Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume:

Par cinisku un nekrietnu darījumu pirms 60 gadiem

Referāts "Ribentropa–Molotova pakts un tā vēsturiskais un politiskais novērtējums" starptautiskajā konferencē Viļņā 1999.gada 28.septembrī

1920.gada 11.augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Tā otrajā pantā Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un, citēju, "... uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...". Tomēr vēstures gaitā ir kļuvis skaidrs, ka miera līguma parakstīšanu no Padomju Krievijas puses veicināja šīs valsts toreizējais iekšpolitiskais un ārpolitiskais vājums, jo patiesībā tā nekad nav samierinājusies ar Baltijas zaudēšanu "uz mūžīgiem laikiem".

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados PSRS turpinājās Staļina varas nostiprinašanās. Izmantojot drakoniskas, asiņainas metodes un upurējot neskaitāmas cilvēku dzīvības, nežēlojot neko un nevienu, Staļins valstī ieviesa jaunu režīmu. Padomju Krievija, kas bija mantojusi Krievijas impērijas ekspansionisma garu, pamazām sāka atgūt kādreiz impērijai piederējušās teritorijas. Tā kā PSRS vienmēr ir uzskatījusi Baltijas valstis par potenciālu draudu avotu, kas likvidējams radikālā veidā, šo valstu suverenitātes likvidēšana bija tikai laika jautājums.

Līdz trīsdesmito gadu vidum PSRS pastāvēja kā ārpolitiski izolēta valsts. Atcerēdamās agrākās sakāves, tā jau bija atteikusies no vispasaules revolūcijas idejām.

Tomēr kopā ar savām ģeopolitiskajām interesēm un pretenzijām tā turpināja uzturēt arī ideju par komunisma ideoloģijas uzspiešanu citām valstīm. Tāpat kā Krievijas impērija, arī PSRS savu drošības politiku skatīja caur ekspansijas prizmu. Taču atcerēsimies, ka impērija galvenokārt realizēja atklātu ģeopolitisko ekspansiju, bet PSRS tai pievienoja arī ideoloģiskos aspektus.

Trīsdesmito gadu vidū Eiropā bija izveidojusies tāda situācija, kas ļāva līdz šim diplomātiski izolētajai Padomju Savienībai ienākt Eiropas un pasaules diplomātiskajā apritē, kā arī pieteikt un realizēt savas ārpolitiskās un ģeopolitiskās intereses.

Iesaistoties pirmskara Eiropas diplomātiskajā procesā, PSRS bija iespēja izvēlēties savu vietu tajā. Tomēr valsts ideoloģija un Staļina ieviestais represīvais režīms tai liedza atrast sabiedrotos demokrātisko valstu vidū. Tādējādi, apzinoties, ka neviena no demokrātiskajām valstīm nepiekritīs tās cinisko interešu īstenošanai, PSRS jau 1938.gadā sāka meklēt iespējas dialogam ar nacistisko Vāciju.

PSRS un Vācijas diplomātiskie kontakti vainagojās ar 1939.gada 23.augustā noslēgto neuzbrukšanas līgumu. Šis līgums bija klaji cinisks izaicinājums pasaules demokrātiskajai domai, jo tas nebija ierobežots ne ar kādiem nosacījumiem un ignorēja visus pretagresijas principus. Ribentropa–Molotova pakta neatņemama un galvenā sastāvdaļa bija slepenais protokols par interešu sfēru sadalīšanu Austrumeiropā. Tas bija prettiesisks un nekrietns darījums, izlīgums uz trešo valstu rēķina. Ribentropa–Molotova pakts bija amorāls visos aspektos, tas bija dalīšanas pakts, taču dalīšana neaprobežojās ar ietekmes sfēru noteikšanu, jo tika paredzēta valstiskuma iznīcināšana.

Ribentropa–Molotova pakta rezultātā PSRS ieguva ilgi gaidīto izdevību netraucēti paplašināt savu teritoriju uz mazo kaimiņvalstu rēķina. Jauniegūto teritoriju tautām tika vardarbīgi uzspiesta komunisma ideoloģija un sveša valsts iekārta, bet pats būtiskākais bija masveida ieceļotāju ieplūdināšana un rusifikācija.

1939.gada 1.septembrī, kad sākās Otrais pasaules karš, lielākā daļa latviešu, arī karavīri, par šo paktu vēl nezināja. Tāpat kā nezināja to, ka viņu vieta šajā karā ir jau izlemta.

1939.gada septembra beigās un oktobra sākumā PSRS visām trim Baltijas valstīm uzspieda savstarpējās palīdzības paktu parakstīšanu, kā rezultātā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijā parādījās padomju militārās bāzes. Faktiski Baltijas valstis kļuva par padomju protektorātu. Sekoja PSRS īstenotā Baltijas valstu okupācija, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušana PSRS sastāvā un Otrā pasaules kara frontes līnijas pārvietošana uz Baltijas valstu teritoriju.

Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda situācija būtu izveidojusies, ja Baltijas valstīm trīsdesmitajos gados būtu izdevies panākt savstarpēju vienošanos un tās būtu realizējušas vienotu drošības politiku. Un kas būtu noticis, ja vienotās Baltijas valstis būtu sekojušas Somijas paraugam un aizstāvējušas savu neatkarību, militāri pretojoties okupācijai? Jo tajā laikā un tajos apstākļos PSRS taktika bija vienkārša, bet iedarbīga. To, ka baltiešu vidū nekad nav valdījusi saskaņa, PSRS zināja. Nebija gaidāms, ka krīzes apstākļos pēkšņi rastos solidaritāte. Baltijas valstis bija vājas un mazas, lielākas un stiprākas tās kļūt nevarēja.

Pirms 60 gadiem divas asiņainākās lielvaras slepeni vienojās sadalīt ietekmes zonas, ignorejot mazo valstu un tautu tiesības uz neatkarību un brīvu attīstību, tās izraisīja cilvēces vēsturē postošāko karu, kas izcēlās ar nepieredzētiem cilvēku slaktiņiem un veselu tautu plānveida fizisku iznīcināšanu. Šā kara rezultātā viena no noziedzīgajām lielvarām tika sagrauta, un nacionālsociālisma ideoloģija saņēma to, ko bija pelnījusi, — taisnīgā vēstures tiesa to izsvītroja no civilizācijas aprites, domājams, uz visiem laikiem. Bet Vācija ar Rietumu sabiedroto atbalstu atdzima kā demokrātiska un ekonomiski attīstīta valsts, kas tagad ir viens no vienotās Eiropas virzītājspēkiem.

Pakta otra dalībvalsts — PSRS — diemžēl ne tikai nesaņēma pelnīto sodu, bet pēc kara guva iespēju vēl ilgāk nekā pusgadsimtu terorizēt visas Austrumeiropas tautas. Komunisma ideoloģijas nesēji, kas, tāpat kā nacionālsociālisti, praksē realizēja asiņainus slaktiņus, ierīkoja gulaga nometnes, īstenoja genocīdu pret padomju impērijā varmācīgi iekļautajām tautām un nežēlīgas represijas pret režīmam nepaklausīgajiem un citādi domājošajiem, joprojām nav saņēmuši pienācīgu starptautisku nosodījumu. Laikam ejot, krievu imperiālistu, militāristu un šovinistu rokraksts nemainās, to raksturo meli, provokācijas un varmācība.

Ja paraugāmies pasaules kartē, kāda tā bija pirms un pēc Otrā pasaules kara, tad skaidri redzam, ka vislielākās cietējas Ribentropa–Molotova pakta rezultātā ir Baltijas valstis, kas pat formāli neatguva neatkarīgu valstu statusu un pastāvēja vairs tikai "de iure". Formāli neatzīstot Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, Rietumi tomēr praksē darīja ļoti maz, lai pasargātu šo valstu tautas no turpmākajām Staļina un viņa varas mantinieku represijām, genocīda un kolonizācijas politikas. Arī cilvēktiesību organizāciju dažādu komisāru balsis Rietumos PSRS pastāvēšanas laikā bija ievērojami klusākas, vismaz attiecībā uz šo reģionu.

Kad pēc pusgadsimta padomju impērija beidzot sagruva, Latvija kopā ar abām pārējām Baltijas valstīm atjaunoja neatkarību un nepārprotami apliecināja savu politisko orientāciju uz demokrātiskās pasaules vērtībām, virzību uz iekļaušanos Eiropā un transatlantiskajās struktūrās. Visas pēcatmodas perioda Latvijas valdības ir konsekventi vadījušas valsti pa Eiropas integrācijas ceļu. Tomēr šajā ceļā mums ir arī problēmas — gan tādas, kas raksturīgas visām postsociālisma valstīm, gan tādas, kas raksturīgas tieši Baltijas valstīm un it īpaši Latvijai, jo Ribentropa–Molotova pakta sekas to skārušas vissāpīgāk un vissmagāk.

Kopīgās problēmas ir saistītas ar pāreju no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus saimniecību. Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, okupācijas režīms apturēja tautsaimniecības dabisko attīstību, un tagad, cenšoties sasniegt attīstīto Eiropas valstu līmeni, mums ir daudz straujākā tempā jāpaveic tas, ko Rietumeiropa ir panākusi ilgstošas dabiskas attīstības ceļā. Reformu laiks ir grūts galvenokārt divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ekonomiskās reformas ne jau uzreiz dod pozitīvu sociālo rezultātu — daudziem cilvēkiem dzīveslīmenis uz laiku pat pasliktinās, un, neredzēdami pozitīvo makroekonomisko sasniegumu tūlītēju atspoguļojumu savā ģimenes budžetā, daudzi no viņiem jūtas vīlušies. Atskan runas par lauksaimniecības un rūpniecības sagraušanu, lai gan patiesībā tās Latvijā tika sagrautas četrdesmitajos, nevis deviņdesmitajos gados. Ir nepieciešams laiks un griba, lai atjaunotu šo nozaru konkurētspēju pasaules tirgū modernajos saimniekošanas apstākļos un atbilstošā tehnoloģiskajā līmenī.

