Par medicīnas tehnoloģijām Latvijas slimnīcās*

Veselības ministrs Ivars Eglītis:

Saturā

I. Vispārējā informācija

II. Medicīnisko ierīču jomu regulējošie normatīvie akti

III. Medicīnisko ierīču skaita un izvietojuma plānojuma pamatprincipi

IV. Situācijas analīze par ārstniecības iestāžu nodrošinājumu ar medicīniskajām ierīcēm un attiecīgo specialitāšu cilvēkresursiem

V. Secinājumi, galvenās identificētās problēmas un rīcības virzieni racionāla medicīnas tehnoloģiju skaita un izvietojuma nodrošināšanai

I. Vispārējā informācija

1. Informatīvais ziņojums par turpmāko rīcību slimnīcu nodrošināšanai ar medicīnas tehnoloģijām un to racionālu izmantošanu atbilstoši slimnīcu darbības mērķim (turpmāk tekstā – informatīvais ziņojums) izstrādāts atbilstoši plāna par Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta neatliekamajiem darbiem (no 2007.gada 20.decembra līdz 2008.gada 14.aprīlim) 15.4.apakšpunktā Veselības ministrijai dotajam uzdevumam veikt normatīvo aktu izvērtēšanu, sagatavot informatīvo ziņojumu par turpmāko rīcību slimnīcu nodrošināšanai ar medicīnas tehnoloģijām un to racionālu izmantošanu atbilstoši slimnīcu darbības mērķim un līdz 2008.gada 13.maijam iesniegt izstrādāto informatīvo ziņojumu izskatīšanai Ministru kabinetā.

2. Saskaņā ar Ārstniecības likuma 1.panta 9.punktā noteikto definīciju medicīniskās tehnoloģijas ir ārstniecībā izmantojamās metodes un medicīniskās ierīces. Informatīvajā ziņojumā ietvertās situācijas analīzes pamatā ir medicīniskās ierīces, kuru racionāla izmantošana tiek izvērtēta, analizējot veikto veselības aprūpes pakalpojumu (ārstniecībā izmantojamās metodes) apjomu un pieejamību iedzīvotājiem, kā arī atbilstoša medicīniskā personāla nodrošinājumu. Tā kā nereti ar medicīniskajām ierīcēm, kas ir izvietotas ambulatorajās ārstniecības iestādēs, tiek nodrošināti veselības aprūpes pakalpojumi arī stacionārā esošiem pacientiem un otrādi, tad informatīvajā ziņojumā, analizējot medicīnisko ierīču nodrošinājumu valstī un plānojot racionālu to izmantošanu, tiek izvērtēta situācija ne tikai slimnīcās, bet arī ambulatorajās ārstniecības iestādēs.

3. Ievērojot straujo medicīnisko tehnoloģiju attīstību, kas ir raksturīga veselības aprūpes pakalpojumu pazīme visās valstīs, informatīvajā ziņojumā ir ietvertas tikai tās medicīniskās ierīces, kurām no izmaksu viedokļa nepieciešami apjomīgi finanšu resursi, tā sauktās dārgās medicīniskās tehnoloģijas, un tām ir būtiska nozīme iespējami agrīnas slimību diagnostikas nodrošināšanā. Informatīvajā ziņojumā ir ietvertas medicīniskās ierīces (skatīt 1.tabulu), kas atbilst šādiem izvēles kritērijiem:

3.1.Orientējošās izmaksas:

3.1.1.medicīnas ierīces iegādei – virs 50 000 Ls;

3.1.2.medicīnas ierīces uzturēšanas izmaksas gada laikā ir virs 10% no ierīces vērtības;

3.1.3.ar medicīnas ierīci sniegtās vienas manipulācijas vidējais tarifs ir vismaz 0,001% no ierīces vērtības vai maksa par sniegto pakalpojumu ir virs 20 Ls.

