Daidžests. Citu rakstītais

"Latvijas ārlietu ministrs cer"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.29.

Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš cer, ka pēc gaidāmajām vēlēšanām Krievijā - parlamenta vēlēšanām decembrī un prezidenta vēlēšanām nākamajā vasarā - tiks radīti priekšnoteikumi labākām attiecībām starp abām valstīm.

"Es ceru, ka pēc vēlēšanām Krievijā mazināsies nacionālistiskais uzbudinājums, taču neviens nevar paredzēt, kas notiks Krievijā," tā vizītes laikā Helsinkos intervijā Hufvudstadsbladet teica Bērziņš.

Domstarpības ar Krieviju, cita starpā, ir saistītas ar Latvijas centieniem iestāties Rietumu militārajā aliansē NATO. Ārlietu ministrs Bērziņš (savā rakstā Hufvudstadsbladet ) ir teicis, ka Latvijas iestāšanās tālākā perspektīvā būs izdevīga arī Krievijai.

Kādēļ paši krievi to nesaprot?

"Tā patiešām ir liela problēma. Mēs gribam palīdzēt krieviem to saprast. Tālākā perspektīvā Krievijai būs daudz labāk, ja Baltijas jūras reģions būs stabils. Nebūs labi, ja Baltijas valstis paliks sava veida pelēkajā zonā."

Vai jūs Krievijā esat manījis pazīmes, kas norādītu uz lielāku izpratni par Latvijas centieniem?

"Divos mēnešos, kamēr esmu ārlietu ministrs, šādas pazīmes bija grūti ieraudzīt. Krievija ir tik aizņemta ar savām gaidāmajām vēlēšanām un ar problēmām valsts dienvidos, piemēram, Čečenijā. Protams, ka ir jāatzīmē daži izteikumi, tostarp Jeļcina teiktais, ka Domes likumdošana par sankcijām pret Latviju neatbilst Krievijas interesēm. Šādu zīmju skaidrošana tomēr nav tas labākais, ar ko nodarboties. Mums ir jāgaida, līdz būs beigušās vēlēšanas."

Starp abām valstīm vēl nav parakstīts robežlīgums, lai gan tas ir gatavs jau vairāk nekā divus gadus.

"Mēs ceram, ka Krievija būs gatava to parakstīt," I. Bērziņš teica.

Viņš piebilda, ka Eiropas Savienība saprot, ka tas nevar būt šķērslis dalībai, jo neviens nevar vainot Latviju.

Vēlme iestāties Eiropas Savienībā ir Latvijas lielais ārpolitiskais jautājums līdzās dalībai NATO. Latvija neatrodas kandidātvalstu pirmajā grupā - ar ko jau ir sāktas sarunas - tomēr cer, ka ES augstākā līmeņa sanāksme Helsinkos decembrī pieņems lēmumu par sarunām.

Jaunais ES komisārs ES paplašināšanās jautājumos vācietis Ginters Ferhoigens intervijā laikrakstā Handelsblatt pagājušajā nedēļā konstatēja, ka ES varētu būt gatava paplašināties jau 2002. gadā. Viņš arī teica, ka Helsinku sanāksme droši vien atvērs durvis uz sarunām vēl sešām kandidātvalstīm, kā arī minēja Latviju un Maltu kā valstis, kurās ir bijuši vislielākie panākumi.

Indulis Bērziņš apgalvo, ka neesot reālas atšķirības starp pirmo un otro grupu.

"Mēs ceram uz pozitīvu lēmumu Helsinkos. Tas nozīmē ne tikai sarunu sākšanos, bet arī to, ka tiks radīts mehānisms, lai mēs varētu sasniegt pirmās grupas līmeni," viņš teica.

Bērziņš uzsvēra, ka kandidātvalstīm vajadzētu konkurēt uz vienādiem nosacījumiem un ka ģeopolitiskie argumenti nedrīkst būt izšķirošie. Bērziņš uzskata, ka šajā gadījumā runa ir par to, kāda veida Eiropas Savienību vēlamies radīt.

"Ja vēlamies konkurētspējīgu savienību, tad ir jāuzņem kandidāti, kas faktiski ir labi sagatavoti."

Tas arī nozīmē, ka, piemēram, Latvija nevēlēsies iestāties Eiropas Savienībā, ja nebūs tai labi sagatavojusies.

"Ekonomiskā ziņā iestāšanās gluži vienkārši varētu būt bīstama, ja mēs nebūtu pietiekami labi attīstīti un konkurētspējīgi," viņš teica.

Uz jautājumu, kādu lēmumu ES augstākā līmeņa sanāksme pieņems decembrī, Bērziņš norādīja, ka ir pie- sardzīgs optimists. Optimisms ir saistīts cita starpā, ar Somijas nostāju.

"Somu attieksme pret Eiropas Savienības prezidentūru ir ļoti nopietna, un viņi vēlas, lai Helsinku tikšanās kļūst par paplašināšanās sanāksmi," viņš teica.

Ārlietu ministrs I.Bērziņš ir pārliecināts, ka Latvijas parlaments decembra sākumā apstiprinās tādus grozījumus Valodas likumā, kas atbildīs starptautiskajām normām, kaut arī varbūt simtprocentīgi nebūs ievēroti EDSO minoritāšu ombudsmena Maksa van der Stūla ieteikumi.

Kad Valodas likumu, kas tika izdots, lai nodrošinātu latviešu valodas stāvokli, jūlijā apstiprināja parlaments, pret to protestēja gan M. van der Stūls, gan Krievija. Jaunā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga likumu nosūtīja atpakaļ uz parlamentu jaunai caurskatīšanai.

"Izmaiņas Valodas likumā tiek izdarītas tādēļ, ka Latvija vēlas būt demokrātiska sabiedrība, nevis Krievijas prasību dēļ," I. Bērziņš apgalvoja un norādīja, ka Latvija ir grozījusi arī Pilsonības likumu.

"Veiktās izmaiņas to padarīja par vienu no visliberālākajiem likumiem šajā reģionā un pat Eiropā. Tagad visi, kas vēlas, var kļūt par pilsoņiem," viņš konstatēja.

41 gadu vecais Indulis Bērziņš ir ieguvis vēsturnieka izglītību. Viņš ir centriskās partijas Latvijas ceļš biedrs. Jūlijā viņš kļuva par ārlietu ministru Tautas partijas līdera Andra Šķēles vadītajā jaunajā valdībā. Neatkarīgajā Latvijā valdības ir mainījušās ļoti bieži.

"Es domāju, ka tā ir Itālijas ietekme," joko Bērziņš. "Nopietni runājot, mēs par to neesam priecīgi, taču tāda ir demokrātija. Tauta ievēlēja šādu parlamentu, un valdības maiņas notiek pēc parlamenta lēmuma. Galvenais tomēr ir tas, ka valdību maiņu rezultātā nav mainījusies mūsu ārpolitika," viņš norādīja.

Rakstu ilustrē liela Induļa Bērziņa ģīmetne. Zem tās rakstīts - ārlietu ministrs Indulis Bērziņš uzsver, ka Latvijas ārpolitika nav mainījusies, neraugoties uz biežajām valdības maiņām.

Bjarne Nitovuori

"Baltijas tīģeri atkal rāda zobus"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.09.28.

Valstis pēc krīzes Krievijā atrodas jaunas augšupejas priekšā. Simtiem tūkstoši dzīvo nabadzībā.

Deviņdesmito gadu vidū Baltijas valstis tika uzskatītas par "Austrumeiropas tīģeriem". Tad Krievijā sākās krīze, kas deva smagu triecienu iepriekšējam periodam. Taču tagad Baltijā atkal valda optimisms.

Atkarība no lielā kaimiņa jau sen vairs nav tik liela kā padomju laikā. Taču, tāpat kā iepriekš, lielās finansiālās sasaistes dēļ šīs problēmas tomēr atstāj sekas uz šī reģiona valstīm. Visvairāk tika skarta pārtikas līdzekļu un metālrūpniecība. Lietuvas eksports uz Krieviju divpadsmit mēnešu laikā samazinājās par 60%, bet Latvijas pat par 75%. Latvijā rūpniecības produkcija samazinājās par 13%, Igaunijā - par 10%, bet Lietuvā - par 7%. Oficiālais bezdarba koeficients pieauga līdz 10% (Latvijā). Saruka sociālais produkts.

