Par Baltijas jūras piekrastes nākotni*

 

Reģionālas attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns:

 

Atbilstoši Ministru prezidenta 2006.gada 31.oktobra rezolūcijai Nr.18/D-3415-jurkol/11663 ar Ministru prezidenta 2007.gada 25.jūnija rīkojumu Nr.326 “Par darba grupu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatēto pārkāpumu izvērtēšanai” tika izveidota darba grupa piekrastes pašvaldību attīstības un teritorijas plānošanas traucējošo cēloņu identificēšanai. Atbilstoši rezolūcijā noteiktajam darba grupā iekļauti ministriju, nevalstisko organizāciju un Latvijas Pašvaldību savienības izvirzītie pārstāvji, lai sagatavotu ziņojumu par piekrastes teritorijā konstatētajām problēmām.

Izvērtējot esošo situāciju, kā arī apkopojot darba grupas dalībnieku sniegto informāciju, Reģionālas attīstības un pašvaldību lietu ministrija (RAPLM) ir sagatavojusi ziņojumu par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes pašvaldību attīstību un teritorijas plānošanu traucējošajiem cēloņiem iesniegšanai Ministru kabinetā.

Piekraste ir ekoloģiski jutīga teritorija ar savdabīgu kultūrvēsturisko mantojumu, patlaban tā ir sabiedrības īpaši pieprasīta rekreācijas vajadzībām un individuālajai apbūvei, kur saduras privātās un publiskās intereses. Latvijas piekrastes zona, kas 496 km garumā stiepjas gar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci, ir nozīmīga teritorija šādu iemeslu dēļ:

1) tradicionāli veidojusies paaugstināta iedzīvotāju koncentrācija un īstenoti dažādi apsaimniekošanas pasākumi;

2) joprojām sastopami labi saglabājušies augstas kvalitātes, daļēji dabiski, unikāli un teritorijai raksturīgi dabas veidojumi, ainavas, ekosistēmas, biotopi un sugas;

3) gadsimtu gaitā veidojusies savdabīga kultūrvide, kurā radīts un līdz mūsdienām saglabāts augstvērtīgs kultūrvēsturiskais mantojums;

4) aizvien vairāk ietekmē apdzīvoto vietu izplešanās, mājokļu būvniecība, tūrisms, transporta infrastruktūra, jo īpaši ostu attīstība, vēja enerģijas ražošanas paplašināšanas intereses, kā arī citas līdzīgas darbības.

Teritorijas plānošanas likums Latvijā nosaka četrus plānošanas līmeņus: nacionālo, reģiona (plānošanas reģioni), rajona pašvaldību un vietējo pašvaldību līmeni (skatīt tabulu). Visi līmeņi attiecas arī uz piekrastes teritorijām.

Atbilstoši spēkā esošajam valsts administratīvi teritoriālajam dalījumam piekrastes teritorija ietilpst 24 vietējās pašvaldībās, tai skaitā 4 republikas pilsētās. Ir apstiprināti Rīgas reģiona un Kurzemes reģiona teritorijas plānojumi, kā arī visām 6 piekrastes rajonu pašvaldībām teritorijas plānojumi ir stājušies spēkā. No 2002.gada rajonu pašvaldības un plānošanas reģionu teritorijas plānošanas funkcijas daļēji dublējas. Vietējā līmenī stabilitāte ir lielāka, it īpaši pilsētu pašvaldībās, kur ir finansiālā bāze un ilgstoši ir piesaistīti kvalificēti plānošanas speciālisti.

Tabula. Likumdošanā noteiktie teritorijas plānošanas līmeņi

Nacionālais līmenis	Nacionālais plānojums (1) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija
Reģionālais līmenis	Plānošanas reģiona teritorijas plānojums (5/5)
	Rajona pašvaldības teritorijas plānojums (26/24)
Vietējais līmenis	Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums (525/419)
	Detālplānojums

Visnozīmīgākais plānošanas dokuments, kas ietekmē katra konkrēta zemes īpašuma izmantošanu, šobrīd ir vietējās pašvaldības teritorijas plānojums. Tas detalizē augstāka līmeņa teritorijas plānojumos noteiktās vadlīnijas un nosaka plānoto (atļauto) zemes īpašumu izmantošanu 12 gadu perspektīvā. Atbilstoši Teritorijas plānošanas likuma regulējumam teritorijas plānojumi visām pašvaldībām bija jāizstrādā līdz 2007.gada 31.decembrim, taču informācija 2008.gada 1.februārī liecina, ka 3 vietējām piekrastes pašvaldībām teritorijas plānojumi joprojām ir izstrādes procesā, t.i., nav apstiprināti un izdoti kā pašvaldības saistošie noteikumi.

Teritorijas plānošana kā demokrātiskas pārvaldes instruments šobrīd darbojas nepilnvērtīgi, jo teritorijas plānojumu izstrādes procesā konstatētās pretrunas bieži netiek novērstas un teritorijas plānojumu apstiprina, piemēram, neskatoties uz vietējo iedzīvotāju, zemes īpašnieku vai sabiedrisko organizāciju iebildumiem.

Savukārt atsevišķu teritorijas plānojumu (Sakas pagasts, Rucavas pagasts) izstrādes process ilgst daudzus gadus un dažādu valsts institūciju iebildumu dēļ tie ilgstoši netiek apstiprināti. Pašvaldību plānojumos bieži ir vāji izstrādāta pati būtiskākā sadaļa: teritorijas plānojuma risinājumu pamatojums jeb teritorijas attīstības koncepcija. Vāja šobrīd ir arī dažādo teritorijas plānojumu līmeņu savstarpējā sasaiste un koordinācija to izstrādes laikā. Piemēram, Rīgas plānošanas reģiona plānojums tika apstiprināts 2007.gadā, kad daudzām piekrastes pašvaldībām jau bija spēkā esoši plānojumi.

Svarīgākais normatīvais akts, kas nosaka saimnieciskās darbības ierobežojumus piekrastē, ir Aizsargjoslu likums. Aizsargjoslu likuma 6.panta otrās daļas 3.punktā noteikts, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla tiek noteikta kā ierobežotas saimnieciskas darbības josla līdz 5 km platumā, ņemot vērā dabiskos apstākļus. Pamatojoties uz šo nosacījumu, par piekrastes teritoriju ir jāuzskata līdz 5 km plata sauszemes josla gar jūras piekrasti. Likuma prasības ir saistošas visām pašvaldībām, kas skar Baltijas jūras krasta līniju.