3.2. Medicīniskās ierīces tiek izmantotas tādu slimību (slimību profilu grupu) diagnostikā un ārstēšanā, kurām valstī ir visaugstākie saslimstības rādītāji – onkoloģija, kardioloģija un traumatisms.

1.tabula. Informatīvajā ziņojumā ietvertās medicīniskās ierīces

II. Medicīnisko ierīču jomu regulējošie normatīvie akti

4. Veselības nozarē ir vairāki normatīvie akti, kas saistīti ar medicīnisko tehnoloģiju atbilstības novērtēšanu, ieviešanu un uzraudzību.

5. Vispārīgais regulējums ir noteikts Ārstniecības likumā, piemēram, likuma 35.pants nosaka, ka ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie likumā noteiktās atbildības, ja viņa vadītajā iestādē tiek lietotas medicīniskās tehnoloģijas, kuras nav apstiprinātas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, un 36.pants nosaka, ka ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām.

6. Atbilstoši Ārstniecības likumā noteiktajam deleģējumam 2005.gada 2.augustā tika apstiprināti Ministru kabineta noteikumi Nr.581 “Medicīnisko ierīču reģistrācijas, atbilstības novērtēšanas, izplatīšanas, ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtība” un 2005.gada 28.jūnijā tika apstiprināti Ministru kabineta noteikumi Nr.468 “Ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju apstiprināšanas un jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtība”. Saskaņā ar iepriekšminētajiem Ministru kabineta noteikumiem kompetentā institūcija par medicīnisko ierīču reģistrāciju, to ekspluatācijas un izplatīšanas uzraudzību, kā arī medicīnisko tehnoloģiju novērtēšanu un apstiprināšanu ir Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūra (VSMTVA).

7. Arī 2002.gada 19.februāra Ministru kabineta noteikumi Nr.77 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” nosaka minimālo diagnostisko, ārstniecisko un pacientu aprūpes aprīkojumu ārstniecības iestādēs.

8. Tomēr, neskatoties uz iepriekšminētajos normatīvajos aktos noteikto regulējumu attiecībā uz medicīniskajām tehnoloģijām, tos nepieciešams papildināt ar galvenajiem principiem attiecībā uz konkrētu medicīnisko ierīču nepieciešamā skaita regulējumu, lai panāktu atbilstošu reģionālo izvietojumu un attiecīgo pakalpojumu pieejamību pacientiem, izmaksu efektivitāti investētajiem līdzekļiem to iegādei, racionālu noslodzi, kā arī novērstu to nevajadzīgu lietošanu (piemēram, bieži pacientu nosūtot uz citu ārstniecības iestādi, tiek atkārtoti veikti tie paši izmeklējumi). Pašreiz ir izveidojusies situācija, ka ierīces bieži vien tiek pirktas neatbilstoši slimnīcas profilam un to izvietojums un noslogojums ir neproporcionāls. Kā arī, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci, attīstītu publiskās (valsts) un privātās partnerības principa ieviešanu un panāktu izmaksu efektīvu un kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību, nepieciešams radīt iespēju privātajiem investoriem izvietot ārstniecības iestādēs un nodrošināt ārstniecībā un diagnostikā izmantojamo medicīnisko ierīču darbību (pamatā tajās ārstniecības iestādēs, kur nepieciešams nomainīt novecojošās ierīces) saskaņā ar valsts noteiktiem veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas nosacījumiem.

III. Medicīnisko ierīču skaita un izvietojuma plānojuma pamatprincipi

9. Lai noteiktu rekomendējamo datortomogrāfu un kodolmagnētiskās rezonanses ierīču noslogojumu, VSMTVA ir veikusi analīzi un rekomendē 4700 izmeklējumus gadā vienai datortomogrāfa ierīcei un 4000 izmeklējumus gadā vienai kodolmagnētiskās rezonanses ierīcei. Minētie rādītāji varētu tikt vērtēti arī kā minimālie rekomendējamie, lai nodrošinātu ierīču racionālu noslogojumu. Kā arī VSMTVA, piemērojot Latvijas apstākļiem Eiropas valstu rādītājus, ir izstrādājusi 2.tabulā norādītos priekšlikumus medicīnisko ierīču skaita un izvietojuma plānošanas kritērijiem atbilstoši iedzīvotāju un veicamo manipulāciju skaitam.

