Arhitekts JĀNIS KRASTIŅŠ:

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Biogrāfija:

Dzimis 1943.gada 23.jūnijā Rīgā.

1967—1969 — projektēšanas institūta "Komunālprojekts" arhitekts.

1972 — RPI docētājs, profesors.

1985 —  Camillo Sitte Fund (Austrija) prēmija par darbiem arhitektūras un

pilsētbūvniecības vēsturē.

1989 — Jāņa Baumaņa prēmija arhitektūrā.

1991 — Dr. habil. arhit.

1992 — Arhitektūras fakultātes Arhitektūras vēstures un teorijas katedras vadītājs.

1994 — LZA īstenais loceklis.

1994 — Fulbraita balva (ASV).

1998 — Baltijas asamblejas balva zinātnē, LZA Lielā medaļa.

Projektējis vairākas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, kā arī vairākas individuālās dzīvojamās mājas.

Sagatavojis un koordinējis daudzas starptautiskas izstādes.

Vienpadsmit monogrāfiju ("Jūgendstils Rīgas arhitektūrā", "Eklektisms Rīgas arhitektūrā", "Rīga — jūgendstila metropole" u.c.) autors.

Vieslektors ārzemju augstskolās (Somijā, Zviedrijā, Anglijā, Beļģijā, Vācijā, Austrijā, Polijā, ASV un Kanādā).

Autoritātes:

Pasaulē — arhitekts Kenets Frantons, mākslas zinātnieki Jevgeņija Kiričenko un Andrejs Puņins. 6.gs. pirms Kristus — Atēnu Akropole; arhitekta Oto Vāgnera Šteinhofa baznīca Vīnē (1905—1907), arhitekta Larsa Sonka Sv.Jāņa katedrāle Tamperē (1901—1907), arhitekta Viktora Hortas van Ētveldes nams Briselē (1891—1901), arhitekta Nila Torpa Akerbriga komplekss Oslo (1989),

Latvijā — Jāņa Alkšņa celtnes; arhitekta Eižena Laubes ēka Alberta ielā 11 (1908) un arhitekta Konstantīna Pēkšēna, Artūra Mēdlingera nams Tērbatas ielā 14 (1909).

Atziņas:

Ko sēsi, to pļausi.

Dzīves piepildījums ir nevis (materiāla) turība, bet (garīga) tīrība.

Ievērot Tēvreizē un 10 baušļos teikto.

— Žurnālisti parasti teic, ka viņu darbs nav vis vienkārši darbs, bet dvēseles stāvoklis. Vai arhitekti var teikt tāpat?

— Lielā mērā — jā. Mana kolēģa profesora Ivara Strautmaņa grāmata tā arī saucas "Profesija — visa dzīve". Turklāt arhitektūra nav tikai māksla vai filozofija, tā saistās ar daudzām tehniskajām un humanitārajām nozarēm vienlaikus: ar socioloģiju, ekoloģiju, ģeogrāfiju, vēsturi: tā ir būvfizika, matemātika, būvkonstrukcijas, būvtehnoloģija, santehnika...

— Arhitekta mākslinieciskās domas lidojums atšķirībā no gleznotāja tiek ierobežots. Vai lietišķā māksla spēj būt pilnīgi neatkarīga?

— Jā, arhitektūra ir lietišķā māksla. Tā ir vides veidošanas māksla, kas aptver ļoti daudz, sākot ar atsevišķu ēku un beidzot ar veselu pilsētu. Arī pilsētbūvniecība ir arhitektūra, tikai daudz plašākā mērogā.

Tāpēc es vienmēr uzsveru, ka arhitektūra, pirmkārt, ir visdārgākā māksla, otrkārt, — viskomplicētākā, jo neviena cita māksla tik cieši nesaistās ar būvinženiertehniskiem, socioloģiskiem, ekonomiskiem un vēl daudziem citiem aspektiem. Arhitekta misija ir to visu ievirzīt radošā gultnē un iegūt mākslinieciski izteiksmīgu rezultātu.

— Kāpēc jūs izvēlējāties arhitektūru?