Darba grupa, izskatot piekrastes problemātiku, detalizēti izskatīja un konstatēja piekrastes pašvaldību teritorijas plānošanu un attīstību traucējošos cēloņus vairākās jomās:

1) nacionāla līmeņa pamatnostādņu un stratēģijas trūkums;

2) nepilnības normatīvo aktu regulējumā;

3) piekrastes teritorijas attīstības un apsaimniekošanas nepietiekama uzraudzība un kontrole.

Informatīvajā ziņojumā aplūkoti vairāku apzināto attīstību traucējošo problēmu iespējamie risinājumi.

I. Nacionāla līmeņa pamatnostādņu un stratēģijas trūkums

Nacionālā plānojuma projekta (2001) daļā “Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes teritorija” tika uzsvērts, ka “attīstoties privātajai būvniecībai un pieprasījumam pēc rekreācijas telpas, nepieciešama papildu rīcība piekrastes reālai saglabāšanai, nepasliktinot tās ekoloģisko stāvokli un kultūrvēsturisko vērtību, kā arī nodrošinot visai sabiedrībai pieejamību šim nacionālas nozīmes dabas resursam”. Vienotas politikas trūkums piekrastes teritorijas attīstībai un nepārdomātā likumdošana attiecībā uz piekrastes denacionalizāciju neveicina kompleksu tās izmantošanu, pretstatot sabiedrības vajadzības un privātās intereses.

Attīstības plānošanas sistēmas likums, kas šobrīd tiek izskatīts Saeimā, paredz Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādi. 2007.gada oktobrī ir sagatavots Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030.gadam pamatziņojuma projekts. Stratēģiju Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija plāno 2008.gada decembrī iesniegt izskatīšanai Saeimā.

Stratēģija ir iecerēta kā politikas dokuments, kas sastāv no stratēģisko prioritāšu daļas – valsts stratēģiskajām (ietverot sociālos, ekonomiskos, vides un citus aspektus) ilgtspējīgas attīstības prioritātēm un valsts telpiskās attīstības perspektīvas.

Priekšlikums. Darba grupa uzskata, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste telpiskās attīstības perspektīvā ir jādefinē kā valsts īpašu interešu teritorija jeb teritorija ar nacionālu vērtību, un nosacījumus tās saglabāšanai, izmantošanai un ilgtspējīgai attīstībai ir nepieciešams iekļaut nacionāla līmeņa politikas dokumentā.

Šī dokumenta piekrastes attīstībai mērķis būtu parādīt valsts interešu teritorijas vienotā sistēmā un noteikt vispārīgos plānošanas pamatprincipus reģionālajā un vietējā līmenī, kas ļautu līdzsvarot ekonomiskās attīstības, dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas mērķus, pēc iespējas novērst pretrunas starp atsevišķu pašvaldību attīstības plāniem, sabiedrības un zemes īpašnieku interesēm. Īpaši svarīgi ir noteikt skaidru politiku saimnieciskās darbības un apdzīvoto vietu attīstībai piekrastes teritorijā.

Priekšlikums. Turpmākajā plānošanas procesā, pēc Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādes, ir nepieciešams izstrādāt politikas plānošanas dokumentu piekrastes telpiskai attīstībai, kura darbības teritorija aptver visas piekrastes pašvaldības. Šajā dokumentā ir nepieciešams ievērtēt līdzšinējos pētījumus piekrastes teritorijās, piemēram, Latvijas valsts ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras veiktos piekrastes erozijas monitoringa rezultātus, iepriekš īpaši piekrastes teritorijai izstrādātos apsaimniekošanas plānus un programmas.

Šādā politikas plānošanas dokumentā būtu nepieciešams ietvert:

1) riska teritorijas un to ietekmi uz teritorijas attīstību, priekšlikumus piekrastes monitoringa programmas pilnveidošanai, to papildinot ar grafisko materiālu, kas uzskatāmi attēlotu krasta erozijas procesus un to dinamiku;

2) teritorijas apdzīvojuma struktūru un tās attīstības virzienus, veidošanas pamatprincipus un maksimāli pieļaujamos apjomus;

3) bioloģiskās daudzveidības, rekreācijas telpas un kultūrainavas saglabāšanas priekšnoteikumus, tos līdzsvarojot ar sociāli ekonomiskajām sabiedrības interesēm.

Dokumentam būtu jānodrošina pārskatāma un ilglaicīga informācija par attīstības procesiem piekrastē, uz kuras pamata savlaicīgi tiktu sagatavoti priekšlikumi nepieciešamajai rīcībai. Piekrastes teritorijas plānojums ir izstrādājams reģiona plānojuma ietvaros kā reģiona plānojuma sastāvdaļa jeb tematisks plāns. Plāna izstrādei ir jāpiešķir valsts budžeta finansējums un tā izstrāde RAPLM pārraudzībā jākoordinē Kurzemes un Rīgas plānošanas reģioniem. Plāna ieviešanai paredzētie pasākumi jārealizē vietējām pašvaldībām, specifisko problēmu risināšanai piesaistot līdzekļus no valsts un ES finansētām programmām. Lai sāktu darbu pie Piekrastes telpiskās attīstības stratēģijas, RAPLM 2008.gadā ir paredzējusi sākt pētījumu “Piekrastes teritorijas plānojumu izvērtējums un priekšlikumi piekrastes telpiskās attīstības stratēģijas izstrādei”. Kopējais plānotais finansējums šim pētījumam paredzēts Ls 7500 apmērā.

Šobrīd Latvijas Lauku attīstības programmas 2007.–2013.gadam projektā ir plānoti pasākumi tikai tūrisma aktivitāšu veicināšanai un tiek atbalstītas aktivitātes esošo tūrisma mītņu līdz 20 gultasvietām rekonstrukcija; esošo tūrisma mītņu ēdināšanas bloka būvniecība un rekonstrukcija nepieciešamā aprīkojuma iegāde; kempingu un hosteļu – koplietošanas virtuves, ēdamtelpas, tualetes un dušas jauna būvniecība vai rekonstrukcija, neietverot pirts, saunas būvniecība; tūrisma pakalpojumu sniegšanas dažādošana (piemēram, aktīvās atpūtas taku, veloceliņu, zirgu izjāžu laukumu, tiltiņu, peldvietu, distanču slēpošanas trašu, rotaļlaukumu un atrakciju labiekārtošana un izveide, un nepieciešamo iekārtu, aprīkojuma iegāde iepriekšminētās infrastruktūras kopšanai un uzturēšanai); vides aizsardzības investīcijas lauku tūrisma mītnē – notekūdeņu attīrīšanas sistēmas un nosēdaku izveide un rekonstrukcija, šīfera jumta seguma nomaiņa ar videi draudzīga materiāla segumu.