2.tabula. Priekšlikumi par medicīnisko ierīču skaita un izvietojuma plānošanā izmantojamajiem rādītājiem

Piezīme.* Iedzīvotāju skaits uz vienu PET ierīci plānots pie nosacījuma, ja PET ierīci izmanto gan medicīniskajiem, gan zinātniskajiem mērķiem. Lai nodrošinātu racionālu un izmaksu efektīvu medicīnisko ierīču nodrošinājumu, nepieciešama 1 PET ierīce, kas izvietota kādā no ārstniecības iestādēm.

IV. Situācijas analīze par ārstniecības iestāžu nodrošinājumu

ar medicīniskajām ierīcēm un attiecīgo specialitāšu cilvēkresursiem

10. Salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm Latvijā medicīnisko ierīču skaits ir pietiekams un samērīgs. Kā redzams 1.attēlā, datortomogrāfu skaits Latvijā uz 100 000 iedzīvotājiem par 40% pārsniedz Vācijas un Somijas rādītājus. Magnētiskās rezonanses ierīču skaits uz 100 000 iedzīvotājiem par 14% atpaliek no Vācijas un par 40% no Somijas rādītājiem, bet ir uz pusi lielāks nekā Čehijā un par 40% lielāks nekā Slovākijā. Lineāro paātrinātāju skaits uz 100 000 iedzīvotājiem Latvijā ir uz pusi mazāks nekā 1.attēlā iekļautajās Eiropas Savienības valstīs.

11. Tomēr, lai nodrošinātu medicīnisko pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, svarīgs ir ne tikai attiecīgo medicīnisko ierīču kopējais skaits valstī, bet arī to reģionālais izvietojums. Pārsvarā visas ziņojumā ietvertās medicīniskās ierīces ir koncentrētas Rīgas pilsētas ārstniecības iestādēs, lai gan, analizējot ierīču skaitu atbilstoši iedzīvotāju blīvumam to apkalpes teritorijā, var secināt, ka šīs atšķirības starp pārējiem Latvijas reģioniem nav ļoti izteiktas (skat. 3.tabulu).

1.attēls. Medicīnisko ierīču skaits uz 100 000 iedzīvotājiem ES valstīs 2005.gadā

(pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem)

12. Lai gan informatīvajam ziņojumam būtu jāattiecas tikai uz medicīnisko tehnoloģiju izvietojumu stacionārajās ārstniecības iestādēs (slimnīcās), tomēr, kā jau iepriekš minēts, būtiska loma pakalpojumu, kurus sniedz ar šīm ierīcēm, nodrošināšanā ir arī ambulatorajām ārstniecības iestādēm, kas nozīmīgu daļu no šiem pakalpojumiem sniedz ne tikai ambulatorajiem, bet arī stacionētajiem pacientiem. Piemēram, atbilstoši 3.tabulā norādītajiem datiem, ambulatorajās ārstniecības iestādēs salīdzinoši vairāk ir uzstādītas magnētiskās rezonanses ierīces un mammogrāfi.

3.tabula. Medicīnisko ierīču reģionālais izvietojums ambulatorajās un stacionārajās ārstniecības iestādēs

(VSMTVA “Latmed” dati 2008.gada 1.martā)

13. Sakarā ar medicīnisko tehnoloģiju un ierīču straujo attīstību nozīmīgs ir esošo medicīnisko ierīču izvērtējums pēc to vecuma – izgatavošanas gada. Lielākā daļa medicīnisko ierīču 10 gadu laikā sasniedz būtisku uzlabojuma pakāpi un pēc speciālistu vērtējuma vairāk nekā pirms 10 gadiem ražotās ierīces tiek uzskatītas kā fiziski un morāli novecojušas. Tomēr, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, diagnostisko ierīču paredzamajam lietošanas laikam ir tendence arvien straujāk samazināties.