Taču šajā vasarā stāvoklis atkal uzlabojās. Tagad Latvijas Finansu ministrija pašreizējā periodā plāno ekonomisko attīstību 2% apjomā, Lietuvā rēķinās ar 1,5% un Igaunijā gan tikai ar 0,4%. Zviedrijas SE Banken prognozē, ka tās kāpums sasniegs no 3% līdz 4,5%. "Baltiešiem atkal būs tīģeru ekonomika, lai arī līdz tam laikam vēl paies pāris gadu," par to ir pārliecināts Zviedrijas Centrālās bankas vadītājs Bengts Deniss.

Atkarība no Krievijas noieta tirgus iepriekšējos piecos periodos ir kļuvusi ievērojami mazāka. Attiecīgi pieaugusi ir tirdzniecība ar Eiropas Savienību (ES), kas visām trim Baltijas valstīm ar eksporta daļu no 50 - 60% ir svarīgākais noieta tirgus.

Šo valstu kursu, kas tika saglabāts, neraugoties uz biežajām valdību maiņām, noteica dzelžainā taupība un stingra naudas politika. Igaunija jau 1992. gadā, neraugoties uz trīsciparu inflāciju, savu kronu piesaistīja Vācijas markai. Starp citu, dārdzības pieaugums ir samazināts līdz minimumam. Piesaisti markai Igaunija vispirms aizstās ar stingru kursu attiecībā pret eiro, līdz valsts kādu dienu kļūs Valūtas savienības dalībniece. Igaunija pieder pie valstīm, ar kurām ES ir sākusi sarunas par iestāšanos. Šai kandidātvalstu grupai jau šogad cer pievienoties arī Latvija un Lietuva.

Latvijas lats ir piesaistīts valūtu grozam, bet Lietuvas lits dolāram. Nesenais ASV valūtas vērtības straujais pieaugums apgrūtināja eksportu. Tāpēc Viļņā tiek apsvērta kursa maiņa: pēc tirdzniecības partneru domām, piesaiste eiro vai valūtu grozam būtu saprātīgāka. No otras puses, piesaistei dolāram kā stabilitātes garantam ir liela simboliska nozīme. Spekulācijas par gaidāmajām izmaiņām Nacionālā banka noraida.

"Tīģeru ekonomikas" ēnas pusē simtiem tūkstoši iedzīvotāju dzīvo lielā nabadzībā. Sociālajiem pasākumiem trūkst naudas, daudziem pensionāriem un daudz-bērnu ģimenēm ir jāiztiek ar mazāk līdzekļiem nekā eksistences minimums. Valsts budžets tādā valstī kā Igaunija sasniedz tikai 2 miljardus marku. Tomēr valdība Tallinā nesatricināmi turpina reformu kursu. Tā vietā, lai jaunajos reformu projektos lielāku nozīmi piešķirtu sociālajai aprūpei, tā atcēla uzņēmumu ienākumu nodokli.

Hanness Gamilšegs

"Salu sadarbība Baltijas jūrā"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.09.26.

Baltijas jūras septiņu lielo salu sadarbība kļūst aizvien svarīgāka. Tā sauktajā B 7 sadarbībā ietilpst Olande, Gotlande, Ēlande, Bornholma, Rīgene, Roņu sala un Sāmsala.

B 7 ietver piecas valstis - Somiju, Zviedriju, Dāniju, Vāciju un Igauniju - un kopumā 300 000 cilvēku šajās Baltijas jūras salās.

B 7 grupai pēdējo gadu laikā ir bijis savs birojs Briselē, un tā ir efektīvi darbojusies kā ES lobiju organizācija. B 7 sadarbība Eiropas Savienībā faktiski ir daudz vairāk zināma nekā valstis, kam šīs salas pieder.

Diemžēl B 7 biroju Briselē tagad nākas slēgt ekonomisku iemeslu dēļ. Tā vietā resursi tiks koncentrēti uz B 7 nozīmīgo projektu organizācijas lomu, kas nodarbojas ar darba grupām, apmaiņu un projektiem.

Divi kopīgi projekti - viens ir saistīts ar stabilu ūdensapgādi un gruntsūdeņu apguves plānošanu, un otrā runa ir par noturīgu tūrisma attīstību jūtīgajā salu vidē - ir saņēmuši daļēju finansējumu no Eiropas Savienības programmas Interreg.

B 7 var dot ES Salu komisijai priekšlikumus par to, kā, piemēram, atbalstīt Baltijas jūras salu ekonomiku. Pastāv vēlme izstrādāt cita starpā dažādas transporta atbalsta formas un savas, reģionāli pielāgotas, daļēji ES finansētas palīdzības programmas.

Šis darbs nāk par labu visiem salu reģioniem Eiropas Savienībā. Salu un salu reģionu īpašās intereses un vajadzības ir aktualizējušās sakarā ar notiekošajām ES lauksaimniecības, struktūru un reģionālās politikas reformām un mainītajiem valsts atbalsta nosacījumiem.

Sevišķi svarīga B 7 sadarbība ir Ziemeļvalstīm, jo šejienes salu reģioni sava klimata, ģeogrāfiskā izvietojuma un nelielā iedzīvotāju skaita dēļ cīnās ar pavisam citām strukturālajām problēmām kā, piemēram, Lamanša jūras šauruma un Vidusjūras salas.

Turklāt pastāv kopīga Ziemeļvalstu vēlme jau tagad iesaistīt arī Igaunijas salas ES atbalsta politikas izstrādāšanā Eiropas salām.

B 7 sadarbība, kurā ietilpst igauņu Sāmsala un Roņu sala, sākās pirms desmit gadiem, un galvenie toreiz bija visiem kopīgās Baltijas jūras vides jautājumi. Gadu gaitā tā ir pārveidojusies un ieguvusi jaunas dimensijas. B 7 sadarbība tagad ietver salas ar dažādu kultūru, valodu, dzīves līmeni un pārvaldes sistēmu.

Salu problēmas tomēr ir kopīgas, tādēļ tās mācās viena no otras pieredzes un veida, kā atrisināt grūtības.

ES jaunajā pamatlikumā salu reģioni ir pielīdzināti kalnu rajoniem un citiem nelabvēlīgiem apgabaliem. Tas ir zīmīgi, jo ES saliedētības politikas mērķis ir izlīdzināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp Eiropas Savienības valstīm un reģioniem.

B 7 salu mērķis ir nākotnē kļūt par reģionu ar ES statusu starpreģionālā sadarbībā. To var uzskatīt par daļu no Ziemeļu dimensijas, uz ko bieži tiek norādīts saistībā ar ES.

Anna-Gerda Steinbija

"Desmit izmaiņu gadi:

atšķirību skaidrojums"

"World Business Report"

— 99.09.27.

Kad pirms desmit gadiem sabruka padomju bloks, ārvalstu konsultanti, apņēmušies ietvert šo reģionu Rietumos, pasludināja to par ekonomiskās pārveides spēles laukumu. Varbūt tā bija idealizēta domāšana, tomēr eksperti vismaz publiski deva priekšroku strauji augošajai Ungārijai un atpalikušajai Bulgārijai.

Desmit gadus vēlāk šāda veida runas par paritāti šķiet neiedomājamas. Kamēr piecas Centrāleiropas valstis ir pilnībā integrējušās pasaules ekonomikā, trīsreiz lielāks valstu skaits bijušajā Padomju Savienībā un Balkānos cīnās par savu parādu samaksāšanu. Kamēr Polijas produkcijas izlaide ir par 20% pārsniegusi tās 1990.gada līmeni, Ukrainas ir uz pusi samazinājusies. Kamēr Ungārijas kompānijas aizņemas par procentiem, kas ir tuvi Rietumeiropas līmenim, Krievijas biznesi cenšas par peļņas iegūšanu par jebkuru cenu.

