Patiesā demokrāta Jāņa Čakstes darbus lasot

Prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Čakstes dienas ar sēdēm un konferencēm, referātiem un ziediem, rakstiem un korespondencēm presē nupat godam aizvadītas. Runas var aizmirst, ziedi novītīs, bet uz laiku laikiem grāmatplauktos paliks 140 gadu jubilejas reizē klajā laista pirmā Latvijas Valsts prezidenta literārā un dokumentālā mantojuma krājums "Taisnība vienmēr uzvarēs", kuru satādījis pazīstamais jaunās paaudzes žurnālists un augstskolas mācībspēks Ainārs Dimants un kuru izdevis apgāds "Jumava". Tas nav akadēmisks, bet dižā demokrāta pirmais atziņu, runu, dokumentu, rakstu un vēstuļu sakopojums gan. Grāmata iznākusi pēc akadēmiskās vienības "Austrums" ierosmes un sadarbībā ar Jāņa Čakstes Demokrātijas veicināšanas fondu. Tās izdošanu atbalstījusi Jāņa Čakstes ģimene.

Krājumu ievada profesora Jāņa Stradiņa, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta, konspektīvs, bet saturīgs raksts "Jānis Čakste un demokrātijas ideju iedibināšana Latvijā", kuru viņš referāta veidā cēla priekšā zinātniskās konferences klausītājiem LU Mazajā aulā 14.septembrī un kuru tajā pašā dienā nedaudz mainītā veidā publicēja arī "Latvijas Vēstnesis". Tāpēc tikai viens pagarāks un vienlaikus diskutabls citāts no šā opusa, kas, šķiet, savā veidā sasaucas ar šajās dienās no jauna sakāpināto interesi par K.Ulmaņa personību. Akadēmiķis raksta: "Kārlis Ulmanis neapšaubāmi bija lielāks taktiķis, darītājs ekstremālās situācijās. Domāju, Ulmaņa loma Latvijas neatkarības izcīnīšanas līkločos Brīvības karā bija izšķirīgā. Čakstes nozīme šajā posmā bija mazāk jaušama. Taču, ja runājam par Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts izveidošanu, par republikas starptautisku atzīšanu, tad te vairāk nopelnu pienākas Čakstem un Meierovicam. Arī Čakstes prasme saliedēt sabiedrību, personiskā aktivitāte miera laikos bija lielāka. Savukārt saspringtās personiskās attiecības ar Kārli Ulmani diemžēl ar laiku pārgāja klajā ienaidā, kur laikam pie vainas bijušas abas puses."

Čakste pēc izglītības nebija vēsturnieks, bet jurists. Taču, kā rāda aplūkojamā grāmata, Latvijas vēsturi viņš zināja labi, lai neteiktu teicami (un tas bija laikā, kad šādu priekšmetu vis skolā nemācīja!). Par to vispirms liecina krājumā ievietotā no vācu valodas tulkotā Čakstes brošūra "Latvieši un viņu Latvija" ("Die Letten und ihre Latwija"), kas iznāca Stokholmā 1917.gadā.

Tās pirmās nodaļas "Latvieši" pirmajā iedaļā "Pagātnē" autors izdara plašu ekskursu savas tautas vēsturē, no Senlatvijas sākot un ar XIX gadsimtu beidzot. Čakste savos spriedumos ir rezolūts. Tā, par vācu krustnešiem viņš raksta: "Viņi nenāca uz Līvzemi tādēļ, lai turp nestu kultūru, bet gan lai laupītu. Tā tūdaļ sākumā viņi saprata savu misiju, tā viņi to pildīja turpmākajos gadsimtos. Vietējie iedzīvotāji viņiem nebija nekas vairāk kā ekspluatācijas objekts. Vispirms tos aplika ar nodokļiem, tad ņēma viņu zemi (..). Viņi paši sasniedza turību un bagātību, kamēr tauta, līdz pēdējam izsūkta un visbargākai dzimtbūšanai pakļauta, tikko vilka dzīvību."

Pēc Čakstes domām, pirmo soli latviešu tautas stāvokļa atvieglošanā krievu kundzības laikā veica cars Aleksandrs I, atceldams dzimtbūšanu Kurzemē un Vidzemē 1817. un 1818.gadā. Taču, viņš kritiski turpināja, "emancipācija diemžēl izrādījās nepilnīga, jo notika bez zemes, tātad tā gan sniedza personisko brīvību, bet vienlaikus nedeva saimniecisko, bez kuras personiskā brīvība kļūst par putna brīvību. Kā parasti, viss notika, ņemot vērā feodālās muižniecības intereses, kurai, saglabājot savā īpašumā nelikumīgi piesavināto zemi un visas ar to saistītās privilēģijas, bija daudz iespēju arī paturēt sev mākslīgi veidotu varu."