2.attēls. Medicīnas ierīču sadalījums pēc to izgatavošanas gada

14. Kā redzams 2. un 3.attēlā, 40% no valstī reģistrētiem lineāriem paātrinātājiem un gamma kamerām ir vecākas par 10 gadiem. Šajās ierīču grupās, salīdzinot ar citām, veco ierīču proporcija ir visaugstākā.

No valstī reģistrētiem mammogrāfiem 38% un 8% no datortomogrāfiem ir izgatavoti pirms vairāk nekā 10 gadiem. Stacionārās ārstniecības iestādēs 20% no šo grupu ierīcēm ir vecākas par 10 gadiem, kas sadalās šādi: gamma kameras 50% (2); mammogrāfi 33% (8); lineārie paātrinātāji 29% (2); angiogrāfi 20% (2) un datortomogrāfi 10% (4).

No ambulatorās ārstniecības iestādēs reģistrētām šo grupu medicīniskajām ierīcēm vecāki par 10 gadiem ir tikai 8 mammogrāfi.

3.attēls. Medicīnisko ierīču sadalījums pēc to izgatavošanas gada stacionārajās un ambulatorajās ārstniecības iestādēs

15. Analizējot ārstniecības iestāžu nodrošinājumu ar medicīniskajām ierīcēm un plānojot to racionālu izvietojumu, nozīmīgs rādītājs ir attiecīgo ierīču noslodze. Saskaņā ar VSMTVA un Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) informāciju medicīnisko ierīču noslodze ir nevienmērīga (skat. 4.tabulu). Piemēram, kodolmagnētiskās rezonanses ierīcēm Rīgā samazināta noslodze ir valsts SIA “Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca”. Plānojot ārstniecības iestāžu nodrošinājumu ar medicīniskajām tehnoloģijām un racionālu to izmantošanu, svarīgs rādītājs ir laiks, kurā attiecīgā ierīce atmaksājas. Pamatojoties uz valstī noteiktajiem veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas tarifiem, kuru aprēķinos tiek izmantots valstī noteiktais darba samaksas lielums medicīnas darbiniekiem, bet medicīnas iekārtu, materiālu un medikamentu sadaļas tiek noteiktas atbilstoši reālajām tirgus cenām, 4.tabulā ir parādīts gadu skaits, kuru laikā attiecīgā ierīce atmaksājas atbilstoši pašeizējiem veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas tarifiem.

4.tabula. Medicīnisko ierīču orientējošās noslodzes un vērtības atmaksāšanās vidējie rādītāji

* VOAVA dati par 2007.gadu (pakalpojumi, kurus apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem)

** VSMTVA rīcībā esošā informācija un veiktie aprēķini

16.Tomēr analizējot pakalpojumu, kurus sniedz ar šajā ziņojumā minētajām ierīcēm, pieejamību, redzams, ka gaidīšanas rindu garums plānveida ambulatoro pakalpojumu saņemšanai atsevišķās ārstniecības iestādēs ir samērā augsts (skat. 5.tabulu). Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka ziņojumā ir analizēta situācija tikai par valsts apmaksātajiem pakalpojumiem, kā arī ir divi būtiski faktori, kas ietekmē gaidīšanas rindu garumu. Pirmkārt, veselības aprūpes sistēmas piedāvājuma iespējas, kas var mazināt gaidīšanas rindu apjomu, otrkārt, sabiedrībā pastāvošais pieprasījuma apmērs pēc veselības aprūpes pakalpojumiem, kas gaidīšanas rindas var palielināt. Piemēram, valsts finansētajās veselības aprūpes sistēmās potenciālos pacientus lielākoties neierobežo materiāli apsvērumi, jo valsts sedz lielāko daļu vai pat visus ārstēšanās izdevumus. Līdz ar to, palielinoties valsts apmaksātu pakalpojumu apjomam, pieprasījums var pat pieaugt, jo aizvien vairāk pacientiem kļūs pieejami attiecīgie pakalpojumi.