Cenšoties izskaidrot reģiona atšķirīgos ekonomiskās attīstības līmeņus, akadēmiķi un politiķi ir pētījuši visdažādākos faktorus, sākot no reliģijas un kultūras un beidzot ar valstu, pirmo pēc 1989.gada, valdību politisko sastāvu. Lai gan gausi, tomēr pārejas ekonomikas speciālistu vidū rodas vienots viedoklis: lai gan šie un citi faktori ir palīdzējuši nošķirt šodienas veiksminiekus no neveiksminiekiem, izšķirošais faktors tomēr ir bijušas krasas ekonomiskās izmaiņas - visstraujākā virzība uz brīvā tirgus politiku.

Vašingtonas Kārnegi Starptautiskā miera fonda speciālists Anderss Aslunds saka: "Jo radikālākas reformas jūs īstenojat, jo labākā situācijā jūs atrodaties."

Reģiona reformu mācību aprēķināšana nav vienīgi akadēmiķu nodarbošanās. Reģiona ekonomiskā pārveide vēl nav beigusies. Pēdējās desmitgades veiksmes un neveiksmes nodrošina pietiekamu vielu pārdomām, Slovākijai, Bulgārijai un citām nestabilajām ekonomikām tiecoties uz jaunu iesākumu.

Pirmkārt, vajadzētu apsvērt panākumus. Kad nekomunistu valdība 1989.gadā nāca pie varas Polijā, mazinājās bažas par vēlētāju pretreakciju, un tā strauji atbrīvoja cenas, samazināja valsts izdevumus un nojauca barjeras ceļā uz mazo biznesu. Ungārija, izmantojot savā labā agrākās komunistu ēras tirgus reformas, atvēra savas robežas ārvalstu kapitālam un lielu daļu savu kompāniju pārdeva ārvalstu pārstāvjiem. Abas valstis kopā ar Čehijas Republiku šodien pieder pie attīstīto valstu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas. Reizē ar Slovēniju un Igauniju šīs valstis atrodas uz īsākā ceļa, kas ved uz iestāšanos ES.

Pilnīgi pretēja aina paveras, piemēram, Ukrainā, kas par spīti bagātīgajiem Rietumu padomiem un ārvalstu palīdzības pieplūdumam nespēja izdarīt grūto izvēli, lai atkal nostādītu savu ekonomiku uz kājām. Tai blakus jāmin neskaitāmas citas neveiksmīgas ekonomikas, kas piedzīvoja krīzi no Balkāniem līdz pat Centrālāzijai.

Tomēr vai brīvā tirgus izmaiņas patiesi ir bijušas vienīgais panākumu iemesls? Šajā ziņā vajadzētu izvērtēt vairākus alternatīvus skaidrojumus.

Pirmkārt, vēsture. Neapšaubāmi, vairākas attīstītākās Centrāleiropas reformatores pārmaiņu procesu uzsāka daudz agrāk par saviem dienvidu un austrumu kaimiņiem. Čehijas Republika mantoja Habsburgu impērijas industriālo centru, taču nabadzīgā Albānija nevarēja runāt ne par kādu rūpniecību pirms komunistu ēras. Sociālisma apstākļos atšķirības vēl vairāk paplašinājās: Kamēr Ungārijas reformu komunisti noņēmās ar izmaiņām, lai pieļautu uzņēmējdarbību un ārvalstu kopuzņēmumus, Rumānija un Bulgārija nīkuļoja diktatoru varā. Slovēnija, kas 80. gados baudīja plašu ekonomisko autonomiju, laikā, kad sabruka Dienvidslāvija, jau pārdeva lielāko daļu savu preču Rietumos.

Analītiķis Gabors Hunia saka: "Veiksmīgajās valstīs jaunā sistēma daudz neatšķīrās no tā, pie kuras tās bija pieradušas."

Vēl viena Centrāleiropas lielākās daļas priekšrocība: brīvie tirgi bija vecākās paaudzes dzīvā atmiņā, jo tur centrālā plānošana bija daudz īslaicīgāka epizode nekā bijušajā Padomju Savienībā. Kamēr Centrāleiropā pēc 1989.gada tika piedzīvots jauns iesākums, Padomju Savienība sabruka. Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas galvenais ekonomists Ernests Sterns teica: "Bijušajā Padomju Savienībā valdīja dezintegrācijas sajūta. Centrāleiropa juta, ka uzsāk kaut ko jaunu."

Tomēr vēsture nav pielīdzinājusi visus gadījumus. Polija, kas, iespējams, no visām reģiona valstīm uzsāka visdramatiskākās izmaiņas, 90. gadus uzsāka kā parādu nomākta valsts. Par spīti smagajām problēmām Kirgizstāna un Gruzija ir saņēmušas starptautisko palīdzības sniedzēju atzinību par to panākto reformu progresu.

Patiesībā dažos gadījumos grūtāki sākuma apstākļi veicināja drosmīgāku politiku. Kaut vai privatizācijas jautājumā: 90. gados sakarā ar savu milzīgo parādu nastu Ungārija izlēma pārdot ārzemniekiem lielāko daļu savu kompāniju un banku skaidras naudas iegūšanas nolūkā. Šodien Ungārijas ārzemnieku vadītās kompānijas ir daudz produktīvākas, rada vairāk darba vietu, maksā lielākas algas, kā arī tās eksportē un investē daudz aktīvāk par tīri ungāriskām kompānijām, kā arī ģenerē trīs ceturtdaļas visa valsts eksporta.

Pretēji Ungārijas privatizācijas modelim jāmin Čehijas Republika, kur nelielais parāds deva Prāgai iespēju eksperimentēt ar bezskaidras naudas sertifikātu privatizācijas programmu. Šis plāns atdeva lielāko daļu kompāniju akciju banku vadītu investīcijas fondu rokās. Rezultāts: vāja uzņēmumu vadība, peļņas samazināšanās, atklāta krāpšana vairākās kompānijās un vadošo banku krīze. Valsts vēl arvien turpina izvērtēt privatizācijas haosa sekas, un tā pagājušajā gadā ir piedzīvojusi sava iekšzemes kopprodukta samazināšanos par vairāk nekā 2%. Lai gan čehi 1997.gadā tika izvirzīti kā vieni no pirmajiem kandidātiem uz ES, Eiropas Komisija Prāgai izteica brīdinājumu sakārtot savu ekonomiku, jo pretējā gadījumā tā varētu tikt pārcelta uz B grupu.

Baltijas valstis demonstrē uzskatāmu piemēru tam, cik lielas atšķirības var izraisīt pareiza politika. Visas trīs valstis savu ceļu uzsāka ar aptuveni vienādu mantojumu: neefektīvu rūpniecību un padomju stila komandu ekonomiku. Igaunija drīz vien izvirzījās priekšplānā, atsakoties no rubļa, privatizējot kompānijas un zemi, ļaujot vājajām bankām bankrotēt, kā arī pieņemot vienu no visbrīvākajiem tirdzniecības režīmiem uz rietumiem no Honkongas. Šī ir vienīgā Baltijas valsts, kas ir iekļauta īsajā ceļā uz iestāšanos ES, un tās ekonomiskais pieaugums kopš 1995.gada ir ievērojami pārspējis Latviju un Lietuvu.

Daudz ko noteica arī politika. Kad 1990.gadā politiskie analītiķi salīdzināja Austrumeiropas pārejas ekonomikas, viņi apgalvoja, ka atsacīšanās no korumpētajiem pagātnes komunistu vadītājiem esot būtiska.

Tomēr Centrāleiropas politikas spoguļpasaulē politiskajām birkām, kuras reģiona valdības sev piedēvēja, bija maz kopēja ar to ekonomisko virzienu. Ungārijas sociālistu vadītā Gjulas Horna koalīcijas valdība 1995.gadā uzsāka taupības un privatizācijas virzienu, kas novērsa maksājumu sabalansētības krīzi, palielināja Ungārijas eksportus un padarīja tās kompānijas par vienām no konkurētspējīgākajām reģionā.

Čehijas Republikā pašpasludinātā tečerieša Vaclava Klausa konservatīvo valdība īstenoja vāji organizētu sertifikātu privatizācijas programmu, kas noveda valsti līdz pašreizējai ekonomiskajai lejupslīdei.

Šķiet, lielas nozīmes nav bijis arī politiskajai stabilitātei. Savu izšķirošo reformu gadu laikā gan Polijai, gan Igaunijai bija virpuļdurvju valdības. Čehijas Republika un Slovākija ir bijušas vienas no reģiona politiski stabilākajām valstīm.