Čakste vienlaikus vērsās pret pārkrievošanu, norādot, ka ierēdņu un tiesnešu amatos pastāvīgi ieceļ krievus, kuri nesaprot latviešu valodu, kuriem ir pilnīgi sveši tautas tikumi un paražas un kuri savu ierēdņa karjeru "vislabāk domājās īstenot rusifikācijā". Viņaprāt, tas kavē "visas zemes kultūras un materiālo attīstību".

Apgaismojot XX gadsimta problēmas, Čakste iedaļā "Mūsu dienās" sīki raksturoja Latvijas teritoriju, zemes sadalījumu starp dažādām īpašnieku kategorijām, iedzīvotājus un viņu nacionālo sastāvu, rūpniecības un lauksaimniecības attīstību, izglītības un kultūras stāvokli. Viņš atzīmēja, ka no Baltijas feodāļu puses nav gaidāma ne laikam atbilstoša un nepieciešama agrāro attiecību un nodevu reforma, ne arī kultūras veicināšana. No otras puses, norādīja Čakste, skolu sistēma sakarā ar rusifikācijas tendencēm pēdējā laikā ir cietusi diezgan ievērojamus zaudējumus. "Visa skolu virsvadība, sākot ar skolu inspektoru, uzskata rusifikāciju par svarīgāku lietu nekā izglītošanu."

Apakšnodaļā ""Baltiešu" vēlmes" Čakste nesaudzīgi kritizēja ķeizariskās Vācijas un vietējo vācbaltiešu plānus Pirmā pasaules kara laikā vai tā rezultātā anektēt Latviju vai vismaz Kurzemi. Viņš raksta: "Tiklīdz izcēlās pašreizējais tautu karš, tā Vācijā sākās aģitācija par to, lai mudinātu vācu valdību iekarot Krievijas Baltijas provinces un iekļaut tās Vācijas sastāvā. Vācu tautā šo ideju mēģināja popularizēt sapulču priekšlasījumos, vācu presē un skrejlapās (..). Vienmēr tika norādīts, ka šīs provinces kādreiz esot piederējušas vācu impērijai, ka arī tagad tā esot "vācu zeme"."

Latviešu politiķis ar skaitļiem un faktiem pierādīja, ka Latvija nav nekāda "vācu zeme", ka piemēram, Kurzemē 1897.gada vispārējā tautas skaitīšana uzrādīja tikai 51 tūkstoti vāciski runājošu cilvēku, turklāt to skaitā gandrīz ceturtā daļa bija ebreji. Ka vācieši Kurzemē un vispār Baltijas provincēs netiek vis kalpināti vai apspiesti, bet gluži otrādi — krievu administrācija viņiem arvien ir izrādījusi vislielāko pretimnākšanu, piešķīrusi tādas privilēģijas, kādas nav sastopamas nevienā citā Eiropas valstī, nodrošinājusi ceļu līdz visaugstākajiem amatiem Krievijā.

Čakstes secinājums bija, kā tagad mēdz sacīt, viennozīmīgs: "Latvieši grib nosargāt savu tautiskumu, saglabāt savu Dzimteni, savu Latviju nesadalītu, tie grib gūt pilnīgu iespēju un brīvību, lai savā Latvijā varētu paši vadīt un veicināt savu nacionālo, kultūras un ekonomisko attīstības gaitu (..). Latvieši neupurē savu mantu un dzīvību, lai pēc kara atkal nonāktu aizbildniecībā (..). Latviešu tauta gan, bez šaubām, ātrāk dosies pa savu attīstības ceļu uz priekšu un drīzāk varēs piedalīties Eiropas tautu kultūras darbā, ja tai būs iespēja patstāvīgi strādāt savā autonomā Latvijā." Protams, Krievijas sastāvā. Taču tas nedod tiesības apvainot Čaksti prokrievismā, jo tajā laikā ar retiem izņēmumiem tā domāja visi latviešu politiķi.

Tā kā pēc apskatītās brošūras uzrakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā 80 gadi, saprotams, ka ne visas tur izteiktās domas ir izturējušas laika pārbaudi. Taču nav šaubu, ka 1917.gadā citvalodu lasītāji ar šā izdevuma palīdzību saņēma pietiekami plašu un objektīvu informāciju par latvju zemi.

