu uz zemi, kura pirms lēmuma vai tiesas nolēmuma spēkā stāšanās iekļauta attiecīgajā zonā;

2) zemi iekļauj dabas rezervāta dabas lieguma zonā pēc šādu nosacījumu iestāšanās:

a) pieņemts lēmums par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu;

b) noslēgts līgums ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas Hipotēku un zemes banka” par zemes īpašuma izpirkšanu;

c) stājies spēkā tiesas nolēmums par zemes iegūšanu īpašumā;

d) pamatojoties uz tiesisku darījumu, īpašuma tiesības uz zemi nostiprinātas zemesgrāmatā;

e) atklājies mantojums uz attiecīgo zemes īpašumu.

Zemkopības ministrija ierosina, ka nepieciešams veikt grozījumus Ķemeru nacionālā parka likumā un konsultatīvās padomes sastāvā iekļaut vismaz divus meža un zemes īpašnieku vai aizsargājamās teritorijas iedzīvotāju interešu grupu pārstāvjus. Zemkopības ministrija norāda, ka Ķemeru nacionālā parka administrācijas kapacitāte darbā ar sabiedrību līdz šim ir bijusi nepilnīga. Kā pierādījusi Meža īpašnieku biedrības pieredze sadarbībā ar citu aizsargājamo teritoriju administrācijām, labus rezultātus gan dabas aizsardzības mērķu sasniegšanā, gan cilvēku dzīves kvalitātes nodrošināšanā aizsargājamās teritorijās iespējams panākt, veidojot dialogu dažādu interešu grupu starpā. Lai saskaņotu dabas aizsardzības intereses un saimniecisko darbību nacionālā parka teritorijā, ir izveidota nacionālā parka konsultatīvā padome, bet konsultatīvās padomes sastāvā nav iekļauta neviena organizācija, kas tiešā veidā pārstāvētu meža un zemes īpašnieku vai aizsargājamās teritorijas iedzīvotāju intereses. Tādēļ Zemkopības ministrija ierosina Ķemeru nacionālā parka konsultatīvās padomes sastāvā iekļaut šo organizāciju pārstāvjus.

Vides ministrija atbalsta Zemkopības ministrijas viedokli par konsultatīvās padomes sastāva papildināšanu un šādu labojumu veiks, grozot Ķemeru nacionālā parka likumu.

5. Nepieciešams paplašināt likuma “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” darbību, attiecinot to arī uz apgrūtinātām teritorijām piekrastē.

Kopš 2006.gada Vides ministrija ir uzsākusi kompensāciju izmaksu atbilstoši likumam “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”. Šis process prasa gan lielus finanšu līdzekļus, gan arī daudzus gadus. Šobrīd nesaskatām ne reālas iespējas, ne pamatojumu uzsākt jauna kompensāciju mehānisma izveidi par Aizsargjoslu likuma noteiktajiem aprobežojumiem. Vēršam uzmanību uz to, ka kompensāciju izmaksa zemes īpašniekiem piekrastē varētu izsaukt visu citu aizsargjoslu zemes īpašnieku vēlmi saņemt kompensācijas, kas pašreizējā valsts budžeta ietvaros nav reālas. Jautājums par to, vai kompensācijas nepieciešamas ne tikai par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, bet arī par citām apgrūtinātām teritorijām, ir apspriests arī Saeimā, attiecīgajā komisijā sagatavojot pieņemšanai likumu “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”. Jāatzīmē, ka pieņemtā likuma redakcija ir radusies daudzu diskusiju rezultātā, ņemot vērā dažādus apsvērumus.

Zemkopības ministrija atbalsta kompensāciju nepieciešamību par saimnieciskās darbības aprobežojumiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, kā arī citās aizsargjoslās. Savukārt Meža īpašnieku biedrība kompensāciju par mežsaimnieciskās darbības aizliegumu uzskata par īpaši svarīgu, jo pēc iespējas ātrāk ir jāpanāk taisnīguma principa atjaunošana – par vienādiem aprobežojumiem vienādas kompensācijas. Pašreiz Latvijā ieviestā kompensāciju sistēma nenodrošina taisnīgus nosacījumus par zaudējumu segšanu visiem meža īpašniekiem, kuriem ir noteikti vienādi saimnieciskās darbības aprobežojumi. Kā piemēru var minēt to, ka tiem meža īpašniekiem, kuru meža īpašumi atrodas īpaši aizsargājamās dabas teritorijās vai mikroliegumos, kur aizliegta galvenā cirte, saskaņā ar likumu “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” ir iespējas saņemt kompensāciju, savukārt meža īpašnieki, kuru īpašumi iekļauti dažādās aizsargjoslās, tai skaitā krastu kāpu aizsargjoslā, par tādu pašu aprobežojumu – aizliegta galvenā cirte – uz kompensāciju pretendēt nevar.