Otrkārt, sociālisms ir atstājis jūtamas pēdas cilvēku psiholoģijā. Sabiedrības vairākums gan labprāt pieņēma politiskās pārmaiņas, totalitārā režīma nomaiņu ar demokrātiskas valsts varas institūciju sistēmu, taču daudz grūtāk ir katram pašam pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, pārkvalificēties, mainīt darbu, ja nepieciešams, pašam uzņemties pilnu atbildību par sevi, saviem bērniem vai darba nespējīgiem vecākiem. Cilvēki bieži vien turpina gaidīt no valsts to, kas ir sasniedzams pašu rokām, — arī tā, škiet, ir kopīga iezīme visās postsociālistiskajās sabiedrībās.

Taču padomju okupācijas pašas smagākās sekas Latvijā ir mērķtiecīgas politikas rezultātā mainītais iedzīvotāju nacionālais sastāvs, kas lielai pamatnācijas daļai rada bažas par tautas izdzīvošanu, par nacionālās identitātes saglabāšanu. Tāpēc tā sauktie politiskie kritēriji, kas Latvijai tiek izvirzīti Eiropas integrācijas kontekstā, bieži vien rada neviennozīmīgu sabiedrības reakciju. Atskatoties uz diskusijām par pilsonības likuma grozījumiem, kad viedokļu konfrontāciju nācās izšķirt referendumā, joprojām ir palikuši neatbildēti vairāki jautājumi.

Pirmais — ekonomiskie un sociālie kritēriji kandidātvalstīm ir fiksēti konkrētās Eiropas Savienības direktīvās, turpretī politiskās prasības nereti balstās nevis uz noteiktiem starptautisko tiesību principiem un normām, bet gan uz atsevišķu starptautisko organizāciju amatpersonu subjektīvo viedokli. Turklāt šis viedoklis bieži mainās — šeit nevar neminēt to, ka arī iepriekšējā pilsonības likuma redakcija sākotnēji tika akceptēta Eiropas institūcijās.

Otrais — EDSO rekomendācijas politiskajos jautājumos nereti ļoti sasaucas ar Krievijas viedokli attiecīgajos jautājumos. Bieži vien šķiet, ka izvairīšanās no viedokļu sadursmes ar Krieviju Eiropas Savienības dalībvalstīm ir daudzkārt svarīgāka par taisnīgiem risinājumiem Baltijā, kuri ļautu pārvarēt, nevis legalizēt no Ribentropa–Molotova pakta izrietošās sekas. Tas rada labvēlīgu augsni eiroskepticismam, jo nav atbildes uz šādu jautājumu: vai, pat daļēji izpildot šīs politiskās prasības, galvenais arguments par labu dalībai Eiropas Savienībā, proti, Latvijas drošība un nacionālās identitātes saglabāšana, nepārvēršas savā pretmetā?

Šis jautājums arī šobrīd ir kļuvis aktuāls saistībā ar Saeimā apspriežamo jauno Valsts valodas likumu. Okupācijas gados īstenotā rusifikācija kā viens no kolonizācijas politikas instrumentiem ir radījusi situāciju, ka vēl joprojām atsevišķos Latvijas reģionos latviešu valodas pozīcijas nav drošas un netiek garantēta iespēja ikvienam lietot šo valodu visās dzīves situācijās un visiem latviešu bērniem mācīties skolās ar latviešu mācībvalodu.

Tomēr, lai gan minētie jautājumi ir ļoti sāpīgi, Latvijā sāk rasties zināma izpratne par sabiedrības integrācijas nozīmi valsts tālākas attīstības procesā.

Nobeigumā es gribētu teikt, ka ikviens sarežģīts vēstures posms prasa izpratni un novērtējumu. Atskatoties uz Ribentropa–Molotova paktu, uz Otro pasaules karu un tā sekām, redzam, ka šie notikumi ir atstājuši dziļas pēdas Baltijas valstu vēsturē. Redzam, cik nozīmīga ir atjaunoto Baltijas valstu politika, kas precīzi orientēta uz iekļaušanos Eiropas un transatlantiskajās struktūrās. No šā viedokļa ir svarīgs katrs Latvijas valsts un valdības praktiskais solis, kas veicina šo iekļaušanos un mudina pasaules sabiedrisko domu pozitīvi vērtēt un cienīt latviešu tautu un tās vadītājus. Tikai tad, kad tas tiks panākts, mēs varēsim vērtēt Ribentropa–Molotova paktu un tā sekas kā pabeigtu vēstures periodu.