Pēc Ministru kabineta 28. septembra sēdes

Turpinājums no 1.lpp.

Esmu jau spēris pirmo soli — pārcēlis Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentu uz Uzņēmumu reģistra telpām, un tiek gatavota visu reliģisko organizāciju tehniskās reģistrācijas veikšana uz Uzņēmumu reģistra bāzes. Tas, neapšaubāmi, ietaupīs līdzekļus un padarīs procesu caurspīdīgāku, labāk pārskatāmu, bet nekādi neatrisinās problēmu — kuras reliģiskās kustības un organizācijas reģistrēt un kuras ne.

Šajā sakarībā esmu piedāvājis atgriezties pie pirmskara Latvijas modeļa, tas ir, pārvaldes izveidošanas. Atgādināšu, ka 1919.gadā pie Iekšlietu ministrijas tika nodibināts Garīgo lietu departaments, kas septiņus gadus vēlāk pārtapa par Garīgo lietu pārvaldi. Pēc neatkarības atjaunošanas pastāvēja Reliģisko lietu komiteja pie Ministru kabineta, vēlāk to reorganizēja par Reliģisko lietu departamentu un visbeidzot par Reliģisko lietu nodaļu. Tātad pastāvīgi šis statuss ir ticis pazemināts, bet pēc būtības reliģisko lietu pārzināšana prasa daudz nopietnāku attieksmi.

Pirmkārt, gribētos atdalīt reliģisko organizāciju reģistrāciju no politikas, jo šobrīd man kā tieslietu ministram ir jāparaksta lēmums par tās vai citas reliģiskās organizācijas reģistrēšanu vai nereģistrēšanu. Manuprāt, tas ir nepareizi, ir jānodibina organizācija, kas, objektīvi izvērtējot, veic reģistrācijas funkcijas. Jāsaka gan, ka pēdējā laikā ir savairojusies vesela virkne sektu un kultu, kas pat negatavojas reģistrēties, piemēram, sātanistu organizācija, dažas sabiedriskas organizācijas, kas nodarbojas ar reliģijas lietām, teiksim, scientologi, un tās faktiski ir ārpus jebkādas valsts kontroles. Taču mums ir jāievēro ne tikai konstitucionālās normas par reliģijas brīvību, bet jāseko arī tam, vai tiek garantēta drošība pilsoņiem. Šādas funkcijas ministrijas departaments nevar veikt. Visbeidzot, jāņem vērā, ka ir lietas, kas saistītas ar sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā tieši par reliģijas jautājumiem.

Tāpēc es piedāvāju Ministru kabinetam trīs iespējamos variantus, kādā veidā regulēt šos jautājumus. Pirmais — saglabāt esošo stāvokli, kas man personīgi nav pieņemams un ir neapmierinošs arī no tā viedokļa, ka reģistrācija ir pārlieku pietuvināta politiskiem lēmumiem. Otrs variants — vienkārša reģistrācija: reģistrētas tiek pilnīgi visas organizācijas, kas, varētu teikt, ir ļoti atklāts modelis un Latvijai nav piemērots. Un trešā iespēja — Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments tiek "izcelts" no ministrijas un pārveidots par tās pārraudzības iestādi. Ir jāveic dažas izmaiņas reliģisko organizāciju likumā, četros Ministru kabineta noteikumos un četros likumos, tad šī shēma var realizēties. Ministru kabinets piekrita trešajam variantam, līdz ar to līdz 1.novembrim Tieslietu ministrija sagatavos visus nepieciešamos dokumentus, grozījumus normatīvajos aktos un virzīs tos tālāk izskatīšanai Ministru kabinetā un Saeimā. Mani principā Saeimā atbalsta Cilvēktiesību komisija, ar kuru ir bijušas diskusijas par šo jautājumu, esmu ticies arī ar tradicionālo reliģisko konfesiju vadītājiem Latvijā, ar šo konfesiju konsultatīvo padomi, arī viņi principiāli piekrīt šādām pārmaiņām.