Un kā tad ar tādu netveramu lietu kā kultūra? Kopš sociologs Makss Vēbers pirms gadsimta uzsvēra saistību starp protestantismu un kapitālistisko bagātību, daži analītiķi ir saistījuši ekonomiskos panākumus ar kultūru. Ja šo argumentu attiecina uz Austrumeiropu, ir vērts atzīmēt, ka visas piecas no pirmās grupas valstīm ir pārsvarā protestantiskas vai katoliskas. Neviena no reģiona valstīm, kurā vairākums ir ortodoksālo kristiešu, nevar lepoties ar ekonomiskajiem panākumiem.

Daži eksperti apgalvo, ka kultūra ir izraisījusi ievērojamas izmaiņas šo valstu vēsturē, līdz ar to arī tādu izšķirošu jomu kā pilsoniskas sabiedrības un likuma varas attīstībā. Tomēr lielākā daļa noraida, ka tas varētu būt izšķirošs faktors pārejai uz ekonomiskajiem panākumiem.

Var minēt arī pretējus piemērus: katoliskajā Horvātijā neveiksmīga privatizācijas programma un politiskais haoss nav ļāvis valstij pievienoties reģiona vadošo valstu grupai. Spektra otrā pusē ortodoksālā Bulgārija pēc valūtas padomes izveides un intensīvas privatizācijas programmas pieņemšanas pirms diviem gadiem nopietni virzās uz ES kandidātvalstu A grupu.

Aslunds saka: "Izmantojot pareizos stimulus, cilvēki sāk strādāt. Kultūra ir nozīmīga, bet ne izšķiroša."

Analītiķi piekrīt tam, ka Rietumu palīdzības un konsultāciju līmenis un kvalitāte palīdzēja noteikt valstu ekonomisko panākumu rezultātus. Aslunds apgalvo: "Piecas valstis, kas saņēma visvairāk naudas, guva vislielākos panākumus."

Džons Rīds

Konstantins Petss

un PSRS vēstniecība Tallinā

"Postimees"

— 99.09.22.

Valsts apvērsums Latvijā un Lietuvā. Kārdinošs piedāvājums Kārlim Ulmanim. Krievu dolāri Antanam Smetonam.

Latvijā mēģināja piesaistīt toreizējo ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu. Viņam tika piedāvāts sevišķi izdevīgs darījums caur Rīgā atrodošos padomju ārējās tirdzniecības operāciju starpnieku – Tranzīta banku. Toreiz Z.Meierovics nepiekrita. 1924.gada vasarā, kad Z.Meierovics bija aizgājis no ārlietu ministra posteņa, toreizējais Padomju Savienības vēstnieks Rīgā Semjons Aralovs vienā vēstulē ārlietu tautas komisāram izteica domu, ka priekšlikumu varētu atkārtot: "Viņš ir jāievirza īstajās sliedēs tikmēr, kamēr viņš nav pie varas. Izskatās, ka šeit uz āķa ir uzķērusies interesanta lieta /saskaņā ar biedra Duhanovska ziņojumu/ par iespēju saistīt Zemnieku savienību ar mūsu kooperatīvo Tranzīta banku." Nav skaidrs, vai Z.Meierovica piesaistīšana izdevās.

1934.gada 15.-16.maija naktī zemnieku partijas līderis premjers Kārlis Ulmanis un aizsardzības un tieslietu ministrs Jānis Balodis, izmantojot aizsargus un policiju, izdarīja Latvijā valsts apvērsumu. Rīgā uz sešiem mēnešiem bija spēkā karastāvoklis, ko pēc tam pagarināja.

Atšķirībā no Igaunijas, kur triecienu saņēma labēji radikālie brīvības cīnītāji, Ulmanis un Balodis galveno triecienu virzīja pret sociāldemokrātiem. Var teikt, ka valsts apvērsuma galvenais mērķis bija Latvijas lielākās partijas - sociāldemokrātu partijas - likvidēšana. Tika arestēta partijas Centrālā komiteja, gandrīz visa partijas frakcija Saeimā priekšgalā ar Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu, kā arī Rīgas pilsētas domes locekļi sociāldemokrāti. Arestētie sociāldemokrāti tika izvietoti Liepājas koncentrācijas nometnē.

Vai austrumu kaimiņš mudināja arī Ulmani pārņemt absolūtu varu? Tas diemžēl nenoskaidrojas. Vairākos vēstniecības Rīgā ziņojumos un Ārlietu tautas komisariāta sarakstē ar vēstniecību drīzāk izskan neapmierinātība par Padomju informatoru, kreiso sociāldemokrātu, atstumšanu no politiskās dzīves un viņu preses izdevumu slēgšanu. Atcerēsimies, ka Padomju Savienība bija izmantojusi sociāldemokrātu presi un kreisos sociāldemokrātus, piemēram, Frici Menderu un Ansi Buševicu, lai virzītu Latvijas politiku. Var teikt, ka pēdējie strādāja roku rokā ar vēstniecību. Sociāldemokrātu partija bija lielākā Latvijas partija. 20. gados un 30. gadu pirmajā pusē sociāldemokrātiem Saeimā bija attiecībā pret citām partijām pārsvars un viņi virzīja strādnieku kustību.

 

Negatīva attieksme

Citējam vienu Padomju vēstniecības ziņojumu: "No mūsu valstisko interešu viedokļa fašistiskais valsts apvērsums Latvijā ir īpaši negatīvs fakts. Stipri pavājinājās un tika grautas latviešu proletariāta pozīcijas. Apvērsums mums uzreiz laupīja to savdabīgo bāzi, par ko vairāku gadu laikā mūsu politikai Latvijā bija vietējā sociāldemokrātu partija un ap to pulcējusies radikāli demokrātiskā inteliģence. Nav šaubu, ka pēdējā laikā šie grupējumi spēlēja zināmu pozitīvu lomu, darbojoties pret hitlerisko iespaidu Latvijā. Sociāldemokrāta un Dienas Lapas slēgšana laupa mums iespēju novest līdz Latvijas sabiedrībai vairāk vai mazāk objektīvu informāciju par Padomju Savienību un tieši par tās ārpolitiku, īpaši Latvijas virzienā. Jārēķinās ar to, ka no visiem Latvijas darboņiem blakus Arvedam Berģim tieši Ulmanis izrādās par to personu, kura vairāk par citiem izrāda interesi pret Latvijas un Vācijas draudzīgām attiecībām."

Situāciju, kurā Padomju vēstniecība bija nokļuvusi pēc valsts apvērsuma, labi raksturo Padomju Savienības sūtņa Rīgā Stepana Brodovska atzinums: "Pat tādi cilvēki kā Zemgals un Benjamiņš baidās tikties un sarunāties." Gustavs Zemgals bija bijušais prezidents un Jānis Benjamiņš dienas avīzes Jaunākās Ziņas izdevējs.

Taču citēsim vēl vienu ziņojumu Ārlietu tautas komisariātam: "Pēc 15.maija mēs negaidīti nokļuvām aci pret aci ar fašistiem un attiecībā pret mums naidīgu Zemnieku savienības varu, ko atbalsta citas fašistiskas grupas. Mēs pazaudējām "atbalsta punktus" Latvijas sabiedrībā, pazaudējām preses labvēlību, iespēju izmantot parlamenta tribīnes."

 

Ulmaņa simpātijas

Ja salīdzinām iepriekšteikto ar attieksmi pret valsts apvērsumu Igaunijā, tad redzam pilnīgi savādāku attieksmi. Taču tas vēl neko nepierāda, jo darīšana bija ar starp vēstniecības sienām veidojušos spriedumu, kuram varēja nepiekrist komunistiskās valsts vadība. Ārlietu tautas komisariātā bija pārliecināti par Ulmaņa simpātijām pret Vāciju: "No Latvijas politiķiem Ulmanis visvairāk sāk vērtēt labas attiecības ar Vāciju, un bez šaubām, sāks meklēt tai pietuvošanās iespējas, lai nodrošinātu Latvijas sviestam un citiem lauksaimniecības izstrādājumiem Vācijas tirgu. Mums būs ļoti grūti šajā ziņā cīnīties, ņemot vērā ārkārtēji samazinājušās iespējas dot Latvijai pasūtījumus. Neatkarīgi no iepriekš minētā apvērsums ir neizdevīgs arī tajā ziņā, ka tas laupa mums iespēju iespaidot Latvijas politiku caur Latvijas sabiedrību. Beidzot, īpašu ievērību pelna arī tas apstāklis, ka apvērsums Latvijā nozīmē nākamo soli mūsu kaimiņvalstu fašizēšanās virzienā."