Lai varētu pieteikties uz šiem atbalsta pasākumiem, jāņem vērā, ka:

1) pasākuma īstenošanas vieta ir lauku teritorija, izņemot Rīgas rajonu;

2) atbalsta saņēmēji ir zemnieku saimniecības, fiziskās personas, kuras reģistrējušās kā nodokļu maksātāji, komersanti, biedrības un nodibinājumi.

Valsts reģionālās attīstības aģentūra 2006.gadā izstrādājusi Valsts atbalsts programmu “Ieguldījumi piekrastes pašvaldību infrastruktūras attīstībā”, kurā paredzētais finansējums netika iekļauts ministrijas finansējamo prioritāšu sarakstā.

Šajā dokumentā tika noteikti mērķi, uzdevumi un sasniedzamie rezultāti, kā arī kritēriji valsts atbalsta sniegšanai vietējām pašvaldībām, kas atrodas piejūras teritorijās, izņemot republikas nozīmes pilsētas, taču programmas virzība tika apturēta.

Izmantojot minētās Valsts atbalsta programmas projekta materiālus, lai sekmētu pašvaldību īpašumā esošo tūrisma un administratīvās teritorijas infrastruktūras objektu sakārtošana un attīstību, pēc piekrastes teritorijas plānojuma izstrādes ir nepieciešams pašvaldībām paredzēt valsts atbalsta līdzekļus mērķdotāciju veidā šādiem pasākumiem:

1) pludmaļu labiekārtošanai;

2) glābšanas dienesta piekļuves nodrošinājumam;

3) ceļu un autostāvvietu ierīkošanai;

4) krasta erozijas izvērtējumam un ierobežošanai.

II. Nepilnības normatīvo aktu regulējumā

Latvijas piekrastes dabas resursu aizsardzībai ir gara vēsture. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste tiek aizsargāta vairāk nekā 150 gadu. Piekrastes joslā galvenokārt tikuši saglabāti savulaik stādītie kāpu meži, ierobežota būvniecība un derīgo izrakteņu ieguve. Šobrīd sauszemes un jūras teritoriju izmantošanu un aizsardzību piekrastes zonā Latvijā nosaka normatīvie akti, kas ir atbilstīgi ES direktīvām.

Piekrastes zonu aizsardzību un apsaimniekošanu nosaka vairāki tiesību akti.

Aizsargjoslu likums (likums pieņemts 1997.gadā, grozījumi izdarīti 2002., 2003., 2005.gadā). Papildus specifiskām aizsargjoslām likums nosaka:

• krasta kāpu aizsargjoslu, kuras platums nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, izņemot pilsētas un ciemus, kurās aizsargjoslu platumu var samazināt līdz 150 metriem, ietverot īpaši aizsargājamos biotopus;

• ierobežotas saimnieciskās darbības joslu līdz 5 kilometru platumā sauszemē, kas tiek noteikta, ņemot vērā dabiskos apstākļus;

• jūras aizsargjoslu, kas aptver pludmali un zemūdens šelfa daļu līdz 10 metru izobatai.

Lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu, kā arī saglabātu buferzonu krasta kāpu stabilitātei, likums nosaka vairākus sauszemes un jūras teritorijas izmantošanas ierobežojumus, kas galvenokārt attiecas uz būvniecību un pilsētu attīstību, meliorāciju un mežu apsaimniekošanu, vienlaikus uzliekot par pienākumu pašvaldību teritorijas plānojumā paredzēt iespēju piekļūt pludmalei.

Normatīvie akti, kas regulē saimnieciskās darbības ierobežojumus piekrastē, galvenokārt ir vērsti uz dabas vērtību saglabāšanu. Visbiežāk dažādas nevalstiskās dabas un vides aizsardzības organizācijas iebilst pret apbūves attīstību krasta kāpu aizsargjoslā, ciemu teritoriju paplašināšanu, pamatojoties uz to, ka tiek iznīcināts dabiskais kāpu reljefs, mainās piekrastes ainava, kā arī privātīpašumu apbūves teritorijas norobežo piekļuvi pludmalei un ierobežo tās izmantošanu tūrismam un rekreācijai. Normatīvie akti nosaka darbības, kas nav pieļaujamas piekrastes teritorijā, nolūkā to pasargāt no antropogēnās slodzes, taču trūkst normatīvo aktu vai nacionāla līmeņa politikas dokumenta, kas regulētu, kāda piekrastē pieļaujama attīstība.

Tā kā valstī ilgstoši trūkst nacionāla līmeņa politikas dokumenta piekrastes attīstībai, pamatproblēma teritorijas plānošanā piekrastes pašvaldībām ir konflikts starp Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas un tai piegulošo zemju izmantošanu saimnieciskajai darbībai, tajā skaitā apbūvei, un likumdošanā noteiktajiem ierobežojumiem. Aizsargjoslu likuma grozījumi, kas tieši ietekmē zemes izmantošanas iespējas, jeb “spēles noteikumu” maiņa ir radījusi spriedzi vietējā sabiedrībā un zemes īpašniekos. Deviņdesmitajos gados, kad atsevišķām pašvaldībām tika izstrādāti un apstiprināti teritoriju plānojumi, to teritoriju atļautā izmantošana piekrastē tika noteikta saskaņā ar spēkā esošo Aizsargjoslu likumu. Paļaujoties uz šo dokumentu un izstrādāto teritorijas plānojumu, daudzi iegādājās zemes īpašumus. Pašvaldībās, kurām nebija spēkā esoša teritorijas plānojuma, zemes tirgus tika balstīts uz likumdošanā noteikto atļauto izmantošanu. Aizsargjoslu likums no tā pieņemšanas 1997.gadā ir ticis grozīts 2002., 2003. un 2005.gadā. Pirms Aizsargjoslu likuma pieņemšanas 1997.gada 5.februārī ierobežojumi būvniecībai kāpu aizsargjoslā jau pastāvēja. Spēkā bija Ministru kabineta 1996.gada 7.augusta noteikumi Nr.324 “Noteikumi par aizsargjoslām”, bet vēl agrāk – 1990.gada 18.jūnijā pieņemtais Latvijas Republikas Ministru Padomes lēmums Nr.30 “Par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas paplašināšanu”, kas faktiski noteica līdzīgus kritērijus kā pieņemtais likums.

