Jānis Čakste kā īsti tiesiskas un demokrātiskas Latvijas pamatu licējs

Svētdien, 26.septembrī, ar dievkalpojumu Sesavas baznīcā noslēdzās Jāņa Čakstes 140. dzimšanas dienai veltītie piemiņas pasākumi

Piemiņas pasākums daudzi varbūt pirmoreiz uzzināja, ka Jānis Čakste bija talantīga, labi izglītota personība. Viņš vairākas lappuses ierakstījis Latvijas valsts veidošanas vēsturē juridiskajās zinībās, valsts un sabiedriskajā darbā Krievijā. Atzinīgi vārdi tika teikti arī viņam kā zinātniekam un Latvijas Universitātes profesoram.

Pāršķirstot rajonu laikrakstus, redzams, ka šī izcilā latvieša vārds šomēnes pieminēts daudzās Latvijas vietās. Par lielākajiem pasākumiem Jelgavā un tās apkaimē, kā arī Rīgā jau stāstīts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" ("LV" nr.297/299; 10.09., 300/301; 14.09., 302/303; 15.09.1999). Šie sarīkojumi un piemiņas brīži pulcināja vairākus simtus cilvēku no dažādiem Latvijas novadiem, kā arī vairākus desmitus pārstāvju no kuplās J.Čakstes dzimtas turpinātājiem Eiropā un Amerikā. Aizvadītajā svētdienā, 1999.gada 26.septembrī, ļaužu pilna bija Sesavas evanģēliski luteriskā baznīca, kurā 1859.gadā mācītājs Ernsts Roberts Foigts kristījis Jāni Čaksti. Te sabrauca cilvēki no daudziem Latvijas novadiem, arī Čakstes dzimtas pārstāvji. Jānis Čakste dzimis Sesavas (agrāk Lielsesavas) pagasta Čakstu—Zirņu mājās. Čakstu mājas kā kādreizējās kroņa mājas piederēja Čakstu dzimtai no seniem laikiem. Tādēļ dažos rakstos var lasīt, ka "gandrīz bez pārtraukuma te noritēja Čakstu ģimenes dzīve no auguma augumā". Publicētajās Čakstes biogrāfijās minēts, ka viņa vecāki ar retu čaklību nodevušies savas saimniecības izkopšanai un paplašināšanai. Ar laiku Čakstu māju saimniecība uzņēmīgos īpašniekus vairs neapmierināja. Tādēļ 1871.gadā Krišjānis Čakste nopirka īpašumu Vecsvirlaukas pagastā. Tā nosaukums laika gaitā mainījies — Emburgas, Salgales un tagad Sidrabenes pagasts. Tās bija Auču mājas, kur tagadējā mājā atklāja Jāņa Čakstes muzeju. Auči kļuva par Jāņa Čakstes otro dzimteni ne tikai skolas un studiju gados, bet arī par veselīga un radoša zemnieka un galdnieka darba un klusas atpūtas vietu līdz mūža beigām.

Svētdien, 26.septembrī, pulksten 10 Sesavas baznīcas zvans aicināja sabraukušos un nācējus no tuvākās apkārtnes uz Jāņa Čakstes piemiņai veltīto dievkalpojumu. To vadīja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, piedaloties evaņģēliski luteriskās baznīcas Jelgavas iecirkņa prāvestam Jānim Priedniekam un Sesavas baznīcas evaņģēlistam Valdim Bercam. Arhibīskaps J.Vanags sprediķī, pieminot Jāņa Čakstes personības lomu tautas dzīvē, salīdzināja mūsdienu valstsvīru darbības morālos, ētiskos un estētiskos principus. Savukārt prāvests J.Priednieks savā uzrunā atzīmēja Jāņa Čakstes lielo devumu latvietības jūtu audzināšanā viņa skolas gados Jelgavā, studiju laikā Maskavā kā arī, strādājot dažādos amatos un veicot rosīgu sabiedrisko darbību.

Pasākuma viesi vēl uzkavējās domās un pārrunās par latvieti Jāni Čaksti, kura vārdu tagad var lasīt Šveicē atklātajā Brīvības hallē. Tur starp simt visu laiku lielāko demokrātu vārdiem kā vienīgais Latvijas pārstāvis ir ierakstīts Jānis Čakste.