Visbeidzot gribētu runāt par trešo jautājumu, kas vēl tiek izskatīts Ministru kabineta sēdē, tas ir, par valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepciju. Atgādināšu, ka 1997.gada beigās un 1998.gadā es pats kā ārlietu ministrs ierosināju Ministru kabineta komitejas izveidošanu, kas sastāvētu no četriem ministriem, lai ievirzītu šo lietu valstiskā gultnē. Šobrīd sabiedrības integrācijas koncepcija ir gatava, tās izstrādāšanā ir piedalījušies 80 cilvēki, un tā pēc būtības uzrāda galvenos virzienus, kādos sabiedrībai vajadzētu strādāt. Kas vēl Ministru kabinetam būtu šodien jāizlemj bez šīs koncepcijas akceptēšanas? Kas ar šo lietu nodarbosies tālāk? Vai tas ir Tieslietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevums, kas šo procesu koordinēs? Dažas dienas pirms Ministru kabineta sēdes tikos ar izglītības un zinātnes ministri Silvu Goldi, un viņa principā neiebilst, ka to uzņemas Tieslietu ministrija. Tieslietu ministrijas pārraudzībā ir Naturalizācijas pārvalde, viena no centrālajām struktūrām, kas strādāja pie koncepcijas izveides. Ir izplānots lētākais variants, lai nekavējoties tiktu izvērsts reģionālais tīkls ar centrālo koordinācijas iestādi, kas būtu veidota uz Naturalizācijas pārvaldes bāzes, to vienkārši pārdēvējot un uzticot tai jaunas funkcijas. Ja Ministru kabinets šo modeli akceptēs, esmu gatavs par to uzņemties atbildību.

Visā visumā domāju, ka šī koncepcija nav tikai sabiedrības integrācijas koncepcija, tas ir liels visas sabiedrības konsolidācijas projekts, kurā ir skartas visas sabiedrībai svarīgās lietas — gan sabiedrības sociālā un reģionālā integrācija, gan izglītība, valoda un kultūra, to mērķi integrācijas procesā, gan informatīvo telpu pilnveidošana, jo visiem zināms, ka Latvijā pastāv divas informatīvās telpas — latviskā un krieviskā. Koncepcijā līdz sīkām detaļām ir izstrādāts ideālais modelis, bet, lai to realizētu līdz gada beigām, ir jāizstrādā rīcības plāns. Tas ir jautājums, par kuru vēl šodien tiks diskutēts — kas tad īsti uzņemas rīcības plāna sagatavošanu. Viens no priekšlikumiem ir izveidot ministru pārraudzības komisiju, bet tas kļūs skaidrs tikai pēc Ministru kabineta sēdes beigām.

Žurnālistiem bija daudz jautājumu, ko viņi uzdeva tieslietu ministram.

— Savulaik sabiedrības integrācijas programma tika daudz kritizēta. Cik lielā mērā tagadējās koncepcijas izstrādē ir ņemta vērā šī kritika?

V.Birkavs:

— Ir divi sabiedrības integrācijas koncepta dokumenti, nevis projekti, bet dokumenti. Viens ir iepriekšējais, kas tika kritizēts, un šis ir pēdējais, kurā daudzas piezīmes ir ņemtas vērā. Nevaru apgalvot, cik daudz, neesmu to analizējis. Bet, ņemot vērā plašo koncepcijas apspriešanu, manuprāt, pats integrācijas process jau ir sācies. Nevar koncepciju uzšūt kā cepuri un uzlikt sabiedrībai galvā. Koncepcijas izstrādei ir jābūt publiskai, un tāpēc arī bija publiska diskusija par to, kas ilga vairākus mēnešus ar mērķi uzklausīt sabiedrības domas un iestrādāt tās dokumentā. Starp citu, tieši kritikas rezultātā integrācijas koncepcija papildinājās ar nodaļām par sociālo integrāciju un reģionālo integrāciju.

— 15.decembris ir noteikts par datumu, līdz kuram ir jāapstiprina pati integrācijas programma. Cik tas ir reāli?

V.Birkavs:

— Domāju, ka tas ir reāli tieši tāpēc, ka koncepcija jau satur ļoti daudzus virzienus, kas vienkārši ir jāpārvērš praktiskos soļos. Cita lieta ir šīs programmas realizācija pilnā apmērā — lai to varētu izdarīt, ir nepieciešami lieli finansu resursi. Ir iecerēts izveidot sabiedrības integrācijas fondu, kas varētu piesaistīt lielus starptautiskos līdzekļus. Es gribētu teikt, ka tādā gadījumā, ja Latvijai izdotos īstenot šo sabiedrības integrācijas konceptu, tā būtu paveikusi neticami lielu uzdevumu un varētu kalpot par paraugu citām valstīm, kā mierīgā ceļā risināt ļoti sarežģītus jautājumus.

— Precizējošs jautājums — vai jūs domājat uzticēt atbildību par sabiedrības integrācijas koncepciju Pilsonības un nacionālo lietu pārvaldei, ko vēl tikai plānots izveidot?

V.Birkavs:

— Jā, esmu arī devis rīkojumu sagatavot visas nepieciešamās izmaiņas, lai tajā brīdī, kad Ministru kabinets to akceptēs, es ātri varētu iesniegt valdībai visus dokumentus.