17. Lai optimizētu radioloģisko izmeklējumu stratēģiju, samazinātu neinformatīvu vai nevajadzīgu izmeklējumu skaitu un samazinātu pacienta saņemto kopējo jonizējošo starojuma dozu, VSMTVA sadarbībā ar Latvijas Radiologu asociāciju 2004.gadā ir izstrādājusi “Vadlīnijas diagnostiskās radioloģijas izmeklējumu izvēlē”, kas ir rekomendējošas slimnīcu un primārās veselības aprūpes ārstiem. Minētās vadlīnijas ir nepieciešams aktualizēt un ieviest saskaņā ar valstī vienotu kārtību, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas.

18. Lai ārstiem un pacientiem būtu iespēja orientēties par gaidīšanas laiku attiecīgu pakalpojumu saņemšanai konkrētā ārstniecības iestādē, VOAVA katru mēnesi aģentūras mājaslapā publicē pārskatu ar informāciju par rindu garumu ārstniecības iestādēs plānveida ambulatoro pakalpojumu saņemšanai.

5.tabula. Pārskats par rindas garumu plānveida ambulatoro pakalpojumu saņemšanā

(VOAVA dati uz 2008.gada 1.martu)

19. Ņemot vērā to, ka veselības aprūpē viena no visaktuālākajām problēmām ir cilvēkresursi, tad, plānojot ārstniecības iestāžu nodrošinājumu ar ziņojumā iekļautajām medicīniskajām ierīcēm, ir svarīgi noskaidrot, kāds ir attiecīgo veselības aprūpes speciālistu nodrošinājums. Radiologs diagnosts, radiologs terapeits un radiologa asistents ir speciālisti, kas atbilstoši savai specialitātei ir tiesīgi sniegt pakalpojumus un veikt izmeklējumus ar šajā ziņojumā minētajām ierīcēm. Ārstniecības iestādēs, kur izvietotas informatīvajā ziņojumā noteiktās medicīniskās ierīces, ir nodarbināti 70% no visiem radiologiem diagnostiem, 95% no radiologiem terapeitiem un 69% no visiem radiologu asistentiem un rentgenoloģijas un radioloģijas māsām.

20. Tā kā galvenās cilvēkresursu problēmas veselības aprūpē ir ārstniecības personu vecuma struktūra un reģionālais izvietojums, kā rezultātā ir nepietiekams ārstniecības personu skaits atsevišķos reģionos vai atsevišķās ārstniecības iestādēs, tad, kā redzams 6.tabulā, arī radioloģijas speciālistu reģionālais sadalījums ir nevienmērīgs, jo to skaits vislielākais ir Rīgā (52,5% no kopējā radioloģijas speciālistu skaita valstī). Vienlaikus jānorāda, ka radiologa diagnosta specialitāte ir viena no ārstniecības personu specialitātēm, kur ir salīdzinoši liels gados vecāku, t.i. 60 gadus veci un vecāki, speciālistu īpatsvars, jo 26,8% no kopējā radiologu diagnostu skaita ir vecāki par 60 gadiem.

21. Attiecībā uz jaunajiem speciālistiem radioloģijas nozarē Medicīnas profesionālās izglītības centra dati norāda, ka 2009.gadā rezidentūru beigs 3 un 2011.gadā 1 radiologs terapeits, laika periodā no 2008. līdz 2011.gadam rezidentūru beigs 37 radiologi diagnosti un no 2008. līdz 2010.gadam mācību iestādes varētu absolvēt 98 radiologu asistenti, iegūstot 4.profesionālās kvalifikācijas līmeni (gadījumā, ja koledžu absolvē visi audzēkņi, kas pašreiz apgūst radiologa asistenta specialitāti).