Taču šādu fašizēšanos, kā mums ir vairākas reizes norādīts, no Padomju Savienības ienaidnieku puses vienmēr skatīja kā vajadzīgu priekšnoteikumu dažādu pretpadomju plānu realizēšanai. Uzskats, ka Latvijas valdība tūlīt, tūlīt izmainīs ārpolitisko orientāciju, izrietēja arī no tā, ka pie varas nākusī sabiedrība sākumā nerunāja par to, kāda būs Latvijas ārpolitika.

Ulmaņa valsts apvērsuma atspoguļošana Padomju Savienības vadošajos izdevumos kardināli atšķīrās no tā, kā tika rakstīts par notikumiem Igaunijā. Latvijas apvērsums tika saistīts ar nacionālsociālismu. Pravda 18.maijā paziņoja, ka Latvijā valda terors un cenzūra un Berlīne uzsauc tostus Ulmaņa veselībai. Latvijas vadība tika apsūdzēta fašismā un plānos orientēties Vācijas virzienā.

Pravda

publicēja TASS paziņojumu no Berlīnes. Tajā tika uzsvērts, ka Vācijā skatās ar lielām cerībām uz Latvijā izveidoto autoritāro režīmu, jo tas ir priekšnoteikums Latvijas un Vācijas sadarbībai. Pravda publicēja arī izvilkumus no Zviedrijas avīzēm, kur Ulmaņa apvērsumu salīdzināja ar Hitlera varas sagrābšanu un 1934.gada februāra notikumiem Austrijā. Starp citu, arī Zviedrijas žurnālos uzsvēra, ka Ulmanim simpatizē ekonomiskā sadarbība ar Vāciju.

Maskavas reakcija uz Latvijas valsts apvērsumu bija zibenīga. Jau divas dienas pēc apvērsuma, 1934.gada 17.maijā, Stomonjakovs deva padomju sūtnim Rīgā pavēli brīdināt Ulmani neaiziet savā "Vācijas noskaņojuma" ārpolitikā par daudz tālu un atgādināt viņam Tranzīta banku. "Jums jādod viņam skaidri saprast, ka pēdējā laikā Latvijā notikušie politiskie notikumi dara mūs norūpējušos (…). Delikātā, taču skaidrā formā atgādiniet Ulmanim vecās draudzīgās attiecības, kas viņu saistīja ar agrākajiem sūtņiem, un paziņojiet, ka tieši šo draudzīgo attiecību rezultātā viņa viedoklis attiecībā pret Padomju Savienību izsauca Maskavā zināmu neizpratni. Jūs zināt, kas ir jāsaprot zem šī paziņojuma, un tāpēc es nesākšu aprakstīt detaļas."

 

Draudi iedarbojās

Jau 30.maijā Brodovskis paziņoja uz Maskavu, ka brīdinājums bija devis gaidīto rezultātu. Ulmanis solīja palikt attiecībā pret Vāciju neitrāls, taču tajā pašā laikā nepieļaut izlēcienus pret Vāciju: "Manas sarunas izsauktais Ulmaņa demaršs rāda, ka Ulmanis pieņēma, ka pēc mūsu puses virspusējas draudzības demonstrēšanas mēs baidīsimies pievērst uzmanību viņa pretpadomju un Vācijas noskaņojuma viedoklim."

Tomēr Ulmaņa jaunais kurss radīja Maskavā vilšanos. 1934.gada jūnijā Stomonjakova Staļinam rakstītajā vēstulē redzam šādu teikumu: "Pagājušajos gados, kad mēs devām Latvijai lielus pasūtījumus, mūsu sūtņiem un īpaši tirdzniecības pārstāvjiem bija ar Ulmani vislabākās attiecības, un viņš vienmēr mūs uzklausīja."

Kas par lietu? Jau runājām par priekšlikumu Meierovicam. Ar Kārli Ulmani tas izdevās. Padomju valdība 20. gadu beigās caur Rīgā esošo Tranzīta banku finansēja Latvijas zemnieku partiju un tās līderi Kārli Ulmani. Piedevām padomju tirdzniecības pārstāvniecība deva pasūtījumus ar Ulmani saistītajiem uzņēmumiem.

Magnuss Ilmjervs

"Jauna dienaskārtība"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.09.23.

 

Publicētais materiāls ir teksts no vienas no nozīmīgākajām sadaļām ("Jauna dienaskārtība", SVOP priekšlikumi: kopsavilkums un perspektīvas) otrajā ziņojumā, kuru ir sagatavojusi SVOP darba grupa par Krievijas un Baltijas valstu savstarpējo attiecību problēmām. Darba grupas koordinatori ir I.Jurgens un S.Karaganovs. Darba grupā ietilpst arī S.Oznobiščevs, A.Makosko, S.Prihodjko, A.Trofimovs, A.Fjodorovs, V.Krivohiža. Visa ziņojuma pilns teksts tiks publicēts kādā no nākamajiem pielikumiem "ŅG scenāriji".

1. Formulējot "Jauno dienaskārtību", SVOP iziet no tā, ka Krievijas un Piebaltijas normālas un labas kaimiņu attiecības pilnībā atbilst abu pušu interesēm. Turklāt tika ņemts vērā, ka Krievija instinktīvi cenšas spēlēt vadošo lomu, bet piebaltieši - pēc iespējas vairāk distancēties no Krievijas.

2. Pēdējā laikā var atzīmēt vairākus jaunus elementus Baltijas sadarbības attīstībā. Baltijas vienotības "pārkārtošanas" ass ir atkāpšanās no izteiktajiem antikrieviskajiem noskaņojumiem cīņu laikā par neatkarību un saskaņota pāreja uz instrumentu radīšanu vienotas zonas izveidošanai ES paplašināšanā, bet perspektīvā - arī NATO paplašināšanā. Sakarā ar to agrāk vērojamā "Baltijas vienotības krīze" šodien var tikt raksturota vienīgi kā augšanas slimība, kā zināms etaps sadarbības pārejai uz jaunu, kvalitatīvi atšķirīgu līmeni. Lai arī Lietuvai, Latvijai un Igaunijai katrai ir savi iekšpolitiskie un ekonomiskie uzdevumi, tās tagad koncentrēs savus centienus kopējā mērķa sasniegšanai - pārejas perioda saīsināšanai, tuvinoties ES un NATO. Tagad Baltijas sadarbībai izveidotās struktūras pilnīgi atbilst šiem mērķiem.

3. Baltijas valstīm, ņemot vērā to jaunību, kā arī savu nacionālo elitu šauro politisko virzību, ārpus Eiropas reģiona faktiski neeksistē jūtamas intereses (atskaitot ASV). Uz to ir orientētas arī attiecīgās valstiskās institūcijas. Piemēram, Lietuvas Ārlietu ministrijā eksistē 4 Eiropas nodaļas un tikai viena, kura nodarbojas ar pārējām pasaules valstīm, atskaitot ASV, Kanādu un Turciju. Tāpat ir arī jāatzīmē, ka arī agrāk Baltijas valstu vadība savos izteikumos par prioritātēm vienmēr ir uzsvērusi integrāciju militāri politiskajās un ekonomiskajās Eiroatlantiskajās struktūrās. Īpaši pēdējā laikā Baltijas sadarbības ietvaros ir vērojami konkrēti soļi, lai šajā virzienā panāktu saskaņotu un konsekventu politiku. Agrāk, praktiski līdz pat 1998.-1999.gadam, pat pastāvot politiskajai gribai, Baltijas sadarbības sistēmā tomēr nebija reālu politisko instrumentu šī mērķa sasniegšanai, jo sadarbība netika "nostiprināta" ar skandināvu intensīvu apstrādi no ES valstu puses.