Desmit gadu laikā Aizsargjoslu likuma 36.pants ir paredzējis trīs dažādus regulējumus attiecībā uz jaunu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā. Visi regulējumi paredzēja iespēju attīstīties ostām un zivsaimniecības uzņēmumiem, bet ierobežoja privāto apbūvi.

Pirmā Aizsargjoslu likuma redakcija paredzēja, ka krasta kāpu aizsargjosla ir jānosaka vismaz 300 m plata visā piekrastē un, saņemot nepieciešamo ekoloģiskās ekspertīzes atzinumu, apbūvi varēja veikt nekustamo īpašumu bijušie īpašnieki un viņu mantinieki, kam nebija iespējas citu īpašumu izmantot apbūvei, vai ikviena cita persona, ja būvniecība bija paredzēta teritorijas plānojumā.

2002.gada 26.martā stājās spēkā Aizsargjoslu likuma redakcija, kas tiek kritizēta visvairāk. Tā tika pieņemta pēc tam, kad valsts prezidente bija nodevusi Saeimai otrreizējai caurlūkošanai Aizsargjoslu likuma grozījumus tieši 36.panta nosacījumu dēļ, jo Saeima nebija paredzējusi izņēmuma gadījumus, kad tomēr ir iespējama būvniecība. Redakcija paredzēja, ka krasta kāpu aizsargjoslā jaunas dzīvojamās un saimniecības ēkas drīkst būvēt vietās, kurās bijusi iepriekšējā apbūve un citur būvniecība ir iespējama, ja ir saņemts attiecīgās vides institūcijas pozitīvs atzinums un ja attiecīgās darbības paredzētas teritorijas plānojumā.

Praksē problēmas radīja jēdziens iepriekšējā apbūve, turklāt ar jēdzienu teritorijas plānojums tika saprasts arī detālplānojums. Līdz ar to, pat ja netika atrasti veci pamati, arī uz detālplānojuma pamata pašvaldībās, kurās nebija spēkā esošs teritorijas plānojums, tika pieļauta būvniecība. Tas bija pretrunā ar tobrīd spēkā esošo Ministru kabineta 2000.gada 9.decembra noteikumu Nr.423 “Noteikumi par teritorijas plānojumiem” prasībām, kas noteica, ka detālplānojums izstrādājams tikai pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma apstiprināšanas.

Aizsargjoslu likuma 36.panta nākamā redakcija stājās spēkā 2003.gada 22.jūlijā. Tajā tiek izdalītas trīs dažādas teritorijas:

• pilsētas (krasta kāpu aizsargjoslas minimālais platums ir 150 metri; būvniecība ir atļauta, ja tā paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un ir saskaņota ar reģionālo vides pārvaldi);

• ciemi (krasta kāpu aizsargjoslas minimālais platums ir 150 metri; ciemos, kuru robežas noteiktas teritorijas plānojumā un kuras pēc saskaņošanas ar Vides ministriju apstiprinājusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, būvniecība ir atļauta vietās, kur bijusi iepriekšējā apbūve (2005.gadā likumdevējs precizēja, ko šis jēdziens nozīmē), ja tā paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un ir saskaņota ar reģionālo vides pārvaldi);

• teritorijas ārpus pilsētām un ciemiem (krasta kāpu aizsargjoslas minimālais platums ir 300 metri; jauna būvniecība ir aizliegta).

Visās teritorijās ir pieļaujama esošo ēku rekonstrukcija, renovācija un restaurācija (nepārsniedzot esošo būvapjomu), darbības saskaņojot ar reģionālo vides pārvaldi.

Pašreizējo Aizsargjoslu likuma regulējumu varētu vērtēt kā apmierinošu, jo tiek izdalītas pilsētas, ciemi un lauku teritorijas, paredzot katrai kategorijai atšķirīgu regulējumu, līdz ar to nodrošinot ekonomiskās attīstības un vides aizsardzības sabalansētību. Turklāt netiek aizliegta palīgēku celtniecība, tādējādi atļaujot esošajiem māju īpašniekiem pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu.

Tomēr katri grozījumi ir mainījuši “spēles noteikumus”, un šobrīd, atšķirībā no tā, kā tas bija pirms desmit gadiem, vietējās pašvaldības savas iespējas attīstīties galvenokārt saskata, teritorijas plānojumos paredzot jaunas ciemu teritorijas dažāda blīvuma apbūvei.

Aizsargjoslu likumā noteiktie ierobežojumi apbūvei un intensīvai teritorijas izmantošanai piekrastes teritorijā tieši attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslu. Ja teritorijas plānojums ir izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, un ir apstiprinātas ciemu robežas, tajās piemērojami visi Aizsargjoslu likumā noteikto ierobežojumu atvieglojumi.

1. Ciemu robežu noteikšana

Ciemu robežu noteikšana teritorijas plānojumā ir instruments, ar ko regulēt apdzīvojuma struktūru, kā arī perspektīvo teritorijas izmantošanu, tajā skaitā apbūvi, un iespēju sadalīt nekustamos īpašumus platībās, kas mazākas par Aizsargjoslu likumā noteikto. Ciemu robežu noteikšana vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā atbilstoši likumā “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu” 11.pantā noteiktajiem kritērijiem un kārtībai ir viens no teritorijas plānojuma uzdevumiem saskaņā ar Ministru kabineta 2004.gada 19.oktobra noteikumu Nr.883 “Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi” 3.3.apakšpunktu. Ja ciems atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, tā robežu noteikšanas kārtību reglamentē arī Aizsargjoslu likuma 67.pants, nosakot prasību piekrastes pašvaldībām ciemu robežas saskaņot ar Vides ministriju. Vides ministrija, saskaņojot ciemu robežas, izvērtē aizsargājamo dabas teritoriju, mikroliegumu vai īpaši aizsargājamu biotopu iekļaušanas lietderību ciemu teritorijās. Ciemu teritorijām ir jānodrošina apbūvēto teritoriju sasaiste jeb funkcionalitāte un jāparedz situācijas, kad aizsargājams biotops, kas atrodas vēsturiskā ciema teritorijā, var tikt tajā iekļauts. Lai apbūves teritorijas pietuvinātu krasta līnijai, kā arī lai izvairītos no Aizsargjoslu likuma regulējuma jaunveidojamo zemes vienību platībai – minimāli 3 ha ārpus ciemu teritorijām –, vietējo pašvaldību teritoriju plānojumos tiek veidotas “izstieptas” ciemu teritorijas gar piekrasti un tādējādi teritorijas plānojumā tiek nodrošinātas nekustamā īpašuma sadalīšanas un apbūves iespējas. Jāatzīst, ka kritērija – iepriekšēja apbūve – lietošana ciemu robežu noteikšanai ir sarežģīta, jo vēsturisko apbūvi veido gan nelieli ciemi, gan lineāri, gar piekrasti izkaisītas savrupas bijušās zvejnieku sētas, atsevišķi, gan savrupi apbūves objekti – bijušās PSRS armijas bāzes.