Vides ministrija viedokli par to, ka kompensācija par aprobežojumiem aizsargjoslās nebūtu atbalstāma, atkārtoti ir paudusi arī Informatīvā ziņojuma izstrādes darba grupā (izveidota ar Ministru prezidenta 2007.gada 25.jūnija rīkojumu Nr.326., darba grupa Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatēto pārkāpumu identificēšanai), kā arī sniedzot atzinumu par minēto ziņojumu. Uzskatām, ka kompensācija par aprobežojumiem aizsargjoslās nebūtu atbalstāma, jo dažādi ierobežojumi tiek noteikti arī ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kas netiek kompensēti.

6. Lai nodrošinātu nacionālās intereses un pieaugošo starptautisko interesi par piekrasti, nepietiek ar vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izstrādi, izstrādājams kā nacionālais plānojums, tā visas piekrastes attīstības, aizsardzības un apsaimniekošanas plānojums, kurš apstiprināms ar īpašu normatīvu aktu. Plānojuma izstrādāšanā iesaistāmas arī nevalstiskās organizācijas, lai izvairītos no gadījumiem, kad nevalstisko organizāciju viedoklis būtiski atšķiras no iedzīvotāju viedokļa. Piekrastei nepieciešami savi specifiskie attīstības centri, par tādiem var kļūt esošās un veidojamās mazās ostas.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija informē, ka ar Ministru prezidenta 2007.gada 25.jūnija rīkojumu Nr.326 tika apstiprināta darba grupa Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatēto pārkāpumu identificēšanai, kas ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatētajām problēmām, kas kavē pašvaldību attīstību un teritorijas plānošanu. Informatīvais ziņojums izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 2008.gada 17.janvārī.

Zemkopības ministrijas atbalsta kopēja visas piekrastes attīstības, aizsardzības un apsaimniekošanas plānojuma izstrādi.

Saskaņā ar “Likuma par ostām” 7.punktu, ostas pārvaldi izveido un ostas nolikumu apstiprina attiecīgas pašvaldības dome (padome), izņemot Rīgas un Liepājas ostas. Līdz ar to ierosinām memoranda 6.punktā minēto jautājumu par to, ka piekrastei ir nepieciešami savi specifiski attīstības centri, par kuriem varētu kļūt esošās un veidojamās mazās ostas, risināt ar vietējām pašvaldībām, kuru teritorijā atrodas mazās ostas. Mazo ostu attīstības mērķis ir kļūt par reģionālajiem ekonomiskās un sociālās aktivitātes centriem, kuri nodrošina harmonisku Latvijas piekrastes reģionu attīstību. Latvijā darbojas 7 mazās ostas: Salacgrīva, Skulte, Lielupe, Engure, Mērsrags, Roja, Pāvilosta. Ir noteikta arī Ainažu ostas teritorija, bet tā nav attīstīta un līdz šim tajā nav iespējama kuģu kustība. Latvijas mazajās ostās pārkrauto kravu apjoms 2007.gadā ir pieaudzis par 32,4%, salīdzinot ar 2006.gadu, un sasniedzis 1425,7 tūkst. tonnu. Mazo ostu kravu apgrozījuma pieaugumam ir svarīga nozīme apkārtējo reģionu attīstībā – tiek sakārtoti ceļi, radītas jaunas darba vietas, veicināta ekonomiskā un sociālā attīstība.

Teritorijas plānošana ir Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas kompetencē. Vides ministrija un tās padotās iestādes iesaista nevalstiskās organizācijas dabas aizsardzības plānu izstrādes procesā, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju konsultatīvo padomju darbībā.

7. Steidzīgi risināms autostāvvietu un pievedceļu pludmalei ierīkošanas jautājums, arī tajās piejūras teritorijās, kurās būvniecība saskaņā ar Aizsargjoslu likumu aizliegta, iesaistot arī Satiksmes ministriju, kura 2007.12.04. vēstulē Nr.13-13/1422 “Par mehānisko transportlīdzekļu pārvietošanās noteikumu kontroli Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalēs vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās” atsakās ceļu projektos paredzēt autostāvvietas.