4. Par visaktīvākajiem Baltijas sadarbības elementiem sāk veidoties militārā sadarbība, kopējas robežapsardzes sistēmas radīšana, kooperācija cīņā pret organizēto noziedzību un nelegālo migrāciju, kā arī kopējas infrastruktūras radīšana (sakari, telekomunikācijas, transporta sistēmas). Ekonomiskajā jomā tiek veikts darbs banku sfērā.

Tieši šo elementu attīstība balstās uz ievērojamu finansu, kadru un politisko atbalstu no ES un NATO valstu puses.

5. Tuvākajā perspektīvā ir sagaidāma tālāka to Baltijas valstu sadarbības institūciju darba aktivizācija, kuri galvenokārt ir ievirzīti uz līdzdalības panākšanu ES un NATO. Tāda pieeja praktiski visos jautājumos saskan ar piebaltiešu ārpolitiskajiem soļiem, kas jo īpaši izpaudās vienprātībā, ar kādu tika atbalstīta NATO darbība Balkānos.

6. Krievijas pāreja uz plaši izvērstu sadarbību ar Baltijas valstīm pagaidām vēl joprojām nav iespējama. Neraugoties uz to, zināmas aktīvas sadarbības perspektīvas ir iespējamas. Tās var formulēt kā "reālistisku sadarbību uz ekonomisko interešu pamata". Politiskajā sfērā mums tuvākajos gados nāksies sadurties ar daudzām negatīvām Piebaltijas valstu darbībām, taču Krievijas ekonomiskās intereses šajā reģionā pastāv, un tās ir ne tikai precīzi jāformulē, bet arī jāaizstāv.

7. No ārējās ietekmes uz Baltiju redzes viedokļa ziņojuma ietvaros ir iespējams konstatēt zināmu, turklāt pietiekami publiski paustu Baltijas valstu, kā arī Somijas un Zviedrijas pārorientēšanos uz Rietumeiropu kopumā. Turklāt jāatzīmē, ka šajā procesā ir pastiprinājusies Vācijas loma, kas galu galā būs pati aktīvākā Baltijas valstu iesaistītāja Eiropas Savienībā.

8. Baltijas valstu iestāšanās NATO ir ļoti iespējama, kaut gan faktiskā iestāšanās termiņu ziņā var ievilkties ilgāku laika periodu. Tajā pašā laikā Krievijai, vismaz teorētiski, vēl joprojām paliek zināmas iespējas izrādīt zināmu ietekmi uz šo procesu un virzīt lietu tādā virzienā, lai pat tajā gadījumā, ja Baltijas valstu iestāšanās tomēr notiktu, tā nodarītu Krievijai pēc iespējas mazāku kaitējumu.

No šī viedokļa raugoties, nebūtu mērķtiecīgi šobrīd izvērst aktīvu publisku diskusiju par līdzdalību NATO, bet ir nepieciešams koncentrēties uz bilateriālo darbu ar Latvijas, Igaunijas un Lietuvas politiskajām elitēm, kā arī izmantot Krievijas divpusējos kontaktus ar vadošajām Rietumu valstīm. Ir nepieciešams izdarīt visu (un tas attiecas uz visiem Eiropas procesa dalībniekiem, ne tikai uz Krieviju vien), lai pilnībā izslēgtu tādu situāciju, kad Krievijas un Baltijas valstu robeža kļūtu par Eiropas sadalīšanas šķirtni un par politiskās (un, iespējams, arī militārās) pretstāvēšanas avotu.

9. SVOP ieskatā bez draudzīgi noskaņotas Krievijas nav iespējamas reālas Baltijas drošības garantijas. Ja attiecības ar Maskavu būs sliktas, Rietumu garantijas nenodrošinās Baltijas valstīm stabilu drošību. Ir acīmredzami, ka tā situācija, kas ir radusies Maķedonijā, Albānijā, Melnkalnē, kā arī tie ekonomiskie zaudējumi, kurus Dienvidslāvijas krīzes rezultātā ir cietušas Bulgārija, Rumānija, Ungārija un citas Balkānu valstis, pilnīgi pārliecinoši demonstrē tā viedokļa pareizību, kuru savā iepriekšējā ziņojumā tika izteikusi SVOP.

10. SVOP iestājās par " "tiešu divpusēju dialogu" visā politisko jautājumu spektrā nepastarpināti ar Piebaltijas valstu sabiedriskajām un politiskajām aprindām, īpaši nepievēršot uzmanību starpniekiem atsevišķu valstu vai starptautisko organizāciju personā". Šādu kontaktu intensifikācija, ieskaitot tos, kādi radās 1997.gadā pēc paša ziņojuma publikācijas, ir pierādījuši arī šī secinājuma pareizību.

11. SVOP pozīcija daudzējādā ziņā ir stimulējusi oficiālo diplomātiju izstrādāt un tālāk detalizēt uzticības radīšanas pasākumus reģionā: jūras spēku bruņojuma samazināšanu, robežkontroli, kopīgos navigācijas noteikumus, meklēšanas un glābšanas darbus ārkārtas situācijās, utt.

12. SVOP ir aizstāvējusi un turpina aizstāvēt ideju par to, ka segreģētu sabiedrību eksistence Latvijā un Igaunijā neveicina iekšējās stabilitātes veidošanos šajās valstīs. Kopš ziņojuma publikācijas 1997.gadā šo argumentāciju daudzkārt ir atbalstījušas dažādas ES, EDSO, Ziemeļu Padomes organizācijas, kuru viedokli piebaltieši, bez šaubām, uzklausa uzmanīgāk nekā Krievijas domas. Savu pozitīvo lomu šajā jautājumā ir nospēlējusi tā objektivitāte un nepiekāpība, kuru ieturēt aicināja SVOP.

13. Pilnībā ir apstiprinājies arī mūsu secinājums par to, ka "ekonomiskie aspekti Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm ir pats svarīgākais tuvināšanās faktors". SVOP rekomendēja nelietot ekonomisko sankciju draudus attiecībā pret Baltijas valstīm, bet gan stimulēt abpusējo ekonomisko ieinteresētību, kas kļūs par garantiju ievērojamai Baltijas kaimiņu atkarībai no Krievijas tranzīta un tirdzniecības. Tā tas praksē arī notiek, jo vairāk tādēļ, ka Baltijas valstu krievvalodīgie iedzīvotāji ir parādījuši savu dzīvotspēju šajās valstīs izveidojušajos jaunajos ekonomiskajos apstākļos.

14. Joprojām savu aktualitāti saglabā tēze par to, ka Baltijas valstu potenciālā iestāšanās ES radītu kopēju robežu starp ES un Krieviju, ka par krievu biznesa politikas pašu svarīgāko virzienu vajadzētu kļūt maksimālai iekļūšanai Baltijas valstu tirgos, kopuzņēmumu tīkla veidošanu, kuri tālākā nākotnē nodrošinātu bezproblēmu piekļūšanu ES tirgiem. Kopš pirmā ziņojuma publicēšanas brīža ir radušies tādas mērķtiecīgas darbības piemēri. Krievijas investīciju apjoms Piebaltijas valstīs jau ir pārsniedzis 200 miljonus dolāru un tam ir turpmāka pieauguma tendence.

Tālākai attiecību stabilizācijai ar Baltijas valstīm varētu kalpot arī tālāka krievu kapitāla plūsmas stimulācija Baltijas virzienā apvienojumā ar vienlaicīgu Rietumu kapitāla pieplūdi. Vienlīdzīga šādu ekonomisko faktoru pieplūde Baltijas valstīs, ņemot vērā arī nacionālā kapitāla intereses, varētu kļūt par pašu spēcīgāko stabilizējošo faktoru mūsu attiecībās.

15. Pakāpeniski, izveidojoties ekonomiskajām iespējām, sāk īstenoties vēl viena ekonomiskā imperatīva - uz Eiropu virzītā Krievijas eksporta transporta ceļu diversifikācija. Ļeņingradas apgabalā ir ielikti pamati un tagad jau sāk veidoties jaunas ostas un naftas termināli, kas palielinās Krievijas konkurētspēju un samazinās tās atkarību no Baltijas valstu tranzīta un tarifu politikas.