Teritorijas plānojuma izstrāde, pamatojoties uz likuma “Par pašvaldībām” 14.panta otro daļu, ir pašvaldības pienākums šajā likumā noteikto funkciju izpildei, un lēmuma pieņemšana par ciema statusa piešķiršanu un tā robežām ir tikai vietējās pašvaldības kompetencē. Tādējādi šobrīd ciemu robežu apstiprināšanā iesaistītās institūcijas – RAPLM un Vides ministrija – ir tiesīgas vērtēt tikai vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma projektā noteiktā ciemu robežu priekšlikuma tiesiskumu, bet ne lietderību. Tajā pašā laikā Satversmes tiesas 2004.gada 9.marta spriedums lietā Nr.2003-16-05 nosaka: kaut arī Aizsargjoslu likuma 36.pantā iekļautās normas pašvaldībai dod tiesības izlemt citādi – paredzot ciemu teritorijās apbūves iespējas par 150 m tuvāk krasta līnijai, tomēr tās rīcības brīvību ierobežo Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības aizsargjoslas noteikšanas mērķis. Pašvaldībai tai noteiktās rīcības brīvības ietvaros, nepārkāpjot iepriekš minēto mērķi un ņemot vērā vietējo apstākļu specifiku, dotās tiesības izlemt citādi nozīmē tādu rīcību, kas vislabākajā veidā saskaņotu dabas vērtību saglabāšanas un attīstības intereses. Tādējādi Aizsargjoslu likuma 36.pantā noteiktie būvniecības ierobežojumi interpretējami tikai kopsakarā ar šā likuma 6.pantu, no kā izriet, ka nolūkā sasniegt 6.pantā minēto mērķi 36.pants kopumā aizliedz jaunu piekrastes apbūvi.

Šobrīd normatīvo aktu regulējums nosaka kritērijus apdzīvotas vietas ieskaitīšanai ciemu kategorijā, kas norādīti “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu” 11.pantā. Tie ir:

1) vēsturiski radusies vai plānota koncentrēta apbūve;

2) attiecīgajā apdzīvotajā vietā dzīvojoši pastāvīgie iedzīvotāji.

Normatīvo aktu regulējums nenosaka citus kritērijus ciemu robežu noteikšanai, nenosaka saskaņošanas procedūru un neizvirza kritērijus, pēc kuriem daļa no apdzīvotās vietas iekļaujama ciema teritorijā, un ko nav pieļaujams ietvert apdzīvotas vietas teritorijā.

Tā kā trūkst vienotu ciemu robežu noteikšanas kritēriju, ciemu robežu saskaņošana piekrastes pašvaldībās ir ieilgusi. RAPLM rīcībā esošie dati uz 2007.gada 30.novembri liecina, ka 14 piekrastes pašvaldībās, kurās ir izstrādāti un apstiprināti teritorijas plānojumi, Aizsargjoslu likuma 67.panta kārtībā apstiprinātas robežas ir 44 ciemiem. Par 14 ciemu robežām nav panākta vienošanās starp pašvaldībām, Vides ministriju un RAPLM, turklāt trijās no šīm pašvaldībām teritorijas plānojums ir stājies spēkā atbilstoši apstiprināšanas laikā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām. Šie dati vēl neatspoguļo pilnu piekrastes pašvaldībās esošo ciemu ainu, jo divas pašvaldības vēl nav teritorijas plānojumus izstrādājušus galīgajā redakcijā, lai iesniegtu tos ministrijā atzinuma saņemšanai un ciemu robežu saskaņošanai.

Ciemu robežu noteikšana un to saskaņošana tieši ietekmē arī teritorijas plānojumu izstrādes laiku. Ja ar Vides ministriju neizdodas saskaņot ciemu robežas, pašvaldības nevar pabeigt teritorijas plānojumu izstrādi. Šobrīd ir piekrastes pašvaldības, kam ir spēkā esoši teritorijas plānojumi, bet kuros nav saskaņotas ciemu robežas vai teritoriju attīstība ir apturēta tieši vēsturisko ciemu centros un esošās apbūves teritorijās, kur infrastruktūra ir piemērota ne tikai individuālas apbūves, bet arī tūrisma un rekreācijas attīstībai. Ja konflikta situācijai netiek rasts risinājums, teritorijas plānojumu izstrādes process apstājas. Šobrīd normatīvajos aktos nav noteikta procedūra ciemu robežu saskaņošanai konflikta gadījumā, un pašvaldībai, lai panāktu jaunu saskaņojumu ciema robežām, ir jāsāk jauna teritorijas plānojuma grozījumu procedūra. Ir pašvaldības, kuru teritorijas plānojumu izstrādes process ilgst vairākus gadus. Piemēram, Sakas pagasta teritorijas plānojuma izstrādes gaita.

Priekšlikums. Iesaistītajām ministrijām (Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai un Vides ministrijai) ir nepieciešams vienoties par turpmāko sadarbību ciemu robežu noteikšanā un vienotas pieejas izstrādei visām piekrastes pašvaldībām, pamatojoties uz Telpiskās attīstības perspektīvā noteiktajiem piekrastes attīstības priekšnoteikumiem un vadlīnijām. Nepieciešama metodika pašvaldībām ciemu robežu noteikšanai un grozīšanai.

2. Stāvlaukumu izvietojums piekrastē

Likuma “Par pašvaldībām” 15.pants nosaka, ka pašvaldības autonomā funkcija ir arī gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošanu; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošanu un uzturēšanu; atkritumu savākšanas un izvešanas kontroli; pretplūdu pasākumiem; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošanu un uzturēšanu).