Dr.Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Piemiņas plāksne pie Sesavas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēstī, ka te 1859.gadā mācītājs Ernsts Roberts Foigts kristījis Jāni Čaksti

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

Redzēdams, ka viesi izmeklē sev pirmās vietas, viņš sacīja tiem līdzību: "Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajās vietās, jo var gadīties, ka ierodas kāds viesis, kas godājamāks par tevi, un tad nāk tas, kas tevi un viņu ielūdzis, un saka tev: "Dod šim vietu!", un tev ar kaunu jāapsēžas zemākajā vietā. Bet, kad esi ielūgts, tad ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi ielūdzis, nāk un saka: "Draugs, virzies uz augšu!" Tad tu būsi pagodināts visu priekšā, kas sēž pie galda. Jo, kas sevi paaugstina, to Dievs pazemos, bet, kas sevi pazemo, tas tiks paaugstināts."

(Lk. 14:6–11)

Sprediķis Sesavas baznīcā Jāņa Čakstes 140. dzimšanas dienai veltītajā dievkalpojumā 1999. gada 26. septembrī

Līdzības Bībelē ir veids, kā ar piemēriem no ikdienas dzīves stāstīt par lielām, svarīgām, pat mūžīgām lietām. Jēzus savu līdzību iesāk ar vārdiem: "Ja tevi kāds aicina kāzās". Skaidrs, ka viņš šeit nesniedz labas uzvedības pamācību saviesīgiem gadījumiem. Kāzas Jēzus līdzībās parasti simbolizē Valstību. Taču tikpat labi tās šeit var nozīmēt jebkuru sabiedrību plašākā nozīmē, arī valsti. Kāzas ir sabiedrisks notikums. Tajās piedalās daudzi cilvēki. Daudziem no tiem ir uzticēti īpaši pienākumi un amati. Visi pulcējas ap galdu, uz kā ir ēdieni un dzērieni un kas savā ziņā ir notikumu centrs. Šādu simbolu Jēzus ir izvēlējies Valstībai, valstij. Arī valsts nekad nav viens cilvēks. Valsts ir cilvēku kopums, kas gluži kā sapulcēti ap kādu lielu galdu, uz kura ir ēdiens un dzēriens un daudzas citas lietas. Ap to cilvēki sēž dažādos krēslos — cits augstākos, cits zemākos. Vietu jautājums ap šo valsts lielo mielasta galdu vienmēr ir bijis ļoti akūts. Tie pirmie, tie augstākie krēsli šķiet tie vilinošākie. Kādēļ tie ir tik vilinoši? Tur ir ērtāka sēdēšana, ēdienus tur pasniedz pirmajiem. Ja grib, var izmeklēt labākos kumosus un nav jābaidās, ka kaut kā pietrūks. Sēdēšana tajos arī lieliski ceļ pašapziņu — tu atrodies goda vietā, kur visi tevi redz. Tur ir iespēja izteikties pirmajam, bieži pat vienīgajam un lietas griezt pēc sava prāta. Tur cilvēks daudzējādā ziņā var justies pārāks pār citiem.