— Kā Garīgo lietu pārvalde varēs ietekmēt nereģistrētās reliģiskās organizācijas?

V.Birkavs:

— Ir vienošanās, ka šo pārvaldi tomēr sauks par Sabiedrisko un reliģisko lietu pārvaldi. Pirmām kārtām tas būs ļoti rūpīgs pētniecības darbs, arī zināmu papildu regulāciju izstrādāšana, kas ļauj papildus kontrolēt reliģiskās kustības un organizācijas. Ir svarīgi vienlaikus saglabāt reliģisko brīvību, kas ir fiksēta mūsu Satversmē, un garantēt iedzīvotājiem drošību. Aizdomu gadījumā par iespējamu kaitējumu drošībai un veselībai būs darbs gan drošības struktūrām, gan mūsu darbiniekiem, kuri diemžēl ir tikai daži uz tūkstoti reliģisko organizāciju, bet spiesti apmeklēt šo kustību pasākumus, lai noskaidrotu to patieso dabu.

— Kādas ir valdības idejas kopīgas informācijas telpas izveidošanai?

V.Birkavs:

— Ir vesela virkne pasākumu, kā to risināt, bet konkrēti tie būs ietverti rīcības plānā.

Preses konferences turpinājumā runāja zemkopības ministrs Aigars Kalvītis , kas pastāstīja par grozījumiem likumā par cukuru un par Latvijas lauku attīstības plānu Eiropas Savienības pirmsiestāšanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībā:

— Ministru kabinetā tika apstiprinātas izmaiņas likumā par cukuru. Šī problēma šobrīd ir ļoti aktuāla, un es gribētu uzsvērt to, ka no nākamā gada valstī tiks ieviesta cukura un cukurbiešu audzēšanas kvotēšana. Kvotas pārstrādes uzņēmumiem piešķirs Zemkopības ministrija, bet cukurbiešu audzēšanas kvotas cukurbiešu audzētāji saņems Ministru kabineta noteiktā kārtībā, tādā veidā izslēdzot jebkādas iespējas diskriminēt citu rajonu biešu audzētājus attiecībā pret pašreizējo cukurfabriku akcionāriem. Kvotēšana acīmredzot notiks tā — tiks ņemti vērā pēdējo trīs gadu cukurbiešu audzēšanas apjomi, un procentuāli iekšējā tirgus patēriņam zemnieki saņems iespējas ražot noteiktu daudzumu biešu un pārdot tās par "A" kvotas cenu, pārējās bietes, kas būs izaudzētas virs šis kvotas, nāksies pārdot par "C" kvotas cenu, kas būs līdzvērtīga pasaules tirgus cenām, respektīvi, cukurniedru cukura iznākuma cenai. Domāju, ka šīs izmaiņas likumā sakārtos cukura tirgu, kas šobrīd ir viens no tirgiem, kas pilnībā nodrošina iekšējo patēriņu. Lielākā šī tirgus nelaime, kas izveidojusies pēdējo divu gadu laikā, ir tā, ka Latvijas cukura cena no pasaules tirgus cukura cenas atšķiras vismaz par 200 latiem. Tādēļ nav pieļaujama neplānota cukurbiešu audzēšana, jo tādā veidā zūd konkurētspēja pasaules tirgū. Un jāpiebilst, ka cukura ražošanas nozare būs pirmā Latvijas lauksaimniecībā, kurā būs ieviesta kvotu sistēma.

Gribētu pieskarties vēl kādam, manuprāt, ļoti svarīgam jautājumam, kas šodien tika izskatīts, — beidzot tika mainīts Sanitārās robežinspekcijas nolikums. Izmaiņas dod tiesības robežinspekcijai iekasēt maksu no importētājiem par analīžu vai kravu kontroles veikšanu uz robežas. Līdz šim visas analīzes un kravu kontrole tika veikta uz valsts budžeta rēķina atšķirībā no mūsu pašu eksportētājiem, kas to visu atmaksāja valsts iestādēm. Šie maksājumi būs atbilstoši Eiropas Savienības direktīvām, minimālā samaksa par tonnu būs 5 ekiji un par kravas apkalpošanu — 30 ekiji. Cenrādi izstrādās Zemkopības ministrija, un zemkopības ministrs to apstiprinās.

Šodien tika apstiprināta arī nacionālā programma ES pirmsstrukturālo fondu izmantošanai SAPARD, kas ir liels solis uz priekšu. Tuvākā mēneša laikā tā jāiesniedz Briselē, un cerams, ka nākamā gada laikā mēs jau varēsim izmantot šos līdzekļus mērķtiecīgām investīcijām lauksaimniecībā.

Arī A.Kalvītim tika uzdoti vairāki jautājumi.