Čakste līdz ar vēl pieciem Latvijas politiķiem — J.Kreicbergu, A.Brēmeru, F.Grosvaldu, K.Ozoliņu un F.Trasunu — bija, tā teikt, pirmie latviešu parlamentārieši: viņus, 1906.gada aprīlī ievēlēja Krievijas I Valsts domē. Divas viņa runas, kā arī vairākas apelācijas, kuras parakstīja Čakste, pirmo reizi pārtulkotas latviešu valodā un ievietotas jaunajā grāmatā.

Tā kā Čakste bija Kurzemes guberņas deputāts un pirmām kārtām pārstāvēja latviešu zemnieku interses, viņš, protams, Pēterburgā runāja par agrāro jautājumu Latvijā vai konkrētāk, par mācītāju muižām, kuras parasti tika iznomātas un garīdznieki kļuva par uzņēmējiem. Deputātaprāt, un tolaik tas skanēja ķecerīgi, Baltijas novadā "būtu nepieciešams katrā ziņā atsavināt šīs zemes par labu zemniekiem un mācītāju algot vai kā citādi pabalstīt".

Vēl ķecerīgāki vārdi ir lasāmi Čakstes vēstulē Grobiņas baronam fon der Ropam, kuru 1906.gada 25.maijā publicēja viņa izdotā un rediģētā Jelgavā iznākošā avīze "Tēvija". Tās redaktors rakstīja: "Priekš Baltijas zemnieku apgādāšanas ar zemi ir vajadzīgs arī privāto muižu zemi ekspropriēt, kā arī mācītāju muižas līdz ar visiem mācītāju saimniekiem."

1906.gada 8.jūnijā Čakste parakstīja Valsts domes deputātu grupas apelāciju par notikumiem Baltijas provincēs. Tajā bija norādīts, ka šajā novadā joprojām ir spēkā kara stāvoklis, ka eksekūciju nodaļu priekšgalā stāvošie virsnieki liek iedzīvotājiem nekavējoties nokārtot visus pagasta nodevu maksājumu iztrūkumus utt., u.tml. Parlamentārieši prasīja iekšlietu ministru informēt Domi, kādus soļus viņš ir nolēmis spert, lai izbeigtu patvaļu un nelikumības Baltijas novadā.

Pārrunājamajā grāmatā ne viena vien Čakstes runa, raksts un viņa akceptēts dokuments stāsta par neatkarīgās Latvijas nodibināšanu un tās pirmajiem gadiem. Uzstājoties kā priekšsēdētājs priekšparlamenta — Tautas padomes svinīgajā sēdē 1919.gada 18.novembrī, viņš pamatoti atzīmēja, ka vispirms latviešu tautas brīves gribu saprata un izpildīja Latviešu pagaidu nacionālā padome. Tā "pirmā proklamēja latviešu tautas patstāvības lietu" (1918.gada 30.(17.) janvārī — R.T. ). Un turpināja: "To pašu saprata mūsu Tautas padome, kura neaprobežojās tikai ar proklamēšanu, bet kura tūlīt ķērās pie darba, uzņemdamās suverēno varu līdz Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai. Tautas padome proklamēja brīvo Latviju un iecēla pagaidu Ministru kabinetu."

Kad Čaksti ievēlēja par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, viņš savā runā 1920.gada 1.maijā solīja latviešu tautai un tās vietniekiem Augstajā namā: "Es varu apliecināt, ka centīšos sargāt sapulces objektivitāti, nepabalstot nevienu personu, nevienu partiju. Es centīšos gādāt par to, ka mūsu zeme attīstās pareizā ceļā, ka mums ierodas likumība, kārtība, ka mums ierodas saticība."

Sakot runu parlamenta svinīgajā sēdē pēc gada, Čakste atgādināja deputātiem, ka Tautas padome, lai gan tauta tai sekoja un pabalstīja to, tomēr nebija dabūjusi "atklātu, vispārēju tautas balsi savai darbībai (..), formāli (izcēlums mans — R.T. ) viņa nebija īstais Latvijas saimnieks". Tikai 1920.gadā notikušajās vispārējās vēlēšanās "radās šis saimnieks, šī augstā sapulce". Satversmes sapulci, uzsvēra orators, vēlēja bez ierobežojumiem, viņas pilnvaras aptver visu Latvijas valsts dzīvi, "uz viņu gulstas pienākums iekārtot un nodibināt mūsu valsti uz laiku laikiem". Galvenais uzdevums, kas jāveic visnotaļ demokrātiski ievēlētajai augstajai sapulcei, norādīja Čakste, ir valsts Satversmes izstrādāšana.