Vides ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu “Par pārkāpumu statistiku, gadījumu skaitu un būtību, pieejamiem resursiem, infrastruktūru un situāciju, kas saistīta ar kāpu izbraukāšanu”. Ar Ministru kabineta protokollēmumu paredzēts uzdot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai sadarbībā ar Vides ministriju veicināt pašvaldību iesaistīšanu krasta kāpu izbraukāšanas kontrolē un veicināt piekrastes pašvaldības slēgt sadarbības līgumus ar Ceļu satiksmes drošības direkciju.

Memoranda 7.punktā minētajā Satiksmes ministrijas 2007.gada 4.decembra vēstulē Nr.13-13/1422 “Par mehānisko transportlīdzekļu pārvietošanās noteikumu kontroli Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalēs vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās” ir sniegta atbilde par iespējām sodīt transportlīdzekļu vadītājus, kuri pārkāpj mehānisko transportlīdzekļu pārvietošanās noteikumus ārpus autoceļiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, pludmalē vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, nevis atteikums “ceļu projektos paredzēt autostāvvietas”.

Atbilstoši Būvniecības likumam lēmumus par teritorijas apbūves nosacījumiem pieņem attiecīgā pašvaldība. Līdz ar to uzskatām, ka stāvvietu un pievedceļu ierīkošanas jautājumi ir jārisina vietējo pašvaldību līmenī, paredzot to teritoriju plānojumos un izbūvējot Vispārīgajos būvnoteikumos noteiktajā kārtībā.

Atbalstot memorandā izteikto nepieciešamību uzlabot infrastruktūru piekrastes teritorijās, ierosinām vērst pašvaldību uzmanību uz to, ka Satiksmes ministrijas kompetencē ir tikai valsts autoceļu pārvalde, attīstība un uzturēšana. Pievedceļu un autostāvlaukumu izbūves piekrastes teritorijās jautājumi būtu jārisina pašvaldībām pašām, izstrādājot konkrētus priekšlikumus par iespējamo autostāvlaukumu izveidi un to pievienojumus valsts autoceļiem saskaņojot ar VAS “Latvijas valsts ceļi” speciālistiem.

Aizsargjoslu likuma 36.panta piektās daļas redakcija paredz, ka pašvaldības pienākums ir paredzēt teritorijas plānojumā un detālajā plānojumā kājāmgājējiem iespēju piekļūt pludmalei un nodrošināt gājēju celiņu ierīkošanu (pilsētās un ciemos tas veicams, ņemot vērā esošo apbūvi un īpašumu robežas, bet paredzot, ka celiņi nedrīkst atrasties tālāk kā viena kilometra attālumā cits no cita), kā arī paredzēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā vietas automašīnu (transportlīdzekļu) stāvvietu ierīkošanai. Ja nepieciešams, pašvaldība var noteikt īpašuma aprobežojumu par labu sabiedrības iespējai piekļūt pludmalei atbilstoši vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma un detālā plānojuma prasībām arī bez nekustamā īpašuma īpašnieka piekrišanas. Zemes īpašniekiem ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, ja tādi radušies sakarā ar aprobežojuma noteikšanu.

8. Jāizvērtē sodu sistēmas efektivitāte par pārkāpumiem piekrastē un sodīšanas institucionālais nodrošinājums. Papildināms valsts vides inspektoru skaits piejūras valsts vides pārvaldēs, par ko lemts arī Valsts vides dienesta un piekrastes pašvaldību tikšanās par kāpu aizsardzības problēmām 2007.gada 21.novembrī. Lai, sākoties sezonai, varētu realizēt Ministru kabineta 2007.12.04. noteikumus Nr.833 “Noteikumi par sabiedriskā vides inspektora statusa piešķiršanu un anulēšanu, izvirzāmajiem kritērijiem un prasībām un apliecības paraugu” 2008.gada pavasarī jāuzsāk sabiedrisko inspektoru apmācības, kā arī visas aizsargājamās teritorijas un aizsargjoslas piekrastē jāapgādā ar informatīvajām zīmēm.