Piekrastē šobrīd trūkst labiekārtotu stāvvietu automašīnu novietošanai un atpūtas vietu, tiek izbraukātas kāpas, nodarot kaitējumu dabai un sekmējot nekontrolējama sadzīves piesārņojuma izplatību. Aizsargjoslu likuma 36.panta piektajā daļā ir izvirzīta pamatota prasība piekrastē izveidot stāvlaukumus, taču šīs prasības realizāciju ierobežo Aizsargjoslu likuma 36.panta otrā daļa, kas krasta kāpu aizsargjoslā ārpus ciemu teritorijām aizliedz celt jaunas un paplašināt esošās būves. Tādējādi pašvaldības bieži vien nevar nodrošināt arī šīs prasības izpildi. Ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma apstiprināšanu šo problēmu nevar pilnībā atrisināt, jo spēkā esošā likumdošana būtiski ierobežo iespēju pašvaldībai iekārtot autostāvvietu (tās izbūvi ierobežo Aizsargjoslu likuma 36.panta otrajā daļā aizliegtā būvniecība) krasta kāpu aizsargjoslā, tādējādi ierobežojot pašvaldības iespējas izpildīt likuma “Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 2.punktā noteikto pašvaldību autonomo funkciju gādāt par teritorijas labiekārtošanu un radot problēmas ar jau esošajām stāvvietām.

Pēc piekrastes pašvaldību sniegtās informācijas, to rīcībā esošie nekustamie īpašumi ir nepietiekami, lai pašvaldības neatkarīgi varētu nodrošināt piekļuvi pludmalei un nodrošināt teritorijas autostāvvietu izbūvei.

Priekšlikums. Aizsargjoslu likumā jāiekļauj regulējums, kas paredz iespēju piekrastes teritorijās izbūvēt nepieciešamo infrastruktūru, lai būtu iespējama piekrastes teritoriju sabalansēta attīstība, ar to saprotot gan jaunas apbūves teritorijas, gan piekrastes izmantošanu rekreācijai. Nepieciešams novērtēt reālo pieprasījumu pēc apbūves un rekreācijas teritorijām, pieejamās jeb esošās apdzīvoto vietu apbūves un rekreācijas teritoriju platības un izmantošanas efektivitāti. Pašvaldībām jāspēj kaut daļēji nodrošināt teritorijas apbūvei, piekļuvei pludmalei un aktīvas rekreācijas iespējām piekrastē, kuras nepieciešams nodrošināt ar piebraucamajiem ceļiem un stāvlaukumiem, kā arī ar atkritumu savākšanu un citu pludmales apkalpošanai nepieciešamo infrastruktūru.

3. Piekļuves nodrošinājums

Aizsargjoslu likuma 36.panta piektā daļa nosaka, ka pašvaldības pienākums ir teritorijas plānojumā paredzēt kājāmgājēju piekļuvi pludmalei ik pa vienam kilometram, izveidojot gājēju celiņus. Likums nosaka maksimālo attālumu starp celiņiem, bet nenosaka attālumu starp stāvlaukumiem, nedz celiņu un stāvvietu savstarpējo sasaisti. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums, kas apstiprināts ar saistošajiem noteikumiem, ir normatīvais akts, kas saistošs visiem attiecīgajā administratīvajā teritorijā, tāpēc pašvaldības var noteikt gājēju celiņus teritorijas plānojumos, taču šīs plānojuma sadaļas realizēšanu ierobežo privātīpašums. Lai arī Aizsargjoslu likums ļauj veidot šos ceļus bez īpašnieka piekrišanas, praksē to realizēt var tikai Civillikumā noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesas 2004.gada 9.marta spriedums lietā Nr.2003-16-05 noteic, ka “nolūkā sasniegt Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsardzības aizsargjoslas noteikšanas mērķi, Aizsargjoslu likuma 36.pants spēkā esošajā redakcijā kopumā aizliedz jaunu piekrastes apbūvi”.

Darba grupa uzskata, ka auto stāvlaukumi drīkst atrasties kā kāpu teritorijā, tā tieši pirms kāpām, bet tie ir jāsasaista ar gājēju celiņiem, lai nodrošinātu visiem vienādas piekļuves iespējas atsevišķos piekrastes posmos, piemēram, peldvietās. Katrai autonomai pludmales daļai jābūt vismaz vienam piebraucamam ceļam/ielai pludmali apkalpojošā transporta vajadzībām. Gājēju celiņi var nebūt tām pludmales daļām, kuras neatrodas pret apbūvi. Autostāvvietas pilsētās un ciemos var veidot kā pašvaldību publiski pieejamus maksas stāvlaukumus; ārpus pilsētām un ciemiem – stāvlaukumus, saskaņā ar VAS “Latvijas valsts ceļi” teritorijas plānošanu regulējošo un citu normatīvo aktu prasībām.

Iepriekš minētais liecina, ka normatīvo aktu regulējums ir nepietiekams, lai realizētu vienādas piekļuves iespējas jūras piekrastei, kā arī tam nepieciešams valsts finansiāls atbalsts.

Priekšlikums. Vadlīnijas piekļuves vietu izveidei ir jāiekļauj Piekrastes telpiskās attīstības politikas plānošanas dokumentā, un jākonkretizē vietējo pašvaldību līmenī. Savukārt normatīvo aktu regulējamam jānodrošina iespēja to izdarīt tehniski un finansiāli, piesaistot valsts budžeta līdzekļus.

4. Īpašumtiesību nostiprinājums

Lai gan Baltijas jūras un Rīgas jūras līča pludmales (turpmāk – piekrastes josla) lielākoties ir valsts īpašumā, atbildīgas par to uzturēšanu ir pašvaldības, kas, neskaitot lielās pilsētas ar intensīvu apmeklētāju plūsmu vasaras periodā, nav spējīgas ieguldīt līdzekļus pludmaļu uzturēšanai un labiekārtošanai. Jāatzīmē, ka apsaimniekošanu un iespējamo attīstību apgrūtina nesakārtotie īpašumtiesību jautājumi – zemesgrāmatās nav nostiprinātas īpašumtiesības piekrastes teritorijās.

Tieslietu ministrija izstrādājusi Ministru kabineta rīkojuma un koncepcijas projektu “Koncepcija par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā uz valsts vārda”. Attiecībā uz apgrūtināto rīcību ar valstij piekritīgo piekrastes joslu koncepcijā ietverta šāda informācija: neierakstot piekrastes joslu zemesgrāmatā, netiks izpildīta viena no īpašumtiesību nostiprināšanas procedūrām. Saskaņā ar Civillikuma normām par nekustamā īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā, un gadījumā, ja kāds piekrastes joslas blakusīpašnieks nolemj patvaļīgi paplašināt sava īpašuma robežas, valstij nebūs iespējas aizsargāt savas intereses, savu īpašumu, jo nebūs nostiprinātas īpašumtiesības. Vienas Civillikuma normas (1104.pants) nosaka, ka valsts ir piekrastes joslas īpašnieks, savukārt citas (Civillikuma 994.pants) –, ka par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā.

Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustama īpašuma ieguvējam pret trešajām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc zemesgrāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku.

Neatrisinot jautājumu par piekrastes joslas ierakstīšanu zemesgrāmatā, ir apgrūtināta šīs teritorijas attīstība, arī piesaistot struktūrfondu līdzekļus. Būvniecības likuma 3.pantā noteikts, ka zemes gabalu drīkst apbūvēt, ja tā apbūve tiek veikta saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detālplānojumu un šo plānojumu sastāvā esošajiem apbūves noteikumiem un, noslēdzot līgumu, apbūve ir saskaņota ar zemes gabala īpašnieku (ja apbūvi neveic zemes gabala īpašnieks).

Saskaņā ar normatīvo aktu regulējumu pašvaldībai nav tiesību savus līdzekļus ieguldīt cita īpašumā, ja nav attiecīga līguma. Lai šādus līgumus varētu slēgt, neatliekami ir jārisina jautājums par piekrastes zonas pludmales joslas īpašnieka noteikšanu un tā ierakstīšanu zemesgrāmatā.

5. Kompensāciju piemērošana

Likums “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās un mikroliegumos” paredz iespēju saņemt divu veidu kompensācijas – atlīdzību vai zemes atpirkšanu. Spēkā esošais likums neparedz nekādu kompensāciju zemes īpašniekiem krasta kāpu aizsargjoslā, kuru tiesības izmantot īpašumu ir ierobežotas, piemēram, aizliegta vai ierobežota būvniecība, aizliegta galvenā cirte, vienlaikus krasta kāpu aizsargjoslas teritorijas tiek intensīvi izmantotas rekreācijai, rezultātā tās daudzviet ir piesārņotas ar sadzīves atkritumiem.

Kaut arī krasta kāpu aizsargjosla nav īpaši aizsargājama dabas teritorija un tā nav likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” minēto kategoriju skaitā, tomēr šajā joslā noteiktie īpašuma atsavināšanas un lietošanas tiesību aprobežojumi atsevišķos gadījumos ir daudz stingrāki nekā, piemēram, dabas liegumos vai aizsargājamo ainavu apvidos, kas iekļauti likumā “Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās un mikroliegumos” (Satversmes tiesas 2004.gada 9.marta spriedums lietā Nr.2003-16-05).

Priekšlikums. Darba grupa uzskata, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritorijā mežsaimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ nepieciešams normatīvais akts par iespēju saņemt kompensāciju, adekvāts minētajam likumam, lai tas “strādātu” visos kompensāciju gadījumos un tiktu paredzēti un piemēroti visi kompensāciju veidi. Pēc neapbūvējamo un citādi aizsargājamo teritoriju precīzas noteikšanas valstij ir jārada iespēja iegādāties savā īpašumā šādas teritorijas, piesaistot Eiropas Savienības (Eiropas Komisija ir definējusi šīs teritorijas atsevišķas vietas kā unikālas un īpaši aizsargājamas), kā arī starptautisku sabiedrisku un citu vides aizsardzības organizāciju, piemēram, Pasaules dabas fonds, līdzekļus. Vienlaikus tas attiecināms uz iespēju valstij atpirkt no privātīpašniekiem mežu zemes, kuros saimnieciskā darbība ir ierobežota, kā arī dodot iespēju piedalīties patiesā vides vērtību aizsardzībā juridiskām un privātpersonām, paredzot iespēju slēgt šo teritoriju apsaimniekošanas līgumus gadījumos, kad netiek nodrošināta kompensācija. Nosakot piekrastes teritoriju par nacionālu vērtību, kur saglabāti būtiski ierobežojumi saimnieciskajai darbībai, vēsturiskajiem mantiniekiem būtu piemērojams arī normatīvajos aktos paredzētais kompensāciju mehānisms.

III. Piekrastes teritorijas attīstības un apsaimniekošanas nepietiekama izmantošanas uzraudzība un kontrole

Bez jau minētajiem Aizsargjoslu likuma noteiktajiem ierobežojumiem piekrastes izmantošanu reglamentē Sugu un biotopu aizsardzības likums un likums “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”, kā arī likumi par konkrētām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Dažādo jomu regulējošie normatīvie akti, kas piemērojami piekrastes teritorijas plānošanā un attīstībā, radījuši neskaidrību par kompetento institūciju piekrastes pārvaldes jomā. Piemēram, īpaši aizsargājamai dabas teritorijai ir jābūt pārvaldes institūcijai, ja tādas nav, šo funkciju veic pašvaldība. Reāli nodrošināt aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanu ir iespējams ar apsaimniekošanas līgumiem starp valsti un pašvaldībām vai privātīpašniekiem, bet tas līdz šim nav risināts. Tāpēc nereti vietējie iedzīvotāji un zemes īpašnieki, apzinoties, ka normatīvie akti, arī pašvaldības teritorijas plānojums, neparedz apbūves iespējas krasta kāpu aizsargjoslā, kā arī nav iespējams īpašumu realizēt nolūkā gūt peļņu, veic patvaļīgu būvniecību, bez saskaņošanas ar vietējo pašvaldību un Valsts vides dienesta reģionālajām vides pārvaldēm.

1. Būvniecības kontrole

Valstī vispārīgo būvniecības pārraudzību veic Ekonomikas ministrija un tās pakļautībā esošā Valsts būvinspekcija, vietējās pašvaldībās būvniecību pārzina un kontrolē būvvaldes. Šāds modelis praksē ir izrādījies neefektīvs.

Pašvaldību un būvniecības dalībnieku vidū valdošs ir viedoklis, ka pašvaldībām ir problēmas apturēt patvaļīgi uzsāktu būvniecību pieprasītajās piekrastes teritorijās, jo pašvaldību būvinspektoriem nav kapacitātes organizēt šo procesu, to nevar realizēt arī bez pašvaldības atbalsta. Pastāv būtisks zaudējumu risks pašvaldībām, jo būvniecības ierosinātājs pašvaldību var iesūdzēt tiesā gadījumos, ja būvatļauju ir izsniegusi pašvaldība, taču tā ir izrādījusies nelikumīga, un būvniecība tiek apturēta.