16. Pie "Jaunās dienaskārtības" nerealizētajām rekomendācijām ir jāpieskaita aicinājums aktīvāk piedalīties Baltijas jūras valstu padomes darbā, izveidot militāro sadarbību, aktivizēt darbu ar novājinātajām un sašķeltajām krievu kopienām Piebaltijas valstīs. Joprojām izgāzusies ir Krievijas izturēšanās attiecībā pret krievu kultūras un valodas atbalstu Piebaltijā.

17. Lai stabilizētu attiecības starp Krieviju un Piebaltijas valstīm, jau tagad ir iespējams precīzi noteikt vairākas sadarbības jomas, kas ir spējīgas attīstīties, neraugoties uz kopējo politisko situāciju un to situāciju, kas ir saistīta ar līdzdalību NATO. Pirmām kārtām, tie ir šādi jautājumi:

— cīņa ar nelikumīgu ieroču transportu cauri Baltijas valstīm uz Krieviju;

— cīņa ar nelikumīgu narkotiku apgrozību caur Baltijas valstīm uz Krieviju un pretējā virzienā - no Krievijas;

— Baltijas jūras ekoloģiskās problēmas;

— kopīga darbība Ziemeļu padomes projektu ietvaros.

18. Ir lietderīgi uzsākt Krievijas pierobežas (Murmanskas, Ļeņingradas, Kaļiņingradas, Karēlijas, Sanktpēterburgas) apgabalu pievienošanās procesu starptautiskajai sadarbības organizācijai "Pro Baltica Forum", kas šobrīd ir gatava spert šādu soli (sākotnēji to bija dibinājušas Vācijas un Somijas saimnieciskās aprindas, lai veicinātu Baltijas integrāciju Eiropas struktūrās, taču pašlaik tās nozīme ir paplašinājusies).

19. Būtu lietderīgi panākt igauņu un krievu vienošanās noslēgšanu par vismaz tādu sadarbību, kāda eksistē starp Somijas un Krievijas ziemeļaustrumu reģioniem.

20. Atbalstu krievu diasporai Piebaltijas valstīs ir jāīsteno ar daudz iedarbīgākām metodēm, izmantojot Krievijas rīcībā esošo plašo līdzekļu spektru.

21. Situācijā, kad attiecības ar Baltijas valstīm vēl joprojām ir visai saspringtas, Krievijas interesēm atbilstu pietiekami efektīvu saišu tīkla radīšana ārpus valdības līmeņa. Īpašas ievērības un tālākas izstrādes cienīga ir ideja par ikgadēja Baltijas un Krievijas foruma noturēšanu.

22. Pilnībā kontrproduktīva ir tāda prakse, kad Baltijas valstis tiek vienpusēji "sodītas" par tādu politiku, kas objektīvi ierobežo krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības, kā tas līdz šim tika praktizēts Krievijas politikā. Absolūti nepieciešama ir tādu darbību, tādu politisko spēku vai tādu valstu atbalstīšana, kuras veic pasākumus krievu situācijas uzlabošanai. Ārkārtīgi svarīga ir pozitīvā kapitāla uzkrāšana un saglabāšana mūsu savstarpējās attiecībās.

Ir jākonstatē, ka jau iezīmējušās tendences šajā virzienā Piebaltijas valstīs jau ir sākušas dot savus augļus.

23. Ņemot vērā zināmas pozitīvas, kaut arī vēl ne pārāk nozīmīgas izmaiņas mūsu attiecībās pēc Krievijā 2000.gadā notikušajām vēlēšanām, varētu izvirzīt jautājumu par Krievijas Federācijas prezidenta tikšanās mērķtiecību ar katru no Piebaltijas valstu līderiem.

24. Mūsu savstarpējās attiecībās vājā vieta vēl joprojām ir saites un kontakti starp abu valstu sabiedriskajām, biznesa un zinātniskajām aprindām. Šajā ziņā pozitīvi ir jāvērtē Viskrievijas Apdrošinātāju savienības iniciatīva, strādājot pie Hanzas Apdrošināšanas savienības izveidošanas, tās darbībā iesaistot visu pie Baltijas jūras esošo valstu apdrošinātājus un veidojot minētās savienības organizatorisko centru Sanktpēterburgā.

25. Jaunās "pēc-Dienvidslāvijas Eiropas" reālijas, NATO tieksme darboties no spēka pozīcijām, neņemot vērā ANO Drošības Padomes nostāju un sankcijas, rada jaunus bīstamus elementus Krievijas un Baltijas valstu savstarpējās attiecībās.

Ir dabiski, ka lēmums par Piebaltijas valstu iestāšanos vienā vai otrā starptautiskajā savienībā ir šo valstu suverēnas tiesības. Tomēr SVOP nevar atļauties pilnīgi viennozīmīgi nebrīdināt par tāda lēmuma sekām, jo īpaši tādā gadījumā, ja iestāšanās notiks tuvākajā laikā. Drošības sfērā situācija atkal ir kļuvusi pārāk nestabila. Starptautiskās drošības sistēmas darbības lielākā neveiksme - Apvienoto Nāciju Organizācijas darbība Kosovas situācijā - mūs noved pie nepieciešamības nopietni padomāt par šīs sistēmas pārveidošanu. Šādā situācijā nopietni papildu destabilizācijas faktori varētu izrādīties vienkārši graujoši. Nav nekādu šaubu par to, ka straujas Piebaltijas valstu uzņemšanas NATO gadījumā Krievija šo faktoru uzskatīs kā tiešu militāru draudu pieaugumu.

26. Krievijai joprojām, turklāt šobrīd aizvien aktīvāk, ir jāiestājas par alternatīvu ceļu meklējumiem drošības nodrošināšanai reģionā. NATO paplašināšanās šajā reģionā var tikai pavērst atpakaļ Krievijas un Piebaltijas valstu attiecību pozitīvo dinamiku, var radīt vēl vienu ilgtermiņa spriedzes perēkli Eiropas centrā (papildus situācijai ap Dienvidslāviju). Tāda paplašināšanās pilnīgi viennozīmīgi nozīmēs, ka NATO mērķtiecīgi darbojas, lai šādus perēkļus aizvien vairāk "pavairotu".

"Krievija ir sagatavojusies

sauszemes karam pret Čečeniju"

"The Washington Post"

— 99.09.27.

Krievijas militāristi ir izteikuši brīdinājumu, ka varētu uzsākt sauszemes operācijas pret islamiskajiem kaujiniekiem Čečenijā, militārajām lidmašīnām jau ceturto dienu bombardējot Čečenijas galvaspilsētu, tās rūpnīcas un komunikācijas iekārtas.

Krievijas aizsardzības ministrs Igors Sergejevs izteicās, ka nevarot izslēgt sauszemes operāciju uzsākšanas iespēju šajā dienvidu reģionā. Līdz šim armija bija devusi priekšroku gaisa karam, kas līdz minimumam varētu samazināt Krievijas zaudējumus. Sergejevs sacīja: "Pastāv vairāki plāna varianti sauszemes operācijām, kas tiks īstenoti atkarībā no situācijas. Visu plānu galvenais mērķis ir iznīcināt bandītus un izveidot ap Čečeniju pēc iespējas lielāku drošības zonu."

Kaujinieki ir separātisti, kuri vēlas Krievijas dienvidos izveidot neatkarīgu islamisku valsti. Krievijas militāristi paziņoja, ka gaisa triecienu mērķis esot nepieļaut čečenu kaujinieku iebrukumus Dagestānā.

Un tomēr krievu līderi arvien biežāk sola kaujiniekus vispār iznīcināt. Aculiecinieki pastāstīja, ka pēdējo četru dienu laikā krievu gaisa triecienos ir iznīcināti vairāk nekā 100 naftas sūkņi, rezervuāri un nelielas pārstrādes rūpnīcas Groznijas apkārtnē, kuras, kā tika uzskatīts, kontrolēja čečenu komandieri. Nafta bija galvenais ienesīgais bizness, nodrošinot ar zemas kvalitātes degvielu citus Krievijas reģionus. Krievijas lidmašīnas deva triecienu arī iespējamām dumpinieku nometnēm netālu no Čečenijas robežas ar Dagestānu.