— Tēvs — Alberts Krastiņš, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesors, ievērojams matemātiķis, noteikti gribēja redzēt mani kā savas profesijas turpinātāju. Taču pēc vidusskolas beigšanas pienāca reize, kad vecākiem nepaklausīju. Tēvs teica: "Žēl, ka tu nestudēsi matemātiku." Par sevi viņš sacīja: "Ja būtu studējis medicīnu, es būtu izcils ārsts, bet studēju matemātiku — un esmu viduvējs matemātiķis." Negribu teikt, ka viņš uzprasījās pēc uzslavas, jo matemātiķis viņš bija ļoti labs. "Ja tu studētu matemātiku, būtu izcils matemātiķis; ja arhitektūru, — tad tikai viduvējs," tēvs man sacīja.

Mani saistīja skaistas celtnes, vides veidošanas paņēmieni. Nebiju pārliecināts par savām spējām, tomēr riskēju un aizgāju mācīties arhitektūru.

Man intuitīvi nebija pieņemama Staļina laika arhitektūra. Tagad saprotu, kāpēc. Tas bija sava veida historisms, ļoti tuvs 19. gadsimta eklektismam pēc lietoto formu valodas, taču zaudējis to māksliniecisko varēšanu, spēju, intuitīvo izjūtu, kāda vēl piemita pagājušā gadsimta un šī gadsimta sākuma arhitektiem. Staļina laika ēku neizkoptās proporcijas neizraisa estētisku baudījumu, drīzāk otrādi. Turpretim, ejot pa 19. gadsimta Rīgas bulvāriem, nekad nerodas iebildes pret tur redzamo — tur viss ir vietā.

Atceros, kā skolā ar draugiem, lūkojoties uz radiatoru, spriedām, ka tas, ja būtu nolikts vertikāli, izskatītos kā debesskrāpis, horizontālām šķēlēm salikts. Tādas ēkas pie mums tika uzskatītas par ideoloģiski nepareizām, tādas drīkstēja būt tikai tur, sliktajos Rietumos , bet mums bija rosinošais sociālistiskais reālisms. 30. gadu otrajā pusē celtās mājas bija ar lieliem logiem, 60.gados — mazi, riebīgi lodziņi. Man jau bērnībā logs ēkas tēlā šķita sevišķi svarīgs. Taču arī fakultātē bija pedagogi, kas teica: "Ar loga šprosēm arhitektūru neveido." Aplam! Tieši tas, kāds ir logs, lielā mērā nosaka ēkas veidolu.

— Kādas ir jūsu nozīmīgākās autoritātes arhitektūrā pasaulē un Latvijā?

— Vienu nosaukt būtu grūti... Jaunībā ir bijuši periodi, kad uz rasējamā dēļa otras puses — kā tagad uz žogiem ar aerosola krāsām uzpūš kādus saukļus — mēs bieži vien uzrakstījām savu tā brīža elku vārdus. Tāds mums likās, piemēram, Mīss van der Roe ar savām stikla celtnēm, jo mēs tolaik dzīvojām mobilā fāzē starp diviem NEKO. Tas viens bija Staļina pārmērību periods un tā sekas, kas bija skārušas arī manus pedagogus. 60. gados mēs varējām būt priecīgi, ja ēkai izdevās, tā laika izpratnē, uztaisīt lielākus stiklus, tātad ko modernāku. Bet tagad par to spriež skarbi: "Vai, kādi muļķi tolaik dzīvoja, neko citu kā stikla kastes neprata izgudrot!"

Es mācījos laikā, kad tika uzsvērts, ka viss Rīgas centrs, 19. gadsimta arhitektūra, nav nekas, ka cilvēces lielie stili radušies antīkos laikos vai vēl agrāk, un viss beidzies ar klasicismu 19. gadsimta sākumā. Tas bijis pēdējais stils, pēc tam sekojusi arhitektūras nebūtība, ko krieviski sauc bezvremeņje , pagrimums, dekadence. Klausījāmies pedagogu vērtējumos, ka 19. gadsimta otrajā pusē visi būvējuši, kā vien ienācis prātā, valdījusi namīpašnieku patvaļa. Gandrīz vai radās viedoklis, ka arhitekts kā profesija vispār neeksistēja. Mums teica — mūsdienu paaudzei jābūt gudrākai, tai jāatgriežas pie estētiskām vērtībām.