6.tabula. Pamatdarbā strādājošo radiologu diagnostu, radiologu terapeitu un radiologa asistentu skaits un sadalījums pa reģioniem

(dati no VSMTVA Ārstniecības personu reģistra 2008.gada 1.martā)

V. Secinājumi, galvenās identificētās problēmas un rīcības virzieni racionāla medicīnas tehnoloģiju skaita un izvietojuma nodrošināšanai

Secinājumi:

1. Ziņojumā ietverto medicīnisko ierīču skaits ir pietiekams un samērīgs ar citām Eiropas valstīm.

2. Ziņojumā ietverto medicīnisko ierīču noslodze ir nevienmērīga (analizējot pakalpojumus, kurus apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem):

2.1. viszemākā vidējā noslodze ir mammogrāfiem (17%);

2.2. kodolmagnētiskās rezonanses ierīču vidējais noslogojums ir neapmierinošs, jo tās ir noslogotas mazāk nekā pusi no gada darbadienām;

2.3. pašreizējā periodā lineāro paātrinātāju noslodze ir optimāla;

2.4. angiogrāfu darbība ir ar 21% pārslodzi.

3. Sakarā ar zemo noslogojumu un ievērojamajām kodolmagnētiskās rezonanses ierīču, gamma kameru un lineāro paātrinātāju izmaksām, tās iegādei izlietotā finansējuma iespējamā atmaksa pārsniedz 10 gadus un ražotāja rekomendējamo ierīces darbības laiku.

4. Analizējot ierīču skaitu atbilstoši iedzīvotāju blīvumam to apkalpes teritorijā, var secināt, ka šīs atšķirības starp Latvijas reģioniem nav ļoti izteiktas, lai gan ziņojumā ietvertās medicīniskās ierīces ir koncentrētas Rīgas pilsētas ārstniecības iestādēs.

5. Attiecīgi vislielākais radioloģijas speciālistu skaits ir Rīgā (52,5% no kopējā radioloģijas speciālistu skaita valstī), bet starp pārējiem Latvijas reģioniem būtiskas reģionālās atšķirības cilvēkresursu nodrošinājumā nepastāv.

6. Radiologa diagnosta specialitāte ir viena no ārstniecības personu specialitātēm, kur ir salīdzinoši liels gados vecāku, t.i., 60 gadus veci un vecāki, speciālistu īpatsvars.

Galvenās identificētās problēmas:

1. Normatīvajos aktos netiek pietiekami atrunāti jautājumi, kas regulētu racionālu medicīnisko ierīču iegādi un prasības attiecīgo pakalpojumu sniegšanai ārstniecības iestādēm atbilstoši to darbības veidam, līdz ar to ziņojumā ietverto medicīnisko ierīču skaits ir pietiekams, bet noslodze un reģionālais izvietojums ir nevienmērīgs.

2. Ņemot vērā to, ka veselības aprūpes sistēmā kopumā galvenās cilvēkresursu problēmas ir ārstniecības personu vecuma struktūra un reģionālais izvietojums, arī radioloģijā ir nepietiekams ārstniecības personu skaits atsevišķos reģionos vai atsevišķās ārstniecības iestādēs.

Rīcības virzieni:

Lai panāktu racionālu un izmaksu efektīvu medicīnisko ierīču izvietojumu atbilstoši ārstniecības iestādes darbības veidam, tiek piedāvāti šādi rīcības virzieni:

1. Noteikt medicīnisko ierīču minimumu un prasības diagnostisko izmeklējumu veikšanai atbilstoši ārstniecības iestādes veidam.