Viņš, runājot Satversmes sapulces svinīgajā sēdē 1922.gada 1.maijā, varēja jau ar gandarījumu atzīmēt, ka šis uzdevums ir izpildīts. Tas ir visievērojamākais parlamenta divu gadu pūliņu rezultāts. Otrs lielākais paveiktais darbs ir agrārreforma, "kas veikta tai pašā demokrātiskā garā". Taču vēl nav izdevies nostādīt valsti uz drošiem budžeta pamatiem, bet bez kārtīga budžeta nav domājama kārtīga saimniecība.

Čakste, uzstādamies 1.Saeimas atklāšanas sēdē 1922.gada 7.novembrī, vēlreiz akcentēja valsts galvenā likuma lielo nozīmi, savu runu sākdams ar vārdiem: "Augstā sapulce! Taisni šinī brīdī Latvijas valstī stājas spēkā Latvijas jaunā valsts Satversme. Šī jaunā Satversme ieved Latvijā jaunu iekārtu, viņa rada pa daļai jaunus valdības orgānus un citādi noteic tikpat esošiem, kā ar jauniem orgāniem viņu funkcijas."

Būdams jau Valsts prezidents, Čakste 1924.gada 18.novembrī publicēja armijas avīzē "Latvijas Kareivis" rakstu ar tiešu nosaukumu "Par valsts satversmi". Viņš definēja: "Satversme ir rakstītā likuma sakopojums, kurš aptver visus tos galvenos nosacījumus, kas attiecas uz valsts iekārtu (..). Šos likumus, kuri attiecas uz valsts iekārtu, uzlūkoja daudzās valstīs par sevišķiem, izciliem likumiem. Viņus dēvēja par pamatlikumiem, fundamentāliem likumiem pretī visiem citiem vispārīgiem likumiem."

Jau vienā no savām pirmajām runām neatkarīgajā Latvijā, kuru Čakste teica Latviešu zemnieku savienības Rīgas nodaļas sapulcē 1919.gada 30.maijā, viņš gluži mūsdienīgi atzīmēja, ka caur korupciju gājušas bojā daudzas tautas un valstis, un tāpēc "mums no tās ļoti jāsargās". Referents uzsvēra, ka visām valsts un valdības iestādēm jābūt "sevis cienīgām, taisnīgām un patiesām, kurām rūp tikai valsts labums". Ierēdniecībai jābūt augstākā mērā patiesi godīgai, un tāpēc vietas un amati jādod tikai cilvēkiem, "kuriem sirds un rokas ir šķīstas un tīras".

Labi zināms, ka Čakste atšķirībā, piemēram, no Ulmaņa, kas trīs reizes (!) bija ārlietu ministrs, bet tā arī pa īstam neiemācījās vai arī negribēja iemācīties kārtot starptautiskas lietas, kopā ar ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu bija viens no Latvijas ārpolitikas veidotājiem un balstiem. Šī viņa darbības šķautne labi redzama arī recenzējamajā grāmatā.

Čakste Tautas padomes uzdevumā jau 1919.gada sākumā devās uz Franciju, lai vadītu Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē. Spraigā darbā viņš pavadīja tur gandrīz pusgadu. Pēc atgriešanās Latvijā Čakste par padarīto franču zemē stāstīja intervijā, kuru 1919.gada 4.jūlijā publicēja Liepājā iznākošais laikraksts "Kurzemes Vārds". Viņš atzīmēja, ka Latvijas delegācijai bija divi uzdevumi: "Vispirms bija jārada cieši sakari ar mūsu jaunajām kaimiņu valstīm, kurām tāpat rūp viņu patstāvība, tāpēc stājāmies sakaros ar Igaunijas un Lietuvas delegācijām, lai radītu v i e n o t u d i p l o m ā t i s k u f r o n t i." Tas ir pilnīgi izdevies. Otrs uzdevums bija stāties sakaros ar sabiedrotajiem. Latvijas delegācija ir izstrādājusi plašu iesniegumu miera konferencei, lai iepazīstinātu Rietumu politiķus un diplomātus ar latviešu prasībām.

