Inete Ielīte, Valsts Bērna tiesību aizsardzības centra direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

— Jūsu vadītās iestādes nosaukumā nozīmīgākais vārds ir "bērns". Līdz cik gadu vecumam valsts izpratnē bērns ir bērns, un kas to nosaka?

— Valsts un Valsts Bērna tiesību aizsardzības centra (VBTAC) izpratni par to, kas ir bērns, nosaka ANO Konvencija par bērna tiesībām, kurai Latvija ir pievienojusies 1991.gadā, un Bērnu tiesību aizsardzības likums, kuru pieņēma 6.Saeima pagājušā gada vasarā. Abi šie dokumenti definē, ka bērns ir persona līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, izņemot personas, kurām saskaņā ar likumu pilngadība iestājas ātrāk — kuras izsludinātas par pilngadīgām ātrāk vai kuras stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

Valsts Bērna tiesību aizsardzības centra būtiskākā darbības iezīme ir tāda, ka mēs cenšamies paraudzīties uz jebkuru problēmu, uz jebkuru jautājumu no bērna tiesību un labklājības viedokļa. Neatkarīgi no tā, kādā ģimenē bērns ir audzis, vai viņš iet skolā vai ne, vai viņš ir labs vai slikts salīdzinājumā ar sabiedrībā pieņemtajiem kritērijiem. Visas dzīves situācijas nav iespējams ierakstīt likumos, un daudz kas ir atkarīgs no tā, vai amatpersonas, tulkojot un piemērojot likumus, ņem vērā bērna tiesības, ko valsts ir apņēmusies garantēt. Tieši skatīšanos uz katru risinājumu, kas skar bērnu, caur viņa paša interešu prizmu, VBTAC uzskata par savu svarīgāko uzdevumu.

— Kā ir veidojies Valsts Bērna tiesību aizsardzības centrs, un kas bez jau minētā vēl ietipst tā pienākumos un rūpju lokā?

— Centrs dibināts 1994.gadā kā Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautības iestāde. Tolaik centrā bija pieci darbinieki un tā iespējas un darbošanās bija ļoti ierobežota. Turpretī sabiedrība lika uz šo iestādi ļoti lielas cerības, kas bieži vien palika nepiepildītas.

1998.gada 8.jūlijā izsludinātais Bērnu tiesību aizsardzības likums noteica centram jaunu statusu, tas kļuva par Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzības iestādi. Bet līdz ar šī likuma spēkā stāšanos sākās arī pavērsiens bērna tiesību aizsardzībā Latvijā vispār — Ministru kabinetam katru gadu ir jāapstiprina valsts programma bērnu stāvokļa uzlabošanai un valstij tiek uzlikts par pienākumu investēt naudu bērnu stāvokļa izpētei un uzlabošanai.

Atgriežoties pie VBTAC, jāsaka, ka līdz ar statusa maiņu un likuma par bērna tiesību aizsardzību pieņemšanu ir nācis klāt vēl kas ļoti būtisks — mēs varam reāli palīdzēt tiem cilvēkiem, kas ir izstaigājuši vienu, otru un trešo iestādi un nav atraduši dzirdīgas ausis savas problēmas risinājuma uzsākšanai. Lai nodrošinātu bērnam to, kas viņam pienākas, lai dažkārt glābtu to, kas vēl ir glābjams, jāsadarbojas daudzām valsts institūcijām, arī ģimenei, un, ja tā nenotiek, bērns tiek atstumts malā vai paliek, maisoties kaut kur pa vidu — starp likuma normām, starp ierēdņu un citu iesaistīto personu atbildību vai bezatbildību. VBTAC šādos gadījumos spēj uzņemties koordinatora lomu, tas ir tiesīgs saaicināt kopā visas iesaistītās puses un izrunāt jautājumu, tādējādi atrisinot problēmu.

— Kādas problēmas jums šādā veidā nākas risināt?