Ministru kabineta noteikumu “Obligātās prasības ārstniecības iestādēm” projektā, kas aizstās līdz šim spēkā esošos Ministru kabineta 2002.gada 19.februāra noteikumus Nr.77 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”, izstrādāta sadaļa “Funkcionālo un instrumentālo diagnostisko izmeklējumu minimums”, kurā noteikts nepieciešamo diagnostisko medicīnisko ierīču minimums atbilstoši ārstniecības profiliem stacionāro ārstniecības iestāžu struktūrvienībās (nodaļās), paredzot dažādu medicīnisko ierīču minimumu dažāda līmeņa slimnīcām. Kā arī Ministru kabineta noteikumu projekta sadaļā “Prasības diagnostiskās radioloģijas, klīniskās fizioloģijas un endoskopiju nodaļai” noteiktas prasības dažādu diagnostisko izmeklējumu veikšanai, kas ļaus pārliecināties par ārstniecības iestādes spējām nodrošināt precīzus un ticamus izmeklējumu rezultātus. Pēc minēto Ministru kabineta noteikumu pieņemšanas un ārstniecības iestāžu diagnostisko struktūrvienību atbilstības novērtēšanas būs iespējams slēgt līgumus tikai par tādu diagnostisko pakalpojumu apmaksu no valsts budžeta līdzekļiem, kurus ārstniecības iestāde sniedz atbilstoši obligātajās prasībās ārstniecības iestādēm noteiktajiem kritērijiem.

Veselības ministrija ir izstrādājusi un 2008.gada augustā iesniegs izsludināšanai valsts sekretāru sanāksmē Ministru kabineta noteikumu “Obligātās prasības ārstniecības iestādēm” projektu.

2. Noteikt ārstniecības iestāžu radioloģijas pakalpojumu apjomu, ko apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem.

Medicīniskās tehnoloģijas (ierīces) tiks izmantotas koncentrēti, un to iegāde notiks atbilstoši noteiktajiem pakalpojumu pirkšanas kritērijiem.

Nepieciešamas izmaiņas Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1046 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”.

3. Lai ieviestu iepriekšminētos rīcības virzienus, nepieciešams precizēt kārtību, kādā VOAVA slēdz līgumus ar ārstniecības iestādēm par radioloģijas pakalpojumu sniegšanu.

Saskaņā ar precizētajām obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm attiecībā uz minimālo medicīnisko tehnoloģiju nodrošinājumu un VSMTVA izstrādātajiem pakalpojumu pirkšanas kritērijiem, jāprecizē veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kas pretendē uz valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanu, atlases procedūra.

Nepieciešamas izmaiņas Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1046 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”.

4. Attīstīt telemedicīnu un ārstniecības iestāžu radioloģijas dienestu digitalizāciju, lai efektīvi izmantotu informācijas apmaiņas un apstrādes iespējas un panāktu to, ka kvalitatīvus un izmaksu efektivitīvus pakalpojumus var nodrošināt ar mazāku radioloģijas speciālistu skaitu.

Lai uzlabotu informācijas apmaiņu diagnostikas, ārstniecības, konsultāciju un apmācību nolūkos starp medicīnas iestādēm, citiem speciālistiem un viņu aprūpē esošajiem pacientiem, kuri atrodas dažādās ārstniecības iestādēs visā valstī, nepieciešams turpināt uzsākto pamatnostādņu “e-Veselība Latvijā” īstenošanas plāna 2008.–2010.gadam, kas apstiprināts ar Ministru kabineta 2007.gada 24.oktobra rīkojumu Nr.660, realizēšanu. Piemēram, minētais plāns paredz centrālā vizuālās diagnostikas (radioloģijas) arhīva, centrālā klīniskās diagnostikas arhīva, telemedicīnas konsultāciju centru, kā arī centralizētas e-Veselības mājaslapas izveidi.

* Ministra informatīvais ziņojums “Par turpmāko rīcību slimnīcu nodrošināšanai ar medicīnas tehnoloģijām un to racionālu izmantošanu atbilstoši slimnīcu darbības mērķim” Ministru kabineta 2008.gada 5.augusta sēdē