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 152.panta otrajā daļā un 210.panta pirmajā daļā paredzēta iespēja pašvaldības administratīvajai komisijai uzlikt naudas sodu par patvaļīgu būvniecību. Taču bez personas saukšanas pie administratīvās atbildības būtiski ir panākt nelikumīgās būvniecības seku novēršanu.

Būvniecības likuma 30.panta sestā daļa, kas nosaka, ka gadījumā, ja būvniecība notiek bez akceptēta būvprojekta, pašvaldība pieņem lēmumu par šādas būvniecības radīto seku novēršanu (būves vai tās daļas nojaukšanu, iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu u.tml.). Būvniecības radīto seku novēršanas kārtību reglamentē Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumi Nr.112 “Vispārīgie būvnoteikumi” (5.7.nodaļa “Būvdarbu apturēšana, pārtraukšana, būves konservācija, būves nojaukšana un iepriekšējā stāvokļa atjaunošana”).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 358.panta pirmo daļu administratīvo aktu tā adresāts izpilda labprātīgi. Tādējādi, ja pašvaldība pieņem lēmumu (administratīvo aktu), ar kuru uzdod personai veikt būvniecības radīto seku novēršanu, personai šāds administratīvais akts ir jāizpilda labprātīgi, bet, ja lēmums netiek izpildīts, to izpilda izpildiestāde.

Papildus tam Administratīvā procesa likuma 368.panta pirmā daļa nosaka, ka administratīvo aktu, kas uzliek adresātam pienākumu izpildīt noteiktu darbību (arī – izdot noteiktu lietu) vai aizliedz izpildīt noteiktu darbību, izpilda piespiedu kārtā ar aizvietotājizpildes, kas paredzēta arī Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumos Nr.112 “Vispārīgie būvnoteikumi”, piespiedu naudas vai tiešā spēka palīdzību. Savukārt šā panta otrā daļa nosaka, ka izpildiestāde, pamatojoties uz ārējo normatīvo aktu un ņemot vērā lietderības apsvērumus, izvēlas piespiedu izpildes līdzekļus, maina tos, līdz sasniedz rezultātu.

Tādējādi pašvaldība vai tās noteikta izpildiestāde gadījumā, ja persona nepilda pašvaldības lēmumu par būvniecības radīto seku novēršanu, var uzlikt piespiedu naudu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 370.pantu. Šā panta otrā daļa nosaka, ka piespiedu naudu var uzlikt atkārtoti, līdz adresāts izpilda vai pārtrauc attiecīgo darbību. Atkārtoti piespiedu naudu var uzlikt ne agrāk kā septiņas dienas pēc iepriekšējās reizes, ja adresāts šo septiņu dienu laikā joprojām nav izpildījis vai nav pārtraucis attiecīgo darbību.

Priekšlikums. Viens no reāliem risinājumiem ir pašvaldības būvinspektoru iekļaušana Valsts būvinspekcijas sastāvā, ar to pastiprinot Valsts būvinspekcijas lomu, kapacitāti un rīcībspēju.

Lai risinātu iepriekš minēto priekšlikumu Ekonomikas ministrijas Būvniecības departaments ir veicis aprēķinus, lai noskaidrotu aptuvenās finanšu līdzekļu izmaksas būvniecības uzraudzības sistēmas pilnveidošanai. Aprēķini veikti, rēķinoties, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas valstī būs aptuveni 100 novadi un katrā no tiem būs nepieciešami vismaz 2 speciālisti. Aprēķins veikts, ņemot vērā Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumos Nr.995 “Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensācijām” noteikto atalgojumu (ar nosacījumu, ka rēķināts 75% no maksimālā atalgojuma, ņemot vērā IV kvalifikācijas pakāpi).

100 novadi x 2 speciālisti x (plānotā mēnešalga + atvaļinājuma pabalsts) x 24,09% sociālās iemaksas x 12 mēneši = Ls 2 444 605.

Tādējādi būvniecības uzraudzības sistēmas pilnveidošanai papildus nepieciešamais finansējums valsts budžetā ir aptuveni Ls 2 444 605 (konkrēti aprēķini, kuros nosaukti speciālistu amata nosaukumi, amatu saimes, līmeņi, mēnešalgu grupas pieejami Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamentā).

2. Kāpu zonas bojāšana

Joprojām neatrisināta problēma, kas nodara nopietnu kaitējumu videi, ir kāpu zonas izbraukāšana ar dažādiem transporta līdzekļiem. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 211.3 pants nosaka, ka kontroli pār mehānisko transportlīdzekļu pārvietošanos, tajā skaitā apstāšanos un stāvēšanas noteikumu ievērošanu, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslā, pludmalē vai īpaši aizsargājamā dabas teritorijā realizē pašvaldības domes (padomes) pilnvarotas institūcijas (amatpersonas).

Pēc Vides ministrijas sniegtās informācijas, Valsts vides dienesta inspektori 2007.gada 1.–3.ceturkšņa laikā par Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 6.punkta pārkāpumu – pārvietošanos ar transporta līdzekļiem krasta kāpu aizsargjoslā – sastādījuši 202 protokolus automašīnu vadītājiem un 2 kvadraciklu vadītājiem. Šie dati norāda uz pārkāpumu intensitāti un vienlaikus akcentē nespēju sodīt kvardraciklu vadītājus. Līdz šim brīdim nav atrisināta arī avārijas un glābšanas dienestu piekļuve pludmalēm, īpaši Baltijas jūras stāvkrastu posmos, tādēļ daļa šīs problēmas ir risināma, izbūvējot stāvlaukumus un nodrošinot piekļuvi pludmalēm.

Priekšlikums. Satiksmes ministrija ir sagatavojusi dokumentu paketi, lai risinātu jautājumu par iespēju kontrolēt mehānisko transportlīdzekļu pārvietošanās, tajā skaitā apstāšanās un stāvēšanas noteikumu, ievērošanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā. Normatīvo aktu ieviešanai un iespējamo soda sankciju piemērošanai nodibināmas līgumiskas attiecības starp vietējām pašvaldībām, valsts akciju sabiedrību “Ceļu satiksmes drošības direkcija” un Valsts vides dienestu.

 

* Ministra informatīvais ziņojums “Par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā konstatētajām problēmām, kas kavē pašvaldību attīstību un teritorijas plānošanu” Ministru kabineta 2008.gada 12.augusta sēdē