Krievijas gaisa spēku komandieris Anatolijs Kornukovs televīzijas intervijā pavēstīja, ka gaisa spēku kampaņa pret Čečeniju varētu turpināties mēnesi. Krievijas armijas komandieri apsver plašu iebrukumu Čečenijā, lai apturētu kaujinieku iebrukumus blakus esošajās Krievijas teritorijās. Lai gan Krievija pie Čečenijas robežas ir koncentrējusi lielu karaspēka apjomu, militārie analītiķi apgalvo, ka karaspēks esot par mazu, lai uzsāktu plašu iebrukumu Čečenijā.

Savukārt čečeni visiem spēkiem centās bēgt no reģiona bombardēšanas. Aptuveni 40 000 cilvēku ir ieradušies kaimiņos esošajā Ingušijas reģionā, piespiežot tā varas iestādes slēgt robežu.

Čečenijas robežas pusē varas iestādes uzstādīja teltis vairākiem tūkstošiem civiliedzīvotāju, kā arī ir piegādājušas kurināmo.

Faktiski iegūstot neatkarību 1996.gadā, Čečenija ir pati risinājusi savas problēmas. Maskava vēl arvien apgalvo, ka tā esot Krievijas sastāvdaļa un ir centusies ierobežot vardarbības izplatību uz ārpusi.

Ruslans Musajevs

"Karš, korupcija, klanu cīņa:

Jeļcina sistēmas agonija"

"Le Monde"

— 99.09.28.

 

Bijušais Krievijas premjers Jevgeņijs Primakovs un Maskavas mērs Jurijs Lužkovs netieši saista Kremļa aprindas ar Čečenijas kara atsākšanos. Prezidenta klanu apdraud "ierosinātās lietas" un daži tam paredz "galu Čaušesku stilā".

"Teikt, ka Krievija ir nolemta sabrukumam, ir vienkārši nepareizi. Taču nekas nespētu tai kaitēt tik stipri kā konstitucionālā procesa neievērošana," tā izteikusies Madelaine Olbraita, atbildot uz Klintona administrācijas politikai pret Krieviju veltīto kritiku. Tajā pašā laikā viņa atklāja jautājumu, kas kļuvis par Rietumu valdību lielāko rūpju avotu: vai Jeļcina pēctecis spēs būt demokrātisks? Vai krievu prezidents ievēros kalendāru, kas paredz parlamenta vēlēšanas 19.decembrī un prezidenta vēlēšanas 2000.gada jūnijā ?

Krīzes Maskavā seko viena otrai nepārtraukti jau kopš 1998.gada marta (5 premjeri 18 mēnešos). Taču tagad uz Maskavā valdošā politiskā haosa fona tās izskatās kā nekaitīgas pārmaiņas amatos. Kremlis ir izvēlējies uzsākt jaunu karu Čečenijā. Valsts vēl pārdzīvo nepieredzētu terora aktu šoku (293 bojāgājušie kopš 31.augusta). Prezidentu, viņa aprindas un ģimeni skar apsūdzības korupcijā, un valsts, pēc amerikāņu parlamentāriešu vārdiem, ir "pasaules vislielākā kleptokrātija".

Jau kopš vairākām nedēļām politiskās aprindas un presi nodarbina tikai viens jautājums - dažādo finansiālo klanu īpašumi: kādus līdzekļus izmantos prezidenta "ģimene", lai ietekmētu vēlēšanu procesu? Vai Boriss Jeļcins vēl kaut ko kontrolē? Ģenerālis Ļebeds par to ir pārliecināts: "Tik ilgi, kamēr viņam ir saglabājies kaut drusku smadzeņu, viņš turēsies pie varas līdz pēdējam." Jurijs Lužkovs, Kremļa pastāvīgais ienaidnieks, apgalvo tieši pretējo: "Prezidents vairs nevar pildīt savas funkcijas," viņš esot tikai marionete Borisa Berezovska, savas meitas Tatjanas Djatčenko un Aleksandra Volohina, Kremļa administratora, rokās.

Kopš nedēļas katru dienu tiek noliegtas baumas par nenovēršamo prezidenta atkāpšanos. Aleksandrs Čohins, centra deputāts, kura vārdiem piemīt zināma ticamības pakāpe, organizēja preses konferenci, lai darītu zināmu, ka šī demisija gaidāma 19.oktobrī. "Neticams scenārijs," komentēja Kremlis. Taču Maskavas baumu mašinērija barojas arī no dažiem faktiem. Augusta sākumā Dagestānas "islamistu" problēmai bija "jāatrisinās divu nedēļu laikā", kā teica premjerministrs Putins. Divus mēnešus vēlāk krievu armija bombardē Grozniju un gatavojas sauszemes iebrukumam. "Mums ir vairākas sauszemes operācijas plāna versijas, kuras tiks lietotas atkarībā no situācijas," svētdien apstiprināja Krievijas Aizsardzības ministrs Igors Sergejevs.

Vai Kremlis būtu organizējis konflikta izcelšanos Dagestānā, kā tas izriet no čečenu prezidenta Aslana Mashadova apsūdzībām, lai tad varētu ieviest ārkārtas stāvokli? Bijušais premjers Jevgeņijs Primakovs, kas pēc sabiedrisko aptauju rezultātiem atrodas vadībā, uzsvēris, ka "nemiernieki lieto tikai krievu ieročus". Jurijs Lužkovs uzliek punktu uz "i", pieminot iespējamo "Kremļa oligarhu un aprindu" lomu čečenu krīzes saasināšanā.

Jau kopš gada krievu prezidentūru grauj finansu skandāli. Septembra sākumā kāds Lužkova padomnieks ierunājās par aizliegto tēmu un pareģoja Jeļcina "ģimenei" "galu Čaušesku stilā": atstājot prezidenta posteni, zaudējot imunitāti, prezidents un viņam tuvu stāvošie, nonākuši situācijā bez politiska atbalsta, varētu tikt saukti pie atbildības. "Mēs zinām, kas un cik ir nozadzis un cik naudas ir pārskaitīts uz ārzemēm," draud Jurijs Lužkovs.

Janvārī uzvirmoja Mabetex skandāls, kur Kremlis tiek turēts aizdomās par miljoniem dolāru lielu kukuļu ņemšanu no šīs Šveicē reģistrētās firmas. Kopš tā laika, prezidenta aprindas nemitīgi tiek apsūdzētas korupcijā. Pirmkārt, jau Pāvils Borodins, Kremļa "intendants". Tad Boriss Jeļcins un abas viņa meitas, kas apsūdzēti Mabetex rēķinu izmantošanā, no kuriem prezidenta ģimenei uz kādu ungāru banku esot pārskaitīts miljons dolāru.

Mabetex

lietai, Krievijas Centrālās bankas skandālam un SVF kredītu izsaimniekošanai augustā pievienojusies arī Bank of NewYork lieta, kur runa ir par no Krievijas nākošu 15 miljardu dolāru atmazgāšanu. Amerikāņu prese, citējot FIB izmeklētājus, apgalvo, ka pastāv saikne starp Mabetex un Ņujorkas banku. Kremlis noliedzis jebkādu saistību ar minētajiem skandāliem. "Amerikāņu izmeklētāji nav atraduši nekādus pierādījumus," paziņojis Vladimirs Putins. Taču tajā pašā dienā Ņujorkas bankas prezidents amerikāņu parlamentāriešiem atzina, ka Borisa Jeļcina znotam un meitai ir rēķini Bank of NewYork ārzonas filiālē Kaimanu salās…

"Ģimenes" liktenis tagad ir atkarīgs no kriminālās izmeklēšanas attīstības, kas norisinās ne vairs Krievijā, kur Ģenerālprokuratūra atrodas uzraudzībā, bet Šveicē un ASV. Boriss Jeļcins vairs nekontrolē politisko skatuvi, kas vispārējas neuzticēšanās vai atklāta naidīguma pret prezidenta aprindām ietekmē ir pārmainījusies. "Vienīgā viņa loma ir nodrošināt godīgas vēlēšanas," brīdina Jevgeņijs Primakovs. Loma, no kuras Boriss Jeļcins un viņa tuvākās aprindas šobrīd ir nolēmuši atteikties.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

a