Vides ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu “Par pārkāpumu statistiku, gadījumu skaitu un būtību, pieejamiem resursiem, infrastruktūru un situāciju, kas saistīta ar kāpu izbraukāšanu”. Ziņojumā raksturota problēmas būtība, kas saistīta ar normatīvo aktu pārkāpumiem attiecībā uz Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsardzību, izbraukājot kāpas ar autotransportu, un sniegta informācija par pārkāpumu statistiku, pieejamajiem kontrolējošo institūciju resursiem un nepieciešamajiem pasākumiem situācijas uzlabošanai.

Vides ministrija ir sagatavojusi vairākus priekšlikumus situācijas uzlabošanai, tai skaitā ar Ministru kabineta protokollēmumu paredzēts uzdot:

1) Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai sadarbībā ar Vides ministriju veicināt pašvaldību iesaistīšanu krasta kāpu izbraukāšanas kontrolē un veicināt piekrastes pašvaldības slēgt sadarbības līgumus ar Ceļu satiksmes drošības direkciju.

2) Vides ministrijai koordinēt valsts un pašvaldību dienestu sadarbību krasta kāpu izbraukāšanas kontrolē.

Pašreiz galvenās problēmas, kas saistītas ar kāpu izbraukāšanu, ietver, no vienas puses, kapacitātes trūkumu kontrolējošajās institūcijās un, no otras puses, sabiedrības apziņas un informētības līmeni. Vides ministrijas darbība stratēģijā 2007.–2009.gadam (apstiprināta ar Ministru kabineta 2007.gada 15.augusta rīkojumu Nr.514) nepietiekama institucionālā kapacitāte ir minēta kā problēma, kura risināma, pakāpeniski palielinot kapacitāti atbilstoši ikgadējam budžetam.

9. Izstrādājams tiesisks ceļš, ka dažādās institūcijās savstarpēji saskaņojami atšķirīgi viedokļi par piekrastē risināmām problēmām, lai vienmēr nevajadzētu gaidīt uz tiesu.

Neuzskatām, ka piekrastes jautājumu risināšanai būtu nepieciešams izstrādāt atšķirīgu tiesisko ceļu, kā līdzīgu jautājumu risināšanai citās vietās Latvijas teritorijā. Civiltiesisko strīdu risināšana notiek atbilstoši Civillikumam un Civilprocesa likumam, savukārt indivīds savas tiesības, ja valsts iestādes to nepamatoti ierobežo, var aizstāvēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

10. Plānotāju izglītība atzīstama par vienu no prioritārām izglītības jomām ar visām no tā izrietošām sekām.

Kopumā Vides ministrija atbalsta teritorijas plānotāju izglītošanas nepieciešamību, vienlaikus atzīstot, ka šī jautājuma izvērtēšana nav Vides ministrijas, bet gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju būtu nepieciešams risināt jautājumu par plānotāju izglītību.

11. Aktivizējams piekrastes procesu (vispirms krastu erozijas) monitorings un izpētes un uz to bāzes izstrādājamas piekrastes krastu saglabāšanas pamatnostādnes.

Vides ministrija jau ir risinājusi minēto problēmu – no Latvijas Vides aizsardzības fonda 2007.gadā tika finansēts projekts, kura mērķis bija fiksēt ortofotokartēs Baltijas jūras krasta kāpu aizsargjoslā novērojamo apbūves situāciju un krastu eroziju visā krasta līnijā. Projekta ietvaros tika veikta pēdējo pieejamo aerouzņēmumu analīze un situācijas novērtējums, veikta jauna aerofotografēšana pa krasta līniju Lietuvas robeža – Kolkas rags un Kolkas rags – Igaunijas robeža. Tāpat tika arī veikta situācijas fiksēšana un izmaiņu analīze. Projekta materiāls (sagatavotas ortofoto kartes mērogā 1:2000) noderēs visu līmeņu teritoriju plānojumos piekrastes ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. Šogad projektu ir plānots turpināt, lai esošajam materiālam pievienotu aktuālo kadastra informāciju.

Uzskatām, ka jautājums par krasta eroziju būtu risināms teritorijas attīstības plānošanas kontekstā un arī piekrastes telpiskās attīstības stratēģijā.

II. Ieteikumi situācijas uzlabošanai

Lai uzsāktu šajā informatīvajā ziņojumā norādīto jautājumu risināšanu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām ir nepieciešams izstrādāt piekrastes telpiskās attīstības stratēģiju.