Tieši tādēļ, ka pirmās vietas un augstākie krēsli mēdz būt tik vilinoši, Jēzus savā līdzībā runā par to, ka ne jau tam pienākas goda vietā sēdēt, kurš tur pirmais piesteidzies un savu pēcpusi nolicis. Nav daudz tādu lietu, kas valstij un nācijai ir postošāki par ļaudīm, kas steidzas un raujas sēsties augstākajos krēslos tādēļ, ka tur ērtāk tikt pie bļodas un ka tur var izbaudīt varu un godu. Uz to varētu raudzīties arī no komiskās puses. Rihards Vāgners reiz Vecrīgā esot ieraudzījis leijerkastnieku, kurš spēlējis viņa Kāzu maršu. Viņš piegājis pie leijerkastnieka un teicis: "Draugs, tu spēlē par lēnu, tev tas kloķis jāgriež ātrāk!" Nākamajā dienā viņš atkal ieraudzījis leijerkastnieku tai pašā vietā, tikai tagad tam virs galvas bijis liels uzraksts: "Riharda Vāgnera audzēknis". Varētu pasmaidīt, redzot šādus "Vāgnera audzēkņus" grozāmies augstākajās aprindās. Valstīs ar īsu valstiskuma vēsturi daudz vieglāk tikt uz augšu cilvēkiem, kas, pielikuši uzrakstu pie savām durvīm, domā: "Es esmu valsts. Likums esmu es." Varētu pasmaidīt, ja tas nebūtu tik dārgs prieks. Nesagatavots cilvēks augstā vietā vienmēr izmaksā dārgi. Parasti aizkaitinājumu izraisa domas, cik izmaksā viņu savtība, taču droši vien daudz dārgāk maksā nemākulība un kļūdas. Pirmās vietas nav domātas tiem, kas tās un tikai tās kāro. Jēzus nosauc īpašību, kas ir absolūti nepieciešama cilvēkiem, kam nākas sēsties augstos krēslos. Tā ir pazemība: "Necenties apsēsties uzreiz pirmajā vietā. Sāc ar to, ka apsēdies pēdējā!" Jēzus līdzībā izejas punkts labai politiskai karjerai ir pazemība un lēnprātība. "Svētīgi lēnprātīgie," Viņš saka savā Kalna runā, "jo tie iemantos zemi." Vai tas nav paradoksāli? Vai tad ne ar lepnumu un pašcieņu mēs izcīnījām savu neatkarību, sacīdami sev: "Es visu spēju! Es visu varu un protu!" Jā, taču tas der revolūciju un brīvības cīņu laikam. Uzcelsmes un normālas attīstības laikā svarīgāka ir pazemība. Tāda pazemība, kas ļauj ieraudzīt sevī ne vēlmju tēlu, bet faktus — cik daudz es zinu, spēju un protu. Tāda pazemība, kas mudina vērtēt, vai es greznošu vietu, vai drīzāk vietai būs jāgrezno mani. Īsta pazemība mudina augt un pilnveidoties. Tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem pirmajos krēslos, bet uz visiem pie galda sēdošajiem. Mums, piemēram, patīk lepoties ar to, ka latvieši ir dziedātāju tauta. Patiesi, latviešiem ir apbrīnojami daudz labu koru. Mums ir daudz tautasdziesmu. Ir patīkami apsveikt sevi, ka piederi tādai dziedātāju tautai. Taču ko tu pats vari nodziedāt? Ir daudz labāk nevis lepoties par piederību dziedātāju tautai un blēt āža balsī, bet būt svētītam ar to pazemību, kas mudina iemācīties pašam skaisti dziedāt, spēlēt un varbūt pat dziesmas sacerēt.

Reiz viens no mūsu bijušajiem premjeriem man jautāja — vai tas ir grēks vēlēties varu, tiekties pēc amata? Varēja redzēt, ka viņu tas patiesi kremt, jo viņš bija viens no visvairāk kritizētajiem valsts vadītājiem. Cik labi, ka cilvēki sev to jautā! Motivācija, kādēļ cilvēks tiecas uz varu, ir ļoti svarīga. Ja to dara sava labuma, godkāres vai pašas varas dēļ vai tādēļ, ka sevi tik augstu vērtē, ka uzskata par nepieciešamu savus uzskatus uzspiest visiem, tad dzīšanās pēc varas tiešām var būt postoša un apgrēcīga. Tiekties uz pirmajiem krēsliem var arī tādēļ, ka sirds deg par visu galdu un tiem, kas ap to sēž, par to, lai visiem pietiktu un būtu droši un silti. Taču tad virzīšanos augšup saprot nevis kā karjeru, kā ceļu pretī arvien lielākai brīvībai un izdevībām, bet kā lielāku atbildību un kalpošanu. Tad cilvēks ir gatavs apsēsties arī pēdējā, vismazākajā vietā, lai tikai varētu savu roku kopējai lietai pielikt. Ja šī motivācija vēl savienota ar spējām, prasmi un zināšanām, tādam cilvēkam var droši sacīt: "Draugs, virzies uz augšu!" Tāds cilvēks būs par svētību savai valstij un tautai. Tauta tad nevis nopūtīsies par varu un neieredzēs to, bet pateiksies Dievam un aizlūgs par saviem vadītājiem. Svētīgi lēnprātīgie, svētīgi pazemīgie, jo tie iemantos zemi. Katram vadītājam vajadzētu zināt šos Kristus vārdus, kā iemantot savas zemes cieņu un savas tautas atzinību.

Kur lai ņem šo svētīgo pazemību? To var mācīties salīdzinājumā. Pirmskara Latvijas valsts ir bijusi ne tikai priekšzīme mums, bet arī apbrīnas priekšmets citām zemēm — kādi sasniegumi, kādi labi un progresīvi likumi. Taču tas neradās pats no sevis, bija vīri, kas par to gādāja. Šajās dienās īpaši pieminējām Jāni Čaksti, Latvijas Republikas pirmo prezidentu. Tas bija vīrs, kurš sāka no paša sākuma, no zemnieka sētas Sesavas pagastā līdz docentam, profesoram starptautiskajās tiesībās un jurisprudences doktoram. No studenta cepurītes līdz vienam no Latvijas Universitātes aktīvajiem dibinātājiem. Čakste nebija no tiem, kas labprāt ierodas, kad viss gatavs, un cenšas nosēsties pirmajā vietā. Vēl pirms Latvijas Republikas proklamēšanas viņš strādāja, lai Latvija varētu tapt, lai visām krievu impērijas tautām būtu brīvība un pašnoteikšanās, nevairīdamies arī no mazākiem krēsliem, pat ne no soliņa cietuma kamerā. Tauta viņu ievēroja, saskatīja viņā godājamu vīru un teica: "Draugs, virzies uz augšu!" 1918.gadā Jānis Čakste bija Nacionālās padomes priekšsēdētājs, 1922. gadā viņš atklāja Pirmās Saeimas darbu. Tai pašā gadā viņu ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu, kāds viņš palika līdz sava mūža galam. Sācis no sākuma, no zemnieku sētas, un gājis līdz Brīvības hallei Šveicē, kur Jāņa Čakstes vārds ierakstīts 100 lielāko demokrātijas cēlāju skaitā līdzās Linkolna, Čērčila un Saharova vārdiem. Pat viņa kapa piemineklis padomju laikos bija Latvijas neatkarības simbols, no kā vieni baidījās un stādīja tam priekšā kokus, bet citi riskēdami aizdedza pie tā sveces. Šodien ir nozīmīgāk raudzīties uz viņa dzīvi un paturēt atmiņā viņa izteikto apņemšanos, stājoties augstajā amatā, — gādāt, lai Latvija virzītos pa labu ceļu, lai būtu labi likumi, kārtība un saticība. Lai visi strādātu kopā.

Kas pats sevi paaugstina, to Dievs pazemo, bet pazemīgo Dievs paaugstinās — mācīja Jēzus Kristus. Viņš pats bija tam paraugs. Būdams pie Dieva, būdams Dievs, viņš neturēja par svarīgāko katrā ziņā palikt savā godības stāvoklī, bet iemiesojās un pieņēma cilvēka veidu, lai dzīvotu ar mums, daloties mūsu sāpēs un pārbaudījumos. Viņš izvēlējās Nācareti, pašu neievērojamāko no pilsētām, un vienkāršu amatnieka ģimeni. Viņš bija paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš iežēlojās par cilvēkiem un nāca, lai uzņemtos sodu par viņu grēkiem. Viņš nāca, lai katrs, kas viņam tic, varētu iegūt piedošanu un mūžīgo dzīvību. Kristus ir izteicis aicinājumu: "Mācieties no manis, es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." Ja tas nešķiet vilinoši šodienas ambiciozajam cilvēkam, tad vajag raudzīties, kurp Jēzu aizveda viņa ceļš. Svētie raksti liecina: "Tādēļ Dievs viņu ļoti paaugstinājis un devis viņam vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā locītos visi ceļi debesīs un virs zemes un pazemē un lai visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs un Dievam Tēvam par godu." Dzīvojot šodien, ir svarīgi salīdzināt sevi ar pagātnes lielajiem vīriem un raudzīties uz Jēzu Kristu, kas ir bijis pasaules vislielāko vīru paraugs un skolotājs un mūsu visu glābējs. Lai Dievs dod mums vairāk ar svētīgo pazemību apveltītu cilvēku, kuriem ar paļāvību varēsim sacīt: "Draugs, virzies uz augšu!"

Jāņa Čakstes piemiņai veltīto dievkalpojumu vada Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, piedaloties prāvestam Jānim Priedniekam ( attēlā pa kreisi ) un Sesavas draudzes evaņģēlistam Valdim Bercam; Sesavas baznīca 1999.gadā

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un evaņģēliski luteriskās Baznīcas Jelgavas iecirkņa prāvests Jānis Priednieks; ne tikai šī Jānim Čakstem izveidotā piemiņas zīme, bet visa baznīca bija rotāta rudens zelta ziediem un koku zariem Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"