Nezināmā žurnālista pēdējais vaicājums Tautas padomes priekšsēdētājam skanēja: "Kā jūs domājat, vai mūsu atzīšana ir nodrošināta?" Čakste uz to atbildēja: "Mūsu iespaids ir, ka lielvalstu priekšstāvji izturas labvēlīgi pret jauno valstu centieniem un tos pabalstīs."

Antantes Augstākā padome (Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija) 1922.gada 26.janvārī atzina Latvijas neatkarību de iure . Aiznākamajā dienā notika šim vēsturiskajam notikumam veltīta Satversmes sapulces svinīga sēde, kur runu, protams, sacīja tās priekšsēdētājs. Viņš atzīmēja, ka ar 26.janvāra aktu suverēnās Latvijas vēsturē ir sācies trešais posms. Pirmo posmu iezīmēja 1918.gada 18.novembris, kad Tautas padome pasludināja Latvijas valsts neatkarību, un līdz ar to viņa "pirmo reizi uzstājās uz vēstures skatuves". Otrs posms sākās 1920.gada 1.maijā, kad sanāca Satversmes sapulce un darbs, kas bija iesākts 18.novembrī, ņēma jaunu likumīgu virzienu un nodibināja valstī tos drošos tiesiskos pamatus, uz kuriem tā var tālāk attīstīties un plaukt. Čakste savu kolēģu un visas latviešu tautas vārdā sacīja: "Mēs varam izteikt no sirds savu pateicību šīm lielvalstīm, kuras no savas puses ir spērušas visus soļus mūsu valsts ievešanai vispārējā valstu savienībā." Tajā pašā laikā viņš uzsvēra ar izceltiem burtiem, ka šajā savienībā Latvijas "tiesības ir savienotas ar pienākumiem" .

Uzstājoties Augstā nama svinīgajā sēdē 1922.gada 1.maijā, Čakste jau varēja konstatēt, ka Latviju ir atzinusi 31 valsts, tātad vairāk nekā puse pasaules valstu. Tas ir pierādījums, kā pasaule skatās uz jauno Latviju, pierādījums, ka Latvija ir spējusi iegūt uzticību visā pasaulē.

Tā paša gada 23.septembrī Čakste varēja teikt parlamentā runu par godu Latvijas uzņemšanai Tautu savienībā. Savu uzstāšanos viņš sāka ar vārdiem: "Esmu saņēmis šādu telegrammu: "Vakar pulksten 11.45 Tautu savienības plenārsapulce uzņēmusi Latviju Tautu savienībā.(..) Vecās kultūras tautas ir atzinušas mūsu valsti par spējīgu, par cienīgu, par stipru un par pienācīgu, lai uzņemtu viņu savā vidū."

1924.gada 6.februārī dienas laikraksts "Latvijas Vēstnesis" (nejaukt ar "Valdības Vēstnesi"!) atreferēja Čakstes publisko lekciju par Tautu savienību, tās izveidošanos un nozīmi, kuru viņš iepriekšējā dienā bija nolasījis LU Lielajā aulā. Pirmajā iedaļā "No anarhijas uz tautu saimi" lektors pakavējās pie Tautu savienības priekšvēstures, sākot ar seno Romu un beidzot ar 1899.gada Hāgas konferenci, kuras dienas kārtībā bija uzņemts arī atbruņošanās jautājums, bet "tas izkrita cauri". Atbildot nākamajā iedaļā uz jautājumu "Kas ir Tautu savienība?", referents paskaidroja, ka "šī ir tāda organizācija, kurai līdzīgas nevienas citas nav". Tā nav juridiska, bet politiska organizācija, kura valstu attiecības "nokārto sarunu veidā, ne ar pavēlēm".

Iedaļā "Tautu savienības sastāvs un orgāni" Čakste pastāstīja, ka šai organizācijai ir pirmbiedri — 32 valstis, kuras karoja pret Vāciju, un vēl 13 valstis, kuras kara laikā ievēroja Sabiedrotajiem pieņemamu neitralitāti (Spānija, Holande, Dānija u.c.). Latvija pieder pie otrās kategorijas valstīm. Tautu savienības padome sastāv no piecu lielvalstu pārstāvjiem un četriem pārstāvjiem no pārējām valstīm. Savienībai ir divi galvenie orgāni: padome un vispārējā sapulce (asambleja). Pēdējā piedalās visu valstu delegācijas, pa trim no katras valsts, bet tikai ar vienu balsi visiem kopā.

Pēdējā iedaļā "Tautu savienības līdzekļi pret karu" Čakste, kas diezgan kritiski vērtēja organizācijas darbības programmu, par tiešajiem līdzekļiem šim mērķim minēja bruņošanās ierobežošanu, nodrošinājumu pret iekarošanu (taču statūtu 10.pantā nebija teikts, ka uzbrukuma gadījumā tūliņ ies cietušajam palīgā, bet tikai, ka apspriedīs, ko darīt), sadursmes novilcināšanu, griežoties pie padomes vai šķīrējtiesas, un saimniecisku blokādi. Pie netiešiem līdzekļiem viņš pieskaitīja starpvalstu līgumu reģistrēšanu Tautu savienībā, līgumu revidēšanu, sekošanu starptautiskai situācijai, kas ir Savienības padomes pastāvīgs pienākums, un visu līgumu ar agresīvu mērķi, kas vērsti pret kādu trešo valsti, atcelšanu.

Šajās dienās mūsu valstī un aiz tās robežām plaši atzīmē LU 80.gadskārtu. Čakstes vārds ir cieši saistīts ar Latvijas lielākās un prestižākās augstskolas vārdu. Viņš piedalījās gan tās izveidošanā un darbības ievadīšanā, gan bija šīs mācību iestādes profesors, lasot lekcijas starptautiskajās tiesībās, un dr.iur.honoris causa (goda doktors).

Pārrunājamā izdevumā ir ievietotas divas laikmeta liecības, kuru autors ir Čakste un kuras tapušas sakarā ar Latvijas augstskolas atklāšanu 1919.gada rudenī. Avīze "Brīvā Zeme" 28.septembrī nodrukāja viņa rakstu ar trāpīgu nosaukumu "Mūsu gaismas pils". Topošais profesors, par kuru viņs kļuva jau 14.novembrī, rakstīja: "Tas vairs nav sapnis, bet patiesība (..). Šodien atveras šīs mūsu gaismas pils vārti (..) , un līdz ar to apsveicam viņas jaunos iedzīvotājus — profesorus un studentus." Tajā pašā dienā Čakste runāja augstskolas atklāšanas svinīgajā aktā Nacionālajā operā, cita starpā sacīdams: "Mācību spēkiem es novēlu sekmes viņu darbā, brīvi viņi lai izdara savus pētījumus zinību dziļumos un brīvi lai viņi māca tās patiesības un taisnības, ko viņi izpētījuši (..). Mūsu jaunatnei, kas jau iestājusies un vēl iestāsies Latvijas augstskolā, novēlu ne vien sekmes studijās, jo nav šaubu par viņas čaklumu un izturību, bet arī to, ka no viņas mums rastos krietni tautas darbinieki, kas noderētu citiem par priekšzīmi."

Recenzijas izskaņā nevar neatzīmēt, ka Čakste, pats būdams studenta kārtā Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē (1882—1886), bija viens no tiem latviešu jaunajiem censoņiem, kas izveidoja šajā augstskolā akadēmisku vienību (ne korporāciju!) "Austrums". Par to var atrast konkrētas ziņas grāmatas pirmajā nodaļā "Atziņas". Vienīgi gribējās tajā vairāk lasīt paša Čakstes oriģinālatziņas, nevis agrāko un tagadējo pārpublicētāju komentārus un piebildes. Apnicīgi ir arī lasīt bezgalīgi atkārtotas nesaīsinātas avotu norādes, kuru vietā varēja iztikt ar vispārpieņemto "turpat". Taču bez saīsinājumu saraksta nav saprotamas, piemēram, tādas atsauces rēbusi kā ABR Ms 1230,VII, 3 autogrāfs vai AB MR "Līgotņu J., 30,8, autogr.

Žēl, ka krājumā izpalicis personu rādītājs. Tad varbūt H.Pungas vietā netiktu rakstīts H.Puga un J.Pauļuka vietā J.Pauluks un J.Bullis būtu J.Bulis. Nav saprotams, kālab grāmatas veidotāji ārvalstu diplomātu uzvārdus netranskribē latviski, bet oriģinālvalodās (nudien, kā rokgrupu nosaukumus...). Visiem interesentiem būtu lieti noderējusi arī izdevuma galvenā varoņa dzīves un darba mūža hronoloģija.

Ko vēl piemetināt? Acīmredzot tikai to, ka A.Dimants un viņa komanda, kā arī solīdais apgāds "Jumava" izdarījuši patiešām svētīgu darbu, lai atdotu XXI gadsimta lasītājam Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes runāto un rakstīto. Tagad jādod vārds arhīvu dokumentiem. Turklāt drīz, negaidot pusotra simta gadu jubileju.