Tā ir vēstures dialektika, ka nolieguma noliegums ir pirmais attīstības dzenulis.

Tas, ko atstāja 19.gadsimts, radīja veselu virkni problēmu — pilsētu pārapdzīvotību, pārblīvētību. Daudzas manas 60.gadu autoritātes tagad var saukt par aprobežotiem dogmatiķiem. Savukārt 70.gadu nogalē pasaulē parādījās pirmie postmodernistiskie eksperimenti. Atceros, kā kopā ar kolēģiem Ivaru Strautmani un Juri Skalbergu Arhitektu namā sarīkojām teorētisku vakaru un mēģinājām plašāk parunāt par šiem procesiem. Analizējām postmodernisma ievirzes, ilustrācijai izmantojām no žurnāliem pārfotografētus materiālus. Tas bija viens no spilgtākajiem Latvijas arhitektu sabiedrības prātu veicinošiem notikumiem, kas izraisīja milzīgu interesi, — zāle bija stāvgrūdām pilna. Taču Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājs pēc visa tā, saticis mani gaitenī, saka: "Sveiks, postmodernist!" Jautāju, kā to saprast — kā komplimentu vai lamuvārdu. Viņš atbild: "Es neliekuļoju, tas ir tikai lamuvārds." Jo tolaik tika cildinātas padomju laika iestrādes, celtniecības normas un noteikumi. Arhitektam bija, piemēram, jāizprojektē skola no trīs vai četru veidu paneļiem un dažām industriāli izgatavotām kolonnām, ķieģeļus un t.s. individuālos būvmateriālus drīkstēja izmantot ne vairāk kā 12 procentus no visai ēkai paredzēto materiālu apjoma. Viegli iedomāties, kādu skolu varējām uztaisīt, ar kādiem estētiskiem priekšstatiem un vides redzējumu tur izauga jaunā paaudze — šobrīd aktīva radošā paaudze! Un tāpēc nav jābrīnās, ka tagad tik daudzi vienkārši neredz, cik nekoptā, izdangātā, piedrazotā, vienvārdsakot, necivilizētā vidē dzīvojam, taču viņi to uzskata par normu, jo nav spējīgi atšķirt, kas ir slikts, kas — labs.

Sabiedrības uzskati, vērtību kritēriji un estētiskās prasības mainās. Ja tā nebūtu, pasaules attīstība vispār nenotiktu, un mākslu tas skar jo īpaši strauji un ļoti aktīvi. Turklāt mākslas attīstības ceļi ir objektīvi. Tos nevar virzīt ar dekrētiem — kā manā jaunībā, kad nācās pārdzīvot, ka pasludināja: sociālistiskais reālisms ir tas, kas vajadzīgs tautai, nevis nospiedošās stikla un betona kastes, kuras uz nabaga darbaļaužu psiholoģiju mežonīgajos kapitālistiskajos Rietumos iedarbojas destruktīvi.

Vēstures likumsakarību pārvērtēšana dod zināmu ieskatu objektivitātē. Es to saku arī kā arhitektūras vēsturnieks, jo process, ko nupat raksturoju, savā laikā lika meklēt kādu citu skatījumu uz lietām. Protams, otrs moments, kas jāņem vērā, — spēcīgas novitātes mākslā izraisa ārkārtīgi lielu pretreakciju. Katrai jaunai parādībai jau no pašiem pirmsākumiem ir savi pretinieki, un tikai ar laiku varam saskatīt objektīvo vērtību.

No pasaules klasiķiem par savu autoritāti es varētu nosaukt Kenetu Frantonu — viņam ir apbrīnojamas enciklopēdiskas zināšanas un plašs redzesleņķis. 20. gadsimta būvmākslas pieredzi viņš atklāj daudzmaz objektīvā skatījumā, akcentē likumsakarības, kā lietas attīstījušās līdz mūsdienām.

Zinātnē mana autoritāte ir bijusi krievu mākslas vēsturniece Jevgeņija Kiričenko un Ļeņingradas profesors — mans draugs un kolēģis, manu disertāciju oponents — Andrejs Puņins. Neviens mākslas zinātnieks nav tik zinīgi izpētījis tiltu arhitektūru kā viņš!