— Divi jautājumi — kas notiks ar Jēkabpils cukurfabriku, vai tā pastāvēs? Un — vai tiešām visa cukura ražošana no Latvijas aizies uz Lietuvu?

A.Kalvītis:

— Jēkabpils cukurfabrika šobrīd nav maksātspējīga, Zemkopības ministrija nevar pieļaut biešu ievešanu fabrikā, kurai ir maksātnespējas problēmas, jo mēs nevaram garantēt, ka zemnieki par šīm bietēm saņems naudu. Materiālajām vērtībām nonākot rūpnīcā, tās tiek pakļautas izsaimniekošanai, un naudu savāks kreditori. Jēkabpils cukurfabrikas liktenis šobrīd ir tās akcionāru rokās, es prognozēju, ka viņi 15.oktobrī savā sapulcē pasludinās maksātnespēju, tiks iecelts administrators, un, protams, tad gan biešu audzētājiem, gan kreditoriem kopīgi būs jālemj, ko darīt ar šo ražotni — vai to ir iespējams atdzīvināt, atkārtoti nopirkt un darbināt vai arī Latvijā paliks tikai divas cukurfabrikas. Zemkopības ministrija šajā procesā nekādu līdzdalību ņemt nevar.

Kas attiecas uz jautājumu par Lietuvu — tas ir diezgan neskaidrs un nesaprotams, bet es gribētu teikt, ka, kvotējot cukurbiešu audzēšanu, bietes nekādā veidā uz Lietuvu pārcelties nevar. Bietes tiks audzētas Latvijā, pārstrādātas eksistējošajās cukurfabrikās, un es nekādas problēmas šajā kontekstā nesaskatu.

— Ja tiks likvidēta Jēkabpils cukurfabrika, kas notiks ar kvotēšanu, ņemot vērā iepriekšējos trīs gadus?

A.Kalvītis:

— Ir jāņem vērā, ka būs divas kvotas. Cukura ražošanas kvota, kas tiks izsniegta rūpnīcā, un šī kvota nekādā gadījumā nepārsniegs iekšējā tirgus patēriņu, kas ir mūsu galvenais mērķis, un, ja pastāvēs divas fabrikas, šī kvota tiks sadalīta starp tām atbilstoši to jaudām un iespējām, un, ja sējas laikā pastāvēs trīs darbotiesspējīgas fabrikas, tad kvota tiks sadalīta uz trim fabrikām. Biešu audzēšanas kvota tiks piešķirta visiem biešu audzētājiem, kas ar to ir nodarbojušies pēdējos trīs gadus. Gribu uzsvērt to, ka šīs kvotas būs brīvi pērkamas un pārdodamas, un, ja kādam kādā reģionā liksies, ka viņam biešu audzēšana ir neizdevīga, viņš savu kvotu varēs pārdot par naudu, kā tas notiek arī Eiropas Savienībā.

— Kas sadalīs kvotas biešu audzētājiem?

A.Kalvītis

: — Nekādā gadījumā kvotas zemniekiem nesadalīs cukurfabrikas, jo tādā gadījumā nav iespējams izslēgt akcionāru ietekmi uz fabrikas vadību. Kvotu sadalīšana notiks Ministru kabineta noteiktā kārtībā, un acīmredzot sadale tiks deleģēta Zemkopības ministrijai, vismaz es to tā vēlētos.

Preses konferences noslēgumā vārds tika dots iekšlietu ministram Marekam Segliņam:

— Šodien Ministru kabinets akceptēja ģenerāļa pakāpes piešķiršanu robežsardzes priekšniekam Gunāram Dāboliņam. G.Dāboliņš šo paaugstinājumu bija nopelnījis ar to, ka ir patiess godavīrs, ļoti izpildīgs, ļoti disciplinēts, ģenerāļa pakāpi viņam varēja piešķirt, arī ņemot vērā vajadzīgo izdienas ilgumu. Es biju tiešām gandarīts virzīt viņa kandidatūru šim paaugstinājumam.

Vēl kā pozitīvu notikumu gribu minēt to, ka virzās uz priekšu jautājums par tranzīta pārvadājumiem, konkrēti — iespējas uz Krievijas robežas izsniegt vīzas kravu pārvadātājiem šoferiem. Ir izskanējuši daudzi pārmetumi no cilvēkiem, kas nodarbojas ar tranzītbiznesu, par to, ka vīzu iegūšanas process ir pārāk sarežģīts un ka tas kavē uzņēmējdarbību. Tāpēc tiks iets izņēmuma ceļš, un vistuvākajā laikā Terehovas robežpunktā tiks izsniegtas vīzas tranzīta pārvadātājiem šoferiem.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā