Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Jautrīte Briede. Acīmredzami nepamatotie pieteikumi: problēmas un risinājumi 

Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupa, kas strādāja pie grozījumiem Administratīvā procesa likumā, ir ierosinājusi likumā ietvert jaunu 191.1 pantu, kas ļautu tiesai atteikties izskatīt acīmredzami nepamatotus pieteikumus. Panta mērķis ir samazināt administratīvo lietu noslodzi un sekmēt pamatoto pieteikumu ātrāku izskatīšanu.

Latvijas likumos, kas regulē procesu tiesās, līdz šim šāds instruments nav bijis iestrādāts. Tāpēc šā raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar līdzīgu pieredzi citās valstīs, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām attiecīgajā jautājumā, darba grupas piedāvāto risinājumu, kā arī rosināt diskusiju par šāda panta nepieciešamību un iespējamiem tā uzlabojumiem. Raksta daļa, kas attiecas uz citu valstu regulējumu, lielā mērā balstās uz recenzētu zinātnisko pētījumu, kas rudenī tiks publicēts krājumā “Latvijas Universitātes Raksti”.

• Aloizs Vaznis. Slepenie lēmumi un cilvēktiesības 

Latvijas Republikas Satversmes 96.pants garantē ikviena tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmē noteikts, ka šīs tiesības var ierobežot tikai likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Šīs tiesības vēl plašāk un detalizētāk ir formulētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kura Latvijā ir spēkā no 1997.gada 27.jūnija.

Tā, piemēram, minētās konvencijas 8.panta 2.punkts paredz, ka valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.

• Anita Kovaļevska. Sociāli atbildīgas valsts princips 

2006.gada 2.novembra spriedumā lietā Nr.2006-07-01 Satversmes tiesa norādīja: “Latvijas konstitucionālais likumdevējs Satversmē noteicis virkni sociālo tiesību. Tādējādi likumdevējs noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.” Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī Latvijā darbojas sociāli atbildīgas valsts princips. Šis princips Latvijā tiek uzskatīts par vienu no publisko tiesību virsprincipiem. Taču līdz šim sociāli atbildīgas valsts princips Latvijā ir maz pētīts. Šā raksta mērķis ir skaidrot, kas ir sociāli atbildīgas valsts princips, kā arī analizēt, vai un kā šis princips ir izmantots Satversmes tiesas spriedumos.

“Jurista Vārda” redakcija