— Padomju sistēma vēl nav pavisam sabrukusi, tomēr šis laiks paver jaunas iespējas. Ko esat ieguvis? Vai dzīve radošai personībai ir sarežģītāka?

— Dzīvošanu aiz dzelzs priekškara uz savas ādas esmu izbaudījis līdz mielēm. Piemēram, studentiem bija jāmāca par pasaules arhitektūru, ko pats nebiju redzējis. Izmisīgi centos nokļūt arhitektu grupā, kas brauca uz Itāliju, lai savām acīm redzētu to, ko studentiem mācu. Taču netiku, jo kāds ierēdnis uzskatīja — " Ņe ceļesoobrazno. " (Nav mērķtiecīgi. Krievu val.) Vai vēl vienkāršāk — "mēs jūs tur nelaidīsim". Zinu, kāpēc. Reiz komjauniešu braucienā pa Ungāriju no stūra mājas iesūtītie zēni pie pusdienu galda plātījās, ka Indijā bijuši un kur tik vēl, un cik skaistas brilles tur iegādājušies. Ironiski izmetu: "Bet es pat normālas nevaru nopirkt — pie mums nevar dabūt." Šiem uzreiz bija skaidrs, ka tas cilvēks nav lojāli noskaņots pret padomju varu. Un kādus sešus gadus braukt uz ārzemēm man nebija "mērķtiecīgi".

Toties tagad turp dodos vismaz sešas reizes gadā. Nesen, būdams Amerikā, nopirku grāmatu par 20.gadsimta ievērojamākajām celtnēm, 60 procentus no tām esmu dabā redzējis un nofotografējis.

Katram laikam ir savas priekšrocības. Arī padomju laikā tādas bija, tas pastiprināja vēlmi piekļūt Rietumu informācijai, kas tagad pati gāžas virsū, un daudzi nav spējīgi vai ir par slinku, lai to pietiekami izanalizētu. Dažādie ierobežojumi rosināja uz lielāku pašatdevi, vairāk laika tika patērēts sava intelektuālā pašsaglabāšanas mērķa vārdā. Sevišķi mākslas vēstures zinātnē no daudziem viedokļiem esam augstākajā pasaules līmenī.

— Vai jūtat arī atpalicību no pasaules līmeņa?

— Ekonomikā, protams, jā. Arī intelektuālajā plāksnē. Pirmajos Atmodas gados studentu skaits Latvijā katastrofāli samazinājās, tikai pēdējos divos gados tas pieaug. Taču mums ir atšķirīga izglītības sistēma — ar iestājeksāmeniem, turpretim Rietumos, piemēram, Vīnes universitātes Arhitektūras fakultātē mācības uzsāk pat 1000 reflektanti, pirmā mācību gada laikā vismaz 70 procenti atkrīt. Pie mums — gadu nomācās un tad konstatē, ka nav tomēr tas, ko gribējies. Jo vispārējā vidējā izglītība ne vienmēr dod pareizu orientāciju profesionālajā sfērā.

— Cik ilgi padomju būves — Rīgā, piemēram, Ķengaragā, Āgenskalnā, Purvciemā — turēsies?

— Diemžēl ļoti ilgi. Silikāta ķieģeļu mājas praktiski ir mūžīgas, tās grūti nojaukt, turklāt tas dārgi izmaksātu. Nākamās paaudzes būs spiestas tādās dzīvot. Tā ir problēma, kas skar visus, vissmagāk laikam Zviedriju, kas 60. gados sāka savu "miljonu programmu" — līdz 1975. gadam paredzot uzbūvēt miljons dzīvokļu, un to arī gandrīz izdarīja. Nu viņi tās ēkas mēģina pārbūvēt. Bet jebkura rekonstrukcija ir dārgāka par jaunu celtņu būvēšanu.

— Par īpašu Rīgas vērtību tiek uzskatītas koka ēkas. Kas tās sagaida nākotnē?

— Pētot Rīgas 19.gadsimta un 20.gadsimta sākuma arhitektūru, esmu urbies arhīvos (manā kartotēkā, kas aizņem četras milzīgas kastes, par katru Rīgas ēku ir fotogrāfijas, diapozitīvi, uzskicēti plāni, dati par šo namu celtniecību). Kādreiz, 60. gadu nogalē, uz koka ēkām skatījos bez sevišķas aizrautības, uzmanību pievērsu vizuāli interesantākajai, efektīgākajai, emocionāli iedarbīgākajai jūgendstila arhitektūrai. Daudzstāvu jūgendstila nami lielākoties bija radušies koka māju vietā, un es to uzskatīju par likumsakarīgu procesu, kas Pirmā pasaules kara priekšvakarā apstājies un kuram būtu jāturpinās. Informācijas trūkuma dēļ mēs nebijām pamanījuši, ka Rīga ar savām koka mājām ir unikāla. Jā, Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā ir veselas pilsētas, kas savas koka arhitektūras dēļ iekļautas Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Taču Rīga ir absolūts ūnikums — pašā lielpilsētas centrā līdzās daudzstāvu mūra namiem atrodas koka ēkas! Varbūt ne visām tām ir ievērojama arhitektoniskā vērtība, taču vēsturiskā gan.

Tāpēc ir problēma, ko iesākt ar šīm ēkām. Tās var ļoti ilgi stāvēt, ir zināmi pat tūkstoš gadus veci koka nami. Savulaik koka ēkas nomainīja piecu un sešu stāvu mūra celtnes — īres nami, kas krieviski saucās dohodnije , tātad ienākumu nami. Bet koka nami ienākumus nenes, gluži otrādi, lai tos vispār saglabātu, prasa ieguldīt līdzekļus. Alfrēda Rubika laikā bija šo ēku nojaukšanas plāns, tās noplēsa masveidā, neņemot vērā kvalitātes kritērijus. Ekonomiskie faktori arī tagad diktē savus nosacījumus. Vācijā katram privātīpašniekam municipalitāte sedz kādu daļu renovācijas izdevumu, bet mums tas ir tāls sapnis. Mūsu budžets tādus neatvēl.

Un tā ir atbilde arī uz to, cik stipri atpaliekam būvniecībā, — traģiski! Rietumu kolēģi, kad vedu viņus ekskursijā pa Rīgu, vienmēr jautā, vai mums esot jūgendstila ēku atjaunošanas programma un kas ar to nodarbojas. Privātā iniciatīva! Jo valsts regulējošie instrumenti un mehānismi to ļoti maz ietekmē. Nepietiek līdzekļu namu uzturēšanai, kur nu vēl kultūrvērtību atjaunošanai.

Mums būtu jāieklausās rietumvalstu kolēģu teiktajā, kuri jau 80. gadu vidū mums novēlēja... nekļūt bagātiem. Jo nabadzība brīžam ir kultūrmantojuma labākā daļa — vismaz tad tas saglabājas autentiskā veidā, to rupji neiznīcina. Tomēr — cik vitrāžu un podiņu krāšņu pie mums jau aizlaists nebūtībā!

— Gaidot Rīgas jubileju, vērojama rosība arī būvlaukumos. Kā vērtējat pārmaiņas?

— Jā, kaut kas tiek rekonstruēts, kaut kas celts no jauna. "Valdemāra centrs" ir viena no labākajām pēdējā laika celtnēm, kas nepretenciozi un organiski iekļaujas apkārtējā vidē un kurai raksturīga izteikti mūsdienīga arhitektūras stilistika. Turpretim Dzirnavu ielā nojauca vienu no visievērojamākajām izcilā arhitekta Edmunda fon Trompovska ēkām. Tas bija viens no labākajiem šī meistara darbiem, — nedaudz latviešu nacionālromantisma ievirzē ieturēts, ar keramikas ielikumiem fasāžu apdarē. Šo namu vajadzēja atjaunot vai vismaz integrēt kādā jaunceltnē, jo apbūve nebija pabeigta — ēka bija palikusi ar pretuguns mūriem abos galos, bet to rupji nojauca. Neatkarīgi no tā, cik kvalitatīva celtne būs tās vietā, nevērtēju to pozitīvi.

Man nav pieņemama tāda Rīgas domes attieksme pret kultūras vērtībām, ka vispirms pieņem lēmumu kaut ko nojaukt un pēc tam domā, ko iesākt tālāk.

— Šis process var kļūt arvien aktīvāks.

— Ceru, ka līdzēs glābt Rīgas statuss — tā tagad ir pasaules kultūras mantojuma vieta, 1997. gada decembrī tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Šai zonai, kurā apbūves raksturs balstās galvenokārt uz vēsturiskām likumsakarībām, kas fiksētas 1904. gada Rīgas būvnoteikumos, jāizstrādā atsevišķi būvniecības noteikumi un jāievēro pieminekļu aizsardzības likums. Bet lēmējinstitūcijas ļoti bieži izliekas, ka tāds neeksistē. Ārzemju kolēģi, kuriem rādu Rīgas arhitektūru, satraucas, kāpēc Alberta ielā kādai mājai izplēš labus logu rāmjus — ko liks vietā? Brutāla profila plastmasas izstrādājumus, kas pēc mākslinieciskā veidola neatbilst ne mājai, ne logu ailei, ne stilam!

Fasādes izmaiņām jābūt saskaņotām ar pieminekļu aizsardzības inspekciju, un municipālajai policijai, izpildot būvpolicijas funkcijas (tāda institūcija eksistēja līdz 1940. gadam), jāseko, lai jebkuras būvtehniskas izmaiņas būtu likumīgas, pretējā gadījumā — darbi jāaptur un vainīgajam par saviem līdzekļiem postījumi, citādi tos nevar nosaukt, jānovērš. Rīgas domei tas viss būtu jāatrisina.

— Pasaulē stipri populāras ir stikla konstrukcijas. Ja nākamajā gadsimtā lielu uzmanību pievērsīs enerģijas taupīšanai, dažāda veida enerģiju izmantošanai, vai tas neietekmēs arī arhitektūru?

— Arhitektūru kā mākslu — it sevišķi, ja runājam par mākslas stiliem, — nekad nevar prognozēt. Ja varētu, tas nozīmētu vēstures ratu pagriezt atpakaļ, tad katrs būtu gudrs aizparītdienas modi radīt šodien. Tā nenotiek! Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, manuprāt, būtiski ir tas, ka ne tehnoloģija, ne būvmateriāli, ne citas problēmas, kas saistītas ar arhitektūru, nekad nav noteikušas māksliniecisko izteiksmes valodu. Tā veidojas objektīvi, tā ir absolūti abstrakta garīga kategorija, ko nevar diktēt. Būvmateriāli vēl var iespaidot ēkas vispārējo izskatu, bet stils ir noteikta domāšanas sistēma, pirmkārt — forma. Dažkārt gan teic, ka runāt par formu ir formālisms. Bet vēl neviens nav atbildējis, ko gan citu cilvēks uztver vizuāli, un arhitektūra ir vizuāla māksla, kā tikai formu, kurā atrodas. Arī jūs, ienākot šajā telpā, uzreiz novērtējāt — tā ir jauka. Kas šo jaukumu veido? Pirmkārt, konfigurācija, augstums, apdare, durvis, portreti pie sienas, gleznojumi, dzegas, kamīns, kas šurp pārnests no 18.gadsimta celtnes... Tātad forma veido gaisotni un objektīvi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu neatkarīgi no tā, vai viņš to apzinīgi analizē vai ne. Šī arhitektoniskā vide nosaka cilvēka emocionālo noskaņojumu.

Pasaulē ir celtnes, piemēram, Šanhajas banka Honkongā, par kurām jau pateikts, ka tās būšot 21.gadsimta ēkas, tā sauktās augstās tehnoloģijas izpausmes. Tātad ļoti precīzas, augsti mašinizēti lietojamas tehnoloģijas radīts produkts, kur ēka tapusi tikpat precīzi kā automašīna — ar ļoti precīzi izgatavotiem materiāliem, kas precīzi samontēti, pat līdz milimetram.

Bet vai 21.gadsimtā būvēs tikai augstās tehnoloģijas? Ļoti šaubos.

— Bet, piemēram, Dānijā jau būvē arvien kompaktāk, piezemētāk, logus — arvien mazākus...

— Process, ko tagad redzam Latvijā, ka jaunbagātnieki, kam nav kur tērēt naudu, to iegulda nevajadzīgi lielās ēkās, tas, protams, pāries. Jebkurš racionāli domājošs cilvēks grib radīt skaistu vidi, bet ne viss, kas ir dārgs un liels, ir arī skaists. Turklāt būs jāmaksā arī par celtnes ekspluatāciju. Piemēram, gleznas — mākslas darba — ekspluatācija ir relatīvi lēta, dažas pat simtiem gadu neprasa nekādus ieguldījumus. Turpretim arhitektūra nekad nav sastingusi, tā tiek lietota un ir nepārtraukti jāatjauno. Ekonomija jau nav tikai mūsdienu realitāte.

— Vai jūs esat rīdzinieks?

— Jā, esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, esmu mentāls pārdaugavietis. Taču līdz ar manu tēvu arī mani kaut kas piesaistīja Jelgavai. Tur 1977. gadā pabeidzām celt māju. Projekts mans, pašrocīgi daudz kas taisīts un darīts. Māja man ir mantojumā no vecākiem, bet Rīgā ir dzīvoklis.

— Cilvēkiem ir līdzinieki. Vai arī pilsētām? Vai Rīgu var salīdzināt ar kādu pasaules pilsētu?

— Ņujorkā mans kolēģis Sigurds Grava, nelabojams Ņujorkas patriots, pirms braucu apskatīt citas Amerikas pilsētas, par Sanfrancisko teica: tā ir otra labākā Amerikā. Kad atgriezos, jautāja par iespaidiem. Atbildēju: jā, tā ir otra labākā pilsēta, bet — pasaulē.

Katra pilsēta ir īpaša. Rīgas bulvāru loku salīdzina ar Vīnes Ringštrāsi — ne telpiski, bet vēsturiski. Mērogi atšķiras, bet Rīgā, starp citu, to izveidoja divus gadus agrāk.

Vides raksturojumā Rīga varētu būt līdzīga Vīnei vai Kopenhāgenai. Tomēr tā ir atšķirīga — ar savu seju, tā nav citu vietu atdarinājums. Zaļais loks Rīgā ir sevišķs. Pasaules līmeņa arhitektūra. Turklāt pasaules jaunākās vēsmas mūs skārušas agri. Piemēram, pirmā jūgendstila celtne 1893. gadā tika uzbūvēta Briselē, 1998. gadā — citur Eiropā, bet pēc nedaudziem (sešiem!) gadiem — jau Rīgā. Jūgendstila ēku koncentrācijas ziņā Rīga tagad pārsteidz jebkuru ārzemnieku, kurš te pirmoreiz ierodas.

Ēka Baznīcas un Elizabetes ielas stūrī, blakus viesnīcai "Latvija", — pasaules līmeņa funkcionālisma — jau nākamā stila — darbs 1928. gadā. Ļoti agrs datējums!

Igauņi, starp citu, to visu uztver diezgan greizsirdīgi.

— Bet tos namus Rīgā cēla vācieši?

— Gandrīz katrs, kas iebrauc Rīgā, lūdz parādīt Mihaila Eizenšteina namus. Un jūtas bezgala pārsteigts, uzzinājis, ka viņam ir tikai kādas piecpadsmit ēkas, turpretim Konstantīns Pēkšēns ir uzcēlis 250, Eižens Laube — ap 100, Jānis Alksnis — 130. No kurienes šie arhitekti, man jautā. Ar lepnumu atbildu — mūsu pašu, mācījušies mūsu Politehniskajā institūtā.

Šis jautājums varbūt pat vairāk saistošs ir vietējai auditorijai, jo, kad jautāju, cik procentu no Rīgas centra daudzstāvu ēku namīpašniekiem bijuši latvieši, daudzi to nezina. Pāri par 60 procentiem!

Un līdz ar to man ir skaidrs, kāpēc Latvija varēja kļūt par neatkarīgu valsti. Kas tā bija par paaudzi! Ko tā spēja paveikt! 20. gadsimta sākumā latviešu dabiskais pieaugums bija 300 tūkstoši uz 1,5 miljoniem latviešu — tā nav bijis ne pirms, ne pēc tam.

Rīgu uzcēla latvieši! Bet tagad latviešu diemžēl kļūst arvien mazāk — nācija izmirst.

— Ko prognozējat — kas šeit reiz dzīvos? Varbūt vācieši? Varbūt Latvija būs milzīga Pierīga?

— Rīgai sava veida pievilkšanas spēks vienmēr ir bijis un būs. Arī ārzemniekiem. Mani kā latvieti tas, protams, uztrauc. Iebrauc studenti no Libānas, Pakistānas, Venecuēlas... — mūsu dempinga cenu dēļ, un process izvēršas. Man sāpīgi vērot, ka tie, kas kādreiz visskaļāk sauca: "Labāk ar pastalām, bet brīvi!", šodien vairs tā neklaigā. Šodien viņi brauc mersedesos un nelielās ar pastalām.

Kas attiecas uz ārzemniekiem, paldies Dievam, ka atrodas investori, un latviešu pirmā aprobežotība — nepārdot viņiem ēkas — beidzot ir pārvarēta. Jo vairāk ēku viņi nopērk, jo labāk, tās tak čemodānā prom neaizvedīs. Atjaunotie nami paliks mums.

— Latvijā patlaban straujos tempos ceļ jaunas baznīcas un atjauno vecās. Kā jums šķiet, vai nākotnē tās tiks apmeklētas?

— 1998.gadā par labāko tika atzīts Ausmas Skujiņas darbs, atjaunojot Jaunpiebalgas baznīcu. Viņa to paveica netradicionāli, uz neapstrādātām vecām sienām uzlika mūsdienīgu, savādāk traktētu pārsegumu. Tagad šajā baznīcā vecais labi sadzīvo ar jauno.

Arī Svētā Pētera baznīcā uzslāņojušies dažādi stili. Arhitektoniski ļoti interesanti dievnami, saglabājot tradicionālo baznīcas tēlu, uzcelti Ogrē, Salaspilī un Salacgrīvā. Nezinu gan, par kādiem līdzekļiem tas viss tiek darīts un vai šie nami tiks apmeklēti.

— Arī jūsu dzīvesbiedre ir arhitekte. Vai savam dēlam šo profesiju ieteicāt?

— Pirms vidusskolas beigšanas viņš apmeklēja zīmēšanas kursu mūsu fakultātē. Nu beidz maģistratūru astronomijā, ir matemātikas bakalaurs — tātad iznāk, ka ir gājis vectēva pēdās. Man pret to nekas nav iebilstams. Jaunajai paaudzei sava vieta jāatrod pašai.

— Varbūt jūsu dēls pagaidām neapzinās, ka Latvijā esat viena no lielākajām autoritātēm Rīgas namu arhitektūras un arhitektūras vēsturē vispār?

— Tā vienkārši ir sagadījies, ka savulaik ziņkārība man radīja noteiktu zināšanu bagāžu, un dzīve iegrozīja tieši arhitektūras vēsturē. Vēl students būdams, sev nosolījos, ka pedagogs nu gan nebūšu — tikai radošs arhitekts. Tāpēc aizgāju praktiskā projektēšanas darbā. Bet nu esmu sarakstījis arī kādas vienpadsmit grāmatas, kultūrvēsturiskus pētījumus. Lai arī tikai dažas no tām radušās pēc manis paša iniciatīvas, — pārējās, varētu teikt, no manis ir izspiestas.

— Arhitektūru pārzināt pamatīgi. Vai kaut kas šajā nozarē jūs spēj vēl aizkustināt?

— Gadās joprojām, — tad manī ieskanas Bēthovena 9.simfonija — piemēram, skaisto Šteinhofas baznīcu Vīnē uzlūkojot…

Arī Rīgā ir vietas, kas aizkustina. 1999.gada maijā pēc kopīgas īsas pastaigas pa Vecrīgu Vācijas prezidents izteica acīmredzot standartfrāzi par to, ka pirmoreiz piedzīvojis tik interesantu pilsētskatījumu. Es spēju vien atbildēt: "Šī ir mana pilsēta!"

Sagatavoja  Helēna Grīnberga un Ina Eglīte